PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Labklājība: "Labs labam krēslu cēla,

kas pacēla nabagam?"

Turpinājums. Sākumu sk. 18.06.98., nr. 180/181

Roberta Dukura

(1886—1946) laiks

(19.06.1921–26.01.1923)

Pirmais sociāldemokrāts

darba ministra amatā

1921.gada 16.septembrī ministru kabinets izdeva rīkojumu par pensiju paaugstināšanu karavīru ģimenēm un kara invalīdiem, kas paredzēja palielināt viņiem pensijas par 100 procentiem.

1921.gada 22.decembrī ministru kabinets pieņēma īpašus noteikumus par cietušo karavīru un viņu ģimenes locekļu pensijām. Uz to pamata tiesības uz pensiju bija: Latvijas armijas karavīriem, kuri atrazdamies aktīvā dienestā, miera vai kara laikā zaudējuši darba spējas no ievainojumiem vai slimībām, ja tiem par cēloni bijusi darbība armijā, karavīriem Latvijas pilsoņiem, kuri, piedaloties pasaules karā Krievijas vai tās sabiedroto armijās, zaudējuši darba spējas, ja tam par cēloni bijusi darbība armijā, trūcīgiem un darba nespējīgiem ģimenes locekļiem, kuru piederīgie kā Latvijas armijas karavīri krituši kaujas laukā, pazuduši bez vēsts kara darbības rajonā, miruši no ievainojumiem, slimībām vai citiem gadījumiem, kas bijuši saistīti ar kara dienesta pienākumu izpildīšanu, un Latvijas armijas kara invalīdu trūcīgiem un darba nespējīgiem ģimenes locekļiem.

Noteikumos bija paredzēts, ka kara invalīdi saņem pensiju pēc šādām normām:

— pirmās kategorijas invalīdi, kuri darba spējas zaudējuši par 100% un kuriem vajadzīga pastāvīga apkopšana, saņem pensiju līdzīgu valsts ierēdņu zemākās kategorijas atalgojumiem (60 lati mēnesī — R.T.);

— otrās kategorijas invalīdi, kuri darba spējas zaudējuši par 100%, bet nav vajadzīga pastāvīga apkopšana — 2/3 no pirmās kategorijas invalīda pensijas;

— trešās kategorijas invalīdi (darbs spējas zaudētas no 71—99%) — 7/10 no 2.kategorijas invalīda pensijas;

— ceturtās kategorijas invalīdi (darba spējas zaudētas no 41—70%) — 2/5 no 2.kategorijas invalīda pensijas;

— piektās kategorijas invalīdi (darba spējas zaudētas no 30—40%) — 1/5 no 2.kategorijas invalīda pensijas.

Tikpat lielas pensijas saņēma pasaules kara invalīdi. Katram kara invalīda ģimenes loceklim bija tiesības uz 10% no invalīdam pienākošās pensijas normas. Ģimenes locekļiem pensijas tika izmaksātas šādā secībā: sievai, bērniem, vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām vecuma kārtībā.

1922.gada 22.janvārī Meierovics un Dukurs parakstīja valdības lēmumu par ģimenes piemaksām karavīriem. Tas noteica, ka valsts izsniedz ģimenes piemaksas arī obligatoriskā kara dienestā esošo kareivju darba nespējīgiem vecākiem jaunākiem par 60 gadiem un brāļiem un māsām līdz 16 gadiem, ja viņi ir trūcīgi un ja iesauktais bijis viņu vienīgais apgādnieks.

Dukurs bija ne tikai atbildīgs ministrs un parlamentārietis, bet arī talantīgs un ražīgs politisks žurnālists. 1924.gadā viņš neilgu laiku rediģēja sociāldemokrātu mazinieku laikrakstu "Darba balss", no 1926. līdz 1928.gadam (ar pārtraukumiem) — LSDSP Jelgavas organizācijas avīzi "Darbs" un 1933.un 1934.gadā bija Jelgavā iznākošā nedēļraksta "Zemgales Darbs" redkolēģijas loceklis. Dukurs regulāri rakstīja gan šiem, gan arī citiem preses izdevumiem. Tā, piemēram, 1928.gada martā Latvijas Slimo kasu starpbiroja žurnāls "Darba Tiesības" publicēja viņa analītisku rakstu "Jaunais likums" par sociālo apgādību. Autors tajā aplūkoja gan stāvokli sociālās apgādības jomā valstī un šā dokumenta apspriešanu Saeimā, gan arī sīki jaunā likuma saturu. Viņa kopvērtējums bija pozitīvs: "Negribam teikt, ka jaunais likums pilnā mērā atbilstu laika prasībām. Bet katrā ziņā tas ir noteikts solis uz priekšu (..). Likums paver jaunas iespējamības sociālās apgādības laukā. Bet kā ikviens likums arī šis var palikt uz papīra, ja valsts un pašvaldības neizrādīs vajadzīgo gribu to pildīt."

Liela un dzīva interese Dukuram bija par teātri. 1926.gadā viņš nodibināja Rīgā Strādnieku teātri un bija tā pirmais direktors. Viņa vadībā šis teātris kļuva par vienu no populārākajām Latvijas mākslas iestādēm. Dukurs ir arī tulkojis vairākas lugas un citus literārus darbus.

1934.gada 15.maija apvērsuma rīkotāji apcietināja Dukuru un ieslodzīja viņu koncentrācijas nometnē. 1935.gadā viņu apcietināja otrreiz. Pēc atbrīvošanas Dukuram bija noliegts katrs darbs, pat viņa tulkojumi grāmatu apgādiem nedrīkstēja parādīties ar "bīstamo" Dukura vārdu. Tā vienam no redzamākajiem Latvijas politiķiem un kultūras darbiniekiem bija liegts sešus gadus strādāt savas valsts darbā.

1941.gada 14.jūnijā Dukuru apcietināja un deportēja uz Sibīriju. Vecais brīvības cīnītājs restotā vagonā otrreiz ceļoja uz turieni, kur cara patvaldība bija jau reiz izsūtījusi viņu pirms 28 gadiem. Šoreiz Roberts Dukurs vairs nesagaidīja atbrīvošanu.

Klāva Lorenca

(1885—1975) laiks

(27.01.1923–27.06.1923)

Piektgadnieks darba

ministra krēslā

Kurzemnieks. Beidzis Kuldīgas skolotāju semināru. Piedalījies 1905.gada revolūcijā. Viens no nelegālās sociāldemokrātiskās partijas Liepājas organizācijas vadītājiem, 1913.gadā apcietināts un izsūtīts uz Narimas guberņu Rietumsibīrijā. Pēc izsūtījuma strādājis Krievijas kooperatīvu savienībā Maskavā un Vladivostokā. Aktīvs Februāra revolūcijas dalībnieks. Dibinājis sociāldemokrātu grupas Sibīrijā, kur bija daudz latviešu bēgļu.

Latvijas neatkarības gados viens no LSDSP līderiem — no 1920.līdz 1934.gadam darbojās partijas centrālkomitejā, bija prezidija loceklis, partijas ilggadīgs kasieris un saimniecības vadītājs. Pārstāvēja partijas kreiso spārnu. Bija Rīgas pilsētas valdes loceklis un Latvijas patērētāju biedrību savienības priekšsēdētājs.

Lorencu ievēlēja pirmajās trijās Saeimās, kur viņš pārstāvēja Kurzemi. Parlamentā viņš bija lietpratējs saimnieciskajos jautājumos un parasti uzstājās kā sociāldemokrātu frakcijas runātājs, apspriežot valsts gadskārtējo budžetu.

Pieredzējušajam politiķim piešķīra darba ministra portfeli valdībā, kuru sastādīja bezpartijiskais inženieris Jānis Pauļuks. Interesanti atzīmēt, ka par šo kabinetu balsoja 65 Saeimas deputāti (no 100), 19 atturoties, bet nevienam (!) nebalsojot pret. Tas bija unikāls gadījums Latvijas parlamentārajā praksē.

Pats nozīmīgākais normatīvais akts Lorenca laikā, kuru tautas labklājības interesēs 1923.gada 1.martā pieņēma Ministru kabinets, bija noteikumi par civilresoru darbinieku atalgojumu. 1.kategorijas darbiniekiem tika paredzēta alga 360 latu mēnesī, 2.kategorijas — 350 latu, 3.—340 latu, 4.—300 latu, 5.—270 latu, 6.—250 latu, 7.—230 latu, 8.—194 lati, 9.—172 lati, 10.—146 lati, 11.—130 latu, 12.—112 latu,13.—102 lati, 14.–94 lati, 15.–87 lati, 16.–80 latu, 17.–74 lati, 18.–69 lati, 19.–64 lati un 20.–60 latu.

Ģimenes piemaksa bija noteikta 8 procentu apmērā no mēneša algas, bet ne mazāka par 8 latiem un ne lielāka par 16 latiem mēnesī uz katru ģimenes locekli: sievu, ja viņa nestrādā algotu darbu, un bērnu līdz 16 gadiem, bet, ja viņš apmeklē skolu, — līdz 18 gadiem.

Noteikumos bija paredzēts, ka resora vadītājs var prasīt virsstundu darbu, kad to nosaka ārkārtēji apstākļi un darba steidzamība. Atlīdzība par virsstundām pieļaujama valsts darbiniekiem no 10. līdz 20. kategorijai un aprēķināma par pirmajām 2 stundām par — 50 procentiem, turpmākajām — par 100 procentiem, bet svētdienas darbam — par 75 procentiem augstāka nekā kārtējām darba stundām. Atsevišķiem slimnīcu un patversmju darbiniekiem, kurus pienākumi saista pie darbavietas ārpus darba laika, ar Darba ministrijas piekrišanu resora vadītājs varēja piešķirt kā atlīdzību uzturu par brīvu.

Par piedalīšanos komisijās, ja to sēdes notiek ārpus darba laika, darbinieki varēja saņemt īpašu atlīdzību: par sēdēm, kuras ilgst 2–3 stundas — vienu latu 50 santīmus, par sēdēm, kuras ilgst vairāk nekā 3 sundas — 2 latus.

Pēc Ulmaņa inspirētā 1934.gada 15.maija apvērsuma un demokrātijas iznīcināšanas Latvijā Lorencu, tāpat kā daudzus citus Saeimas deputātus, apcietināja un ieslodzīja Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš iesaistījās nelegālās Latvijas sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas veidošanā un darbībā, par ko tika vajāts. Vācu okupācijas laikā Lorencs piedalījās LSDSP darbā pagrīdē un pretestības kustībā, kuru vadīja Latvijas Centrālā Padome (1943).

Trešo reizi ar Lorencu izrēķinājās Staļina terora laikā, kad pēc darba lauksaimniecības kooperācijā pirmajos pēckara gados viņu apcietināja 1948.gadā un atkal izsūtīja uz koncentrācijas nometni Sibīrijā.

LSDSP līderis pēc Otrā pasaules kara Brūno Kalniņš nekrologā "Klāva Lorenca piemiņai", kuru 1975.gada 7.numurā publicēja Stokholmā iznākošais latviešu sociāldemokrātu žurnāls "Brīvība", rakstīja: "Ar Klāva Lorenca nāvi nebūtībā aizgājis viens no pēdējiem dzīvajiem Latvijas neatkarības laikmeta un LSDSP redzamākajiem politiskajiem darbiniekiem. Vecā paaudze aiziet, bet Latvijas brīvības cīņa nebeigsies. Aug jaunatne, kas tiecas pēc brīvības un labākas nākotnes."

Zelta vārdi!

Gustava Klaustiņa

(1880 — 1937) laiks

(28.06.1923 –26.01.1924)

Piektais un pēdējais

darba ministrs

Dzimis Dobeles apriņķī Mežmuižas pagastā skolotāja ģimenē. Beidzis vietējo draudzes skolu un Jelgavas reālskolu, 1908.gadā absolvē RPI ar inženiera tehnologa grādu un uzslavu. Seko darbs dažādos amatos uz Maskavas — Kazaņas, Maskavas — Brestas un Maskavas — Tjumeņas dzelzceļa, kas sākas ar mašīnista palīga posteni un beidzas ar Minskas galveno dzelzceļa darbnīcu priekšnieka amatu 1917.gadā. Līdztekus maizes darbam Maskavas latviešu tautas izglītības biedrības valdes locekļa un kora vadoņa pienākumi.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas Klaustiņš atgriezās dzimtenē, kļuva par priekšparlamenta — Tautas padomes locekli un iestājās Satiksmes ministrijas dienestā. 1919.gada pirmajā pusē viņš bija Liepājas galveno dzelzceļa darbnīcu priekšnieks, pēc tam nepilnus divus gadus — Latvijas dzelzceļu galvenais direktors.

Darba ministrijā Klaustiņš vispirms vadīja sociālās apdrošināšanas nodaļu, bet pēc tam visu resoru. Sākot jauno darbu, viņš jau pēc dažām dienām sniedza interviju dienas laikrakstam "Latvijas Kareivis" (1.07.1923). Ministrs norādīja, ka, realizējot valdības deklarāciju, viņš uzmanību veltīs trim galvenajiem jautājumiem — jauna civildienesta likumprojekta apstiprināšanai un ieviešanai praksē, laukstrādnieku apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem un darba laika normēšanai uz dzelzceļiem. Klaustiņš paskaidroja, ka spēkā esošais civildienesta likums ir nepilnīgs, ka tam ir daudz trūkumu. Tas dod maz tiesību valsts ierēdņiem. Viņuprāt jaunus darbiniekus vajadzēja pieņemt uz sacensības principa pamata. Ierēdņu ārstēšanas jautājums ir jau nokārtots. Viņu vajadzībām nodotas vairākas ambulances un sanatorija Majoros.

Laukos, atzīmēja jaunais ministrs, ir daudz nelaimes gadījumu, īpaši, apkalpojot lauksaimniecības mašīnas, kur tiek ievainoti vai sakropļoti daudz laukstrādnieku, kuri nesaņem materiālus pabalstus, un palīdzība viņiem gulstas kā smags slogs uz vietējām pašvaldībām.

Dzelzceļnieki, kas veic ļoti atbildīgu darbu, konstatēja Klaustiņš, vēl nav nodrošināti ar vajadzīgo atpūtu, kas bieži vien ir radījis nevēlamas sekas. Dzelzceļu virsvalde ir iesniegusi ministrijai likumprojektu par dzelzceļnieku darba laika normēšanu.

Klaustiņš enerģiski kārtoja šos un arī daudzus citus jautājumus, taču pusgads ministra amatā bija pārāk īss, lai, kā mēdz teikt, kalnus apgāztu. Tomēr daži svarīgi normatīvi akti, kuri gan skāra resora darbības citas šķautnes, viņa laikā tika pieņemti.

1923.gada 23.augustā Ministru prezidents Z.Meierovics un G.Klaustiņš parakstīja valdības apstiprinātos noteikumus par darba normām un atalgojumu valsts arodu skolās un vidusskolās. Tajos bija paredzēts, ka "skolas priekšnieks (tā dokumentā — R.T.) pasniedz sešu un vairākklasīgās skolās — 6 stundas, 4 un 5 klasīgās — 8 stundas un skolās ar mazāku klasu skaitu — 10 stundas nedēļā bez sevišķas piemaksas." Ja skolā ir vairāk nekā 8 klases, tajā var būt arī priekšnieka palīgs, kas vispārizglītojošās vidusskolās pasniedz 12 stundas, bet arodskolās 10 stundas nedēļā bez sevišķas piemaksas.

Vispārizglītojošo priekšmetu skolotājiem tika noteiktas 24 stundas nedēļā, speciālo priekšmetu skolotājiem arodskolās (pedagoģiskos institūtos un semināros, tehnikumos, komercskolās, zemākās arodskolās) — 18 stundas nedēļā, laborantiem fiziskās audzināšanas, rokdarbu un zīmēšanas skolotājiem — 30 stundas nedēļā, rokdarbu un zīmēšanas skolotājiem arodskolās un mūzikas un dziedāšanas skolotājiem pedagoģiskās mācību iestādēs — 24 stundas nedēļā.

Skolas vadītāja palīgs un skolotājs ar skolu departamenta piekrišanu vajadzības gadījumos varēja pasniegt līdz 6 virstundām nedēļā par īpašu atlīdzību, bet izņēmuma gadījumos ar izglītības ministra sankciju palielināt to skaitu, bet ne vairāk kā līdz 12 atalgotām virsstundām nedēļā.

Par klases pārzināšanu audzinātājs saņēma atsevišķu atalgojumu 1/4, bet vidusskolās pieaugušiem — 1/20 apmērā no civilresoru darbinieku X kategorijas algas (tā bija 146 lati mēnesī), neieskaitot ģimenes piemaksas. Par rakstu darbu labošanu pedagogi saņēma budžeta gada beigās īpašu atlīdzību: valsts un mātes valodā un matemātikā 4 latus mēnesī par katru klasi, jaunās valodās (angļu, vācu, krievu, franču) — 2 latus mēnesī par katru valodu un klasi.

Skolās, kurām bija ne mazāk kā 5 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes, ar skolu departamenta atļauju varēja pieņemt uz brīva līguma pamata saimniecības pārzini ar agronomisku izglītību un praksi. Tāpat uz brīva līguma pamata bija algojami skolu ārsti, amatnieki, apkalpotāji u.c. darbinieki.

1923.gada 7.augustā Meierovics, Klaustiņš un izglītības ministra biedrs Jaudzems akceptēja noteikumus par Latvijas konservatorijas mācību spēku atalgojumu. Vislielākā alga, protams, bija profesoriem — 204 lati mēnesī (augstākais atalgojums šajā laikā Latvijā bija, ja neskaita ministrus, viņu biedrus, ārkārtējos sūtņus un pilnvarotos ministrus,— 360 lati mēnesī). Tikpat daudz saņēma orķestra klašu vadītāji un estētikas lektori. Sekoja ansambļa un kora klašu vadītāji ar 196 latiem un 80 santīmiem, vecākie mežraga, violončella un ērģeļu klases vadītāji ar 192 vai 180 latiem, ar tikpat lielu algu vecākie speciālo priekšmetu klašu vadītāji un jaunākie speciālo orķestra klašu vadītāji utt. Diezin kāpēc vismazākā alga — tikai 104 lati un 40 santīmi — bija paredzēta itāļu valodas skolotājam.

Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā Ministru kabinets 1923.gada 2.augustā pieņēma noteikumus par darba beigšanu valsts iestādēs sestdienās un svētku priekšvakaros. Tajos bija teikts: "No šī gada 11.augusta sestdienās darbi beidzami par divām stundām agrāk nekā pārējās dienās, bet Jaunā gada, Lieldienu, Vasaras svētku, Jāņu un Ziemas svētku priekšvakaros — pulksten 12 dienā visās valsts iestādēs un uzņēmumos, izņemot satiksmes un kara resorus." Saprotams, ka šie noteikumi netika attiecināti uz slimnīcām, ambulancēm, policiju, muitu, elektrības uzņēmumiem u.tml. objektiem.

Kopš 1920.gada Klaustiņš bija LU inženierzinātņu fakultātes ceļu katedras docents. Viņš vairākkārt bija šīs fakultātes dekāns, kā arī augstskolas saimniecības prorektors. No 1923. līdz 1930.gadam viens no Latvijas inženieru un tehniķu kongresa biroja žurnāla redaktoriem, 6. Vispārējo dziesmu svētku (1926) rīcības komitejas priekšsēdētāja biedrs un svētku tehniskais rīkotājs. Valsts darbinieku arodbiedrības cenrālās valdes un Rīgas nodaļas valdes loceklis.

Ādama Krieviņa

(1889—1951) laiks

(27.01.1924–31.03.1925)

No ministra

par Rīgas pilsētas galvu

Dzimis Mazsalacas pagastā, skolotāja ģimenē. Beidzis Limbažu pilsētas skolu. No 1909.gada līdz 1912.gadam skolotājs Katlakalnā, no 1912.gada līdz 1914.gadam — Salā. Pēc Februāra revolūcijas iecelts par Rīgas apriņķa komisāra biedru un ievēlēts par apriņķa pagaidu zemes padomes priekšsēdētāju.

Priekšparlamenta — Tautas padomes — sociāldemokrātu frakcijas loceklis. Ievēlēts amnestijas un policijas lietu komisijā. No 1921.gada līdz 1923.gadam Rīgas pilsētas galvas biedrs.

Krieviņš kļuva par darba ministru Latvijas astotajā valdībā, kuru sastādīja Voldemārs Zamuels, kas piederēja progresīvajiem pilsoņiem, lai gan pats nebija Saeimas deputāts. Šīs valdības laikā Darba ministriju pārdēvēja par Tautas labklājības ministriju (TLM).

Krieviņa laikā Saeima un Ministru kabinets, TLM un tās vadītājam diendienā piedaloties, turpināja attīstīt un pilnveidot likumdošanu pensiju laukā. Valsts prezidents J.Čakste 1924.gada 20.februārī izsludināja Saeimas pieņemto likumu par cietušo karavīru un viņu ģimenes locekļiem, kas stājās 1921.gada 22.decembra noteikumu vietā šajā jautājumā. Principiālu atšķirību starp šiem aktiem nebija, taču dažas novitātes jaunajā likumā varēja atrast. Pensijas tagad varēja saņemt arī karavīri Latvijas pilsoņi, kas bija atradušies gūstā ("gūstniecībā", kā teikts likumā), kā arī Latvijas pilsoņi krievu–japāņu kara invalīdi, kuri saņēma pensiju no agrākās Krievijas valdības. Ja 1921.gada noteikumi nosacīja, ka pirmās kategorijas invalīdi saņem pensiju, kura līdzinās valsts ierēdņu zemākās kategorijas atalgojumam (60 latu mēnesī), tad 1924.gada likums pielīdzināja pensijas lielumu valsts ierēdņu priekšpēdējās kategorijas atalgojumam, kas bija 64 lati mēnesī. Kara invalīdu ģimenes locekļi tagad varēja no invalīda pensijas 10 procentu vietā saņemt 20 procentus.

1925.gada 16.martā J.Čakste izsludināja Saeimas pieņemto skolotāju pensiju likumu. Tā 1.pantā bija teikts:

"Šis likums attiecas:

1) uz atvaļinātiem valsts un pašvaldību mācības un audzināšanas iestāžu skolotājiem (ieskaitot arī augstskolu mācības spēkus) un viņu ģimenes locekļiem;

2) uz atvaļinātiem privātskolu skolotājiem un viņu ģimenes locekļiem, ja šīs skolas tiesībās pielīdzinātas valsts skolām."

Pensiju bija tiesīgi saņemt skolotāji ar 25 gadu darba stāžu un sasnieguši 55 gadu vecumu. Pensijas izdienas laikā visiem skolotājiem ieskaitīja visu laiku, kurā tie bija strādājuši Latvijas teritorijā, kā arī latviešu bēgļu skolās. Bez tam šajā laikā ieskaitīja pamata, arodu un vidusskolu skolotājiem 75 procentus, bet ne vairāk par 20 gadiem no laika, kuru tie nostrādājuši skolās ārpus Latvijas līdz 1918.gada 18.novembrim, ja viņi atgriezušies Latvijā, tapuši Latvijas pilsoņi ne vēlāk kā līdz šī likuma spēkā nākšanai un pavisam Latvijā nostrādājuši kā skolotāji vai kā izglītības darbinieki valsts vai pašvaldības iestādēs 5 gadus. Šie noteikumi tika attiecināti arī uz augstskolu mācībspēkiem. Viņiem ieskaitīja izdienā arī laiku, kas augstskolas uzdevumā bija pavadīts, gatavojoties docentūrai vai arī strādājot par asistenti un privātdocentu.

Pensiju aprēķināja no skolotāja augstākās algas, kuru pensionējamā persona saņēmusi, pensiju izkalpojot Latvijas pastāvēšanas laikā ne mazāk kā 3 gadus nepārtraukti, bet, ja pensionējamā persona nav saņēmusi nepārtraukti vienu un to pašu algu, tad pensija aprēķināma pēc saņemtās augstākās algas caurmērā pa trim gadiem: par nostrādātiem 10 gadiem 30 procentiem; par katru nākošo nostrādāto gadu pensijas norma pieaug par 2 procentiem gadā no attiecīgās algas līdz 80 procentiem no minētās algas. Algā ietilpa attiecīgajai skolotāja amata ketegorijai noteiktais atalgojums (pamatalga), pierēķinot 20 procentus no algas par dzīvokli, apkurināšanu un apgaismošanu tiem skolotājiem, kuriem tas likumā paredzēts kā ietilpstošs algā.

Padomju laikus atgādina ministru prezidena V.Zamuela un Ā.Krieviņa 1924.gada 19.jūnijā parakstītie valdības pieņemtie noteikumi par 13.mēnešalgas izmaksu valsts darbiniekiem. Šo dopingu, lietojot mūsdienu terminoloģiju, viena mēneša pamatalgas apmērā varēja saņemt:

— valsts civilresora un kara resora darbinieki (ieskaitot darbiniekus uz brīva līguma), kuri saņem algu pēc attiecīgajam amatam noteiktas kategorijas;

— tieslietu un kara resora tiesu darbinieki un konservatorijas mācībspēki;

— pašvaldību un sabiedrisko organizāciju lauksaimniecības skolu mācībspēki, kuri saņem algu no valsts un bauda valsts dienesta tiesības;

— strādnieki un kalpotāji, kuri saņem atalgojumu, kas nav pielīdzināts amatu kategoriju normām.

Taču ne jau visi varēja tikt pie liekas naudiņas. Noteikumos bija fiksēti seši izņēmumi. 13.alga nepienācās darbiniekiem, kuri ieņēma vairākus atalgojamus amatus, juriskonsultiem, pārstāvniecību darbiniekiem ārzemēs utt.

Krieviņš, tāpat kā viņa priekšteči un pēcteči, ik dienas saskārās ar aso bezdarba problēmu, kura, sākot ar 1925.gadu, turpināja samilzt. Ja 1924.gadā valstī bija 2,6 tūkstoši pilsētu darba apgādēs reģistrētu bezdarbnieku, tad nākošajā gadā šis skaitlis pieauga jau līdz 3,9 tūkstošiem un turpināja augt. Tur lielā mērā bija vainojami arī Latvijas klimatiskie apstākļi. Krieviņš savā runā Saeimas 1925.gada 20.februāra kopsēdē atzīmēja, ka "sliktā ziema" esot padarījusi darbus mežā par neiespējamiem. Tas esot lielā mērā veicinājis bezdarbu ne vien uz laukiem, bet arī pilsētās, jo kokrūpniecības uzņēmumiem trūkstot darba.

Bezdarbs Latvijā lielākoties bija sezonas bezdarbs, kas pieauga ziemā, kad dažas ražošanas nozares ierobežoja vai pat pārtrauca darbu. Šiem bezdarbniekiem valsts centās palīdzēt, organizējot viņiem dažādus sabiedriskus darbus kam piemēram, 1923./24. budžeta gadā izlietoja 912 tūkstošus latu un 1924./25. gadā 795 tūkstošus latu. Lai šos darbus padarītu produktīvākus, tajos ieviesa akorda darbus vai arī noteica dienas darba normas.

Starp darba apgādēs reģistrētajiem bezdarbniekiem, kas nepiedalījās sabiedriskajos darbos, ne mazums bija tādu, kas lielā mērā bija zaudējuši strādātspējas, un īstenībā viņus vajadzēja pārņemt sociālās apgādes pārziņā. Viņu nokļūšanu darba apgādē Krieviņš augstāk minētajā runā izskaidroja šādi: "Mēs šodien, lasot avīzes, redzam, ka arī lielā Rīgas pilsētā, nerunājot par mazākām, izdod apgādībā uzturamiem nespējniekiem jeb nabagiem tikai mārciņu maizes dienā. Saprotams, ka cilvēki ar šo mārciņu maizes nevar iztikt un saplūst bezdarbnieku rindās, cerēdami ko nebūt piepelnīt, lai varētu eksistēt."

Pēc darba ministrijā Krieviņu ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu (1928—1931). Šajā statusā viņš 1929.gada 23.jūnijā teica runu, Zviedrijas karalim Gustavam V ierodoties oficiālā valsts vizītē Latvijā, cita starpā sakot: "Rīgas pilsētas vārdā man ir gods no sirds sumināt Jūsu Majestāti uz Rīgas zemes. Mums tuvās un draudzīgās Zviedrijas augstā valdnieka apciemojums izsauc šodien visos pilsētas iedzīvotāju slāņos nedalītu prieku un sajūsmu. Tāpat viņš izsauc mūsu atmiņā to lielo dienu, kad priekš 300 gadiem Rīgas vārti atvērās varonīgā zviedru ķēniņa Gustava Ādolfa priekšā un mūsu no likteņa tik grūti piemeklētās tautas dzīvē tika ievadīts jauns, labāks laikmets. Tie 80 gadi, kas mūsu tautai bija lemti pavadīt kopā dzīvē ar humāno un brīvību mīļojošo zviedru nāciju, ir gaišs posms mūsu drūmajā pagātnē un deva latvju tautas attīstībai veidojumu, kura sekas vēl šodien uzzīmējamas viņas garīgā un sociālā dzīvē (..). Līdz ar to man gribētos cerēt, ka Jūsu Majestāte ar labpatiku uzņems Rīgas viesmīlību, un lūdzu laipni pieņemt Rīgas pilsētas sveicienu."

Beidzis strādāt pašvaldībā, Krieviņš kļuva par Hipotēku bankas direktoru. Saprotams, ka eksministrs, eksmērs un "baņķieris" nebija pieņemams krievu okupantiem. 1941.gada 14.jūnijā no Brīvības ielas 32.nama 5.dzīvokļa sākās Ādama Krieviņa sāpju ceļš uz Austrumiem.

 

Turpmāk — vēl