Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar latvisku skatu. Pasaules zinātnē, literatūrā, mūzikā Mehāniķis, lidotājs, inženierzinātņu doktors aeronautikā, rakstnieks, dzejnieks, mūziķis Jānis Muižnieks. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.04.1998., Nr. 102/105 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47815

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ceļā uz Latvijas pilsonisku sabiedrību

Vēl šajā numurā

17.04.1998., Nr. 102/105

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI PASAULĒ

Ar latvisku skatu. Pasaules zinātnē, literatūrā, mūzikā

Mehāniķis, lidotājs, inženierzinātņu doktors aeronautikā, rakstnieks, dzejnieks, mūziķis Jānis Muižnieks

A3.JPG (15506 BYTES)A1.JPG (12973 BYTES)A2.JPG (18700 BYTES)

Mācībspēks Latvijas Universitātē, Baltijas universitātē (Vācijā), Jaundienvidvelsas universitātē (Austrālijā). Cītīgs rakstītājs. Dzejoļu krājums "Vārdi". Izpirkti jau atkārtotie izdevumi arī Latvijā. Grāmata "Putnu ceļš". Izdevās apzināt pāris desmitus vērienīgu publikāciju izglītības, zinātnes un kultūras vēsturē, piemēram, "Latvijas Universitātes Mechanikas fakultāte", "Jānis Poruks — laikmetīgais un universalais cilvēks". 1996. gadā Latvijas Universitātē zinātnieki un sabiedriskie darbinieki svinīgā sarīkojumā pieminēja šo savdabīgo talantīgo personību.

Mecenāts, Rīgas Tehniskās universitātes docents Jānis Klētnieks lūdza manā (S.Timšāna) apgādā izdot Jāņa Muižnieka dzejoli "Kulminācija", kas iespiests viņa dzejoļu grāmatā "Vārdi". Šis žests bija cieņas apliecinājums Jānim Muižniekam par viņa darbību un interesi astronomijā.

Autora dzīvesbiedre Mirdza Muižniece uz mūsu lūgumu atbildēja:

"Tik tiešām piekrītu šim nodomam. Vēl vairāk: man nav līdz šim izdevies sastapt neviena cilvēka, kas šo stāstu spētu pienācīgi novērtēt. Praktiskos darbus priekšmetā Ievads astronomijā esmu strādājusi arī es, tikai citā gadā, un mēnesnīca uz Universitātes Vecās ēkas jumta vēl tagad palikusi atmiņā.

Man patiess sprieks, ka tā šo dzejoli lasītu vairāk ļaužu, kas to saprastu. Paldies!"

A5.JPG (18096 BYTES)
No kreisās: Jānis Muižnieks un Guntars Saiva Jaundienvidvelsā

A4.JPG (22028 BYTES)
Muzicē Jānis Muižnieks

A9.JPG (22027 BYTES)
No kreisās: Jānis Muižnieks, komponists Tālivaldis Ķeniņš, ērģelniece Anita Rundāne un Mirdza Muižniece;

A6.JPG (26101 BYTES)
komponists Jānis Muižnieks un dziedone Brigita Saiva izpilda zinātnieka un komponista sarakstīto darbu

Foto no Guntara Saivas kolekcijas Sidnejā speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Tagad īsi par šo daudzveidīgo personību.

Jānis Osvalds Muižnieks dzimis 1911. gada 27.februārī Rīgā. 1928.gadā beidzis Valsts Rīgas tehnikuma mašīnbūves nodaļu un sācis studēt mehāniku Latvijas Universitātē. 1929.gada 30.septembrī uzņemts studentu korporācijā "Selonija". 1933.gadā beidzis lidapmācību Aizsargu aviācijas pulkā. Studijas pārtraucis, lai izpildītu kara dienestu Kara aviācijas pulkā. Obligātā dienesta laikā beidzis Kara aviācijas skolu, kur sagatavots par kara rezerves lidotāju. Pēc studiju atjaunošanas turpinājis lidotāja darbību. Aizsargu aviācijas pulkā līdz 1940.gadam. Studijas beidzis 1937.gadā, iegūstot inženiera — mehāniķa grādu ar Summa cum laude (ar uzslavu) un atstāts tehniskās mehānikas katedrā par asistentu. Līdztekus studijām no 1928. līdz 1933.gadam mācījies klavieru spēli 1. Rīgas mūzikas institūtā. Kā K.Morberga fonda stipendiāts komandēts uz Romas universitāti, kur 1939.gadā ieguvis aviācijas inženierzinātņu doktora grādu. Pēc atgriešanās Rīgā izstrādājis habilitācijas darbu un 1943.gadā kļuvis par privātdocentu aviācijas zinātnēs. Līdztekus akadēmiskajam darbam, no 1941. līdz 1943.gadam strādājis Espenlauba lidmašīnu fabrikas Rīgas nodaļā, kur bijis aerodinamikas nozares vadītājs. No 1943. līdz 1945.gadam bijis iesaukts armijā. No 1946. līdz 1949.gadam — ārkārtas profesors tehniskajā mehānikā un aerodinamikā Baltijas universitātē. Turpat mācījies kompozīciju pie ārkārtas profesora Helmera Pavasara. Pēc izceļošanas uz Austrāliju bijis mācībspēks Jaundienvidvelsas universitātē no 1951. līdz 1976.gadam, mācījis plūsmas mehāniku, aerodinamiku un lidmašīnu būvi. 1969./70.gadā zinātniskā atvaļinājuma gadu pavadījis Notingemas universitātē, Anglijā. Tur lasot lekcijas plūsmas mehānikā. Kopš ierašanās Austrālijā veicis arī ērģelnieka pienākumus vairākās draudzēs. Dzīve izbeigusies 1990.gada 17.jūlijā, Sidnejā. Pēdējā gaitā viņu 28.jūlijā izvadīja mācītājs Ivars Osis no Vienības draudzes dievnama Strafīldā, Sidnejā. Krematorijā, izpildot aizgājēja vēlēšanos, mācītājs pāri šķirstam izkaisīja no Liepājas Ziemeļu lidlauka līdzi paņemtās dzimtenes smiltis.

Trīsdesmittrīs no mūža 79 gadiem Jānis Muižnieks pavadījis ārpus Latvijas. Viņš nevarēja svešajās zemēs iedzīvoties. Guntars Saiva atceras: "Kādu laiku pirms savas aiziešanas viņš teica, ja (Jānis Muižnieks) varētu dzīvot Rīgā, tādā mazā jumta istabiņā, tad viņš būtu laimīgs. Viņš arī nepiedzīvoja otrreizējo Latvijas neatkarību. Taču viņš ir tomēr Latvijā atgriezies ar savām grāmatām: "Putnu ceļš", "Vārdi", kā arī ar savu kompozīciju "Agnus Dei".

Par Jāni Muižnieku pasaules preses izdevumos daudz rakstu. Viņa konfilistrs, žurnālists Arnolds Šmits, kādreizējais "Sporta Pasaules" redaktors un ilgus gadus viens no "Austrālijas Latvieša" redaktoriem 1963.gadā "Austrālijas Latvietī" rakstīja:

""Es esmu tikai mechaniķis", — tā par sevi dažkārt saka Latvijas Universitātes Mechanikas fakultātes absolvents, šīs universitātes vēlākais privātdocents un tagadējais mācības spēks Jaundienvidvelsas universitātē — Jānis Muižnieks. Tā kā es viņu labi pazīstu kopš 1929.gada rudens, tad gribas teikt, ka viņš nekādā ziņā tomēr nav tikai mechaniķis, bet gan ar ļoti daudzpusīgām interesēm un izdarībām apveltīts latvietis, kuram vispirms tikpat labi varētu piedēvēt arī pavisam citu apzīmējumu, ar to pašu galotni, kāda ir vārdam mechaniķis — romantiķis. Starp mechaniķi un romantiķi parasti iedomājas vislielāko atšķirības plaisu, bet J.Muižnieks sevī tomēr apvieno kā vienu, tā otru."

Jāņa Muižnieka ļoti laba pazinēja, filoloģe, rakstniece, Latvijas Universitātes privātdocente un Baltijas universitātes ārkārtas profesore Lūcija Bērziņa, dzimusi Felsberga, grāmatas "Vārdi" ievadā raksta: "Dzīve, cik tu skaista! Tā iesaucas Jānis Muižnieks, zinātnieks, rakstnieks, komponists, vaļas brīžu mākslinieks, dzejoļu krājuma "Vārdi" autors savā dzejolī "Pie Mūžības vārtiem". (..) Skaistumu dzīvē dzejnieks meklēja visur — pat pelēkajā ikdienas dzīvē un trimdas gadu grūtajos apstākļos. Jānim Muižniekam bija dotas apbrīnojamas spējas grūtībām raudzīties pāri, neredzēt ikdienas dzīves pelēko krāsu, bet skatīt tikai kādu mirdzumu un dzirkstīgu vāpi klājam visu."

Arnolds Šmits savukārt turpina "(..) Romantiķis J.Muižniekā visvairāk atplaukst draugu pulkā — tad, kad viņš dzied solo dziesmiņu par zinātni un grāmatu vai arī citē sava mīļākā dzejnieka Jāņa Poruka vārsmas. Es esmu daudz dzirdējis par rakstnieka Pētera Ērmaņa fainomenālo atmiņu, bet man grūti iedomāties, ka vēl vispār varētu būt labāka atmiņa par to, kāda ir J.Muižniekam. Viņam nav grūti nepārtraukti pāris stundas un vēl ilgāk no galvas teikt kādu reiz lasītu, vai paša rakstītu dzeju."

J.Muižnieks raksta par akadēmisko darbu? Lasām 1958.gadā "Selonijas žurnālā "Draugam — Tēvijai" publicēto:

"(..) Lai man atļauts dažos vārdos pakavēties pie akadēmiskā darba elementiem un pie šī darba vispārējā mērķa.

Mācīties — mācīt — meklēt.

Šī aliterācija, kas iezīmē cilvēka garīgās augšupejas ceļu, ietver sevī akadēmiskā darba būtisko saturu. Kā sevī slēgtā statiskā trijstūrī, kur ikvienam loceklim ir sava negrozāmā vieta un sava īpatnējā ievirze attiecībā pret abiem pārējiem, šos trīs elementus atrodam ikvienas iekšēji izlīdzsvarotas universitātes struktūrā. Mācīties var tikai tad, ja kāds māca, kaut arī daudzkārt šo abu funkciju nesēja ir viena un tā pati persona. Mācīties, tas nenovēršami nozīmē — meklēt kādu jaunu, pašam vēl nepazīstamu patiesību, asimilēt to un padarīt to par savu garīgās pasaules sastāvdaļu. Tikai tas var otru mācīt, kas spēj šo meklēšanas ceļu staigāt un kas spēj arī pats nosēsties klausītāja solā, lai kāds cits viņu māca. Tikai ar kritiskām šaubām tuvojoties kādai problēmai, iespējams nākt pie nemaldīgiem slēdzieniem; kas ar nemaldību sāks, neglābjami nonāks pie apšaubāma rezultāta. Tādā kārtā šo trīs momentu mijiedarbība kļūst par visa akadēmiskā darba nepieciešamo un pietiekamo priekšnoteikumu. Kaut arī šis konstatējums še izteikts it kā kādas patvaļīgas maksimas formā, neskaitāmi piemēri jebkuras universitātes ikdienas praksē to aizvien no jauna apstiprina."

Kā lielākajai daļai pēckara bēgļu, kas izvēlējās Austrāliju par savu turpmāko dzīves vietu, arī Jānim Muižniekam bija jāparaksta divu gadu līgums strādāt tādu darbu, kādā nu viņš tiks norīkots. Guntars Saiva min, ka tikai diviem no kādreizējiem Latvijas Universitātes mācībspēkiem izdevies dabūt darbu kādā no Austrālijas universitātēm. Tie bija profesori Nikolajs Rozenauers un Edgars Dunsdorfs. Muižnieku ģimene vispirms nonāca Rietumaustrālijā, kur, vispirms 17 mēnešus, Muižnieks strādāja turienes neizmērojamos klajumos, izkaisītajos kviešu laukos. Tikai pēc divu gadu darba, ievērojot profesora Nikolaja Rozenauera ieteikumu, viņam piedāvā lektora darbu Jaundienvidvelsas universitātē, tajā pašā universitātē, kur Rozenauers strādājis par vecāko lektoru.

Uzsākt dzīvi nebija viegli. Pēckara gados Austrālijā bija neiedomājams dzīvokļu trūkums. Muižnieki iegādājās zemes gabalu un tur vispirms uzcēla garāžu, kas pārdalīta uz pusēm, radīja divas telpas. Tur bija jāmitinās pieciem cilvēkiem. Pēc kāda laika ģimene pieaug par vēl vienu dēlu. Nu ir divas meitas un divi dēli. Rūpes par savas diezgan plašās ģimenes materiālo labklājību, mājas celšana, kurai viņš viens pats uzbūvēja visus pamatus, "Selonijai" veltītais laiks un visas pārējas intereses, kuras viņa daudzpusīgais talants gribēja apmierināt, neatlicināja pietiekami daudz laika zināniskam darbam. Varētu arī teikt, ka Muižnieka dvēselē cīnījās zinātnieks un romantiķis, ja izmantotu Arnolda Šmita apzīmējumu, ar visām viņa tieksmēm.

Jānis Muižnieks domāja tikai latviski. Tas ne visiem trimdā, svešā vidē dzīvojot, ir iespējams, bet viņam bija. Viņa specialitāte bija īpatnējas dabas. Speciālos priekšmetus viņš bija mācījies itāliski, lasa vāciski, tad angliski. J.Muižnieka talants bija daudzveidīgs

Mūzikas mīlestība pavadīja J.Muižnieku visu mūžu. Latvijā viņš dziedājis Prezidiju Konventa vīru korī Teodora Kalniņa vadībā. Vācijā — Elmshornas nometnē, diriģējis jaukto kori. Mūzikas talantu ir mantojis arī vecākais dēls Juris, kas izvēlējies profesionāla mūziķa karjeru un spēlē čellu Sidnejas simfoniskajā orķestrī. Daudzus gadus Muižnieks izpildīja ērģelnieka pienākumus, galvenokārt latviešu Vienības draudzē, bet laiku pa laikam arī otrā Sidnejas latviešu draudzē. Ērģeles bija viņa mīļākais mūzikas instruments. To spēlē viņš bija vingrinājies jau Latvijā un turpināja Austrālijā, kad vien radās izdevība to darīt. Spēlēja bez notīm. Te nu ir vērts vēlreiz pieminēt viņa brīnišķīgo atmiņu — nebija tādu baznīcas dziesmu, kurām viņš nebūtu zinājis gan melodiju, gan vārdus. Tas pats ir praktiski attiecināms uz visām latviešu dziedātām dziesmām. Viņš bija arī iegādājies elektroniskās ērģeles, kuras bieži spēlēja mājās. Viņš labi pārzināja ērģeļu uzbūvi un skaņu radīšanu ar stabuļu palīdzību. Divas reizes par to referējis Sidnejā.

Muižnieks bija pazīstams arī kā mūzikas recenzents. Dažus gadus viņš rakstīja recenzijas "Austrālijas Latvietī" par notikumiem mūzikas dzīvē Sidnejas latviešu sabiedrībā. Tās bija pagaras, tomēr labi pārdomātas. Būt par kritiķi vai recenzentu, sevišķi trimdas mazajā sabiedrībā, nav patīkams amats. Visiem pa prātam nevar uzrakstīt, un tā viegli var pazaudēt draugus. Laiku pa laikam gadījušās arī problēmas ar redaktoriem. Ilustrācijai — daži fragmenti no Austrālijas "Selonijas" biļetenā iespiestās recenzijas par Ritas Eriņas — Zālītes koncertu Sidnejā 1964.gada 7.jūnijā. (Absolvējusi Nacionālās operas baleta skolu, kļuva operešu un dziesmu spēļu soliste. "Balle Savojā", "Tuksneša dziesma", "Grāfs Luksemburgs" un vēl kādas 8 citas dziesmu spēles Krievu drāmā. Operešu ārijas radiofonā un kamerkoncertos. Dziedāšanā izglītojusies pie prof. V.Stota un Valentīna Grišina. Vēlāk Dailes teātris aicinājis atvietot komūnistu aizturēto Elvīru Brambergu):

"Tur jau viņa nāk! Vienkārša un saulaina, it kā iekšējas gaismas pārņemta. Acīm tīkas viņu pavadīt. Gaita, kustības un bezpretenziju smaids iedrošina, iedveš paļāvību: tu redzēsi un dzirdēsi — es to varu! Un dažos mirkļos ir nodibinājusies vārdos netverama abpusēja tuvības sajūta, kas saista mākslinieci ar viņas auditoriju. Tā ir ikviena priekšnesuma conditia soine qua non, tā atraisa un iedzīvina garīgo mijiedarbību starp izpildītāju un klausītāju, un tās trūkumu nespēj aizstāt ne kosmētika, nedz izmākslota rādīšanās. Aplausu avansam pāršalcot, skatuvi un zāli jau vieno simts smalku pavedienu.

Koncerta ieskaņa veidojas klusas, pazemīgas atsacīšanās zīmē, kas dažbrīd robežojas ar sāpīga lūzuma nojautām. Ikviena frāze, ikviena nianse ir patiesa, nemāksloti vienkārša un brīva no katra neīsta patosa, kuru klausītājam tik grūti paciest. Nevaru atcerēties, vai vispār kādreiz esmu dzirdējis īstāku Dārziņa un Poruka kopējās domas interpretāciju. J.Ķepīša (A.Eglīša) dziesmā "Tumsa", tumsā ieskanas kāda mistiski transcendēta brīdinājuma moments, ieskanas un, savas identitātes neatklājis, nogrimst atpakaļ. Kurp? To atliek tikai nojaust, tajā pasaulē mums nav ļauts ieskatīties. Māksliniece to zina, to lasām viņas sejā, taču vairāk kā teikusi, viņa neteiks. Dzirdu šo dziesmu pirmo reizi un būtu vēlējies to dzirdēt vēlreiz. Ilgstošie aplausi tomēr nekā nepanāk.

Un tagad — mēs esam jau koncerta trešajā posmā: smaidi — tas ir šī posma saturs. Kā vijīgas trioles rotaļa ap mums palo operetes smalkās šalkas. Vai esam Rīgā? Varbūt Vīnē? Neapšaubāmi mēs esam trīsceturtdaļu ritma un mākslinieces šarma varā, un grezns, bezrūpīgi viegls ir viņas priekšnesums. Te viņa ir suverēna valdniece savā graciozā žanrā, kuru nevar iemācīties, nedz imitēt, bet kuru var tikai vai nu atrast, vai neatrast šūpulī ieliktu. Vai tā ir tā pati Tangolita, kas mūs valdzināja no Nacionālās operas skatuves Rīgā? Ir un nav. Ir tā pati šķiedra — un tomēr pavisam cits vērpums. Netērēšu vārdus: metamorfozes mīklu varam saprast tikai tad, ja skatāmies tajā ar dvēsles acīm."

Jānis Muižnieks ne tikai spēlēja ērģeles un rakstīja recenzijas, bet izmēģināja roku arī komponēšanā. Kā jau minējām, kompozīciju viņš bija mācījies Baltijas universitātē pie Helmera Pavasara. Jau 1963.gada Austrālijas latviešu Kultūras dienu jaundarbu koncertā soprāns Velta Skujiņa dziedāja Muižnieka "Vālodzi" ar Eiženu Freimani pie klavierēm. Uzskata, ka labākā Muižnieka kompozīcija esot tagadējai Vienības draudzes Sidnejā priekšniecei Maldai Saldumai veltītā "Agnus Dei". Nošu rakstu komponists savā precīzā rokrakstā iedeva arī Brigitai Saivai ar atļauju to dziedāt, kad un kur vien viņa vēlas. Šis darbs dziedāts ar komponistu pie ērģelēm savu pirmatskaņojumu piedzīvoja Vienības draudzes baznīcā. Šo dziesmu viņa dziedājusi 1990.gadā dažās Latvijas baznīcās. Tā Jānis Muižnieks arī ar šo savu darbu atgriezās Latvijā.

Blakus mūzikas mīlestībai viņam bija plašas zināšanas par latviešu un cittautu komponistiem un viņu darbiem. Sidnejā ir referēts par vairākiem no viņiem, ieskaitot — Alfrēdu Kalniņu. No pasaules lielajiem komponistiem Muižniekam pats mīļākais neapšaubāmi bija Rihards Vāgners — šis diezgan grūti izpildāmais un varbūt arī pagrūtāk saprotamais vācu komponists. Vāgnera mūzikā Muižnieks atrada latviešu tautas dziesmu motīvus, kurus, jāpieņem, Vāgners bija dzirdējis, uzturēdamies Rīgā. Vairākas reizes Muižnieku mājās ir notikusi Vāgnera operu klausīšanās, bieži jau ar iepriekš uzrakstītiem paskaidrojumiem, lai klausītāji varētu vieglāk iedzīvoties Vāgnera pasaulē.

Pavisam mazs draugu pulks Sidnejā zināja, ka Muižnieks raksta arī dzejas. Laiku pa laikam tās tika skandētas arī draugu pulkā, varbūt ne vienmēr tādos mirkļos, kad tās būtu pienācīgi novērtētas. Atklātībā ar dzeju Muižnieks debitēja 1980.gada Austrālijas latviešu Rakstnieku dienās Sidnejā, deklamējot savu balādi "Sārtu saimnieces sudrabkāzas". Jau iepriekš Pērtas latviešu gleznotāja Gunta Pārupe šo balādes motīvu bija attēlojusi gleznā un to dāvinājusi autoram, ar kuru tad autors iepazīstināja arī publiku. Šīs gleznas reprodukcija ir ievietota viņa grāmatā "Vārdi". Kad Gunta Pārupe debitēja Sidnejā ar savu gleznu izstādi, viņa bija lūgusi Jāni Muižnieku atklāt šo izstādi. Mākslas izstāžu recenzijas gan Muižnieks nerakstīja. Tā nebija viņa specialitāte, bet par šo izstādi tomēr viņš uzrakstīja:

"Guntas Pārupes darbi pilnā mērā atspoguļo pašas mākslinieces skaudro, ziemeļniecisko personību. Izteiksmes līdzekļu skala rūpīgi ierobežota, tēlotas tikai cilvēku figūras un sejas, tādā kārtā piešķirot visam gleznu klāstam sevī slēgtas vienības raksturu. Gleznošanas veids ir taupīgs, varētu pat teikt — skops. Gleznas darinātas ar paletes nazi, triepiens ir vertikāls, un krāsu slānis tik plāns, ka vietumis audumu audi spīd cauri. Šai lakoniskajai izteiksmei pretstatā nostājas plašs noskaņu un tēmatikas sektors, uzskatāmi parādot, cik daudz var pateikt nedaudz vārdos. Darbu nosaukumu izvēle ir vairāk psīcholoģiskas nekā objektīvas dabas, atstājot skatītājam lielu pašierosmes un interpretācijas brīvību."

Muižnieks ir atstājis vairākus baznīcas korāļu tekstus, daudzi no tiem speciāli rakstīti "Selonijas" dievkalpojumiem. Visu četru bērnu kristībām ir uzrakstīti jauni korāļu teksti. Kā jau minējām, J.Muižniekam ir daudzi raksti periodikā par dažādiem tematiem. Ilustrācijai — fragmenti no "Selonijas" žurnāla "Draugam — Tēvijai" iespiestā raksta "Pulkveža Kalpaka laikmets un personība".

"(..) Apzinādamies, ka nav vairs glābjams, Kalpaks nozīmē savā vietā kapt. Nikolaju Grundmani. Bet kad viņam pateic, ka arī Grundmanis ievainots, viņš saka: "Tad lai Balodis paliek (..) Dariet tālāk jūs (..) Uz priekšu!" Šī ir pēdējā pavēle, ko mūsu armijas pirmais virspavēlnieks dod. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau miris. Turpat uz lauka mirst arī kapteinis Grundmanis un virsleitnants Krievs.

Kā pie mūžības mīklas mēs stāvam pie šī notikuma. Vai patiesi ir jābūt tā, ka liels, cilvēka spēkiem pāri stāvošs ideāls tikai tad var īstenoties, ja pirmais starp labākajiem ziedo tam pats sevi? Paceļot savas sirdis šajā brīdī līdz vispēdējam un visaugstākam ekstrēmam — Kristus mīlestības ziedojumam, mēs redzam: tas ir dievišķīgs nolikums, jo Kristus nāve ir pārvērtusies par visas kristīgās pasaules dzīvības simbolu. Visa cilvēces vēsture ir pilna piemēriem, kur vadoņa dzīvības upuris kļūst par pirmo pakāpienu viņa ideju piepildījumam.

Tas pilnā mērā attiecas uz Kalpaka nāvi kara laukā. Tā ir nāve uz viņa rosmes un vitalitātes fona, kur neapšaubāmi cilvēcīgā vēlēšanās dzīvot dzīvi satiekas ar vadonības atbildību savu karavīru, savas tautas un visas Latvijas brīvības idejas priekšā, skaidri pie tam paturot prātā, ka personīgo briesmu tuvums ne uz mirkli neatslābst. Te nāve nav vairs tikai laicīgs fakts, bet gan pierādījums tam, ka ziedošanās gatavība bijusi īsta un apzināta. Tā ir nāve, kas uzspiež zīmogu misijas piepildījumam. Un, kaut arī vārdi par ziedošanos, biežās lietošanas dēļ ir kļuvuši nodeldēti, pati ziedošanās jēga itin nekā nav zaudējusi no sava asuma. Tā aizvien vēl ir ne tikai pašaizliegsmes pēdējā un augstākā konsekvence, bet arī liecība tam, ka ideāls, kura dēļ tā notiek, ir cilvēkam vairāk vērts nekā viss cits pasaulē, sava paša cilvēcīgo dzīvību ieskaitot."

Muižnieka lekcijas, runas un raksti periodikā ir iepriekš labi pārdomāti, loģiski uzbūvēti un uzrakstīti labā latviešu valodā. Dažkārt viņam rodas domstarpības, ja redaktors izmanto savas tiesības rakstus saīsināt un valodu pārlabot. Par to liecina viņa rakstītais savam draugam, redaktoram Arnoldam Šmitam, par dažādiem sagrozījumiem Muižnieka manuskriptos Austrālijas "Selonijas" biļetenā:

"Man, šķiet, ka ar otra cilvēka gara darinājumiem nedrīkst rīkoties neatbildīgā vieglprātībā, samaitājot visu to, pie kā varbūt stundām ilgi ir strādāts un kas darbam piešķir personības niansi un oriģinalitāti. Un it sevišķi to nedrīkst darīt viens, kam Tas Kungs ir uzticējis redaktora pienākumus. Tā beigās var iznākt, ka pazūd visi, kam ir kaut kas īpatnējs ko teikt, un paliek pāri tikai trafarētais un šabloniskais."

Daudzas reizes Muižnieks referēja Sidnejā un arī citur par daudziem un dažādiem tematiem, gan inženieru kopas sanāksmēs par tehniskiem tematiem, gan arī plašākā sabiedrībā par vispārējas dabas ievirzēm. No literāriem tematiem īpaši būtu jāmin referāts par dzejnieku Jāni Poruku, kas nolasīts 1961.gada novembrī. Lūk, mazs izvilkums:

"Mūzikālā kultūra Selonijā dažos periodos ir situsi jo augstu vilni un viens no pirmajiem šādiem mūzikāla paisuma posmiem sāka veidoties ar Poruka pievienošanos "Selonijas" saimei 1897.gadā. Tur priekšā jau atrodam brāļus Juliusu un Voldemāru Paukuļus, kas abi virtuozi pārvalda klavieru spēli. Reizē ar Poruku "Selonijā" iestājas Jēkabs Vītols, kurš spēlē vijoli, bet gadu vēlāk visai liels skaits mūzikāli apdāvinātu jaunu krustdēlu: tur ir vijolnieks, vēlākais Latvijas Universitātes prorektors Persijs Zīlīte, vēlākais Nacionālās operas vijolnieks Alberts Grīnups, čellists Ansis Zīle, pūšamo instrumentu spēlētāji Riekstiņš, Jaun–Gerkens, Ozoliņš un vēl daudzi citi. Jaunie kommilitoņi kopj mūziku tīra prieka pēc, piedalās ar priekšnesumiem internos sarīkojumos un dažādu ansambļu sastāvā uzstājas arī atklātībā Rīgā un provincē. Savos brīvlaikos te bieži redzam viesojoties Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu un Emilu Dārziņu no Pēterpils konservatorijas. Porukam, kurš pats līdz augstai gatavības pakāpei pārvalda vijoles un klavieru spēli, izveidojas paliekams kontakts ar Emilu Dārziņu. Viņu abu mūzikālo dvēseļu struktūrā dominē romantisms, un tās abas ir savā starpā saskanīgas. Dārziņa mūzika savā ziemeļnieciskā saturā un kolorītā ir radniecīga Poruka dzejai, un latviešu nacionālai kultūrai neaptverami liels ir tas ieguvms, kas radies kā viņu abu draudzības un savstarpējas garīgās mijiedarbības sekas.

Ar to es nedomāju tik vien, kā lielo skaitu Dārziņa kompozīciju, kas saaugušas ar Poruka dzejām, bet gan daudz vēl ko vairāk. Dvēseles satricinājumiem, mīlestības pārdzīvojumiem un pār visām lietām mīlestības izraisītām ciešanām allaž bijusi liela ierosme mākslinieciskās radīšanas procesā. Un tāpat tas ir ar draudzību divu savā mākslā viendabīgi ievirzītu intelliģentu cilvēku starpā. Mums nevienam nav sveša tā sajūta, kas mūs pārņem, nonākot tiešā saskarē ar kādu lielu personību vai lasot patiesi labu grāmatu. Pat tad, ja visur nevaram svešajām domām piekrist, tās mūsu domu darbībā spēj iedzīvināt agrāk neapzinātus novadus un likt mums nonākt pie atziņām un slēdzieniem, kas savā oriģinālitātē dažkārt pārsteidz mūs pašus. To visai dziļi pārdzīvo arī radītājs — mākslinieks. Un taisni šī kreatīvā mijiedarbība Poruka un Dārziņa attiecībās piešķir viņu abu darbiem augšupejas un celsmes momentu, kas taču nenoliedzami ir katras īstas mākslas mērķis, vai, vismaz, liela daļa no tā. Šinī sakarībā ir interesanti piezīmēt, ka Dārziņš savu "Melancholisko valsi" ir komponējis tieši Poruka ietekmēts un pamudināts.

Poruks "Selonijas" mūzikālajā dzīvē tieši nepiedalījās. Viņš labprāt mūzicē vienātnē, citkārt atkal vai nu mājās jeb konventa dzīvoklī pāris draugu klātbūtnē. Jāteic gan, ka auditorijas izvēlē Poruks arvien bijis ļoti izvēlīgs. No "Selonijas" locekļiem šajā sakarībā minami Spricis Paegle, Persijs Zīlīte un Eižens Laube. Poruks ar saviem darbiem piedalās Augusta Dombrovska rīkotos mūzikas vakaros. Dažreiz viesībās pie Friča Brīvzemnieka vai inženiera Meņģeļa, negaidot izvilcis no kabatas kādu savu kompozīcijas manuskriptu un lūdzis vai Meņģelim vai kādam citam to nospēlēt (..).

Poruka mūzikālos meklējumos tā vadonis un ceļa rādītājs ir romantisma lielmeistars Richards Vāgners. Vāgnera mūzika Poruka dvēseli dzeļ un žilbina, bet reizē ar ceļ augšup un šķīstī. Vāgners bija Porukam sevišķi tuvs, jo Vāgnerā ar vienlīdzīgu ģeniālitāti ir izpaudies kā literārais, tā mūzikālais moments. Vāgneram vēl tikai īsu brīdi pirms Poruka laika bija izdevies panākt savu bangaino ideju sintezi.

Vāgnera augšupceļš sākas ar to, ka viņš nespēj samierināties ar tā laika operas, galvenokārt italiešu operas, lētās un banālās fābulas savienošanu ar augstvērtīgu mūziku. Tādēļ viņš izšķīrās savām operām rakstīt libretus pats. Vāgneram līdz pilnībai ir izdevies sakausēt literāri — drāmatisko momentu ar mūziku viengabalainā vienībā. Ņemdams vielu gan no klasiskās, gan kristiāniskās pasaules, gan no vācu mītoloģijas, viņš radījis savas integrālās operas, homogēnas savā iekšējā struktūrā un saliedētas arī savā starpā. Tās mēs atzīstam par neo — klasicisma un romantisma labākiem paraugdarbiem. Vāgnera operu centrālās personas visas izcīna lielas iekšējās cīņas, bet tās ir arī kādas prātam neaptveramas liktenīgas nenovēršamības apzīmogotas. Tur ir pēdējais no Romas tribūniem — Rienci, kas iet bojā tautas nepateicības gāzts; tur Grāla bruņinieks Lohengrīns, kuru pieviļ ticības un dziļuma trūkums mīlestībā; tur brīnišķās Nibelungu teikas, kur iet bojā ikviens, kam reiz pirkstā bijis īslaicīgās varas gredzens. Un beidzot — "Parsifāls", Vāgnera pēdējā opera, viņa ticības apliecība sirdšķīstības tikuma uzvarai pār tumsas valstību un kārdinājumiem. Tā ir viņa patiesības alku un pārliecības sinteze, kur Parsifals, pats savas misijas nenovēršamību nojauzdams, izcīna savu taisnības cīnītāja ceļu līdz galam, lai kļūtu par Montsalvatas tempļa tikumu sargu un Kristus asinstrauka — Grāla glabātāju.

Vai te kāds brīnums, ka Poruks akceptējis Vāgneru par savu ceļa rādītāju? Vāgnera idejas taču ir taisni tās pašas, ko Poruks auklējis savā gara pasaulē un ko viņš ielicis savos darbos (..).

Kā siloģisms tam skan Poruka vārdi pašam par sevi:

Mans augstākais ideāls ir Nebijušais,

Ilgas ir viņa vara.

Vienalga, vai tas dievs vai cilvēks. Nebijušo dzīvē saukt ir katra ģenija pirmā, pēdējā, būtiskā un neapklusināmā tieksme. Un ko viņš radījis, tas ir daļa no viņa paša (..).

Man allaž šķitis, ka ar Poruka parādīšanos viens no Vāgnera tēliem būtu ienācis un nostājies uz pasaules komplekso funkciju reālās ass. Viņš sirdsšķīstības un patiesības cīnītājs, cilvēka visslepenāko un cēlo cildeno jūtu vārdā saucējs, labi apzinājās savu sūtību, bet apzinājās arī sava likteņa nenovēršamību, apzinājās to nevis saistītu ar bailēm, bet gan ar traģiska, neizbēgama tuvuma nojautām, kuru priekšā bailes zaudē savu jēgu, kļūst neasas un izplēn daudz spēcīgāku emociju klātbūtnē.

Kad 1969.gadā Muižnieks dodas uz Notingemas universitāti Anglijā, lai tur pavadītu savu akadēmisko atvaļinājumu, ceļš ved caur Atēnām un Romu. Atēnās viņš ir pirmo reizi un pavada tur tikai vienu diennakti. Romu jau viņš pazīst no savu studiju laikiem. Vēlāk apmeklē arī citas zemes Eiropā. Par saviem iespaidiem viņš atkal dalās ar "Selonijas" Austrālijas biļetena lasītājiem, garākā rakstā "Ziemeļu mozaīka".

Lūk, tikai īss fragments:

"(..) Jaunības laikos esmu pavadījis neskaitāmas stundas, skatoties zvaigznēs, gan Universitātes observatorijā, gan pats savā nodabā. Daudzi zvaigžņāji ir nosaukti grieķu dievu un varoņu vārdos. Toreiz es tajos lūkojos kā svešineks, ar kuriem interesanti iepazīties. Te tie ir savu ļaužu vidū, kā veci pazīstami, kurus var ne tikai redzēt, bet ar kuriem var pat sarunāties.

Ak, nestāstiet jel: mēs taču zinām — tie ir tikai mītoloģiski tēli. Jā gan, bet kas par tēliem! Ne bez pamata Zevs tos piestiprinājis debess sfairai. Viņi ir transformēti, ne miruši, un viņu darbi tos pavada.

Gandrīz virs galvas ir sen pazīstamā sabiedrība: Persejs, Andromēda, Pegāzs. Es lēnām malkoju tumšā vīna lāsi, kas garšo pēc vīraka un ciedru koku sveķiem, un skatos augšup: tie ir viņi, manu jaunības sapņu līdzzinātāji — ziemeļu zvaigžņāji! Vai arī manā dzimtenē kāds latvietis patlaban tos novēro? Atēnas un Rīga ir uz viena meridiāna, debess objekti mums kulminē vienlaicīgi (..).

Katrai pilsētai, kam ir sava pagātne, ir arī sava konservatīva identitāte, savs neatdarināms dzīves stils, ko laiku maiņām nav viegli nivelēt. Spriegbetona un stikla lielceltnes ir visur; tie ir cilvēces nodokļi laikmetam, no kuriem tāpat nevar izvairīties, kā no neona reklāmām un satiksmes zīmēm ielu krustojumos. Bet romieši ir pratuši ierādīt svešajiem elementiem savā pilsētā pareizo vietu, tie nespēj sagrozīt tās pamattoni, un modernās lielceltnes vairās vēstures pieminekļu tuvumā (..).

Tibras otrā krastā ir Pētera baznīca. Tur, daudzu citu Renesances daiļdarbu starpā, ir kāda skulptūra baltā marmorā — Pieta, Dievmāte, kas savās rokās tur no krusta noņemto Pestītāju. Kad Mikelandželo šo darbu bija pabeidzis un rādīja saviem draugiem, tie viņam pārmeta, ka Dievmāte tur tēlota pārāk jauna. Kristus mira trīsdesmittrīs gadu vecumā, tādēļ Dievmātes sejā būtu jau vajadzējis parādīties ap pus gadsimta ilgas dzīves pēdām; taču viņas meitenīgajā izskatā nav nekādu redzamu laika iezīmju. Uz to Mikelandželo viņiem atbildēja: Dievišķība nenoveco (..).

Jau sen es esmu ar visiem Vāgnera tēliem uz Tu. Es pazīstu viņu dievišķos un cilvēcīgos trūkumus, viņu primitīvās iekāres, viņu ciešanas, viņu lielisko stāju liktens nenovēršamības priekšā. Līdz zināmai pakāpei man ir izdevies tuvoties Vāgnera literārās un mūzikālās simbolikas pārvarīgo dimensiju izpratnei, un reizē atzīt, cik maz es vēl spēju. Bet, jo vairāk tai tuvojos, jo ciešāk tā mani pievelk. Tādēļ es nebūtu varējis vēlēties savam studiju ceļojumam pa ziemeļu zemēm labāka noslēguma par Baireitas festivālu.

Un tieši tā arī notiek. Vispārējā pacilātība un svētku noskaņa, kas ir pārņēmusi Vāgnera starptautisko klausītāju saimi, ierauj mūs savā virpulī. Mums pēkšņi rodas nepārskatāms paziņu pulks, tie visi ir interesanti ļaudis, un vienīgais traucējums, ko mēs dažreiz jūtam, ir miega trūkums īso nakšu dēļ. Vienu izrādi mēs pat noskatījāmies sēdot otrpus priekškaram mazā telpā, kas parasti rezervēta tikai Vāgneru ģimenes piederīgiem un tuvākajiem draugiem.

Tas ir vēsturisks notikums, kurā mēs abi esam bijuši klāt — Tristāna un Izoldes simtā izrāde Festivāla namā. Klausītāju entuziasms vairs nepazīst robežu, un ovācijas ilgst gandrīz stundu. Bet mēs, tajā brīdī paši nezinot, esam bijuši liecinieki vēl kādai citai klusai jubilejai: tieši šodien iekrīt Richarda un Kozimas Vāgneru laulību simtā gada diena."

Pēc pensionēšanās Jānis Muižieks daudz ceļo. Par redzēto referē Sidnejā. Muižieks savos ceļojumos nemeklēja to, ko tūrists. Viņš bieži apceļoja vietas, kas nebija parastajos tūristu maršrutos, piemēram, Islandi, Šetlandes salas, Ēģipti. Ar dziļiem iespaidiem atgriezās no Vidusjūras austrumu piekrastes apmeklējuma, no apvidus, kur radās pasaules trīs lielās reliģijas: jūdaisms, kristiānisms un islams. Jeruzālemē ir kājām izstaigājis Jēzus pēdējo ceļu uz Golgātas kalnu. Visur tur viņš atrada, kaut ko īpatnēju, kaut ko vēsturiski vērtīgu. Viņa skats bija gan zinātnisks, gan varbūt arī nedaudz sentimentāls. Lai tūrists ko vērtīgu iegūtu, ir nepieciešami iepriekš izdarīt mājas darbus. Te palīgā nāca viņa brīnišķīgā atmiņa, reizi lasītais palika arī atmiņā.

Vēl daži fragmenti no 1974.gada rudenī "Universitas iespiestā J.Muižieka raksta "Latvijas Universitātes Mechanikas fakultāte":

"Techniska mechanika mūsu studiju gaitā bija pirmā instance, kurā mēs īsti sākām saprast un novērtēt matēmatikas nozīmi un pielietojamības jēgu. Mēs mācījāmies atzīt, ka dabas parādību un pareizi izvēlētas matēmatiskas simbolikas starpā pastāv būtiska iekšēja analoģija, un, ka matēmatikas izteiksmīgā valoda ir tas ceļš, pa kuru cilvēks, kaut daļēji, spēj tuvoties visu fizikālo lietu un norišu izpratnei.

Profesors Alfrēds Vītols, ilggadīgais Techniskās mechanikas katedras vadītājs, bija ļoti interesanta personība. Jau divdesmito gadu vidū viņa autoritāte bija izplatījusies tālu ārpus Latvijas robežām. Viņš bija vairākkārt aicināts par ekspertu tālu ārpus Latvijas robežām. Viņa doktora disertācija 1924.gadā bija pati pirmā, kas tika aizstāvēta Mechanikas fakultātē. Viņa priekšlasījuma veids bija autoratīvs, bagāts niansēm un savdabīgām interpretācijām.

Kādreiz runājot par strūklu caurteces mērījumiem, viņš vienu acumirkli apstājās pie kāda terminoloģijas jautājuma. Zinādams, ka es nāku no technikuma, kur arī visām šīm lietām jābūt aplūkotām, viņš lekcijas laikā jautāja:

"Muižnieka kungs, kā jūs technikumā saucāt mazo caurteces ierīci tvertnes sienā, kas noteic strūklas ģeometriju un hidrodinamiskās īpašības?" Atbildēju, ka mēs lietojām vārdu strūklenis.

"Ā, jā! Strūklenis! viņš teica. "Nav slikts vārds. Es tomēr domāju, ka vecais latviešu vārds sviķis ir labāks. Ergų: sauksim to par sviķi." Un jautājums ar to pašu bija izšķirts.

Manā studiju laikā vairākas Techniskās mechanikas disciplīnas pakāpeniski pārgāja profesora Nikolaja Rozenauera rokās. Tāpat kā prof. Vītols, arī prof. Rozenauers savu akadēmisko izglītību bija ieguvis Pēterpils Ceļu inženieru institūtā, kuru pirms Pirmā psaules kara varēja pamatoti uzskatīt par augstākas kvalitātes technisku mācības iestādi, pie tam ne tikai Krievijā vien. Saprotamā kārtā tikpat augstu līmeni prof. Rozenauers gribēja uzturēt arī savās lekcijās, tādēļ viduvēji apdāvinātiem studentiem bija ļoti grūti viņa prasības izpildīt. Viņa lasītie priekšmeti — vairākas kinēmatikas un dinamikas, mechanismu kustību mācība un technisko svārstību mācība savienojumā ar doc. Mitenberga mašīnelementiem — tās bija it kā visai studiju gaitai uzceltas milzu slūžas, kurām lielā studentu plūsma tikai pamazām sūcās cauri. Var droši teikt, ka šis aizsprosts uzstādināja apmēram pusi no visa fakultātes studentu skaita. Kas bija pabeidzis mašīnelementu projektus un, kā mēs mēdzām teikt, nolicis Rozenaueru, tam jau inženiera grads viņa iztēlē spēja materializēties par gluži konkrētu priekšstatu (..).

Vēl priekšā bija viss diplomanda laiks ar diplomdarba izstrādāšanu, iesniegšanu un aizstāvēšanu. Tas ilga pusgadu vai gadu. Kā Mechanikas fakultātes diplomandiem mums bija pašiem sava organizācija, savas tradīcijas un slēdzama rasētava, kurā nepiederīgiem ieeja bija liegta. Diplomandu vecākais un sekretārs bija no pašu vidus vēlētas amatpersonas, kas disponēja par iekšējās kārtības un sabiedriskās sadzīves lietām. Izpildot amata pienākumus, vecākam galvā bija smaila, koniska cepure, pie kam ķēdē ap kaklu karājās 25 atmosfairu manometrs. Viņa troņa sēdeklis tad bija nezin kur dabūta vairāk kā metru augsta milzīga diametra tērauda spirālatspere, un rokā viņš turēja savu ceremoniālo zizli — garu rasējamo sliedi. Sekretāram nebija tik daudz amata atribūtu; viņam pietika ar protokolu grāmatu un vienu vecu, pa stobru lādējamu krama pistoli.

Kad pēc izturētiem valsts eksāmeniem mēs meklējām ceļu uz diplomandu rasētavu, noteiktā laikā un vietā mums izūtīja pretī divus sakarniekus. Tie mūs pa vienam veda iekšā, iepriekš aizsienot acis. Kad bijām novesti vecākā priekšā, mums atraisīja acu apsējumus, un tad mēs viņu pirmo reizi ieraudzījām visā viņa bargajā varenībā. Tajā brīdī sekretārs ar mākslīgi radīta trokšņa palīdzību simulēja šāvienu gaisā no savas pistoles. Vecākais savā uzrunā mums lika pie sirds daudz lietu, ieskaitot to, lai mēs turam augstu profesionālo ētiku un Latvijas Universitātes mechaniķa veco labo slavu. Pie uzņemšanas diplomandu kārtā piederēja vēl uzmērīšana. Kādā vietā pie sienas bija atdarināts pazīstamais Duerera zīmējums, kurā parādīta cilvēka ķermeņa samēru ģeometrisko proporciju analīze. Tur mūs tagad lika klāt ar sānis izstieptām rokām, lai novērotu, cik lielā mērā mēs katrs atšķiramies no normāla cilvēka.

Trīsdesmito gadu beigās mira vai pensionējās samērā liels skaits no mūsu vecajiem mācībspēkiem. Viņu vietā fakultātes sastāvā sāka parādīties arvien vairāk jaunu seju. Es vēl strādāju pie sava diplomdarba, kad mani ievēlēja par subasistentu pie Techniskās mechanikas katedras. Kad šī ziņa izplatījās, mūsu fakultātes mūžam laipnais, visu ieredzētais kalpotājs Kļimovs bija pirmais, kas mani apsveica:

"Tagad jums visa turpmākā dzīve ir skaidra," viņš teica. "Nobeigsiet studijas — būsiet asistents; uzrakstīsiet habilitācijas darbu — būsiet docents; aizstāvēsiet doktora disertāciju — būsiet profesors."

Izmantojot zinātnieka

Guntara Saivas Latvijas Universitātē nolasītā referāta tekstu, —

Sigizmunds Timšāns

A7.JPG (20691 BYTES)
1996.gada 18.jūnijā Latvijas Universitātē rektorāta sēžu zālē pārrunāja Jāņa Osvalda Muižnieka devumu zinātnā un kultūrā. Attēlā

(no kreisās): aktrise Anita Grūbe, LU rektors profesors Juris Zaķis un zinātnieks, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas biedrs (ārzemēs), korporācijas "Selonija" filistrs Guntars Saiva

A8.JPG (25779 BYTES)
Piemiņas sarīkojumā savas atmiņas stāsta LU astronoms Leonīds Roze

Materiālu kopu pēc Austrālijas brauciena sagatavojis

Dr. Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!