Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vilhelms Munters un PSRS čeka. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.08.1998., Nr. 228/229 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49356

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

... viss sākas ar dzeju un mūziku Gājputni atgriežas mājās (turpinājums)

Vēl šajā numurā

07.08.1998., Nr. 228/229

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Vilhelms Munters un PSRS čeka

Nobeigums.

Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; 217/218. nr. , 24.07.98.; 219/220. nr. 28.07.98.;

222.nr. 30.07.98.; 223/224.nr. 31.07.98.;

225.nr. 4.08.98.; 226.nr. 5.08.98.; 227. nr. 6.08.98.

Vilhelms Munters 1940.gadā —

Lavrentijam Berijam

Iekšlietu Tautas Komisāram

no V.Muntera

[287.]

Par Vācijas saimniecisko ietekmi Igaunijā es jau rakstīju. Vesela rinda pazīstamu igauņu darbinieku atradās, tā sacīt, Vācijas dienestā, būdami līdzdalībnieki uzņēmumos, kas darbojās ar vācu kapitālu Selters, Kuks, Seps, Melits /?grūti salasāms/ un daudzi citi, kuru vārdus es nezinu, bija vācu uzņēmumu akcionāri. Seps, starp citu, neatbalstīja Seltera politiku. Viņš iestājās par Baltijas /nesalasāmi divi vārdi/ kā pagaidu parādību, drīzā laikā cerot atbrīvoties no vācu /nav salasāmas 6 rindas/...

[289.] Visai iespaidīga vācu kapitāla ietekme bija Igaunijas degakmens rūpniecībā. Tur attīstījās sarežģīta savstarpēji saistītu investīciju sistēma, par kuru detalizēti nezinu. Kad mēs norādījām uz tādas saimnieciskās atkarības no Vācijas nevēlamību, no Igaunijas puses atbildēja, ka viņi zina, ko dara, un ka viņi sev rokas nav sasējuši. Pat pēc savstarpējās palīdzības pakta, kad ar Vāciju bija noslēgts repatriācijas līgums, šajā jautājumā Igaunijas politika bija citāda nekā mūsējā. Igauņi atstāja neskartus lielos vācu uzņēmumus un vadīja lietas tādā virzienā, lai Baltijas vāciešu /uzņēmumu/ likvidācijas summas paliktu valstī, igauņu tautsaimniecībā investīciju formā. Mēs /rīkojāmies/ pretēji, centāmies pilnīgi likvidēt Baltijas vāciešu kapitālu un nepieļaut investīcijas. Tallinas ārlietu ministru konferences sakarā pēc tradīcijas Petss mani pieņēma, un es, starp citu, viņam jautāju, kāpēc Igaunija īsteno no mums atšķirīgu līniju. Petss teica, ka, pēc viņa domām, nav slikti, ja vācu kapitāls paliek Igaunijā, jo tas rada zināmu Vācijas interesi par tās tālāko likteni.

Tomēr jāteic, ka pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas ar PSRS Igaunijas politika attiecībās ar mums manāmi mainījās. Pirmkārt, kā ziepju burbulis pārplīsa ilūzija par Vācijas ieinteresētību Igaunijā. Otrkārt, silto draudzību ar Somiju nomainīja sašutums un vilšanās. Treškārt, tika nomainīts Selters, kura vietā nāca mums draudzīgi noskaņotais Pīps, kurš "slimoja" vienalga ar ko, bet tikai ne ar ģermanofīliju. Tika atcelts arī /nesalasāms vārds/ Māsings, viens no pašiem niknākajiem Latvijas pretiniekiem. Mēs vairākkārt saņēmām apgalvojumus, ka tagad ir beigusies Somijas — Vācijas orientācija un ka Igaunija ievēros stingru kursu attiecībā uz tuvināšanos ar Latviju un Lietuvu.

Tomēr jāteic, ka pēc savstarpējās palīdzības paktu noslēgšanas palika maz objektu ārpolitisko vienošanos slēgšanai. Stāvoklis Eiropas austrumos vienkāršojās: pazuda Padomju Savienības un Vācijas antagonisms, kas mūs bija spiedis balansēt stap šīm divām lielvalstīm; noskaidrojās arī absolūtās neitralitātes politikas aprises, jo mūsu neitralitāti tagad vajadzēja saskaņot ar padomju neitralitāti. Polija vairs nepastāvēja, Anglija atradās tālu, bez praktiskas nozīmes: blokāde pilnībā pārrāva savstarpējās saimnieciskās attiecības. Tāpēc pēdējā laikā saskaņošanai starp Baltijas valstīm bija tikai trīs galvenās tēmas: 1) attiecības ar PSRS, 2) tirdzniecība ar Vāciju, 3) propaganda un Baltijas tautu nacionālās un kultūras patstāvības nostiprināšana. Pēdējās jautājums bija tikai pirmā funkcija /nesalasāms vārds/, ārzemēs bieži izteica viedokli, ka līdz ar savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu Baltijas tautas zaudēja visu savu neatkarību un tās tiks rusificētas. Lai pretdarbotos tādiem uzskatiem, mēs nolēmām visādi [290.] propagandēt mūsu kultūras dzīves neatkarību, par vienu no paņēmieniem — žurnāla "Revue Baltique" un avīzes "Baltic Times" izdošanu — es jau rakstīju. Tika tāpat runāts par nepieciešamību nostiprināt kontraktus starp triju valstu sabiedriskajām un zinātniskajām organizācijām, īpaši daudz šajā virzienā netika izdarīts. Visi bija aizņemti ar saimnieciskajām grūtībām sakarā ar Vācijas blokādi un jautājumu kārtošanu, kas bija saistīti ar padomju karaspēka atrašanos mūsu teritorijā. Kultūras tuvināšanās jautājumiem atlika maz laika un enerģijas. Mēģinājumi attīstīt Baltijas savstarpēju tirdzniecību arī netika tālāk par rezolūcijām, principiālām vēlmēm un atsevišķiem nenozīmīgiem darījumiem.

Arī tirdzniecībā ar Vāciju neizdevās sasniegt sistemātiski saskaņotu taktisku. Divas reizes tikās ārējās tirdzniecības departamentu vadītāji: Dinsbergs (Latvija), Norkaitis (Lietuva) un Meri (Igaunija), lai apspriestu divus jautājumus: Baltijas savstarpējās tirdzniecības intensificēšana un tirdzniecības saskaņošana ar Vāciju, — bet bez apmierinošiem rezultātiem. Ar Vāciju visa problēma bija tāda, lai no Vācijas puses varas iestādēm saņemtu atļaujas (licences) mums vajadzīgo preču eksportam tajā laikā, kad par mūsu preču noietu Vācijā nenācās raizēties. Vācija bija gatava ņemt visu, ko tik mēs piedāvātu. Tādā kārtā izveidojās t.s. iesaldētais pieprasījums Vācijā, kompensēt to ar importu no Vācijas — nebija viegls uzdevums. Jau pēc šī jautājuma būtības tikpat kā neiespējami bija saskaņot rīcību. Katra valsts izmantoja savus kanālus un centās turēt noslēpumā iegūtos rezultātus. Katras valsts vajadzības turklāt atšķīrās. Piemēram, mums dzīvības jautājums bija Vācijas ogļu imports, tai pašā laikā Igaunijai tās gandrīz nevajadzēja, jo tā apmierināja kurināmā pieprasījumu ar savu degakmeni.

Nebija saskaņotības arī svarīgajā repatriācijas līguma jautājumām, bet Lietuvai šis jautājums vispār nebija dienas kārtībā.

Vēl — politikas saskaņošana attiecībā ar PSRS. Līdz savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai mēs aprobežojāmies ar sūtņu kontaktiem Maskavā un viedokļu apmaiņu Baltijas Antantes konferencēs, kas notika divas reizes gadā. Galveno uzmanību veltīja politiskās informācijas apmaiņai par PSRS savstarpējām attiecībām ar citām Eiropas lielvalstīm. Neko īpašu no šī laika posma atzīmēt nevaru. Kāda bija mūsu kopējā nostādne attiecībās ar PSRS, par to es sīki rakstīju iepriekšējos ziņojumos.

Stāvoklis mainījās sakarā ar minētā pakta noslēgšanu. Pirmkārt, pakti pierādīja, ka PSRS neveidoja nekādas atšķirības starp trim republikām. Otrkārt, nebija divu domu par to, ka no šī brīža Baltijas valstu ārpolitikā pirmām kārtām jāievēro savas savstarpējās attiecības ar PSRS. Treškārt, katra valdība saprata, ka tikai nevainojama /nesalasāms vārds/ pakta saistību izpilde var garantēt tālāko mierīgu valsts dzīvi.

[291.] Tas viss radīja zināmu pamatu sadarbībai, turklāt tā bija vērsta gandrīz vienīgi praktiski jautājumu atrisināšanas virzienā, kas izrietēja no pakta pildīšanas. Apsvērums, kas sekmēja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kontaktu padziļināšanos, bija vienkāršs. Padomju garnizonu izvietošana bija saistīta ar veselu virkni praktisku prasību, neskaitot principiālu jautājumu rašanos. Dabiski, ka vienas valsts piekāpšanās kalpoja par precedentu Padomju Savienībai prasībās, kas tika izvirzītas pārējām divām valstīm. Tas arī noteica konsultāciju nepieciešamību, par kurām es sīki runāju iepriekšējā ziņojumā. Visu triju valdību principiālā nostādne bija vienāda: to, ko vajag dot, dot bez vilcināšanas, "ar smaidu sejā", bet tur, kur tika skartas svarīgas intereses, nepiekāpties un novest līdz paktā paredzētajai diplomātiskajai metodei vai arī līdz tiešām sarunām ar padomju valdību. Tādi jautājumi, piemēram, bija jautājums par militarizēto strādnieku ielaišanu virs paktā noteiktā kopīgā padomju karaspēka kontingenta, par atļauju iebraukt sarkanarmiešu ģimenēm, par atsevišķu militārpersonu dzīvošanu ārpus tām robežām, kurās atradās pēc divpusējās vienošanās noteiktās atsevišķu garnizonu teritorijas.

Vēl bija svarīgi materiālie jautājumi. Par munīcijas iepirkšanu un par celtniecību es jau runāju. Šeit pieder arī nomas līguma noformēšana starp Padomju Savienības un Latvijas valdībām par zemes gabaliem, kas nodoti bāzēm.

Par visiem šiem jautājumiem mēs apmainījāmies ar informāciju un centāmies izveidot saskaņotus viedokļus, piemēram, par materiālu un produktu cenām, nomas likmēm, tehniskajām normām, ko attiecina uz padomju karavīriem ārpus teritorijām, kas ierādītas garnizoniem. Tas pats attiecās uz vienošanos noslēgšanu ar PSRS dažādos transporta un sakaru jautājumos. Kā jau teikts, īstenot saskaņotu nostāju izdevās visai reti, lielākoties tā aprobežojās ar informāciju par jau notikušo.

Voroņeža, 1940.gada novembris V.Munters

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!