Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.10.1998., Nr. 295/296 (1356/1357) https://www.vestnesis.lv/ta/id/50188

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Pāvests domā un lūdz arī par jums"

Vēl šajā numurā

16.10.1998., Nr. 295/296 (1356/1357)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Izglītība: Cilvēku zināšanas un spēks ir viens un tas pats

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 287., 07.10.98.; nr. 288., 08.10.98.;

nr. 289/290., 09.10.98.; nr. 291/292., 13.10.98.; nr. 294., 15.10.98.

Ata Ķeniņa

(1874 – 1961) laiks

(08.12.1931. – 15.06.1933.)

Divu ministriju galvgalī

Krātuvi pārzina kolēģija, kura sastāv no diviem uz trim gadiem ievēlētiem lietpratējiem folklorā un mūzikā un krātuves pārziņa ar izglītību folklorā, kas ir kolēģijas priekšsēdētājs. Vienu no lietpratējiem ievēl LU, bet otru — konservatorija. Pārzini ieceļ Izglītības ministrija.

Latviešu folkloras krātuve, bija sacīts noteikumos:

— organizē sistemātisku plānveidīgu materiālu vākšanu, lai papildinātu līdzšinējos latviešu tautas dzejas un citu tradīciju krājumus,

— vāc manuskriptos atrodamos materiālus un dara tos pieejamus pētīšanai vēl pirms to iespiešanas,

— iegūst savā rīcībā arī jau iespiesto folkloras un tautas meldiju materiālu oriģinālmanuskriptus,

— vāc visu uzrakstīto, kam vien kāds sakars ar latviešu folkloru un tautas meldijām, kā manuskriptus, grāmatas, to kopijas, kā arī attiecīgus zīmējumus, fotogrāfijas un fonogrāfijas plates,

— publicē savāktos materiālus un zinātniskus pētījumus,

— sarīko priekšlasījumus, izplata jautājumu lapas un uzsaukumus, modinot sabiedrībā interesi par tautas tradīciju uzrakstīšanu.

Izcilo speciālistu prof. K.Strauberga, prof. J.Endzelīna, prof. P.Šmita un citu vadībā līdz 1938.gadam bija savākti un inventarizēti 1 505 424 tautas tradīciju varianti. Darbs, protams, turpinājās.

Ķeniņš kā Krišjāņa Barona prēmiju komisijas priekšēdētājs varēja ar gandarījumu kā 1932., tā 1933. gadā parakstīt komisijas lēmumus par šīs augstās atzinības izteikšanu, zināmu naudas summu ieskaitot. 1932.gadā prēmijas saņēma desmit zinātnieki un vienkārši lietpratēji: profesori Fr.Balodis, P.Šmits un A.Tentelis par rakstu krājumu "Latvieši" Ls 1000, prof. A.Spekke par darbu "Livonijas zemnieku kustības un nemieri 16.gs. otrā pusē" — Ls 300, J.Niedra par darbu "Latviešu cimdi" — Ls 100 u.c. 1933.gadā prēmijas ieguva 16 speciālisti, viņu vidū ģenerālis M.Peniķis par grāmatu "Latvijas armijas sākums un cīņas" Ls 250, arhitekts P.Kundziņš par darbu "Dzīvojamā rija Latvijā" — Ls 250 un K.Bahmanis par grāmatu "Andrejs Spāģis un viņa laikmets" — Ls 150.

Ķeniņš savas darbības pozīciju neatkarīgajā Latvijā, varētu teikt, bija formulējis jau 1924.gadā iznākušajā latvju rakstnieku autobiogrāfiskajā krājumā "Atziņas": "Esmu vispārīgi mūsu sabiedriski kulturālās un nacionāli valstiskās patstāvības darbam nesalīdzināmi vairāk spēka un intereses ziedojis nekā rakstniecības vadīšanai. Rakstniecība mani interesējusi tikai kā daļa no vispārējā latviešu kultūras darba, un rakstnieki līdz ar tautas nacionālās apziņas atmodas ideologiem kā idealistiskākā mūsu kultūras darbinieku daļa (..). Mēs, mūsu tautas otrreizējās dzīves atmodas vecākie darbinieki, darbojamies priekšdarbu veikšanai, pamatu sagatavošanai mūsu tagadējās valsts un topošās nacionālās kultūras svētnīcai."

Ja šajos vārdos Ķeniņš runā par savu nacionāli valstiskās patstāvības darbu, tad 30. gadu sākumā tas jau bija transformējies par "nacionālistiski valstiskās patstāvības" darbu. Izglītības laukā tas izpaudās uzbrukumā minoritāšu skolām, cenšoties visādiem līdzekļiem ierobežot to suverēnās tiesības. Latvijas demokrātiskā sabiedrība, īpaši mazākumtautības, ar to nevēlējās samierināties un 1933.gada 15.jūnijā Ķeniņam vajadzēja demisionēt. Tikko kļuvis par eksministru, Ķeniņš atvadoties no savas ministrijas darbiniekiem, arī pats atzina, ka viņa aiziešanas galvenais iemesls ir minoritāšu aprindu opozīcija pret viņa izglītības politiku.

Viļa Gulbja

(1890 – 1941) laiks

(16.06.1933. – 18.03.1934.)

Kad jāvada divas ministrijas

Dzīves stāstu sk. "LV" 27.05.98.

Zemkopības ministram Gulbim bija jākļūst vienlaikus arī par izglītības resora vadītāju diezgan negaidīti — pēc tam, kad pēkšņi demisionēja iepriekšējais izglītības ministrs Atis Ķeniņš. Gulbis bija akadēmiski izglītots agronoms, augstas klases profesionālis, un jaunais postenis viņam nebūt nebija tuvs, kur nu vēl mīļš. Tāpēc viņa laikā var atzīmēt tikai dažus normatīvus aktus, kuri bija veltīti izglītībai un kultūrai, par mākslu nemaz nerunājot.

Vispirms tie bija fonda "Nelaiķa Kristapa Morberga novēlējums" statūti, kurus Gulbis un LU rektors Auškāps (vēlāk izglītības ministrs) parakstīja 1934.gada martā. Kas bija Morbergs (1844 – 1928)? Būvuzņēmējs, kas bija jaunībā studējis Berlīnē arhitektūru un iepazinies ar celtniecību. Līdzīgi otram lielākajam latviešu filantropam Augustam Dombrovskim (1845 – 1927), viņš bija sācis savas darba gaitas kā vienkāršs strādnieks. Turību Morbergs bija ieguvis ar apbrīnojamu centību un saimniecisku izmaņu. Ar viņa lielo dāvinājumu 1928.gadā LU bija ieguvusi naudā un graudā vairāk nekā 2,7 milj. latu. Novēlējuma ceļā dabūto materiālo vērtību galveno sastāvdaļu veidoja 6 daudzstāvu nami Rīgas centrā, to starpā eiropeiski uzbūvēta plašā Romas viesnīca, skaista vasarnīca ar dārzu Jūrmalā, daudz grāmatu un mākslas darbu, kā arī 600 tūkstoš latu.

Fonda mērķi, kā varēja lasīt tā statūtu 2.§, bija:

"1) izsniegt stipendijas trūcīgiem Latvijas ūniversitātes studentiem un studentēm un Mākslas akadēmijas un Konservatorijas audzēkņiem un audzēknēm, kā arī apdāvinātiem trūcīgiem absolventiem un absolventēm izglītības papildināšanai citās iekšzemes un ārzemju izglītības iestādēs;

2) dibināt un uzturēt pie Latvijas ūniversitātes Zinātnisku bibliotēku, sevišķi būvniecības un lauksaimniecības veicināšanai;

3) dibināt un uzturēt lauksaimniecības skolu un izmēģinājumu staciju ar nosaukumu "Lauksaimniecības skola Kristapa Morberga piemiņai", Kurzemē, Jelgavas apriņķī, Bukaišu pagastā, Liel–Strikaišu mājās, ku®as pieder Bukaišu pagasta sabiedrībai;

4) turpināt un uzturēt kā pirmklasīgu uzņēmumu "Romas viesnīcu" līdz ar restorānu un restorāna pagrabu nelaiķim Kristapam Morbergam piederējušā, tagad L. Universitātes namā, Rīgā, I hip. iecirknī, ar zemes grām. Nr. 677, Aspazijas bulvārī, ar nolūku arī šajā ceļā iegūt līdzekļus šajos statūtos paredzēto zinātnisko un labdarīgo mērķu sasniegšanai;

5) dibināt un uzturēt botanisku dārzu ar nosaukumu "Augustes Morberg (K.Morberga dzīvesbiedre — R.T.) vasarnīca–botanisks dārzs", zemes gabalā Rīgas Jūrmalas pilsētā, ar zemes grām. Nr.92;

6) dibināt remonta kapitālu."

Fondu pārvalda, bija teikts statūtos, komiteja, kura sastāv no LU profesoriem, pēc iespējas dekāniem, ar rektoru vai kādas fakultātes dekānu kā priekšsēdētāju. Komitejas priekšsēdētāju un locekļus ik gadus ievēlē Universitātes padome.

Līdz 1937.gada 31.decembrim Morberga fondā bilance bija pieaugusi līdz Ls 3201105, bet fonda kapitāls — līdz Ls 30946.34. Stipendijām un citām novēlējumā noteiktajām vajadzībām šajā laikā bija izlietoti 856303 lati, bet, tā kapitāls turpināja pieaugt, tad tas bija bagātīgs avots zinātņu un mākslas atbalstam. Nobeigumā jāpiemetina, ka, cik dzirdēts, LU pat mūsdienās vēl nav atguvusi visu Morberga mantojumu.

Gulbis kā Krišjāņa Barona prēmiju komisijas priekšsēdētājs 1934.gada 8.martā parakstīja kārtējo lēmumu par prēmiju piešķiršanu. Pieci tūkstoši latu lielā kopsumma bija sadalīta starp 16 augstas raudzes lietpratējiem. L.Adamovičs par grāmatu "Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710. – 1740.g." saņēma 250 latus, P.Mantinieks par "Lielo Latvijas karti" — tikpat daudz, A.Goba par darbu "Latgale — 150 latu utt.

Visbeidzot par izglītības ministra 1934.gada 10.janvāra rīkojumu skolu priekšniekiem, par kuru var sacīt parunas vārdiem labāk vēlu nekā nekad. Lai nostiprinātu nacionālās pašaizliedzības garu tagadējā un nākamajās paaudzēs un lai tauta neaizmirstu savu varoņu vārdus, Gulbis aicināja visās skolās, kurās mācījušies Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un Latvijas brīvības cīņās kritušie varoņi, izlikt piemērotās vietās šo savu bijušo audzēkņu sarakstus un, ja iespējams, arī mirušo ģīmetnes.

Latvijas pēdējā parlamentārajā valdībā, kuru Ulmanis sastādīja 1934.gada marta vidū Gulbis kļuva par ... finansu ministru. Viņa vietā izglītības resora vadībā nāca teologs Kārlis Beldavs.

Kārļa Beldava

(1868 – 1936) laiks

(19.03.1934. – 18.05.1934.)

Atkal mācītājs ministra amatā

Pasaulē nācis Vidzemē, Rozulā kā muižas rentnieka dēls. Apmeklējis Limbažu apriņķa skolu un guberņas ģimnāziju Rīgā. Pēc Studiju beigšanas Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātē 1892.gadā strādājis kā palīgmācītājs Apukalnā un Valmieras apriņķa vikarmācītājs. No turienes pārgājis uz Pēterpili par Miķeļa draudzes palīgmācītāju. Strādājis arī kā vācu valodas lektors turienes Mežu institūtā. No 1908. līdz 1915.gadam mācītājs Lielaucē. Pirmā pasaules kara laikā latviešu bēgļu mācītājs Maskavā. Pēc atgriešanās dzimtenē 1917.gadā strādājis Valmieras draudzē un līdztekus arī par skolotāju. Uzrakstījis sprediķu grāmatu "Dodies uz augšu" (1928) un citus garīga satura izdevumus. Atvēris un vadījis savu privātskolu. Rīgas teoloģiskā institūta docents. Kā Nacionālā bloka deputāts darbojās 3. Saeimā, kā Kristīgā darba bloka deputāts — 4. Saeimā. Parlamentā īpašu aktivitāti neparādīja. Tas pats sakāms par īso laika posmu Izglītības ministrijā. Pēc izcilā latviešu vēsturnieka prof. E.Dunsdorfa (Austrālija) vērtējuma "nekādu pieredzējumu resoru vadībā nebija finanšu ministram Rimbeniekam un izglītības ministram Beldavam ("Kārļa Ulmaņa dzīve" — R., 1992. — 243.lpp.)."

Ludviga Adamoviča

(1884 – 1942) laiks

(19.05.1934. – 10.07.1935.)

Teologs nomaina teologu Ministru kabinetā

Kurzemnieks. Pasaulē nācis Dundagas pagastā skolotāja ģimenē. Ieguvis pamatizglītību tēva vadītajā Kublu skolā, turpina mācīties Dundagas draudzes skolā un Cirķeļa privātskolā Talsos. 1904.gadā beidz ar zelta medaļu Rīgas Aleksandra ģimnāziju, 1909.gadā — ar teoloģijas kandidāta grādu Tērbatas universitātes teoloģijas fakultāti. Seko pedagoga darbs vairākās Rīgas vidusskolās. Sākoties karam, 1914.gadā iesaukts armijā, kur veic karavīru dvēseļu gana pienākumus Tērbatas latviešu strēlnieku hospitālī un latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. 1918.gadā atgriežas dzimtenē, kur Mazsalacā ordinēts par mācītāju, bet jau tā paša gada rudenī aicināts uz Valmieru par turienes Latviešu izglītības biedrības zēnu virsreālskolas organizētāju un direktoru. Kad tas izdarīts, 1920.gadā sākas divu gadu desmitu ilgs darba cēliens Latvijas Universitātē. Vispirms tas norit baznīcas vēstures katedras docenta amatā teoloģijas fakultātē. Līdztekus septiņus gadus jāpilda fakultātes sekretāra pienākumi (1920–1927), pa trim lāgiem — dekāna uzdevumi (1929–1931; 1933). Talantīgā docētāja aktivitāte strauji aug un viņu ievēl jau par LU prorektoru studentu lietās (1933–1935). Paralēli top disertācija "Baznīcas un ticības dzīve Vidzemes latviešu draudzēs no 1710. līdz 1740.g.", kura 1929.gadā tiek sekmīgi aizstāvēta. Tās autors iegūst teoloģijas doktora grādu un drīz vien tiek ievēlēts par profesoru, kas ne tikai iedibina, bet arī fundamentāli izveido Latvijas baznīcas vēstures kursu Universitātē.

Adamovičs nebūt nebija tikai dogmātisks garīdznieks vai akadēmisks kabineta zinātnieks. Viņš darbojās dažādās sabiedriskās organizācijās un to vadības orgānos, izdeva grāmatas un rakstīja dažādiem preses izdevumiem. Īpaši tuva Adamovičam bija publicistika, kurā viņš darbojās kopš studentu gadiem. Latvijas laikā viņa raksti par reliģijas, izglītības u.c. jautājumiem bija lasāmi "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā", žurnālā "Audzinātājs", laikrakstos "Brīvā Zeme", "Latvija" un citos. Teologs sagatavoja arī vairākus zinātniska satura izdevumus un mācību grāmatas skolām — "No dzīvības avota" (1925) "Kristīgās baznīcas vēsture" (1927), "K.Mīlenbahs" (1927), "Skolu lietas Latvijā 1919–1927" (1927), 659 lappušu liels foliants "Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks no 1710. līdz 1740.g." (1933) u.c. Par vairākām no tām autors saņēma K.Barona prēmiju.

Viņš rosmīgi piedalījās vairāku pedagogu organizāciju dzīvē, bet no 1923. līdz 1934.gadam bija labēji tendētās Latvijas vidusskolu skolotāju biedrības priekšsēdētājs, pārstāvot šo apvienību starptautiskos kongresos Belgradā, Ženēvā, Grenoblē, Bukarestē, Hāgā, Briselē u.c. Rietumeiropas centros. Adamovičam bija vislielākie nopelni, ka 1933.gada vasarā Rīgā notika 15.starptautiskais vidusskolu skolotāju kongress.

Adamoviča pedagoģiskie meklējumi bija saistīti galvenokārt ar mācību satura izvēli un atlasi vēsturē, literatūrā un ticības mācībā. Savus uzskatus viņš pauda, gan sastādot un rediģējot mācību programmas, gan arī veidojot mācību līdzekļus minētajos priekšmetos. 1928.gadā žurnālā "Audzinātājs", aplūkojot jaunās pamatskolu un vidusskolu mācību programmas, viņš atzinīgi novērtēja mācību vielas vienkāršošanu, tās tuvināšanu bērnu izpratnei un praktiskās dzīves vajadzībām, atbalstīja centienus visu mācību un audzināšanas procesu veltīt skolēnu nacionālo jūtu audzināšanai. Vienlaikus Adamovičs aizstāvēja nepieciešamību iepazīstināt latviešu skolēnus ar pasaules kultūras klasikas darbiem.

Būdams teologs, viņš īpašu uzmanību veltīja vielas atlasei ticības mācībā, par šā priekšmeta uzdevumu domādams jaunās paaudzes ētisko audzināšanu. Adamovičs uzskatīja par nepieciešamu ticības mācības stundās plašāk izmantot skolēnu dzīves pieredzi un latviešu folklorā paustās atziņas. Bet ne tikai. Viņu neapmierināja, ka tautas dziesmas kā "vesela dabas zinātniska enciklopēdija" ir palikušas pavisam neminētas dabas mācības un Latvijas ģeogrāfijas, kā arī dzimtenes mācības programmās pamatskolām. Bet tur tām ir sava dabiska vieta ("Audzinātājs" — 1936 — Nr.12. — 745.lpp.).

Adamovičs sāka savu karjeru Izglītības ministrijā ar diviem rīkojumiem, kuri savā veidā leģitimēja antikonstitucionālo 15.maija puču. Pirmajā viņš aicināja skolu vadītājus "nekavējoties noņemt apcietināto personu (daudzi no tiem bija Saeimas deputāti! — R.T.) ģīmetnes un citus attēlus no skolu telpu sienām". Otrajā rīkojumā ministrs atgādināja skolu vadītājiem, ka tajās skolās, kur "šis vēsturiskais notikums (pučs — R.T.) nebūtu atzīmēts un paskaidrots skolēniem, tas izdarāms skolotāju un skolēnu svinīgā sanāksmē vistuvākajā skolu darba dienā".

Pats nozīmīgākais normatīvais akts skolu lietās, kas tika pieņemts Adamoviča neilgajā ministrības laikā un vispār autoritārā režīma gados, bija likums par tautas izglītību, kuru 1934.gada 12.jūlijā akceptēja Ministru kabinets un kuru parakstīja Ulmanis, kā arī izglītības ministrs. Protams, ka šis dokuments netapa vienā dienā. Pie tā bija ilgi strādāts jau Saeimas laikā, bet jāatzīst, ka diezgan neveiksmīgi, jo neizdevās pārvarēt daudzo frakciju domstarpības. Pēc 15.maija puča tas jau bija daudz vienkāršāk — pietika, kā sacītu mūsdienās, ar darba grupas ieteikumu, bez jebkādas iepriekšējas publicitātes un diskusijām, lai valdības desmitnieks pateiktu "jā". Tam nevajadzēja pat mēnesi.

Kopumā tomēr šo likumu var vērtēt pozitīvi. Kas gan būtu iebilstams pret tā pirmajiem pieciem punktiem? Lūk, tie:

"1. Veicināt visādos veidos tautas izglītību un audzināt tautu nacionālā valstiskā garā ir valsts un pašvaldību pienākums; šo pienākumu var uzņemties valsts uzraudzībā arī privātas juridiskas un fiziskas personas.

2. Izglītībai un audzināšanai valsts un pašvaldības atver un uztur visiem pieejamas publiskas mācības un audzināšanas iestādes. Blakus publiskajām izglītības un audzināšanas iestādēm var pastāvēt arī privātas, kuru uzdevumi un darbība saskaņojama ar valsts izglītības un audzināšanas virzienu.

3. Mācības iestādēs jāizkopj jaunatnes fiziskā, intelektuālā, aistētiskā un tikumiskā izglītība un jāaudzina jaunatne personiskā un sabiedriskā krietnībā, darba un tēvzemes mīlestībā un tautu un šķiru saprašanās garā.

4. Valsts nosaka visiem pilsoņiem obligatoriskas mācības apmērus un ilgumu un pabalsta pašvaldības šīs mācības realizēšanā, kā arī veicina un kārto neobligatorisko mācību un izglītību.

5. Skolas ar latviešu mācības valodu pieejamas visu pilsoņu bērniem."

Bet nākamais punkts? Izlasīsim arī to.

"6. Latviešu tautības pilsoņu bērniem jāmācās skolās ar latviešu mācību valodu, arī ja viens no vecākiem būtu citas tautības."

Jūtat? Ar rungas, t.i., likuma palīdzību jākļūst par latvieti.

Tālāk daļa no nākamā punkta:

"Ikkatrs mazākuma tautības pilsoņu bērns var mācīties tās tautības skolā, pie kuras pieder viņa vecāki, ja šīs tautības valodā bērns var brīvi izteikt savas domas. Pretējā gadījumā viņam jāapmeklē skola ar valsts valodu."

Tātad a priori varēja izlemt, ka bērnam būs jādodas uz latviešu skolu.

Astotais punkts: "Ticības mācība ir mācāma visās obligatoriskās un neobligatoriskās mācības iestādēs."

Īsi un skaidri. Bet rezolūti, jo izglītības ministrs taču bija teologs.

Šķiet lieki daudz runāt, ka kaut kas tāds varēja notikt vienīgi valstī, kurā nebija demokrātijas un uzskatu brīvības (domājot ne tikai par 8. punktu, bet par visu likuma sākumdaļu).

Tālāk par pozitīvo. Jaunajā dokumentā bija noteikts, ka ikvienam bērnam obligatoriski jāmācās, sākot ar to skolas gadu, kurā līdz 31. decembrim viņš paliek 8 gadus vecs. Mācību laika sākumu var atlikt uz vienu gadu, ja apstākļi to prasa.

Obligatoriskai mācībai pastāv: pirmsskolas vai mājmācība, pamatskolas, papildskolas un īpašas audzināšanas un mācību iestādes defektīviem bērniem. Pašvaldību un valsts obligatoriskās mācību iestādēs mācības ir bez maksas, un trūcīgos skolēnus pēc iespējas apgādā ar nepieciešamo uzturu, apģērbu, apaviem un mācību piederumiem.

Mūsdienu likumdevējam gribas ieteikt izlasīt 1934.gada likuma 14.punktu, proti: "Pašvaldībai pienākas gādāt, lai visiem tās robežās dzīvojošiem latviešu vecāku bērniem būtu pieejama obligatoriskā mācība latviešu valodā." Kā arī 16.punktu: "Ne vēlāk kā 4 nedēļas priekš mācības gada sākuma pašvaldības iesūta pēc Izglītības ministrijas norādījuma attiecīgām mācības iestādēm vai skolu valdēm to bērnu sarakstus, kas sasnieguši obligātoriskās mācības vecumu."

Par neobligatoriskām mācību iestādēm likums noteicis ģimnāzijas speciālās izglītības skolas, vispārīgās un speciālās izglītības kursus, tautas augstskolas un augstākās mācību iestādes.

Gan šo, gan obligatorisko mācību iestāžu tipi, mācību kārtība, nosacījumi, ilgums utt. bija likumā sīki regulēti. Īsi pakavēsimies pie pašiem būtiskākajiem momentiem.

Pirmskola likumā bija definēta kā "pilnas tautskolas pirmais posms", kuru iekārto un uztur pašvaldības un valsts un kur mācības aptver vienu gadu.

Pamatskola bija apzīmēta kā "tautskolas kodols" ar uzdevumu sniegt bērniem dzīvei nepieciešamas noapaļotas zināšanas. Tās kuras ilgst 6 mācību gadus. Pirmajā klasē iestājas bērni, kuriem attiecīgā kalendāra gadā paliek 9 gadi, bet var uzņemt arī vienu gadu jaunākus bērnus. Skolās un klasēs, kur mācības nenotiek valsts valodā, latviešu valoda mācāma sākot ar 1.klasi. Lielākais stundu skaits nedēļa 32, lielākais skolēnu skaits klasē — 40.

Vispārīgās izglītības vidusskolu jeb ģimnāziju uzdevums, bija teikts likumā, ir "dot noslēgtu augstāku vispārīgo izglītību un arī sagatavot savus audzēkņus izglītības turpināšanai augstskolās un citās augstākās izglītības iestādēs". Ģimnāzijai ir piecas klases; augstāko no tām sauc par pirmo klasi. To var apvienot ar pilnu pamatskolu. Ģimnāzijas ir atsevišķas zēniem un meitenēm vai arī kopējas. Tās pēc priekšmetu izvēles un apmēra sadalās trīs galvenos tipos: klasiskajās, humanitārajās un reālajās ģimnāzijās. Lielākais klases stundu skaits nedēļā — 34. lielākais skolēnu skaits vienā klasē — 40.

Likums noteica, ka arodskolu uzdevums ir teorētiski un praktiski sagatavot darbiniekus dažādiem arodiem. Tās ir ar 2–4 klasēm. Pirmajā klasē uzņem jauniešus ne jaunākus par 14 gadiem ar priekšzināšanām pilnas pamatskolas kursa apmērā.

Arodu vidusskolām — tehnikumiem, komercskolām un speciāliem institūtiem — vajadzēja teorētiski un praktiski sagatavot tehniķus un citus speciāli izglītotus aroda darbiniekus.

Tehnikumi ir ar 2–5 klasēm. Tajos ir šādas (visas vai dažas) nodaļas un nozares:

— mehānikas nodaļa ar mašīntehniķa un tehnologu nozari;

— elektrotehnikas nodaļa ar vājās un stiprās strāvas nozari;

— celtniecības nodaļa ar ēku, ceļu un sanitārās tehnikas nozari;

— kultūrtehnikas nodaļa;

— ķīmijas nodaļa ar organiskās un neorganiskās ķīmiskās tehnoloģijas nozari;

— mākslas amatniecības nodaļa.

Komercskolai ir piecas klases. Likumā bija teikts, ka "par privātu mācības iestādi uzskatāms ikkatrs iekārtojums, kur kopā audzina un māca dažādu ģimeņu skolas vecuma bērnus, kā arī izglīto pieaugušas personas, ja tādu kopaudzināšanu un kopmācīšanu, kā arī izglītošanu noorganizē un uztur biedrības, savienības un citas juridiskas vai fiziskas personas un ja mācāmo skaits pārsniedz 9."

Šādas mācību iestādes var atvērt un uzturēt ar izglītības ministra atļauju. To absolventu izglītības un attīstības līmenis nedrīkst būt zemāks par to, kāds ir attiecīgās obligatoriskās skolas kursu beigušiem.

Likuma sadaļā "Skolas uzturēšana" noteica, ka pašvaldības gādā par skolai piemērotām telpām un vajadzīgo zemes platību, telpu apkurināšanu, apgaismošanu un aptīrīšanu, skolai vajadzīgo inventāru un mācības līdzekļiem, kā arī par skolas gados esošo bērnu reģistrēšanu un skolas kārtīgu apmeklēšanu. Pašvaldības ceļ skolas ēkas un remontē tās.

Atsevišķos gadījumos, kad apstākļi to prasa, skolas uzturēšanu uzņemas valsts.

Skolu vada, bija sacīts likumā, skolas priekšnieks ar saviem biedriem un klases audzinātājiem, pedagoģiskā konference un skolas padome. Obligatoriskās mācības un audzināšanas iestāžu priekšnieki ir pārziņi, viņu biedri — pārziņa palīgi, augstāko pakāpju skolu priekšnieki ir direktori, viņu biedri — inspektori. Pamatskolas pārzinim var būt palīgs, ja skolās ir vismaz 10 klases. Ja ģimnāzijās un komercskolās ir tik daudz klašu, tur var būt inspektors.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!