Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavalieris Jānis Elksnis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.08.1998., Nr. 228/229 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49372

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vilhelms Munters un PSRS čeka

Vēl šajā numurā

07.08.1998., Nr. 228/229

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Jānis Elksnis

EL1.JPG (14633 BYTES)

Jāņa Elkšņa senči 19.gs. no Alūksnes apkaimes ienākuši Latgalē, kļuvuši par zemkopjiem un amatniekiem Rēzeknes apriņka Dricānu pusē. Te — Dricānu pagasta Asinovas ciemā arī kārts šūpulis Jānim Elksnim. Tā ir vieta, kur Latgales augstiene ir pārgājusi Lubāna līdzenumā. Taču dienvidu virzienā netālu tepat paceļas Kakarviešu pilskalns, Rubuļu kalns, Dūru kalns un vairāki beznosaukuma pauguri. Cauri Asinovai tek Sūļupe, kura ieplūst Rēzeknes upē, savukārt savienojoties ar Latgales jūru — Lubānu. Pirms meliorācijas upīte bijusi līkumaina, bagāta nelieliem atvariem. Te Jānis kopā ar ciema bērniem peldējās un ķēra zivis, kas arī pieder pie spilgtākajiem bērnības iespaidiem.

Zīmīgi, ka visiem Asinovas ciema ļaudīm ir viens uzvārds — Elksnis. Tas nozīmē, ka ciems izveidojies, augot un sazarojoties vienai Elkšņu dzimtai. Tāpēc likumsakarīgāk būtu to nosaukt par Elkšņu ciemu. Taču tāpēc, ka te reiz pamitrajā zemienē audzis apšu mežs, ciems sākotnēji ieguvis nosaukumu Osinovka (krieviski "osina" — apse). Jānim Elksnim saglabājies šī krieviski nosauktā ciema plāns, kuru 1873.gadā parakstījis Dricānu muižnieks grāfs Jēkabs Manteifelis (Latgales pētnieka Gustava Manteifeļa tēvs). Atšķirībā no daudziem citiem Latgales ciemiem, kuri viensētās izgāja pēc zemes reformas Latvijas brīvvalsts laikā, Asinovas zeme tikusi sadalīta jau 1910.gadā Stolipina reformas laikā. Visi asinovieši jau 1911.gadā dzīvoja viensētās. Taču zemes platības nebija lielas. Tā, Tadeušam un Pēterim Elkšņiem iedalītas pa desmit desetīnām. Francim, Ādamam un Jāņa tēvam Jezupam Elksnim — pa sešām desetīnām; Staņislavam Elksnim — piecas un tml. Iedzīvotāju skaits Asinovā pieauga, taču tālāka zemes pārdalīšana nenotika, ļaudis dzīvoja trūcīgi, daudzi devās pelņā par laukstrādniekiem. Bijuši arī labi vietējie amatnieki — kalēji, dreimaņi, bet sievietes labas audējas un izšuvējas ar izkoptu gaumi.

Asinovas un apkārtējos ciemos bijušas izplatītas Dricānu muižnieka Gustava Manteifeļa deviņas latgaliski sarakstītās garīgās un laicīgās grāmatas un viņa "Inflantu ziemes Lajkagromota aba kalenders", kas iznāca desmit gadus (1862—1871). Mātes no tā saviem bērniem mācīja lasīt drukas aizlieguma laikā Latgalē. Šīs vietas pats Manteifelis pārstaigājis kopā ar Krāslavas komtesi Celinu Plāteri, vācot latgaliešu tautas dziesmas, kas publicētas gan viņa izdotajā pirmajā latgaliskajā kalendārā, gan divos Latviešu literārās biedrības krājumos — Magazīnās.

Jānis Elksnis dzimis tepat Asinovā 1933.gada 21.oktobrī. Nostāsti par izcilo novadnieku, lielo grāmatu rakstītāju Manteifeli rosināja pusaudža iztēli, un viņš nolēma pats kļūt par grāmatnieku. Tālab pēc Dricānu skolas beigšanas Jānis devās uz Rīgu un iestājās Poligrāfijas mākslas arodskolā. Par šo savu dzīves posmu Jānis Elksnis stāsta ar lielu prieku:

— Man kā zēnam no tāla Latgales nostūra katra diena nesa ko jaunu. Skola pašā Rīgas centrā, kopmītne pretī Herdera piemineklim, skolas tipogrāfija Doma laukumā 1. Tur reiz bijusi vācu spiestuve, tur apgrozījies Rūdolfs Blaumanis, strādājot laikrakstā "Zeitung fūr Stadt und Land" un rakstot recenzijas par teātra izrādēm. Šeit notika praktiskās nodarbības, kuras visus četrus mācību gadus vadīja lieliskais poligrāfijas meistars Kārlis Braķis. Viņš manā apziņā atstāja ciešu atziņu, ka poligrāfija ir ne tikai amats, bet arī māksla, kur katrs sīkums ir svarīgs. Viņš nereti minēja vācu jēdzienu "schwarz Kūnstler", proti, ka poligrāfists ir "melnais mākslinieks", kurš strādā baltā papīra laukā un rada garīgas vērtības.

Taču uz visiem laikiem manu mīlestību iemantoja Dāvis Grass! Auga (mākslinieka Teņa Graša un Daiņa Stalta tēvs). Viņš mācīja krievu valodu un literatūru un darīja to reti talantīgi. Gan latviski, gan krieviski stāstīja par izciliem krievu kultūras darbiniekiem. Īpaši aizrautīgi — par dzejnieku Sergeju Jeseņinu, viņa dzīvesbiedri Aisedoru Dunkani, ar kuriem bija ticies jaunības gados. Viņš zināja un runāja pēc atmiņas daudzus Jeseņina dzejoļus, arī mums lika mācīties no galvas izcilu dzejnieku darbus. Grass–Auga spēja aizrautīgi stāstīt par Rīgu, tās vēsturi un kultūras darbiniekiem, jo pats bija strādājis par gidu. Mums viņš lika iemācīties Ļeva Tolstoja "Hadži Muratu" un to labi atstāstīt, pēc iespējas tuvāk oriģinālam. Tikai neseno Čečenijas notikumu laikā es īsti apjautu viņa īpašo attieksmi pret šo varonīgo cīnītāju par savas tautas brīvību. Dāvis Grass–Auga bija senas Vidzemes lībiešu cilts pārstāvis, varbūt tāpēc bieži stāstīja pa lībiešiem kā Latvijas pirmiedzīvotājiem, to cīņām un vēsturi. Reizē mācīja ar lepnumu nest latvieša vārdu un pirmām kārtām to apliecināt darbā, izvēlētajā profesijā. Ar Dāvi Grasu–Augu uzturēju draudzīgus sakarus līdz pat viņa aiziešanai mūžībā 70.gadu beigās. Kopā ar viņa meitu no Zviedrijas un mākslinieku Teni Grasi esam nolēmuši izdot nelielu dokumentālu grāmatiņu, veltītu šī izcilā cilvēka piemiņai.

Poligrāfijas mākslas skolā bija krietni daudz mākslas priekšmetu — zīmēšana, akvarelis, grafika, kompozīcija. Mākslas vēstures nodarbības notika lielākoties muzejos un izstāžu zālēs. Profesionālās izglītības sistēmas vadītājs Jānis Brodelis ļoti rūpējās par audzēkņu estētisko pilnveidi. Mūsu šefi bija drāmas (Nacionālais) teātris pie mums, bieži viesojās rakstnieki. Visi četri mācību gadi pagāja lielā spriegumā un ciešās saiknēs ar mākslu. Pēc tam gribēju iestāties Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļā. Taču šai vēlmei nebija lemts piepildīties.

Jānis Elksnis skolu nobeidza kā teicamnieks, aizstāvot diplomdarbu "Grāmatas tehniskā un mākslinieciskā rediģēšana". Jau nākamajā dienā pēc izlaidumna (bez jebkādām brīvdienām) bija jādodas uz pirmo darba vietu — PSRS Zinātņu akadēmijas 2.tipogrāfiju Maskavā:

— Tādi stingri un bargi toreiz bija likumi. 1953.gada 20.jūlijā bija izlaidums, bet 21.jūlijā bija jākāpj Maskavas vilcienā. Tas bija arī zināms pagodinājums — strādāt tik prestižā, augsta līmeņa tipogrāfijā. Īpašos kursos bija jāapgūst krievu valoda. Strādāju par metieri, sagatavojot nopietnas zinātniskas grāmatas krievu, angļu, vācu, franču, arābu, ķīniešu valodā. Ja kādam profesoram angļu valodā steidzami bija jāgatavo referāts starptautiskajam simpozijam, viņš man nesa no kafejnīcas vakariņas, lai es ātrāk darbu varētu pabeigt. Šajā spiestuvē nostrādāju vairāk nekā divus gadus. Tā man bija laba skola, jo darbā ārkārtīgi svarīgs bija katrs sīkums, vislielākā precizitāte.

Darbu tipogrāfijā pārtrauca iesaukums armijā, dienests tehniskajā daļā aerodromā pie Kalugas, pēc tam ziemeļos — Arhangeļskā.

Pēc armijas Jānis Eksnis atgriezās dzimtajā pusē. Rēzeknes tipogrāfijā brīvu vietu nebija, tāpēc iestājās darbā celtniecības trestā par meistara palīgu, tad kļuva par meistaru. Strādāja Rēzeknē 14. arodvidusskolā par pasniedzēju, direktora vietnieku mācību un ražošanas darbā. Mācīdams estētiku, latviešu valodu un literatūru, Jānis Elksnis neklātienē beidza Daugavpils Pedagoģiskā institūta Filoloģijas fakultāti. Īpaši rosinošas un atmiņā spilgti paliekošas bija profesora Joela Veinberga lekcijas kultūrvēturē.

Tomēr Jāni Elksni neatstāja doma par darbu tipogrāfijā, un visu, kas ar to saistīts. 80. gadu pirmajā pusē viņš sāka sadarboties ar Rēzeknes tipogrāfiju. Tagad bija radusies nepieciešamība visdažādākos lietvedības materiālus izdot arī latviešu valodā, tulkot tos.

Apbruņojies ar 40 vārdnīcām, Jānis Elksnis tulko un rediģē tekstus dažādās nozarēs. Šajā darbā kā konsultante daudz palīdzējusi valodniece Rasma Grīsle. Sadarbība ar šo ļoti erudīto lingvisti daudz deva tālākajam darbam paša vadītajā izdevniecībā. Kopš poligrāfijas skolas laikiem viņam patīk rediģēšana, viss grāmatas tapšanas process. Valdzina laba valoda, skaists izdevuma estētiskais veidols.

Kad Minhenē beidza pastāvēt PS Latgaļu izdevniecība, radās nepieciešamība tās darbu turpināt Latvijā, izveidot Latgales reģionālo apgādu. Latgales kultūras centrs tai lika pamatus 1990. gada 1. jūnijā un par vadītāju izvēlējās Jāni Elksni. Sākumā viņš rosījās viens pats, pat telpu nebija. Mitinājās gan Latgales kultūrvēstures muzejā, gan mākslinieku darbnīcā Skolas ielā un Rēzeknes augstskolā. Tikai pēdējos divos gados rasta sava mītne zem tipogrāfijas "Latgales druka" jumta. Ilgāku laiku grāmatas iespieda gan Viļānu, gan Ludzas, Rēzeknes un Madonas tipogrāfijās. Tagad tepat līdzās ir jauna moderna divkrāsu ofsetmašīna un nevajag vairs braukāt apkārt pa plašo reģionu, kas prasīja daudz laika un bija nerentabli.

Regulāri braucot uz Rēzeknes augstskolu, vienmēr iegriežos pie Jāņa Elkšņa izdevniecībā. Reti kāds to dēvē oficiālajā garajā nosakumā par Latgales kultūras centra izdevniecību. Visbiežāk gan īsi — par Elkšņa apgādu. Un tam ir pamats. Vienmēr esmu apbrīnojis Jāņa Elkšņa fanātisko sīkstumu un darba mīlestību. Sešus gadus viņš bijis izdevniecības vadītājs, redaktors un korektors vienā personā. Tikai atsevišķos gadījumos ir pieaicināts līgumredaktors, un tikai pēdējos divus gadus par štata redaktori strādā Valentīna Unda. Bet joprojām vadītājs jebkuru izdevumu rūpīgi ar zīmuli rokās lasa "no vāka līdz vākam". Kā tādu grāmatu rūķi es viņu vienmēr redzu starp manuskriptu, novilkumu, pusgatavu grāmatu kaudzēm visapkārt. Un katra iznākusi grāmata viņam ir kā mīļš, ilgi lolots bērns. Kopš 1992. gada, kad no dzīves pēkšņi un negaidīti šķīrās dzīvesbiedre Terēze, izdevniecība vēl jo vairāk vērtusies par viņa mājām. Te nereti, ja darbs ir steidzīgāks, tiek aizvadīta arī daža laba sestdiena, kad citi atpūšas un izklaidējas.

Un tā, astoņos aizvadītajos darba gados ir izdotas 85 nosaukumu grāmatas. Reģionālai izdevniecībai tas nebūt nav maz. Grāmatas iznāk vai nu latgaliešu rakstu valodā vai arī vispārnacionālajā latviešu valodā par Latgali. Vairākas arī krievu, viena (prof. L.Latkovska) angļu valodā. Klajā laisto grāmatu klāsts aptver dažādas nozares. Pirmām kārtām minami Latgales rakstnieku darbi. Mantojums. Dzimtenē un trimdā mītošo latgaļu grāmatas. J.Klīdzēja, A.Rubuļa stāsti, A.Rupaiņa plašais episkais romāns par latgaļu pirmo atmodu "Tauta grib dzeivųt", M.Bārbales un A.Kūkoja dzeja. Viens no stilistiski smalkākajiem latgaliešu prozas darbiem — N.Neikšānīša romāns "Myura kolns". Vairākas bērniem domātas A.Slišāna un citu autoru grāmatas. Nupat iznācis Rēzeknes rajona 18 vidusskolu un pamatskolu audzēkņu radošo darbu krājums — dzeja, proza, viena ludziņa.

Jānis Elksnis turpina izdot almanahu "Olūts". Iznācis astotais, sagatavošanā — devītais laidiens. Tajā pārstāvēti visi aktīvākie dažādu paaudžu literāti. Plaša literatūrvēstures, kritikas, bibliogrāfijas nodaļa. Pie literārajiem almanahiem pieskaitāms arī Ludzas novada jauno literātu krājums "Saule izkapts kātā". Jāmin atmiņu grāmatas, memuāri: S.Kursīša "Atmiņu ceļos", J.Cibuļska "Myuža dīnys, myuža dūmys", V.Grišānes "No Rēzeknes medicīnas vēstures", "Andreju Švirkstu atceroties", J.Vovera (Austrālija) "Manas atmiņu takas". Iznākuši tādi nozīmīgi kultūrvēsturiski darbi kā T.Puisāns "Vēstures mozaīka", I.Loze "Lubānas klāni aicina", "Rēzekne — Latgales sirds".

Atkal iznāk vecākā Latgales laikagrāmata "Tāvu zemes kalendars" (pirmais kalendārs — 1939. gadā). Pārņemot tā izdošanu no trimdas apgāda, nākuši klajā 8 gadagājumi, tiek sagatavots 60. gadadienas — jubilejas izdevums. Pēdējo gadu apjomīgajos kalendāros apkopots bagāts un daudzveidīgs Latgalei veltītu kultūrvēsturisku materiālu klāsts.

Kopā ar Latgales Pētniecības institūtu sagatavots un laists klajā zinātnisko rakstu krājums "Acta Latgalica" (iepriekšējie 7 iznāca Minhenē Latgaļu izdevniecībā). Dienas gaismu ieraudzījis Rēzeknes augstskolas zinātnisko rakstu 1. sējums, vairāku Rēzeknē notikušo zinātnisko konferenču (par Latgales 1917. gada kongresu, nacionālajām attiecībām, sakrālo, tautas un profesionālo mākslu, valodniecību u.c.) materiālu apkopojumi.

Vairāki mācību līdzekļi K.Mazura "Ievads mākslas vēsturē", K.Poča un I.Počas "Ieskats Latgales vēstures histiriogrāfijā", H.Soma "Latgales vēstures mācību programma", P.Zeiles "Latgales kultūras vēsture. Programma – konspekts", I.Muiznieces "Latgaliešu literatūras vēsture. Programma."

Izdotas pāri par desmit dažāda satura reliģiskās grāmatas (Vecās un Jaunās Derības vēsture, Baznīcas vēsture, katoļu katehisms u.c.). Vietējo autoru darbi krievu valodā (3 dzejas, viena prozas grāmata), dažādi prospekti un citi materiāli.

Īsi secinot, jāteic, ka šodien grūti iedomāties Latgales kultūras procesus bez tā devuma, kas sastrādāts LKC izdevniecībā Jāņa Elkšņa vadībā un ar viņa vistiešāko aprūpi.

Jānis Elksnis lasa arī īpašu lekciju kursu Rēzeknes augstskolas filologiem par redaktora darbu, dažādu tekstu rediģēšanu. 1996. gadā kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas Rēzeknes filiāles pasniedzēju grupu aizstāvējis mākslas maģistra darbu "Grāmatas mākslinieciskā konstruēšana". Tajā apkopota arī paša bagātā pieredze, paustas vairākas būtiskas atziņas. Pēc viņa pārliecības, laba grāmata ir tāda, kurā teksts un attēli iet roku rokā uz vienu mērķi. Tas ir saliedēts organisms, no kura nevar izņemt ilustrāciju, nemazinot satura bagātību. Grāmatas mākslinieks (ilustrators un noformētājs) ir līdzautors. Augstākajai meistarībai jābūt lakoniskai. Labākais īstas mākslas raksturotājs ir vienkāršība, kas neaizsedz, bet izceļ būtisko, gan veidojot ārējo, gan iekšējo grāmatas noformējumu.

Nesen, atšķirot Franča Trasuna "Dzīves un darbu" II sējumu, Andris Vējāns atzīmēja, ka tā poligrāfiski mākslinieciskā apdare ir Eiropas labāko paraugu līmenī. Tas, protams, ir arī Jāņa Elkšņa rūpīgi veiktā darba pelnīts slavinājums.

Pēteris Zeile

EL2.JPG (11296 BYTES)EL3.JPG (13890 BYTES)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!