Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.05.1998., Nr. 127 https://www.vestnesis.lv/ta/id/48068

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas ekonomiskajai spējai - Eiropas atbalsts

Vēl šajā numurā

07.05.1998., Nr. 127

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Tikai pusgads palicis līdz neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas astoņdesmitajai gadadienai. Savukārt "Latvijas Vēstnesis", jubilejai tuvojoties, turpina iepazīstināt lasītājus ar to mūsu valsts augstāko amatpersonu dzīves un darba gājumu, kuri darbojās valdībā līdz 1940.gadam. "LV" jau ir publicētas profesora Riharda Treija uzrakstītās biogrāfiskās apceres par tieslietu ministriem — pagājušā gada oktobrī un decembrī — un par finansu ministriem — nupat martā.

Tagad interesentiem piedāvājam rakstus par visiem 14 zemkopības ministriem, kas īsāku vai ilgāku laiku ieņēma šo amatu no 1918.gada novembra līdz Latvijas okupācijas brīdim, — K.Ulmani, J.Goldmani, Augustu Kalniņu, H.Celmiņu, V.Zamuelu, Arvīdu Kalniņu, E.Baueru, M.Gailīti, A.Mituli, V.Gulbi, A.Alberingu, A.Budži, J.Kauliņu un J.Birznieku.

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Zemkopība: "Neba maize pati nāca

bagātā(i) vietiņā"

Kārļa Ulmaņa

(1877—1942) laiks

(19.11.1918—20.12.1918;

14.07.1919—4.09.1919)

Premjers un pirmais zemkopības ministrs

L15.JPG (16661 BYTES)

    K.Ulmanis neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem un vienlaikus pretrunīgākajiem politiķiem latviešu tautas vēsturē (atcerēsimies kaut vai 1934.gada maiju un 1940.gada jūniju). Bet ne tikai. Viņš vienlaikus bija augstas raudzes profesionālis arī savā tiešajā specialitātē — lauksaimniecībā, īpaši lopkopībā. Atmodas laikā par Ulmani ir daudz rakstīts presē, stāstīts radiofonā un televīzijā. Sevišķi sakarā ar viņa 120 gadu jubileju pērnā gada 4.septembrī. Tāpēc šajā rakstā par Ulmaņa dzīvi stāstu īsi. Kam ir lielāka interese par viņa mūža gaitām, var ieteikt izlasīt latviešu vēstures zinātnes patriarha, Austrālijā dzīvojošā profesora Edgara Dunsdorfa (dz.1904) fundamentālo, 454 lappušu lielo grāmatu "Kārļa Ulmaņa dzīve", kura 1978.gadā iznāca Stokholmā un 1992.gadā izdota arī Latvijā. Kam mazāk laika, var ieskatīties prof. Jāņa Labsvīra (ASV) grāmatiņā "Kārlis Ulmanis", kuru dzimtenes lasītāji saņēma 1991.gadā.

Saules gaismu ieraudzījis Zemgales viducī Bērzes pagasta "Pikšās" lauksaimnieka ģimenē, Ulmanis mācījās vietējā pagastskolā, pēc tam Aleksandra pilsētas skolā un reālskolā Jelgavā. 1896. un 1897.gadā viņš apmeklēja piensaimniecības kursus Austrumprūsijā — novadā, kur bija labi attīstīta lopkopība. 1902.gadā Ulmanis iestājās Cīrihes (Šveice) politehnikumā, bet nākamajā gadā pārgāja uz prestižo Leipcigas universitāti, kur turpināja lauksaimniecības studijas augkopības un lopkopības nodaļā. 1905.gadā, saņēmis augstskolas diplomu, viņš atgriezās dzimtenē, kur sāka strādāt par agronomu Kauguru lauksaimnieku biedrībā, vienlaikus uzņemoties arī žurnāla "Valmieras Lauksaimnieks" redaktora pienākumus (vēl dzīvodams Vācijā, Ulmanis publicēja šajā izdevumā 18 rakstus).

Par piedalīšanos Piektā gada revolūcijā jauno lauksaimniecības speciālistu 1905.gada decembrī ieslodzīja Pleskavas cietumā, kur viņš sabija līdz 1906.gada maija vidum. Lai izvairītos no tālākām represijām, Ulmanis caur Jelgavu, Rīgu, Pēterburgu un Helsinkiem devās uz Vāciju, kur gadu nostrādāja par skolotāju Annabergas lauksaimniecības ziemasskolā Saksijā. Šajā laikā Valmierā iznāca 1200 eksemplāros viņa pirmā 190 lappušu liela grāmata "Ienesīga piensaimniecība" ar apakštitulu "Rokas grāmata piensaimniecības kursu dalībniekiem, saimniecēm, saimniekiem un citiem, kas pienu izstrādā krējumā, sviestā un biezpienā". Lasītāji to paplašinātā un pārstrādātā veidā saņēma arī 1908.un 1918.gadā.

Tā kā Ulmanis vāji pārvaldīja angļu valodu, viņam pēc ierašanās ASV 1907.gada sākumā vajadzēja strādāt nekvalificētu darbu kādā fermā un pienotavā. Stāvoklim mainoties, iebraucējs no Latvijas 1908.gadā iestājās Nebraskas universitātē un nākamajā gadā beidza to ar lauksaimniecības zinātņu bakalaura grādu. Pusgadu nostrādājis par instruktoru savas Alma Mater piensaimniecības nodaļā, diplomētais latviešu lietpratējs nopirka pienotavu Teksasas štatā.

Tikko 1913.gadā Krievijā bija izsludināta amnestija Piektā gada revolucionāriem, Ulmanis atgriezās dzimtenē, kur sāka strādāt par agronomu Baltijas lauksaimnieku biedrībā Valmierā. Viņš neturēja sveci zem pūra, bet dāsni dalījās ar iegūtajām zināšanām zemnieku vidū, daudzos pagastos uzstājoties ar priekšlasījumiem par dažādiem zemkopības un lopkopības jautājumiem, uzrakstīja brošūras "Cūku barošana" un "Jaunlopu uzraudzīšana" (kopā ar K.Saliņu) un kopš 1914.gada rediģēja Baltijas lauksaimnieku biedrības žurnālu "Zeme", publicējot tajā 1914.—1915.gadā vairāk nekā 50 (!) rakstu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Ulmanis pārgāja instruktora amatā Baltijas lauksaimniecības centrālbiedrībā Rīgā. 1916.gadā viņu ievēlēja par Baltijas bēgļu apgādāšanas komitejas valdes locekli. Taču par īstu politiķi Ulmanis kļuva tikai pēc 1917.gada Februāra revolūcijas, kad Pagaidu valdība iecēla viņu par Vidzemes guberņas vicekomisāru un tā paša gada maijā viņš bija viens no galvenajiem latviešu turīgo lauksaimnieku partijas — Latviešu zemnieku savienības — dibinātājiem, kļūstot arī par tās līderi.

Vācu okupācijas laikā 1918.gadā Ulmanis darbojās t.s. Demokrātiskajā (vai 17 vīru) blokā, kas iestājās par neatkarīgas latvju valsts izveidi. Viņa zvaigžņu stunda pienāca 1918.gada 18.novembrī, kad tika proklamēta suverēna Latvijas Republika un iepriekšējā dienā pirmsparlaments — Tautas padome — bija vienbalsīgi ievēlējis jauno politiķi par pirmo valsts Ministru prezidentu. Nacionālajā teātrī, kur notika svinīgais neatkarības proklamēšanas akts, Ulmanis Pagaidu valdības vārdā pasludināja Latvijas valsti kā demokrātisku republiku nodibinātu.

Nākamajā dienā — 19.novembrī — premjers Tautas padomes sēdē ziņoja par Ministru kabineta sastāvu un uzdevumiem. Ar ministru kandidātiem gāja grūti, jo daudzi vēl neticēja jaunajai Latvijai, savukārt citi vēl atradās padomju Krievijā. Tāpēc Ulmanis pats uzņēmās arī pārtikas un zemkopības ministra pienākumus. Par viņa biedriem apstiprināja agronomus Jāni Blumbergu un Ernestu Baueru, kā arī inženieri Augustu Kalniņu.

Zemkopības ministrijas (ZM) darbs iesākās ar bijušās Baltijas domēņu valdes kancelejas, un arhīva pārņemšanu no vācu okupācijas varas. Cariskās Krievijas laikā visas valsts zemes pārvaldīja un izmantoja Baltijas domēņu valde. Kara apstākļu dēļ 1915.gadā tās kanceleju un arhīvu evakuēja, vispirms uz Pleskavu, tad Novgorodu un pēdīgi uz Tērbatu, no kurienes 1918.gada septembrī uz vācu okupācijas varas rīkojuma pamata pārveda atpakaļ uz Rīgu, kur novietoja agrākajās domēņu valdes telpās Dzirnavu ielā Nr.87/89. ZM vienojās ar okupācijas iestādēm, ka visi bijušie domēņu valdes darbinieki pārskaitāmi Latvijas ZM dienestā no 1918.gada 18.novembra.

Taču pa īstam ministrijas darbs sākās ar A.Kalniņa 1918.gada 16.decembra rīkojumu, kurā bija teikts: "1) uzstādīt pagaidām, līdz turpmākam rīkojumam par Zemkopības ministrijas centrālo orgānu — valsts zemju un mežu virsvaldi ar 4 atsevišķām nodaļām: a) vispārējām lietām, b) zemēm, c) mežiem un d) meliorācijām;

2) uzstādīt par virsvaldes vietējiem orgāniem: a) zemēm — valsts zemju pārziņus ar vienu rakstvedi pie katra, pagaidām priekš Vidzemes un Kurzemes sešus, piemērojoties agrākiem Krievijas rajoniem; b) mežiem — valsts mežniecību pārziņus ar mežsargiem, pagaidām pēc pēdējā krievu valdības iedalījuma 42 mežniecībām."

Rīkojumā bija noteikts, ka pirmajā laikā ministrijā strādās 25 ierēdņi, un minēti viņu vārdi.

Pagaidu valdība atgriezās no Liepājas Rīgā 1919.gada 8.jūlijā. Par tās zemkopības ministru pēc Jāņa Goldmaņa atkal kļuva pats premjers. Tie ZM darbinieki, kas, valdībai pārceļoties uz Liepāju, palika Rīgā, bija spiesti strādāt lielinieku un Andrieva Niedras valdības iestādēs. Taču viņiem izdevās ne tikai paglābt no iznīcināšanas ZM arhīvu un kancelejas piederumus, bet panākt arī, ka daļu Krievijā palikušo arhīvu un instrumentu reevakuēja uz Rīgu.

Pakāpeniski atbrīvojot Latviju no lieliniekiem, intensīvāka kļuva arī ZM darbība. Steidzīgi vajadzēja likvidēt jukas, ko zemes lietās bija radījusi Pētera Stučkas valdība, kā arī rūpēties par kara laikā izpostītās lauksaimniecības atjaunošanu. Daudzas muižas un lauku mājas kara apstākļu dēļ to īpašnieki bija atstājuši, un ZM tās vajadzēja pārņemt savā apsaimniekošanā. Tāpat šim resoram bija jāpārvalda sekvestrētā manta, tajā skaitā īpašumi, kuru saimnieki bija iejaukti sazvērestībā pret Latvijas valsti.

Lai veiktu visus šos dažādos uzdevumus, Ulmaņa valdība, atgriezusies Rīgā, pārorganizēja ZM centrālās iestādes. 1919.gada 15.jūlijā nodibināja lauksaimniecības departamentu, kas pastāvēja līdz 1924.gada 24.jūlijam, kad to apvienoja ar zemju departamentu. Lauksaimniecības departamentam bija 11 nodaļas: administratīvā, dzīves atjaunošanas, lopkopības, zemkopības, tehniskā, būvniecības, dārzkopības, purvu pētīšanas, grāmatvedības un autonomo valsts uzņēmumu pārvalde.

Tajā pašā 15.jūlijā izveidoja arī vispārējo lietu departamentu, kuram bija jāpārzina ministrijas štati, personāls, budžets, arhīvi, grāmatvedība, statistika u.c. jautājumi. 1920.gada 1.novembrī departamentu likvidēja, nodibinot tā vietā ministra kanceleju.

Zemju departamentu nodibināja Liepājā 1919.gada 21.martā, kad zemju un mežu departamentu sadalīja divās patstāvīgās institūcijās — zemju departamentā un mežu departamentā. Kad valdība atgriezās galvaspilsētā, zemju departamenta uzdevumi bija — pārvaldīt bijušās zemnieku agrārbankas, kara apstākļu dēļ pamestās, sekvestrētās un citas uz Ministru kabineta izdoto noteikumu pamata pārņemtās zemes, kā arī nokārtot padomju valdības radītos sarežģījumus agrārlietās. Vēlāk, kad pieņēma agrārās reformas likumu, departamentam vajadzēja pārzināt arī valsts fondā iekļautās zemes un atsavināto muižu inventāru. Zemju departaments pastāvēja līdz 1924.gada 18.jūlijam, kad to apvienoja ar lauksaimniecības departamentu.

Līdz 1919.gada septembrim zemju departamentam izdevās jau 14 apriņķos nodibināt valsts zemju inspektoru un rajonu valsts zemju pārziņu amatus un noteikt viņu pagaidu darbinieku skaitu. Inspektoru svarīgākās funkcijas bija: pārvaldīt valsts zemes īpašumus un rūpēties par to lietderīgu izmantošanu, izpildīt visus darbus, kas saistīti ar zemes fonda iedalīšanu bezzemnieku un mazzemnieku apgādāšanai ar zemi, informēt pagastu pašvaldības agrārlietās, vadīt rajonu valsts zemju pārziņu darbu u.c. Pirmajā laikā apriņķu valsts zemju inspektoru bija 17 (ieskaitot arī Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķi), rajonu valsts zemju pārziņu — 60, inspektoru darbvežu — 17 un kanceleju darbinieku — 68. Vēlāk šis skaits palielinājās.

1919.gada 8.augustā tika izdota "Instrukcija par valsts zemju pārvaldīšanu apriņķos", kas sīkāk reglamentēja apriņķu valsts zemju inspektoru un apriņķu agrārkomisiju funkcijas. Tanī paredzēto zemju pārvaldīšanas kārtību attiecināja arī uz valsts pārziņā pārņemtiem privātīpašumiem. Līdz ar to apriņķos nodibināja agrārlietu rajonus, kuru pārzināšanai iecēla rajonu agrārlietu (vēlāk "valsts zemju") pārziņus. Tie pa lielākai daļai bija ar agronomisku izglītību un darbojās kā apriņķu valsts zemju inspektoru tuvākie palīgi un viņu rīkojumu izpildītāji uz vietām. Rajonu pārziņi saskaņā ar apriņķa agrārkomisijas norādījumiem iznomāja valsts pārziņā esošās zemes. Muižās, kur bija uzglabājies pietiekošs inventārs, iecēla pārvaldniekus un tās apsaimniekoja ar algotiem strādniekiem.

No 1919.gada 20. līdz 22.augustam visus apriņķu inspektorus sasauca uz pirmo plašāko apspriedi. Šo apspriedi vadīja ministra biedrs A.Kalniņš (Ulmanim šajā laikā vajadzēja vairāk domāt par briestošo Bermonta uzbrukumu), un tajā apsprieda kārtējos darbības jautājumus. Turpmāk šādas sanāksmes ZM organizēja katru gadu pirms pavasara darbu sākuma, kā arī rudenī. Caur inspektoriem zemju departaments ar apkārtrakstiem ievāca ziņas par iznomātām un apstrādātām zemes platībām, sējumiem un gaidāmo ražu.

Vēl jāatzīmē 30.augusta rīkojums pārraudzīt un saskaņot rajonu pārziņu darbību, rūpēties, lai kārtīgi sastādītu muižu pārņemšanas aktus, lai pagastu tiesas ieceltu aizgādņus īpašnieku atstātām zemnieku mājām, lai pieteiktu un reģistrētu kara zaudējumus utt.

Ulmanim tomēr smago brīvības cīņu laikā bija grūti savienot valdības galvas un zemkopības ministra amatu, tāpēc 1919.gada 5.septembrī par šā resora vadītāju tika iecelts Augusts Kalniņš. Ulmanis, kas bija Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts, kļuva par absolūti profesionālu politiķi. Parlamentārajā Latvijā viņš sastādīja 7 (!) valdības, kā arī no 1926.gada 7.maija līdz tā paša gada 7.decembrim bija ārlietu ministrs. Visu demokrātiskās valsts laiku viņš bija viens no Zemnieku savienības līderiem. 1934.gada 15.maijā Ulmanis organizēja antikonstitucionālu apvērsumu, atlaižot Saeimu un pārtraucot politisko partiju darbību. Beidzoties Alberta Kvieša (1881—1944) prezidentūras laikam 1936.gada aprīlī, zemsaviešu politiķis uzurpēja arī Valsts prezidenta posteni, bet četrus gadus vēlāk mierīgi noskatījās uz Latvijas okupāciju, veselu mēnesi turpinot Rīgas pilī parakstīt iebrucēju un latviešu kangaru diktētos dokumentus.

Nevar noliegt, ka Ulmanis ir daudz darījis savas tautas un valsts labā. Taču tas nedod pamatu viņu glorificēt un vēl šodien dēvēt par "vadoni". Vēstures patiesība ir nereti rūgta, bet tāda tā nu reiz ir.

Jāņa Goldmaņa

(1875—1955) laiks

(21.12.1918—13.07.1919)

No strēlnieku vadoņa līdz ministram

L18.JPG (18857 BYTES)

    Nākamais zemkopības ministrs nāca pasaulē zemnieku ģimenē netālu no Rīgas — Līves pagasta "Vēveros". Pirmo izglītību ieguvis Ikšķiles draudzes skolā, viņš absolvēja apriņķa skolu Rīgā un strādāja par mājskolotāju, neatstājot novārtā arī savu vecāku nodarbi. Jaunais saimniekdēls izgāja dzimtajā pusē pirmo sabiedriskā darbinieka skolu, kas lieti noderēja, vēlāk ieejot lielajā politikā. Viņš bija gan Ikšķiles krājaizdevu sabiedrības priekšnieks un Jelgavas savstarpīgās kredītbiedrības revidents, gan Baldones lauksaimniecības biedrības un brīvbibliotēkas dibinātājs un vadītājs. 25 gadu vecumā Goldmani ievēlēja par pagasta vecākā vietnieku un pagasta tiesnesi.

Viņa sabiedriskās aktivitātes kļuva pazīstamas arvien tālāk un tāpēc nav jābrīnās, ka 1912. gadā kurzemnieki ievēlēja viņu par IV Valsts domes deputātu. Pēterburgā Goldmanis izveidojās par īstu politiķi. Lai gan viņš maztiesīgajā Krievijas parlamentā pirmām kārtām pauda un aizstāvēja latviešu turīgo aprindu domas un intereses, deputāts savu iespēju un uzskatu robežās nevarēja palikt vienaldzīgs arī pret savas tautas mazo cilvēku, īpaši lauku ļaužu, likteņiem. Viņš izstrādāja likumprojektu par privilēģiju atcelšanu Baltijas muižniecībai, kas ieguva vairāk nekā 200 deputātu parakstu. 1913. gadā Goldmanis no Domes tribīnes prasīja izbeigt baronu patronāta tiesības pār baznīcu, resp., mācītāju iecelšanu latviešu draudzēs.

Taču nevar neatzīmēt, ka sākoties Pirmajam pasaules karam, Goldmanis 1914. gada 8. augustā teica Domē pēc būtības šovinistisku runu, kurā vispadevīgi apgalvoja, ka latviešu vidū "nav neviena cilvēka, kas neapzinātos, ka viss, ko viņi sasnieguši, sasniegts krievu ērgļa aizsardzībā". Viņš lielīgi solīja, ka latvieši un igauņi ielies savu pēdējo asins lāsi tautas asiņu jūrā, kurā noslīks Berlīnes tirāns.

Kā tas arī nebūtu bijis, taču savu solījumu domnieks turēja. Pēc viņa iniciatīvas 1915. gada 19. maijā Rīgā notika pazīstamu pilsonības darbinieku apspriede, kurā bez Goldmaņa piedalījās IV Valsts domes deputāts Jānis Zālītis, zvērinātie advokāti Arveds Bergs, Gustavs Ķempelis, Voldemārs Zamuels un citi. Viņi nolēma dibināt organizācijas komiteju, kurai vajadzēja lūgt augstākajām militārajām instancēm atļauju dibināt latviešu karaspēka vienības un vervēt tām brīvprātīgos.

1915. gada 28. maijā Goldmanis iesniedza lūgumu Krievijas armijas augstākajam virspavēlniekam, kurā, atsaucoties uz abu Daugavgrīvas latviešu zemessargu bataljonu izturību cīņās Lietuvā un pie Jelgavas, lūdza atļaut saformēt latviešu brīvprātīgo družīnas, kuras varētu izmantot izlūkošanai, sakariem un kā karaspēka daļu pavadoņus tulkus. Vienlaikus tāds pats lūgums tika iesniegts Ziemeļrietumu frontes štābam.

Latviešu vienību dibināšanai tomēr bija vairāki šķēršļi: Krievijā nepastāvēja teritoriālas armijas princips, un cara valdība arī neuzticējās latviešiem kā Piektā gada dumpiniekiem, tāpēc nevēlējās atļaut viņu organizēšanu un apbruņošanu. Taču fronte strauji tuvojās Rīgai, kas pamudināja frontes vadību izmantot visas rezerves, lai apturētu vāciešu virzīšanos uz priekšu. Kā šādi papildspēki varēja noderēt arī latviešu vienības, jo krievu ģeneralitātei bija zināma Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas negatīvā attieksme pret Baltijas baroniem un vāciešiem vispār. Tāpēc Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis Aleksejevs saskaņā ar armijas augstākā virspavēlnieka norādījumu 1915. gada 19. jūlijā parakstīja pavēli par pirmo divu latviešu brīvprātīgo vienību formēšanu. Tās nosauca par 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu. Nacionālās vienības varēja dibināt ar latviešu virsniekiem un saviem karogiem, bet ar krievu komandas valodu.

Vienlaikus tika apstiprināta Latviešu stēlnieku bataljonu organizācijas komiteja ar Goldmani priekšgalā. Tajā ietilpa 15 cilvēki: divi Domes deputāti, trīs advokāti, trīs banku direktori, divi agronomi, bijušais Liepājas pilsētas galva u.c. latviešu pilsonības pārstāvji.

Uzsākot brīvprātīgo vervēšanu, Organizācijas komiteja publicēja presē Goldmaņa un Zālīša parakstīto uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!" Saprotamu iemeslu dēļ tā autori atkal neiztika bez reveransiem patvaldībai, aicinot latviešu jaunekļus un vīrus pulcēties "zem divgalvainā ērgļa spārniem" un apgalvojot, ka "latviešu pulki kalpos Latvijas atkarošanai un aizstāvēšanai, lai tā arī turpmāk zeltu kā nešķirama varenās Krievijas daļa".

Latviešu tauta, izņemot nelielu saujiņu lielinieku, jūsmīgi apsveica jaunos latviešu karavīrus, jo maģiski paļāvās uz viņiem kā uz saviem glābējiem no vācu kundzības. Izvadot uz pozīcijām brīvprātīgos strēlniekus, Goldmanis teica: "Jūs ejat atnest jaunu laiku, pēc kura jau tik sen, tik sen alkst tauta dziedot: "Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas sen jau redz". Jūs ejat iznest tautai tiesības un taisnību, par ko varējām tikai klusībā ilgoties."

1917. gada rudenī populāro Latvijas politiķi ievēlēja no Vidzemes guberņas Krievijas Satversmes sapulcē, kur viņš 1918. gadā naktī no 5. uz 6. janvāri īsi pirms lielinieki padzina sapulci, uzstājās ar konceptuālu runu, cita starpā sacīdams: "Latvju tauta ne mazāk karsti vēlas mieru, kā kura katra cita tauta, bet mēs, latvieši, ieskatām par negodīgu, ja Krievija Brestļitovskā slēdz separātu mieru ar Vāciju, atstādama savus sabiedrotos Ameriku, Angliju un Franciju vienus pašus cīņu laikā ar Vāciju. Latvju tauta nevēlas tādu miroņu mieru, kur to saplosītu gabalos, iesviestu kapā. Mēs sagaidām taču mieru, kas būtu taisnīgs visām tautām un arī mums, — tik no Amerikas, Anglijas un Francijas uzvaras šai karā (..) Latvijas jautājums ir tapis starptautisks. To vairs nevar izšķirt še, Taurijas pilī (Petrogradā — R.T.). Par Latvijas iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni — lems latvju tauta savā Satversmes Sapulcē."

Goldmanis ne tikai runāja no augstām katedrām, bet centās arī praktiski iedzīvināt ideju par Latvijas nākamo statusu — vispirms plašu autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā, pēc tam pilnīgi brīvu, neatkarīgu valsti. Viņš kopā ar Zigfrīdu Meierovicu, Voldemāru Zamuelu, Arvedu Bergu un citiem domubiedriem 1917. gada rudenī izveidoja Valkā Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP) — pirmo institūciju, kura iezīmēja ceļu uz suverēnu Latviju. Lielinieku vajāšanu, sevišķi pēc oktobra apvērsuma dēļ, padomes otrā sesija notika Petrogradā. Tā 1918. gada 17(30). janvārī pieņēma vēsturisku lēmumu par neatkarīgas valsts dibināšanu Daugavas krastos, uzskatot, ka "Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali".

Goldmanis vadīja LPNP ārzemju nodaļu, kura represiju dēļ dzimtenē bija spiesta darboties viņa dzīvoklī Krievijas galvaspilsētā. Viņš ar saviem palīgiem Oto Nonācu, Jāzepu Rancānu, Jāni Seski un citiem dibināja kontaktus ar ārzemju diplomātiem, lai saņemtu materiālu un morālu atbalstu brīvās Latvijas veidošanai, izdeva brošūras valsts neatkarības prasības apgaismošanai, publicēja sešus rakstu krājumus "Ziņas par Latviju", iespieda uzsaukumus un aicinājumus. 1918. gada 12. jūlijā Goldmanis un Seskis parakstīja pilnvaru Meierovicam pārstāvēt LPNP Anglijā un runāt tās vārdā konferencēs un apspriedēs.

Pamatojoties uz šo dokumentu, Anglijas ārlietu ministrs Arturs Džeims Belfūrs jau pirms suverēnas Latvijas proklamēšanas 1918. gada 23. oktobrī piekrita atzīt LPNP de facto, to 11. novembrī vēl apstiprinot ar vēstuli, kurā bija teikts, ka "viņa Majestātes valdība labprāt pieņem Jūs (Meierovicu — R.T.) kā Latviešu pagaidu valdības oficiozo diplomātisko priekšstāvi".

Turpinājums — seko

KUILIS.JPG (56385 BYTES)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!