Privatizēto uzņēmumu darbību pārlūkojot

ARTŪRS ŠINTS, akciju sabiedrības "Spodrība" valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Jūsu rūpnīcas sākums datēts ar 1921. gadu. Protams, šāsdienas "Spodrībai" ir maz līdzības ar kādreizējo apavu krēmu ražotni, jo tagad šis Dobeles uzņēmums ir lielākais sadzīves ķīmijas preču ražotājs Latvijā.

— Sakarā ar uzņēmumu privatizāciju "Spodrība" 1996. gadā kļuva par akciju sabiedrību. Togad ražošanas apjoms pieauga par 20 procentiem, un no gūtās peļņas varējām nokārtot visus maksājumus. Pārskatot 1997. gada ekonomisko darbību, redzams tālāks ražošanas kāpinājums par 15 procentiem vai, ievērojot inflāciju, — par 22 procentiem. Palielinājusies arī tīrā peļņa — tā bija 77,5 tūkstoši latu. Nodokļos pagājušajā gadā samaksājām 170 000 latu.

— Kā izmantojat ienākumus, lai uzņēmuma darbība kļūtu ekonomiski ienesīgāka?

— Taupība, modernizācija, produkcijas kvalitātes nodrošināšana ir galvenie mūsu darbības virzieni. Šiem mērķiem mēs pērn izlietojām 72 000 latu. Pirkām lietas, kas ļoti vajadzīgas un ātri atmaksājas, piemēram, automašīnas. Līdz šim mēs transporta vajadzībām izmantojām vecās padomju marku automašīnas. Tās bija ļoti neekonomiskas — uz simts kilometriem tērēja 30 līdz 37 litrus benzīna. To vietā nopirkām "Renault" furgonu, kuram tāda paša attāluma veikšanai vajadzīgi 12 litri dīzeļdegvielas. Kā redzat, starpība milzīga, un izdevumi ātri atmaksājas.

Otrs virziens, kur esam ieguldījuši daļu no peļņas, ir datorizācija. Mums ir datoru tīkls, un tas prasa sistemātisku modernizāciju, jaudīgākus, ātrākas darbības datorus.

Viens no produkcijas kvalitātes priekšnosacījumiem ir augstvērtīgas izejvielas. Cita starpā mums tas nozīmē arī ūdens nevainojamu kvalitāti. Kaut arī to iegūstam no 45 metrus dziļa artēziskā urbuma, tomēr pēc izsūknēšanas ūdeni vēl demineralizējam Dānijas firmas "Euro Water" iekārtā. Šajā tehnoloģiskajā procesā ūdeni atdzelžo, mīkstina un atdala mehāniskos, koloidālos un bakteriālos piemaisījumus. Rezultātā ūdens kvalitāte ir tik augsta, ka pilnīgi atbilst destilēta ūdens fizikāli ķīmiskajiem rādītājiem un prasībām. Tas garantē kvalitatīvu izstrādājumu ražošanu. To sekmē arī augstvērtīgu izejvielu iegāde no Somijas, Vācijas, Anglijas, Austrijas, Zviedrijas, Ungārijas un Dānijas firmām.

Stabilas kvalitātes nodrošināšanai iekārtojām arī bakterioloģisko laboratoriju. Tās darbs ir ļoti vajadzīgs, jo mūsu izstrādājumus taču lieto ikviena mājsaimniece. Zinot, ka tagad mēs konkurējam ar citu valstu lielākajām firmām un mūsu produkcija veikalu plauktos ir līdzās, "Spodrības" preču kvalitātei ir jābūt pasaules līmenī.

— No jūsu stāstītā rodas iespaids, ka pāreja uz privatizāciju ir bijusi gaužām viegla un vienkārša. Zinām, ka daudziem uzņēmumiem tas ir bijis smags posms.

— Tagad, atskatoties uz pārejas laiku, šķiet, ka tas pagājis bez lieliem satricinājumiem. Varbūt tas tādēļ, ka mēs laikus pareizi reaģējām uz notikušajām un arī iespējamajām pārmaiņām. Pirmkārt, sākoties lielajai inflācijai Padomju Savienības sabrukuma sākumā, mēs, izprazdami radušos situāciju, pārtraucām mūsu preču piegādi "brālīgajām republikām". Tobrīd tas bija riskants lēmums, jo, zūdot plašajam tirgum, mūsu produkcija uzkrājās. Taču mēs necietām tos lielos zaudējumus, kurus smagi izjuta uzņēmumi, kas turpināja sūtīt preces uz austrumu tirgiem, bet nesaņēma par tām samaksu.

Tas bija mūsu pirmais pareizais solis. Otrs — strauji sarūkot ražošanai, mēs nolēmām izskaidrot saviem darbiniekiem radušos stāvokli, un tā par 180 cilvēkiem samazinājās strādājošo skaits. Viņi visi bija sasnieguši pensijas gadus. Labāk taču ir regulāri saņemt pensiju, nekā mēnešiem ilgi gaidīt neizmaksātu algu.

Šie divi soļi mums palīdzēja neiekrist dziļā bezdibenī, bet mūsu trešais pasākums jau pavēra jauno ceļu. Līdz ar iepriekšējās tirdzniecības sistēmas sabrukumu bija jādomā, kā realizēt saražoto produkciju. Es aicināju tos uzņēmuma ļaudis, kuriem ir automašīna un vēlēšanās izdzīvot, sākt pašiem gādāt par produkcijas pārdošanu. Tolaik tas bija neparasti — braukāt pa Latviju un piedāvāt preces. Bija atvērti mazi veikaliņi, un tajos, kaut arī nedaudz, tomēr pieņēma "Spodrības" produkciju. Šī metode lika pamatus mūsu tagadējai tirdzniecības sistēmai. Protams, līdztekus meklējām vairumtirgotājus, un tie ir arī radušies. Patlaban apmēram 20 procentus produkcijas eksportējam uz Lietuvu, Ukrainu, Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju.

Tie bija pasākumi, kas rūpnīcas darbiniekiem palīdzēja iziet cauri ekonomiskajām pārmaiņām bez iedzīvošanās parādos un uzņēmumam nezaudējot savus apgrozāmos līdzekļus.

— Kā norisinājās uzņēmuma privatizācija?

— Kad pienāca privatizācijas laiks, mūsu rūpnīcu piesolīja ārzemniekiem. Tas mūsos radīja tādu kā spītību — vai tad mēs paši nepratīsim turpmāk vairs strādāt, ja esam spējuši ekonomiski grūto pārejas posmu aizvadīt bez parādiem? Nolēmām, ka rūpnīca jāprivatizē uzņēmuma darbiniekiem, protams, nākotnē neatsakoties no sadarbības ar ārzemniekiem, bet tad jau kā līdztiesīgiem partneriem. Piedalījāmies konkursā un uzvarējām. Tā mēs, 24 rūpnīcas darbinieki, pašās 1995. gada beigās nodibinājām akciju sabiedrību un nopirkām uzņēmumu par 455 000 latu. Maksājām naudā un ar privatizācijas sertifikātiem. Protams, cilvēki aizņēmās un vāca naudu, lai iegādātos akcijas. Katrs varēja pirkt, cik gribēja, un, kas palika pāri, tas bija jāņem man.

— Kam ir akciju kontrolpakete?

— Pārsvara nav nevienam. Mazā kontrolpakete pieder man. Tā nav liela, bet pietiekama, lai nepieļautu pārsteidzīgu lēmumu pieņemšanu, tomēr nepietiekama, lai diktētu savus noteikumus.

Uzņēmumu vada valde, kurā esam trīs — tehniskais direktors, galvenā grāmatvede un es.

Rezumējot pagājušā gada darbu, valde nolēma, ka varam par akcijām izmaksāt dividendes. Uzņēmums tagad ir pilnīgi izpirkts, līdz ar to ir palielināts pamatkapitāls. Izrēķinājām, ka par vienu akciju, kas ir viena lata vērtībā, varam maksāt piecus santīmus. Kopējās izmaksas, ko mēs sadalām saviem akcionāriem, ir gandrīz 25 000 latu. Tā ir laba summa par viena gada darbu.

— Ja jūt darba augļus, vai ir jaušama arī attieksmes maiņa pret savu uzņēmumu, savu īpašumu?

— Cilvēku domāšanu mainīt laikam ir visgrūtāk. Ikdienas praktiskajā darbā bieži vien pamanu vecās domāšanas un prakses izpausmes. To izskaust ir grūti. Viens piemērs — mēs gatavojam balzamu vannai "Pelde". Tas iepildīts plastmasas pudelītēs, kuru pamatne ir mazliet platāka. Lai transportējot pudelītes turētos stabili, tām virsū liekam caurumotu kartonu un iepakojam plēvē. Reiz gadījās, ka bija pietrūcis caurumotā kartona, un saiņotāji pakoja bez šī pudelīšu stabilizētāja. Tas transportējot var radīt kaitējumu kvalitātei. Kad es to pamanīju, gatavās produkcijas noliktavas pārzinei vaicāju — kā tu pieņēmi šādu produkciju? Tu taču te esi saimniece, akcionāre! Atbildē dzirdēju — ko nu es, mazs cilvēks, varu te izmainīt. Šie vārdi mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Es mēdzu atgādināt — ja esi akcionārs, līdzīpašnieks, tad strādā un rīkojies kā saimnieks, gādā, lai ikvienā ražošanas posmā tiktu ievēroti produkcijas kvalitātes priekšnoteikumi!

— Redzot rūpnīcas "Spodrība" izstrādājumus vienuviet vitrīnā, jāatzīst, ka glītā noformējuma ziņā tie neatpaliek no ārzemju ražojumiem.

— Es teiktu, ka tie neatšķiras ne ārēji, ne arī satura ziņā. Tā tam mūsdienās ir jābūt. Nemitīgi pilnveidojam preču sortimentu, īpašu vērību veltot produkcijas kvalitātei, iepakojumam un jaunu pakalpojumu veidu radīšanai. Mūsu produkcija noder gan ikdienas lietošanai mājās, gan sadzīves pakalpojumu uzņēmumos.

Ja mūsu piedāvātās preces sadala grupās, iznāk deviņas. Kosmētikai gatavojam šampūnus, krēmus, vannu līdzekļus un neseno jaunumu — četru veidu balzamus vannai "Pelde". Veļas kopšanas līdzekļus — "Kastani", "Sinu", "Dūnu" — mūsu pircēji jau pazīst, arī tīrīšanas līdzekļus — traukiem, virsmām, stiklam. Iecienīti ir apavu, mēbeļu un grīdu spodrināšanas līdzekļi. Divi izstrādājumi paredzēti lauksaimniecībai — šķidrais pilnmēslojums un brūču ziede jeb potvasks augļu kokiem. Automašīnu kopšanai piedāvājam sešus izstrādājumus. Ir vēl citi mājsaimniecības līdzekļi. Īstenojam arī pakalpojumu kompleksu uzņēmumu higiēnas nodrošināšanai. Tāds aptuveni ir mūsu darbības diapazons.

Lai uzturētu un paaugstinātu mūsu preču kvalitāti, pašu spēkiem vien nevaram iztikt. Runājot par taru, jāteic, ka vienu tās daļu gatavojam mēs paši. Teorētiski tas nebūtu pareizi, jo lētāk taru ražot specializētā rūpnīcā, bet tā kā visas šīs iekārtas "Spodrībā" jau bija, un mēs tās saņēmām mantojumā, tad "grēks" būtu tās nelietot. Daļu taras vai tās detaļas, piemēram, smidzinātājus mēs iepērkam. Domājam skābi saturošo vannu tīrīšanas līdzekļu pudelītēm iegādāties tādus korķus, kas bērniem grūti atskrūvējami. Tas būtu labs nodrošinājums pret nelaimes gadījumiem. Te sadarbojamies ar Dānijas firmu. Vispār sastrādājamies ar daudzām Eiropas valstīm.

— Kāds ir "Spodrības" preču noiets?

— Diezgan labs. Sākumā importa preces bija dārgākas. Tagad ārzemju firmas ir manāmi pazeminājušas savu preču cenas. Tas pastiprina konkurenci. Mūsu produkcijas realizācija lielā mērā ir atkarīga no pircēju izvēles — pirkt Latvijas vai importa preci. Vēl mums nav tās priekšrocības, kas ir lielajām ārzemju firmām — tās var atļauties tērēt ievērojamas summas reklāmai. Mēs arī šim nolūkam atvēlam daudz — četrus procentus no apgrozījuma. Šogad mēs gribētu reklāmai izdot 60 000 latu. Tā ir ļoti liela summa, bet ir nepieciešams popularizēt savus izstrādājumus.

Latvijas televīzijā reklāmas cena ir ļoti augsta. Šā gada sākumā mēs mēģinājām reklamēt veļas mazgāšanas līdzekli "Kastanis". Tad vienā mēnesī mēs samaksājām trīsarpus tūkstošus latu par 30 sekunžu garu reklāmu vienu reizi dienā. Tagad mums ir laba sadarbība ar Latvijas radio, tur ir pieņemamas cenas.

Savu produkciju popularizējam arī laikrakstos, izdodam reklāmas bukletus, ir katalogs, piedalāmies izstādēs. Pērn savu produkciju rādījām trijās izstādēs Latvijā un arī Krievijā. Nemitīgi ir jāgādā par preču popularizēšanu un jaunumu izstrādāšanu.

— Kur smeļaties ierosmes jaunumiem?

— Jaunu informāciju personāls var iegūt mācoties, paplašinot zināšanas. Mūsu uzņēmumā ir pieņemts sūtīt speciālistus uz ārzemēm mācīties kursos, apskatīt izstādes. Visi akcionāri, izņemot mani — jo kādam taču jāpaliek uzņēmumā — aizbrauca uz Zviedriju, kur Gēteborgā bija preču iepakojumu izstāde. Rūpnīcas darbinieki ir viesojušies Dānijā pie sadarbības partnera. Vasarā mūsu delegācija bija Somijā, kur piedalījās kosmetologu kongresā. Tā rodas jauni iespaidi, atziņas, kas vēlāk izpaužas derīgos priekšlikumos pašu uzņēmumā. No Somijas tika pārvesta laba ideja, kas noderēja krēmu gatavošanā. Pēc pastrādāšanas Austrijas rūpnīcā mūsu speciālisti kopā ar tās smaržvielu laboratorijas darbiniekiem sastādīja optimālo kompozīciju receptūras "Spodrības" jaunumam — četru veidu balzamiem vannai "Pelde".

Ir daudz veidu, kā paplašināt redzesloku, zināšanas, un mēs tos iespēju robežās cenšamies izmantot. Patīkami, ka mūsu darbinieki bez mudināšanas sākuši mācīties valodas. Dobelē ir pieaugušo izglītības centrs, tur notiek kursi, un gandrīz visi inženieri mācās, galvenokārt angļu valodu. "Spodrība" apmaksā kursus.

— Dobeles "Spodrības" produkcija ir iecienīta, ražošana nostabilizējusies. Vai var teikt, ka nākotnē jūs raugāties bez bažām?

— Pašapmierinātībā nedrīkst ieslīgt, un to mēs arī nedarām. Bet, zinot savas iespējas, nav pamata arī nedrošībai. Katru gadu mēs izvirzām savam darbam kādu vadmotīvu. Pagājušais gads bija ražošanas stabilizācijas gads. Mēs to tik tiešām sasniedzām. Tirdzniecībā atsijājās gadījuma pircēji un negodīgie. Tirgus nostabilizējās, un pašreizējie klienti ir uzticami, solīdi partneri. Finansu līdzekļu aprite uzņēmumā ir paātrinājusies. Kā jau teicu, pērn varējām nokārtot visus maksājumus Privatizācijas aģentūrai.

Par šāgada darbības vadmotīvu esam izvēlējušies ražošanas efektivitātes paaugstināšanu. To mēs jau darām. Izstrādājam efektīvāku darba samaksas sistēmu, lai tā būtu vairāk atkarīga no darba rezultātiem. Piemēram, ja tagad inženieru alga ir noteikta nemainīga, teiksim, divsimt latu, tad turpmāk tā kļūtu atkarīga no uzņēmuma ienākumiem. Ja mūsu ienākumi mēnesī būtu, piemēram, 120 000 latu, tad inženiera alga būtu 200 latu. Ja ienākumi būtu 140 000 latu, tad alga — 220 latu. Tā ikviens būtu ieinteresēts kopējos labākos panākumos.

Gribam stāties pretī degvielas un elektroenerģijas cenu augšanas tendencei. Tagad paaugstinās produkcijas pašizmaksa, bet mēs nevaram atļauties celt produkcijas cenas. Tām jābūt stabilām. Tātad mums jāmeklē rezerves. Dažas ražošanas efektivitātes paaugstināšanas iespējas esam atraduši. Saspiestā gaisa ražošanai līdz šim izmantojām vecu kompresoru, kuram ir 74 kilovatu motors. Tas tika darbināts gandrīz nepārtraukti. Tagad nopirktais vācu markas kompresors ar 18 kilovatu jaudu spēj padarīt to pašu darba apjomu. Nopirksim vēl vienu tādu kompresoru, un saspiestā gaisa ražošana mums būs nodrošināta pat ar rezervi, vienlaikus samazinot elektroenerģijas patēriņu.

Ietaupījumu mums dos arī apkures pārkārtošana darbam ar dabasgāzi. Šķiet, ka gāze ir dārgāks kurināmais nekā mazuts, bet tas tā nebūt nav. Lai mazuts pa cauruļvadiem no pazemes tvertnēm varētu plūst līdz katlu mājai, mums nepārtraukti bija jāuztur temperatūra tuvu simts grādiem. Šajā darbu posmā mēs iztērējām aptuveni 25 procentus siltuma. Tagad, kad kā kurināmo izmantojam dabasgāzi, mums šādu zudumu nav.

Domājam, kā taupīt, kā samazināt notekūdeņu daudzumu, jo par kanalizāciju arī jāmaksā prāva summa. Varbūt ieviesīsim slēgto dzesēšanas ciklu vai taupīgāku ūdens patēriņa režīmu. Tie ir tehniski pasākumi ražošanas efektivitātes celšanai. To īstenošana palīdzēs saglabāt nemainīgas mūsu produkcijas cenas un gūt peļņu plānotajā apjomā.

— Vai jūsu darbā ir tādas problēmas, kuru pārvarēšanā ar pašu spēkiem vien nepietiek?

— Es gribētu pastāstīt par vienu samezglojumu. Tas mums atklājās, kārtojot tirdzniecības jautājumus ar kaimiņvalstīm. Lietuvā neatzīst mūsu produkcijas kvalitātes sertifikātus, kas izdoti Nacionālajā sertifikācijas centrā. Sarežģījumi rodas arī, sūtot mūsu preces uz Ukrainu. Tur viena produkcijas veida sertificēšana maksā aptuveni 8000 dolāru, un ir vēl daudz citu birokrātisku šķēršļu. Kad par šīm nebūšanām stāstīju Ministru prezidentam Guntaram Krastam, viņam viesojoties Dobelē, Krasta kungs atbildēja, ka līgumi ir noslēgti un parakstīti, līdz ar to šķēršļi novērsti. Taču praksē ir citādi. Un tas nu būtu valdības vīru uzdevums — ja jau brīvās tirdzniecības līgums ir noslēgts, tad nodrošināt, lai tas darbotos arī praksē. Tas nav izdarīts. Te būtu vajadzīga kontrole pār valsts vadītāju parakstīto vienošanos reālu izpildi.

"Spodrība" pieder pie tiem rūpniecības uzņēmumiem, kuri strādā, ticot rītdienai, savai varēšanai un tālākai attīstībai. Šo pārliecību mums dod apziņa, ka līdz šim esam gājuši uz priekšu divreiz ātrākā tempā nekā Latvijas ekonomika kopumā.

Rasma Ģēģere