Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks Uldis Ģērmanis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.11.1997., Nr. 291/292 https://www.vestnesis.lv/ta/id/45722

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Baltijas asambleja - Viļņā

Vēl šajā numurā

07.11.1997., Nr. 291/292

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Uldis Ģērmanis

Dzīves apraksts

Esmu dzimis 1915.gadā 4.oktobrī Novoladogā, Krievijā, aktiera Jāņa Ģērmaņa dēls. 1919.gadā atgriezos Latvijā. 1933.gadā beidzu Rīgas pilsētas 2.ģimnaziju un iestājos LU Filol.—filoz. fakultātes vēstures nodaļā. 1935.gadā pievienojos korporācijai Fraternitas Livonica. 1936./37.gadā strādāju Rīgas pils. vēsturiskajā archīvā.

1937.—1939.g. izpildīju obligāto kara dienestu smagās artilerijas pulkā. Vēstures studijas beidzu 1941.gada martā un līdz kara sākumam strādāju Vēstures institūtā. 1943.gadā ieguvu mag. hist.gradu par darbu “Kurzemes domēņu likumi Bīronu laikā”.

Studiju laikā biju aktīvs sportists, vairākkārtīgs Latvijas meistars volejbolā (sākumā LSB, vēlāk US sastāvā). 1939.gada augustā spēlēju Latvijas volejbola izlases vienībā, kas VIII studentu olimpiādē Monako izcīnīja zelta medaļu.

1941./43.g. biju vēstures un latīņu valodas skolotājs Rīgas pilsētas 2.ģimnazijā un 1942./44.g. prof. A.Švābes asistents Vēstures krātuvē (tā vācu okupācijas laikā sauca daļēji atjaunoto Vēstures institūtu). Mobilizēts 1944.g. augustā. Līdz kara beigām biju kara ziņotājs, galvenokārt Kurzemes frontē. 1945.gada 8.maijā ar vienu no pēdējām bēgļu laivām devos no Liepājas uz Zviedriju.

Trimdas pirmajos gados strādāju fizisku darbu, publicēju rakstus un literārus sacerējumus Zviedrijas latviešu periodikā, bet 1950.gadā sāku studijas Stokholmas universitātē. 1953.gadā ieguvu fil.mag. gradu vēsturē, politiskajās zinībās un ģeografijā, 1965.gadā — fil.lic.gradu vēsturē un 1974.g.kļuvu vēstures zin.doktors, aizstāvēdams disertāciju “Pulkvedis Jukums Vācietis un latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā un Oktobra revolūcijā” (tā publ. vācu valodā).

1951./53.gadā biju asistents Stokholmas univ.Ģeografijas institūtā. 1954./56.g. Vēstures un ģeografijas skolotājs Sigtunas ģimnazijā. Sākot ar 1957.gadu, vēstures un sabiedrisko zinību skolotājs Solnas (Stokholmas ziemeļu piepilsētas) valsts ģimnāzijā; kopš 1967.gada — lektors (virsskolotājs). Pensionēts 1980.gadā. Kopš 1978.gada lektors un konsultants zviedru aizsardzības darbiniekiem padomju politikas un taktikas jautājumos. Publicējis par šīm un Latvijas problēmām lielāku skaitu rakstu zviedru presē. Lasījis referātus par vēsturiskiem, politiskiem un literāriem tematiem tautiešiem Zviedrijā, Anglijā, Vācijā, ASV, Kanādā un Austrālijā (arī Rīgā 1966., 1991. un 1995.gadā). 1982.g. vasarā lasīju lekcijas Rietummičigānas univ., ASV, bet 1988. un 1990./91.gadā — Stokholmas universitātē.

Vēstures pētījumi publicēti dažādos žurnālos un rakstu krājumos latviešu, vācu un angļu valodā. Piedalījos Stokholmas Baltijas institūta dibināšanā 1970.g. un līdz 1976.g. biju institūta vēstures sektora vadītājs.

Publicējis īsprozas darbus trimdas žurnālos un satīriskus “piebildumus un atzinumus” kā Dr.Ulafs Jāņsons.

Precējies. Sieva Mirdza (dz.Turss) ir acu ārste, dēls Jānis — biologs, meita Guna — ārste.

Publicējis šādas grāmatas: “Pa aizputinātām pēdām”, “Latviešu tautas piedzīvojumi”, “Zili stikli, zaļi ledi”, “Tā lieta pati nekritīs”, “Oberst Vācietis und die lettischen Schutzen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution” (doktora disertācija), “Tālu tālumā, lielā plašumā”, “Zināšanai”, “Izvērtēšanai”, “Jaunie laiki un pagātnes ēnas 1991—1995”, “Divi portreti”, “Ceļā uz Latviju”, “Laikmeta liecības” un “Pakāpies tornī” (vēsturisks romāns).

1992.g.ievēlēts par Latvijas ZA ārzemju locekli.

***

Uzticot redakcijai šo “dzīves aprakstu”, Uldis Ģērmanis piebilda, ka rakstīt pašam par sevi viņam briesmīgi nepatīkot, bet autobiogrāfijas paspilgtināšanai varot izmantot to, kas savā laikā rakstīts Teodora Zeltiņa kārtotajam trimdas rakstnieku autobiogrāfiju krājumam “Pašportreti” (1965.).

Tā kā grāmata Latvijā nav izdota, daudzi varbūt nebūs lasījuši šo sulīgo, ar īsti ģērmanisku ironijas velniņu spalvas galā rakstīto autobiogrāfisko tēlojumu. Izvēlējāmies košākās (varbūt ne pašas svarīgākās) rindkopas no piecu lappušu stāstījuma.

“LV”

Pašportrets

Turu sevi par rīdzinieku trešajā paaudzē. Mans tēvatēvs ienāca šajā pilsētā no Vidzemes jūrmalas, bet mātestēvs — no Kurzemes. Esmu dažādu latviešu cilšu un lībiešu saplūšanas produkts. Man pašam tomēr nelaimējās piedzimt Rīgā, un tas man vienmēr gremzies.

Starptautisku sarežģījumu dēļ nācu pasaulē sena vikingu ceļa vidū — uz kādas Volchovas salas, netālu no Ladogas ezera. Tas notika tieši tanī laikā, kad pirmie latviešu strēlnieku bataljoni gatavojās iziet cīņās Rīgas frontē. Latvijas galvaspilsētā atgriezos, kad tur uz valdīšanu bija ierīkojies Pēteris Stučka ar domu biedriem.

Izrādās, ka visi šie apstākļi ir liktenīgi noteikuši manas turpmākās gaitas un izrīcības. Tur rodams izskaidrojums, kādēļ vēlāk apmetos vikingu zemē un kāpēc jau agri pievērsos vēsturei, it īpaši strēlnieku un revolūcijas laikmetam.

Šim svarīgajam uzdevumam mani sagatavoja mans tēvs Jānis, kas iemācīja mani lasīt, deklamēt, rakstīt un rēķināt un pēc tam aizveda pie Sprīvuļa un Turjāna kundzes uz 23.pamatskolu.

Ārkārtīga nozīme bijusi ģimenei un tuvākajam radu un paziņu lokam. Tie visi piederēja galvenā kārtā Nacionālā teātra un Nacionālās operas saimei. Māte Auguste ar jaunāko māsu Mildu (Brechmani — Štengeli) dziedāja operā, tēvs tēloja galvenos varoņus un mīlētājus Nacionālajā teātrī, kur spēlēja arī vecākā mātesmāsa, krustmāte Alīse (Brechmane) un pa laikam viesojās tante Lilija (Štengele). Šo apdāvināto cilvēku un viņu kollēgu sabiedrībai man jāpateicas par to dziļo izpratni un izkopto gaumi, kas man, kā zināms, piemīt mākslas jautājumos.

No savas puses esmu palīdzējis tēvam tādējādi, ka parakstīju viņa vietā neskaitāmus fotoattēlus, ko tam piesūtīja autografu vācējas. Šai sakarā biju spiests (atbildības sajūta darbā) pēc iespējas labi atveidot tēva parakstu. Šo prasmi dažkārt izlietoju ģimnazijas vajadzībām, lai lieki neapgrūtinātu savu slaveno tēvu ar maznozīmīgiem sīkumiem.

Tēva nopelns arī tas, ka izaugu par nevainojamu demokrātu (mūsu ģimene balsoja par Marģera Skujenieka partiju, ierakstot šai listē J.Raini, Dr.P.Kalniņu un citus progresīvus intelektuāļus), jau agri iemācījos peldēt (Vecdubultos) un teicami spēlēt zolīti. Sākot ar ģimnazijas pēdējo klasi, zolīte man kļuva drošs ienākumu avots. Studenta gados ar šādā veidā iegūtiem līdzekļiem sedzu visus savus saviesīgās dzīves izdevumus. Daudzie un saturīgie dialogi ar tēvu (pēc Sokrata un Platona metodes) modināja arī manu interesi par literatūru, ārpolitiku un vēsturi, kā arī deva zināšanas par dažādiem sadzīves jautājumiem. Atzīstot viņa milzīgos nopelnus manā garīgajā un fiziskajā attīstībā, esmu to godinājis, nosaucot savu dēlu viņa vārdā.

Man raksturīgā izpalīdzība, iecietība, laipnība un vienkāršība ir īpašības, kas neapšaubāmi izskaidrojamas ar mātes ietekmi. No vectēva Jāņa Brechmaņa esmu guvis pamatīgas zināšanas Vecajā Kurzemes dziesmu grāmatā (izd. 1742.g. ), no vecāsmātes Līzes — bībelstāstos un par dzīvi klaušu laikos.

Mana daudz apbrīnotā pilsoniskā drosme, neatlaidība un izturība darbā, acīmredzot, izskaidrojama gan ar tēva, gan varenās tantes Mildas gaišā piemēra iedarbi. Viņu godinot, esmu devis savai meitai Mildas nelaikā mirušās meitas Gunas vārdu (no tā redzams, ka manā raksturā ietilpst arī pateicības jūtas un sirds siltums).

Tautu draudzībā un patiesā internacionālismā skolojos lielajā pagalmā (sētā) starp sētas un ielas māju Dzirnavu ielā 34-a, abu māju kāpnēs, gaiteņos un pagrabos, kā arī tuvākajā apkārtnē, apmēram no Fokstrotdīles līdz Krišjāņa rakstāmlietu un sīku preču bodītei. Tur es iemācījos spēlēt “žuļikgarstiķi”, paslēpes, “lēkt klasi”, “uzsist pentaku” (spēlēt uz biļetēm vai “gongām”), nesmukus vārdus trīs parastākajās valodās un drusku pa žīdiski, celt “krepostus” ziemā, rakt novadkanāļus pavasaros, drāzt laiviņas, pūst burbuļus, sist pa golu ar sasalušu zirga sūdu, tirgoties ar marožnojkrievu, zvanīt pie svešām durvīm, ātri mukt, rāpties pār augstām sētām, līst caur šaurām spraugām, lauzties, likt kāju priekšā, nenodot draugus, neizpaust noslēpumus, sacensties tāļspļaušanā, iekļūt par brīvu futbola sacīkstēs, meklēt pazaudētus latus un santimus slidotavās (sniegam kūstot) un vēl daudz citu nepieciešamu dzīves gudrību.

Manai sportista karjērai pamatus lika skolotājs Mieriņš Esplanādē, kā arī “šusēšana” (bumbas spārdīšana) mazajā Imkas laukumā un kādā neapbūvētā “placī” Zaļajā ielā. Mans ideāls bija neaizmirstamais Alberts Šeibelis (lai viņam sveiciens tālajā Amerikā), bet paša nodomiem pienāca gals, kad tēvs vairs nevarēja paciest manus kreveļainos ceļgalus un nodriskātos zābakus. Mans draugs Ēriks ( Raisters) toties uzstrādājās līdz valsts komandai.

Vēlāk sāku spēlēt volejbolu un no 1934. līdz 1944.gadam vienmēr biju Latvijas meistarkomandas loceklis (sākumā LSB, vēlāk US). Par pasaules čempiņu šai sporta nozarē kļuvu VIII studentu olimpiādē, kas notika 1939.gadā Monako.

Literāro darbu sāku septiņu gadu vecumā, apdzejojot Alžīras brīvības cīnītāju Abd-el-Krimu. Pēc daudziem gadiem, kad viņš kā trimdinieks mira Kairo, godināju tā piemiņu ar dzejoli “Aicinājums sērot” (Jaunā Gaita,1963.g., nr.44). Tas rāda, ka jau no agras bērnības esmu kalpojis brīvības idejai. Tā kā drīz atklāju, ka dzejoļi mūsu zemē tiek ražoti milzīgos vairumos, tad jau laikus pats stingri ierobežoju šo tieksmi, lai neveicinātu inflāciju. Tai vietā padsmito gadu beigās jūsmoju par baletdejotāju Mirdzu Kalniņu, tādu kā viņu vairākkārt apbrīnoju “Havajas puķē”. Vēlāk laimējās dabūt sievu ar tādu pašu vārdu, tikai no citas (Tursu ) dzimtas.

Sekmīgi izvairījos no hitleriskās mobilizācijas līdz 1944. gada augustam, kad tomēr tiku parauts gaisā. Literārā talanta dēļ mani ieskaitīja kara ziņotājos, kur es avansējos līdz kara virsziņotāja postenim, kļūstot par ģen.Bangerska pastāvīgo pavadoni Kurzemes ielenkumā. Karā aizgāju ar sievasmātes austu uzvalku mugursomā, jo kā saprātīgs un skolots cilvēks zināju, ka drīzumā jānāk Vācijas sabrukumam un tad būs pēc iespējas ātri jāpārģērbjas.

Tā kā man nebija nekādu maldīgu ieskatu par rietumvalstu iespējām aizkavēt jaunu krievu okupāciju, tad kapitulācijas brīdī (jau 7.maijā biju atkal apvilcis sievasmātes austo uzvalku) atteicos “iet mežā” un centos nokļūt uz vikingu ceļa, kas mani arī laimīgi noveda vecajā Kalmaras ostā Zviedrijā.

Rūpēdamies par savu tautiešu garīgajām vajadzībām karantenas nometnē, izdevu laikrakstu “Sēderokras Smaids”, kura iznākšanu velti pūlējās aizkavēt veclaiku žurnālists Arturs Kroders. Laikrakstu ilustrēja bij.leģionārs, brīvmākslinieks Juris Dulbe, bet to pierakstīju viens pats. Tā radās mani abi (tagad ikvienam intelliģentam latvietim pazīstamie) pseudonimi: Ulafs Jansons un Dr.Ulafs Jāņsons. Pirms karantenas nometnes atstāšanas paguvu vēl iegādāties jaunu ceļa somu par naudu, ko, biju ieguvis, zolītē apspēlēdams A. Kroderu un O.Freivaldu.

Tā kā biju par jaunu t.s. archīva darbiem (tādus zviedri piešķīra vecākiem mācītiem ļaudīm), tad pirmos gadus nokalpoju lauku, meža un transporta darbos, ļaujot brīvu vaļu savām literārajām tieksmēm. Tā radās dažas sirreālistiskas satiras, noveles, balādes un kāds garāks stāsts. Varbūt kādreiz tos savāks mans nezināmais biogrāfs un ievietos manos kopotajos rakstos. Kad varēju par jaunu sākt studijas Stokholmas universitātē, bija jāapslāpē daiļrades prieks.

1953.gadā kļuvu zviedru maģistrs vēsturē, valsts zinībās un ģeografijā. Tā kā rakstnieku un dzejnieku mums netrūkst, bet vēsturnieki ir uz pirkstiem saskaitāmi, tad apkrāvos un tiku apkrauts ar dažādiem uzdevumiem un pienākumiem vēstures un valsts zinību laukā. Tur ietilpst arī mana publicistiskā darbība latviešu un zviedru presē. Tā norisinājusies paralēli darbam ģimnazijā un atsevišķiem izlēcieniem literārajā laukā.

Globālu ievērību ieguvu 1956.gadā ar grāmatu “Pa aizputinātām pēdām”, ko tauta izpirkusi līdz pēdējam eksemplāram. Vēl pirms šīs grāmatas iznākšanas biju sācis rakstīt jaunu, gluži neparasta veida latviešu tautas vēsturi jauniem un veciem trimdas latviešiem (M.Goppera ierosinājums). Centos šajā darbā ielikt visu savu vēsturnieka un literāta prašanu, lai latviešiem dotu vēstures grāmatu, kādas nav pat vecajām kultūras tautām (tāds bija mans augstprātīgais mērķis). Ilgi rakstīta, trīsreiz pārstrādāta, tā iznāca 1959.gadā ar nosaukumu “Latviešu tautas piedzīvojumi”. Tas ir bijis visgrūtākais uzdevums, kādu man jebkad nācies veikt. No sirds nākusi, šī grāmata laikam arī gājusi pie sirds. Grāmatnīcu plauktos tā vairs nav atrodama.

Sen vairs nav zolīte spēlēta, bumbiņa dauzīta. Kaut varētu vismaz šad tad “pentaku uzsist” vai iespert pa golu ar sasalušu zirga sūdu! Bet kur tu to ņemsi technikas laikmetā? Andrejs Eglītis prasa jaunas debesis. Manas prasības ir šķietami daudz mazākas, bet tikpat nesasniedzamas.

Pie rakstnieka Solnā

Uzturoties Stokholmā, izmantoju Ulda Ģērmaņa laipno ielūgumu un apciemoju rakstnieku, lai pārrunātu, kā viņu apmierina šis citējums no Zeltiņa “Pašportretiem”. Bērni aizgājuši savā dzīvē, un plašajā mājoklī Solnā dzīvo tikai pats mājastēvs ar savu kundzi Mirdzu. Gleznu, akvareļu un sīkskulptūru te ir tik daudz, ka varētu ierīkot labu mākslas galeriju, bet daudzie grāmatu plaukti man par lielu brīnumu — tādi kā pustukšīti. Izrādās, lielākā daļa vērtīgāko grāmatu un citu materiālu pagājušajā vasarā aizvesti uz Misiņa bibliotēku Rīgā. Rakstnieks pats bijis šīs akcijas rosinātājs. Tomēr visvairāk lasītās grāmatas joprojām ir pa rokai un sarunas gaitā tiek arī cilātas, kaut gan Tacitu, Puškinu, brāļus Kaudzītes un vienu otru zviedru dzejnieku Uldis Ģērmanis deklamē no galvas. To, ka “Mērnieku laiki” ir rakstnieka sirdij tuva grāmata, nopratu jau no daudzajiem viņa paša darbos, bet tagad varēju pārliecināties, ka viņš to uzskata par tiešām izcilu kultūras parādību:

— Nu kur vēl pasaules literatūrā ir tāda grāmata, ko būtu rakstījuši divi tik atšķirīgi cilvēki! Matīsa stiprā puse bija sabiedriski politiskās virzības un sociālo pārmaiņu izpratne. Bet smalkais psiholoģiskais zīmējums, sulīgā valoda droši vien nāk no aforismu meistara Reiņa. Visi labi pazīst slaveno Kenča lūgšanu, bet saistībā ar to pašu zemes dalīšanu varētu citēt arī desmitiem citu lappušu, kur tikpat trāpīgi parādīta cilvēku alkatība, divkosība un aprobežotība. Bez liekvārdības un pamācīšanas. Smalkā veidā. Bijis man pāris gadu mazāk, es par “Mērnieku laikiem” sagatavotu kādas četras piecas lekcijas un braukātu pa pasauli ar priekšlasījumiem. Jo man ir tāda sajūta, ka cilvēki pietiekami nenovērtē, kas tā par bagātību.

Rakstnieks izsaka arī izbrīnu, kāpēc Latvijā nav izpelnījusies ievērību Amerikā mājvietu atradušā Valentīna Pelēča triloģija “Malēnieša pasaule” un atmiņu grāmata “Malēnietis karā”. Augsti godādams savu novadnieku strādīgumu un patstāvību, rakstnieks tik trāpīgi un atjautīgi prot pasmieties par viņu stūrgalvību, nesavaldību un dažkārt arī lielummāniju. Tās ir krāsainas lauku darbu un sadzīves ainas, ko kopā satur zemnieciska vitalitāte, sava spēka apziņa. Uldis Ģērmanis tā iekarst, slavēdams Pelēci un malēniešus, ka iet pie plaukta un velk ārā vēl vienu grāmatu, ko es nebūšot redzējusi. Tas ir apgāda “Vaidava” 1976. gadā izdotais Ernesta Ozola stāstu un aprakstu krājums “Mālupes pagasts. Laiki un cilvēku likteņi”. Tajā apkopoti vairāku autoru darbi, bet Uldi Ģērmani visvairāk sajūsminājušas Mišķu māju saimnieka Oto Bitana piezīmes bēgļu gaitās no Mālupes līdz Šveidemīlei Vācijā:

— Viņš ir lielu māju saimnieks. Krievu laikos teiktu — budzis. Bet viņš tiešām ir saimnieks. Kur arī nonāktu — viņš visur taisās uz dzīvošanu. Sēj un stāda, kaut varbūt jau rīt būs ceļš zem kājām. Viņš visu zaudē un sāk atkal no jauna. Nekurn, bet strādā. Un kā tas viss uzrakstīts! Tā ir vienkārši Oto Bitana kara laika dienasgrāmata ar lakoniskiem ierakstiem. Piemēram: “Aizvedu ķēvīti aplecināt. Jādomā par nākotni.”

Koncentrēta forma, izteiksmes skaidrība ir tas, ko Uldis Ģērmanis visaugstāk vērtē:

— Kā ideāls no ģimnāzista gadiem man palicis Tacits. (Rakstnieks ar baudu deklamē slavenā darba “Annales” ievadu.) Augusta nāve, Tibērija nākšana pie varas — tā ir milzīga drāma. Bet cik vienkāršos vārdos, skopos teikumos viss pateikts. Fantastiski! Kad pie profesora Strauberga mācījāmies Tacitu, man bija 19 gadi. Kā jauneklim man tas bija liels māksliniecisks pārdzīvojums, kas paliek uz mūžu. Vēlāk vēstures seminārā uzrakstīju arī apcerējumu. Bet vispār pasaules literatūrā nemaz nav daudz tādu darbu, ko gribētos pārlasīt. Man patīk daži krievu rakstnieki. Kaut gan esmu pretkrieviski noskaņots. Ja kāds grib saprast krievu dvēseli, jālasa “Mirušās dvēseles”. Un “Oblomovs” — pirmās simt lappuses. Tā ir augsta klase! Zviedru literatūrā man patīk XVII — XVIII gadsimta dzeja. Vēl vakar deklamēju Mirdzai priekšā. Svinējām laukos meitas 50. dzimšanas dienu. No rīta dzirdēju gaiļus dziedam — atcerējos dzejas rindas. (Namatēvs ar īpašu izjūtu deklamē man diemžēl svešus pantus, kuros pat gaiļa dziesma skan citādi nekā mūsu laukos.) Jā, tie vecie dzejnieki man iepatikās, un tā es tiku zviedru literatūrai tuvāk. Lai te noliktu maģistra eksāmenu un dabūtu tiesības strādāt valsts darbā, vajadzēja ģimnāzijā nokārtot pārbaudījumu Zviedrijas vēsturē un uzrakstīt domrakstu zviedru valodā. Toties saņēmu dokumentu ar paša karaļa parakstu, kas man deva tiesības strādāt valsts skolā. Vairāk nekā 30 gadus mācīju zviedru bērniem sabiedriskās zinības. Arī šis dzīvoklis man piešķirts kā skolotājam.

Jā, bet pantiņi man patīk. Latviešu, zviedru, angļu, vācu, krievu valodā — daudz labu dzejolīšu. Man patīk krievu baltgvardu folklora (dzied: “Un naktī baigajā viņš mani atstāja...”), patīk Alfrēds Vinters, brāļi Laivinieki un Arvīds Osītis. Ja kāda dziesma nav galvā, zinu, kur to var atrast. Tā man nekad nav garlaicīgi — vai tur jāgaida autobuss vai tāpat nav ko darīt — skaitu savā nodabā kādu labu pantiņu. Citreiz atkal sievu uzjautrinu. Es draudzējos arī ar savu Dr.Ulofu Jāņsonu. Citi krāj pastmarkas, kolekcionē grāmatas. Ģērmanis krāj ienaidniekus. Bet Jāņsons jau nav ļauns. Viņa “traktātiem” pamatā plašas zināšanas vēsturē, literatūrā, milzīgs faktu materiāls. Tāpēc jau kopēt vai atdarināt Jāņsonu nav iespējams.

Ģērmaņu ģimenei tepat netālu no Stokholmas esot sava lauku māja, bet arī te, Solnā, ir stūrītis, kas atgādina, ka latvieši ir zemnieku tauta. Lodžijā visu laiku čivina lielāki un mazāki putni, jo te zaļo paprāvas velēnas ar zaļu zāli un dažādiem augiem. No putnu barības iesējušies pat lini, kas vasarā skaisti ziedējuši.

— Šī vasara bija pārāk karsta. Neko nevarēja pastrādāt. Nekur negribējās arī braukt. Pasauli esmu redzējis. Vairākkārt ir būts Dānijā, Vācijā, Somijā, arī Amerikā un Austrālijā. Gan tikai mācību studijās vai ar lekcijām un priekšlasījumiem. Neesmu pat Zviedrijas ziemeļos un Norvēģijā bijis. Tādai vienkāršai ceļošanai vienmēr pietrūcis laika. Esmu ļoti lēns rakstītājs. Un ar gadiem prasības pret sevi aug, rakstu vēl lēnāk. Bet kaut kas jau izdarīts ir. Man ir trīspadsmit grāmatas. Vēl gribētos uzrakstīt par tiem 25 gadiem, kad mani te lenca čekisti, Stokholmā vispirms nākdami “akreditēties” pie manis. Tie bija labi trenēti cilvēki. Es no viņiem daudz ko samācījos. Visas tās blēdības — kā pieglaimoties cilvēkam, kā apvest ap stūri! Savā ziņā man bija laba izejas bāze, jo neloloju nekādas ilūzijas. Sapratu — tas cilvēks kalpo Maskavai, mani viņš pūlas apkrāpt un izmantot, tātad viņš ir blēdis. Nevar ļauties jūtām: sak, viņš tomēr ir latvietis, savā sirdī viņš varbūt grib labu utt. Gadiem ejot, samācījos, kā runāt, kā uzdot jautājumus, kā paglaimot. Turklāt esmu taču aktiera dēls! Es protu arī spēlēt. Tā viņiem radās priekšstats, ka Ģērmanis jau nav tik bīstams, viņš jau tikai ar humoru, tā pa vieglo. Tikai pamazām, tā ap 1982.gadu, cerības zuda, kā Jūlijs Vanags rakstījis: “Labi, ka tev acīm zvīņas kritušas reiz nost, nav bez bargas šķiru cīņas iznīdējams posts!” Kad tie čekisti atjēdzās, ka ir piesmieti, pret mani vērsās šausmīgs naids. Nevienam jau nepatīk palikt muļķa lomā.

Vēl gribētu uzrakstīt par savu grāmatu raibajiem likteņiem. Līdz ar to varētu parādīt arī trimdas dzīvi.Tā būtu kultūrvēsturiska grāmata. Lasītāji mudina turpināt arī romānu “Pakāpies tornī!”. Esmu uzrakstījis, kā Juris Bernarts nonāk Kalmārā, karantīnas nometnē un kas ar viņu notiek tālāk līdz 1947.gadam.

Jā, es deviņus mēnešus atrados frontē. Bija visādi, bet mani neatstāja doma: “Es nedrīkstu mirt! Tas nav mans karš, esmu te iejaukts pret savu gribu. Baiļu man nebija. Tikai Drezdenē. Tur nu likās, ka vienreiz gals klāt. Bija bailes, bet visvairāk dusmas: “Kas mani te dzina! Kāpēc man te bija jālien!” Bet tad sāku domāt: “Ja nu jāmirst, tad ne ar rupjiem vārdiem.” Un sāku skaitīt pātarus. Līdz nāca pārliecība: “Es nemiršu. Tas Kungs mani izraudzījis par liecinieku.” Marģers Skujenieks mani bija izvadījis ar kortelīti un pamācību: “Nu tad atceries Šveiku! Pagriezies par 180 grādiem un — uz priekšu!”

Bet pašlaik man ar rakstīšanu neveicas. Var jau mazliet arī paslinkot. Tad rodas labas domas.

Un tad mēs kopīgi lasām citējumu no “Pašportretiem”. Uldis Ģērmanis atgriežas bērnības un skolas gados, kara ceļos un trimdas izjūtās, ik pa brīdim paspilgtinādams skopās rakstu rindas: “Jā, mātes tēvs bija varens vīrs! Kaitinādams vecomāti, dziedāja visbezkaunīgākās dziesmas. Rāva vaļā vecās kurzemnieku dziesmas. Es vēlāk sameklēju bibliotēkā, veselu kladi izrakstīju... Jā, Bangerskis bija īsts strēlnieku virsnieks, visos karos piedalījies. Viņš nebija gļēvs, bet krita par upuri savai loģiskajai domāšanai: “Rietumu gudrie valstsvīri taču nekad nepieļaus, ka vienas sērgas vietā izplatītos jauna, vēl briesmīgāka sērga!” Man bija daudz drūmāks skats uz dzīvi, man somā bija līdzi uzvalciņš. Vedu klusu apgaismošanas darbu: ”Nekas labs nebūs! Neviens mūs neglābs!” Kāpēc mani neizdeva? Es taču biju privātā, paspēju pārģērbties. Un nebiju uz mutes kritis. Kad mani tincināja, kas esmu bijis, es droši teicu: “Žurnālists!”

Daudz melots nebija, kaut gan, kad pieteicos par kara ziņotāju, mana vienīgā publikācija bija rakstiņš par Rīgas un Jelgavas tirdzniecību XVII gadsimta beigās, ko nodrukāja Vēstures institūta žurnāls. Tur vajadzēja lielu pašpārliecību un mazliet bezkaunības, lai es paziņotu: “Esmu pazīstams publicists. Vēstures maģistrs. Jūs tak nesūtiesiet mani uz ierakumiem!” Paldies tēvam, ka pratu runāt. Tas man ne vienreiz vien palīdzējis.

Uldis Ģērmanis visus šos gadus vērīgi sekojis notikumiem Latvijā un dara to arī tagad. Viņš dalās pārdomās par politiskajām norisēm Latvijā un to atbalsošanos pasaules presē. Šā gada populārākais temats esot par to, ka latviešu zaldāts čurājis virsū igauņu zaldātam. (Nopietnāk par politiku viņš runājis ar radiožurnālistu Ati Skalbergu.)

Saulainā augusta pēcpusdiena mājīgajās Ģērmaņu mājās paskrien ātri. Kamēr saku namamātei paldies par gardo cienastu un mēs atsveicināmies, rakstnieks jau paspējis nokopt traukus un pošas mani pavadīt, dzīvesbiedrei gādīgi apvaicādamies, vai kaut ko nevajag vēl sagādāt. Vakarā viņi gaida ciemos korporācijas biedrus. Vēl ceļā uz tunelbāni (kā te sauc apakšzemes vilcienu) Uldis Ģērmanis ir atmiņu varā, jautri stāstīdams par savu lielisko uzvaru zolītes spēlē, kad Kroders vēlāk pienācis klāt un teicis: “Tas Freivalds tak ir galīgs idiots!”

Atgriezusies Rīgā, es steidzu uz Misiņa bibliotēku, lai iepazītos ar Ulda Ģērmaņa piesauktajiem malēniešiem. Ozola krājumu ar dūšīgā saimnieka Oto Bitana dienasgrāmatu pat te neatradu, toties Valentīnu Pelēci izlasīju un nevaru atturēties, nepiedāvājusi nelielu fragmentu arī mūsu avīzes lasītājiem, jo “Malēnieša pasaule” Latvijā joprojām nav izdota.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: no Ģērmaņu ģimenes albuma

No Valentīna Pelēča triloģijas

“Malēnieša pasaule”

2.grāmatas (1969):

Miss Mālupe

Skaidri nu nepasacīšu, vai tas notika pirms vai pēc slapjās vasaras, liekas, drīzāk — pēc, kad mēs ievēlējām pirmo mālupiešu “skaistuma karalieni”. Brencos Izglītības biedrības “Vārds” zālē jau notika visas “lielās” izdarības. Īpaši, kad klajā laukā līksmošana palika par vēsu. Tur mēs ievēlējām arī labāko dancotāju pāri — Vacureju Klausīs tāva dēlu Sašuku un viņa jaunības pirmo brūti — Līviņa Elziņu.

Žurnālos bijām redzējuši, cik brīnumskaisti Amerikā pa visiem štātiem, ar platām lentām apjozušās, pupus labi izriezušas, stāv smaidīgas meitenītes. Arī Rīgā jau tādas tika ievēlētas un bildētas. Un, kad pēdīgi padzirdējām, ka arī Oluksnei sava miss, vai tad “progresīvākais” maleniešu pagasts, lai paliek bešā?

Tas notika septembra puķu ballē, kurā kādu teātra gabalu bija palīdzējis iestudēt malenietis — annenietis, Nacionālā teātra aktieris Simsona Janka. Vispirms tika ievēlēta “skaistuma lietpratēju” komiteja. Tur bez Simsona ietika vēl mans brālēns Proņku Krustiņš, kas arī ziemās Rīgā študierēja, mani draugi — Ķūderu Baura Jancis un Mālupes dzirnavnieka dēls Rābes Kostja, pēdīgi es pats arī.

Biedrības ekonoma Ķirša “augšistabiņā” notika komitejas pirmā apspriede, kurā Simsonu iecēlām par priekšsēdētāju un mani par skrīveli, pieņemto lēmumu uzrakstīšanai, lai viss būtu “likumīgi”.

Jāpiezīmē, ka istabiņā mūs saņēma Brencu Brieža Saša, tāds pasmagnējs, bet citādi lāga puisis īstos precību gados. Viņš apdomīgi lika galdā brandana pudeles, žāvētu zušu gabaliņu, ķilavas, šprotītes un sviestmaizītes. Kaktā kaklus mirdzināja alus pudeles... savu padarījis, viņš klusām izslīdēja ārā. Es nospriedu, ka viņš kā tuvākais biedrības ekonoma sābris piepalīdz tam klāt biedrības uzdevumā rīkoto galdu, lai Rīgas aktieram un mums, viņa piepalīgiem, būtu gaišākas acis skaistuma saredzēšanai.

Kad bijām izmetuši pirmo riņķi uz sazatikšanos un sadarbošanos daiļuma “druvā”, Simsona Jānis sulīgā mūsu pašu izloksnē iepazīstināja ar skaistuma ideāliem senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā, mēģinādams ar vārdiem radīt mūsos illustrātīvos priekšstatus par sen mirušo tautu mirušajām skaistulēm. Viņa valodā varēja klausīties ar patikšanu. Tā bija dažs labs mēriņš skaitumam iztukšots, kad cēlāmies, kāpām lejā uz zāli, lai tiktos ar pašām daiļavām vaigā. Pa ceļam Baura Janka mani un dzirnavnieka dēlu pieturēja pie svārku poduļa iepakaļ Simsonam un steidzīgi pačukstēja: — Tis brandans un zakuski ir Brīža Sašas, viņš grib precētīs, viņa broutei Līviņa Lonnijai bous koklā pakārts trešīs numurs, Saškis milzīgi grib, lai viņa boutu tei šmukuokuo...

Zālē sēdēja kādas desmit mālupiešu meitenes ar numuriem. Tagad nu Simsons vispirms lika viņām pa vienai uzkāpt uz skatuves, pagrozīties no priekšas un pakaļas un nokāpt. Pēc tam bija jākāpj skatuvē visām desmit kopā — rindiņā. Mēs, tie “lietpratēji”, pie pašas skatuves, aiz mums puspagasts blenž, mutes atplētuši, jo līdz šim jau bija notikušas tikai brangu sugas gotiņu godalgošanas, bet nu, kā dievbijīgākas sieviņas sprieda — “ar maiteniem tuopat kuo ar teliem”.

Es arīdzan apskatīju pamatīgi visas. Lonnija tiešām bija glīta meiča, bet manuprāt, gan ne visskaistākā no desmit. Ja man būtu jāizvēlas pašam sev, tad es ņemtu pāris citus numurus. Taču Baura Janka bija man draugs, Brieža Saškis viņam draugs un tādu spēcīgu galdu noklājis. Un vai tad tur Rīgā vai arī pašā Amerikā, kur skaistuma karalieņu “dzimtene”, vai tur tāpat nesašķiebās, negadījās, ka drusciņ nesmukāka tika smukākajai priekšā?

Tā mēs ar Kostju mierinājām savas sirdsapziņas, kāpdami atpakaļ “likteņu” istabiņā, kur ar balsu vairākumu aizklātā balsošanā jānoskaidro, kura būs miss Mālupe? Aplaistījām redzētos “faktus”. Tad Simsons izplēsa vai visu bloknotiņu — 50 lapiņas, iedeva katram pa desmit. Sākām balsot pa numuriem pēc kārtas, ierakstot jā vai nē. Visām citām skaitulītēm bija pa trīs “nē” un tikai trešajam numuram trīs “jā”, divi “nē”...

Uz to atkal bija jāpaceļ glāzes un jānobauda zutiņi. Tad atbrīvoja vienu galda stūri man. Brieža dēls rūpīgi to noslaucīja. Tur uz laba krīta papīra uzrakstīju skaituma lietpratēju komitejas sastāvu, kā arī daiļavu vārdus, numurus un pēdīgi nevienā tiesā nepārsūdzamo lēmumu. Pašā apakšā mūsu visu paraksti. Tad vēl glāzītēm “pekiņas gaisā”, un visi dikti svinīgām sejām lejā pie tautas.

Šoreiz uz skatuves ar lentu rokā pirmais kāpj Simsona Jānis, bet es aiz viņa tā drusku pabailīgi ar lēmuma papīru. Tas man jāpasniedz Simsonam nolasīšanai. Pēc tam jānāk Lonnijai, lai trešā numura vietā saņemtu lentu ar treknu uzrakstu: Miss Mālupe...

Tikko Simsona tālu dzirdamā balss noskanējusi un lenta īpašnieces plecā, tā arī Lietapura Gusta pūtēji no zāles luktām plēš tik negantu “Jauns un traks tu puika esi bijis”, ka publikas aplausu ne sadzirdēt. Tikpat strauji kā sākuši mūzikanti maršu norauj un tūliņ — “Pie skaistās, zilās Donavas.” Brieža Saškis klāt skatuvei, noceļ savu Lonnīti un aizvirpuļo kā ratiņš pa zāli.

Mēs vēlreiz kāpjam augšas istabiņā, jo — vai nu labu sirdi apnicināsi. Arī Simsona Janka ir vēl runīgāks kļuvis un beigās smīnēdams saka: — Trīs no mums bija ļoti stūrgalvīgi, nobloķējušies. Kā polītiķi Saeimā, bet nu priekā, zēni, arī par to! Labs tas darbiņš, kas padarīts!

Visrūgtākie pārmetumi bija jādzird man no negodalgoto meitu mātēm. Lai gan es šoreiz biju paklausījis Baura Jānītim, bet viņas jau vainoja mani: — Kur tis narrs teik īškā, tur gūdīguom maiteniem kauns vin iznuok...

No Ata Skalberga sarunas ar Uldi Ģērmani

Atis Skalbergs: 1995.gada maijā jūs teicāt, ka šajā gadsimtā un, iespējams, arī nākamajā gadsimtā krievu tanki nekad vairs neienāks Baltijā. Un viss būs atkarīgs no tā, kā mēs paši savās mājās dzīvosim. Vai jūs joprojām šim apgalvojumam piekrītat?

Uldis Ģērmanis: Jā. Krievija nevar atļauties militāru agresiju pret Latviju. Tāpēc jau viņi pieliek visas pūles, lai Latviju sagrautu no iekšienes. Tāpēc jau viņiem vajadzīga tā krievu minoritāte Latvijā, jo to jau A.Kozirevs pateica, ka krievi tuvējās ārzemēs ir stratēģisks faktors, kas ārpolitikā jāizmanto. Latviju šodien nevar tik viegli nogremdēt, tāpēc ka starptautiskais spēku samērs nav labvēlīgs Krievijas ekspansijai. Bet cīņa norisinās tieši Latvijā. Latvijā ir iebaidīti cilvēki, kas saka — tur no Pleskavas var atkal tanki braukt iekšā. Nē, nebrauks tie tanki! Esmu skaidrojis visus šos sešus gadus, ka Latvijai nedraud militāra agresija. Briesmas sagādā vienīgi pašu muļķība, gļēvums, nodevība. Tik labvēlīga situācija Latvijai visā tās pastāvēšanas laikā nav bijusi, kā šodien. Ārzemes tiešām par mums interesējas un ir norūpējušās. Gan ASV, gan Ziemeļvalstis. Ārējie apstākļi mums ir labvēlīgi. Nogremdēt Latviju šodien var tikai latvieši paši. Latvijā darbojas dažādi funkcionāri, drošības dienesta darbinieki, kas strādā joprojām okupantu interesēs un grauj Latviju. Attīstība nav tāda, kādu varētu vēlēties. Latvijā izglītības sistēma visās pakāpēs netiek iztīrīta no rusifikācijas mēsliem. Kā var pieļaut, ka Latgalē ir pagasti, kur nav latviešu skolas! Tur latviešu bērnus turpina pārkrievot krievu skolās. Tas līdzinās ļaunam murgam. Es nesaprotu, ko šai lietā dara Latvijas valdība.

A.S.: Ja Latvijai nebūs sakārtota austrumu robeža, to nekad neuzņems ne NATO, ne Eiropas Savienībā. Un tas nozīmē, ka Krievija darīs visu, lai robežu nesakārtotu.

U.Ģ.: Jā, noteikti. Krievija darīs visu, lai panāktu, ka mēs netiekam ne NATO, ne ES. Tā kā militāra agresija pašreizējos apstākļos nav iespējama, tad viņiem atliek tā iekšējā, subversīvā darbība, lai varētu sasniegt savus mērķus. Tāpēc tik svarīgi būtu norēķināties ar savu pagātni un morāliski attīrīties. Tam nav nekāda sakara ar atriebību vai raganu medībām. Mēs, latvieši, neesam asinskārīgi. Nav neviens jākar augšā, bet ir jānoskaidro lietas un cilvēki, kam ir saistības ar bijušajiem okupantiem un viņu dažādiem orgāniem. Viņi nedrīkst būt atbildīgos posteņos un graut Latvijas turpmāko attīstību.

A.S.: Viens no veidiem, kā sagraut Latviju, ir steidzināt naturalizācijas procesu un iedot 700 tūkstošiem iebraucēju pilsonību. Tad varēs ievēlēt Saeimā latviešiem naidīgus spēkus, kas drīz palūgs, lai Krievija uzņem Latviju savos apkampienos.

U.Ģ.: Nevienai tautai, nevienai valstij nevar likt izdarīt pašnāvību. Un Latvijai šajā jautājumā par spīti visām dažādu komisāru runām ir cilvēkiem skaidri jāpasaka, kāda ir situācija. Un uz šiem mudinājumiem jāpasaka, vai jūs gribat, lai latvieši, kuri ir dažādi mocīti, pret kuriem ticis vērsts genocīds no Maskavas, lai mēs izdarām pašnāvību. To jūs nevarat prasīt un to nevienam cilvēkam nevar pavēlēt darīt. Ja mūsu valstsvīriem, politiķiem būtu normāla patriotisma apziņa un cik necik vīrišķīga stāja, tad viņi ar šiem jautājumiem tiktu galā un dotu pareizo atbildi.

A.S.: Jūsos ir ticība Latvijas nākotnei?

U.Ģ.: Nevar neticēt. Ir jātic! Ar pesimismu neko nevar panākt. Jābūt optimistam. Vispirms jāpanāk sīki uzlabojumi. Vajag sakopt lietas, vidi, pašiem sevi, vajag pavirzīt latviešu pozīcijas uz priekšu.

Kad šis materiāls bija sagatavots publicēšanai, pienāca sēru vēsts, ka rakstnieka dzīvesbiedre Mirdza Ģērmane aizgājusi mūžībā. Pirmā doma bija vilkt rakstam svītru pāri. Tas šķita nepiedienīgas jautrības pilns, jo mēs runājoties taču bijām tik daudz smējušies, priecājušies par dzīvi kā tādu, ar visām tās ačgārnībām un ēnas pusēm. Izlasīju uzrakstīto vēlreiz — tajā nemaz nav tās jautrības, tāpat kā diemžēl nav arī tā atvasaras saules saudzējošā siltuma, ko šai mājā nevarēja nejust, pat īsu brīdi ciemojoties. Un tad domāju — varbūt tomēr nodrukāt ar visu Mālupes skaistuli. Varbūt Uldis Ģērmanis mazliet pasmaidīs. Un starp rindām izlasīs, ka “Latvijas Vēstnesis” viņam patiesi jūt līdzi lielajās bēdās un vēl mūžīgu mieru viņa uzticamajai līdzgaitniecei.

A.R.

Auguste un Jānis Ģērmaņi ar dēlu Uldi Krievijā 1916.gadā

Uldis ar māmiņu 1922.gadā

Mirdza un Uldis Ģērmaņi ar dēlu Jāni Rīgā 1943.gadā

Meita Guna vasarnīcā Stokholmas apkaimē 1950.gadā

“Guna, Jānis, tētis un vectēvs 1950.gada vasarā Saltsjö – Duvnasā. Tur Gunai bija liels melns runcis Muris, kas pa nakti gulēja viņai pie kajām.”

“Solnas valsts ģimnāzijā 1957.gadā. Tajā nostrādāju par skolotāju gandrīz 30 gadus.”

“Kopā ar Veroniku Strēlerti Solnā 1971./72.gadu mijā”

Rīgā 1996.gadā. Starp sagaidītājiem — arī Anna Seile un Eduards Berklavs Foto: Gunārs Birkmanis

Foto: Gunārs Birkmanis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!