• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts kadastra sistēma savā amplitūdā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.06.1998., Nr. 186/187 https://www.vestnesis.lv/ta/id/48875

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ziņu teikumi

Vēl šajā numurā

26.06.1998., Nr. 186/187

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts kadastra sistēma savā amplitūdā

Iedziļinoties nekustamā īpašuma reģistrā

MINTAUTS EGLĪTIS, Latvijas Zemes kadastra centra direktors,

HARIJS KANAVIŅŠ, LLU Zemes ierīcības katedras docents, — "Latvijas Vēstnesim"

Kadastrs —

sakārtota un pilnīga informācija

par izveidotu nekustamo īpašumu

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu sākās plaši un radikāli pārkārtojumi visās tautsaimniecības nozarēs, bet visasāk tie izpaudās un noritēja tajās sfērās, kas bija saistītas ar zemes un citu nacionalizēto nekustamo īpašumu tiesību atjaunošanu vai iegūšanu par samaksu. Lauku apvidus zemēs reformas pirmā kārta ir noslēgusies, pilsētu zemēs tā tuvojas noslēgumam. Gan lauku apvidus zemēs, gan pilsētu zemēs veikti nozīmīgi pasākumi zemes fonda sakārtošanā, nekustamo īpašumu un lietojumu apsaimniekošanas jautājumu noregulēšanā un īpašumu (lietojumu) robežu noteikšanā.

Nekustamo īpašumu pilnīga sakārtošana, ietverot īpašumu (lietojumu) tiesību sakārtošanu, robežu uzmērīšanu, plānu un karšu sastādīšanu, ražošanas resursu inventarizāciju un novērtēšanu, kā arī reģistrāciju, vēl prasīs daudz laika un līdzekļu.

Pasaules attīstīto valstu, kā arī mūsu zemes zinātnes un ražošanas darbinieku prakse un pieredze rāda, ka tautsaimniecības sakārtošanai un tās attīstības prognozēšanai un plānošanai pirmām kārtām ir nepieciešama operatīva un objektīva, visaptveroša informācija par resursu faktisko stāvokli.

Tautsaimniecības attīstības pamatu pamats ir nekustamais īpašums. Lai vāktu, apkopotu un glabātu informāciju par nekustamo īpašumu, vēsturiski ir izveidots kadastrs. Mūsu sabiedrībā vēl ir valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju vadītāji un darbinieki, kas visā pilnībā neizprot kadastra lomu, tā nepieciešamību un nozīmi. Tas ir saprotams, jo līdz ar Latvijas neatkarības zaudēšanu 1940. gadā pārstāja pastāvēt pirmās Latvijas Republikas labi izveidotā un tam laikam piemērotā valsts kadastra sistēma. Vairāk nekā 55 gadus mūsu zemē kadastrs nepastāvēja, bet mūsdienu Latvijas valsts kadastrs vēl tiek veidots un izstrādāts.

Kadastram pasaules valstīs ir daudz kā kopēja, piemēram, tā mērķis, galvenie uzdevumi, saturs un kārtošanas principi. Tomēr, kā norāda A. Boruks un citi zinātnes pārstāvji, katrā valstī kadastram piemīt arī sava kārtošanas specifika. Kadastram ikvienā valstī ir cieša saikne ar tās tiesisko iekārtu un likumdošanu, kas nosaka un regulē pastāvošo saimniekošanas sistēmu. Vadoties no tā, izriet attiecīgās valsts kadastra sistēmas konkrētie uzdevumi un saturs, kadastrā ietvertā informācija, tās izmantošana un noderīgums.

Raksta uzdevums ir sniegt pārskatu par kadastra izveidošanu un attīstību Latvijas teritorijā, parādīt kadastra tautsaimniecisko nepieciešamību un nozīmīgumu dažādos vēstures posmos, dot pārskatu par kadastra informācijas saturu un izmantošanu. Turpmākā darbā tas palīdzēs izprast problēmas, kas rodas, veidojot un sakārtojot mūsdienu Latvijas valsts kadastra sistēmu. Darba sagatavošanā izmantots plašs vēstures avotu klāsts — A.Boruka, E. Dunsdorfa, H. Stroda, A. Švābes u.c., kā arī Latvijas ZKC un LLU Zemes ierīcības katedras apkopotie pētījumi un atziņas.

Zemnieku zemes arklu uzskaites

un kadastra pirmsākumi

Latvijas teritorijā

Vēstures avotos atzīmēts, ka kadastra pirmsākumi senajās kultūras zemēs meklējami ļoti tālā pagātnē. Tas ir laiks, kad cilvēce pārgāja no klejotāju dzīvesveida uz pastāvīgām apmetnēm. Cilvēku uztura ieguvē notika pakāpeniska pāreja no augu barības vākšanas uz zemkopību, no medniecības uz lopkopību. Kā norāda A. Boruks un H. Strods, dažādās pasaules teritorijas daļās tas noticis dažādos laika posmos vairākus gadu tūkstošus pirms Kristus dzimšanas. Zemkopības un lopkopības pirmsākumi Latvijas teritorijā ir daudz vēlāki.

Līdz ar pāreju uz šādu dzīvesveidu pakāpeniski sākās mantas un vēlāk arī nekustamā īpašuma vērtības apziņas un tā nozīmīguma veidošanās, tieksme krāt mantu un to iegūt īpašumā. Tas savukārt veicināja cilvēku sabiedrības diferencēšanos pēc tās mantiskā stāvokļa. Darbīgākie un uzņēmīgākie saimes locekļi vispirms pakļāva savas, bet pēc tam arī apkārtējo cilšu iedzīvotājus. Zeme, kuru agrāk uzskatīja par visas cilts piederumu, kļuva par saimes (lielģimenes) piederumu. Vispirms sākās šīs zemes norobežošana no kaimiņu zemēm, bet pēc tam arī paplašināšana. Izveidojās vietējo augstmaņu slānis un tiem pakļautā zemniecība, kurai pamazām uzlika par pienākumu pildīt nodevas un klaušas. Nodevu un klaušu reģistrus, kuros bija ziņas par zemes piederību, tad arī uzskata par kadastra pirmsākumiem.

Jau kopš seniem laikiem zeme bija pirmais objekts pēc kura tiecās cilvēku sabiedrība. Senāko kadastru uzdevums bija kārtot uzskaiti par piederumā un lietojumā esošām zemes platībām, noteikt to tiesisko statusu un līdz ar to kārtojamās nodevas un klaušas. Tādēļ pirmos kadastrus arī nosauca par "zemes kadastriem". Tipisks šā laika posma zemes kadastrs bija zemniekiem ierādīto zemes arklu uzskaite. Par zemes arklu uzskatīja zemnieku saimei ierādīto aramās zemes platību, kuru apstrādāja ar vienu zirgu, spīļu arklu un ecēšām.

Vēstures avotos redzams, ka zemes arkli kā zemnieku zemes platību mērvienība Latvijas teritorijā bija pazīstami jau pirms krustnešu iebrukuma un kalpoja nodevu un klaušu noteikšanai. Pēc Baltijas pakļaušanas feodāļi iekaroto zemi sadalīja muižu novados un ierīkoja kungu sētas, kuras nosauca par muižām. Pamazām arī feodāļi un to vasaļi pārcēlās uz dzīvi muižās un vadīja savas saimniecības. XV – XVI gadsimtā, paplašinot muižu teritoriju, mūsu senču iekoptās aramās zemes ar viltu un varu pievienoja muižām, bet zemnieku sētas pārcēla uz neapgūtām mežu platībām. Regulāri, pēc 3 – 5 vai 10 gadiem, veica arklu revīzijas un pakāpeniski ierobežoja zemnieku pārvietošanās brīvību. Kadastrā noteiktie zemes arkli kļuva par zemnieku sētas nodokļu un klaušu aplikšanas vienību. Arklu revīzijas rezultātus, pildāmās nodevas un klaušas jau XV gadsimta pirmajā pusē ierakstīja senākajās vaku (pagastu) grāmatās. Ilgus gadu simteņus zemnieku sētai ierādītā platība — zemes arkls — nebija noteikta izmēra zemes gabals, un platības ziņā tas bija dažāds. Tāpēc arī tā laika arklu revīzijās tika fiksēts tikai sētu skaits un zemes arklu lietotāju ģimenes sastāvs, kā arī kārtojamās nodevas un klaušas. Nozīmīgi pasākumi zemnieku zemes uzskaitē, veicot atkārtotas arklu revīzijas, tika veikti Vidzemē XVII gadsimta pirmajā pusē.

Laika gaitā zemes arklu uzskaites datus sāka izmantot, nosakot nodevas un klaušas ne vien lēņkungiem, bet arī vietējai pašvaldībai un valstij. Radās vajadzība arklu platības noteikt precīzāk un ar vienotu pieeju visā valstī vai novadā. Tā sākās vispirms muižu, pēc tam arī zemnieku saimniecību robežu noteikšana, zemes uzmērīšana, plānu un karšu sastādīšana. Kopš tā laika kadastra neatņemama sastāvdaļa ir arī grafiskā informācija. Tā deva iespēju parādīt zemes vienību atrašanās vietu un atbilstoši tā laika zinātnes un tehnikas līmenim precīzāk noteikt muižu un saimniecību platības un līdz ar to — nodokļus un klaušas.

Pieaugot pieprasījumam pēc lauksaimniecības produkcijas, attīstījās un diferencējās ražošanas jaudas, apsaimniekošanā nācās iekļaut arī mazāk produktīvas zemes, kas izsauca saimniecību ieņēmumu diferenciāciju. Līdz ar to kadastrā sāka ietvert arī zemes īpašību aprakstīšanu, labuma noteikšanu un uzskaiti. Kā norāda A. Boruks u.c., pirmsākumi zemes šķirošanai pēc tās labuma Latvijas teritorijā meklējami jau XVI un XVII gadsimta mijā.

Zemes vērtēšana

pēc zviedru kadastra metodikas

Nozīmīgi kadastra darbi Latvijas teritorijā notika XVII gadsimta nogalē, kad zviedru valdīšanas laikā, pēc muižu redukcijas, no 1683. līdz 1693. gadam tika veikta plaša arklu revīzija, vienlaikus izdarot arī daļēju zemes uzmērīšanu un vērtēšanu. Zviedru kadastram tika izvirzīti trīs svarīgi uzdevumi:

1) politiskais — salauzt muižnieku varas pretestību zviedru pārvaldei Vidzemē;

2) tiesiskais — noskaidrot, vai muižnieki ir tiesiski un likumīgi ieguvuši zemes īpašuma tiesības;

3) saimnieciskais — noskaidrot valsts muižu ienesīgumu.

Zviedru laika kadastrs ir pirmais kadastrs Latvijas teritorijā, kurā pēc vienotas metodikas īstenoja daļēju valsts muižu un to zemnieku aramās (maizes) zemes uzmērīšanu un vērtēšanu, par pamatu ņemot tīro ienākumu no zemes platības vienības. Vadoties no trūdkārtas biezuma, krāsas, zemes virskārtas un grunts sastāva un īpašībām, aramo zemi iedalīja četrās labuma šķirās (grados). Tīro ienākumu aprēķināja, ņemot vērā pastāvošo ražošanas līmeni. Noteica, ka no pirmās šķiras aramās zemes vienas mucasvietas (0,52 ha), atskaitot saimes uzturam un nodevām nepieciešamo devu, zemniekam pāri paliek viena muca rudzu tīrā atlikuma. Tajos laikos vienas mucas rudzu tirgus cena bija viens zviedru dālderis. Vadoties no tā, viena pirmās šķiras aramās zemes mucasvieta tika vērtēta ar vienu zviedru dālderi. Noteica, ka šis tīrais ienākums no zemnieka saimniecības jāizņem kā feodālā zemes rente, kas pienākas muižniekam un valsts nodevām. Analogi otrās šķiras maizes zemes viena mucasvieta dod 5/6, trešās šķiras — 3/4 un ceturtās šķiras — 1/2 mucas rudzu atlikuma. Šī attiecība veselos skaitļos tika izteikta kā 6:5:4:3. Atbilstoši kadastra instrukcijai noteica, ka pilns revīzijas arkls ir zemnieku saimniecība, kas dod 60 zviedru dālderus lielu tīro ienākumu. Ņemot vērā nodevu apmēru, noteica arī zemnieku sētas arkla faktisko lielumu, nosaucot to par maksājuma vai revīzijas arklu.

Zviedru zemes kadastra rezultātus ierakstīja vaku grāmatās. Zviedru kadastra dati kā zemnieku zemes platības un kvalitātes mērs nodevu un klaušu noteikšanai ar nelielām izmaiņām kalpoja apmēram 200 gadu.

Zināmas izmaiņas kadastra kārtošanā Latvijas teritorijā radīja XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā pieņemto Vidzemes zemnieku likumu pakete. Likumdošanā bija paredzēts noteikt zemnieka statusu un uz līguma pamata noregulēt zemnieku un muižnieku tiesiskās attiecības. Saskaņā ar likumdošanu pagasta zemnieku zeme palika muižas īpašumā un muižniekam arī turpmāk saglabājās tiesības no zemniekiem ievākt nodevas un klaušas. Kā norāda A. Švābe, no šā laika zemnieks vairs nebija saistīts pie sava kunga, bet gan viņa novada. Zeme zemniekam tika nodota dzimtas mūža lietošanā ar mantošanas tiesībām, un viņa pienākums bija godprātīgi apsaimniekot savu zemes arklu un pildīt uzliktās saistības.

Lai noteiktu un nostiprinātu pildāmās nodevas un klaušas, likumdošana paredzēja veikt zemes pārmērīšanu un pārvērtēšanu. Līdzekļu trūkuma dēļ zemes mērīšanas un vērtēšanas darbi noritēja ļoti lēni. Muižu zemēs tos veica tikai daļēji, bet zemnieku zemēm pārsvarā lietoja reprezentatīvo jeb izlases metodi, uzmērot un novērtējot tikai dažas, tipiskās 1/8, 1/4, 1/2 un 1 arkla zemnieku saimniecības un nodevu un klaušu noteikšanā iegūtos datus vispārinot.

Zemes vērtēšanā principā saglabāja zviedru laika Vidzemes zemes vērtēšanas sistēmu un norādījumus, iedalot vērtējamo zemnieku zemi 4 labuma šķirās. Muižnieku zemes nevērtēja. Zviedru kadastrā novērtējumu noteica tikai maizes zemei, turpretī 1804. gada likumdošana paredzēja, ka zemes arkla novērtējumā jāietver arī sakņu dārzi un pļavas. Maizes zemes vērtējumu noteica pēc iepriekšējiem zviedru laika tarifiem — 45 – 90 graši par mucasvietu, bet atmatā atstātās zemes vērtējumu paaugstināja par 1/3. Pļavu novērtējums bija atkarīgs no iegūstamās siena ražas un siena tirgus cenas. Jānorāda, ka kopumā pļavu novērtējums bija samērā zems.

Zemes vērtēšanas darbu rezultātā zemnieku zemes arkla kadastrālā vērtība tika palielināta no 60 līdz 80 zviedru dālderiem. Līdz ar to par vienu trešdaļu pieauga nodevu un klaušu apmērs. 1832. gadā Vidzemē izsludināja zemes arklu sarakstu, kurā bija parādīta katras muižas klaušu vērtība. Šā laika vaku grāmatās ietvertie dati kalpoja par pamatu nodevu un klaušu aprēķināšanai līdz XX gadsimta sākumam (Vidzemes kadastram).

Lielās politiskās un tautsaimnieciskās pārmaiņas, kas XVIII gadsimtā sākās Rietumeiropā, XIX gadsimta sākumā ienesa jaunas vēsmas arī Baltijas muižniecības un zemniecības attiecībās. Līdz ar zemnieku brīvlaišanu sākās zemnieku zemes izpirkšana. Tā laika kadastra uzdevumos ietilpa informācijas sagatavošana zemes izpirkšanas maksas aprēķināšanai, zemnieku sētu platību uzskaite, īpašuma tiesību dokumentācijas sakārtošana un sagatavošana īpašuma reģistrācijai.

Tikai XIX gadsimta beigās atcēla senseno nosacījumu, ka muižu zemes ir brīvas no visa veida nodokļu maksāšanas.

Vidzemes kadastrs — pāreja

uz nekustamās mantas vērtēšanu

Arvien plašāk kadastra dati bija nepieciešami hipotekārā kredīta saņemšanai. Kroņa zemēs zemes vērtēšanas dati kalpoja arī nomas maksas apmēra noteikšanai. Zviedru laika, kā arī uz 1804. gada zemnieku likuma pamata noteiktie zemes vērtēšanas dati vairs neatbilda jaunajām prasībām, jo visā pilnībā vairs neparādīja šā gadsimta beigām atbilstošo zemes ienesīgumu. Laika gaitā tika pilnveidota arī zemes lietošanas veidu klasifikācija. Saimniekošanā nozīmīgi kļuva meži un arī ganības. Mežs, kas agrāk galvenokārt kalpoja aramzemes auglības atjaunošanai, kļuva par svarīgu koksnes ieguves avotu celtniecības materiālu sagatavošanai un mēbeļrūpniecībai un sakarā ar straujo pilsētu apbūvi arī apkurei. Arī laukos daļa ražošanas ēku kļuva to īpašniekam par nozīmīgu ienākuma avotu. Īpašumu vērtības noteikšanā bija nepieciešama jauna pieeja, kas ietvertu ienākumus ne tikai no zemes, bet arī no citiem nekustamajiem īpašumiem. Lai to īstenotu dzīvē, XIX gadsimta beigās izveidoja kredītsabiedrības darba grupu, kas izstrādāja metodiskos principus jaunai pieejai īpašumu vērtības noteikšanā, pārejot no zemes vērtēšanas uz nekustamās mantas vērtēšanu. Vērtēšana bija paredzēta nodokļu un naturālo nastu taisnīgai un vienlīdzīgai noteikšanai, ņemot vērā ar nodokli apliekamās nekustamās mantas apmēru un vērtību. Vienlaikus noteikumos oficiāli publicēja objektus, kas netiek pakļauti vērtēšanai.

Saskaņā ar kadastra likumu, ko pieņēma 1901. gada 4. jūnijā, un kadastra kārtošanas instrukciju nekustamās mantas vērtēšana pamatojās uz pēdējo 10 gadu vidējo, normatīvo tīro ienākumu no lauksaimniecības zemēm, mežiem, ēkām un zemes platībām ko izmanto rūpniecības vajadzībām. Ņemot vērā, ka aktīvā apsaimniekošanā ir iesaistīts vairāk zemes ar lielākām dabas un teritoriālo apstākļu, kā arī augsnes un to īpašību atšķirībām, izstrādātajā metodikā paredzēja palielināt arī zemes labuma šķiru skaitu. Aramzemi iedalīja 9, pļavas — 7, dabiskās ganības — 3 un mežus — 5 labuma šķirās, katrai zemes lietošanas veidu šķirai nosakot savu vērtējumu. Vērtēšanas noteikumos bija doti nosacījumi, pēc kuriem jāvadās, nosakot zemes labuma šķiras. Nosakot katra īpašuma kadastrālo novērtējumu, vērā ņēma arī nekustamā īpašuma attālumu no lielākām pilsētām un tirgiem.

Vidzemes kadastra kārtošana un nekustamās mantas vērtēšana bija pilnīgi nodota Baltijas vietējās muižniecības rokās. Nekustamās mantas vērtības noteikšana un šo darbu pārraudzība bija uzticēta landrātu kolēģijai un guberņas, apriņķa un draudzes vērtēšanas komisijām, kuras sastāvēja tikai no muižniecības pārstāvjiem. Tikai draudzes novērtēšanas komisijā bija paredzēts ievēlēt divus zemniecības pārstāvjus (vietējos zemniekus). Kā var spriest no atmodas laika un tautsaimniecības darbinieku A. Ķuzes, J. Lakata, V. Olava, P. Sauleskalna, R. Vidzemnieka un citu autoru rakstiem, kuros plaši skaidrots nekustamās mantas vērtēšanas mērķis, saturs un norise un kurus publicēja "Baltijas Vēstnesis", "Balss", "Mājas Viesis", "Zemkopis", "Apskats", "Dzimtenes Vēstnesis" un citi periodiskie izdevumi Vidzemes kadastrs tika veidots diezgan partejiski muižniecības interesēs. Vidzemes kadastra dati, līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu un lielajām pārmaiņām, kas notika Latvijas teritorijā pēc valsts neatkarības iegūšanas, ātri zaudēja savu nozīmi.

Nekustamās mantas valsts kadastrs pēc Latvijas neatkarības iegūšanas

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija nodrošināties ar tautsaimniecībai nepieciešamo informāciju par zemes un citu nekustamo īpašumu faktisko stāvokli. Sākumā nepieciešamās informācijas ātrākai ieguvei centās izmantot pirms kara apkopotos Vidzemes kadastra datus. Taču šie dati aptvēra tikai 162 no 517 Latvijas pagastiem. Redzamus panākumus nedeva arī Zemkopības ministrijas veiktie nekustamā īpašuma ātras novērtēšanas pasākumi vadoties pēc Vidzemes kadastra metodikas, jo Latvijā pamatos bija mainījusies zemes īpašumu izmantošanas sistēma.

1931. gadā pieņēma un 1937. gadā publicēja pilnveidotu kadastra likumu un instrukciju, kuros noteica turpmāku lauku nekustamās mantas kadastrālās vērtēšanas kārtību [4]. Latvijas valstī tika izstrādāts savs nekustamā īpašuma valsts kadastrs un tā kārtošanas sistēma. Kadastra likums paredzēja veikt valsts teritorijas kadastrālo uzmērīšanu, plānu izgatavošanu un nekustamā īpašuma kadastrālo vērtēšanu. Saskaņā ar likumu un instrukciju nekustamā īpašuma vērtējumu noteica pa hipotekārajām vienībām, ņemot vērā izskaitļoto vidējo normatīvo ienākumu. Turklāt ēkas, kas kalpoja tieši lauksaimnieciskāi ražošanai, atsevišķi netika vērtētas. Likumā bija norādīts, kurām ēkām un kādos gadījumos jānosaka novērtējums, ja tās īpašniekam deva papildu ienākumus.

Pirms zemes vērtēšanas izdarīja teritorijas uzmērīšanu un plānu sastādīšanu mērogā 1:5 000. Zemes platību vērtību noteica uz lauka, ņemot vērā reljefu, augsnes sastāvu un īpašības, mitruma apstākļus un citus zemes produktivitāti ietekmējošus faktorus. Izdarot zemes novērtējumu, neņēma vērā zemes vērtības pieaugumu, ja tas ticis sasniegts ar privātiem līdzekļiem veiktās meliorācijas un zemes uzlabošanas rezultātā. Vērtēšanas rezultātus atzīmēja plānos, parādot zemes labuma šķiras un to robežas. Instrukcijās bija dots detalizēts zemes labuma šķiru iedalījuma apraksts, no kura vadījās taksators, nosakot un iedalot zemi labuma šķirās. Aramzemi, ieskaitot augļu un sakņu dārzus un tīrumos ierīkotās mākslīgās ganības, vērtēja ar 2 – 100 punktiem. Pļavu novērtējums bija 2 – 120 punkti, ganību — 2 – 40 punkti un meža zemju — 2 – 32 punkti. Kadastrālo novērtējumu noteica atsevišķiem zemes lietošanas veidiem, ņemot vērā sagaidāmo normatīvo ienākumu. Saskaņā ar aprēķiniem viena kadastrālā vērtējuma punkta vērtību naudā noteica 7 latu apmērā. Ar likumu tika noteikti nekustamā īpašuma objekti, kuriem vērtību nenosaka.

Pēc lauka darbu pabeigšanas zemes novērtējumu koriģēja, ņemot vērā saimniecību attālumu līdz pilsētām, tirdzniecības centriem, dzelzceļa stacijām un satiksmes ceļiem, kā arī saimniecību zemes gabalu attālumu līdz zemnieka sētas pagalmam un citus apstākļus, kas ietekmē ienesīgumu. Visus attālumus, izmantojot koeficientus, pārrēķināja salīdzinošās attāluma vienībās.

Kadastrālo vērtēšanu veica kvalificēti taksatori. Ievērojot taksatora sastādīto zemes novērtējuma projektu, nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību noteica pagasta kadastrālās vērtēšanas komisija 6 – 8 cilvēku sastāvā. Pēc vērtēšanas darbu pabeigšanas sastādīja pagastā novērtēto īpašumu sarakstu, ko izlika pagasta valdes telpās, lai visi varētu ar to iepazīties.

Pagasta kadastrālās vērtēšanas komisijas noteikto nekustamā īpašuma novērtējumu 2 mēnešu laikā varēja pārsūdzēt Galvenajai lauku nekustamās mantas vērtēšanas komisijai (13 cilvēku sastāvā), kas arī grozīja vai apstiprināja nekustamā īpašuma kadastrālo vērtējumu.

Pēc kadastrālās vērtēšanas datu stāšanās spēkā pagasta valdēm ik gadus līdz 15. maijam Zemes ierīcības departamenta Zemes vērtēšanas daļai bija jāiesniedz ziņas, ja ar nekustamo īpašumu notikušas likumdošanā noteiktā veida un rakstura izmaiņas īpašuma sastāvā un ienesīgumā. Ik pēc 5 gadiem uz ierosinājumu pamata bija paredzēta kadastrālās vērtēšanas datu aktualizācija tām hipotekārajām vienībām, kurās bija sagaidams, ka ienesīguma vērtība mainīsies ne mazāk kā par 20 procentiem.

Kadastrālo uzmērīšanu un vērtēšanu izpildīja pa apriņķiem un datus apkopoja pa hipotekārajām vienībām, pagastiem un apriņķiem. Līdz 1940. gadam vērtēšanas darbus pabeidza tikai 5 Latvijas apriņķos — Aizputes, Bauskas, Jelgavas, Liepājas un Talsu apriņķī, kas veidoja nedaudz vairāk par vienu ceturto daļu Latvijas teritorijas.

Kā atzīmē A. Boruks, kadastra dati parādīja, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme vēl bija samērā maz iekultivēta. Piemēram, Liepājas apriņķī kadastrālais novērtējums aramzemei bija vidēji tikai 31,6 punkti jeb 221 lats par hektāru. Arī pļavu un ganību novērtējums bija stipri zems, attiecīgi vidēji 13 un 9 punkti [1].

Zemes uzskaites, augsnes kartēšanas un vērtēšanas pasākumi padomju okupācijas laikā (no 1940. gada līdz 1990. gadam)

Līdz ar Latvijas okupāciju un zemes nacionalizāciju pārstāja pastāvēt prasmīgi izveidotā un tiesiski labi nodrošinātā valsts kadastra sistēma, kas Latvijas valsts saimnieciskajā dzīvē, īpaši laukos, bija nodrošinājusi stabilitāti un attīstību.

Tomēr jānorāda, ka mūsu zemes zinātnieki un zemes ierīcības pasākumu vadītāji K. Brīvkalna, A. Boruka, M. Locmera u.c. vadībā izstrādāja nozīmīgus pasākumus zemes uzskaitē, augsnes kartēšanā un zemes vērtēšanā un, iesaistot darbā Latvijas laikā sagatavotos kadastra speciālistus, prata pierādīt to nepieciešamību un organizatoriski nodrošināja to izpildi.

Kopš 1957. gada visai Latvijas lauku teritorijai aerofoto uzmērīšanas ceļā tika izgatavoti kartogrāfiskie attēli mērogā 1:10 000, kurus regulāri, ik pēc 10 – 15 gadiem veicot atkārtotu aerofoto uzmērīšanu atjaunoja.

1955. – 1956. gadā un 1969. – 1971. gadā tika veikta lauksaimniecības un valsts rezerves zemes platību pamatuzskaite. 1967. gadā un 1987. gadā notika meliorēto zemju pamatuzskaite. Daudz laika un līdzekļu tika veltīts zemes meliorācijas un citā veidā darbu gaitā notikušo apvidus kontūru robežu un platību izmaiņu ikgadējāi uzskaitei.

No 1959. gada līdz 1969. gadam tika veikti lauksaimniecības un valsts rezerves zemju vienlaidus augsnes kartēšanas un lauksaimniecībā izmantojamās zemes vērtēšanas darbi. Pēc K. Brīvkalna un A. Boruka vadībā izstrādātās metodikas zemes vērtību noteica, ņemot vērā reljefu, augsnes īpašības un to iekultivēšanas pakāpi, mitrumu un teritoriālos apstākļus.

No 1973. gada līdz 1979. gadam augsnes kartēšanas un zemes vērtēšanas informāciju kamerālā ceļā aktualizēja uz atjaunotiem kartogrāfiskiem attēliem.

No 1983. gada pēc pilnveidotas metodikas sāka atkārtotus vienlaidus augsnes kartēšanas un lauksaimniecībā izmantojamās zemes vērtēšanas darbus, kurus sakarā ar zemes reformas darbu uzsākšanu 1991. gadā pārtrauca. Pilnīgi šos darbus pabeidza tikai 13 (no 26) Latvijas rajoniem — Cēsu (1983 – 1984), Alūksnes, Valkas (1985), Gulbenes, Preiļu (1986), Balvu, Valmieras (1987), Daugavpils, Jēkabpils (1988), Aizkraukles, Madonas (1989), Dobeles, Jelgavas (1990) rajonā. Bauskas rajonā 1991. gadā uzsāktos darbus nepabeidza.

Saskaņā ar izstrādāto metodiku zemi iedalīja 10 labuma klasēs ar 5 – 100 ballu novērtējumu (vislabākās bija 1. klases zemes).

Katras klases zemes novērtējuma diapazons (izņemot 10. klasi) bija 10 balles. Zemes novērtējuma balle ir relatīvs skaitlis, kas izsaka zemes gabala kvalitāti salīdzinājumā ar etalonu, par kuru pieņēma Latvijas vislabāk iekultivētās un visproduktīvākās zemes, kurās iespējams iegūt augstākās visprasīgāko kultūraugu ražas. Par balles segumu, ņemot vērā izskaitļoto, normatīvo zemes produktivitāti un saimniekošanas līmeni, noteica 50 – 70 barības vienības. Augsnes kartēšanas un zemes vērtēšanas datus apkopoja lielsaimniecībās, izgatavojot augsnes un zemes novērtējuma kartes, kuras savu nozīmi nav zaudējušas arī mūsdienās [10].

Zemes ierīcības un uzskaites darbu gaitā uzkrātā un apkopotā informācija sniedz pietiekami plašu pārskatu par tā laika Latvijas zemes fonda faktisko stāvokli un notikušajām izmaiņām. Atzinīgi vērtējot veikto darbu un tā rezultātus, jānorāda, ka Padomju Savienībā, kur apzināti slēpa un daļēji sagrozīja kartogrāfiskos attēlus un skaitlisko informāciju, ilgu laiku nebija reāla pamata kadastra kārtošanai. Lielās Padomju enciklopēdijas 19. sējumā, kas iznāca 1953. gadā, šķirklī "Kadastrs" ir norāde, ka Padomju Savienībā, nepastāvot privātīpašuma tiesībām uz zemi, nav pamatojuma kadastra vešanai. PSRS likumdošanā pirmo reizi kadastrs pieminēts 1968. gadā, kad tika pieņemti PSRS un Savienoto republiku zemes likumdošanas pamati, un 1970. gadā izstrādātajos zemes kodeksos. Valdības lēmums "Par valsts zemes kadastra ievešanas kārtību" tika pieņemts tikai 1977. gadā, bet šis lēmums tā arī palika tikai kadastra atzīšanas līmenī.

Mūsdienu valsts kadastra izveidošana pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas

Pēc otrā pasaules kara, kad Latvijas teritorijā uz laiku bija pārtraukta kadastra kārtošana, Rietumeiropā un arī dažās Austrumeiropas valstīs, piemēram, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Čehoslovakijā un citās zemēs, veica plašus kadastra darbus. Šo pasākumu galvenais mērķis bija savas valsts pēckara tautsaimniecības faktiskā stāvokļa apzināšana un informācijas ieguve par zemes platību sadalījumu un kvalitatīvo stāvokli. Apkopoto informāciju izmantoja zemes īpašuma (lietojuma) tiesību sakārtošanai un nostiprināšanai vienlaikus veicot zemes vienību reģistrāciju.

Mūsu gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados augsti attīstītajās valstīs kadastrs sakarā ar datortehnikas, īpaši personālo datoru, radīšanu un to lietošanas programmnodrošinājuma izstrādāšanu un nedaudz vēlāk arī datortīklu izveidošanu tika ļoti modernizēts. Kadastrs vienotā sistēmā ietvēra visus nekustamos īpašumus — zemi, tās virszemes un dzīļu bagātības, tanī skaitā informāciju par būvēm. Kadastra dati parādīja nekustamā īpašuma sadalījumu pa klasifikācijas vienībām, to apmēru un vērtības pamatdatus, līdz ar to kadastrs kļuva par svarīgu tautsaimniecības informācijas sastāvdaļu [11].

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, pakāpeniski īstenojot Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas un agrārās reformas lēmumos paredzētos tautsaimniecības pārkārtošanas nosacījumus, sākās jauns posms valsts politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Vissvarīgākais šinī jomā bija zemes un īpašuma attiecību un tiesību pārkārtošana, pārejot uz privātīpašuma un izvērsta tirgus saimniekošanas sistēmu.

Lai to īstenotu, laukos no 1990. gada un pilsētās no 1991. gada sākās plaši zemes reformas darbi. Reformas uzsākšanai un īstenošanai pamatvilcienos tika izmantoti mūsu rīcībā esošie zemes uzskaites dati, kā arī aerofoto uzmērīšanas un lielsaimniecībām izgatavotās situācijas kartes mērogā 1:10 000, uz kurām 1991. – 1992. gadā sastādīja pagastu zemes ierīcības projektus. Visiem pagastiem izgatavoja arī pagastu kartes mērogā 1:25 000. Uz šīm kartēm aprēķināja pagastu kopplatības, kas turpmāk kalpoja par pamata datiem pagasta zemes bilances sastādīšanai. Šinīs kartēs simboliski parādīja pastāvošos zemes lietotājus, kā arī visas viensētas un ar pagastu saskaņotus to pareizus nosaukumus.

Pamatnosacījumi valsts zemes kadastra atjaunošanai un tā izveidošanai Latvijas teritorijā noteikti 1991. gada likumā "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību". Kadastra izveidošanai un kārtošanai ļoti nozīmīgs bija ar šo likumu noteiktais Latvijas Republikas zemes fonda iedalījums kategorijās, zemes fonda pārvaldīšanas institūciju tiesības, kā arī zemes lietošanas mērķu, zemes lietotāju un zemes lietojuma veidu klasifikācija. Šā likuma 8. sadaļā dots valsts zemes kadastra skaidrojums, sastāvdaļas, noteikts kadastra mērķis un finansējums. 1992. gadā pieņemtais likums "Par Valsts zemes dienestu" uzdeva Latvijas Republikas Valsts zemes dienestam izstrādāt, ieviest un kārtot zemes un citu nekustamo īpašumu valsts kadastru [7].

Pārņemot padomju laika kartogrāfiskos, zemes uzskaites, augsnes kartēšanas un zemes vērtēšanas materiālus, tika atzīts par lietderīgu mūsu valstī kadastru veidot kā plašu, visus Latvijas lauku un pilsētu nekustamos īpašumus aptverošu informācijas siatēmu, kam jānodrošina ticamas un operatīvas ziņas par nekustamo īpašumu atrašanās vietu un faktisko stāvokli. Valsts kadastra, tāpat kā jebkuras citas sistēmas, darbības pamatā ir vairāki priekšnoteikumi:

• sakārtota valsts likumdošana;

• izveidota struktūra, kas šo likumdošanu īsteno;

• izstrādātas darba programmas;

• finansiālais nodrošinājums;

• speciālistu un to kompetences nodrošinājums [2].

Sakārtojot likumdošanu, ir atjaunoti kadastra veidošanā saistošie un nepieciešamie Latvijas laika likumdošanas akti un līdz 1996. gadam izstrādāti un Ministru kabinetā pieņemti "Nekustamā īpašuma valsts kadastra noteikumi" [5]. Noteikti valsts kadastra uzdevumi, no kuriem kā galvenie akcentējami nekustamo īpašumu tiesiskā nostiprināšana un nodokļu maksātāju un nodokļu apmēra noteikšana. Uzsvērta kadastra informācijas loma un nozīmīgums darījumu kārtošanā ar nekustamiem īpašumiem, saiknes ar statistiku. Kadastra kārtošanai pieņemtie pamatprincipi nosaka kadastra vienotību, tiesiskumu un obligātumu. Kadastra informācijai jābūt patiesai, pieejamai un operatīvai.

Izdalāmi pieci lieli darba posmi, kuru īstenošana nodrošina kadastra kārtošanai nepiecišamo informāciju:

• kadastra ģeodēziskie un kartogrāfiskie pamatdarbi;

• nekustamo īpašumu veidošana;

• nekustamo īpašumu klasifikācija un uzskaite;

• nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana;

• nekustamo īpašumu un zemes lietojumu reģistrācija.

Valsts struktūrvienība, kurai uzdots kārtot kadastru ir Latvijas Valsts zemes dienests. Kadastra kārtošana norit trīs līmeņos:

• centrālajā līmenī darbojas Latvijas Zemes kadastra centrs (apmēram 100 speciālistu);

• rajonu un pilsētu līmenī — VZD nodaļu Kadastra daļas (apmēram 100 speciālistu);

• pagastu līmenī — kadastra inspektori (apmēram 600 speciālistu) [2].

Izstrādājot darba programmu valsts kadastra sistēmas izveidošanai, ir veikts liels un nozīmīgs darbs, lai valsts teritorijā par visiem nekustamajiem īpašumiem nodrošinātu vienotas un patiesas informācijas ieguvi. Ņemot vērā šīs teksta un grafiskās informācijas lielo apjomu un daudzveidību, lai nodrošinātu tās operativitāti, paredzēts kadastru kārtot datorizētā veidā. Integrējot informācijas sistēmas teksta un grafiskās sastāvdaļas, izstrādātās programmas kalpo kā pamats sakārtotai informācijas ieguvei un aktualizācijai, datu izvērtēšanai un analīzei, ziņu glabāšanai un izsniegšanai.

Pirmo nekustamo īpašumu reģistru manuālā veidā, kā pagaidu reģistru, uzsāka jau 1992. gadā. Tanī ietvēra īpašumus, kuriem bija dabā nostiprinātas robežas. Nedaudz vēlāk pēc zviedru kolēģu ierosmes pagaidu reģistru sāka kārtot datorizētā veidā uz centralizētas DataFlex datu bāzes, bet kopš 1995. gada kadastra informācijas apkopošanā izmanto sarežģītāku un pilnīgāku kadastra reģistra programmu uz decentralizētas DataFlex datu bāzes, kas jau satur visus kadastra reģistram nepieciešamos komponentus. Visi pagaidu reģistra dati tiek eksportēti uz kadastra reģistra sistēmu. Kadastra reģistrs paredzēts nepieciešamās informācijas uzkrāšanai un aktualizācijai. Līdz 1998. gada 1. martam kadastra reģistrā bija ietverti vairāk nekā 491,2 tūkstoši nekustamā īpašuma vienību.

Sākot ar 1997. gadu, valstī tiek īstenota pakāpeniska pāreja no kadastra reģistra uz visa nekustamā īpašuma reģistru uz distributīvas ORACLE datu bāzes, ietverot tanī visu iepriekšējo informāciju. Tas dod iespēju nodibināt ciešus sakarus ar citiem reģistriem un ieslēgties vienotajā valsts informācijas sistēmas tīklā VITA. Ir arī programmas lauku zemes vērtēšanas datu uzkrāšanai un paātrinātās dzīvokļu privātizācijas reģistrēšanai. Ļoti liels darbs veikts kadastra grafiskās informācijas — plānu un karšu ieguvei un uzturēšanai digitālā formā.

Sagatavots programmnodrošnājums automatizētai karšu pamatņu izgatavošanai atbilstoši TKS–93 sistēmas digitālajai kadastra kartei, ģeogrāfisko informācijas sistēmu un zemes informācijas sistēmas izstrādēm, kā arī mērniecības darbu automatizācijai.

Pastāv datorprogrammas arī datu apkalpes pārbaudei, ziņu labošanai, dažāda veida atskaišu sastādīšanai un datu konvertācijai — importam, apmaiņai, uzkrāšanai, nodokļu maksātāju saraksta sastādīšanai u.c. izmantojot kadastra reģistra datus. Kopumā ir sagatavotas 5 datu apstrādes pamatsistēmas un 17 uzlabotas versijas, kā arī vairāki simti grafisko datu apstrādes, datu apkalpes, konvertācijas un Latvijas ZKC iestādes darba automatizācijas programmu.

Kadastra kārtošana prasa arī attiecīgu finansiālo nodrošinājum,u. Līdzekļus prasa nepieciešamās datortehnikas iegāde un programmnodrošinājuma izstrāde.

Personāla sagatavošana kadastra kārtošanai ir ļoti svarīga un atbildīga sfērā. Kadastra kārtošanā Latvijā strādā apmēram 800 cilvēku. Aptuveni viena ceturtā daļa no šī personāla ir ar inženiera zemes ierīkotāja augstāko profesionālo izglītību, kas iegūta LLU. Bez tam Latvijas ZKC izveidotajā datorprogrammu apmācības klasē no 1994. gada līdz 1997. gadam kvalifikāciju datorzinībās ieguvuši 576 klausītāji.

Paredzēto kadastra pasākumu īstenošana un izveidotais nekustamā īpašuma kadastra modelis visā pilnībā ietver Latvijas apstākļu specifiku, mūsu valstī kadastra kārtošanā uzkrāto pieredzi un tradīcijas, atbilst arī pasaules attīstīto valstu kadastru līmenim un nodrošina nekustamā īpašuma teritoriālo un īpašuma tiesību sakārtotību. Tā pamatā ir šādi kadastra īstenošanas nosacījumi:

1) katram īpašumam (lietojumam) ir noteiktas un apvidū nostiprinātas robežas;

2) izgatavots kontūrplāns ar robeždatiem un zemes platībām;

3) noteikts nekustamā īpašuma novērtējums;

4) īpašums ierakstīts kadastra un pēc tam zemesgrāmatu reģistrā [2].

Latvijas valsts kadastra sistēmas izveidošanā lielu un nesavtīgu palīdzību metodiskā un kadastra kārtošanai nepieciešamās tehnikas iegādes ziņā ir sniegušas gan mūsu tuvākās kaimiņvalstis — Dānija (5 sadarbības projekti), Zviedrija (3 sadarbības projekti), Vācija ( 2 sadarbības projekti) un Somija, gan arī ASV, Kanāda, Austrālija un Anglija.

Sekmīgo sadarbību veicināja arī Latvijas puses mērķtiecīgā darbība, kas tika īstenota Latvijas ZKC, direktora M. Eglīša tiešā vadībā:

1) Latvijas ZKC tika veikts milzīgs organizatoriskais darbs, kas radīja abpusēju ieinteresētību un labas partnerattiecības;

2) ārzemju pieredzes un jaunāko kadastra atziņu apgūšanas nodrošināšana, īstenojot mūsu kadastra speciālistu operatīvu apmācību Latvijā un ārzemēs;

3) Latvijas puses dalībnieku prasme un spējas ātri un atbilstoši mūsu apstākļiem izmantot sniegto metodisko un tehnisko palīdzību. Relatīvi īsā laikā tika sasniegti konkrēti rezultāti.

Jāatzīmē arī Latvijas sasniegumu, valsts kadastra sistēmas izveidošanā starptautiskā atzīšana, par ko liecina 1995.gada septembrī Jūrmalā sarīkotais starptautiskais seminārs "Par zemes kadastra un nekustamā īpašuma reģistra problēmām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs", kurā piedalījās 37 kadastra un citi speciālisti no 18 Eiropas valstīm, kā arī publikācijas autoritatīvos ārzemju izdevumos — piemēram, "Geomatics Info Magazine International", 1997. gada 6. numurā, kur uzskatāmi parādīti Latvijas sasniegumi kadastra ieviešanā, kas kalpo tautsaimniecības sakārtošanai, pārejot uz tirgus sistēmu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!