Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Būtu gandarīts, ja mūsu valsts atteiktos no nāvessoda". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.02.1998., Nr. 44/45 https://www.vestnesis.lv/ta/id/46937

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Būtu gandarīts, ja mūsu valsts atteiktos no nāvessoda" (turpinājums)

Vēl šajā numurā

19.02.1998., Nr. 44/45

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Būtu gandarīts, ja mūsu valsts atteiktos no nāvessoda"

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Uzruna konferencē "Nāvessods, sabiedrības un indivīda drošība". Rīgā 1998. gada 18. februārī

Iesākot savu uzrunu, pateicos konferences rīkotājiem — Apvienoto Nāciju Latvijas asociācijai, kas, atsaucoties uz Zviedrijas Starptautiskā liberālā centra aicinājumu, piedalījās šīs diskusijas tapšanā.

Šodien tiks izskatīta viena no presē un sabiedrībā visvairāk diskutētajām problēmām, kuras lemšanā Valsts prezidentam ir viena no lielākajām atbildībām. Jautājumā par nāvessodu — būt vai nebūt — vajadzētu pakļauties vienīgi cilvēciskām interesēm, bet ne populistiskai nostājai. Izmantojot savas Latvijas Republikas Satversmes 45. pantā garantētās apžēlošanas tiesības, kā arī būdams pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk likums par nāvessoda atcelšanu tiks pieņemts, 1996. gada 24. septembrī, uzstājoties Eiropas Padomes parlamenta asamblejā Strasbūrā, paziņoju par moratoriju nāvessoda izpildīšanai Latvijā. Ritot laikam, kopš šī paziņojuma esmu nonācis pie pārliecības, ka mans lēmums ir bijis pareizs. Kad Strasbūrā sniedzu savu paziņojumu, nedomāju, ka diskusija par to, būt vai nebūt nāvessodam Latvijā, izvērsīsies tik plaša un ka tiks organizēta tāda līmeņa apspriede un diskusija kā šīsdienas konferencē.

Starptautiskie dokumenti cilvēktiesību jautājumos, kurus ratificējusi vai gatavojas ratificēt Latvijas Republika, garantē cilvēka pamattiesības — tiesības uz dzīvību.

1995. gadā, iestājoties Eiropas Padomē, arī Latvija apņēmās ne vēlāk kā gada laikā ratificēt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. protokolu par nāvessoda atcelšanu miera laikā, tomēr līdz šim laikam tas nav izdarīts. Pagājušā gada 4. jūnijā Saeima ratificēja šo konvenciju, tomēr bez 6. protokola.

Mans lēmums par moratoriju nāvessoda izpildīšanai nav nācis pēkšņi un nepārdomāti. Izpildot Valsts prezidenta pienākumus no 1993. gada, man nācies izskatīt sešu uz nāvi notiesāto personu lūgumus, tieši tik daudz, cik nāvessodu spriedumi šajā laikā stājušies likumīgā spēkā. No šiem gadījumiem trijiem notiesātajiem nāvessods izpildīts, jo apžēlošanas lūgumi noraidīti.

Katru apžēlošanas lūgumu par nāvessodu esmu apspriedis ar Apžēlošanas padomi — gudriem padomdevējiem, pieredzējušiem dažādu profesiju pārstāvjiem, kompetentām amatpersonām, tomēr katrā gadījumā lēmumu par apžēlošanu — saglabāt vai nesaglabāt notiesātās personas dzīvību — man nākas izšķirt pašam. Un katrā gadījumā tas ir ļoti grūts solis. Tieši nopietnu pārdomu rezultātā, izskatot katru konkrētu uz nāvi notiesātā lūgumu, nācu pie atziņas un tāpēc arī Eiropas parlamenta asamblejā Strasbūrā paziņoju, ka izsludinu prezidenta moratoriju nāvessoda izpildei, apsolot, ka nenoraidīšu nevienu uz nāvi notiesātā apžēlošanas lūgumu. Zinu, ka man dažkārt tiek pārmests populisms un vēlme nāvessoda jautājumā sekot Eiropas prasībām.

1996. gada augustā Saeimā tika iesniegts jaunā Krimināllikuma projekts, kurā nāvessods saglabāts par tīšu slepkavību pastiprinošos apstākļos. Šobrīd Saeimā Krimināllikuma projekts izskatīts jau divos lasījumos. Deputāti nobalsojuši par nāvessoda saglabāšanu Latvijas likumdošanā.

Kādu lēmumu pieņems deputāti? Gribas cerēt, ka, izskatot šo jautājumu Saeimā trešajā lasījumā, deputāti nevadīsies no subjektīvā viedokļa, bet no valsts interesēm citu Eiropas valstu pieredzes un Eiropas institūciju ieteikumiem.

Apžēlojot uz nāvi notiesātos, likumdevējs devis Valsts prezidentam tiesības aizstāt tiesas piespriesto nāvessodu tikai ar mūža ieslodzījumu. Tas nozīmē, ka arī pēc apžēlošanas notiesātā persona atlikušo mūža daļu pavadīs cietuma kamerā, lai izciestu sodu, domātu par izdarīto, pārdzīvotu to līdz sirds dziļumiem un saprastu dzīvības un neatgūstamās brīvības cenu. Šobrīd jebkāda cita likuma interpretācija ir izslēgta.

Ar savu paziņojumu par to, ka apžēlošu uz nāvi notiesātos, neesmu vēlējies ietekmēt tiesu varu. Tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti likumam. Ja spēkā esošā likumdošana paredz nāvessoda kā izņēmuma soda piemērošanu, to piespriest vai ne ir vienīgi tiesas kompetencē.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!