Par mūsu kopējā maka tēriņu plānošanu

— Kas, jūsuprāt, bijis aktuālākais valsts budžeta izpildē februārī?

— Kā rāda Valsts kases apkopotais pārskats par valsts un pašvaldību pamatbudžetu un speciālo budžetu izpildi šā gada pirmajos divos mēnešos (publicēts "LV", nr.73/74, vakar, 19.martā — red.), situācija februārī salīdzinājumā ar janvāri nav būtiski mainījusies. Joprojām ieņēmumi ir stabili, bet izdevumi nesasniedz plānoto.

Protams, tas nenozīmē, ka mēs gribētu, lai visi tērē cik spēj, tomēr nav apšaubāms fakts, ka līdz ar šādu tencenci parādās nepilnības budžeta izdevumu plānošanā. Divos mēnešos, pretēji plānotajam, valsts pamatbudžetā nav iztērēti 15 miljoni latu — ik diena, ko ieplānotie un rezervētie resursi neracionāli "noguļ", arī maksā naudu.

Bez šaubām mēs priecājamies, ka stabili pildās ieņēmumu daļa. Tas nozīmē, ka arī gadījumā, ja notiks kāda kavēšanās ar plānoto līdzekļu ienākšanu Privatizācijas fondā, mēs varēsim to kompensēt ar nodokļos virs prognozētā iekasēto. Jo gandrīz 50 miljonu ieņēmumi, kas, šī gada budžetu veidojot, tika ieplānoti no Privatizācijas fonda, ir ievērojama summa — ar to, teiksim, var tikt nosegts gandrīz mēnesis valsts pamatbudžetā. Tomēr nevaram būt arī neapdomīgi optimistiski — šie rādītāji taču atspoguļo tikai pirmos divus gada mēnešus.

Savukārt speciālo budžetu izpildes analīze atkal liecina par parādību, pret kuru mēs jau sen iebilstam, — daudzajām mazajām "kabatām", kuras katra ministrija cenšas sev izveidot, tie ir speciālajā budžetā noteiktiem mērķiem iezīmēta nauda, kuru nekam citam tērēt nedrīkst. Arī šajās pozīcijās ir ievērojami mazāk tērēts, nekā plānots — kopējie ieņēmumi kopš gada sākuma ir aptuveni 95 miljoni, bet izdoti 80 miljoni. Diemžēl šo naudu nav iespējams pārdalīt citiem, tajā brīdī varbūt daudz svarīgākiem mērķiem. Tā, piemēram, mums šobrīd būtu ļoti aktuāli daudz vairāk investēt Austrumu robežā, integrācijā Eiropas Savienībā un citās valstiski ļoti svarīgās lietās, kurām resursus diemžēl atrast nevaram. Bet vienlaikus mums ir daudzas šādas "kabatiņas", kuru pārvaldītāji priecājas, ka neraugoties uz efektīvu izdevumu programmu trūkumu, šo naudu nevar pārdalīt par labu nevienam citam.

Kaut arī, protams, pašreizējā situācijā, atšķirībā no visai nesenās pagātnes, ir patīkami apzināties, ka vairs nav saspringti jādomā, vai kārtējie nepieciešamie izdevumi tiks segti ar pietiekami lieliem ieņēmumiem. Šobrīd turpretim ir jādomā, kā mums šo nelielo pārpalikumu racionālāk izmantot.

— Vai tas nozīmē, ka, plānojot nākamā gada budžetu, varētu tikt mainīta šīs budžeta izdevumu daļas plānošanas kārtība, lai sasniegtu lielāku precizitāti?

— Domāju, ka tomēr ne. Tieši otrādi — katra ministrija cīnās par sev īpaši paredzētiem līdzekļiem: vai nu iezīmēt kādu nodokli, vai izveidot kādu fondu un šim mazajam fondam vēl savu struktūru, kas to pārvaldītu. Šāda pieeja ir pilnīgi neracionāla, jo mūsu valsts ir maza gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā, tādēļ grūti nodalīt šo programmu robežas, piemēram, laukos — kur ir lauku attīstība, kur ir vides programma, kur — darbavietu radīšana un kur ir pašvaldību attīstības veicināšanas programma. Tā ir viena kopīga sfēra, kur visiem līdzekļiem, ko mēs novirzām laukiem — subsīdijām, kredītiem vai aizdevumiem — ir jābūt vienā kabatā, lai šos resursus varētu pēc iespējas racionāli izmantot. Nevis katrai jaunai idejai veidot savu naudas maku, kur ielikt savu mazumiņu.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu redaktore

Kaut arī Latvijas tiesību sistēma pēc savas būtības aizvien vairāk sāk līdzināties rietumvalstu tiesību sistēmai, likumu piemērošanas rezultāti tomēr ir atkarīgi no prasmes piemērot tiesību normas un no juridiskās domāšanas veida progresa, kas neatrodas līdzsvarā ar likumu pilnveidošanas sasniegumiem. Likumu pilnveidošanas process savukārt ir saistīts ar normatīvo aktu seku prognozi. Piemēram, gadījumos, kad likuma piemērotājam šķiet problemātiska starptautisko līgumu nosacījumu izpilde, tiek izteikts aizbildinājums par nepilnībām vai "baltajiem plankumiem" Latvijas likumos, tādējādi nerespektējot no starptautiskajiem līgumiem izrietošās Latvijas saistības. Šādos gadījumos tiek aizmirsts vai arī nav informācijas par 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 27. panta esamību, kas nosaka: dalībvalsts nedrīkst atsaukties uz savas iekšējās likumdošanas prasībām, lai attaisnotu līgumu neizpildi. Starptautisko tiesību normu piemērošana ir pilnveidojama, ne tikai izstrādājot tām atbilstošas nacionālās tiesību normas, bet arī nodrošinot konvenciju izpildi. Tomēr tik augsts atbildības līmenis par konvenciju izpildi, kāds ir Eiropas valstu vairākumā, kad konkrētas valsts institūcijas vai amatpersonas nevis formāli, bet reāli atbild par katru valstij saistošu konvenciju izpildi, tajā skaitā par nacionālo likumu atbilstības nodrošināšanu attiecībā uz konvencijas normu izpildi, Latvijā ir nākotnes jautājums.

Juridiskās sadarbības konvenciju sagatavošana ratifikācijai ir darbietilpīgs process, turklāt, gatavojot atzinumus par nepieciešamību pievienoties kādai noteiktai konvencijai, speciālistiem svarīga ir pieredze par dažādu konvenciju savstarpējo saistību. Piemēram, 1990. gada Eiropas konvencijas "Par noziedzīgā ceļā iegūto ienākumu legalizēšanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju" ratificēšanas iespēju izpēte tika uzsākta 1996. gadā, bet parakstīta Eiropas Padomē tikai 1998. gada 11. martā. Pašreiz, vērtējot tādas nozīmīgas konvencijas kā 1968. gada Briseles un 1988. gada Lugāno konvencijas par tiesu kompetenci un tiesu spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, 1967. gada Eiropas konvenciju par bērnu adopciju, ir skaidrs: pirms pievienošanās tām ir būtiski nodrošināt to juridiski kvalitatīvu tulkojumu, kā arī saskaņot civilprocesuālās un civiltiesiskās attiecības starp nacionālajām un starptautiskajām tiesību normām. Apzinot nepieciešamību pievienoties 1977. gada Eiropas konvencijai par terorisma apkarošanu, kas pēc savas būtības ir politiska rakstura konvencija, ņemami vērā politiskie, militārie un finansiālie aspekti, kā arī fakts, ka tā ir cieši saistīta ar 1957. gada Eiropas konvenciju par izdošanu un tās papildu protokolu un otro papildu protokolu. Ja valstis ir ratificējušas gan Eiropas konvenciju par terorisma apkarošanu, gan Eiropas konvenciju par izdošanu un tās papildu protokolus, tad tām nevarētu rasties problēmas starptautiskajā sadarbībā krimināltiesiskajos un kriminālprocesa jautājumos.

Nepastāvot nacionālajai tiesiskajai bāzei un kvalificētiem starptautisko tiesību speciālistiem, kas izvērtētu konvenciju atbilstību nacionālajiem likumiem un nodrošinātu iespēju reāli pildīt konvencijas nosacījumus, pievienoties daudzajām konvencijām tikai formas pēc nav lietderīgi, jo efektīva starptautiski tiesiskā sadarbība un tiesiskā palīdzība būs sarežģīti īstenojama.

Veiksmīga tiesību normu piemērošana ir atkarīga arī no tādas darbības kā normatīvo aktu seku prognoze, t.i., novērtējot likumu politisko, ekonomisko ietekmi, prognozējot likumu varbūtējās sekas pēc to spēkā stāšanās, nodrošinot ar likumu piemērošanu saistīto izdevumu pastāvīgu kontroli. Latvijā NPAP — Nacionālās programmas acquis pārņemšana paredz, ka ir jāveido normatīvo aktu seku novērtēšanas sistēma.

1995. gadā OECD (angļu val. — Organisation for Economic Cooperation and Development) — Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija pieņēma ieteikumu dalībvalstīm noteikt pārvaldes metodes, ar kuru palīdzību tiktu nodrošināta valdības izdoto normatīvo aktu kvalitāte. Latvijai, veidojot savas nacionālās normatīvo aktu seku novērtēšanas sistēmas, ir iespēja pārņemt to normatīvo aktu projektu izstrādāšanas metodoloģiju, kuru OECD valstis laika gaitā ir pilnveidojušas. OECD padome ir iekļāvusi normatīvo aktu pārbaudes sarakstā jautājumus, kurus daudzas OECD valstis izmanto likumu izstrādāšanas procesā (piemēram, likumu piemērošana; visu ieinteresēto pušu iespēja izteikt savu viedokli u.c.). Pastāv arī tāda programma kā RIA ( angļu val. Regulatory Impact analysis) — Vadības iedarbības analīzes, ar kuras palīdzību tiek vērtēti normatīvo aktu projekti. RIA programma paredz to budžeta izdevumu, kas saistīti ar normatīvo aktu piemērošanu, aprēķināšanas kārtību. RIA vienkāršākās formas izpausme ir saraksts ar normatīvā akta piemērošanas pozitīvajām, negatīvajām un nenoteiktajām sekām. Eiropas valstis izmanto RIA programmas kā vienu no līdzekļiem valstisku problēmu risinājumiem, lēmuma pieņemšanā par likumprojekta tālāku virzību ņemot vērā vairākus faktorus, kas saistīti ar politiskiem apsvērumiem, starptautisko līgumu saistībām, ekspertu atzinumiem. RIA programmas veic arī ieņēmumu un izmaksu analīzi, lai informētu lēmumu pieņēmējus par tām alternatīvām, kuras būtu izdevīgākas sabiedrībai izmaksu ziņā.

Latvijā 1996. gada 30. aprīļa Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumi gan ietver prasību prognozēt paredzamās tiesību akta pieņemšanas politiskās un sociālās sekas un rezultātus, tā izpildei nepieciešamos finansu līdzekļus un šo finansu līdzekļu avotus, tomēr detalizētāka metodoloģija projektu analīzes veikšanai un konkrēta atbildīga valsts institūcija, kas veiktu normatīvo aktu piemērošanas seku prognozi, pašreiz nepastāv. Līdz ar pievienošanos konvencijām un no tām izrietošām saistībām pildīt citu valstu lūgumus Latvijai ir jārealizē starptautiskā tiesiskā sadarbība, kas būs neefektīva, ja laikus, vēl projekta izstrādāšanas stadijā, paralēli netiks radīti projekta īstenošanas fondi vai resursi, kas nodrošinātu slikumu reālu funkcionēšanu vai īstenošanu tālākā perspektīvā.

Veidojot vēlamo juridisko bāzi starptautiskās tiesiskās sadarbības īstenošanai, vispirms ir jāņem vērā iespēja reāli pildīt tos uzdevumus, kas izriet no Latvijas starptautiskajām saistībām, tajā skaitā — pilnveidot valsts institūciju struktūras atbilstoši konvencijas prasībām , nepārtraukti paaugstinot to speciālistu profesionālo kvalifikāciju.

Starptautisko tiesību normu piemērošanas ideālais variants būtu, ja, cilvēks, griežoties pēc tiesiskās palīdzības, justu vismaz interesi veicināt, ja ne panākt viņam labvēlīgu jautājuma risinājumu.