Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis — "Latvijas Vēstnesim"

Bet ir fakts, ka sankcijas lielākā vai mazākā mērā jau ir sākušās. Minēšu kaut vai tos pašus mūsu norēķinu kontus jeb korespondētājkontus Krievijas bankās, to situācijas saasināšanos Krievijas un Latvijas robežas muitas punktos, kur sākas nebūtiska un sīkumaina "piekasīšanās" pie dokumentu noformēšanas. Runa ir arī par to dokumentu, kas tika gatavots Krievijas Valsts domē un pagaidām, paldies Dievam, vēl nav pieņemts. Tajā, šķiet, Žirinovska partijas pārstāvji nebija ierosinājuši noteikt ekonomiskā embargo piemērošanu attiecībā uz Latviju. To Latvijas ekonomika jau izjūt, to jau izjūt mūsu valsts budžets. Ienākumi ir samazinājušies, un tie turpina samazināties. To var apstiprināt Počas kundze — valsts ieņēmumu valsts ministre. Un tas ir šīs mūsu neapdomīgās politikas rezultāts. Tāpēc mums ir jādomā, ko tagad darīt, lai šīs attiecības normalizētos.

Viens no Krievijas politiķu argumentiem ir Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo cilvēku "diskriminācija" — es gribētu likt šo vārdu pēdiņās. Es esmu kategoriski pret šādu apgalvojumu. Nekādas diskriminācijas nav.

Kad pēdējoreiz biju Krievijā, man uzdeva jautājumu, kāpēc krieviem šeit nevarot būt īpašuma, kāpēc viņiem nav sociālo garantiju, kāpēc viņiem nav vēl tā vai cita. Tātad cilvēki Krievijā vienkārši nav informēti. Mūsu pienākums ir skaidrot, ka tā tas nav, ka lielākā daļa krievu nemaz nevēlas iegūt Latvijas pilsonību. Tā ir tā problēmas būtība. Bet, ja Krievijas politiķi šos jautājumus paceļ tik augstā līmenī, mūsu uzdevums ir kaut kādā veidā izskaidrot un dot kādus politiskus signālus Krievijai, ka mēs esam gatavi civilizēti kārtot šos jautājumus.

Bet nu Dievs ar Krieviju. Visas šīs Krievijas masu saziņas līdzekļu kampaņas rezultātā vairākās Eiropas valstīs — gan to politiķi, gan preses izdevumi — runā par to, ka Latviju vajadzētu tālākā nākotnē mazliet atbīdīt sarunās par tās uzņemšanu Eiropas Savienībā — sakarā ar Latvijas politiku pret krievvalodīgajiem cilvēkiem. Tiktāl tas viss ir aizgājis. Un tas mani vēl vairāk uztrauc. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs nokļūstam izolācijā gan no austrumu, gan no rietumu puses, lai gan rietumvalstīm mēs esam deklarējuši savu stratēģisko mērķi — virzību uz Eiropas Savienību. Tad nu pirmām kārtām mums nevajadzētu norobežoties no Eiropas Savienības prasībām, vismas tās vajadzētu uzklausīt.

Pēc dažām stundām man būs tikšanās ar nu jau bēdīgi slaveno van der Stūla kungu. Atkal man būs viņam jāskaidro, ka mēs kaut ko domājam, kaut ko gribam, kaut ko cenšamies darīt. Bet viņš pajautās, ko tad jūs reāli esat izdarījuši? Un tā reālā mums nav. Tā ir visas šīs problēmas būtība. Mani kā pilsoni un politiķi visvairāk uztrauc tas, ka šīs attieksmes dēļ var samazināties un apjomu ziņā jau samazinās ekonomiskie kontakti ne vien ar Krieviju, bet arī ar Eiropas Savienību. Tas nozīmē, ka mēs zaudēsim darbavietas, ienākumus budžetā, daudzas sociālās garantijas, kuras patlaban mums ir visai pieticīgas un bēdīgas. Bet tagad pat tās ir apdraudētas. Tas mani visvairāk uztrauc.

Un šajā gadījumā es nerunāju par Demokrātiskās partijas "Saimnieks" politikas īstenojumu, par "Latvijas ceļu" vai "Tēvzemei un Brīvībai". Es runāju par Latvijas valsts politiku, par valsts pilsoņu un iedzīvotāju stāvokli kā šīs politikas sekām.

— Droši vien gan Guntars Krasts, gan citi partijas "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" izvirzītie valdības locekļi — Vladimirs Makarovs, Dzintars Rasnačs, Roberts Zīle — dažādu objektīvo apstākļu dēļ ir spiesti būt gan pragmātiski, gan reālistiski noskaņoti. Bet laikam radikālāk noskaņoto dēļ rodas Krievijas vadības antipātijas pret Latviju. Vai tiešām — kamēr Latvijas valdības priekšgalā būs "Tēvzemei un Brīvībai" pārstāvis, nekāds Krievijas un Latvijas attiecību uzlabojums nav sagaidāms?

— Jā, es tā domāju — kamēr mūsu valdības vadītājs būs "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" pārstāvis un varbūt arī — kamēr valdībā būs "TB", diez vai Krievija uzsāks ar mums kaut cik auglīgas un konstruktīvas sarunas.

— Vai šīs Saeimas laikā ir iespējami kādi grozījumi Pilsonības likumā?

— Ja Latvijā būtiski nemainīsies iekšpolitiskā situācija, grozījumi Pilsonības likumā šīs Saeimas laikā nebūs iespējami. Visi, arī "Latvijas Vēstneša" lasītāji, jau zina, ka mūsu, valdību veidojošo partiju frakciju rokas saista noslēgtais koalīcijas līgums, proti, ka neaiztiksim Pilsonības likumu, nepieļausim radikālus grozījumus tajā, kamēr pastāv tagadējā valdības koalīcija.

Ja nu tā tas ir, tad, ķeroties klāt pie Pilsonības likuma: vai nu koalīcijai ir jāizjūk, vai arī jābūt kādam citam risinājumam, ja vēlamies grozījumus Pilsonības likumā. Tagad frakcija "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", kā es saprotu, neņemot vērā pagājušajā sestdienā savas partijas konferencē pieņemto lēmumu — ne soli atpakaļ Pilsonības likuma caurskatīšanā —, ir gatava piekrist, ka likuma grozījumi iesniedzami attiecīgajām Saeimas komisijām. Domāju, ka tā ir tikai taktika, lai noturētu to pietiekami ilgi, apspriežot, grozot, atliekot, līdz sestās Saeimas pilnvaru laiks būs beidzies.

— Šodien jums būs tikšanās ar augsto komisāru holandieti van der Stūla kungu. Attiecībā uz viņu Latvijā ir gan ironiska, gan sašutuma pilna attieksme. Bet, ja viņa vietā šajā amatā būtu kādas citas Rietumeiropas valsts pārstāvis, vai tad Latvijas vērtējums cilvēktiesību laukā būtu citāds?

— Es nevaru, protams, tieši prognozēt. Iepriekšējās tikšanās laikā van der Stūls man teica, ja Nīderlandes pilsonības likumā jeb naturalizācijas noteikumos būtu tādas normas kā Latvijā — attiecībā uz valsts vēsturi, kultūru, tradīcijām — viņš arī nevarētu tik daudz pastāstīt. Tātad viņš uzskata, ka Latvijā esošās prasības ir pārlieku augstas. Jau toreiz viņam sacīju, ka šīs prasības pazeminās, ņemot vērā gan cilvēku vecumu, gan citus faktorus. Bet van der Stūls no ieteikumiem neatkāpjas, un es paredzu, ka man būs visai grūta un abām pusēm ne visai patīkama saruna.

— Bet vai nav īpaša nozīme augstā komisāra tautībai?

— Es, atklāti sakot, nemaz nezinu tik labi Rietumeiropas valstu prasības šim cilvēktiesību augstā komisāra postenim. Varbūt van der Stūls vienkārši izpilda to, kas no viņa tiek prasīts, neko nepieliekot klāt no sevis kā no personības. Bet es nevaru to komentēt.

Domāju, ja šis augstais komisārs būtu no citas valsts, piemēram, no Vācijas, kur šīs etniskās un tautību problēmas ir sarežģītākas, kur pēdējā laikā diezgan bieži ir dažādas izcelsmes iedzīvotāju konflikti, viņš mūs labāk saprastu. Nīderlandē, man šķiet, nekādu šāda veida problēmu nav. Bet tajā pašā laikā viņš sacīja — mums ir jāievēro Eiropas Savienības kritēriji un prasības.

Var jau būt, ka tur ir kaut kas savādāks. Neesmu tik dziļi un precīzi iepazinies ar augstā komisāra tiesībām un pienākumiem, lai varētu teikt, ka kādas citas zemes pārstāvis būtu Latvijai labāks vai pieņemamāks.

— Bet van der Stūla paziņojumiem taču ir tikai rekomendējošs raksturs.

— Jā, protams. Eiropas Savienība, piemēram, nevienam neko neuzspiež. Viņi tikai pasaka: — tādi ir mūsu standarti. Tādas ir mūsu prasības, lai kļūtu par pilntiesīgajiem Eiropas Savienības locekļiem. Bet tad nu esiet tik labi un orientējieties pēc šiem standartiem. Ja jūs šos standartus neievērosit, par pilntiesīgu Eiropas Savienības locekli arī nekļūsit.

Van der Stūls regulāri ierodas pie mums un regulāri to arī atgādina. Mums tā vai citādi, agrāk vai vēlāk ar to vajadzēs rēķināties. Neraugoties uz kaut kādu Krievijas Federācijas politiku krievvalodīgo tiesību un citos jautājumos.

— Pagājušā nedēļā bijāt Austrumeiropas un Viduseiropas valstu parlamentu vadītāju sanāksmē Bukarestē. Kādi jums iespaidi, kādi apspriedes rezultāti?

— Iespaidi man ir ļoti labi. Eiropas Parlamenta prezidents Džils Roblesa kungs, viņa vietniece Magdalēna Hofas kundze no Vācijas un citi Eiropas Savienības Parlamenta deputāti, kuri piedalījās šajā saietā, ļoti uzmanīgi uzklausīja katru pārstāvi no desmit valstīm, kas asociētas Eiropas Savienībā. Pēc tam, kad biju uzstājies ar runu par Latvijas situāciju, vakarā pēc sēdes Hofas kundze un arī vairākas citas Eiropas Savienības amatpersonas uzslavēja manis teikto par to, kas Latvijā padarīts, lai mēs tuvotos Eiropas Savienības standartiem. Viņi uzsvēra, ka pirmām kārtām runa bijusi ļoti konkrēta. Es ziņoju par to, kāda Latvijā ir monetārā situācija, tātad kāds ir inflācijas līmenis, kāds ir mūsu valsts ārējais parāds, kāds pie mums ir bezdarba līmenis, par citām lietām, un viņi izteica lielu gandarījumu.

Bet tajā pašā laikā viņi tikpat mierīgi un nosvērtā tonī pateica, ka Eiropas Savienības prasības pret visām desmit asociētajām kandidātvalstīm nav pazeminājušās un ka galvenā atbildība par to, vai kāda valsts tuvināsies vai netuvināsies Eiropas Savienībai, gulsies tieši uz šīs valsts parlamentu, uz tā likumdošanas praksi. To mēs nepārprotami sapratām.

Man bija gandarījums par to, ka varēju tikties ar tuvākajiem kaimiņiem — ar Landsberģa kungu no Lietuvas un Savi kungu no Igaunijas. Pārrunājām savu divpusējo attiecību nostiprināšanas jautājumus.

Man lielu gandarījumu radīja tas, ka gan Savi kungs, gan Landsberģa kungs pilnībā atbalstīja mūsu nostāju un mūsu skaidrojumu attiecībā uz 3.marta piketu pie Rīgas Domes. Tiesa, citām ES asociēto valstu delegācijām par to visu nebija ne mazākās intereses.

— Faktiski tikai kādi četri darba mēneši ir atlikuši sestajai Saeimai. Ko tā varētu vēl pagūt paveikt šajā neilgajā laikā? Tādu fundamentālu jeb pamatīgu?

— Manuprāt, būs tikai pāris mēnešu pilnvērtīga darba — līdz nākamās Saeimas ievēlēšanai. Un šie darbi tāpat būs ietīti pirmsvēlēšanu kampaņas dūmakā.

Saskaņā ar Eiropas Savienības prasībām mēs varētu pabīdīt uz priekšu mūsu sociālo likumdošanu, saskaņojot to ar Eiropas Savienības prasībām. Tas attiecas uz pensijām, dažādiem pabalstiem bezdarba vai saslimšanas gadījumos, bērnu vai maternitātes pabalstiem. Tie ir tie jautājumi, kas Latvijā neatliekami jārisina.

Īpašu uzmanību vērst uz šiem jautājumiem mani lūdza aizpagājušajā nedēļā uz Latviju atbraukusī Eiropas Parlamenta sociāldemokrātiskās frakcijas līdere Paulīna Grīnas kundze. No 626 Eiroparlamenta deputātiem 213 ir sociāldemokrāti. Grīnas kundze uzsvēra, ka viens no būtiskākajiem un stratēģiskākajiem uzdevumiem varētu būt Latvijas Republikas likumdošanas sakārtošana sociālās nodrošināšanas jomā atbilstoši Eiroparlamenta prasībām. Tas, manuprāt, ir viens no tiem stratēģiskajiem uzdevumiem, kas vēl sestās Saeimas laikā būtu izpildāms.

Otrs — normalizēt attiecības ar Krieviju, par ko jau runājām. Kā tas notiks, to es vēl jums nevaru pateikt, bet tas mums ir jādara. Jo ātrāk, jo labāk.

Tikko biju pie Valsts prezidenta. Stundu runājām par pašreizējo politisko situāciju valstī, par to, kā partijām vajadzētu rīkoties, lai rastu izeju no tagadējās situācijas.

— Vai no šodienas, otrdienas, redzespunkta, ir iespējama nopietna valdības krīze, kam sekotu tās demisija?

— Es ļoti to negribētu, lai līdz tam mēs nonāktu. Taču viss ir atkarīgs no tā, kā frakcija "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" izturēsies pret iespējamajiem grozījumiem Pilsonības likumā. Tas pašlaik ir galvenais klupšanas akmens.

— Nesen Saeimas sekretārs Indulis Bērziņš izteica viedokli, ka vajadzētu izdarīt Saeimas Kārtības rullī tādus grozījumus, kas uzliktu par pienākumu nākamās Saeimas deputātiem turpināt izskatīt jau iepriekšējās Saeimas akceptētos likumprojektus. Vai tā varētu notikt?

— Vēl neesam šo jautājumu oficiāli izskatījuši Prezidijā. Bet mēs, savstarpēji šo jautājumu pārrunājot, esam nonākuši pie slēdziena, ka būtu nepieciešami attiecīgi grozījumi Kārtības rullī. Katrā ziņā es kā deputāts un Saeimas priekšsēdētājs atbalstīšu tādus grozījumus, kas ar likumu uzliks par pienākumu katrai nākamajai Saeimai neatmest jeb neiemest papīrgrozā iepriekšējās Saeimas nepabeigtos likumus un citu dokumentu projektus. Savulaik sestā Saeima pārņēma no piektās Saeimas apmēram piecus simtus dažādu dokumentu, no kuriem izskatīja tikai dažus desmitus. Pārējie gluži vienkārši tika aizmesti projām kā gluži nevajadzīgi. Tādēļ es noteikti atbalstīšu šo ideju, ka nākamā Saeima turpina izskatīt iepriekšējās Saeimas pirmā vai otrā lasījumā akceptētos dokumentus — vienalga kādā kvalitātē.

— Vai ir paredzami tādi grozījumi Kārtības rullī, kas ļautu Saeimas deputātiem runāt arī no vietas?

— Tas varētu būt trīs gadījumos, kas paredzēti Kārtības ruļļa 66. un 67.pantā. Pirmkārt, sniedzot paziņojumus (par komisijas vai kādām citām sēdēm), otrkārt, izsakoties, kā lieta virzāma tālāk, treškārt, runājot par Kārtības ruļļa pārkāpumiem. Šajos trīs gadījumos ir paredzēta runāšana no vietas. Savukārt debatēm jebkurā lasījumā vajadzētu būt no tribīnes. Es un mani kolēģi, kas ierosināja šos labojumus, uzskatām: ja cilvēks runā ar auditoriju, neatkarīgi no runas ilguma jāskatās uzrunātajiem acīs un jābūt ar seju pret auditoriju.

— Pagājušajā reizē intervijā ļāvāt saprast, ka Saeima kļūstot vienprātīgāka? Vai tagad arī varat apstiprināt šādu iespaidu?

— Jā, es domāju, ka dažādā ziņā iepriekšējās intervijas virsraksts nepavisam nav bijis kļūdains. Dažos jautājumos mēs, deputāti, patiešām esam kļuvuši vienprātīgāki. Bet, tuvojoties vēlēšanu kampaņai, katras partijas politiskās vēlmes un intereses tomēr būs atšķirīgas. Šo vienprātību saglabāt man kā Saeimas priekšsēdētājam un kā plenārsēžu vadītājam būs arvien grūtāk. Bet ko lai dara? Tāda ir tā pasaules demokrātijas prakse, un ar to mums ir jārēķinās.

Vienprātīgi mēs parasti esam vienā jautājumā — atliekot valdības atbildes uz deputātu jautājumiem no vienas sēdes uz otru. Tur mums ir gandrīz pilnīga vienprātība. Vienprātība mūsu vidū valdīja arī tad, kad bija jābalso par Saeimas Lieldienu brīvdienām un dažām citām lietām, kur deputāti ir īpaši ieinteresēti. Te nu izpaužas gluži vai deputātu korporatīvā saikne.

Bet, kopumā vērtējot, vēlreiz gribu sacīt, ka vismaz ziemas sesiju Saeimas deputāti aizvadījuši auglīgā darbā un ar sava pienākuma apziņu.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu redaktors