Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.08.1998., Nr. 228/229 (1289/1290) https://www.vestnesis.lv/ta/id/49351

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ordeņa kavalieris Jānis Elksnis

Vēl šajā numurā

07.08.1998., Nr. 228/229 (1289/1290)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Arturs Jansons

Atzīmējot apvienoto igauņu un latviešu spēku 1919.gada 22.jūnija uzvaru Cēsu kaujās, kam bija izšķiroša loma Latvijas atbrīvošanā un Igaunijas valstiskās neatkarības izcīnīšanā, šī diena tika izsludināta par Varoņu dienu, un Cēsis kļuva par pirmo pilsētu, kur jau 1924.gadā uzcēla Uzvaras pieminekli. Padomju okupācijas laikā to nojauca un uz vairākiem gadu desmitiem Vienības laukums kļuva par Ļeņina laukumu ar vadoņa skulptūru centrā. Līdz ar Atmodu ticis līdzināts ceļš uz vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, un 22.jūnijā, kad visā valstī tika atzīmēta Varoņu diena, Cēsu Vienības laukumā atkal lika pamatakmeni Uzvaras piemineklim. To paredzēts uzcelt līdz Latvijas proklamēšanas 80.gadskārtai. Literārs piemineklis varonīgajai Cēsu rotai un visiem atbrīvošanas cīņu dalībniekiem jau uzcelts ar vēstures pētnieka Induļa Dišlera grāmatu par pulkvežleitnantu Arturu Jansonu Latvijas nacionālā karaspēka Kalpaka bataljona pirmās brīvprātīgās kaujas vienības — Cēsu rotas — dibinātāju un pirmo komandieri. Tas ir atmiņu un vēstures faktu apkopojums, atceroties Arturu Jansonu 105.dzimšanas dienā un Cēsu rotu — 80.gadskārtā.

Atstājot speciālistu ziņā vēstures faktu atlasi un skaidrojumu, no 93 lappušu biezās grāmatas izvēlējāmies nodaļas par Jansonu dzimtas stiprajām saknēm, par Cēsu rotas veidošanos, pulkvežleitnanta Artura Jansona cīņu ceļu un Golgātas ceļu, kas aprāvās čekas upuru brāļu kapā Baltezerā.

JANSONS.JPG (18259 BYTES)

Pulkvedis–leitnants Arturs Jansons 1920. gada jūlijā

Foto no Induļa Dišlera apkopotās grāmatas par Arturu Jansonu

Varoņu spēks

— stiprajās saknēs

(..) Latvijas valsts veidotājiem un atbrīvotājiem no svešajām varām bija jābūt ļoti stipriem. Šīs nodaļas virsrakstā četros vārdos atšifrēts šī milzu spēka visdziļākais, patiesi neizsmeļamais avots — stipras saknes dzimtajā zemē.

Tādas ir bijušas gan LKOK plkv.ltn. Arturam Jansonam, gan viņa draugiem un cīņu biedriem visos Latvijas novados, gan Vidzemes pakalnos, Zemgales auglīgajos līdzenumos, Kurzemes silos un Latgales ezeru krastmalās. Visur smaidījusi dzimtenes zilo debesu saule, pūtis skaudrais un nesaudzīgais ziemelis, pāri druvām lijis ražens lietus, skanējušas Līgo dziesmas un degušas Jāņugunis.

Tomēr Arturam Jansonam un viņa priekštečiem, šķiet, paveicies vairāk nekā citiem, jo viņu saknēm valgmi devusi Vidzemes un visas Latvijas skaistule Gauja.

Ciltskoku aizsācis netālu no Cēsīm Lenču "Vindelēs" 1802.gadā dzimušais Mārcis Sakne. Šis aktīvais un čaklais latvju vīrs savā turpat 90 gadu garajā mūžā paveicis ļoti daudz, likdams drošu pamatu stiprai dzimtai, kuras atzari zaļo un plaukst vēl šodien. Iesācis kā strādnieks Lenču muižā, vēlāk kļuvis par lopu pārraugu, kas tolaik tika saukts par modernieku, kādā citā muižā. Pēc tam ilgus gadus bijis Līvu pagasta vecākais. Šī ziņa gan nav pilnīgi droša, jo pagasta nosaukumu rakstu avotā — Bībeles vāka iekšpusē — iespējams izlasīt arī citādi.

Vissvarīgākais Mārča Saknes veikums par labu viņa dzimtai ir Gaujmalas "Siļķu" māju iepirkšana par dzimtu, turklāt visai īpatnējā veidā — viņš Cēsu grāfam Zīveram 50 gadus maksājis ar medu un vaskiem, ko no Gaujmalas pļavām, kārkliem, kļavām un liepām sanesuši mazi un čakli, bet nikni darbinieki.

1840.gadā "Siļķēs" uzcelta jauna dzīvojamā ēka, kas visām vētrām spējusi spītēt līdz šai baltai dienai. Diemžēl vēsture klusē, kurā gadā Mārcis apņēmis par sievu Katrīnu no Rītprūsijas. Šajā laulībā dzimuši divi bērni — dēls Jānis, kurš pusmūžā miris traģiskā nāvē un meita Marija (1846.g.), šīs grāmatas galvenā varoņa Artura Jansona vecmāmiņa. Marijai apprecoties ar Dāvidu Jansonu no Pārgaujas Lenčiem, aizsākas jauna — Jansonu — dzimta, kura mīt un saimnieko "Siļķēs" vēl šodien, nododot no paaudzes paaudzē vēstījumu par milzu līdaku — 48 mārciņu smagu — kas ar tīklu noķerta Gaujas attekā uz ciltsmātes — Marijas Jansones, dz.Saknes, kristībām.

Dāvidam un Marijai Jansoniem bijuši trīs dēli. Eduards, Artura Jansona tēvs, piedzimis 1866.gadā. Vecāki centušies dot viņam tiem laikiem itin solīdu izglītību — sūtījuši Cēsu apriņka skolā, kur iznācis mācīties vienā klasē ar dzejnieku Ed.Treimani–Zvārguli. Pēc skolas beigšanas Eduards strādājis vairākās Vidzemes muižās par pārvaldnieku, guvis labus panākumus un slavējošas atsauksmes, bijis ekonomiski racionāli domājošs praktiķis.

Šajā darbā nācies pabūt dažādos novados, piedalīties daudzos saviesīgos sarīkojumos. Vienā no tiem tiek sasietas stipras siržu saites ar Jūliju no Burtnieku ezera krastā stāvošajām zvejnieku mājām. Nav jāpiedomā un jāpiedzejo — dzimtenes un dabas simbolika stāv labestīgā sardzē pār jauno pāri — Gaujmalas puisis un Burtniekkrasta meitene!

1893.gada 23.janvārī pasaulē nāk pirmdzimtais, to nokrista par Arturu Hugo, taču ikdienā iesakņojas pirmais vārds. 1896.gadā atskrien vēl viens puika, to nosauc par Kārli, zēns kļūst dienās par izcilu tēlnieku, ko daudzina viscaur Latvijā.

Tā kā "Siļķu" tīrumos pārsvarā ir Gaujmalas smiltiņas, kas dod tikai pieticīgu iztiku, Eduards atstāj saimniecības vadību sievas rokās un atgriežas peļņas darbā par pārvaldnieku. Tā iespējams uzlabot "Siļķu" ēkas, papildināt inventāru un ganāmpulku, taču tam ir arī ēnas puse — atsvešināšanās no ģimenes, tāpēc abi zēni aug tuvāki mātei.

Ikdienas darbi lauku sētā, druvā un dārzā, kā arī Gaujas krasti un to bagātā daba ik dienas veido abu zēnu raksturu, viņi aug patstāvīgi un rīcības spējīgi.

Drīz peldēšanās, makšķeres, sermuļu un sesku slazdi, kā arī ogošana, sēņošana un riekstošana daļēji jāaizmirst, skolas gaitām sākoties, vispirms vecākajam.

Arturs mācās Cēsu pilsētas skolā, pēc tam Millera (Zariņu Kārļa) reālskolā, turpina Rīgā, Mironova komercskolā. Ir slieksme uzskatīt, ka šādu izglītības virzienu Arturs izvēlējies tēva ietekmē — Eduards Jansons reizēm izjutis, ka viņam trūkst ekonomisko zināšanu.

Komercskolu pabeidzis, Arturs nesteidzas atgriezties mājās, jo tur, izklejojies pa muižām, vairāk uzturas tēvs. Tiek meklēts un atrasts algots darbs par grāmatvedi un kasieri Rīgas hipodromā. Taču strādāt šeit neiznāk ilgi, sākas pasaules karš, un 1915.gada 20.martā Arturu iesauc krievu armijā un nosūta uz Tiflisas kara skolu. Jau pēc nepilniem diviem mēnešiem no turienes jāšķiras, jo viņš saslimst ar malāriju, tiek atkomandēts Tiflisas apsardzības priekšnieka rīcībā un pēc ārstēšanās slimnīcā saņem 3 mēnešu atvaļinājumu veselības uzlabošanai. Tā paša gada 9.septembrī A.Jansons atsāk dienestu rezerves pulkā Petrogradā, bet 1916.gada 21.aprīlī tiek nosūtīts uz Viļņas kara skolu, ko beidz 2.oktobrī un saņem praporščika dienesta pakāpi. Pēc sadales nokļūst 237.rezerves pulkā, bet jau 17.novembrī pēc paša vēlēšanās aizbrauc uz fronti ar rezerves rotu.

Trūkstot papildus materiāliem — dienasgrāmatām, vēstulēm utt. par tikko pieminēto laika posmu — nedaudz vairāk nekā pusotra gada, kas pārmaiņus pavadīts cara armijas ierindas vienībās un kara skolās, — grūti daudzmaz noteikti spriest par inteliģenta latviešu jaunekļa, Gaujmalas saimniekdēla individuālajām izjūtām un pārdzīvojumiem.

(..) Astoņas dienas pēc brīvprātīgās ierašanās frontē, 1916.gada 25.novembrī Arturs Jansons tiek iecelts par 483.pulka 2.rotas jaunāko virsnieku un jau 1917.gada 20.janvārī — par rotas komandiera vietas izpildītāju.

Diemžēl mēs nezinām, kur šajā laikā atradās pulks un kādās kaujās tas piedalījies, taču arhīvs saglabājis ziņas par paaugstinājumiem dienesta pakāpēs: 1917.gada 20.jūlijā — par podporučiku (atbilst leitnanta dienesta pakāpei) un tā paša gada 27.oktobrī — par poručiku (virsleitnantu).

Tomēr tā ir viena no pulka toreizējās likumīgās vadības pēdējām pavēlēm, jo pulkā, tāpat kā daudzās citās cara armijas daļās, strauji ritēja boļševizācijas process: nepārtrauktā ārdošā aģitācija, virsnieku apvainošana, brāļošanās ar ienaidnieku utt. 17.novembrī, kad komandējošo varu pilnībā piesavinājās lielinieciskā "pulka padome", poručiks Arturs Jansons pameta pulku.

Arhīvs saglabājis īsu ierakstu: 1917.gada 20.decembrī iestājies 9.sevišķā pulka 8.rotā.

(..) Par 9.sevišķā pulka aktivitātēm zinām tik daudz, ka, vāciešiem strauji uzbrūkot, tas 1918.gada pirmajās dienās atkāpies uz Krievijas etniskajām robežām, bet pulkam piederīgais poručiks Arturs Jansons atgriezās dzimtajās Gaujmalas "Siļķēs".

Zināmu ieskatu karaspēka dzīvē klusuma periodā sniedz Artura Jansona vēstule ģimenei:

"Rīgas frontē, 25.septembrī, 1917.gadā.

"... Kā jau zināt, tad esam pašlaik šinī pusē Daugavai. Pozīcijas šeit ļoti labas un sausas. No šejienes iedzīvotāji gandrīz visi izbēguši, jo ļoti bīstami. Mājās visa iedzīve palikusi. Aitu un vistu ļoti daudz. Aita maksā no 8—15 rubļi par gabalu, sivēni ap 10 rubļu gabalā, vistas par rubli, cik gribi. Vasarājs viss nekults un stāv laukā, tā ka es nenocietos un kopā ar zaldātiem sākām gar Daugavas malu kult labību. Mēs izkūlām priekš rotas zirgiem ap simts pudu auzu un daudz miežu. Mums 28.septembrī jāstājas atkal pozīcijās, jo būsim jau 3 nedēļas nostāvējuši rezervē. Pašlaik domājam taisīt alu, jo miežu izkūlām kādi 30 pudi un tagad iesala vai cik. Alu ņemsim uz tranšejām līdz. Dzīve ļoti laba, jo viss ko vien vēlies. Miežus sataisījām putraimos un samalām miltos un tagad ēdam miežu karašu. Gandrīz katrā mājā zirgu kuļamā mašīna, ar kuru var izkult cik vien vajadzīgs labības un tad uz ūdens dzirnavām prom un samaļ, jo dzirnavās strādā zaldāti. Esmu tik brengs palicis, ka nudien mani nepazītu, ja tagad satiktos.

Sirsnīgi sveiki! Arturs."

Karogs pacelts!

Vīri, pulcēties!

Pat ātrs ieskats vēsturē pārliecina, ka Cēsu pilsēta godam pildījusi savu lomu Brīvības cīņās. Tam, ka tieši šeit virsleitnants Arturs Jansons sapulcināja jaunās valsts armijas pirmo kaujas spējīgo vienību, bija visi nepieciešamie priekšnoteikumi.

Kad sakautā un demoralizētā krievu armija atkāpās no Rīgas, tās štābi apmetās Vidzemes lielākajos centros — Cēsīs, Valmierā un Valkā. Līdz ar to šeit sāka darboties arī lielinieku organizētās iestādes un dienesti. Tāpēc Latvju Kareivju nacionālās savienības darbība tika ik uz soļa kavēta. Tomēr vairāki savienības darbinieki Cēsīs apņēmās nepadoties un pierādīt, ka ne visi strēlnieki kļuvuši par lieliniekiem.

Kā pirmie jāmin A.Kroders un A.Plensners, viņiem pievienojās A.Kociņš, E.Ramats, kā arī Cēsīs apmetušies rakstnieki T.Zeiferts, J.Akurāters un J.Grīns. Viņi nolēma izdot laikrakstu "Laika Vēstis". Pirmo lielāko 500 rubļu ziedojumu sniedza tirgotājs Kampe, kuru vēlāk atriebojoties lielinieki nošāva.

1917.gada 14.septembrī laikraksta ievadrakstā bija deklarēts, ka Latvijas nākotne iespējama tikai neatkarīgā valstī!

(..) Šodien mēs precīzi nezinām un vairs arī nekad neuzzināsim kā tieši noritēja Cēsu rotas pulcēšanās. Visticamāk, ka, satiekoties un pārrunājot pasaulē un Rīgā notiekošo, draugi un kaimiņi, kuru vidū bija daudzi agrākie strēlnieki un citi karavīri, atzina, ka ilgāk vilcināties nedrīkst.

Publikāciju sagatavoja

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

a

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!