Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar latvisku skatu. Pasaules zinātnē un sportā Izcils žurnālists. Sporta vēsturnieks Lielu jūtu cilvēks. Arnolds Šmits. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.04.1998., Nr. 97/98 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47697

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lībieši - savā valodā, savā dziesmā un draugu pulkā Valodu var saglabāt dziesmā Pirmos statūtus rakstīja trīs vīri

Vēl šajā numurā

09.04.1998., Nr. 97/98

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI PASAULĒ

Ar latvisku skatu. Pasaules zinātnē un sportā

Profesors tēlotājā ģeometrijā Jēkabs Vītols — zinātnieks, kurš izpētījis 4000 līkņu

A15.JPG (18221 BYTES)

Sēļu zemes dēls Jēkabs Vītols, kurš izglītojies par skolotāju Latvijā, ar sasniegto neapmierinās. Viņa ceļi ved uz zinību tempļiem — universitātēm Rīgā, Vācijā, ASV un Austrālijā.

A2.JPG (21330 BYTES)A1.JPG (23318 BYTES)

Jēkabs Vītols ar dzīvesbiedri Alīdi,

meitu Līviju un mazmeitu Anitu; profesors Jēkabs Vītols ar dzīvesbiedri Alīdi

A3.JPG (22754 BYTES)A4.JPG (26498 BYTES)

Attēlā

(no kreisās): profesors Jēkabs Vītols un inženierzinātņu maģistrs Guntars Saiva. Profesors mūža beigās

Foto: Sigizmunds Timšāns

A6.JPG (22238 BYTES)

Profesora atdusas vieta Austrālijā Sidnejas kapsētas latviešu nodalījumā

Jēkabs Vītols dzimis turīgu saimnieku ģimenē 1877.gada 30.augustā Jēkabpils apriņķa Sērenes pagasta Pumpānos, savas mātes mājās, kas tai nākušas līdzi pūrā. Vītolu dzimtas mājas Kampēni bija kaimiņu pagastā, Secē. Tur līdz pat 1944.gadam saimnieko Jēkaba tēva vecākais brālis Miķelis. Pētot savas dzimtas vēsturi pēc baznīcas grāmatām, Jēkabs Vītols noskaidro, ka ziņas par Seces pagasta Vītoliem rodamas jau XVIII.gadsimta sākumā.

Jēkabs Vītols mācās vietējā baznīcas skolā, Rīgas pilsētas reālskolā un Rīgas Politehniskajā institūtā, kuru beidz 1907.gadā ar būvinženiera grādu. "Selonijā" uzņemts 1897.gada oktobrī — tieši tajā pašā gadā, kad pēc ilgām cīņām ar vācu studentiem izkaro līdztiesību un korporāciju uzņem Rīgas Šaržēto konventā. Tajā pašā gadā "Selonijā" uzņēma arī jau toreiz pazīstamo dzejnieku Jāni Poruku, J.Vītols periodikā publicē par viņu savas atmiņas.

No 1908.gada J.Vītols četrus gadus strādā par skolotāju Valkā un Tukuma komercskolā. 1912.gadā viņš dodas uz Soļikamsku Permas guberņā. Tur strādā par zemstes apgabala inženieri, būvē ceļus, tiltus, skolas, arī kādu hidroelektrostaciju. Permā tajā laikā dzīvo vairāki latvieši, piemēram, inženieris Eduards Zēbauers — dzelzceļa direktors, Eižens Ādams — pilsētas arhitekts, Vilhelms Štāls — lielapgabalu mežkungs. Pirmā pasaules kara sākumā Jēkabu Vītolu iesauca karadienestā. Viņš būvē ceļus Austrijas frontē Galīcijā un Bukovinā. 1917.gadā viņu demobilizē.

Taču, sākoties pilsoņu karam, viņu atkal iesauc Kolčaka armijā. Tai atkāpjoties, viņš nonāk Sibīrijā. Tur Vītols būvē ceļus no Baikāla ezera Kultukas stacijas uz Mongoliju. Kādā no šī mežonīgā, skaistā apgabala kalnu sādžām pēkšņi saslimst un pēc dažām dienām Irkutskā nomirst Vītola dzīvesbiedre, atstājot četrus nepilngadīgus bērnus, no kuriem jaunākajai Irēnai ir tikai divi gadi. Dažas dienas pēc sievas nāves Vītols saņem dokumentus, kas atļauj viņa ģimenei atgriezties Latvijā. Dzimtenē viņš apprecas otrreiz. Šajā laulībā dzimst meita Līvija.

Viņa bijušais students Jānis Muižnieks raksta, ka pēc atgriešanās dzimtenē Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāte 1923. gadā uzaicina viņu par docentu tēlotājā ģeometrijā. To klausās arhitektūras, inženierzinātņu, mehānikas, ķīmijas un matemātikas fakultāšu studenti. Viņa students Jēkabu Vītolu atceras kā nopietnu vīru, kas studentu pārpildītajā 41.klausītavā mācīja īpatnējo filozofijas nozari — ģeometriju. Jēkaba Vītola tulkojumā šis priekšmets nebija tikai inženieru praksei nepieciešamā mācība par telpas konfigurāciju attēlošanu plaknē, bet gan daudz kas vairāk.

1929.gada pavasara semestrī Jēkabs Vītols pirmo reizi Latvijas Universitātē lasa neobligātu kursu — kinemātisko ģeometriju. Klausītāju skaits ir neliels. Taču ar šo speckursu atklājas viņa mūža darba interesantākais devums. Pats princips — veidot līknes kinemātiskā (t.i., kustības) ceļā — ir tikpat vecs, cik veca ir ģeometrija. Taču J.Vītols uzskatāms par pirmo zinātnieku, kas līkņu kinemātisko veidošanu sistemātiski pēta un ģeometrisku transformāciju ceļā parāda dažādu jau sen pazīstamu līkņu savstarpējo radniecību, atvasina vairākas agrāk vēl nepazītas līknes, daudzām uzstāda nolīdzinājumus (vienādojumus) un dod nosaukumus. J.Vītols visas šīs līknes arī uzzīmē, daudzas no tām vispār pirmo reizi, tādējādi apgāžot maldīgo uzskatu, ka zināmas (piem., septītās kārtības) līknes grafiski nav attēlojamas. Ja kāds jautātu, kas ir bijis šo pētījumu dzenulis, tad atbilde būtu — nemainīgās, mūžīgās patiesības meklēšanas degsme, kur skaistums atklājas vienkāršībā. Šī principa spilgtāko atklāsmi J.Vītols atrod Eiklīda ģeometrijā.

1936.gadā J.Vītols Latvijas Universitātē aizstāv disertāciju par tematu "Algebraisku un transcendentu līkņu kinemātiska veidošana", iegūstot inženierzinātņu doktora grādu. Viņu ievēlē par tēlotājas ģeometrijas profesoru, un šajā amatā viņš ir līdz pat 1944.gada rudenim, kad atstāj dzimteni.

1946.gadā J.Vītols pēc grūtību un sarežģījumu pilna ceļojuma ierodas Hamburgā. Te darbu tikko uzsākusi Baltijas universitāte. J.Vītols ir pedagogs un zinātnieks līdz pat šīs mācību iestādes slēgšanas brīdim 1949.gadā. Tālākie trimdas ceļi viņu noved ASV un 1952.gadā — Sidnejā, Austrālijā.

Viss Jēkaba Vītola zinātniskais darbs, kurā tas izpētījis vairāk nekā 4000 līkņu, sadalās šādi: 1. Racionālas algebraiskas līknes plaknē un līkņu transformācija. 2. Racionālas algebraiskas līknes telpā. 3. Iracionālas algebraiskas līknes. 4. Transcendentas līknes. Šī darba otrā daļa publicēta Rīgā neatkarīgās Latvijas laikā. Konspektīvu dokumentu veidā J.Vītola darbi atrodami daudzu Eiropas, Amerikas un dažādu Austrālijas universitāšu bibliotēkās.

Tuvojoties astoņdesmit gadiem, Jēkabs Vītols pievēršas dažām senām neatrisinātām matemātikas problēmām. Starp tām minama Fermā (Fermat) pēdējā teorēma, par kuras pareizību gan matemātiķi nešaubās, bet kurai līdz šim trūkst rigoroza pierādījuma. Ir pamats domāt, ka Vītolam izdevies šo pierādījumu uzstādīt. Atliek tikai nogaidīt, kamēr zinātniskā pasaule viņa pierādījumu kanonizēs. Šis Vītola versijas pierādījums iespiests 1958.gada "Technikas Apskata" 17.numurā. Pēc vairākus mēnešus ilgušas slimības Jēkabs Vītols mirst 1961.gada 7.decembrī.

Kā daudzas lielas personības, Jēkabs Vītols nav savā dzīvē aprobežojies tikai ar tiešo studiju un mācību darbu, bet veltījis daudz uzmanības arī citiem dzīves novadiem. J.Vītolam piemīt dziļa mūzikas izpratne. Tas ir par pamatu viņa draudzībai ar komponistiem profesoru Jāzepu Vītolu un Emilu Dārziņu. Kopā ar Jāni Poruku, brāļiem Paukuļiem, Albertu Grīnupu un citiem saviem laikabiedriem J.Vītols studenta gados piedalās korporācijas "Selonija" orķestrī, kur spēlē otro vijoli.

Vērojot profesoru kā mācības spēku universitātē, atmiņā ir viņa sirsnīgā nostāja pret studentiem — biežās piezīmes lekciju ievados par dienas aktualitātēm. Tas radīja kontaktu starp viņu un klausītājiem, šo dažkārt tik grūti nodibināmo gara tiltu pāri katedrai, bez kura lekcijai trūkst dzīvības. Saskarsmē ar akadēmisko jaunatni J.Vītols aizvien bija sabiedrisks, laipns, atsaucīgs, liels dziesmu un jautrības mīļotājs. No saviem gara apcirkņiem bez apstājas dodot, viņs pats kļuva bagātāks. Guntars Saiva vēl atceras kādu "slavenu" profesora izdarību — "vestes griešanu". Lekcijas sākumā viņš runāja par trīsdimensionālās un četrdimensionālās telpas problēmām, arī daudzām citām iespējamām un neiespējamām lietām. Tad, starp citu, profesors izmeta: "Jūs jau visi taču zinat, ka vestei var izgriezt kreiso pusi uz āru, nemaz nenovelkot žaketi." Mēs apgalvojām, ka to nu nevar izdarīt. Drīz vien profesors bija pierunājams parādīt darbos savu vārdu patiesību. (Būtībā vestes griešanas problēma pieder matemātikas nozarei topoloģijai un ir visai pazīstams triks, kas aprakstīts vairākās grāmatās.)

Profesora Jēkaba Vītola mūža darbs bija telpas un plaknes līkņu kinemātiska veidošana un sistemātiska pētīšana. Viņš matemātiķu skatiem pavēris milzīgu daudzumu iepriekš nenojaustu jaunu līkņu. Diemžēl līdzekļu trūkums bija par iemeslu, ka J.Vītola darbi publicēti maz un nelielā skaitā. (Profesors atstājis 365 teksta lappuses un vairāk nekā 4000 līkņu.)

Jēkabs Vītols ir atstājis diezgan daudz atmiņu stāstu, kas izkaisīti dažādos periodiskos izdevumos. Viņš rakstījis gan par dzīvi "Selonijā" pirmajos desmit gados pēc atzīšanas, gan daudz kultūrvēsturisku atmiņu par notikumiem ap gadsimtu miju, par Jāni Poruku, par RPI korporācijām, par revolūcijas laiku Sibīrijā 1919.un 1920.gadā. Šoreiz publicējam tikai īsu ieskatu no Guntara Saivas apzinātā atmiņu pieraksta, kas publicēts izdevuma "Universitas" 1961.gada 8.numurā:

"Liels piedauzības akmens techniķiem bija tēlotājas ģeometrijas praktiskie darbi. Profesors Kupfers bija pedantiski stingrs paidagogs. Praktisko darbu lapas — skaitā 14 — bija jānodod ne minūti vēlāk par noteikto termiņu, ja kāda lapa bija nokavēta, turpmākās lapas tanī mācības gadā vairs nepieņēma. Atgadījās, ka bija jāgaida vesels gads, kamēr atkal pienāca nokavētās lapas termiņš. Slimības gadījumos bija jāiesniedz ārsta apliecība.

Lapas bija jāielaiž pie sienas stāvu piestiprinātajā kastē pa šauru spraugu. Stāstīja šādu anekdoti par prof.Kupferu. Noteiktā termiņā profesors pienāk pie kastes un slēdz to vaļā, lai izņemtu studentu praktisko darbu lapas. Reizē pienāk arī kāds students un grib iemest lapu kastē iekšā. Profesors viņam to neļauj, paskatās savā pulkstenī un saka: "Sie kommen eine Minute zu spät." Students arī izvelk no kabatas savu pulksteni (rokas pulksteņi tanī laikā vēl nebija) un rāda, ka viņš pēc sava pulksteņa nav vēl nokavējis termiņu. Kurš pulkstenis rāda pareizāku laiku? Profesors to nav centies noskaidrot un lapu pieņēmis.

Savā studiju laikā es biju tēlotājas ģeometrijas autoritāte Selonijas jaunajiem krustdēliem techniķiem un arī no iepriekšējiem gadiem atpakaļ palikušiem kommilitoņiem. Es paskaidroju praktisko darbu uzdevumus, laboju kļūdas. Ik gadus prof.Kupfers deva citādus uzdevumus, un tā es pamatīgi ievingrinājos šinī priekšmetā."

Jēkaba Vītola jaunākais brālis Vilis, dzimis 1879.gada 28.septembrī, bija LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes profesors. Kādu laiku viņš bija arī saimniecības lietu prorektors. Trimdā viņš bija Vācijā, Venecuēlā un ASV. Miris 1973.gada 21.decembrī.

Izmantojot Latvijas Universitātes

izdevumus, rakstus laikrakstos,

kā arī profesora bijušo studentu

Jāņa Muižnieka un Guntara Saivas

aprakstus, īsbiogrāfiju, uzrakstījis

Dr. Sigizmunds Timšāns.

Jēkaba Vītola ģimenes fotouzņēmumi, no Guntara Saivas kolekcijas, speciāli izgatavoti "Latvijas Vēstnesim"

Izcils žurnālists. Sporta vēsturnieks

Lielu jūtu cilvēks. Arnolds Šmits

Turpinājums.

Sākums "LV"

nr.82/83., 27.03.98

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata, kas veltīta dzīvesbiedrei Austrai Šmitai

A11.JPG (36165 BYTES)

Arnolds un Austra Šmiti 1944.gada rudenī. Zinātnieks Guntars Saiva, saņēmis pirmo dienasgrāmatas publi-kāciju "Latvijas Vēstnesī", jau atsūtīja uz redakciju tālraksti, kurā stāsta, ka Arnolda un Austras Šmitu "viesmīlība bija neizmērojama. Nekas nebija par grūtu, lai rūpētos par ciemiņu labklājību". Sarunas ieilgušas līdz agrām rīta stundām

A10.JPG (25726 BYTES)A9.JPG (33906 BYTES)

Jānis Daliņš (pirmais no kreisās), Rita Saiva un Arnolds Šmits. Žurnālists sekmēja arī jauno latviešu sportistu izaugsmi ārzemēs, rakstot par viņiem Austrālijas, ASV, Kanādas un citu zemju latviešu izdevumos. Spilgts piemērs — Rita Saiva (attēlā pa labi), pasaulslavena peldētāja, Arnolda Šmita informācijas un raksti par viņu skaitāmi simtos

A12.JPG (34627 BYTES)

Apvāks vienai no Arnolda Šmita (ar Vili Čiku) grāmatām

Pirmdien, 2.oktobrī

Paiet tieši nedēļa, kopš atvadījos no savas Austras. Kamēr izbraucām no Rīgas, pagājušas 5 dienas. Tas bija toreiz, kad uz bēgļu vezuma ga®ām augstskolai brauca Kārlis Skalbe. No saviem Vecpiebalgas "Saulrietiem" viņš vispirms bija devies uz Vidzemes jū®malu, bet arī tur sekoja boļševiki. Dzejnieks, ku®u sarkanie kādreiz vēlējās dēvēt par savu cilvēku, nu bēga no viņiem turpat, kur mēs — uz Kurzemīti. Gribas rakstīt Austriņai, bet nav paziņu, kas pašreiz brauc uz Vāciju. Jūtos nelaimīgs jo vairāk tādēļ, ka Austra taču tik ļoti nevēlējās šķirties. Un ja nu viņai Vācijā patiesi ir smagas dienas? Vai tie nebūs pārmetumi arī man? Bet es taču vēlējos vienīgi to, lai mēs dzīvē vēl reiz satiktos un kļūtu tikpat laimīgi, kā bijām! Tomēr ticu, ka šīs dienas nāks — vai citādi maz būtu nozīmes visam tam, ko pašreiz daru! Jātic, noteikti jātic!

 

Otrdien, 3. oktobrī

(Pl. 21). Otrā diena ventiņos. Jo nepatīkami tādēļ, ka oktobris atnācis kā īsts rudens mēnesis — ar lietu nav skopošanās! Rīdzinieku šeit ir mazliet par daudz. Šodien satikām dzejniekus Kārli Skalbi, Jāni Medeni, tad grāmatizdevēju Alfrēdu Ūdri, lielo spiningotāju Vilenieku, baletdejotājus Ozoliņu un Buku, Dr. Mālmani un vēl bezgala daudz citu paziņu. Visi smīn un čukst. Ar to, ka parastā dzīve izpostīta, ikviens samierinājies. Pie mums bija atnākusi Becha kundze ar savu draudzeni. Viņas laikam jau šovakar aizbrauca uz Liepāju. Izliekas, ka vēlas draudzēties ar mums. Lai Liepājā katrā ziņā pieejot. Parunāšot par tālākiem plāniem. Arī mēs pierakstījāmies braucienam uz Liepāju ar kādreizējo siļķu zvejas kuģīti "Brū", bet nezin vai tikai nepaliksim vēl mazliet Ventspilī. Šeit ir tik garlaicīgi, bet tomēr intriģējoši: vai tiksim tālāk?

* * *

Tikko abi ar Hermani Zaļumu apciemojām Teodoru Sukatnieku — mūsu kādreiz lielo vieglatlētu. Viņš bija no sirds priecīgs. Sirsnība ir viņa mājas rota, bet lepnums — skaistā meita Valija, arī sportiste — Zemgales meistare diska mešanā. Varena meitene, par ko būtu priecīgs ikviens tēvs. Viena stunda pie vecā sporta cilvēka bija patiesi vērtīga. Viņš joprojām nav kļuvis vecāks. Šī satikšanās mums deva dažas dibinātas cerības, bet tikai ne tādas, lai es ātrāk redzētu Austru... Gluži otrādi, taču varbūt šis ceļš būs vispareizākais, lai mēs vispār vēl redzētos, dzīvotu un no jauna kļūtu cilvēki, bet ne draudu apsērsti ļaudis. Ar šīm domām es aizvadu 3. oktobri, lai rītdienu varbūt sagaidītu skaistāku un mērķtiecīgāku. Par cik tas izdosies — redzēsim! Joprojām jācer un jātic. Ticības lielākais apliecinājums šodien ir Kurzemes lauki, kur jau sazēluši rudzi. Izklausās dīvaini. Tomēr sirmais kurzemnieks tic, ka viņš un neviens cits pļaus šos rudzus!

 

Sestdien, 7. oktobrī

(Pl. 10). Joprojām esam Ventspilī. 4. oktobris bija nemierīgs. Dažādas cerības, bet tikai īslaicīgas. Sukatnieks daudz runā, maz dara.

* * *

Aizvakar braucām uz Kuldīgas pusi. Ivandes pagastā gribējām satikt Hermaņa māsu un brāli. Viņi vēl nebija atbraukuši no Rīgas. Turp un atpakaļ veicām 120 km. Tur, kur ir lielie Ugāles un Ēdoles meži, cilvēki vēl maz ko zin no ka®a. Ļaudis gan vairāk skumst par to, lai brieži nenoēstu labību un meža cūkas neizraktu kartupeļus. Nakti pavadījām Ivandes pag. "Irbeniekos". Citur mūs atraidīja, bet Krišs izrādījās krietns saimnieks. Lai paldies viņam!

* * *

Vakar atgriezāmies Ventspilī. Pa ceļam iegriezāmies Zūru aptiekā, t.i., 17 km no šejienes. Tur aprunājamies ar Rīgas paziņu Franckēviču. Visiem vienas bēdas... Vakarā atnāca rakstnieks Mārtiņš Zīverts. Tas atbraucis šurp no Kuldīgas puses. Esam satikuši tik daudz paziņu, ka g®ūti tos atcerēties. Cauri Ventspilij ar pajūgu izbrauca Starta valdes loc. Jēkabsons. Kur palicis viņa auto?

* * *

Šodien pl. 13 satiksimies ar Seglenieku. Šķiet, tad izšķirsimies, kur braukt tālāk. Cik ilgi šeit nīkt?

* * *

Tikko uzrakstīju pirmo vēstuli Austrai. Vai viņa to saņems? Teicu, lai Austriņa ir stipra un laba. Ticu, ka tā būs. Beigās uzrakstīju labāko, ko pašreiz drīkstu iedomāties — uz redzēšanos! Vēstulīti mēģināšu nodot Austras draudzenei Ernai Mālerei, ku®a esot Ventspilī. Domāju, ka viņa šajās dienās dosies uz Vāciju.

* * *

Mūsu stāvoklis nav patīkams: cīņas notiek Sāmu salā. Ja tikšu, šķiet, ātrāk mēģināšu nokļūt pie Austriņas. Vispirms gan laikam notiks apstāšanās Liepājā.

 

Svētdien, 15. oktobrī

(Pl. 19.30). Žēl, ļoti žēl, ka nebija izdevības un vaļas atzīmēt visu to, kas pieredzēts.

* * *

Notikumi pavirzījās tā, kā nebija domāts. Kādā jaukā rītā vācieši zaudēja Sāmu salu. Ventspils pēkšņi pārvērtās. Ieradās kuģi no igauņu pēdējās salas ar pārmērīgi nogurušiem vācu ka®avīriem un Igaunijas bēgļiem. Vispār izglābušies ļoti maz igauņu. Tie paši uztraukti stāstīja par boļševiku slepkavības darbiem Ārensburgā. Igaunijā čekai pavēries lielisks darba lauks. Kāds igauņu inženiers stāstīja, ka viņš uz savas dzimtenes zemes vācu ka®aspēkam sekojis līdz pēdējam, bet, kad zudis viss, — ar mokām izglābies no Sāmu salas. Cilvēki ar kājām bradājuši raudošus bērnus...

* * *

Ventspilī satikāmies ar Jāni Zariņu.

* * *

Ventspilī satikām Bruno Bramani, bet pēc tam Tālrītu Mežmalieti ar "Tēvijas" auto. Turējāmies kopā. Sekoja viena nepatikšana pēc otras, un vispār stāvoklis nebija spožs. Bandīti Popes mežos nošāva kādu lielu vācu admirāli. Bija lielas bēres. Pēc tam pie Užavas nogrima varens kuģis, un tikai, pateicoties nejaušībai, nebraucām ar to uz Liepāju... No Ventspils pazuda viens rīdzinieks pēc otra — mēs arī! Ar mašīnu uz Liepāju!

* * *

Pa ceļam satiku lēdurdznieku agr. Šneideru. Viņš izskrējis no degošas Lēdurgas. Frontes centrs atradies pie Vidrižiem. Mājas degušas no boļševiku uzlidojumiem un bumbošanas. Kad viņš aizbēdzis, tad mūsu mājas vēl palikušas veselas. Tālāk nekas nav zināms.

* * *

Braucām ar pussmago auto uz Liepāju. Pie Užavas mums pateica, ka ceļš slēgts. Pēc ilgas apspriedes tomēr nolēmām braukt, kaut arī zinājām, ka iepriekšējās 2 dienas un naktis pilsēta stingri bombardēta. Sekoja ga®š brauciens. Pusdienas kādās viesmīlīgās mājās, ku®u saimnieces cilts tur mīt jau 200 gadu. Piens, sviests, medus. Nakts pie Pētera Alpa Medzes pag. "Namiķos". Pati laipnība un sirds. Ceļā vēl līdzi maize, piens, sviests u.t.t. Saimnieks bija priecīgs, ka par visu to viņam varējām atstāt šauteni un 150 patronas. Boļševikiem dzīvs rokās nedošoties. Naktī nebraucām Liepājā tādēļ, lai izbēgtu bumbošanu. Izrādījās tomēr, ka nekas nenotika.

* * *

Liepājā! Tālrīts Mežmalietis apmeties pie Mindenberga māsas Aldaru ielā 13. Domāju, ka būs ļoti skaists brīdis un iepazīšos ar Austras tēvu, tomēr nebija mājās. Satiku vienīgi Baloža kundzi un meitu. Abas raudāja. Ko darīt? Teicu, lai brauc ar kuģi uz Vāciju, un solījos visu nokārtot. Jū®as ceļš esot pārāk bailīgs... Liepājā pilnīga panika. Visi brīnas, kāpēc mēs braukuši. Austras tēva mājām pretī ar bumbām sagrauts nams. Tāpēc arī izjuka mana iepazīšanās, jo Austriņas tēvs it kā izbraucis uz laukiem. Drāšu fabrika galīgi sapostīta.

* * *

Cilvēki Liepājā zaudējuši galvu. Pirmo, protams, satiekam "Melno". Viņš jautā savā parastā naivumā: "Arnold — vai tiešām ir tik traki?" Atbildu: "Domāju, ka šoreiz tomēr!" Latviešu leģiona štabā satieku Valdi. Manu vēstuli viņš nav saņēmis. Saku, ka Austra, Mērija un Neļķe aizbrauca ar kuģi, un nodomāju — cerams, ka laimīgi. Jau nākamā momentā "Tēvijas" V.Strautmanis iespieda mums rokās kuģu kartes un skubināja: "Brauciet!" Pie manis pieskrēja Špīlberga madāma (ASK basketboliste). Izgādāju karti arī viņai. Tā laimīgi aizskrēja, bet vēlāk uz kuģa neredzēju. Pilna ostmala cilvēku. Visi vēlas braukt. Aizskrēju vēlreiz pie Baloža kundzes. Austras tēva joprojām nebija mājās. Braucām ar auto uz ostu un mašīnu atstājam tur — nevienam... Ar mokām tikām uz prāvā kuģa RM II, jo nokavējāmies. Valdis kārtoja leģiona piederīgo lietas. Šķīrāmies no viņa un visiem...

* * *

Bija migla un lietus, kad ar RM II aizslīdējām no Liepājas. Uz kuģa daudz pazīstamu. Starp citu, arī Latviešu pašpārvaldes lauks. ģenerāldirektors Z.Andersons. No Rīgas atskrējušie SD vīri stāsta, ka Rīgu jau apšauda ar artilēriju. Boļševiki šauj no Ulbrokas un Baltezera. Zemes ceļš uz Vāciju ciet — kuļamies kā līdakas tīklā. Fronte esot aiz Liepājas ezera. Ko nu vairāk gaidīt? Aizbraucam. Visvairāk raud aktiera Kārļa Veica kundze. Nāk prātā Teodora Reitera asaras Ventspilī, kad viņš mums jautāja: "Vai latviešiem tiešām vairs nav kur palikt?" Un vēl otrs drāmatisks brīdis Ventspilī: aizbrauc latviešu policisti. Viņi nemitīgi dzied: "Dievs, svētī Latviju!" Ļaudis krastmalā raud kā bērni.

* * *

Braucam. Nakts ļoti miglaina. Tikai reiz ir trauksme. Kaut kur tālumā boļševiku zemūdenes. Viss tomēr paiet labi. Vēl daudz raibumu un 13. oktobrī pl. 13 esam Gotenhāfenā (ne Gotlandē). Esam veikli. Ātri tiekam nost no kuģa. Sēžam jau speciālā vilcienā, kas norīkots latviešu bēgļiem. Iznāk tomēr, ka tur jāpaliek 24 stundas, kamēr vilciens sāk kustēties. Daudz notikumu.

* * *

Kurp vilciens dosies? Kad 15. oktobra pusdienas laikā sasniedzam Svinemindi, visi skumst, bet es esmu priecīgs — tā ir iespējami tuvākā vieta Štrālzundai un varbūt — Austrai! Ko gan vēl citu vēlēties?

* * *

Visi uz nometni! Mēs ar Hermani šmaucam. Paņemam paši no bagāžas divriteņus un — šmukt! 12 km no Valgastes sardze saka: "Stop!" Stāstam, ka esam žurnālisti, un mūs novieto vilcienā. Pl. 17.30 jau esam Volgastē!

* * *

Kur pārgulēt, jo tuvojas nakts! Ieejam viesnīcā "Doičes Haus". Jā — ir istabas! Un te nu es šovakar sēdu, zinādams, ka pirmo reizi kopš aizbraukšanas no Rīgas varēšu gulēt gultā! Tas ir neizsakāms notikums, bet pats galvenais — Austrai jābūt tikai apm. 40 km no manis! Ja nu viņa tomēr nebūs Štrālzundā, bet kaut kur citur? Tad tā būs lielākā vilšanās manā dzīvē. Un ja mūs Štrālzundā neielaidīs? To redzēsim rīt! Bezgalīgi daudz būtu ko stāstīt un rakstīt, bet nogurums ir spēcīgāks par visu to, ko varētu šeit pateikt. Galvenais — atzīmēt pašu skeletu, lai vēlāk visu piedzīvoto restaurētu sīkāk. Austriņa — ar labnakti! Šeit ir ļoti skaisti!

* * *

No Bruno Bramaņa un Tālrīta Mežmalieša šķīrāmies. Man bija tikai viena doma — tikt šeit. Aiz durvīm svilpo matroži un meitenes — it kā ka®š nemaz nebūtu! Ja būs gaisa trauksme — kaut tikai to šonakt dzirdētu...

 

Ceturtdien, 19. oktobrī

(Pl. 19.20). Tik ātra atkalredzēšanās nebija gaidīta. Nu jau trešo dienu esmu Štrālzundā! Austriņa, kā arī Mērija un Nellija ir šeit. Mūsu brauciens izrādījās laimīgs. No Volgastes ar vilcienu — un viss sasniegts.

* * *

Štrālzundas stacijā daudz cilvēku. Lieli gaisa terrora postījumi. Kad piebraucām Meža ielā 33, uz ielas rotaļājās Feliksa Gūtmaņa mazie — Andris un Māra. Ieraugot mani, viņi likās ļoti pārsteigti: "Vai Austra arī ir šeit?" — bija mans pirmais jautājums. Kad atbilde skanēja — "Jā!" — man šķita tik dīvaini, bet tomēr neizsakāmi patīkami. Paldies Dievam! Un tā nu mēs atkal satikāmies... Šis mirklis taču bija galvenais, ko visu ceļu gaidīju.

* * *

Šodien paiet 3 nedēļas, kamēr atstājām Rīgu. Man ir patiesa un skaista laime, ja tik ātri jau atkal izdevies redzēt Austru. 13. oktobrī kritusi Rīga. Ventspils smagi bombardēta. No mūsu zemes atlicis vairs tikai niecīgs stūrītis... Tā ir bagātā, viesmīlīgā, bet tagad lielā pārbaudījuma priekšā esošā Kurzeme!

* * *

Cik briesmīgi! Es gandrīz atbraucu uz Austras bērēm! Kopā ar Šulca kundzi viņa bijusi pirmo dienu darbā Štrālzundas cukura fabrikā, kad pēkšņi atbraukuši 300 amerikāņu bumbvedēji un tad nu sācies... Austra kāpusi pāri nogalinātiem cilvēkiem. Viņa bijusi melna kā pelnrušķīte. Bunkurā tiešs trāpījums! Pats Dievs tomēr manu dārgumu pasargājis. Ko es darītu pretējā gadījumā?

* * *

Vakar izbraucām uz Rīgena (Rūgen) salu. Bijām skaistajā kurortā Bincā (Binz). Tur būtu patīkamāk viesoties ne kā bēgļiem... Nakti pavadījām tur. Neļķe sagādāja pārsteigumu. Izrādījās, ka vakar bija viņas dzimšanas diena. Par to dzērām no sendienām saglabātu Tallinas plūmju liķieri. Nakts viesnīcā "Colmsee". Gulējām kopā ar Austru gluži kā kāzu ceļojumā. Domāju, ka tā būs viena no skaistākām naktīm mūsu trimdinieku dzīvē, jo g®ūti ticēt, ka mēs šeit būsim kas vairāk kā bēgļi. Šodien atgriezāmies Štrālzundā. Ko darīsim turpmāk — vēl nezinam. Mana vēlēšanās ir ļoti liela: kaut varētu palikt kopā ar Austru! Tas tomēr arī ir viss.

* * *

Amerikāņi pamatīgi piemeklējuši Štrālzundu. Pilsētas galvenā daļa gandrīz pilnīgi izpostīta. Kaut kur uz namu drupām ziedi. Tur apakšā guļ kāds mīļš cilvēks... Tāds Vācijai ir šis ka®š! Šķiet, ka Štrālzundas pilsētas vēsture ir lieliem notikumiem bagāta. Būs jāpapēta. Dibināti, ka ga®u gadu mijās šeit dalījušās vācu, dāņu un zviedru intereses.

* * *

Kopā ar Hermani ceram nokļūt Berlīnē. Izbrauksim varbūt parīt. Kaut kas jādara.

A5.JPG (23557 BYTES)

Sestdien, 21. oktobrī

(Pl. 21). Esam Berlīnē. No Štrālzundas izbraucām šorīt pl. 7.22. Pāri par 200 km bija veikti nepilnās 5 stundās. Aiz vagona logiem zibēja vienmuļīgie Pomerānijas lauki un nelielie meži. Nekā jauna un interesanta. Berlīne gan vairs nav mazā Štrālzunda, kur dzīvojām netālu no romantiskā "Nachtigallenweg". Šeit — Eiropas lielpilsēta. Šķiet tomēr, ka no uzlidojumiem neskārta palikusi tikai ik trešā māja. Pusdienas kādā mazā ēdienu veikaliņā bija vesels ūnikums. Saimnieks nespēja vien lamāties ar daudzajiem itāļiem — droši vien Bodoljo cilvēkiem — gūstekņiem. Tikpat nelaipns mājas tēvs izrādījās arī pret mums — māsu Neļķi, Hermani un mani. Otrs pārsteigums bija mūsu viesnīca "Dom Hotel". No ārpuses likās, ka tur ir tikai gruvežu kaudze, bet atradām tomēr skaistu istabu. Pāris stāvi ir no bumbām pataupījušies. Piekļūšana viesnīcai pa milzīgiem postāžas ceļiem. Vakariņās bijām "Haus Vaterland" — kādreiz vienā no vislepnākajām Berlīnes kafejnīcām. Tagad tur ir tautu jukums — japāņi, itāļi, ungāri, kā arī leiši, latvieši un igauņi. Šķīrāmies no turienes tumsā. Mājas atradām ar g®ūtībām.

* * *

Jau pirmajā dienā satikām daudz paziņu, starp tiem "Tēvijas" cilvēkus Rabaci, Vaivaru un Andrecu. Bez tam Tiltiņu — kādreizējo valsts vienības un US basketbolistu. Viņš strādā Siemensa firmā. Staigājām un klejojām. Skati nav apskaužami. Sapostīta arī ķeizara Vilchelma II pils. Tās priekšā ir lielais laukums, kur Vilchelms II tieši pirms 30 gadiem — 1914. g. vasarā, pasludināja pirmo pasaules ka®u, kas beidzās tik traģiski Vācijai. Bojā aizgājušas neizsakāmas vērtības. Par to liecina drupas un gruveši. Ir tomēr daudz ko redzēt. Ļoti, ļoti žēl, ka neatbrauca arī Austra. Kopā staigāt un dzīvot būtu daudz, daudz interesantāk. Tik viegli to varēja izdarīt. Pēc dažām skaistām dienām un naktīm atkal esam 250 km viens no otra. Skaistums jau nu gan bija vienīgi Austras tuvums un mīļums, jo citādi mūsu pašreiz neapskaušamā bēgļu dzīvē nav nekā patīkama. Galvenais — trūkst ieskata par to, ko darīsim nākotnē. Kaut būtu tā, kā runājām — 1 maza un mīļa istabiņa! Tas jau nozīmētu ļoti daudz. Tagad traucējam svešus cilvēkus, no kā vienmēr esmu baidījies un izvairījies.

* * *

Jā — kā tas viss būs?

* * *

"Berliner Illustrierte Nachtsausgabe" šodien raksta, ka ar vācu krustu zeltā apbalvots pasaules rekordists Rūdolfs Harbigs, kaut arī tas kā savas izpletņu vienības dalībnieks jau sen kritis austrumos. Kur tas laiks, kad es "S.P" rakstīju nekrologu, bet apbalvojums tikai tagad. Otra ziņa: no austrumu frontē gūtiem ievainojumiem miris Helmuts Bennets — Vācijas 1936. g. meistars desmitcīņā. Atceros viņu ļoti labi kā Vācijas valsts basketbola vienības dalībnieku 1937. vai 1938. g. Rīgā. Bija īsts atlēts.

* * *

G®ūti kaut ko uzrakstīt, jo guļu. Ceru, ka Austriņa dara to pašu. Kaut angļi un amerikāņi apžēlotos par mums visiem vismaz šonakt!

* * *

Šodien uzzinājām, ka Berlīnē 2 reiz nedēļā iznākšot laikraksts latviešu valodā. Tiražs — 20 000. Nelaime tikai viena — rakstītāju pārāk daudz. Par pastāvīgu līdzdarbošanos, šķiet, nav ko sapņot. Varēs varbūt tomēr pa reizei kaut ko uzrakstīt un — tas viss. Tālākais jāmēģina skaidrot pirmdien.

* * *

Vai šovakar Štrālzundā, Meža ielā 33, atkal matrožu balle? Cik gan riebīgi var būt latviešu sievišķi! Katram, kas uz ielas pamet ar pirkstu — durvis atvērtas! Varena reputācija. Ideālas precētas madamas, ku®as tik ļoti, ļoti "gaida" savus vīrus... Būtu ieteicams dzīvot Berlīnē, jo šeit vakaros tumsā var knakstīties, kamēr paliek bez lupatiņām uz miesas. Vai vispār ir nozīmes precēties? Tiešām jauki nospēlēt vīra acīs nevainīgu muļķa Antiņu! Reiz jau tomēr viss atklājas. Es līdz šim tomēr nekā vēl neesmu teicis. Kas grib, lai domā, ka nekas nav zināms...

 

Pirmdien, 23. oktobrī

(Pl. 24). Svētdiena Berlīnē bija drūma un nepatīkama. Lija. Priekšpusdienā bijām Latviešu palīdzībā. Šķiet, ka tur galvenais vadītājs ir bij. statistiskās pārvaldes dir. Jurēvičs. Atceros, kādā panikā viņš bija aizbēdzis no Rīgas, bet nu jau atkal uzpeldējis virs ūdens... Tāpat kā Jurēvičs, arī vairums citi LP darbinieki ir tālavi. Satikām daudzus avīžniekus. Pavisam reģistrēti apm. 50 latviešu žurnālisti, bet tas vēl nav viss! Var vērot, ka katrs kaut ko ķer un grābj, par ko draugam nestāsta. Tā jau mūsu parastā latviešu daba. Jau vakar redzējām, ka Berlīnē ir īsta kņada, kur neviens nekā nezin ko uzsākt. Šķiet, ka viss atkarīgs no personīgas veiksmes un laimes. Žēl, bet tā ir. No sportistiem satiku tenisistu Ābelīti un lietuviešu basketbolistu Baltrunu. Pēdējais par savu kundzi un bērnu nekā nezina. Saskrējāmies pat ar Soņu. Hermanis teica, ka Rīgas dzērājiem arī Berlīne par mazu, lai izbēgtu viens no otra. Vakar pēcpusdienā bijām futbola sacīkstē. Gesundbrunnenā spēlēja Blau Weiss ar Berlīnes pag. gada meistaru Hertu. Blau Weiss uzvarēja 4–1 (3–0). Vienība spējās apmēram līdzvērtīga mūsu virslīgas ļaudīm. Berlīniešiem caurmērā varbūt labāka technika un ātrums. Vanags, Ārens, Freimanis u.c. mūsu cilvēki šeit būtu elitē vīri katrā vienībā. Laukums neliels, bet patīkams. Nemaz nebija krītotas līnijas. Attiecīgas vietas malās atzīmētas ar stabiņiem. Bija apm. 6000 cilvēku. Tik maz tādēļ, ka līņāja. Futbola laukumā negaidīti pienāca klāt Lietuvas žurnalists Boraišis, ar ku®u sapazinos 1938. g. Baltijas futbola turnīrā Tallinā un pēc tam kopā braucām uz Helsinkiem. Pēc tam viņu vairs nebiju redzējis, bet mani tomēr pazina. Vakarā apmeklējam Berlīnes lepno restorānu "Feminu". Grezni. Skaista mūzika. Izsniedza pat glāzi vīna, bet tā bija ilgi jāgaida un maksāja 3 RM. Vispār dzīve Berlīnē ļoti dārga. Tas ir pats ļaunākais. Rīgas "Feminā" kādreiz bija patīkamāk, jo tad sēdējām kopā ar Austru. Atceros, ka toreiz bija vēl arī "Melnais" un Skaidrīte Bērziņa. Arī tagad būtu ļoti jauki un patīkami, bet bez Austras man visu to ļoti g®ūti iedomāties un izjust. Tas tiešām tā ir un nekā nevar darīt. Vēl reiz nožēloju, ka Austriņa neatbrauca līdz uz Berlīni.

 

* * *

 

Šodien apstaigājām dažādus pazīstamus, bet bez reāliem panākumiem. Katrs domā vairāk pats par sevi. Rīdzinieki ir ik uz soļa, sevišķi mūsu viesnīcas rajonā. Berlīnē pl. 17.49 sākās aptumšošana. Pl. 19 bija trauksme. Tā mūs pārsteidza kādā apakšzemes dzelzceļa stacijā. Paldies Dieviņam — bumbu nebija. Nokavējām vienīgi vakariņas, jo bijām domājuši iet "Linden Restourant" — pretīm mūsu viesnīcai. Vajadzēja iegriezties kādā citā vietā — nezinu, kā sauc — tur bija vienīgi kareivji un šaubīgas meitenes. Vakarā mājās rakstīju par pēdējiem pieredzējumiem Latvijā, jo Rasma Grīne ļoti lūdza manuskriptu kādam mūsu ka®avīru žurnālam. Rakstiņu tomēr nepabeidzu, jo pietrūka papīra. Vispār nekas prātīgs jau neiznāca. Aizmirsies rakstīt. Iespējams, ka rīt nobeigšu rakstīt, bet, ja ne — tad Dieva ziņā. Nu ir jau pāri pusnaktij. Jāguļ. Rīt atkal liela staigāšana. Šķiet tomēr, ka Austrai no Berlīnes nevarēšu aizvest ne priecīgas ziņas, ne arī kādu dāvanu, jo šeit nekā nav! Ja es dzīvotu pastāvīgi Berlīnē, tad, iespējams, varētu strādāt latviešu avīzē. Katru dienu par to pašam jārūpējas, citādi nekas neiznāk. Tikko nebūšu šeit, viss atkal izčibēs, bet — kad jau, tad jau! Jādara viss iespējamais, lai mēs varētu dzīvot kopā ar Austru. Kaut izdotos!

 

* * *

 

Kāds vācu laikraksts šodien ziņo, ka no Somijas un Baltijas valstīm uz Zviedriju devušies 165 000 bēgļu. Tomēr tik daudz!

 

* * *

 

Pēdējie atbraucēji stāsta, ka Rīga galīgi izpostīta. Augstskola, pasts, jaunās celtnes, tilti — viss gaisā. No Daugavmalas līdz Matīsa ielai vairums māju vairs neesot. Arī mūsu nams?

 

Ceturtdien, 26. oktobrī

(Pl. 17). Atkal Štrālzundā. Berlīnes brauciens aiz muguras. Atstāju tur savu pirmo Vācijā rakstīto manuskriptiņu "Reizē ar gājputniem..." Apakšvirsrakstā pieminēju, ka raksts ir ardievas Latvijas pilsētām, ciemiem, laukiem, mežiem un ūdeņiem. Pateicu cerību, ka reizē ar gājputniem atkal atgriezīsimies dzimtenē.

 

* * *

 

Vācu prese ziņo: 30 000 bēgļu no Baltijas valstīm ieradušies Zviedrijā. Cita ziņa par GPU terroru Latvijā: Kalsnavā sadzīti 630 latvieši un ar mašīnpistolēm apšauti.

 

* * *

 

Elfrīda Karlsone–Kukaine no Berlīnes apbraukā nometnes, kur apciemo latviešu mātes un bērnus.

 

* * *

 

Mērija un Neļķe svētdien aizbrauks dzīvot un strādāt uz Frankfurti pie Oderas. Mēs ar Austriņu paliksim vieni.

 

* * *

 

Rīga galīgi kritusi 16. oktobrī — tieši pirms 10 dienām. Vācu virspavēlniecības ziņojumos vairs pieminēta tikai Kurzeme, bet tuvāk — nekas. Ko mežos aiz Užavas dara ģenerāļa Kureļa partizāņi?

 

* * *

 

Igaunis Aleksandrs Krēks, kas 1938. g. Parīzē izcīnīja Eiropas meistarnosaukumu lodes grūšanā, kopā ar ģimeni kā bēglis ieradies Stokholmā.

 

Svētdien, 29. oktobrī

(Pl. 16). Aizvakar runāja reichsministrs Dr. Gebelss. Galvenais sauciens: "Vairāk ieroču! Vairāk ka®avīru!" Hitlers šodien uzvarai ticot vairāk kā jebkad agrāk. Vācu laikrakstos ir nostāsti par boļševiku varas darbiem Austrumprūsijā, kur pašreiz sarkanie sākuši lieluzbrukumu. Maskava sauc: "Nost ar ģenerāli Franko!" Spānijā ļoti satraukts stāvoklis. Latvijā pie Dobeles uzlabotas vācu pozicijas.

 

* * *

 

Katrā vietā sava paraša. Mūsu sievišķi izpelnījušies smagus pārmetumus par to, ka, veļu žāvējot, nav ievērota zināma kārtība, bet kabatas lakatiņi nolikti blakus biksēm...

 

* * *

 

Svētdiena Štrālzundā. Berlīnē varētu aiziet uz futbola sacīksti. Šeit vienīgais futbola laukums sabumbots. Mums ar Austriņu pagaidām ir sava jumta istabiņa. Kaut tāda būtu līdz ka®a beigām!

 

Pirmdien, 30. oktobrī

(Pl. 13.30) Gribējām ieiet kādā restorānā. Uz durvīm uzraksts, ka daļa cilvēku uzlidojuma laikā nosisti, bet citi smagi ievainoti, kādēļ restorāns slēgts. Angļu un amerikāņu uzlidojumi ir patiesas šausmas, ko vislabāk zin tieši vācieši. Kā Berlīnē visi viesi smaidīja, kad vakarā, sēdot "Feminā", pa radio paziņoja, ka ienaidnieka lidmašīnas ir atpakaļceļā no Vidusvācijas...

 

* * *

 

Oktobra pašas beigas, bet laiks vēl joprojām tāds kā pie mums septembrī. Ticēsim, ka ziema nebūs barga. Vispār — nav galīgi nekā jauna. Atmiņai jāpiezīmē, ka mēs ar Austriņu pirms pāris dienām pavadījām 2 skaistas naktis "Hotel zum König von Preussen", jo šeit bija atbraukusi mājas īpašnieka Millera kundze un bēgļu šeit izrādījās mazliet par daudz.

 

Ceturtdien, 2. novembrī

(Pl. 18.10). Jau novembris. Otro dienu līst. Parastā garlaicība. Rīt pl. 7.22. brauksim uz Berlīni. Austra arī. Šajā ziņā būs daudz skaistāks ceļojums kā 1. reizi.

 

* * *

 

Pirms pāris dienām bijām Meklenburgā. Nobraucām apm. 150 km. 73 km no Štrālzundas ir pilsēta ar lepno uzrakstu "Seestadt Rostock". Pašu pilsētu apskatīt nemaz nevarējām — nebija laika. Esot pamatīgi sabumbota. Tālāk ceļš līdz Gistrovai (Gūstrow). Maza un jauka pilsētiņa, kur vēl nav kritusi neviena ienaidnieka bumba. Daudz latviešu. Tad Karova (Karow), bet pēc tam Libca (Libtz). Vēl pēc tam 10 km ar divriteņiem līdz Karbovai (Karbou), kur strādā inž. mežk. Students. Gribējām dabūt darbu pie sveķu vākšanas. Izrādās tomēr, ka pašreiz nav sezona — tikai pavasarī... Berlīnē Krolla kungam bijusi tiešām laba informācija. Mēs nebijām vienīgie piemuļķotie. Kāds latvietis aizbraucis pat ar visām mantām...

 

* * *

 

3. kl. uzgaidāmās telpas Libcas stacijā. Vakars. Vilciens nokavējies 40 minūtes. Ienāk kāds jaunietis. Glīts, bet mati noauguši. Pie mēteļa burts "P" (violēts uz dzeltena fona): polis. Vēl pēc brīža ierodas vācu ka®avīrs un viņam līdz — 2 krievu gūstekņi. Abi sēž nobijušies. Viens mongolis. Galvā "puļķītis". Tad saskrien dienvidnieki — itāļi, francūži vai beļģi — nevar saprast. Runā savādi. Pašās beigās — 2 leitietes vai baltkrievietes. Vēl sēž dažas vācietes ar bērniem un mēs — 2 latvieši. Tik mazā telpā tik liels valodu mistrojums. Visi dzer alu. To laipni nes saimnieks, kam pie krūtīm partijas nozīme.

 

Piektdien, 3. novembrī

(Pl. 21). Atkal Berlīnē. "Latviešu Balss" saucas laikraksts, ku®a 1.n–rs A.Freimaņa izdevumā iznācis 1. novembrī. Kā techniskā, tā satura ziņā bāla avīzīte. Iznāk 2 reizes nedēļā. Vai tad vismaz techniskā apdarē nevarētu attālināties no Gūtenberga laikiem?

 

* * *

 

No "Tēvijas" cilvēkiem jaunajā avīzītē ar pilnu vārdu reprezentējies vienīgi Jūlijs Vaivars. Ko dara pārējie?

 

* * *

 

Ar Austru dzīvojam mazā viesnīciņā un galvenais — esam kopā. Līdz šim Dieviņš tiešām palīdzējis. Austriņa vienīgi ļoti baidās no uzlidojumiem. Viņa jau guļ, un es ticu, ka nebūs trauksme. Tas Austriņai būtu jauks gandarījums, ka šeit tik briesmīgi nemaz nav. Dievs man devis tik brīnišķīgu dāvanu — Austru, bet es pašreiz jūtos tik sīks, bezspēcīgs, mazs un niecīgs, ka viņas labā nekā nespēju darīt. Vai tādēļ nav dīvaina sajūta? Mēs taču esam tikai nevarīgas zelta zivtiņas, kas iekļuvušas riebīgā murdā. Cik g®ūti no tā izkļūt! Varbūt tomēr? Kaut tikai Austrai būtu mazliet, mazliet laba un pieņemama dzīve!

 

* * *

 

Latvieši Berlīnē klīst kā vārnas pa rudzu lauku un meklē izbirušus graudus. Tos tomēr atrod tikai retais, bet ēst un dzīvot grib visi.

 

Ceturtdien, 9. novembrī

(Pl. 19). Esam atstājuši Berlīnes mazo viesnīciņu "Albrechtshof". Tur nodzīvojām 5 dienas. Austrai bija garlaicīgi, jo priekšpusdienās parasti lija un viņa dzīvoja viesnīcā. Vienīgais prieks Austriņai izrādījās pagājušā svētdienā, kad aizbraucām uz Potsdamu. Pavadījām tur visu dienu. Maldījāmies pa Sansusī pili, pagalmiem un apkārtni. Ļoti skaisti. Vareni pieminekļi no Fridriha Lielā laikiem. Tagad Potsdama un Berlīne aiz muguras. Esam Frankfurtē pie Oderas (Frankfurt a/O). Šodien no paša rīta staigājām pa pilsētu. Tā ļoti skaista, tīra un sabumbota vienīgi nabagmāja. Šeit būtu labi strādāt, bet nav iespējamības.

 

* * *

 

Berlīnē satiku bij. Latvijas meistaru augstlēkšanā valmierieti Ostvaldu. Viņš — leitnants. Noskumis. Bijis kursos un saņēmis ziņu, ka Valmierā tēvs braucis ar divriteni uz darbu un nosists (laikam ar kādu garāmbraucošu auto). Braucis uz Rīgu, lai dotos uz tēva bērēm, taču tālāk nav ticis, jo saņēmis ziņu, ka Valmierā jau boļševiki. Sportista māte un māsa — abas palikušas pie iebrucējiem. Tādēļ — ļoti skumji.

 

Sestdien, 11. novembrī

(Pl. 18). Štrālzundā. Atpakaļ braucot no Frankfurtes pie Oderas, vakar vēl bijām Berlīnē. Tā ar savām drupām jau apnikusi.

 

* * *

 

Berlīnes "Das 12 Uhr Blatt" 6. novembra numurā ziņo, ka cīņās Baltijā kritis Jānis Stendzenieks. Ziņa ņemta no zviedru avotiem. Diezgan mistiski, bet jādomā, ka būs taisnība. Stendzenieka 1943. g. sasniegtais Latvijas rekords šķēpa mešanā ir 70,80 m. Šogad — 70,46 m, t.i., 2. vieta Eiropā (1. v. — zviedrs Svens Ēriksons — 73,24 m). Ar Stendzenieku pēdējo reizi runāju septembra sākumā Rīgā sporta pārvaldes telpās. Viņš un otrs daugavietis E.Jakobsons gatavojās leģionāru gaitām, jo neesot vairs nekādas iespējas palikt mājās. Sevišķi bēdājās Jakobsons: viņa Katlakalna saimniecībā nepaliekot neviena vīrieša ražas novākšanai.

 

* * *

 

Zinaida Bērziņa paziņojusi no Dancigas, ka frontē Jelgavas tuvumā kritis un turpat apbedīts Latvijas meistars galda tenisā Dimitrijs Štams (LSB).

 

* * *

 

Berlīnē satiku Alfrēdu Verneru — bij. mūsu valsts vienības futbolistu. Jautrs tāpat kā senāk.

 

* * *

 

Dīvainību netrūkst arī šeit. Frankfurtē pie O. ļaudis stāv rindā pēc laikraksta. Ārpus rindas pieiet vīrs ar kruķiem. Rodas briesmīga kņada. Arī vīrs uztraucies un saka: "Cienību pret maniem spieķiem!" Kāda vecāka dāma un turpat blakus jaunāks vīrietis neliekas mierā: "Lai viņš parāda savu apliecību!" Ak, neiecietība par sīkumiem.

 

* * *

 

Ne katrs šejienietis vēl 6. ka®a gadā vēlas izprast pašreizējā laika grūtības. Frankfurtē pie O. (Fūrstenwalderstr. 56a — Millers) 12 istabās dzīvo 3 cilvēki!

 

* * *

 

Miera laikā nav jāaizmirst doma par nedēļas laikrakstu. Radio programma — arī ārzemes. Sudraba, zelta un dimantkāzu jubilejas. Hipodroma tipi. Katru nedēļu 20 mazi citējumi no ārzemju preses, beigās pieliekot atzīmi no kāda laikraksta. Precību sludinājumi. Mākslinieciski izstrādāti sludinājumi. Dzejolis ar attiecīga dzejnieka ģīmetni. Ļoti labs sports. Speciālraksti no ārzemēm (Rīgā rakstīti ar attiecīgu autoru vārdiem). Personīgie sīkumi par sportu, mākslu. Atsevišķa nodaļa saimnieciskiem sīkumiem (jaunumi par attiecīgo fabriku ražojumiem tekstā pret samaksu). Ārzemju sīkumi — sevišķi interesanta lasāmviela. Oriģinālu pastmarku nodaļa. Šacha nodaļa. Ļoti plaša kino nodaļa. Neaizmirst lauciniekus. Avīzes nosaukums — "Melnais kaķis". Avīzes reklāma uz alus paliekamiem papīriem, kino, mazi skatlodziņi apm. 10 vietās pilsētā.

 

* * *

 

Vēl neaizmirst: kantoris biļešu iepriekšpārdošanai sacīkstēm par zināmu % un priekšreklāma sporta biedrību sarīkojumiem.

 

* * *

 

Miera laikā, ja iespējams, vienoties ar Nikolaju Seglenieku par sporta vai nedēļas laikrakstu. Viss uz pusēm. Ja ne — strādāt vienam.

 

* * *

 

Vēl neaizmirst: degvīna un tabakas tirgotava. Oriģināla skatlogu reklāma. Kāds speciāls pasūtījuma ražojums.

 

Sestdien, 18. novembrī

(Pl. 13). Mūsu nacionālā svētku diena. Vakarā iedzersim "brenku", ku®u šeit izsniedza sakarā ar uzlidojumu un bumbošanu. Nejēdzīgs laiks. Nobridāmies pa pilsētiņu. Līst. Nemīlīgi. Kā jau novembrī.

 

* * *

 

Vakar atkal izvandījamies pa Rīgena (Rūgen) salu. Bijām Bergenē (Bergen) un Zasnicā (Sassnitz). Pēdējā ir maza, bet ļoti jauka un interesanta pilsētiņa — kalnaina un tīra. Tāpat kā Binca (Binz), arī Zasnica paslēpusies klusā līcī, no kurienes ir 4 stundu brauciens līdz Zviedrijas dienvidu krastam. Senāk Zasnica droši vien bijusi slavena kontrabandistu pilsētiņa. Tagad visas mājas un viesnīcas aizņemtas. Ir tiešām žēl, ka tik jaukā vietā nekā nevar iekārtoties. Rīgenā saplūduši arī daudz Austrumprūsijas bēgļu. Strādā arī leiši, krievi, poļi, franči u.t.t. Šos svešiniekus, ku®iem visiem trūkst dzimtenes, ir nožēlojami vērot, jo mūsu stāvoklis pašreiz gluži tāds pats.

 

* * *

 

Kurzemē Art. Strautmanis joprojām izdod "Tēviju". Goda vīrs! Kādā ievadā, kas iespiests "T." 9. nov. numurā, Strautmanis nosoda latviešus, kas nebrauc uz Vāciju. Viņš saka, ka pašreiz galvenais — glābt mūsu dzīvības. Ļoti pareizi. Kurzemē vēl vienmēr boļševiki nav ielauzušies.

 

* * *

 

Vakar, braucot vilcienā, kāda vācu māte stāstīja otrai savai tautietei savas bēdas. Kādu sestdienu ievainots viņas dēls, bet svētdien — otrs dēls pie Varšavas kritis. Tādu stāstu šeit daudz.

 

Otrdien, 21. novembrī

(Pl. 20). Trešo reizi Berlīnē. Šoreiz esam apmetušies mazā panzijā "Uhl", kas atrodas tuvu pie Fridricha ielas stacijas.

 

* * *

 

Rīgas hipodroma treners R.Beķeris atvedis Vācijā 28 savus rikšotājus. Arī viņš pats domā saistīties kādā šejienes hipodromā Berlīnes tuvumā.

 

* * *

 

RFK vārtsargs Herberts Briedis esot frontē Kurzemē. Tā šodien stāstīja viņa kundze — mūsu peldēšanas rekordiste Aleksandra Tomase–Briede. Šurp braucot, uz kuģa viņai apsaldējies bērniņš. Tas bijis Berlīnē slimnīcā. Rīt jau varēšot pārvest mājās. Briede steidzās pie E.Kalsones–Kukaines kundzes.

 

* * *

 

Roberts Plūme manīts Karalaučos.

 

* * *

 

Berlīnē saņēmu vēstuli no futbola tiesneša Pukinska. Arvīds raksta no Drezdenes un gaida atbildi.

 

* * *

 

Volejbolists Pēteris Kazaks (Daugavieši) frontē ievainots. Pēc Kurzemes cīņām viņš atkal atveseļojies un dabūjis 16 dienu atvaļinājumu.

 

Piektdien, 23. novembrī

(Pl. 22). Šovakar kopā ar futbolistu Alfrēdu Verneru sēdējām "Victoria" kafejnīcā. Verners atcerējās savas 19 spēles Latvijas valsts vienībā. Viņa vecākais brālis cīņās Normandijā kritis angļu gūstā, bet jaunākais brālis ka®o Italijā.

 

* * *

 

Daugavieši Artūrs Cēbers un Irēna Stedelaube caurbraucot uzturas Berlīnē. Leons Svīķeris ar kundzi dzīvo Vīnē. Cēbers Latvijas frontē ievainots, bet atkal atveseļojies. Ilmārs Rupners esot frontē Kurzemē.

 

* * *

 

Latvijas meistars paukošanā ar zobenu Pavlovs dzīvo un strādā Berlīnē.

 

* * *

 

Latvijas meistars tenisā Ābelītis strādā Latviešu pārvaldē Berlīnē.

 

* * *

 

Bij. Latvijas meistars galda tenisā Arnolds Ošiņš uzturas Drezdenē.

 

* * *

 

It kā Latvijā kritis Jānis Daliņš. Ziņa jāpārbauda.

 

* * *

 

Dimitrijs Štams kritis 20. septembrī frontē starp Jelgavu un Tukumu. Pie viņa atrastas vēl 19. septembrī rakstītas un neaizsūtītas vēstules. Viena no tām Zinaidai Bērziņai, ku®a dzīvo Dancigā. Štama māte vēstules aizsūtījusi pēc piederības. Apglabāts Štams turpat, kur kritis.

 

* * *

 

Gustavs Helmans esot Berlīnē. Viņa brālis "Ričs" kritis, bet otrs brālis "Antoška" bez vēsts pazudis Francijā. Ak, šie brīnišķīgie cilvēki.

 

* * *

 

Rakstu un domāju, kādu ciema kukuli aizvest Austriņai.

 

* * *

 

Rīt Berlīnē ieradīsies Roberts Plūme.

 

* * *

 

Dancigā spēlējot daudzi Rīgas futbolisti — Bebris, Ārens, Vanags u.c. Tā stāstīja sarkanmatainais galda tenisists Liepiņš, kas bija ieradies Berlīnē.

 

* * *

 

Vakar Berlīnē viesojās ka®a ziņotājs Pēteris Briedis. Rīkoja lepnas dzīras.

 

* * *

 

Parādījās futbolista Sīmaņa kundze. Ādolfs strādā kādā vācu firmā Berlīnē.

 

* * *

 

Stāsta, ka gleznotājs Eduards Kalniņš, šķiroties no Rīgas, savā dzīvoklī uzklājis galdu, uzlicis pīrāgus, pusstopu un uzrakstījis: "Dzeriet, svoloči!"

 

* * *

 

Cēsu SB futbolists Ozoliņš vēl 13. oktobrī kā viens no pēdējiem Rīgā pārgājis pāri dzelzs tiltiem, pēc kam tie uzspridzināti. Rīga degusi, bet Brīvības piemineklis tad vēl stāvējis pilnīgi neskārts. Irēna Stedelaube no Rīgas izbraukusi 11. oktobrī. Satikusi vēl Osv. Porieti un J. Graudiņu — abus ka®avīrus.

 

* * *

 

Liepājā bijis dots rīkojums līdz 15. novembrim pilsētu evakuēt. Atstājami tikai 3000 cilvēki. Pārējie — uz kuģiem Liepājā vai arī atpakaļ Kurzemē uz Ventspils pusi. Ģenerālim Kurelim Kurzemes mežos esot jau apm. 10 000 partizāņu.

 

* * *

 

Būtu jauki, ja iznāktu Pauļa Kovaļevska solītais darbs "L.B" redakcijā. Varētu tad varbūt rakstīt arī īsu chroniku par sportistiem. Rīt pl. 10 viss noskaidrosies. Bet kā tad būs ar dzīvi Štrālzundā — ko darīs Austriņa? Mēs taču Štrālzundā beidzot esam dabūjuši mazu istabiņu. Vai tajā neiznāks dzīvot? Man vēl jābrauc arī uz Frankfurti pie O. Ak, redzēs — kā jau būs, tā būs! Ja rīt ar darbu atkal nekas neiznāks, jāsāk kormēšanās no jauna. Varbūt Rob. Plūmem kas padomā?

 

Piektdien, 24. novembrī

(Pl. 24). Arī piektdiena var būt laimīga. Šodien noskaidrojās, ka, sākot ar 1. decembri, varēšu strādāt Berlīnē "Latviešu Balss" redakcijā. Otrkārt — no plkv. Kreišmaņa uz "Tēvijas" kontu saņēmu 400 RM. Arī kapt. Manga vakar izmaksāja 400. Kopā 800 RM.

 

* * *

 

No Prāgas Berlīnē iebraucis Bruno Bramanis. Čechijā tikko miris Alfonsa Bērziņa mazais dēls, ku®u kādreiz ar Otto Sprūdi fotografējām "Sporta Pasaulei". Skumji. Prāgā redzēta volejboliste Austra Konrāde. Bramanis bijis futbola sacīkstēs. "Spartas" un "Slavia" futbolistu māksla esot senā spožumā. Bicans — klase par sevi. Čechi skumst, ka viņi nevarot sacensties ar citu zemju vienībām. Nenotiekot sacīkstes pat starp Prāgas un Kladno futbolistiem, kaut arī abas pilsētas šķir tikai 30 km attālums. Pag. vasarā ļoti labi bijuši čechu vieglatlētu rezultāti.

 

* * *

 

Traka lieta! Šodien redakcijā saņēmu vēstuli no kāda policijas bataljona komandiera, ka Jānis Stendzenieks dzīvs, bet avīzē jau bija nekrologs... līdzīgi bokseram Grīnvaldam — atkal viens dzīvais mironis. Mani pamatīgi zobo. Būs jāaizraksta Stendzeniekam, jo uzdots viņa Feldposta numurs.

 

* * *

 

Igauņu laikraksts "Eesti Sona" arī palaidis pīli. Tas ziņo, ka pēc zviedru avotiem kāds Šveices laikraksts vēstot par latviešu bēgšanu no boļševikiem. Ceļā uz Zviedriju noslīkuši daudzi latvieši. Starp tiem arī bij. valsts prezidents Alberts Kviesis. Patiesībā Kviesis mira Rīgā, kad kāpa uz kuģa, lai dotos uz Vāciju. To aizmirsuši igauņi, šveicieši un zviedri.

 

* * *

 

Laikraksti ziņo, ka frontē krituši daudzi ievērojami vācu sportisti — vairums rietumos. Esmu no laikrakstiem uzglabājis izgriezumus.

 

* * *

 

Šovakar mūsu istabā pārguļ 2 ciemiņi — treners Reincholds Beķeris un viņa māsīca Grieta Lamstera jaunkundze. Viņi vēlā vakara stundā Berlīnē nav paspējuši sameklēt nevienu istabu. Nu esam 4 — arī 1 sieviete.

 

* * *

 

R. Plūme un A. Raitums vēl nav parādījušies.

 

Sestdien, 25. novembrī

(Pl. 21). Esmu Frankfurtē pie Oderas. Uz ielas satiku Bertholdu Klaikalieti — kādreizējo "Sporta Pasaules" līdzstrādnieku.

 

* * *

 

No Berlīnes izbraucu pl. 13.11. Bija ieradies Roberts Plūme ar kundzi. Tatjana Vīnē startējusi sacīkstēs un kādā peldējumā ieguvusi 2. vietu. Plūme gatavojas braukt atpakaļ uz Liepāju, kur esot notārs. Šnabis nākot no visām malām. Dzīve tur varena. Plūme pateica Jāņa Daliņa adresi. Tā ir Šlezvigā Holšteinā. Tātad — arī Daliņš dzīvo!

 

* * *

 

Berlīnē saņēmu vēstuli no Mārtiņa Kalves. Tas dzīvo Dancigā. Tur esot arī daudz sportistu — ka®avīru.

 

* * *

 

Pulkv.–ltn. Juris Raiskums vēl joprojām esot Liepājā.

 

* * *

 

Copotā kādā restorānā vareni uzstājušies Kārlis Ārens un Jānis Bebris. Oberi atšķaidījuši šnabi, no milzīgiem speķa krājumiem cepti garšīgi ēdieni. Restorāns bijis pilns cilvēkiem, kad abi sākuši priekšnesumus. Ārens dziedājis, bet Bebris spēlējis akordeonu. Abiem ap galvu lakatiņi. Aplausi.

 

Svētdien, 26. novembrī

(Pl. 24.30) Dienu pavadīju Frankfurtē pie Oderas, bet brīnišķīgā mēnesnīcā atgriezos Berlīnē. Skatos — istaba piesmēķēta un 4 vīri spēlē kārtis: Hermanis Zaļums, Visvaldis Saulītis, Zigismunds Liepiņš un Arnolds Ošiņš. Pēdējam kundze strādā Drezdenē, bet pats atbraucis šeit. Protams, ka ar šādām kompānijām viesnīcas īpašnieka labvēlību nevar iemantot, un tā bija arī šoreiz.

 

* * *

 

Šodien — mirušo piemiņas diena.

 

* * *

 

Berlīnē satiku tenisistu Zvilnu (RTK).

 

* * *

 

Rīt beidzot atgriezīšos pie Austras. Žēl, ka pēc pāris dienām atkal būs jāšķiras.

 

* * *

 

Šodien aizrakstīju kartīti Austrai, kā arī Jānim Stendzeniekam, Mārtiņam Kalvem un Arvīdam Pukinskim.

 

* * *

 

Senāk vācu meitenes droši vien pirka kino aktieru bildītes, bet tagad — Vācijas ievērojamākos ka®avīrus. Ir taču ka®š!

 

* * *

 

Frankfurtē pie O. stacijas kafejnīcā skumjš skats. Tēvi, mātes un sievas tur sēž ar saviem dēliem ka®avīriem. Viņi apciemojuši zaldātiņus un īsajā satikšanās brīdī nezin ko darīt — priecāties vai skumt.

 

Otrdien, 28. novembrī

(Pl. 17.10). Vakar atgriezos Štrālzundā. Varēšu palikt šeit tikai līdz 30. novembrim, jo 1. decembrī jābūt darbā Berlīnē. Sākumā jābrauc vienam — bez Austriņas, bet ceru, ka jau drīz būsim abi berlīnieši. Dzīvot šķirti ir ļoti sāpīgi.

 

* * *

 

Izmantojot atvaļinājumu, Berlīnē no frontes pāris dienas bija ieradies Hermanis Jēnichs. Sākumā viņu gribēja iedalīt vācu armijas Afrikas korpusā, taču Jenicham laimējās. Viņš uz Afriku neaizbrauca un dzīvo vēl šodien.

 

* * *

 

Berlīnē satiku Aleksandru Martiņsonu — bij. "Starta" un valsts vienības basketbolistu. Viņš dzīvo nometnē Suinemindē. Bēdas: bērniņš saslimis ar šarlaku.

 

* * *

 

Vakar pusdienojām kopā ar R. Plūmi un kundzi. Sēdējām "Bauer" kafejnīcā, kur brokastīs un pusdienās pulcējas daudz latviešu. Plūme ir notars Liepājā un brauks atkal uz turieni. Tatjanai Vīnē esot ļoti skumji. Trenējoties pie 2 treneriem un nezinot, ku®am klausīt. Palikšot pie viena, ku®am Plūme izrīkojis varenas vakariņas. Pavasarī Tatjana peldēšot labāk par pastāvošiem Latvijas rekordiem. Plūme teica, ka Kurzemē redzēti Vedējs un Raudziņš. Esot kādā zenītartilērijas vienībā.

 

* * *

 

Arī Aleksejs Auziņš — bij. mūsu valsts vienības futbolists un hokejists, bija komandējumā Berlīnē. Viņš kopā ar daudziem mūsu sportistiem ir Kurzemes policijas vienībā Tornā. Svētdien spēlējuši futbolu Dancigā. Zaudējuši turienes ka®a jūrniekiem 3–4 (1–2), jo vājš bijis vārtsargs. Mūsu vienība: Lācis (VEF), Aulis (VEF), Vijups (Vair.), Blaubergs (VEF), Ligers (VEF), Lidmanis (RFK), Rusmanis (RFK), H. Vītols (US), E. Freimanis (D), Upenieks (D) un Pidriksons (RFK). Vārtu ieguvēji: E. Freimanis, Vijups (11 m) un H. Vītols. Mūsu futbolistiem trūkuši piemēroti apavi. Sportu ļoti atbalstot pulkv. Rusmanis. Auziņam pašam savainota roka.

 

* * *

 

Vācu prese ziņo, ka pie Gotlandes uz sēkļa uzskrējusi kāda laiva ar 162 bēgļiem no Baltijas. Bēgļi izglābti.

 

* * *

 

Boļševiku uzbrukumi Kurzemē atslābuši. R. Plūme domā Ziemsvētkus svinēt Liepājā.

 

Piektdien, 1. decembrī

(Pl. 22.45). Savā vārda dienā esmu viens. Ticu tomēr, ka Austriņa domā par mani. Vakar atbraucu Berlīnē. Dzīvoju mazā viesnīciņā — Hotel Zentrum, Berlin SW 68, Zimmerstr. 78 (istaba 20). Šeit ir tīrs un silts. Tas ka®a laikā gadas ne katru reizi. Apkārtne — galīgi sabumbota. Ir tikai namu skeleti, kas naktī atgādina dažnedažādus ērmus.

 

* * *

 

Biju pirmo dienu darbā "Latviešu Balss" redakcijā. Tur saņēmu vēstules no Jura Skadiņa, Gustava Siliņa, Augusta Ozola — visiem šiem labiem sporta cilvēkiem. Šovakar uzrakstīju viņiem atbildes. Aizrakstīju vēl O. Sprūdem un A. Plūmem. Sprūde dzīvo pie Gešeļu pāra. Lāga vīrs esot slims.

 

* * *

 

Basketboliste Rubule (Starts), tāpat kā Novicka, apbraukā gaisa izpalīgu meitenes. Šodien Rubule bija Berlīnē.

 

* * *

 

Nikolajs Seglenieks esot aizlaidies uz Zviedriju. Atrakstījis no Visbijas. Vēstuli saņēmis mazais Salnājs.

 

* * *

 

Ēriks Pētersons manīts Breslavas tuvumā.

 

* * *

 

Visvaldis Melderis tagad, pēc nāves, apbalvots ar Dzelzs krusta 2. šķiru.

 

* * *

 

Ka®a ziņotājs Juris Zīverts atgriezās no Dānijas. Tur tekot piens un medus. Makuļēvičs, Ozols, Pultraks un Co spēlējuši futbolu, zaudējot vācu ka®avīriem 0–1. Zaldātiņi Dānijā ēdot 2 spainīšus putu krējuma ik maltītē...

 

* * *

 

Tatjana Plūme Vīnē peldējusi 100 m kraulā 1:20,6 minūtēs, izcīnot 1. vietu. Viņas māte par šo notikumu Berlīnē saņēma telegrammu.

 

* * *

 

R. Beķera 28 rikšotājus konfiscēšot! R. Plūme nu karmējas!

 

* * *

 

Redakcijā atnāca leišu basketbolists Baltrunas. Daudzi leiši spēlējot Berlīnes basketbola vienībās. No latviešiem uzstājoties vienīgi Čika. Svētdien būs liels turnīrs. Norunāju aiziet.

 

* * *

 

Dažkārt ir dīvaina sajūta. To izraisa vientulība, kas var būt arī miljonu pilsētā. Patiesībā var runāt vienīgi par sirds vientulību. Ir parastās ilgas pēc Austras un senām dienām. Nekur nav tik jauki kā Austriņas tuvumā. Tad šķiet, ka esam savās mājās dzimtenē. Taču nav vietā gausties. Visur un vienmēr jābūt stipriem. Es taču zinu — Austra ir tepat!

 

* * *

 

Sestdien, 2. decembrī

(Pl. 20.15). Šodien ir drūma diena. Saņēmu vēstuli no US šachista N. Jaunzema, ka Heilbronā miris Otto Sprūde. Vēl šorīt viņam iemetu vēstulīti — lai veseļojas. Vēstuli beidzu vārdiem: "Tevi cienīdams — Arnolds Šmits." Rīt Sprūdi droši vien apbedīs. Šovakar satiku sporta vadītāja Plūmes kundzi. Pateicu sēru ziņu. Viņa ļoti vēlējās, lai uz Sprūdes kapa noliktu sporta vadītāja vaiņagu. Praktiski tas vairs nav izdarāms. Miris liels sporta cilvēks. Kur palikušas viņa skaistās bildītes, kam bija pasakaina vērtība, jo tur glabājās Latvijas sporta vēsture attēlos. Šķiet, ka Sprūdes vājās plaušas nav pārcietušas ga®o bēgļu gaitu g®ūtības. Saldu dusu mīļajam draugam!

 

* * *

 

Berlīne aptumšojas jau no pl. 16.50 līdz 7.20. Krēslā šur tur tomēr apgaismoti veikalu logi. Ir žēl noskatīties, cik cilvēku skaudīgi vēro desas, gaļu, maizi — visi ēdamo. Katrs droši vien domā: "Kaut varētu pirkt pēc patikas un vēlēšanās!" Rūpes par ēšanu ir tūkstošiem berlīniešu sāpju bērns.

 

* * *

 

Kādā Berlīnes vīna pagrabiņā rakstīts apmēram tā: "Dzersi — mirsi, Nedzersi — mirsi, Tādēļ — dzer!" Bet ko tad?

 

Svētdien, 3. decembrī

(Pl. 21). Vakar vakarā, tikko gribēju iet gulēt — priekštrauksme. Bet, laime — pēc pusstundas atsaukums. Šorīt pagulēju mazliet ilgāk. Apm. pl. 10.30 nokļuvu Berlīnes olimpiskā stadiona basketbola laukumā. "Telefunken" rīkoja turnīru. Tas notika turpat, kur kādreiz 1936. gadā Latvijas basketbols olimpiskā turnīrā piedzīvoja skumjus brīžus. Tas ir sen dzirdēts, vecs un bēdīgs stāsts. "Kronis" toreiz bija latviešu zaudējums poļiem. Turnīrā uzvarēja SGOP 1. vienība, t.i., policisti, ku®u sastāvā bija 4 lietuvieši (arī Leons Baltrunas) un 1 latvietis — Čika (Daugavieši). SCC spēlēja jelgavnieks Šmits (JSB) un Spandau — Rīgas Starta valdes loc. Jēkabsons, kas bija tikko ieradies no Sudetijas un iepriekšējā naktī nemaz negulējis. Neatceros jau arī, kad viņš Rīgā basketbolu vispār pēdējo reiz spēlējis... Turnīrs bija ļoti bāls. Skatītāji — daži desmiti, vairums leiši — nedaudzi draugi laukumā esošiem basketbolistiem. Ieejas biļetes nemaz nebija jāmaksā — gluži kā lauka hokeja sacīkstē, kad turpat netālu spēkojās sievietes. Ja redzēta kāda no slavenajām ASK — Starta spēlēm, tad šis basketbols šķita kā štamgerichts pret karbonādi ar kāpostiem. Vārdu sakot — basketbols vēl pagaidām berlīniešus neinteresē.

 

* * *

 

Pusdienās kopā ar Jēkabsonu aizbraucām uz populāro krievu restorānu "Don". Tur nebija tikai krievi vien, bet arī ķīnieši, japāņi, turki un, protams — latvieši. Netālu sēdēja agronome Dreimane (kādreizējā daiļslidotāja) kopā ar Skrastiņa kundzi (bij. volejboliste) un Soņa. Dominējošā — krievu valoda. Restorāna īpašnieks — Rohde, šķiet, vācietis. Pie krūtīm partijas nozīme, bet runāja arī krieviski. Pie sienām gleznas ar motīviem no krievu dzīves. Mums virs galvas karājās bildīte ar jauku skatu — Ukrainas balto nakti un mīlas pārīti uz žoga. Citur atkal — Maskavas baznīcu torņi u.t.t. Ēdieni — ļoti garšīgi un arī ne dārgi: borša zupa, vinogried u.t.t. Te apgrozījās desmitiem un atkal desmitiem cilvēku bez dzimtenes, bet ar skaistām domām par veco Krieviju un tās daudzpusīgo romantiku.

 

* * *

 

Pl. 14 aizbraucām uz Hohenzollerndamm sporta laukumu, kur Berlīnes apgabala meistarsacīkšu 10. kārtā spēlēja BSVGL un "Blau–Weiss" futbolisti. Pa ceļam gājām kopā ar kādu vācu futbola draugu. Viņš stāstīja, ka berlīniešu iemīļotākā vienība esot pag. gada meistars Hertha, ku®ai pašlaik neveicas. Vienībās vispār daudz ka®avīru, kādēļ spēju līmenis ļoti mainīgs. Bija apm. 5000 skatītāju. Par 2 RM sēdējām. Spēle beidzās 0–0 neizšķirti. 2. puslaikā sāka birt krusa. Pārsvarā gandrīz visu spēli bija "Blau–Weiss", bet BSVGL laimējās. Daudz nopelnu te bija Vācijas valsts vienības 2 m garam vārtsargam Jahnam. Pat bija kopā ar viņu. Jahns ģērbies viscaur melns. Galvā pelēka žokeja cepure. Augumā apm. tāds kā olimpietis Lazdiņš. Gaitā, šķiet, mazliet tūļīgs, bet vajadzīgā brīdī kustībās liels asums. Ir vienmēr tur, kur nāk bumba. Sacīkstē bija daudz latviešu — mēs ar Jēkabsonu, tad Arvīds Jungens, cirka dir. Hugo Bērziņš, kā arī radiofona cilvēki Dulmanis un Videnieks. Jungens saka: "Jahnam ir īsts vārtsarga instinkts. Viņš vienmēr zin, kur uzbrucējs sitīs bumbu. Ko gan vēl citu vārtsargam vajaga?" Jurgens no Jelgavas izmucis pilnīgi bez mantām. Dzīvojis kādu laiku Vācijas dienvidos un ēdis bumbierus. Tagad gudro, ko darīt. Viņš dzirdējis, ka boļševiki viņam kā Jelgavas darba pārvaldes pr–kam aizmuguriski piesprieduši nāves sodu. Jēkabsons visu dienu muldēja anekdotus. Viena no tām: "Es zinu visu. Esmu vecs m... mājas īpašnieks. Sākumā gāja grūti, jo strādāju tikai viens pats..."

 

* * *

 

Sagadījās, ka kopā ar Bērziņu un Jēkabsonu aizgājām uz "Don" arī vakariņās. Pie viena galdiņa sēdēja Rīgas šachists N.Engeļičevs. Bija kopā ar kādu Holandes žurnālisti u.c. Stāstīja, ka esot virsnieks ģenerāļa Vlasova armijā. Pie cita galda atkal šachists Stabiņš. Krievu krodziņš ļaužu pārpilns.

 

* * *

 

Berlīnē dzīvo un strādā Vladimirs Bērziņš.

 

* * *

 

Jēkabsons domā, ka Alfrēds Krauklis it kā palicis pie boļševikiem. Viņš kopā ar daudziem latviešiem kājām aizgājis uz Donbasu?

 

* * *

 

Arvīds Jurgens uzdeva kādu adresi, kur iespējams dabūt dzīvokli — pie Wansee. Vai kopā ar Austriņu tur mitināsimies? Jābrauc apraudzīt, bet nav teikts, ka izdosies. Varbūt tomēr!

 

* * *

 

Vācieši ir taupīgi. Šodien futbola sacīkstē biļetēm izmantota veca rezerve: "Post–Stadion, Berlin NW, Lehrter Str. 57a. Fussball–Städtekampf Wien–Berlin Sonntag, 4. Dez. 1938, 14 Uhr". No šī brīža rīt paies tieši 6 gadi!

 

Pirmdien, 4. decembrī

(Pl. 16.40). Berlīne ne visur un vienmēr vairs ir moderna: kāds vecītis izvadā alu pajūgā, ku®u velk 2 vērši. Zēni tos apbrīno un kaitina.

 

* * *

 

Vēstules no Mārtiņa Kalves un Arnolda Aizstrauta.

 

* * *

 

Dežurēju redakcijā un rakņājos pa vecām avīzēm. Daudz interesantu sporta ziņu. Cirihē miris ievērojamais Šveices futbolists Trello Abeglens. Šveiciešiem viņš bija tas pats, kas austriešiem Sindelārs un mums Šcibelis vai Pētersons.

 

* * *

 

"V.B." ziņo, ka somi izdodot boļševikiem igauņu un latviešu bēgļus.

 

* * *

 

"L.B." ir kāda vēstule no Insbrukas, ka starp turienes 80 bēgļiem dzīvojot arī skolotājs Edgars Laipenieks. Tas ir US skrējējs.

 

* * *

 

Šodien Berlīnē ir latviešu koncerts. Piedalās Kaktiņš, Brīvkalne, Vestene, Leščevskis u.t.t. Nespēju turp nokļūt. Tajā laikā sēdēju "Linden" restorānā un ēdu vakariņas. Kāda vāciete iepakoja māgā 2 štamus un 1 zupu — ēdienus bez kartītēm. Viņa ļoti noskatījās uz mani, ka ēdu bifštiku ar bietēm. Es tikpat skaudīgi vēroju, ka kāds vācietis smēķēja cigaretes, ku®u man nebija...

 

* * *

 

Nekrologs O.Sprūdem "L.B." būs ļoti īss. Telpu trūkuma dēļ kapt. Podnieks atraidīja arī bildīti. Bēdīga sagadīšanās: cik gan daudz jaukas bildītes Sprūde nesagādāja simtiem aizgājēju, bet nu pats aiziet pie Dieviņa, neparādījis palicējiem vairs savu seju. Tā kādreiz ir...

 

Otrdien, 5. decembrī

(Pl. 20.30). Vācu bruņoto spēku virspavēlniecības vakardienas ziņojumā pieminēts, ka iepriekšējā naktī angļu bumbvedēji uzlidojuši Heilbronnai. Tur dzīvoja Otto Sprūde. Ak, Dievs — viņam pat kapā nav miera.

 

* * *

 

Zviedru laikraksts "Dagens Nyheter" ziņojot, ka boļševiki piespieduši Somijā atbrīvot no cietumiem 1000 apcietinātos. Demobilizēta, pēc Associated Press ziņām, arī Somijas armija. Lielā sporta nacija nu reiz ir galīgi izvarota — Paavo Nurmi, Gunara Hekerta un Birgera Vaseniusa zeme...

 

* * *

 

Satiku uz Fridricha ielas Vladimiru Bērziņu. Viņam Berlīnē ir labs darbs, bet nevar atrast dzīvokli sev, kundzei un 2 bērniņiem. Gluži tā pati vaina, kas man. Bērziņš katru svētdienu apmeklējot futbola sacīkstes. "Berlīnieši spēlē ātri, bet īstas sistēmas viņiem nav" — domā bij. mūsu valsts vienības centra pussargs.

 

* * *

 

No Štrālzundas atbraucu jau 30. novembrī, bet pat vēl šodien no Austriņas nav vēstules. Varbūt jāraksta citiem...

 

* * *

 

Zem viena jumta tagad mums darbā ir 3 "lielvalstis" — "Latviešu Balss", "Eesti Sona" un "Lietuvai". Kad šīs avīzes atkal reiz varēs iznākt dzimtenē?

 

* * *

 

Drūms vakars. Trūkst Austras. Galvā ir 1000 dažādu domu. Gandrīz visas tās skumjas.

 

* * *

 

Redakcijā bija kāda vēstule no Kurzemes, kas izrakstīta 26. novembrī. Tur esot drausmīgi un mocoši. Ceļi izmirkuši, kāpēc tanki uz priekšu netiekot. Tajā vietā boļševiki cīņā triecot briesmīgas cilvēku masas. "Protams — fronte neizturēs" — saka rakstītājs.

 

* * *

 

Lielā pilsētā cilvēks šķiet mazs un niecīgs — kā skudra mežā. Dažkārt tā liekas arī šeit. Berlīnē jāprot nepazust, bet tas nav viegli.

 

Trešdien, 6. decembrī

(Pl. 21.30). Bija trauksme. Tikko atgriezos no pagraba. Iznāca tur sēdēt kopā ar kaimiņieni no viesnīcas blakus istabu — kādu krievu dāmu, kas pirms 30 gadiem no Petrogradas aizbēgusi uz Dienvidslāviju, bet tagad, no boļševikiem bēgdama, bijusi Vīnē un tagad nokļuvusi Berlīnē. Vīrs — kāds pensionēts diplomāts palicis likteņa ziņā Belgradā. Tā esot jauka moderna pilsēta, bet tagad no gaisa pilnīgi izpostīta.

 

* * *

 

Jau 7. diena Berlīnē, tomēr Austriņas nav, un nav vēstules. Tā nu iznāk, ka šo grāmatiņu sāku rakstīt bez viņas un arī tagad esmu tikpat noskumis kā tovakar Rīgā. Toreiz i sapņot nevarēju, ka decembrī būšu jau Berlīnē. No tā brīža pagājuši vairāk nekā 2 mēneši. Dzīvoklīša man joprojām vēl nav — mūsu dzīve nenokārtota. Kur, kā un ko?

 

* * *

 

Gandrīz katru dienu no redakcijas uz Fridricha ielu braucu kopā ar gleznotāju Oļģertu Saldavu. Viņš ir kā no laivas izmests — bez naudas un pieklājīgām drēbēm. Arī senie draugi to aizmirsuši. Spriedām, cik labi bija kādreiz Rīgā. Jā — kādreiz...

 

* * *

 

Ar tām nedaudzām rindiņām, ko uzrakstu "L.B", nevarēsim dzīvot. Vienā ziņā, salīdzinot ar miera laikiem, Berlīnē nekas nav mainījies — tā ir dārga pilsēta. 5 miljonu cilvēku vidū katram jāprot dzīvot.

 

* * *

 

Pl. ir 10. Rakstīšu Austriņai. Nevaru tomēr viņu apbēdināt ar skumjām ziņām — tās lai paliek pie manis, jo līdz šim jau priecīgas dienas vispār neesmu varējis viņai sagādāt. Varbūt, varbūt kādreiz vēl tomēr — varbūt...

Berlīnē, Hotel Zentrum

 

Dienasgrāmatu publicēšanai "LV" informācijas redaktors S.Timšāns saņēma no Guntara Saivas Austrālijā. Autora rakstība saglabāta.

Materiālu kopu pēc Austrālijas brauciena sagatavojis

Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!