Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Pāvests domā un lūdz arī par jums". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.10.1998., Nr. 295/296 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50184

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vatikāna Valstī

Vēl šajā numurā

16.10.1998., Nr. 295/296

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Pāvests domā un lūdz arī par jums"

Turpinājums

no 1.lpp.

PAPST1.JPG (14614 BYTES) Galvenās pāvesta rūpes ir sekmēt draudzīgas sadarbības attiecības starp tautām un stiprināt mieru un solidaritāti pasaulē. Viņa daudzkārtējie centieni pret karu un netaisnību, viņa drosmīgā cīņa par cilvēka cieņu un cilvēka tiesībām un viņa nenogurstošie aicinājumi uz sabiedrības morālu atjaunošanos iedvesmo vērst šo pasauli humānāku, aicina visu nāciju ģimeni labākai, taisnīgākai un gaišākai nākotnei. pāvests Jānis Pāvils II, tāpat kā viņa priekšgājējs pāvests Pāvils VI, ir pārliecināts, ka civilizācijai jānovēršas no naida un nāves, kļūstot par mīlestības un dzīvības civilizāciju. Varbūt bieži viņa aicinājumi izskan klusi plašajā mežonības jūrā, tomēr viņš ir pārliecināts, jo zina, ka tā ir tāda cilvēka balss, kas sūtīts sagatavot Tā Kunga ceļus.

Ikviens, kurš 1993. gadā sekojis līdzi pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā viņa pontifikāta pirmās dekādes laikā, atcerēsies viņu kā harismātisku, enerģijas un entuziasma pilnu garīdznieku, kā neparasti spontānu cilvēku. Taču, mūžam ritot, viņa cienījamā gadu nasta un aizritējušajos divdesmit gados sekmīgā tik augsti atbildīgās mijas pildīšana ir padarījusi gausākus viņa soļus un saliekusi pāvesta augumu. Taču tas viņu nekavē ar ārkārtīgi atdevi turpināt savu Dieva uzticēto misiju. Tagad pāvests Jānis Pāvils II ar lielām cerībām raugās uz dižo 2000. gada jubileju un aicina kristiešus sagatavoties cienīgai un auglīgai šīs Tā Kunga un Glābēja Jēzus Kristus dzimšanas dienai. Lai Dievs uzklausa viņa lūgšanas un kvēlo vēlēšanos ievadīt Baznīcu trešajā gadu tūkstotī!

Pāvesta pontifikāta 20. gadskārta — Vatikāna valsts svētki kristiešiem un visiem labas gribas cilvēkiem paver iespēju izteikt Viņa Svētībai pāvestam Jānim Pāvilam II savu apbrīnu, savu pateicību un godbijību viņa veikumam šajos divos gadu desmitos, kas veltīti Baznīcai un visai pasaulei, tai skaitā arī Latvijai un visām trim Baltijas valstīm.

 

Vatikāns ir pilsētvalsts Romā, tā teritorija ir tikai 0,44 kv.km, un Vatikānam ir nepilni 700 pavalstnieki. Vatikāna valsts galva ir Romas Katoļu baznīcas Pāvests.

Vatikāns nekad nav atzinis Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju. Vatikāna radio raidījumi latviešu valodā mūsu tautai okupācijas gados bez garīga mierinājuma sniedza arī objektīvu informāciju par pasaules notikumiem.

Viens no ievērojamākajiem notikumiem Latvijas starptautiskajos kontaktos kopš mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas bijusi pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte Latvijā 1993. gada septembrī. Mūsdienu politisko kaislību gaisotnē ir zīmīgi atcerēties pāvesta vārdus, uzrunājot Latvijas sabiedrību Rīgas Domā 1993. gada 9. septembrī:

"Aizvien lielākā mērā pasaulē pieaugot savstarpējam atkarīgumam, kristieši ir aicināti sniegt roku viens otram ka brāļi un vērst skatienu uz vieniem un tiem pašiem mērķiem, lai mīlestības saikni, kas visus vieno Kristū, darītu arvien ciešāku... Mūsu dienās pasaulē aizvien asāka kļūst tādu vērtību uztvere kā vienotība un savstarpējais atkarīgums, solidaritāte un miers. Kā pretstatu pasaulīgo elku mākslīgi radītajām ambivalentajām tendencēm, kas cenšas pakļaut cilvēku, piemēram, tendencei pēc naudas, baudas, ietekmes un varas, Baznīcas uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa ir aicinātas pasaulei piedāvāt vienotību, kas vienīgā spēj glābt. Vienotību, kas rodas, uzklausot un pieņemot Kristus teiktos vārdus. Vienīgi tie spēj atklāt ar prātu neaptveramo nozīmi, kāda piemīt cilvēku savstarpējām attiecībām, progresam, jaunradei, dzīvībai un nāvei. "

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Vatikānu tika atjaunotas 1991. gada 1. oktobrī. Svētā Krēsla intereses mūsu valstī pārstāv arhibīskaps Ervins Jozefs Enders ( Erwin Josef Ender ), apustuliskais nuncijs, kurš savu akreditācijas vēstuli Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim iesniedza 1997. gada 2. decembrī. Apustuliskā nuncija rezidence ir Viļņā.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Par latviešu vēsti pāvestam

Šis vēstījums glabājas Vatikānā jau piecus gadus. Bet radies tas ir Rīgā. Pāvestam Jānim Pāvilam II to personīgi nodevis Romas katoļu baznīcas Rīgas Metropolijas arhibīskaps Jānis Pujats Svētā tēva Latvijas pontifikālā apmeklējuma laikā 1993. gada 8. un 9. septembrī.

Dokumenta autori ir Latviešu strēlnieku apvienības goda priekšsēdētājs Vilis Krūmiņš un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, bet angļu teksta slīpēšanu veikuši ārzemju latvieši — tautsaimniecības lietpratējs Juris Vīksniņš un rakstnieks Jānis Klīdzējs.

Vilis Krūmiņš atceras: — Ideja radās tad, kad uzzinājām, ka pāvests pošas apmeklēt ne tikai Viļņu, bet arī Latviju. Teksta izstrādāšanai bija pavisam maz laika. Jānis Stradiņš paņēma divu nedēļu atvaļinājumu, man pašam bija iestrāde kādam rakstam, kura iederējās vēstījuma tekstā. Lielu atsaucību saņēmām no arhibīskapa Pujata, kurš uzņēmās diplomātisko misiju — nodot dokumentu Svētajam tēvam. Ar tā saturu Jānis Pāvils II iepazinies pirms svētās meses Mežaparkā, un iespaids bijis tik liels, ka viņš grozījis dievkalpojuma runas tekstu...

"LV" informācija

Latvieši pasaulei

Sirsnīgi sveicot Svēto tēvu pāvestu Jāni Pāvilu II viņa Latvijas pontifikālā apmeklējumā, kas ir jauns apstiprinājums Terra Mariana piederībai kristīgajai pasaulei, mēs vēlamies griezties pie pasaules sabiedriskās domas, izklāstot mūsu viedokli par Latvijas un latviešu tautas sāpīgajām problēmām.

"Vajadzēja apdraudēt mūsu tautu nāves stundai, lai Eiropa iepazītu, kas tie latvieši īsti ir? Eiropai agrāk nebija laika iepazīties ar tautu, kas visilgāk dzīvo Eiropā", — tādus izmisuma vārdus par savas tautas likteni rakstīja latviešu lielākais dzejnieks un domātājs Rainis Pirmā pasaules kara laikā. Vai toreiz un vēl tagad Eiropas augstās kultūras tautas daudz ko zināja un zina par to, kas te, pašā Baltijas zemju vidū, tad notika ar mūsu tautu? Būsim godīgi un atzīsim, ka zināja un zina maz vai nemaz. Jo visā savā vēsturē esam bijuši pārāk tālu no Eiropas parādes durvīm. Taču Eiropas lielāko un traģiskāko notikumu virpulī un epicentrā esam bijuši arvien un ne savas vainas dēļ. Pirmā pasaules kara gados mūsu zemi plosīja divu tā laika vislielāko armiju ieroču ugunis. Tālās bēgļu gaitās uz Krieviju devās gandrīz miljons Latvijas cilvēku, un tas bija turpat 40% no toreizējiem Latvijas iedzīvotājiem. Tūkstošiem dzīvību tika upurētas Latvijas neatkarības izcīnīšanā.

Savu pirmo nāves stundu izturējām un izdzīvojām. Savās pamestajās mājās atgriezās bēgļi. Austrumeiropas kartē 1918.gada 18.novembrī parādījās neatkarīgā Latvijas valsts — tautas dižgaru sen iecerētā un dainās apdziedātā Gaismas pils. Taču ar to atelpa vēl nesākās; pārāk daudz bija jāceļ no jauna, jāizveido materiāli un garīgi bagāta valsts. Un to mūsu tauta izdarīja, un tikai viņas dvēselē radās un saglabājās citiem grūti izsakāma svētlaime — pirmo reizi celt savu valsti. Eiropa, Amerika un citas zemes tad tuvāk sāka iepazīt, kas tie latvieši īsti ir: cik respektējama ir viņu dzīvotmāka, viņu zinātnieki, mākslinieki un rakstnieki. Pat tālā Indija latviešu kultūrā, mākslā un valodā atrada Rietumu pasaulē vienīgo, dzīvo saikni ar Seno Indiju, ar sanskritu. Par to vairākkārt runāja un rakstīja arī lielais humānists un mākslinieks Nikolajs Rērihs. Īpaši sava pēdējā Latvijas apciemojuma laikā 1938.gadā — gadu pirms mūsu tautas visbriesmīgākās traģēdijas aizsākuma.

Mūsu atgādinājums šodien ir atkārtot toreizējo, Rīgā izteikto Rēriha atgādinājumu, ka latviešu un viņu būtības saglabāšana ir Eiropas un visas civilizētās pasaules pienākums. Pie kam šo saglabāšanu viņš saistīja ar Latvijas nacionālās valsts eksistenci, kuras straujo uzplaukumu šis cilvēces dižgars pats redzēja un apbrīnoja.

Ne Latvijas tautai kopumā un īpaši tās jaunajai paaudzei, kura izauga un izglītojās neatkarīgās valsts divos gadu desmitos, toreiz nebija ne jausmas par to, kas ar viņiem notiks pavisam drīz.

Pašu šo drausmīgo stāstu par latviešu tautas visgarāko un vistumšāko nakti viņas ilgajā un kaut cik zināmā vēsturē minēsim tikai īsumā. Un arī tad, mēs domājam, pasaule mūs sapratīs un kopā ar mums meklēs atbildi uz neatvairāmo jautājumu: kā latviešu tautai izdzīvot un saglabāties? — Nezinātājam varētu likties paradoksāli, ka šādu jautājumu mēs uzdodam tagad, kad Latvija atkal atjaunota un atzīta kā neatkarīga valsts. Visiem, kas to sekmēja, mēs esam un būsim pateicīgi. Taču ir svarīgi saprast, ka mūsu valstiskās neatkarības atjaunošana un atzīšana tagad pamatojas uz tās Latvijas valsts juridisko, politisko un morāli ētisko prioritāti, kāda bija starptautiski atzīta un pastāvēja starp diviem pasaules kariem. Latvijas tautas un tās absolūtā vairākuma — latviešu nācijas — uztverē nav cita priekšstata par Latvijas valsts būtību.

Šķiet, ka latvieši un Latvijas tauta kopumā Otrajā pasaules karā (ieskaitot Latvijā holokaustā iznīcinātos ebrejus), divu okupāciju un tirānisko Hitlera un Staļina režīmu genocīda rezultātā ir viena no visvairāk cietušajām tautām Eiropā. Represijās iznīcināto, deportēto un piespiesti emigrējušo skaits pārsniedz 500 000 cilvēku. Latvieši savā etniskajā teritorijā pašreiz ir vienīgā nācija Eiropā, kuras cilvēku kopskaits salīdzinājumā ar laiku pirms diviem pasaules kariem ir samazinājies absolūtos skaitļos.

Toties apzinātās un uzspiestās rusifikācijas nolūkos PSRS varas un centralizētās plānošanas instances pēckara 40 gados Latvijā iepludināja ap 800 000 Krievijas zonas iedzīvotāju. Šī rusifikācijas koloniālā politika tika realizēta kompleksi un īpaši akcentēti pašā Baltijas centrā — Latvijā; — iebraucējus novirzīja uz lielākajām Latvijas pilsētām, vispirms uz Rīgu (apmēram 60% Latvijas imigrantu kopskaita); — pastiprināti un steidzīgi investēja rūpniecības uzņēmumu un to filiāļu celtniecību (kaut industrializācijas pakāpe Latvijā pirms tās aneksijas bija augstāka par jebkuru PSRS republiku). Izejvielas transportēja no tūkstošiem kilometru liela attāluma. Pārvaldes aparātā, uzņēmumu vadībā, dzīvokļu sadales iestādēs u.c. vietējos kadrus ar labāku izglītību nomainīja ar iebraucējiem. Par oficiālo valodu iestādēs, dokumentācijā visos līmeņos uzspiesti un ātri sāka dominēt krievu valoda; strauji un kampaņveidīgi (apm. 15 gadu laikā) risinājās latviešu skolu likvidēšana un t.s. "jaukto" skolu izvēršana, kur jau ar pirmo skolas gadu bērnus spieda lauzīties pēc intonācijas svešajā "lielajā Ļeņina valodā".

Latvijā, vienīgajā no tā laika PSRS republikām, visai šai politikai bija savs, atklātas un totālas pārtautošanas ievadījums 1959.–1962.gadā, kad sākās 25 gadu turpināta, labi pārdomātā akcija pret "buržuāziskajiem nacionālistiem" būtībā visās dzīves sfērās. Bija labi redzams (arī no PSRS centrālās preses), ka Latvija izraudzīta par PSRS eksperimenta poligonu "vienotās padomju tautas" paātrinātai formēšanai un reizē — Baltijas centra apgūšanai.

Tā latvieši savā zemē, neraugoties uz viņu respektējamo kultūru, visai ātri faktiski kļuva par otrās šķiras tautu un septiņās lielākajās Latvijas pilsētās viņi skaitliski jau pārtapa par minoritāti. Ietekmīgs iebraucēju "komandējošais" slānis, cerot sev saglabāt dominējošo stāvokli un labākus sadzīves apstākļus nekā savā etniskajā dzimtenē, un, lai Latvijā veidotu krievu "autonomijas", jau laikus sāka pārorientēties uz Latvijas formālas neatkarības piekritēju pusi. Viņu uzskatā — galvenā lielkrievu ģeopolitiskā, sensenā iecere jau pamatos sasniegta: Baltijas "logs" ir viņu rokās, un šoreiz — uz mūžīgiem laikiem.

Ievērosim, ka šī visumā barbariskā politika attiecībā pret latviešiem tika realizēta ne jau tik tālu un nesaredzami no Eiropas centra. Mēs sapratām, ka tur ilgu laiku valdīja bailes no krievu tankiem un atomieročiem un ar klusuciešanu bija gatavi vēstures arhīvos norakstīt mūs ar visu mūsu valsti — kādreizējo Tautu Savienības Padomes locekli. Tā bija, un tāda bija realitāte. Kaut Eiropai un pārējai lielajai pasaulei, lielvalstīm ne visai glaimojoša. Bet kā ir šodien, kad krievu draudi Rietumiem pārvērtušies par viņu politiķu pieglaimīgu toleranci attiecībā pret tiem pašiem Rietumiem? Formāli un faktiski Rietumi mūs atkal ieraudzījuši. Taču, par nožēlu, — ne visur un vienmēr tādus, kādi esam būtībā, bet gan tādus, kādus mūs un mūsu īstenību tēlo gadsimtu tradīcijās augušie krievu lielšovinisti. Cik daudz cinisma un varizejiskuma ir vajadzīgs, lai, pasaules sabiedrībai melojot un draudot, un vēl cilvēktiesību vārdā visai Latvijas imigrantu masai pieprasītu lēmējvaru, proporcionālu iebraucēju skaitam. Pie kam, bez kautrēšanās lieloties ar to, ka viņi Latvijā jau sabraukuši 40% apmērā no iedzīvotāju kopskaita. Kas ētiski domājošu jebkuras tautas pārstāvju priekšstatā būtu noziegums un negods, tas krievu šovinistiskajam politikānim ir arguments nelietību turpināšanai. Šajā aspektā pasvītrojam, ka nekādā gadījumā neliekam vienlīdzības zīmi starp pieminētajiem politikāņiem un krievisko imigrantu vairākumu. Taču nevaram neatgādināt, ka zināma daļa šī vairākuma šovinistiskās audzināšanas dēļ ir viegli ietekmējama. Un to politiskie vakardienas "vadoņi" izmanto un izmantos savos savtīgos nolūkos. Sevišķi, ja jutīs kaut mazāko Rietumu atbalstu. Apgalvojam, ka Latvijā nav nekādu Bosnijas vai "Karabahas" draudu. Tādi ir sastopami tikai krievu ekstrēmistisko šovinistu runās, paziņojumos, Latvijā iznākošo krievvalodīgo nelielas tirāžas avīžu rakstos. To plaši un neatlaidīgi izmanto Krievijas diplomātija, lai kaut ko sev iztirgotu un lai nebūtu jānes nekāda atbildība par savas mantojumdevējas valsts — PSRS — pastrādātajiem noziegumiem Baltijas valstīs.

Mūsu pilnīga pārliecība ir tāda, ka ar Eiropas un pārējās brīvās pasaules kaut cik jaušamu atbalstu visa starpnacionālā problēma Baltijas valstīs ir atrisināma vieglāk un sekmīgāk nekā daudz kur citās vietās. Visa tā priekšnoteikums ir — runāt patiesību.

Taču nepatiesību (par Baltiju) visvairāk pašreiz runā oficiālā un pusoficiālā Krievija, balstīdamās uz radikālšovinistiem un viņu melīgo informāciju no Latvijas un Igaunijas.

Esam paradoksa liecinieki un zināmā mērā upuri: šeit esošais krievu ekstrēmistu grupējums, bez apstājas Krievijas Prezidentu un demokrātiju lamādams, vienlaikus izmanto iespaidīgus Krievijas politiķus, lai sauktu pēc cilvēktiesībām Baltijā, t.i., būtībā — par savu padomju laika privilēģiju saglabāšanu šajās valstīs. Tagad tikai redzam, ka šī odiozā spēle daudzviet Rietumos jau tiek uzņemta nopietni.

Situācijas noskaidrošanai ar visu atbildības sajūtu darām zināmu sekojošo:

— Latviešu tauta un citu tautību Latvijas pamatiedzīvotāji (apm.65% no visu Republikā pašreiz esošo kopskaita) nekādam ieimigrējošo tālākam spiedienam nepakļausies. Un par to nevar būt ne mazāko šaubu nekur.

— Nekādu divkopienu vai etnisko grupu konfederāciju ar Latvijas nosaukumu latviešu sensenajā zemē izveidot nekad neizdosies.

— Mūsu tauta jau no šī gadsimta sākuma pieder pie Ziemeļeiropas izglītotajām nācijām, un viņa pratīs savā valstī garantēt visu cilvēku tiesību ievērošanu ne sliktāk kā jebkurā citā valstī. Taču, kam un cik daudziem šajā valstī piešķirt pavalstniecību, to izlemt no politikas un ētikas viedokļa drīkstēs tikai Latvijas tauta un tās patiesā pārstāvība bez jebkādas vēl pārpalikušās okupācijas varas un tās aizrobežas vadības spiediena.

— Mēs labi saprotam, ka mūsu tautai un tās valstij liktenis noteicis kļūt par vēl nebijuša apmēra laboratoriju sadzīvošanas izkārtošanai starp tautām ar pilnīgi dažādām reliģiskām un kultūras tradīcijām. Pamattautas tiesību iedragāšana nozīmētu sagraut pašu laboratoriju.

— Nekorekti, visu mūsu tautu apvainojoši, no Rietumiem dažkārt atskan padomi, pat brīdinājumi latviešiem būt humānākiem it kā varas dalīšanā ar krieviski runājošiem. Paši šie padomdevēji neapzinās, ka tas jau ir mājiens tai agresīvajai iedzīvotāju daļai — pieprasīt sev iespējami vairāk no tā, uz ko viņai ne morālu, ne juridisku tiesību nav. Ja jau vienkārši ar noziedzīgu nolūku saplūdinātais ļaužu skaits pats par sevi rada tiesības, augstākas vai absolūti vienādas ar cietušās valsts tautu, tad tā jau ir tā pati morāle, kuru, par nelaimi pasaulei, nodemonstrēja divi vēsturē lielākie tirāni — Staļins un Hitlers.

— Uzskatām, ka Latvijas valsts atjaunotās neatkarības atzīšana ir tikai pirmais solis Otrā pasaules kara seku likvidēšanā. Nākamais solis ir izmocītās latviešu tautas faktisko vēsturisko tiesību atjaunošana viņas zemē. Un to humāni un sekmīgi varētu izdarīt ar pasaules sadraudzības nāciju palīdzību. Tādai palīdzībai ir jānāk.

— Kas attiecas uz latviešu tautas humānismu, tā viņai nav trūcis un netrūks nekad. Taču latviešu nācijai, Raiņa vārdiem runājot, "ir pāri nodarīts pie dzīvības". Mēs nedrīkstam klusēt, kamēr mūsu tautas moku un tai nodarīto pārestību stāsts nekļūs zināms pasaulei, visu ticību cilvēkiem, itin visur.

Lai zina, kādu cenu mēs esam maksājuši par savu valsti un tiesībām izdzīvot. Bet mums ir jāizdzīvo. Mūsu un jūsu dēļ, kristīgās taisnības dēļ.

Lai cik svarīgi būtu izklāstītie argumenti, galvenais ir latviešu tautas pašas garīgā stāja. Arī šodien mēs atkārtojam latviešu katoļu bīskapa — mocekļa Boļeslava Sloskāna vārdus: "Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda tā bija mūsu tautai cauri gadusimtiem. Ne ienaidnieks iznīcina tautu, bet tauta pati iznīcina sevi, kad morāle pagrimst".

Mēs ceram, ka pontifikālā vizīte nesīs Dieva svētību Latvijai, palīdzēs te izlīdzināt plaisas cilvēku un tautību starpā, pievērsīs pasaules uzmanību Baltijas sāpju punktiem un ļaus novērst vēsturiski radušās netaisnības, pirms visa pasaule ieies trešajā gadu tūkstotī pēc Kristus piedzimšanas.

Akadēmiķi, profesori:

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Lielpēters

un viceprezidenti Tālis Millers

Jānis Stradiņš

Latgales rakstnieks,

LZA Goda loceklis (Kalifornija) Jānis Klīdzējs

Profesors,

LZA Ārzemju loceklis

(Džordžtaunas universitāte, Vašingtonā) Juris Vīksniņš

Mākslinieks,

LZA Goda loceklis Auseklis Baušķenieks

Latvijas Vēstures institūta direktors,

prezidenta K.Ulmaņa fonda priekšsēdētājs,

LZA akadēmiķis Indulis Ronis

Profesors,

LZA Goda loceklis,

Latvijas Universitāte, Heinrihs Straods

Profesors,

Fizikālās enerģētikas institūta direktors,

LZA akadēmiķis Juris Ekmanis

Profesors,

Latvijas Mūzikas Akadēmija, Māris Villerušs

Rakstnieks,

LZA Goda loceklis, Hitlervācijas Neiengammes un

Būhenvaldes koncentrācijas nometņu ieslodzītais Miervaldis Birze

Aktrise,

(Latvijas Dailes teātris), Mudīte Šneidere

Gleznotāja,

LZA Goda locekle Džemma Skulme

Otrā Pasaules kara veterāns,

Latviešu Strēlnieku apvienības priekšsēdētājs

(Latvju fonda valde), Vilis Krūmiņš

Padomju varas no Latvijas deportētā

Latvijas sociāldemokrātijas vadītāja A.Veckalna dzimta Laima Veckalne

Rīga, 26. augusts, 1993. gads.

 

 

a

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!