Mēs visi Eiropā

Zentas Mauriņas goda diena Vācijā

Latvijas Republikas vēstniecība Vācijā 28. oktobrī rīkoja Zentas Mauriņas 100. dzimšanas dienas svinības. Sarīkojums notika Ziemeļreinas–Vestfālenes federālo un Eiropas lietu ministrijas telpās, un tā patrons bija pats ministrs prof. Dr. Manfrēds Dammeijers. Latvijas Universitātes docente filoloģijas doktore Ausma Cimdiņa nolasīja referātu “Zenta Mauriņa: Latvijas un Vācijas kultūru dialogs”. Atgriezusies no Vācijas, viņa pastāstīja:

— Tā bija tiešām Zentas Mauriņas goda diena. Pēc mūsu vēstnieka Andra Ķestera un Bādkroicingenes birģermeistara Dr. Volfganga Fuksa apsveikuma vārdiem runāja Maksimiliāna Dītriha apgāda tagadējais īpašnieks Kurts Fīzela kungs, kas labi pazīst Mauriņas daiļradi. Mana runa bija precīzi pārtulkota vāciski, un to saņēma katrs sarīkojuma viesis, tāpēc varēju runāt latviski. No apmēram 200 vakara dalībniekiem kādi 20 esot bijuši latvieši. Piedalījās un pārdomās dalījās Irēne Mellis kundze no Stokholmas, kas latviešu lasītājiem dāvājusi grāmatu “Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu”. Pēc sarīkojuma oficiālās daļas vēl ilgi turpinājās pārrunas pie šampanieša glāzes. Katrā ziņā ar labu vārdu būtu jāpiemin Latvijas vēstniecības otrā sekretāre Veronika Ertes kundze, kas veicot arī kultūras atašeja pienākumus. Šis viņas lolotais sarīkojums tika godam novadīts. Ar savu klātbūtni to pagodināja Bundestāga deputāti, ārvalstu diplomāti, Bonnas birģermeistars un citi augsta ranga ierēdņi.

Dr. Ausma Cimdiņa piedāvāja redakcijai arī savu referātu, ko ar prieku publicējam.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Filoloģijas doktore Ausma Cimdiņa:

Zenta Mauriņa —

Latvijas un Vācijas kultūru dialogs

Konstantins Raudive, Zenta Mauriņa un izdevējs Maksimiliāns Dītrihs Memmingenē 1956.gada 22.jūnijā

Cienītās dāmas un kungi!

Pateicos par šo iespēju un godu būt šobrīd šeit un runāt par to, kas mūs vieno un aizkustina, par vienu no izcilākajām personībām 20.gs. latviešu kultūrā, kuras vārds un darbs vienlaikus ir arī viens no drošākajiem tiltiem starp vācu un latviešu tautām un kultūrām šodien. Mana runa sastāvēs no divām daļām. Sākumā es gribētu pastāstīt par Z.Mauriņas simtgades aktivitātēm Latvijā, tad dalīties pārdomās un iespaidos par dažām spilgtākajām Z.Mauriņas daiļrades lappusēm, kurās atklājas viņas dzīves izjūta un literatūrfilozofija, kas ir piesaistījusi lasītāju un literatūras speciālistu interesi un uzmanību Latvijā un ārpus tās, kā arī minēt dažas ar Z.Mauriņas daiļradi un personību saistītās recepcijas problēmas postpadomju Latvijā.

Rakstnieka darba iemiesojums ir grāmata, un tāpēc loģiski, ka jubilejas priekšvakarā Latvijā tiek izdotas Z.Mauriņas grāmatas, kā arī publicēti darbi par Z.Mauriņas dzīvi un literāro mantojumu.

Dažus gadus pirms aiziešanas mūžībā, būdama emigrācijā tālu prom no dzimtenes, rakstniece loloja cerības par viņas Kopoto rakstu izdošanu Latvijā, iztēlojoties, ka “ to vāki ir zaļi kā zāle Kurzemes pļavās” (Z.Mauriņa. “Dzintargraudi”, Grāmatu Draugs, 1975). Nu viens no lielākajiem daiļliteratūras apgādiem Latvijā “Daugava” ir uzsācis Z.Mauriņas Rakstu (15 sējumos) izdošanu, lai arī to vāki ir zili — kā Baltijas jūra vai debesis. Izdevēju izvēle un stratēģija Rakstu sakārtojumā ir netradicionāla, bet Z.Mauriņas literārā mantojuma situācijā šķiet tālredzīga un pareiza. Ir izraudzīts nevis tradicionālais hronoloģiskais princips darbu kārtojumā (sākot ar pirmajām publikācijām), bet gan sākot ar autobiogrāfisko triloģiju (romāniem “Tālā gaita”, “Iedrīkstēties ir skaisti”, “Dzelzs aizbīdņi lūst”) — savā ziņā ar Z.Mauriņas dzīves un daiļrades epicentru. Vienlaikus tā ir arī plašākam lasītāju lokam Latvijā nezināma Z.Mauriņas daiļrades daļa, kas tapusi Zviedrijas periodā (laika posmā no 1949. līdz1960.gadam), vispirms publicēta vāciski un zviedriski, pēc tam latviešu valodā trimdā, un līdz ar šo darbu publicēšanu dzimtenē augšā ceļas viss Z.Mauriņas mūžs. Kā zināms, šīs grāmatas ir ieguvušas plašu rezonansi un augstu novērtējumu zviedru un vācu literatūrkritikā, toties latviešu emigrācijas presē lasāmie vērtējumi ir skopi un atturīgi, lai neteiktu vairāk. Starp citu, šī situācija — tik atšķirīga Z.Mauriņas vārda rezonanse dažādās kultūrvidēs, proti, radikālā atšķirība viņas darbu lasīšanas metodikā un vērtēšanas principos no latviešu un cittautiešu puses (šajā gadījumā vācu un zviedru) raugoties, ir rosinoša Z.Mauriņas darba recepcijas problēmu postpadomju Latvijā skaidrojumu sakarā.

Šajā situācijā kā sevišķi svarīgs un pozitīvs minams fakts, ka Z.Mauriņas simtgades pasākumos iesaistījušies daudzi izcili Latvijas kultūras cilvēki, kuru spriedumos tauta ieklausās un kuriem uzticas, varētu teikt, arī intelektuālās elites pārstāvji. Tā, priekšvārdu ar nosaukumu “Ceļa vārdi Zentas Mauriņas Rakstiem” ir rakstījis profesors, akadēmiķis Jānis Stradiņš, kultūras un zinātnes vēsturnieks, tostarp arī labs vācbaltu kultūras pazinējs. Rakstu 1.sējuma “Tālā gaita” atvēršanas svētki, kas notika 1996. gada 20.decembrī Latvijas Nacionālās operas Baltajā zālē, tika organizēti kā Z.Mauriņas simtgades ieskaņas pasākums Latvijā, un tajā piedalījās kultūras ministrs (R.Pīks), Saeimas deputāti (P.Putniņš, R.Apalups), Latvijas kultūras atašejs Zviedrijā dzejnieks J.Kronbergs u.c. prominences, protams, arī rakstu izdevēji un veidotāji, kā arī Z.Mauriņas lasītāji, viņas talanta un darba cienītāji.

Latviju ir sasniegusi ziņa, ka Z.Mauriņas monogrāfija “Dostojewskij. Menschengestalter und Gottsucher” — darbs, kurš viņai atnesis varbūt vislielāko ievērību literatūras speciālistu aprindās pasaulē, Maksimiliāna Dītriha apgādā šogad ir piedzīvojis jau 5. izdevumu vācu valodā, un par godu un piemiņu rakstniecei ar Kurta Fīzela ( Curt Visel ) gādību ir iznācis arī bagātīgi ilustrēts rakstu krājums “Zenta Maurina. Gedenkschrift zum 100. Geburstag” (Maximilian Dietrich Verlag, 1997). Z.Mauriņas vācu valodā rakstītā monogrāfija par Dostojevski, kas savu pirmizdevumu piedzīvojusi 1952.gadā Vācijā, latviski šogad izdota pirmo reizi (“Zvaigzne ABC” apgādā).

Pie būtiskākajām grāmatniecības aktualitātēm Latvijā minama grāmata “Trīsdesmit divi gadi kopā ar Z.Mauriņu” (apgāds “Daugava”, 1997), ko sarakstījusi Irene Mellis, viena no nedaudzajiem Zentas Mauriņas tuvcilvēkiem emigrācijas gados. Tas ir smalki un delikāti veidots Zentas Mauriņas un viņas dzīvesbiedra Konstantina Raudives dubultportrets, bet, neraugoties uz to, grāmata ir guvusi plašu atbalsi tautā, tai ir daudz lasītāju. Šī it kā neloģiskā piebilde “neraugoties uz to” (t.i., smalko un delikāto vēstījumu) nepieciešama tāpēc, ka Latvijā un, iespējams, arī citur pasaulē šodien popularitāti gūst un savu uzvaras gājienu svin autobiogrāfijas, kuru virspusē ir izvilktas dzīves nejēdzības, lai primitīvi aprādītu, ka savā privātajā dzīvē dižgari nemaz tik diži nav, kā savos tekstos izlikušies. “Trīsdesmit divus gadus kopā ar Zentu Mauriņu” raksturot no žanra viedokļa ir problemātiski. Tā ir gan tiešajā tekstā, gan zemtekstos bagāta grāmata, kas liecina, ka tuvums Z.Mauriņas dzīves pasaulei nav traucējis ieraudzīt viņas lielumu.

Pie jubilejas gada aktivitātēm jāmin arī filoloģijas doktores I.Sokolovas organizētais pasākumu cikls (lekcijas un konference) Z.Mauriņas lolotajā Mūrmuižas Tautas universitātē, kas savu darbību atsākusi (lai arī ne tik vērienīgi un pilnskanīgi kā Z.Mauriņas dzīves laikā) 1992.gadā. Šā gada 4.jūlijā Grobiņā, Latvijas mazpilsētā, kur Z.Mauriņa pavadījusi vairāk nekā 20 savas bērnības un jaunības gadus, atklāja piemiņas istabas ēkā, kurā savulaik atradās slavenais Grobiņas doktorāts, un ir cerības, ka šis nams un tā atjaunotāji saistībā ar Z.Mauriņas vārdu nākotnē varētu veikt nozīmīgu kultūras darbu.

Rakstnieces vārds ir atbalsojies arī Latvijas teātra dzīvē. Drāmu “Sirdij ir spārni” pēc Z.Mauriņas biogrāfijas motīviem izveidojis un uz Dailes teātra skatuves uzvedis režisors Ģ.Nagainis. Šajā izrādē Z.Mauriņas tēlā atbilstoši tēlojamam dzīves posmam iemiesojas pašas izcilākās dažādu paaudžu latviešu aktrises — Vija Artmane, Indra Briķe un Indra Roga. Izrāde “Sirdij ir spārni” vainagos arī rakstnieces simtgadei veltīto konferenci “Zenta Mauriņa, Eiropa, Latvija: kultūru dialogs”, kas 11. un 12. decembrī notiks Latvijas Universitātē. Konferences sagatavošanā iesaistījies arī Gētes institūts Rīgā. Finansiālu atbalstu sniedz arī “Sorosa fonds Latvija”. Tas būs viens no centrālajiem jubilejas gada pasākumiem Latvijā. Konferences organizētāji cer, ka tās laikā nolasītie referāti tiks iekļauti rakstu krājumā par Z.Mauriņu.

Tuvojoties rakstnieces simtgadei, Latvijas pastmarkai “Sieviete — Eiropa” tika izraudzīts tieši Z.Mauriņas portrets (zīmīgi, ka markas nominālvērtība ir 36 santīmi, tātad principā tā nav domāta iekšējai lietošanai). “Sieviete — Eiropa” — tā ir Z.Mauriņas domas un darba vērienam atbilstošs cildinājums, jo visu savu apzinīgo mūžu Z.Mauriņa ir centusies “ievest mūs Eiropā” vai, pareizāk sakot — dzīvojusi Eiropas mājīguma izjūtā un centusies to modināt arī mūsos. Rakstniece un domātāja mūs suģestē ar to, ka ceļu uz Eiropas sirdi viņa meklējusi un spējusi atrast tik dažādu tautu kultūrās, arī to tautu, ar kurām latvietim saistās varbūt vislielākie vēsturiskie pārinodarījumi. Bērnības romānā “Tālā gaita” viņai ir izdevies atklāt, cik organiski, cik dabiski un nepiespiesti viņas gara pasaule aug un veidojas divu lielo Eiropas kultūrtautu — vācu un krievu — iespaidā. Pie tam ne tikai grāmatu gudrības, bet arī dzīves pasaules, savas dzīves ceļa sākumā sastapto kultūras cilvēku smalkjūtības iespaidā. “Tālās gaitas” lappusēs par likteņa piemeklēto meiteni rūpējas katrs savā veidā — gādīgās tantes spiež rokās šuvekli, lai kliedētu meitenes domas par viņas sūro un bezcerīgo dzīvi un likteni, bet tēvocis Hanss (vācbaltu mūzikas pedagogs, Liepājas filharmonijas dibinātājs) kliedē meitenes kompleksus, rosinot domāt citās dimensijās — “ grāmatu lasot un koncertā neviens nestaigā”.

Z.Mauriņas darbi par literatūru un kultūru lielā mērā top kā pateicības parāda nolīdzināšana to kultūras dižgaru priekšā, kuros Z.Mauriņa atklāj un dziļi izjūt cilvēciskās dzīves jēgas apliecinājumu. Par literatūru viņa raksta, mīlestības, apbrīnas un pielūgsmes vadīta, un šajā ziņā ir viens no pazemīgākajiem cilvēkiem latviešu kultūrā. Bijība un pazemība radītāja un radoša impulsa priekšā — tas ir viens no Z.Mauriņas darbu vadmotīviem. Tā, grāmatā “Kultūras saknes” (Rīga, 1944) viņa raksta: “ Visur, kur mēs sastopam kultūru, mēs sastopam bijību kā centrālo pārdzīvojumu. Studējot dižgaru biogrāfijas, mēs pārliecināmies, ka viņi izauguši, kādu apbrīnojot. (..) Dostojevskis, apbrīnoja Puškinu un Balzaku, Gēte — senos grieķus, bet Rainis izauga Gētes aktīvā apbrīnā.” Bijība un pazemība pavada Z.Mauriņu ne tikai Eiropas kultūras metropolēs, bet arī provincēs un marginālijās. “Čigāni piederēja pie Grobiņas kā viršu laukums, kā upe, kā varavīksne pār mežu” , savā bērnības romānā raksta Z.Mauriņa, atceroties to čigānieti, kas pareģojusi (vai arī varētu būt pareģojusi), ka viņas “ asaras pārvērtīsies pērlēs” , un to čigānēnu, kurš “raudādams dejojis sava bendes priekšā” , kamēr viņa acu priekšā tika nogalināta viņa dzimta. Čigānu dejas traģiskā skaistuma iedvesmota, Z.Mauriņa vispārina domu par tautas izdzīvošanas cenu, par tautas nolemtību un likteni, ko pavada arī kāds traģisks skaistums.

Z.Mauriņai bija dota spēja izjust un atklāt esenciālo un savdabīgo katras tautas, ar kuru viņai nācās sastapties, mentalitātē un kultūrā un vēstīt par tiem saskarsmes momentiem, kas cilvēci vieno, nevis šķir. Pati par savu darbu Z.Mauriņa saka: “ Vienmēr esmu gribējusi tikt “pāri robežai”, esmu vēlējusies latviešu kultūru iesakņot Eiropas kultūras spektrā un, no otras puses, tiekusies visas pasaules garīgo zeltu pārnest savā dzimtenē.” (Trimdas rakstnieki, II, 1947). Viņai ir izteikti komunikatīvs prāts, kādu latviešu kultūrā līdz Z.Mauriņai nepazina un kādu būs grūti atrast arī šodien. Viņas jaunradē un personībā ienāk un krustojas daudzas 20.gs. Eiropas mākslas un kultūrapziņas aktualitātes. Plašās zināšanas un spēja iejusties pasaules kultūrā ļāva Z.Mauriņai bez provinciālisma mazvērtības kompleksiem paskatīties arī uz latviešu rakstniecību, latviešu rakstnieku daiļrades interpretācijās ienesot Eiropas estētiskās un kultūrfilozofiskās domas kontekstu.

“Kas tad īsti bija Zenta Mauriņa? Filozofe? Rakstniece? Literatūrkritiķe? Zinātniece?” — ceļa vārdos Z.Mauriņas Rakstiem jautā akadēmiķis Stradiņš, aktualizēdams domu par Z.Mauriņas savdabību un unikalitāti mūsu kultūras kontekstā. Z.Mauriņas vārds savā ziņā sniedz apstiprinošu atbildi uz visiem četriem jautājumiem — filozofe, rakstniece, literatūrkritiķe, zinātniece, un laikam tieši tas (“tikšana pāri robežai”) ir radījusi viņas “novietojuma” problēmu mūsu kultūras koordinātu sistēmā. Z.Mauriņa bija akadēmiski izglītota rakstniece, 1938.gadā Latvijas Universitātē viņa ieguva filoloģijas doktora grādu. Viņa aktīvi sekoja estētiskās domas attīstībai Rietumeiropā un jau 30.gados ir publicējusi virkni recenziju un teorētisku rakstu par aktuālajiem sava laika literatūrzinātnes un kritikas jautājumiem, piemēram, “Vai literatūrvēsture ir zinātne?”, “Par literatūrkritikas metodēm” u.c. Atsaucoties uz Cīrihes universitātes profesora E.Ermatingera darbu (“Philosophie der Literaturwissenschaft von Emil Ermatinger, 1930), viņa raksta par gara un dabas zinātņu principiālajām atšķirībām un secina, ka jautājums par to, vai literatūrvēsture ir zinātne, “pašreiz ir viens no svarīgākajiem literatūrvēstures jautājumiem” . Z.Mauriņa akcentē domu, ka atšķirībā no dabas zinātnieka, kam “ slieka tikpat vērtīga kā piena govs” , literatūrzinātniekam individuālais moments ir vissvarīgākais, un rūpīgi skaidro Ermatingera domu, ka dabas un gara zinātnes izriet no tā, ka “ dabā ir kauzāli sakari, bet gara dzīvē teleoloģiski” . (Mauriņa Z. Raksti, 2.sēj., Rīga, 1940) Ja literatūrvēsture grib būt zinātne, raksta Z.Mauriņa, tā nevar iztikt bez likumiem, “bet dabaszinātniskais nav vienīgais likumu veids (..) īstam literatūrvēsturniekam jābūt arī filozofam, lai spētu uztvert mākslas darbu visā tā totalitātē, un katrā ziņā arī māksliniekam, lai uztverto vielu varētu izteikt dzīvā, mākslinieciski veidotā valodā.”

Z.Mauriņa nostājas līdzās tiem 20.gs. domātājiem, filozofiem, rakstniekiem un māksliniekiem, kuri nepieņem laikmeta tendenci samazināt cilvēka individualitātes nozīmi, bet piedāvā savu cilvēka un laikmeta kultūrfilozofisko izpratni, savā ziņā protestējot pret dogmatisko “katedru filozofiju”. Z.Mauriņa ir ne tikai fenomenoloģijas, bet arī modernās kultūras antropoloģijas jēdziena ievadītāja pirmskara Latvijas kultūrapziņā. “ Cilvēks ir tas, kas filozofē,” grāmatā “Dzīves apliecinātāji” (1936) raksta Z.Mauriņa, skaidrojot, ka M.Šēlera ( Max Scheler ) izpratnē antropoloģija ir “ cilvēka pašizziņas vēsture par sevi pašu” , tā ir zinātne, kas “ pētī cilvēka totalitāti ( ..) jautā par cilvēka dzīves jēgu pasaulē, ne tikai par viņa fizisko un psīchisko dzīvi”.

Kopš šīm diskusijām Rietumu kultūrfilozofiskajā domā gara un dabas zinātņu principiālās atšķirības ir vispāratzītas (variējoties dažādās diskursa teorijās), taču humanitāro zinību ideoloģizācija un “objektivizēšana” padomju varas gados Latvijā no šīm atklāsmēm krasi norobežojās. Tādējādi Z.Mauriņa jau 30.gados proponētā pozīcija postpadomju kultūras telpā ir īpaši nozīmīga. Šī ābeces patiesības neatzīšana, ka cilvēks visās savās daudzveidīgajās izpausmēs un attieksmēs ar sevi un pasauli vienlaikus ir gan izzināmais, gan izzinātājs un tāpēc šos procesus var censties izprast tikai “no iekšpuses”, proti — subjektīvi, ir radījis sāpīgākās Z.Mauriņas daiļrades recepcijas problēmas jau pirmskara Latvijā. Viņas subjektivitātes nopēlums (it kā citi būtu no tās pasargāti ar to vien, ka viņi to neapzinās) turpinās trimdā, zeļ un plaukst Padomju Latvijā un diezgan spēcīgas dzīvības pazīmes uzrāda arī šodien. Papusei zinātniece, papusei māksliniece. Tātad ne šis, ne tas — uz šo dogmatismu būtībā balstās visa Z.Mauriņas darba kritika, aizmirstot patiesību, ka tēlainās (metaforiskās) un jēdzieniskās (zinātniskās) domāšanas sintēze ir laikmeta garīgo strāvojumu pamattendence, modernā intelektuālisma izpausme un tai raksturīgais jaunrades tips, kādu to atpazīstam, piemēram, F.Nīčes, O.Špenglera, K.G.Junga, L.Vitgenšteina, M.Fuko, T.S. Eliota un daudzu citu izcilāko un ietekmīgāko gadsimta domātāju radošajās individualitātēs.

Zīmīgi, ka Z.Mauriņas vārds ir viens no tiem, kas pēckara gados visvairāk cietis un rūdīts arī trimdas un padomju ideoloģiju krustugunīs. Aukstā kara gados attieksmē pret izcilākajiem laikabiedriem mūsu literatūrā un kultūrā pamattendence bija tāda — ko slavēja trimdā, to pēla padomijā, un otrādi. Ar Z.Mauriņu bija citādi. Ieskatoties trimdas oficiozos (enciklopēdijās un periodiskajos izdevumos), jāsecina, ka Z.Mauriņas daiļrades un personības vērtējumos tie ir skopi un atturīgi, lai neteiktu vairāk — esejistikas vērtējumos turpinās Latvijas laikā iedibinātie pārmetumi subjektivitātes sakarā, bet Z.Mauriņas romāniem tiek piedēvētas “stila banalitātes un tieksme uz perversitāti” (Latvju Enciklopēdija, II, 1952–53). Padomju cenzūras spriedums par Z.Mauriņas publicēto brīvvalsts un kara gados ir sevišķi bargs — no apgrozības jāizņem visi darbi, un tik bargs aizliegums ir izmeklēti reta parādība turpat 300 lpp. apjomā publicētajā aizliegto autoru un darbu sarakstā (1951, ar nosaukumu “Apvienotais novecojušo izdevumu saraksts (1—7), kas nav lietojami..”).

Tātad laikā un situācijā, kad “Zenta Mauriņa ir vienīgā no latviešu rakstniekiem, kas iekaro ārzemes” (“Ceļa Zīmes”, 1954, 22), gan tēvzemē, gan trimdā zināmās aprindās valda atsvešināšanās tendence no Z.Mauriņas darba. Šie ar Z.Mauriņas recepciju saistītie jautājumi Latvijā ir aktuāli joprojām — “smalkajās aprindās” sarunas par Z.Mauriņu parasti sākas ar atrunām par to, kas viņa nav, bet spriedumi par to, kas viņa ir, izpaliek. Kas tad īsti būtu darāms postpadomju inteliģencei Latvijā — nolaisties vai tomēr pacelties līdz Z.Mauriņas līmenim, lai šodien domātu un rakstītu par viņas darbu?

Z.Mauriņa dzīvi un pasauli redzēja lielās kategorijās, un šī skatījuma dēļ viņas dzīvei un darbam būs nozīme vienmēr — vārda un domas brīvības, humānisma un optimisma avotu meklējumos, steigas un ikdienības pārvarēšanā. Liekot meklēt pastāvīgo un nezūdošo mainīgajā, pretrunu plosītajā pasaulē, viņas vārds un darbs kalpo veselīgas sabiedriskās domas un pasaules uzskata kopšanai sevī un pasaulē. Eiropas tautu kultūru dialogā no Latvijas šodien varbūt vispilnskanīgāk atbalsojas tieši Z.Mauriņas vārds, savu inteliģenci, spēku un gara lidojumu visspēcīgāk smēlis varbūt tieši vācu kultūras avotos.

Paldies par šiem mirkļiem kopā ar Zentu Mauriņu, kas dod ticības spēku un cerības atdzimstošajai Latvijai! Paldies par uzmanību!