Papildus 1.lpp.

informācijai

Vakar jaunā kultūras centra "Vernisāža" Piano bārā Jānis Peters nāca ar savu dzejas krājumu "Es tevi mīlu"

Kā slaida meitene, gandrīz mūsu karoga sarkanā tērpā, ko tai uzģērbis mākslinieks Juris Petraškēvičs, — tāda atnākusi Jāņa Petera pati jaunākā grāmata "Es tevi mīlu". Apgāds "Jumava" īsi pavēsta:

"Šajā izlasē apkopoti dzejoļi no krājumiem "Dzirnakmens" (1968), "Mans bišu koks" (1973), "Ceturtā grāmata" (1975), "Priekšnojautas" (1979), "Tautas skaitīšana" (1984), kā arī poēma "Nakts pēc tautasdziesmas" (1987). Krājums apliecina J.Petera dzejas patiesīgumu, tautiskumu un emocionalitāti. Izlases galvenais motīvs ir mīlestība — mīlestība pret sievieti, tautu un Tēvzemi."

Lai gan grāmata jau sastapta veikalos, svarīgais atvēršanas brīdis tai bija paša dzejnieka rokās un dzīvajos vārdos vakarvakarā Rīgā, Vērmanes dārza stūrī, "Vernisāžas" Piano bārā.

Un visā noraugās, un visā ieklausās — Anna Vērmane

(pie Piano zāles sienas gleznā)

* * *

Ai, brāļi lauki, apsētie un artie,

jūs aizlaistie un aizaugušie tie —

jūs čūskupurvi, suņuburkšķu, dadžu

un nātrulauki, rožu sarkanie.

Mans brāli rudzulauk, mans ultrazaļais miežu!

Darbs apsēja, un darbs jums ziedēt ļaus.

Es ilgi skatos savā brālī dēlā

un domāju — kas, brālīši, mūs pļaus?

Kas kuls un ceps no mūsu graudiem maizi?

Kas alu brūvēs, kas mūs iekšā dzers?

Cik ilgi endzelīna garozā kāds kodīs

un viņa lietā muti vaļā vērs?

* * *

Es tevi mīlu. Tā vēl teicis nav

neviens nekad šai pasaulē nemūžam.

Dzīvs, dzimtenē un vienu mūžu tavs,

es skaitu saullēktus uz tavām gūžām.

Es tevi mīlu. Viss ir bijis jau —

šis roku mulsums, divi elpas blaku,

bet dzirdējusi pasaule vēl nav,

ka tieši tev un tieši es to saku.

Es tevi mīlu. Sapļauts vienuviet

viss, vasara, tavs kailums manās acīs,

un to, cik skaisti tava miesa zied,

neviens nekad tev labāk nepasacīs.

Es tevi mīlu. Viršu trakums tvan.

Vai mums nav abiem viena asinsrite?

Tu sila ziedu cimdus adi man,

lai mīlu es kā sila ziedu bite.

Es tevi mīlu. Sarkans, dzeltens, zaļš.

Kas tā par cilti, kam šīs krāsas pieder?

Svešs kuģis redz, kā tavu vārdu kaļ

raibs dzenis augstu jūraskalna priedē.

Es tevi mīlu. Ozols liepu glauž,

salds koku asins aiztek ceļu vienu.

Dar, Dieviņ, tā, lai skaudējs nenoskauž

no mūsu totēma vairs zariņu nevienu.

No poēmas "Nakts pēc tautasdziesmas"

Gājputni atgriežas mājās

Turpinājums no 1.lpp.

Ar kādām domām Andrejs Eglītis brauc uz mājām, kur viņu varēsim sagaidīt jau nākamajā nedēļā? Viņa mūža darbs bijis un ir darbs Latvijas labā. Un to viņš domā arī turpināt. Īsi un kodolīgi dzejnieks to pateicis Latviešu Nacionālā fonda informācijas izdevumā:

"Lai kādā pasaules malā mēs šodien mītam, lai kādas mūsu svešuma mājas, šūpuļi kārti un arī kapsētas ieradušās nogurušos saņemt, mums ir un paliks visiem tikai vienas kopējas mājas — mūsu Latvija. Ticēsim, ka tā pat mirdama nemirs, kaut tā šodien stāv mirstībā lielākā par dzimstību. Mājup ceļš, reizē arī brīvības ceļš, mūs gaida un tautas kodols gaida, visām savstarpējām nesaskaņām tiksim pāri. Tautas gadu simteņu auklētās kopējās mājas, no paaudzes paaudzē, dusējušas mūsu dvēselēs. Tā kā bailes ceļā stājas, gaidāmās grūtības, mierīgas un labas dzīves pametums, bet mēs esam savas tautas likteņa iesaukti pirmajās kaujas līnijās pašā tēvzemē, par tautas būt vai nebūt, pastāvēt vai iznīkt. Var sacīt, ka arī svešumā varam daudz ko darīt postā nonākušās tautas labā, bet šodien tās ir tikai otrās kaujas līnijas.

Lai Dievs mūs sargā visās briesmās. Pie durvīm 2000.gads un vēl pēc gada Rīgai, mūsu Rīgai būs 800.

Ko mēs mūsu Rīgai 800 gados dāvāsim? — Paši sevi!"

Pēc piecdesmit noklusēšanas un aizlieguma gadiem Andrejs Eglītis atdzimstošajā Latvijā jau pašā Atmodas rītausmā atgriezās ar kantāti "Dievs, tava zeme deg!", ar krājumiem "Svešais cirvis cērt un cērt" (1990), "Vienmēr kāda zvaigze aust" (1993), "Tauta manas mājas" (1993, divi izdevumi) un "Roka roku rokā tur" (1997). Nu dzejnieks atgriežas arī pats — ar gatavību dāvāt sevi mūsu visu Rīgai, mūsu Latvijai, visiem mums. Un cerību sagaidīt tādu pašu dāvināšanas prieku no visiem mums.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto no dzejnieka albuma