"Būtu gandarīts, ja mūsu valsts atteiktos no nāvessoda"

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Turpinājums no 1.lpp.

Pēc manā rīcībā esošās informācijas, pēc manis pasludinātā moratorija nāvessodu tiesas piespriedušas trijām personām, divi tiesas spriedumi stājušies likumīgā spēkā.

Abu uz nāvi notiesāto personu apžēlošanas lūgumi vēl nav saņemti.

Latvijā nav nevienas ar nāvessodu notiesātas personas, kuras apžēlošanas lūgums būtu noraidīts un kura gaidītu nāvessoda izpildīšanu. Visi iesniegtie uz nāvi notiesāto personu apžēlošanas lūgumi izskatīti jau 1996. gadā.

Pasludinot moratoriju nāvessoda izpildīšanai, es arī vēlējos, lai izvērstos plašāka diskusija par nāvessodu, dodot iespēju pārdomām par tā atcelšanu Latvijā. Ir izteikti dažādi viedokļi.

Aptauju un diskusiju rezultāti gan liecina par to, ka pašlaik lielākā daļa aptaujāto personu atbalsta nāvessoda nepieciešamību mūsu valstī.

Par vienu no galvenajiem argumentiem nāvessoda atbalstītāji uzskata un ir pārliecināti, ka nāvessods kā izņēmuma soda veids spēj atturēt noziedzniekus no slepkavību un citu smagu noziegumu izdarīšanas. Tomēr jāatzīst — un tas ir pierādīts, — ka gan pasaules, gan Latvijas ilggadējā prakse liecina par to, ka nāvessods neveic tā saucamās ģenerālās prevencijas funkcijas, tas ir, lai citas personas atturētu no noziegumu izdarīšanas. Statistika liecina, ka slepkavību skaits Latvijā, sākot ar 1991. gadu, visumā stabilizējies, līdz 1996. gadam pat nedaudz samazinājies, tomēr 1997. gadā salīdzinājumā ar 1996. gadu tīši izdarīto slepkavību skaits atkal pieaudzis.

Satraucošas ziņas ir par reģistrētajiem noziegumiem šā gada sākumā. Gada pirmajā mēnesī valstī audzis visu reģistrēto noziegumu skaits, notikušas jau 24 slepkavības! Gandrīz katru dienu par to lasām presē, turklāt slepkavības kļūst arvien bīstamākas, tās izdarītas, lietojot sprāgstvielas, šaujamos ieročus.

Manuprāt, tieši šis apstāklis arī satrauc sabiedrību, tieši tāpēc izskan doma, ka nāvessods likumdošanā jāsaglabā un tas jāizpilda.

Tomēr atcerēsimies, ka nāvessods par tīšu slepkavību izdarīšanu pastiprinošos apstākļos Latvijā pastāv nepārtraukti no 1954. gada un, kā redzams, nav ietekmējis to noziegumu skaitu, par kuriem var piespriest šo izņēmuma sodu.

Katram noziegumam ir divas puses — ir cietušā un apsūdzētā puse. Man var pārmest, ka, runājot par apžēlošanu, slepkavām piespriestā nāvessoda aizstāšanu ar mūža ieslodzījumu, es neaizstāvu cietušās puses intereses.

Apliecinot visdziļāko sapratni un saprotot arī tos cilvēkus, kuri nozieguma izdarīšanas rezultātā zaudējuši savus tuviniekus, man tomēr gribas atzīt, ka, izpildot nāvessodu slepkavām valsts vārdā, mēs nekādā mērā nesamazināsim tās ciešanas, ko izjutuši bojā gājušo tuvinieki — bērni, vecāki, laulātie.

Pašreiz Latvijā mūža ieslodzījumu izcieš trīs notiesātie, kuru apžēlošanas lūgumus esmu apmierinājis, aizstājot nāvessodu ar mūža ieslodzījumu.

Šie trīs notiesātie, tāpat kā visi citi apcietinājumā esošie un notiesātie, kuri sodu izcieš cietumos — un tādu ir vairāk nekā 10 tūkstoši — ir mūsu sabiedrības produkts, mūsu sabiedrības radīti, un sabiedrībai viņi jāpacieš, jāuztur, kamēr vien pastāvēs noziedzība.

Nav mazsvarīgs arī nāvessoda izpildīšanas fakts. Kādai personai ir jāizpilda otram cilvēkam tiesas piespriestais nāvessods. Vai viegli atrast tādu cilvēku, kas izpilda nāvessodu? Vai viegli personām, kuras piedalās šī soda izpildīšanā? Domāju, ka ne.

No iepriekš teiktā jums būs saprotama mana nostāja nāvessoda jautājumā. Būtu gandarīts, ja mūsu valsts atteiktos no nāvessoda, un esmu pārliecināts, ka sabiedrība to arī nākotnē pieņems.

Es vēlētos dzirdēt abus viedokļus šajā konferencē, kurā profesionāli jādiskutē par nostāju gan par, gan pret nāvessodu.

Ceru, ka konferencē iegūtās atziņas nenonāks pretrunā ar deputātu balsojumu, bet amatpersonu argumentētie apgalvojumi — ar viņu rīcību.

Konferences dalībnieku vidū:

Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš, priekšsēdētājs Andris Guļāns;

Apvienoto Nāciju Latvijas asociācijas ģenerālsekretārs Eižens Āriņš, Lietuvas Cilvēktiesību asociācijas atbildīgais sekretārs Stasis Kaušinis, Igaunijas Cilvēktiesību institūta direktore Merle Harnoja un Zviedrijas Starptautiskā liberalā centra īpaša padomniece cilvēktiesibās Johanna Stranda.

Foto:Māris Kaparkalējs, "LV"

Konferences ietvaros sarīkoto izstādi apmeklēja Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka