Ko vēlas panākt Krievija ?

preses, radio,

televīzijas

viedokļi

Jānis Pāvuls, Zviedrijas radio, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Ar šādu virsrakstu zviedru konservatīvā laikraksta "Svenska Dagbladet" drošības politikas analītiķis Mikaels Holmstrēms ievada rakstu par Krievijas lomu Baltijas jūras reģionā Eiropas Savienības un NATO paplašināšanas pievakarē. Žurnālists norāda, ka ir zināmas problēmas Baltijas jūras apkaimē, kas šķiet gandrīz vai mūžīgas. Viena no šīm problēmām ir Krievijas ārpolitika. Holmstrēms, kas ilgus gadus pētījis un ziņojis par attīstību Krievijā, ne pārāk pārsteidzoši secina, ka Krievijai trūkstot nacionālas idejas un tā nespējot risināt un attālināties no pagātnes pāridarījumiem, kas veikti pret kaimiņvalstīm, ieskaitot Baltijas valstu okupāciju.

Tādējādi Krievijas ārpolitika kļuvusi emocionāla un neracionāla, kas nereti izpaužas absurdās ārpolitikas izspēlēs, draudot ar vairs neesošiem un nereāliem varas līdzekļiem.

Krievijai tiek dota virkne sadarbības piedāvājumu līdz pat augstākajam diplomātiskajam līmenim — sākot ar NATO un Krievijas partnerpadomi, ar eiroatlantisko sadarbības padomi un programmu "Partnerattiecības mieram".

Bet vai Krievija vispār grib izmantot šos Rietumu piedāvājumus? Vai Krievija ir spējīga apzināties, kādas tai būtu priekšrocības ar stabiliem, drošības nostiprinātiem kaimiņiem.

Krievu politiskā elite, kas tiek dēvēta par Krievijas demokrātijas un stabilitātes garantu, nepārtraukti aizsapņojas uz bijušo PSRS impērijas varas statusu — nerespektējot suverēnu valstu patstāvīgās lemttiesības. Tas atkārtoti un skaidri tika demonstrēts šā gada martā un aprīlī, kad Krievija pasaules mērogā visai veiksmīgi diskreditēja Latviju, un šī tendence neuzrāda izmaiņas. Krievija turpina izspēlēt cilvēktiesību kārtis un draudēt ar pretsoļiem, ja trim Baltijas valstīm tiks piedāvāta iestāšanās transatlantiskajā drošības aliansē NATO.

Taču Holstrēms jautā: "Vai šodien vairs kāds atceras krievu asos protestus un draudus pagājušajā gadā?"

Poļi ir liecinieki tam, cik ātri Maskavas toņkārta mainījās, kad kļuva skaidrs, ka Varšava kļūs par ASV sabiedroto. Tas pats attiecināms arī uz Latviju, Igauniju un Lietuvu. Krievu draudi skan visai tukši.

Krievu opozīcijas politiķis Arkādijs Muraševs žurnālistam uzsvēris, ka Krievijas Ārlietu ministrija attiecībā uz triju Baltijas valstu iekļaušanu NATO tikai un vienīgi savas pozīcijas cenšoties pārdot pēc iespējas dārgi. Krievija nav spējīga šo attīstību apturēt un tai arī nav starptautisku tiesību to darīt. Krievu politiķi, sapņojot par sendienām un meklējot savu identitāti, tātad aizmirsuši vai arī negrib saredzēt priekšrocības, kas rastos ar paplašinātu tirdzniecību Rietumu—Austrumu virzienā, ar stabilitāti un drošību gar rietumu robežu. Tai vietā, raksta Holstrēms, Krievija cenšas uzlabot saites ar diktatoriem: Baltkrievijas Lukašenko un Serbijas Miloševiču.

Rietumi grib panākt Eiropas stabilizāciju, jautājums ir — vai arī Krievija to vēlas?

Var gadīties, ka rietumniekiem pienācis laiks runāt skaidru valodu Maskavā, lai gan tas var šķist nepatīkami. Tādas tendences esot nomanāmas no sensenās Krievijas interešu aizstāves Vācijas puses, konstatē Holmstrēms, norādīdams uz kādu vācu diplomātu, kas izteicies šādi: "Krievijai ir maz izvēles iespēju un neskaidra ārpolitika. Jautājums ir — cik ilgi mēs galu galā spēlēsim līdzi šai spēlē."

24.06.1998.