MES SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Godinot vīru, kas Latvijas ģerbonī iededza trešo zvaigzni

Atverot Franča Trasuna rakstu otro sējumu

Franča Trasuna "Dzīves un darbu" II sējuma atvēršanas svētkos piedalījās Romas katoļu Baznīcas Rīgas metropolīts–arhibīskaps Jānis Pujats ( attēlā pa kreisi ). Sarīkojumu vadīja Saeimas deputāts Pēteris Keišs ( attēlā pa labi )

Par latgaliešu kultūras stundu kļuva Franča Trasuna "Dzīves un darbu" 2.sējuma atveršanas svētki, kas 2.jūnijā notika Dailes teātra kamerzālē. Izcilais kultūras darbinieks, astoņu valodu zinātājs, rakstnieks, profesors un valstsvīrs Francis Trasuns vēl cara varas apstākļos jau 1916.gadā aicināja visus latviešus apvienoties tautiskā, administratīvā un kultūras ziņā. Ar viņa vārdu nesaraujami saistīta Latgales atmoda un visas latviešu tautas apvienošanās gaita. Pēc vairāku vēsturnieku domām, viņa veikums latviešu novadu apvienošanā un Latvijas valsts tapšanā ir ne mazāk nozīmīgs kā tas darbs, ko šī mērķa vārdā darījuši tādi valstsvīri kā Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un Zigfrīds Anna Meierovics. Trīsdesmito gadu beigās uzsākto Franča Trasuna Kopoto rakstu izdošanu diemžēl pārtrauca Otrais pasaules karš un garie okupācijas gadi. 1938.gadā paspēja iznākt pirmais sējums "Francis Trasuns. Dzīve un darbi. I" kultūrvēsturnieka Alfrēda Gobas un rakstnieka Alberta Sprūdža sakārtojumā un redakcijā. Brīdī, kad tipogrāfijā iespieda otro sējumu, Rīgas bruģi sāka dārdināt Staļina un Višinska sūtītie tanki. Vai nu toreiz izdevies iespiest tikai dažus signāleksemplārus, vai arī viss metiens iznīcināts. Līdz šim bija zināms, ka viens eksemplārs glabājas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa nodaļā un otrs — Latgales kultūrvēstures muzejā. Šajos atkārtotā izdevuma klajā laišanas svētkos pieteicās arī trešā eksemplāra glabātāja — Franča Trasuna brāļa Donata mazmeita Konkordija Janīna Libauere.

Runājot lielās Trasunu dzimtas vārdā, viņa sarīkojuma dalībniekus pārsteidza ne vien ar šo ziņu, bet arī sirsnīgajiem pateicības vārdiem, kas tika teikti tiem diviem latgaliešu studentiem, nu jau droši vien sirmgalvjiem, kas pēc tēvoča Jezupa izvešanas 1941.gada jūnijā palikuši viņa Rīgas dzīvoklī un spējuši nosargāt un saglabāt visas viņas lietas un mantas līdz pat 1956.gadam, kad tēvocis atgriezies no Sibīrijas.

Pajautāju, kādas bijušas pašas Libaueres kundzes dzīves gaitas.

— Par Libaueri jau kļuvu tikai pēc apprecēšanās. Biju Trasune un ne vienu reizi vien sadūros ar vārdos izteiktu vai arī neizteiktu jautājumu: "Vai no tiem Trasuniem?" Pirmais rūgtais pārbaudījums gaidīja Cēsu mūzikas skolā. Bija no Kultūras ministrijas ieradies tāds Zvīdris. Amatu vairs neatceros, bet izlikās par varen lielu vīru. Kad noskaidroja, kas es no tiem Trasuniem, pavēlēja slēgt no skolas ārā. Bet man tik ļoti gribējās dziedāt! Labi, ka Cēsu skolotāju institūta direktors bija tāds pielaidīgāks, ļāva mācīties. Un mums bija Imants Kokars! Tas bija laiks, kad uzvarējām Rīgu dziesmu karos. Un mums uzšuva baltus koncerttērpus. Tādu toreiz nebija nevienam citam korim. Tā es Cēsīs dziedāju korī, mācījos par skolotāju, bet pēdējā kursā tomēr pārgāju neklātienē, baidījos, ka klātienē man neļaus pabeigt. Padzirdēju, ka Valsts koris izsludinājis konkursu. Alti bija 16 uz vienu vietu. Mani pieņēma. Trīs gadus nodziedāju. Uzslavas vien saņēmu, līdz kādu dienu pie ziņojumu dēļa redzu piespraustu lapu, ka tādi un tādi no kora izslēgti. Es arī. Tas bija 1953.gads. Radio kori vispār izformēja. Kad Teodors Kalniņš 1957.gadā kori atjaunoja, pieņēma arī mūs abus ar vīru. Nodziedājām desmit gadus. Trasunu dzimtā jau visi lieli dziedātāji. Tēvocis Jezups pat Itālijā bija pamācījies. Pie mums ļaudis teica, ka viņš esot Šaļapina kopija. Mākslinieka starp Trasuniem nav neviena, ir rakstnieki, dzejnieki, muzikanti. Un visiem patīk dziedāt.

Rakstu pirmais sējums atkārtoti tika izdots pagājušā gada nogalē, kad Rēzeknē un Rīgā ar zinātniskām konferencēm un izstādēm tika atzīmēta vēsturiskā Latgales kongresa 80.gadadiena. Atkal tika uzsvērta Franča Trasuna lielā loma tiltu celšanā pāri Aiviekstei — uz vienotu Latvijas valsti. Pirmajā sējumā ievietota publicistika. Par to ievirzi liecina jau nodaļu nosaukumi: "Tautas apvienošana", "Vecā Latgale", "Izceļošana", "Skolas un izglītība", "Biedrības", "Nacionālās attiecības". Alfrēda Gobas priekšvārdā sniegts bagātīgs faktu materiāls par Franča Trasuna dzīvi. Sākot ar bērnības gadiem Sakstagalā, ģimnāzijas laiku Jelgavā un studijām Pēterburgas garīgajā akadēmijā. Par viņa darbību cariskās Krievijas Valsts domē un vēlāk Latvijas Republikas Tautas padomē, Satversmes sapulcē un Saeimā. Par kalpošanu katoļu baznīcai, kuras vadība viņu pakļāva ekskomunikācijai, kas izraisīja smagus pārdzīvojumus un beidzās ar pēkšņu nāvi 1926.gada 6.aprīlī. Alberts Sprūdžs savukārt sakopojis Franča Trasuna rakstus. Sākot ar pirmajām publikācijām Baltijas avīzēs, referātiem Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā un beidzot ar publikācijām Latvijas brīvvalsts laikā. Daudziem viņa rakstiem nav tikai vēsturiska nozīme. Tie ļauj labāk izprast daudzu joprojām aktuālu problēmu būtību. Te aplūkotas arī viņa 1909.gada publikācijas tolaik vienīgajā latgaliešu laikraksta "Drywa".

"No kurienes gaidāma glābšana?" — jautā Trasuns rakstā ar šādu pašu virsrakstu. Un atbilde: mums jāpaļaujas tikai uz saviem pašu spēkiem, negaidot no citiem, piemēram, no poļu muižniekiem, palīgu. Mūsu galvenais spēks — mūsu zemnieku šķira, un mūsu inteliģencei vajag būt par zemnieku vadoņiem un attaisnot šo vadoņa nosaukumu. Jo — "zemnieks ir katras tautas spēks un serde. Citas šķiras maitājas, izvirst un satrun, lai arī dažu reizi ar nicināšanu noraugās uz zemnieku. Vienīgi zemnieku šķira paliek aizvienam jauna un vesela, smeļ spēkus pati sevī, kā daba ar katru pavasari, un ielej jaunu dzīvības sulu arī citu šķiru dzīvē. Kur stiprs zemnieks, tur stipra arī tauta; kur vājš, panīcis zemnieks, tur vāja, panīkusi arī tauta".

Kā tad nu ir ar Latgales zemnieku? Jā, daudzkārt esot dzirdēts, ka par tiem nekas labs neesot sakāms, ka tie esot slinki un dzērāji, un nezin kas vēl ne. Bet kur vaina meklējama? Ne jau pašā latgalieša dabā. "Nē, mūsu zemnieki nav netikļi un dzērāji. Viņi ir tikai palikuši nespēcīgi, nespēcīgi līdz izmisumam, stāv un nu domā, uz kuru pusi lai dodas, kur lai meklē izeju. Un, kad cilvēks ir tik novārdzis un panīcis, tad jau arī pielīp visādas netiklības: ir dzeršana, ir slinkums, ir negodīgums, ir cietsirdība un kā viņas visas sauc."

Citu tautu zemniekiem par atbalstu var būt viņu muižniecība kā jau turīgāka un izglītotāka šķira. Bet tas ir tur, kur muižnieks un zemnieks vienas tautības cilvēki. Latgalē un arī pārējā Latvijā tas ir citādi. "Tāpēc, ja gribi pacelt mūsu latgaliešu zemnieku, tad nav ko velti cerēt uz svešiniekiem un muižniekiem. Atmetiet šīs cerības un esiet pārliecināti, ka vanags neganīs vistas un āzis neies par dārznieku; bet, ja arī ies, tad no viena būs slikts gans, bet no otra slikts dārznieks. Mūsu zemnieku mums jāpaceļ mums pašiem, lai arī cik vāji un mazi mūsu spēki. To jādara tiem, kas ir bijuši skolās, kas ir tikuši pie gaismas un vieglākas dzīves, kas gaišāki par saviem tautiešiem zemniekiem. Te jāmet ikkatra kundzība vai slinkums pie malas."

Taisnība, maz vēl latgaliešiem savas inteliģences. Bet te vēl pievienojas cita nelaime: tie paši ļaudis izsvaidīti pa plašo pasauli. Tā nedrīkstētu būt. Kas tikai var un iespēj, lai atgriežas pie tautas. Lai meklē sev darbu un maizi dzimtenē, kur tad varēs arī tautai ko labu darīt. Un vēl sevišķi uzsveramu norādījumu dod Trasuns: tās vietas Latgalē, kur trūkst skolotu latgaliešu, lai ieņem mācītie baltieši — mūsu tautieši, bet ne sveštautieši.

Rakstā "Vairāk taisnības pret zemniekiem" Trasuns pakavējas pie jautājuma par lielo ļaunumu — dzeršanu, žūpību, kas tik stipri pārņēmusi tautu un dzen ļaudis nabadzībā un visādos netikumos. Tur starp citu lasām: "Velti neliksim visu vainu uz zemniekiem. Vainīgi ir arī muižu krogi. Ja gribam dzeršanu zemniekos apspiest — un apspiest to vajaga — tad mums jāsāk tādu pašu karu pret muižu krogiem, kādu esam iesākuši pret alus bodēm ciemos, — karu nežēlīgu un pastāvīgu. — Krogi ir tas vislielākais netiklības perēklis, kas mūsu tautu ir maitājis un maitā no tā laika, kad svešinieki ir pie mums atnākuši un mūsu tautu apspieduši. Mūsu muižnieki katrā gadījumā lepni plātās, ka viņi esot atnesuši mums, latviešiem, "kultūru un gaismu". Līdz pēdējiem gadiem visā plašajā Latgalē nebija nevienas skolas, nevienas iestādes latviešu zemnieka labuma dēļ; bet totiesu visa latviešu zeme sētin nosēta krogiem. Kur bija muižnieks un muiža, tur bija arī krogs, laikiem pat divi, trīs un četri krogi, protams, ne pašiem muižniekiem, bet latviešiem. Muižniekiem bija skaistas, latviešu rokām celtas pilis, skolas un labas vietas; latviešiem — netīri, piesmakuši krogi, spaļiem kurinātas istabiņas un barība — papāržu maize. Un, lai viņiem būtu uz krogu vēl vieglāka atnākšana, tad blakām ietaisīja arī mūra vai koka baznīcu."

Otrais sējums izdots latgaliešu valodā, jo tā lielāko daļu veido litarārie darbi, kurus autors sarakstījis latgaliski. Grāmatu ievada Pāvila Laizāna un Vladislava Stroda apceres par Franča Trasuna mūžu un veikumu un Alberta Sprūdža apcere par Trasuna daiļradi. Šajā sējumā ietvertas Franča Trasuna savāktās latgaliešu tautas dziesmas, pieci stāsti, 35 dzejoļi, 61 fabula (14 no tām pirmajā izdevumā nebija uzņemtas), drāma "Nogrimusī pils" un atmiņas par mācībām Jelgavā un darbību Latgales atmodas laikā. Otro daļu noslēdz nodaļa "Dzimtenes apraksti" — par Aglonas, Krāslavas un Ludzas novada pagātni un baznīcu vēsturi.

Otrā sējuma atvēršanas svētkos, ko vadīja Saeimas deputāts rēzeknietis Pēteris Keišs, piedalījās arī Viņa ekselence arhibīskaps Jānis Pujats. Viņš pastāstīja, ka nesen sazvanījies ar pāvesta privātsekretāru un pārliecinājies, ka Trasuna aizstāvēšanas vēstuli varbūt izskatīs pats pāvests, nemaz nelaižot to cauri Vatikāna birokrātiskajiem dienestiem. Strīdam, kura rezultātā Trasuns tika izslēgts no baznīcas, bija politisks, ne reliģisks raksturs. Un viņam nodarītā netaisnība ir jālabo. Metropolīts atzinīgi novērtēja Saeimas atbalstīto lēmumu iestrādāt Valodas likumā normu, kas paredz aizsargāt un attīstīt latgaliešu valodu. "Asimilācija mums nedraud," ar lielu pārliecību sacīja arhibīskaps. "Esam spaidīti no visām pusēm, bet latgaliešu valoda dzīvo!"

Par Franča Trasuna radošās, sabiedriskās un politiskās darbības lielo nozīmi Latvijas valsts tapšanas gaitā un visā latgaliešu XX gadsimta kultūrā runāja dzejnieki Anna Rancāne un Andris Vējāns, profesors Vitolds Valeinis, Saeimas deputāte Anta Rugāte un jaunais latgaliešu biznesmenis Ēvalds Saltums. Kā apstiprinājums tam, ka lielā apgaismības cīnītāja sētā sēkla kritusi auglīgā zemē, tika uzņemta vēsts, ka jaunā filoloģe Vija Dukule tikko teicami aizstāvējusi maģistres darbu par Trasuna fabulām, un filozofijas doktora Pētera Zeiles paziņojums, ka viņš nodevis izdevniecībai Franča Trasuna "Dzīves un darbu" 3.sējumu ar plašiem komentāriem un bibliogrāfiju. Šis sējums aptver Trasuna runas Satversmes sapulcē un Saeimā, kā arī atmiņas par viņu. Latvijas tautas pārstāvniecības institūcijās Trasuns uzstājies vismaz 400 reižu. Vairākas viņa runas ir īsts oratora mākslas šedevrs, kurās spilgti izpaužas runātāja raksturs, plašās zināšanas, rūpes par visu Latviju un Latgales augšupeju. Kā teicis Jānis Čakste, viņš bija ne vien liels valstsvīrs, bet arī tas vīrs, kurš Latvijas ģerbonī novietojis trešo zvaigzni.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Dzejniece Anna Rancāne

No kreisās: habilitētā filoloģijas doktore Anna Stafecka, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietniece Gaida Jablonska un Saeimas deputāte Anta Rugāte Foto: Jāzeps Danovskis

Tādu savu klavierskolotāju Konkordiju Trasuni atceras "LV" redaktore Velga Ernštreite. Savu fotogrāfiju skolotāja Konkordija savai audzēknei uzdāvinājusi 1954. gada pavasarī pēc koncerta Rīgā, bet gammas mācījusi spēlēt Kurzemes katlā, kur kara apstākļos bija nonākusi gan skolotāja, gan skolniece

Rīga — Eiropas kultūru daudzveidības varavīksnē

Eiropas Savienības valstu kultūras ministri 28.maijā Briselē izvērtēja Bāzeles, Dženovas, Lilles, Porto, Rīgas, Roterdamas un Valensijas pieteikumus piešķirt tām Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2001.gadā. Rīga bija pirmā no Austrumeiropas pilsētām, kas pretendēja uz šo godu. Ministri nolēma kultūras galvaspilsētas statusu 2001.gadā piešķirt divām pilsētām — Porto (Portugāle) un Roterdamai (Nīderlande). Taču arī Rīga savā 800.dzimšanas dienā nonāks Eiropas kultūras dzīves centrā: Rīgā paredzēts sarīkot kultūras mēnesi. Šāds kultūras mēnesis notiks arī Bāzelē. Vēl tikai nav izlemts, tieši kurš mēnesis tas būs.

Pirmo reizi Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls tika piešķirts 1985.gadā. Tradīcijas autore ir Melina Merkuri ( Melina Mercouri ), kas tolaik bija Grieķijas kultūras ministre. Šīs iniciatīvas mērķis ir pilnveidot Eiropas valstu kultūras sakarus, pievēršot uzmanību izvēlētā reģiona kultūrai un dodot iespēju visām valstīm un pilsētām parādīt savus sasniegumus nominētajā pilsētā. Tā tiek apliecināta Eiropas kultūru daudzveidība un katras atsevišķas kultūras saistība ar Eiropu.

Kopš 1985.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas godā bijušas Atēnas, Florence, Amsterdama, Berlīne, Parīze, Glazgova, Dublina, Madride, Antverpene, Lisabona, Luksemburga, Kopenhāgena un Tessalonika. Šogad šis tituls pieder Stokholmai. Nākamgad to pārmantos Veimāra.

Gadu tūkstošu mijā 2000.gadā būs veselas deviņas Eiropas kultūras galvaspilsētas: Avinjona, Bergene, Boloņa, Brisele, Krakova, Helsinki, Prāga, Reikjavīka un Santjago de Kompostella.

ES valstu kultūras ministri izlēma arī, ka 2002.gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas būs Brige (Beļģija) un Salamenko (Spānija), 2003.gadā — Grase (Francija) un 2004.gadā — Dženova (Itālija) un Lille (Francija).

Kā 2.jūnija nedēļas preses konferencē uzsvēra kultūras ministre Ramona Umblija, jau šodien tiek domāts par to, kā Eiropas kultūras mēneša laikā 2001.gadā pēc iespējas pilnīgāk parādīt pasaulei Latvijas kultūras dzīvi:

— Mēs centīsimies šo mēnesi "pastiept garāku". Rīgā, kas atzīmēs savu 800.gadskārtu, varbūt jau augusta sākumā tiks sarīkoti ārkārtas Dziesmu svētki. Ne tik plaši kā šogad, varbūt bez deju svētkiem, tādi kamerstila dziesmu svētki. Savukārt Eiropas padomē jau pieņemts lēmums, ka ap 10.septembri Rīgā tiks atklātas tradicionālās kultūras mantojuma dienas.

"LV" informācija

Un atkal: lai top!

Latviešu teātrim — 130

Latviešu teātra 130.dzimšanas dienā 2.jūnijā atkal bija svētki Doma laukumā, diemžēl ne kādreizējo Teātra svētku spožumā. Reklāmas gandrīz nekādas. Tomēr rīdzinieki, kas bija sadzirdējuši bungas rībinām un gāja līdzi muzikantiem, piedzīvoja daudz prieka. Dziedāja un jokus plēsa gan rīdzinieki, gan valmierieši un liepājnieki, gan profesionāļi, gan amatieri, gan sirmi vīri, gan zaļā jaunība.

Varēja aizstaigāt arī uz Eduarda Smiļģa Teātra muzeju, kur goda vietā — kā pats pirmais eksponāts — pie sienas greznojas jubilāra dzimšanas apliecība. Tā ir jau stipri padzeltējusī pirmās "Žūpu Bērtuļa" izrādes afiša.

Teātra zinātniece Janīna Brance to uzskata par ļoti daiļrunīgu laikmeta liecību, kur katrs vārds sauc atmiņā ne tik tālo vēsturi — to laiku pirms 130 gadiem, kad Igauniju visvairāk bija skārusi neraža un latviešiem bija iegansts dibināt "Latvisku palīdzības biedrību priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem". Ne vācieši, ne krievi jau pagalam negribēja, ka latvieši dibinātu kādas biedrības, bet palīdzības biedrību nevarēja atteikt. No 1868.gada februāra līdz aprīlim ar dažādiem sarīkojumiem nauda savākta un nosūtīta un igauņu vārds vairs nav bijis aktuāls. Tā palikusi "Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem", kas arī sarīkojusi šo pirmo latviešu teātra izrādi. Kā varam izlasīt Kārļa Kundziņa "Latviešu teātra vēsturē", dāņu klasiķa Ludviga Holberga komēdija "Kalna Jepe jeb pārvērstais zemnieks" mācītāja Aleksandra Johana Stendera (Jaunā Stendera) lokalizējumā izdota jau 1790.gadā, bet daudzus gadus vēlāk‚ 1867.gadā, tā pārrediģēta un iznākusi ar virsrakstu "Žūpu Bērtulis. Jokuspēle, kā zemnieks par muižnieku celts". To tad arī redzēja rīdzinieki, kas 1868.gada 2.jūnijā bija ieradušies Turnhallē jeb Vingrošanas zālē, lai noskatītos pirmo izrādi latviešu valodā.

Tas, ka no skatuves skanēja latviešu valoda, izraisījis cilvēkos milzīgu pacilātību. Avīzēs uzreiz parādījušās jūsmīgas atsauksmes. Un jau pēc gada Ādolfs Alunāns sarakstīja pirmo latviešu oriģināllugu "Pašu audzināts". Viņš jau bija pamācījies, spēlēdams vācu trupās, bija parakstījis līgumu un, kā viņš pats teica, bija jau kontrakts ķešā un cerības uz lauru vainagu, trūka tikai dažu lietu — nebija teātra, nebija aktieru un nebija lugu, ko spēlēt. Tomēr — maisam gals bija vaļā un, kā raksta Kārlis Kundziņš, latviešu teātris visu laiku turpināja pastāvēt. Bija sācies attīstības ceļš, kas nekad nav pārtrūcis. Tāpēc arī latviešu teātra gaita netiek skaitīta no 1818.gada, kad Dikļu muižā tika uzvesti Jāņa Peitāna tulkotie Šillera "Laupītāji". Pēc Kārļa Kundziņa domām, šādas atsevišķas izrādes varētu būt notikušas arī citviet Latvijā, bet tām bijis gadījuma raksturs.

Bet ar latviskās biedrības dibināšanu un pirmo izrādi Vingrošanas zālē, kuras vietā Kongresu pils skvērā tagad stāv piemiņas akmens, bija sācies latviešu teātra mūžs. Tapa Jaunais latviešu teātris, kas savu zvaigžņu stundu piedzīvoja 1905.gadā ar Aspazijas "Sidraba šķidrauta" izrādi, un tūlīt pēc tā slēgšanas — Jaunais Rīgas teātris, kura augstā dziesma bija 1910.gadā uzvestā Raiņa drāma "Uguns un nakts".

Janīna Brance ir pazīstama tautas teātru kustības dalībniece un vērtētāja. Pēc viņas pārliecības, amatieru teātri spēlē aizvien labāk un liek arī profesionālajiem teātriem turēties līmenī.

Atceroties teātra simtgades izteiksmīgo jubilejas uzvedumu Dailes teātrī, kam bija dots nosaukums "Lai top!", varam novēlēt latviešu teātrim — "lai atkal top!"

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars

No kreisās: Elza Radziņa, Vera Gribača un Roberts Zēbergs

Rīgas priekšā — valmierieši

Jaunie mākslas talanti — Rīgas Vāgnera zālē

Rīt, 5.jūnijā, Vāgnera zālē pirmo reizi tiks pasniegtas Kultūras ministrijas balvas mākslas un mūzikas skolu un koledžu audzēkņiem un viņu skolotājiem par sasniegumiem starptautiskos konkursos, izstādēs un skatēs. Šoreiz balvas piešķirtas par laika posmu no 1997.gada 1.jūlija līdz šā gada 1.aprīlim. Turpmāk apbalvošanas pieteikumus paredzēts izskatīt divas reizes gadā. Nākamā svinīgā balvu pasniegšanas ceremonija varētu notikt ap Ziemassvētkiem. Kopējais balvu fonds ir 15 tūkstoši latu gadā. Audzēkņiem, kam piešķirta balva, Kultūras ministrija piedāvās arī iespēju sniegt koncertu vai sarīkot izstādi.

Žurnālistus par jaunās tradīcijas iedibināšanu un pirmajiem balvas laureātiem 2.jūnija preses konferencē informēja apbalvošanas komisijas locekļi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Teofils Biķis, Latvijas profesionālā baleta asociācijas prezidents Artūrs Ēķis un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Jāzeps Pīgoznis. Viņi uzsvēra, ka piedalīšanās starptautiskos konkursos, skatēs un izstādēs neapšaubāmi veicina jauno talantu atraisīšanos un izaugsmi. Šādas balvas iedibināšana mudinās jauniešus un viņu skolotājus būt aktīvākiem, neturēt sveci zem pūra. Jauno izpildītājmākslinieku radošo rosmi augstu vērtēja profesors Teofils Biķis:

— Izskatot iesniegtos pieteikumus, galvenais kritērijs bija pasākuma starptautiskais nozīmīgums un rezonanse, kā arī audzēkņu sniegums. Mūsu jaunieši piedalās ļoti prestižos konkursos, apgūst sarežģītas programmas un sekmīgi mērojas spēkiem ar citu valstu mūziķiem. Arī šis pavasaris mūsu audzēkņiem bijis radošām veiksmēm svētīts. Balvas pretendenti mums nebūs jāmeklē. Viņi jau stāv rindā! Jādomā tikai, kā balvas maksimāli labvēlīgi un proporcionāli sadalīt.

Trīspadsmitgadīgās Elzas Leimanes panākumus starptautiskā konkursā Arturs Ēķis nosauc par unikālu gadījumu:

— Klasiskajā baletā nekur pasaulē nerunā par brīnumbērniem. Te ikvienam dejotājam vajadzīga skola, lai cik talantīgs viņš arī būtu. Tāpēc arī nav paredzēti baleta konkursi bērniem. Elza piedalījās vecuma grupā līdz 19 gadiem. Un tika ievērota! Vēl viņai trīs gadi jāmācās baletskolā. Varam gaidīt uz mūsu skatuves spožu balerīnu.

Tātad piektdien pulksten 16 Vāgnera zālē varam sveikt pirmos laureātus un varam būt klāt jaunas tradīcijas dzimšanai.

"LV" informācija

Kultūras ministrijas rīkojumus sk. 4.lpp.

 

Tuvinot tīģeru ģimenes Jurģu dienu

Maija beigās jaunās tīģeru mājas pamatos svinīgi iemūrēja pirmo akmeni un kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. To parakstīja firmu un uzņēmumu vadītāji un privātie ziedotāji, kas palīdzējuši tuvināt šo brīdi. Nākamajā dienā ikviens dārza apmeklētājs varēja piedalīties kopīgā tīģeru mājas pamatu likšanā.

Zoodārza Informācijas daļas vadītājs Ingmārs Līdaka pastāstīja:

— Amūras tīģeriem draud izmiršana, tie ierakstīti Sarkanajā grāmatā. Pasaules zoodārzos reģistrēti 553 tīģeri, bet dabā saglabājušies vairs tikai ap 430. Pie mums mājo Amūras tīģeru pāris Arsis un Ambra, kas noķerti dabā apmēram viena gada vecumā. Pērn 12.jūnijā Ambrai piedzima divi tīģerēni — Arts un Astra. Diemžēl ģimenīte joprojām mitinās piecdesmitajos gados celtā metāla režģu krātiņā, kas tai jau sen par šauru.

Pēc austrumu kalendāra šis ir tīģera gads. Un mēs jau pērn sākām akciju par jaunas mītnes celtniecību, kuras kopējā izmaksa būtu ap 110 000 latu. Vairums pasaules zoodārzu lielākos pasākumos iesaista bagātās firmas. Mēs plaši informējam sabiedrību, uzņēmējus un guvām atsaucību. Līdz šim izdevies savākt 96 000 latu, tā kā varam sākt darbus.

Ja šovasar darbi veiksies, kā iecerēts, tad jau oktobrī tīģeru saime plašajā terasveidīgajā mītnē varēs mazgāties savā personīgajā ūdenskritumā.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars

Drosmīgais latvietis bīstamajos medicīnas ceļos

Šī gada 3.jūnijā Kristapu Helmani (3.06.1848.—10.03.1892.) pieminēja 150. dzimšanas dienā

Aizvakar Jelgavā un Tērvetē atcerējās drosmīgo zinātnieku Kristapu Helmani, kas vērienīgi piedalījās visļaunāko infekcijas slimību izpētē un apkarošanā. Tas sākās jau pirms vairāk nekā simt gadiem.

Jelgavā jau gadu desmitiem glabā zinātnieka piemiņu gan simboliski, gan zinātniskajos lasījumos. To uzņēmusies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte. Pirms daudziem gadiem te atklāja zinātnieka bareljefu, sākumā mācību ēkā, pēc tam pie fakultātes ēkas Jelgavā, K.Helmaņa ielā 8. Šogad LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Infekcijas slimību katedra rīkoja kārtējo zinātnisko konferenci. Te pieminēja K.Helmaņa pētījumu nozīmi ļoti bīstamo infekcijas slimību izpētē, kā arī viņa devumu medicīnas zinātnisko iestāžu dibināšanā Krievijā. Jaunie zinātnieki savukārt iztirzāja mūsdienu zinātnes atklājumus. Te izskanēja atziņa, ka to, ko izdarījis K.Helmanis, spēj paveikt tikai zinātnieks ar lielu autoritāti.

Par K.Helmaņa studijām Tērbatas Veterinārijas institūtā var izlasīt Egona Dārziņa grāmatas "Zemmers, Kalniņš, Helmanis" otrajā, papildinātajā izdevumā (Rīga "Zinātne", 1993). Te izklāstīts latviešu pirmo mikrobiologu paliekošais devums zinātnei. Vairāki no viņiem inficējušies un gājuši bojā. Atkārtotajam izdevumam pievienoti jauni komentāri, papildinājumi, kā arī Egona Dārziņa biogrāfija. Ievadvārdu un zinātnisko papildinājumu autors ir Arnis Vīksna.

Īpaša nozīme Kristapa Helmaņa biogrāfijā ir Tērvetei. Viņš dzimis agrākā Auru (tagad Tērvetes) pagasta Lejas Čimu mājās. Pirmā skola bijusi Kalnmuižas pamatskola. Pēc tam mācības Jelgavā un vairāki gadi dažādos darbos. Tikai tad izdevies sākt veterinārmedicīnas studijas Tērbatā. Viņa veikuma zīmīgs turpinājums bijuši daudzveidīgie pētījumi, zinātnes centru veidošana plašajā Krievijā, sadarbība ar slaveno franču zinātnieku Luiju Pastēru Parīzē.

Pēc tam kad zinātnieks un pētnieks bija upurējis savu dzīvību uz zinātnes altāra Pēterburgā, Kristapu Helmani atkal pieņēmusi dzimtā Tērvetes zeme. Viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Kalnamuižas baznīcu. Aculiecinieki atcerējās, ka bērēs bijis ļoti daudz pavadītāju gan Pēterburgā, gan Kalnamuižā.

Bēru apraksts žurnālā "Austrums" beidzas ar vārdiem: "Jā, par agru mira Kr.Helmanis ne vien draugiem un tautiešiem, bet kā zinību vīrs — arī visai pasaulei." Zinātnieks atdusas Tērvetes smiltājā.

Pēcatmodas Latvijā naudaskārie laupītāji apgānījuši arī Kristapa Helmaņa kapu. Taču tas atkal ir sakopts un konferencē tika runāts par pieminekļa atjaunošanu pilnībā. Kristapam Helmanim 150 gadu dzimšanas dienas pasākumos nolasītos referātus publicēs "Veterinārais Žurnāls" 1998.gada 3.numurā.

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Enciklopēdiju foto

Igaunijas Centrālajā Valsts arhīvā Tartu atrasti dokumenti par Kristapa Helmaņa studijām un asistenta darbu Tērbatas Veterinārijas institūtā: kristāmzīme, konfirmācijas lapa, reālskolas atestāts, lūgums uzņemt institūtā, veterinārārsta un veterinārijas maģistra diploma kopijas, parakstītais veterinārārsta zvērests un citi. Te atrasta arī viņa 1879.gada 12.maijā rakstītā "Curriculum vitae" vācu valodā, gatavojoties aizstāvēt disertāciju. Dažas rindkopas no šīs autobiogrāfijas:

"1864.gadā absolvējis Jelgavas reālskolu un turpmāk gatavojies Rīgas Politehnikumam, taču apstākļu spiests pievērsies praktiskajai lauksaimniecībai, galvenokārt darbam brūžos. Tikai pēc astoņus gadus ilgas darbības Kurzemē un valsts iekšienē man kļuva iespējams piepildīt zinību alkas. (..) Trešajā studiju gadā es pavadīju profesoru Aleksandru Unterbergeru uz Viskrievijas zirgu izstādi Maskavā, nākamajā gadā pabeidzu konkursa darbu "Par spermatozoīdu attīstību", ko padome godalgoja ar zelta medaļu(..).

Luijs Pastērs (27.12.1822.—28.09.1895.), franču ķīmiķis un mikrobiologs. Interesanti, ka tieši viņam bijusi īpaša loma latviešu izcelsmes zinātnieka Kristapa Helmaņa pētījumu ceļos. "Latviešu Konversācijas vārdnīcas" sestajā sējumā rakstīts, ka K.Helmanis, savus pētījumus sākot, jau izmantoja Pastēra metodes. Tālāk minēts, ka 1886.gadā krievu valdība sūtījusi Kristapu Helmani uz Parīzi pie Luija Pastēra, lai tur iepazītos ar trakumsērgas ārstēšanas metodēm. Pastērs viņam devis medicīniskos preparātus un sūtījis līdzi uz Pēterburgu divus savus līdzstrādniekus. Pēc tam Pēterburgā K.Helmaņa vadībā nodibināta pirmā Pastēra stacija pasaulē. Kops šī laika sākusies Kristapa Helmaņa sarakste ar Luiju Pastēru (skat. E.Dārziņa grāmatu). 1888.gadā Krievijas valdība K.Helmani otro reizi sūtījusi uz Parīzi pie L.Pastēra. Tālākā K.Helmaņa darbība galvenokārt bijusi saistīta ar zirgu ļauno ienāšu izpēti. Aizvadītajā konferencē šo periodu izvērtēja zinātnes vēsturnieks Jūlijs Jākobsons referātā "K.Helmanis un Pastēra institūts Parīzē".