ZINĀTNIEKA VĀRDS Nr.15

Progresīvai virzībai

Latvijas Zinātņu akadēmijā notika starptautiska konference “Augstākā izglītība, pētniecība, rūpniecība Eiropas valstīs, kurās notiek pārmaiņas”. To rīkoja ANO Eiropas ekonomikas komisija (United Nations Economic Commision for Europe — UNECE), Latvijas Zinātņu akadēmija un FEMIRC–LATVIA birojs.

Konference bija kā turpinājums Varšavā notikušajam semināram “Valsts politika pārejas ekonomikā, kas virzīta uz inovāciju ieviešanu rūpniecībā”. Konference radīja iespēju apspriest pozitīvos un negatīvos faktorus, kas ietekmē novatorisko procesu pārejas ekonomikā.

Tika nolasīti vairāk nekā 30 referāti trijās sesijās: Augstākās izglītības, pētniecības un attīstības nacionālās koncepcijas, sesijas vadītājs no Latvijas puses — akadēmiķis Andrejs Siliņš; Zinātnes un tehnoloģijas veicināšanas problēmas, līdzekļi inovāciju atbalstam, sesijas vadītājs no Latvijas puses — profesors Jānis Stabulnieks; Starptautiskā sadarbība un tās loma inovāciju veicināšanā, sesijas vadītājs no Latvijas puses — akadēmiķis Elmārs Grēns.

Ievadvārdus teica ārlietu ministrs Dr.habil. iur. Valdis Birkavs, Eiropas integrācijas biroja vadītājs Dr. chem. Jānis Vaivads. Konferencē piedalījās pārstāvji no UNECE, EC, Baltkrievijas, Latvijas, Slovēnijas, Horvātijas, Polijas, Ungārijas, Igaunijas, Ukrainas, Lietuvas un Turcijas.

Pasākuma noslēgumā Latvijas Zinātņu akadēmijā notika preses konference, kurā piedalījās zinātnes pārstāvji no Latvijas, Turcijas, Horvātijas, Polijas, Briseles (Eiropas Komisija), Šveices (ANO Eiropas ekonomikas komisija).

Zinātnieki vēlreiz akceptēja domu, ka bez aktīvas valdības līdzdalības valstīs, kurās notiek ekonomiskas pārmaiņas, nevarēs ieviest jaunākās, progresīvākās atziņas ne izglītībā, ne pētniecībā, ne ražošanā. Ieguldītie līdzekļi inovāciju biznesā neatmaksāsies tūlīt, bet gan ar gadiem. Tā, piemēram, Polijā piecu gadu laikā ir ieviests vairāk nekā 1000 jaunu tehnoloģisko projektu, no kuriem pašlaik atmaksājušies ne vairāk kā 5—7%. Tomēr jaunu, progresīvu metožu ieviešana mazattīstītajās valstīs ir vienīgais ceļš uz patstāvību un ekonomikas un kultūras augšupeju.

Helēna Grīnberga,

LZA preses sekretāre

ANO Eiropas ekonomiskā komisija,

Anatolijs Boiko:

Kā veicināt inovācijas

Nav vienota modeļa pētniecības, tehnoloģijas un attīstības finansēšanā un veikšanā. No vienas puses, katra valsts ievēro savas tradīcijas un resursus, kas nosaka tās ekonomiku kopumā un tās pētniecības un attīstības potenciālu, no otras puses, citu valstu pieredze ir ārkārtīgi svarīga un jāņem vērā, nosakot savas valsts politiku.

Ir daudz faktoru, kas ietekmē sistēmas “izglītība–pētniecība–rūpniecība” darbību, un vesela virkne līdzekļu, kas nodrošina tās atbilstošu funkcionēšanu. Tirgus principu ieviešana ekonomikā ir izšķirošs solis inovācijas procesu veicināšanā, jo tirgus apstākļi un sacensība ir galvenie priekšnoteikumi inovāciju procesa attīstībai. Ir vairāki tirgus radīti faktori, kas parasti nosaka inovācijas procesa sekmīgumu. Tirgus apstākļi ir nepieciešami, bet paši par sevi nav pietiekami, lai nodrošinātu inovāciju procesu. Ir vajadzīga arī aktīva valsts politika, kas atbalsta izglītību, pētniecību un attīstību, un rūpniecību.

No Rietumu ekonomikas pieredzes ir labi zināmi galvenie valsts politikas līdzekļi inovāciju veicināšanai: netieša finansiāla stimulēšana; tieša finansiāla palīdzība, piešķirot līdzekļus firmām, kuras ievieš inovāciju projektus; tiešu kontaktu veicināšana starp augstākās izglītības sektoru, valsts pētniecības un attīstības institūcijām un rūpniecību; atbalsts un — nepieciešamības gadījumā — valsts zinātniskās un tehnoloģiskās struktūras radīšana, ieskaitot reģionālos tehnoloģiskos un inovācijas centrus, lai veicinātu inovāciju izplatīšanu un informācijas plūsmu par jaunu inovāciju iespējām, lai nodrošinātu konsultatīvus pakalpojumus maziem un vidēja lieluma uzņēmumiem un lai apmācītu personālsastāvu ar proinovatīvām spējām valsts institūtiem un rūpniecībai.

Katra Eiropas ekonomiskajā reģionā ietilpstošā Rietumu valsts izmanto šos līdzekļus dažādi. Piemēram, dažās valstīs (Francijā un Vācijā) ir īpaša ministrija, kas nodarbojas ar pētniecības un tehnoloģisko darbību, citas valstis galvenokārt balstās uz nevalstiskām padomēm kā padomdevējiem, nosakot savu politiku, un budžeta asignējumiem to ieviešanā. Citas atšķirības sakarā ar valdības iejaukšanās struktūru izpaužas atkarībā no tā, cik lielā mērā politikas izstrādāšana un īstenošanas funkcijas ir centralizētas. Amerikas Savienotajās Valstīs, lai gan tur eksistē federālā struktūra, zinātnes un tehnoloģijas administrēšana ir stingri centralizēta, bet Vācijā atbildība par augstāko izglītību, zinātni un tehnoloģiju ir sadalīta starp federālo un vietējām valdībām. Tomēr visās valstīs zinātnes un tehnoloģijas politikas formulēšana ir centralizēta, lai nodrošinātu saskaņotību valstī kopumā. Vissvarīgākā valdības funkcija ir — nodrošināt tādu vispārēju struktūru, kas atbalstītu pētniecības darbību.

Ir vairākas pieejas inovāciju, kā arī pētniecības un attīstības veicināšanai. ASV un Francijā, piemēram, valdības stimulē investēšanu pētniecībā un attīstībā tādējādi, ka firmām, kuras nodarbojas ar pētniecību un attīstību, tiek samazināti nodokļi; citās valstīs, piemēram, Zviedrijā, valdība iejaucas tieši, nodrošinot finansējumu pētniecībai un attīstībai rūpnieciskajā sektorā. Viena no problēmām, kas saistīta ar nodokļu kredītu politiku, ir tā, ka, nodrošinot vispārēju atbalstu pētniecībai un attīstībai rūpnieciskajā sektorā, nav iespējams diferencēt dažādus pētniecības veidus. Valdības tieša iejaukšanās, no otras puses, attālina pētniecību no tirgus ietekmes, kas nosaka šādas pētniecības lietderīgumu. Dalītas izmaksu segšanas shēmas attīstīšana ASV un Lielbritānijā ir uzskatāma par vidusceļu rūpnieciskās pētniecības un attīstības veicināšanai, kas līdzsvaro tirgu spiedienu ar valdības politiku galveno pētniecības virzienu atbalstīšanā.

Blakus rūpnieciskās pētniecības un attīstības atbalstam visas valdības neapšaubāmi uzskata tehnoloģiju pārnesi no akadēmiskajiem jeb nacionālajiem pētniecības centriem par ārkārtīgi svarīgu. Ir vairākas metodes, kā panākt šo pārnesi. Vācija, piemēram, finansē tehnoloģiju pārneses centrus, Zviedrijā uzskata, ka rūpniecības un akadēmiskās sabiedrības kopīga sadarbība var nodrošināt vislabāko risinājumu, bet Francija balstās uz personālsastāva pieeju, t.i., augsti kvalificēti pētnieki pavada ievērojamu daļu laika rūpniecībā, turpinot savu izglītību. Tehnoloģiju pārnese ir īpaši svarīga maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri nespēj veikt pētniecību un attīstību un tādēļ balstās uz informācijas un tehnoloģiju importu no ārējiem avotiem.

Vairākums valstu, kuras tērē ievērojamu daudzumu līdzekļu pētniecībai un attīstībai aizsardzības jomā, kā ASV, Lielbritānija un Francija, cenšas veicināt militārajā pētniecībā izstrādāto tehnoloģiju divējādu pielietojumu un pavairot militārās izpētes potenciālos blakusrezultātus. Turklāt aizsardzības apgādes process, kad civilās firmas ražo militāras iekārtas, tiek izmantots, lai atbalstītu tehnoloģiskās izpētes attīstību šajās firmās.

Lai arī cik liela būtu valdības loma, sekmīgs inovāciju process lielā mērā ir atkarīgs no cita svarīga sistēmas dalībnieka — rūpniecības, kurai ir izšķiroša loma šajā procesā. Piemēram, ķīmiskā rūpniecība ir viens no sektoriem ar visintensīvāko pētniecību pēc elektrotehnikas un automobiļu rūpniecības. 1996.gadā Vācijā ķīmiskā rūpniecība izlietoja pētniecībai un attīstībai vairāk nekā 6% no realizācijas (10,9 miljardi Vācijas marku no 175,1 miljarda Vācijas marku), t.i., 98% no visiem izlietotajiem līdzekļiem pētniecībai un attīstībai šajā sektorā. Bez tam jāatzīmē, ka papildus tam, kas tika investēts pētniecībā un attīstībā Vācijā, 1995.gadā ķīmiskā rūpniecība izlietoja apmēram 5 miljardus marku pētniecības attīstībai ārzemēs.

Cits piemērs tam, kādu stratēģiju lieto lielas multinacionālas kompānijas, ir “Motorola”. 1996.gadā “Motorola” iztērēja 2,4 miljardus ASV dolāru jeb 8% no realizācijas pētniecībai un attīstībai, un sagaidāms, ka šis ieguldījums nesīs labu peļņu: 90 procentiem no kompānijas pētniecības un attīstības ir jānodrošina jauns produkts 5 gadu laikā. Pēdējos 5 gados kompānija ir nodibinājusi 20 pētniecības un attīstības centrus ārzemēs — tā ir uzskatāma pāreja no pētniecības un attīstības veikšanas ASV uz tās globālu izvietojumu. Tā ir nodibinājusi kopuzņēmumus jeb virtuālu pētniecības un attīstības procesu ar universitātēm, pētniecības institūtiem un zinātņu akadēmijām ārzemēs. Nesen “Motorolas” viceprezidents paziņoja: “Katrā civilizācijā varbūt 1% iedzīvotāju ir patiešām spilgti un radoši. 1% Ķīnā un Indijā ir milzīgs daudzums.” Kad vien “Motorola” izlaiž tirgū jaunu produktu, Āzijas ražošana spēj radīt tā līdzinieku sešos mēnešos. Tātad sacensība ir varena, un intelektuālās īpašumtiesības kompānijai ir ļoti svarīgas. Šī iemesla dēļ “Motorola” ieņem trešo vietu pasaulē patentu ziņā aiz tādām kompānijām, kuras ir piecas līdz sešas reizes lielākas.

Referāts starptautiskā konferencē “Augstākā izglītība, pētniecība, rūpniecība Eiropas valstīs, kurās notiek pārmaiņas” Rīgā 6.oktobrī.

No pētniecības līdz ražošanai

Akadēmiķis Uldis Viesturs — “Latvijas Vēstnesim”

Intelektuālais potenciāls

pārejas ekonomikā

Neapšaubāmi, patlaban Latvijas intelektuālais potenciāls pārsniedz valsts vajadzības. Mēs varam sagatavot vairāk studentu (speciālistu) un veikt ievērojami vairāk zinātniskās pētniecības un inženiertehnisko darbu. Mūsu smadzenes nav sliktākas kā Rietumu speciālistiem, taču trūkst pasūtījumu un modernu iekārtu. Tādēļ nopietni jādomā par tādu apstākļu radīšanu, lai neaizplūstu kvalificētie speciālisti (zinātnieki, inženieri, mākslinieki u.c.). Pasūtījumu trūkums vērojams visā bijušajā PSRS teritorijā.

Latvijai kļūstot par liberālas ekonomikas (zemie nodokļi veicina investīcijas, ražošanu, banku darbību u.c.) valsti, rodas labvēlīgi apstākļi intelektuālo vērtību radīšanai un izmantošanai.

Lai to veicinātu, Latvijas Zinātņu akadēmijā notika starptautiska konference “Augstākā izglītība, pētniecība, rūpniecība Eiropas valstīs, kurās notiek pārmaiņas”. Konferencē strādāja 10 valstu pārstāvji. Tika diskutēts, kā iespējami efektīvāk virzīt procesu, kuru starptautiski apzīmē ar abreviatūru RTD jeb R&D (pētniecība un tehnoloģiskā attīstība).

Zinātne, māksla, kultūra un citas intelektuālās aktivitātes Latvijā grimst, bet tās taču prasa ne jau pašas lielākās investīcijas, tādēļ būtu attīstāmas. Turklāt šo profesiju pārstāvji Latvijā bija un joprojām ir vieni no konkurentspējīgākajiem. Lai šo potenciālu izmantotu, ir jāveic vismaz divas izmaiņas esošajā situācijā: jāiemācās komercializēt intelektuālo produkciju (PSRS tas nebija modē, tādēļ mēs to neprotam); jāaicina Latvijas valdība un ierēdņi biežāk izmantot vietējo speciālistu padomus un ekspertīzes un tikai gadījumos, ja vietējo nav, pieaicināt ārzemju speciālistus.

Pašreizējā situācija ir paradoksāla: vietējie speciālisti meklē darbu, pasūtījumus ārzemēs, un valdības struktūras savukārt pasūta “māsterplānus”, ekspertīzes u.c. arī ārzemēs (jāatzīst gan, ka par to vairumā gadījumu arī maksā dažādi ārzemju fondi, organizācijas, valdības). Taču šis princips — par savu, postkomunisma valstu palīdzībai domātu naudu nodarbināt savus speciālistus — ir izdevīgs rietumniekiem, bet mums ne visai. Mēs zaudējam darbavietas un ne vienmēr saņemam kvalificētāko ekspertu padomus.

Konferences gaitā tika noskaidrotas pārejas ekonomikas valstu iespējami efektīvas darbības (turpmāk — RTD) kompleksa vājās vietas: trūkst ražotņu, īpaši privātajā sektorā; uzņēmējdarbības uzsākšanai pieejams neliels sākuma kapitāls (veikali, restorāni, pakalpojumi, lauksaimniecības produkcijas sīkražošana (sīksaimniecības) pārtikas rūpniecībai, koksnes mehāniska apstrāde utt., augsti bankas aizdevumu procenti (liels risks aizņēmējiem); jaunāko tehnoloģiju ieviešana vidējos un mazos uzņēmumos gandrīz nav iespējama, ņemot aizdevumus vietējās bankās; nav pieejams (vai ir ļoti mazs) riska kapitāls; ļoti liels skaits sīksaimniecību lauksaimniecības sektorā (augsts bezdarba līmenis laukos); no iekšzemes kopprodukta maz tiek izlietots RTD kompleksam, piemēram, Latvijā tikai aptuveni 0,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP); mazs ir pats iekšzemes kopprodukts; rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana vāja, līdz ar to attiecīgi trūkst RTD pasūtījumu universitātēs, pētniecības institūtos, inženieru firmās.

Konferences gaitā profesors Andrejs Siliņš vērsa uzmanību uz zīmīgu saistību starp budžeta asignējumiem augstākajai izglītībai un zinātnei, kā arī valstu iespējām tikt uzņemtām Eiropas Savienībā (sk. tabulu). No 9 kandidātvalstīm pirmajā kārtā uz uzņemšanu ES pretendē tās valstis, kuras atrodas šīs tabulas pirmajās 5 vietās jeb kurās RTD un izglītībai kopā 2000.gadā paredzēts piešķirt salīdzinoši lielāku finansējumu no iekšzemes kopprodukta, t.i., gandrīz 7 procenti un vairāk no IKP. Diemžēl tabulā labi redzams, ka Latvija atrodas zem svītras.

Pārejas ekonomikas apstākļos valsts atbalsts RTD aktivitātēm ir īpaši svarīgs, jo, kā jau iepriekš minēts, rūpniecība un lauksaimniecība ir vājas. Rezultātā rūpniecības pasūtījumi dažādās nozarēs un valstīs ar pārejas ekonomiku nepārsniedz 50 procentus. Latvijā — pat ievērojami mazāk. Tātad RTD komplekss īpaši jāatbalsta no valsts budžeta, turklāt optimāli būtu aptuveni 1 procents no IKP.

ES asociēto valstu paredzamie asignējumi izglītībai un RTD

Nr. Valsts % no iekšzemes A

p.k. kopprodukta . +

RTD Izglītība B

A B

1. Slovēnija 1,77 5,8 7,57

2. Ungārija 0,78 6,6 7,38

3. Čehija 1,21 5,9 7,11

4. Polija 0,80 6,2 7,00

5. Igaunija 0,88 5,7 6,58

6. Lietuva 0,5 5,5 6,00

7. Latvija 0,45 5,2 5,65

8. Bulgārija 0,68 3,4 4,62

9. Rumānija 0,68 3,4 4,08

10. Slovākija 1,04 1,5 2,54

(Profesora A.Siliņa dati no Eiropas Savienības atbildēm uz asociēto valstu pieteikumiem iestāties Eiropas Savienībā)

Kā veicināt inovāciju procesu

Valstiski nozīmīgās zinātniskās programmas, kuras finansē no valsts budžeta, tika izstrādātas pēc šādas shēmas: valsts (ministrija) — Latvijas Zinātnes padome — izpildinstitūcijas. Ar esošo niecīgo finansējumu šo programmu ietvaros veikto pētījumu rezultāti galvenokārt būs atskaites, publikācijas, rekomendācijas, patenti, materiālu vai produktu paraugi utt. Diemžēl līdzekļu trūkuma dēļ jaunas darbavietas, produkti un jauni tirgi paliek tikai vēlme. Ir jāapzinās, ka programmu izmaksas, tuvojoties galarezultātiem, ievērojami pieaug. Nepieciešami desmitiem miljonu, nevis daži desmiti tūkstošu kā patlaban.

Tā kā cerēt uz iekšzemes budžeta līdzekļu būtisku pieaugumu nav reāli, visu veidu pētījumu rezultātiem jābūt pietiekami pievilcīgiem, lai piesaistītu ārzemju kapitālu, jo Latvijā diemžēl nav gandrīz neviena uzņēmuma vai firmas, kas vēlētos iegādāties vai pasūtīt RTD (iespējami efektīvas darbības) rezultātus. Ir jāveido jaunas struktūras: jaunas firmas ar mazu, Latvijā pieejamu sākumkapitālu tehnoloģiskajos (inovācijas) centros, inkubatoros, parkos u.c., kā arī universitātēs. Kā piemērs te jāmin Latvijas Tehnoloģiskais centrs, kura efektivitāti raksturo pievienotais 2.zīmējums. Pētījumu, tehnoloģiju un attīstības veicināšanā nozīmīga vieta jāierāda ES informācijas — releju centriem, piemēram, FEMIRC–Latvija. Intensīvāk būtu jāiesaistās visās ES un citās starptautiskajās programmās. 1998.gadā saskaņā ar valsts investīciju programmas 1998. — 2000. gada projektu izglītībai un zinātnei kopā paredzēti 2,4 procenti. Jāatzīst, tas ir ļoti maz, ņemot vērā faktu, ka šīs jomas ir vienas no efektīvākajām. Patentu valde ir nodrošinājusi likumu un aktu pieskaņošanu pasaules standartiem. Tomēr licenču tirdzniecība un juridiskā prakse patentu, preču zīmju un dizaina paraugu tirdzniecības jomā ir samērā vāja. Lielu investīciju piesaistīšanai jāizveido stimulu paketes un jānodrošina valsts atbalsts (īpašas garantijas), piemēram, topošā celulozes rūpnīcas būve Latvijā.

Sabiedrības attīstība un vide

Jāatzīst, ka ne tehnikas, ne arī kultūras attīstība nav tikai pozitīvs process vien. Liekot lietā jaunus procesus, vielas, materiālus, mašīnas, visbiežāk sākotnēji nav iespējams novērtēt to kaitīguma pakāpi. Šo pasākumu pozitīvā un negatīvā ietekme parasti izkristalizējas laika gaitā. Progress (jauna ražotne, produkts u.tml.) pārmaina vidi. Lai minam, piemēram, atomelektrostacijas un to bīstamību. Rūpnieciskās darbības produkti — hlors, fluora un oglekļa savienojumi, kurus līdz šim plaši lieto ledusskapju saldēšanas sistēmās, gaisa kondicionētājos, aerosolos, šķīdinātājos un citur, izplūstot atmosfērā, veicina ozona slāņa noārdīšanos, kas ir sevišķi izteikta pēdējos 15 gados virs Antarktīdas.

Kopš rūpnieciskās ēras sākuma (apmēram 150 gadu), kas neapšaubāmi ir pozitīvs process, uz zemes nemitīgi tiek traucēta dabiskā gāzu apmaiņa starp atmosfēru, okeāniem un biosfēru. Cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā radušies lieli siltumnīcefekta gāzu (tai skaitā CO2) izmeši, kas ievērojami pastiprina dabisko siltumnīcefektu, kas savukārt negatīvi ietekmē globālo klimatu.

Ģenētiski pārmainīto organismu lietošanas iespējas — augi, mikroorganismi, dzīvnieki (Dollija, Pollija) — joprojām ir sabiedrības uzmanības objekts.

Rūpniecībai jāuzņemas lielāka atbildība par atkritumu rašanās novēršanu un to likvidēšanu gadījumos, kad tie ir neizbēgami. Jāveido noslēgti ražošanas cikli. Tādēļ arvien biežāk runājam par noturīgas ražošanas un patēriņa modeļu radīšanu.

Sabiedrības un speciālistu uzdevums ir iespējami detalizēti izsvērt visus par un pret jaunām ražotnēm, produktiem. Pašreizējā sabiedrības demokratizācija šādas iespējas sniedz.

Daži nosacījumi

situācijas stabilizācijai

Vairākums konferences dalībnieku akcentēja šādus nosacījumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības demokrātisku attīstību un saglabātu attīstītu akadēmisko vidi: jāpanāk augstākās izglītības, t.i., attiecīgo diplomu, atzīšana pasaulē; jāveicina akadēmiskās vides pastāvēšana valsts universitātēs, pētniecības institūtos (centros) tādējādi, lai šo institūtu laboratorijas, grupas un atsevišķie pētnieki saglabātu pasaules līmeni (publikācijas CIS žurnālos, dalība starptautiskās konferencēs, darbs ārzemēs un tml.), bet galvenie virzieni (prioritātes) saskaņojami ar izglītības programmām; valstij jārūpējas par inovāciju procesa (tajā skaitā fundamentālajās un lietišķajās zinātnēs) nozīmīgu programmu realizāciju.

Izglītība — fundamentālās zinātnes — lietišķās zinātnes — tehniskā u.c. jaunrade ražošanai, kā arī visu citu veidu civilizācijas nodrošināšanai (zinātnes atziņu izmantošana humanitārajās disciplīnās, medicīnā u.c.) ir viens nedalāms, mijiedarbē esošs komplekss, kurš vieno radošās profesijas: izglītību, mākslu, kultūru, zinātni un tehniku. Intelektuālais progress balstāms uz visu pakāpju izglītības sistēmas modernizēšanu, panākot Latvijā iegūtu kvalifikācijas dokumentu, tai skaitā zinātnisko grādu, atzīšanu (pielīdzināšanu, nostrifikāciju) vairumā pasaules valstu. Ir jāpanāk radošo profesiju (gleznotāju, komponistu, rakstnieku, dzejnieku, zinātnieku, inženieru u.c.) izstrādāto intelektuālo vērtību pilnīga aizsardzība, izmantojot pasaules pieredzi autortiesību un rūpniecisko īpašumtiesību (patenti, preču zīmes u.c.) aizsardzības sistēmas izveidošanā. Intelektuālā progresa veicināšanai Latvijā nepieciešams īpašs mehānisms, kura koncepcija varētu būt tāda.

Pamatfinansējums izglītībai, zinātnei un kultūrai būtu jānodrošina no valsts budžeta pēc daudzkanālu principa. Stabilizējoties valsts ekonomikai, nākotnē naudas līdzekļi ievērojami jāpalielina, tuvojoties pasaules normatīviem, t.i., zinātnei — virs 1% no IKP, turklāt prioritāri būtu jāattīsta tās zinātnes nozares, kuras var funkcionēt tikai Latvijā:valoda, vēsture u.c. Savukārt augstākās izglītības iegūšanai jāattīsta kredītsistēma.

Latvijas Zinātnes padomes atestētajām valsts zinātniskās pētniecības institūcijām centralizēti jānodrošina līdzekļi infrastruktūras (apkure, zemes nodoklis u.c.), t.i., ēku uzturēšanai. Līdzekļu piešķiršana tiešajiem zinātniskajiem pētījumiem būtu jādiferencē, piemēram, kā grantu finansējums caur LZP, caur augstskolu un LZP atestētu zinātnisko iestāžu padomēm, senātiem vai analogiem vēlētiem formējumiem.

Galaiznākuma (produkti, serviss tirgū) maksimizācija bija viens no svarīgākajiem konferencē apspriestajiem jautājumiem, jo vairāk tādēļ, ka galvenais finansēšanas avots tomēr ir un paliek valsts budžets, kas, citiem vārdiem sakot, ir nodokļu maksātāju nauda. Arī augsti attīstītajās rūpnieciskajās valstīs ap 40 procentu no kopējā RTD finansējuma nodrošina valsts.

Atzīstot pētniecības tehnoloģiju un attīstības īpašo lomu progresa nodrošināšanā nākotnē, ir jānodrošina ļoti ierobežoto līdzekļu iespējami efektīva izmantošana un pārvalde.

Latvijas tehnoloģiskā centra ienesīgums (Ls)

 

Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja, prof. Baiba Rivža:

Augstākās izglītības stratēģijas attīstība Latvijā

Referāts starptautiskajā konferencē “Augstākā izglītība, pētniecība, rūpniecība Eiropas valstīs, kurās notiek pārmaiņas” Rīgā 6.oktobrī.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas sākās augstākās izglītības reformas pirmais posms. Šajā laikā bija jāveic paši neatliekamākie uzdevumi: studiju struktūras sakārtošana; studiju programmu satura būtiski grozījumi, sevišķi humanitārajās, sociālajās, ekonomiskajās zinātnēs, kas sekmētu studiju kvalitātes uzlabošanu; mācību spēku pārizglītošana. Ar studiju struktūras sakārtošanu saprotam bakalaura un maģistra akadēmisko grādu ieviešanu valstī, kā arī akadēmisko un profesionālo studiju nodalīšanu.

Īpaši nozīmīgi bija tādi uzdevumi kā studiju programmu satura būtiskas izmaiņas un mācību spēku pārizglītošana, kas cieši savstarpēji saistīti.

Ļoti liela nozīme studiju programmu satura un kvalitātes kāpināšanā bija starptautiskajām programmām, piemēram, TEMPUS JEP projektiem. Šajos projektos vienotā komandā strādāja Eiropas vadošo universitāšu mācību spēki kopā ar Latvijas mācībspēkiem. No 33 JEP projektiem, kas ir bijuši Latvijā, 19 projektos strādāja vācu kolēģi, piemēram, no Bonnas universitātes, Berlīnes tehniskās universitātes, Brēmenes universitātes, Hannoveres universitātes, Minsteres universitātes u.c., daudzos projektos ir piedalījušies arī dāņu un angļu kolēģi.

Latvijas mācībspēku, maģistrantu, doktorandu sagatavošanā ļoti liela nozīme bija TEMPUS individuālās mobilitātes grantiem. Visaktīvākā jauno ziņu apguvē no Latvijas puses ir bijusi Latvijas Universitāte.

Var minēt arī daudzus citus projektus. Piemēram, Hāgenas neklātienes universitātes studiju informācijas centra “Hāgena—Rīga” izveidošanu 1995.gadā. Tas ir vienīgais šāds centrs Baltijas valstīs. Tā mērķis — konsultēt Baltijas valstu atbildīgos pārstāvjus par neklātienes studiju plāniem, jaunākajām zinātnes atziņām.

Būtiska nozīme studiju kvalitātes uzlabošanā ir arī Eirofakultātei.

Nenovērtējama ir arī ES valstu palīdzība Latvijas augstāko mācību iestāžu materiāli tehniskās bāzes pilnveidošanā, bez kā nevar nodrošināt studiju kvalitāti. Šai palīdzībai starptautisko programmu ietvaros ir jo lielāka nozīme tāpēc, ka pati Latvija savām augstskolām līdzekļus varēja nodrošināt tikai to uzturēšanai, ne attīstībai. Arī šodien situācija attiecībā uz finansēm nav mainījusies.

Ar 1996.gadu nosacīti sākās augstākās izglītības reformas otrais posms. Pašreiz valstī ir 18 valsts augstākās mācību iestādes, tai skaitā 5 universitātes un ar Rektoru padomes lēmumu universitātei pielīdzinātā Latvijas Medicīnas akadēmija. Tās ir lielākās mācību iestādes. Veidojas reģionālās Rēzeknes, Vidzemes un Ventspils augstskolas, kas ir ļoti pozitīvi, taču joprojām lielākais mācību iestāžu skaits ir Rīgā.

Izglītības likums pieļauj juridisko personu dibinātās augstākās mācību iestādes, pašreiz tādu ir 15, diemžēl — visas Rīgā. Tajās uzņemti nedaudz vairāk nekā 10% no visiem 1.kursa studentiem. Galvenās studiju programmas ir biznesa vadība, sociālais darbs, psiholoģija, jurisprudence. Tās ir studiju programmas, kur valsts augstskolas nevar uzņemt visus mācīties gribētājus. Visām privātajām augstskolām jāiziet starptautiskais akreditācijas process, tikai tad tās var izdot diplomu ar valsts ģerboņa zīmogu. Pēc studentu skaita samazinājuma 1991.—1993.gadā pašreiz ir vērojams straujš studējošo skaita palielinājums, kas liecina, ka vērtību hierarhijā izglītības turpināšanai ir arvien lielāka nozīme. 1996.gadā uzņēma jau 15800 studentus, šogad vairāk — 17900. Salīdzinot ar iepriekšējo akadēmisko gadu, augstskolās uzņemto studentu skaits ir palielinājies par 13%. Tā kā no valsts budžeta finansēto studiju vietu skaits ir iepriekšējā gada līmenī, jāsecina, ka studentu skaita palielināšanos sekmējuši uzņemtie studenti daļējas vai pilnīgas maksas studijās. Studijas par pilnīgu vai daļēju studiju maksu ir uzsākuši 56% no augstskolās uzņemtajiem studentiem. Te gan jāteic, ka zināmas briesmas nākotnē radīs bērnu zemā dzimstība Latvijā pēdējos gados. Pēc 2005.gada, kad 18 gadus sasniegs šajos gados dzimušie, augstskolās studentu skaits var samazināties.

Tas par studentiem, bet kā ar profesoriem? Profesoru īpatsvars 1996.gadā Latvijas universitātēs bija 11% no akadēmiskā personāla skaita. Mūsu kaimiņvalstī Somijā — 31%, pat Igaunijā tas ir 18%. Studentu skaita attiecība uz 1 profesoru 1996.gadā bija šāda: 167 studenti no studējošo kopskaita; 94 studenti no valsts budžeta dienas nodaļas studējošo kopskaita. Somijā — 68, Igaunijā — 63, Lejassaksijā — 65 studenti no studējošo kopskaita uz 1 profesoru.

Tādējādi var secināt, ka pašreizējās studentu un profesoru skaita attiecības neatbilst nosacījumiem, ar kādiem universitātes var nodrošināt kvalitatīvas akadēmiskās izglītības iegūšanu, jo 1993./94. mācību gada laikā studentu skaits ir palielinājies 2,3 reizes, profesoru skaitam un apmaksai paliekot iepriekšējā līmenī. Bez tam jāņem vērā, ka studentu skaitam būs tendence augt arī turpmāk — vismaz līdz 2005.gadam. Šī prognoze pamatojas uz to, ka laikā no 1975. līdz 1987.gadam bija vērojams dzimstības pieaugums.

Neoptimāla ir profesoru vecuma struktūra. Pārāk augsts ir profesoru īpatsvars vecumā no 55 līdz 65 gadiem, piemēram, habilitēto doktoru vidējais vecums Latvijas Universitātē ir 57,5 gadi.

Kas ir izdarīts, lai veicinātu demokratizācijas un reformu procesu augstākajā izglītībā? Atbilstoši Augstskolu likumam 1996.gada maijā ar Saeimas lēmumu ir izveidota Augstākās izglītības padome (AIP).

Augstākās izglītības padome ir Saeimas apstiprināta, to veido 9 locekļi, kas pārstāv visus galvenos spēkus, kas iesaistīti augstākās izglītības procesā. Tie ir šādi: Latvijas Zinātņu akadēmija; Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis; Latvijas Studentu apvienības pārstāvis; Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas pārstāvis; Latvijas Ārstu biedrības pārstāvis; LR izglītības un zinātnes ministrs ( eks oficio ); Latvijas Radošo savienību padomes pārstāvis; Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas pārstāvis; Latvijas Augstskolu rektoru padomes pārstāvis. Visi padomes locekļi ir vēlēti. AIP veido tiltu starp augstskolu, sabiedrību un valsti, palīdz pieņemt objektīvus lēmumus, tāpēc tai ir daudz svarīgu risināmu jautājumu. Svarīgākie no tiem: augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālās koncepcijas izveide — visu veidu augstskolu un augstākās akadēmiskās un augstākās profesionālās izglītības līdztiesīga un līdzsvarota attīstība; akadēmiskā personāla sagatavošana un personāla kvalifikācijas paaugstināšanas programmas; par budžeta līdzekļiem studējošo skaita prognozēšana; priekšlikumu izstrāde par profesoru skaitu augstskolās; valsts budžeta projekta augstskolu finansēšanai vērtēšana; augstskolu akreditācija; zinātnes un augstākās izglītības integrācijas procesa kontrole.

Lai uzsāktu universitāšu reformu un augstākās izglītības un zinātnes integrāciju, AIP ir noteikusi 410 profesoru štata vietas Latvijas universitātēs laikam līdz 2003.gadam. Tas ir 1,5 reizes vairāk nekā pašreiz.

Profesoru štata vietu noteikšanas metodika balstījās uz vairākiem pamatprincipiem, tai skaitā: studentu skaits pirmajā kursā; attiecīgās studiju programmas izmaksas; attiecīgās nozares nozīme Latvijā.

Jāatzīmē, ka pašreizējā profesora darba samaksa pilnīgi neatbilst tam darba un enerģijas apjomam, kas jāiegulda, lai kļūtu par profesoru un veiktu profesora pienākumus. AIP uzskata, ka profesoru alga Latvijā noteikti ir jāpalielina vismaz līdz 350 latu līmenim. Tas jādara jo vairāk tāpēc, ka prasības profesoram šodien ir augstākas: profesoram ir jābūt gatavam pasniegt vairākus priekšmetus, daudz diskutēt ar studentiem, jāprot lietot modernas apmācības tehnoloģijas, ir jābūt starptautiskiem kontaktiem, jāstrādā konkurences apstākļos. Tā nav mierīga karjera mūža garumā, ir zuduši stereotipi. Asociēto profesoru algai ir jābūt 70% no profesoru algas.

Tātad profesoru algas ir noteiktas. Tālāk — profesoru vēlēšanas. AIP veica lielu darbu profesoru štata vietu pretendentu starptautiskā vērtējuma noteikumu un procedūras sagatavošanā — vispirms speciāla komisija izvērtē katra profesora vietas kandidāta starptautisko devumu. Pozitīvam starptautiskajam novērtējumam atbilst pretendenti, kuriem ir vairākas publikācijas starptautiski citējamos izdevumos (SCI) pēdējo sešu gadu laikā; pretendenti, kuri sešu gadu laikā ir strādājuši pētniecības darbā kādā no G–24 (Ziemeļvalstu, Rietumeiropas, Amerikas, Austrālijas, Kanādas) valstu augstskolām vai zinātniskās pētniecības institūtiem, publicējot vismaz vienu zinātnisku publikāciju SCI par šajā periodā paveikto; pretendenti, kuri vismaz pusgadu strādājuši par mācībspēkiem kādā no G–24 valstu augstskolām; pretendenti, kuri bijuši starptautisku pētniecisku vai augstākās izglītības projektu vadītāji vai koordinatori, ja projekta apjoms ir vismaz 20 000 ECU; pretendentiem mākslu nozarēs ir specifiskas prasības, kas saistītas ar piedalīšanos starptautiskos kultūras un mākslas projektos vai konkursos, iegūdami atzinību; kuru mākslinieciskajai jaunradei ir ievērojama nozīme nacionālajā kultūrā un mākslā; kuri ieguvuši mākslas un kultūras pedagoģijas starptautisku publicitāti, piemēram, vadot mūzikas meistarklases vai mākslas meistardarbnīcas, sagatavojot starptautisku izpildītājmākslas konkursu laureātus. Mākslas zinātņu nozarēs — pretendenti, kuriem ir vairākas publikācijas mākslas zinātņu starptautiskajos akadēmiskajos izdevumos (žurnālos, almanahos, krājumos) vai kuru pedagoģiskajam darbam ir starptautiska publicitāte (vieslekciju cikli, regulāra uzstāšanās konferencēs u.c.).

Starptautiskais novērtējums ir pozitīvs, ja profesora pretendenta darbības novērtējums atbilst vismaz vienam no pieciem starptautiskā novērtējuma kritērijiem.

Ja profesora pretendenta darbības novērtējums neatbilst nevienam no minētajiem kritērijiem, tad pretendenta darbības starptautiskajai izvērtēšanai tiek pieaicināts ārvalstu eksperts, kas iepazīstas ar pretendenta nozīmīgākajām publikācijām un sniedz savu atzinumu paplašinātajai habilitācijas padomei. Tālākā konkursā tiek ņemta vērā pretendentu didaktiskā kvalifikācija un kompetence (galvenā prasība — pietiekama kompetence studiju procesā štata vietas nosaukumam atbilstošā nozarē); zinātniskā kvalifikācija (galvenā prasība — kvalifikācija zinātniski pētnieciskajā un mākslinieciskajā jaunradē un spēja to padziļināt); personāla vadības spējas un organizatoriskā kvalifikācija.

Pirmā jauno profesoru vēlēšanas uzsāka Latvijas Universitāte, tām gatavojas pārējās Latvijas universitātes. Augstskolu paplašinātās promocijas un habilitācijas padomes ir veikušas un vēl veiks lielu darbu profesoru vietu pretendentu izvērtējumā. Daudzi jaunievēlētie profesori ienāks universitātēs no citām institūcijām, tāpēc profesoru algu nokārtošana ir valstiski svarīgs uzdevums, tā ir valdības un Saeimas goda lieta. Ja finanšu nebūs, jaunās profesūras vēlēšanas, universitāšu integrācija ar zinātniskajiem institūtiem, universitāšu reforma izgāzīsies.

Augstskolu reformas būtiska sastāvdaļa ir studiju programmu un augstskolu starptautiskā akreditācija.

Akreditācijas process ietver divus posmus: studiju programmas un augstākās izglītības iestādes pašnovērtēšana un starptautiskās komisijas darbs attiecīgajā augstskolā. Komisijā ir eksperti no Baltijas valstīm un ES valstīm, arī Eirofakultātes. Akreditāciju pirmās uzsāka ekonomikas studiju programmas, tad juridiskās, sociālo zinātņu un pedagoģijas. Pēdējām pašnovērtēšanās rezultāti jāiesniedz līdz 1.novembrim. Pašreiz starptautiski akreditētas uz sešiem gadiem ir 7 studiju programmas, nosacīti uz diviem gadiem akreditētas 4 studiju programmas. Akreditētas ir 4 augstskolas, no tām 3 ir juridisko personu dibinātās. 1 juridisko personu dibinātā augstskola nav akreditēta. Akreditācijas process turpinās.

Šajās dienās AIP ir pielikusi punktu darbam gada garumā — “Latvijas Republikas Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija”. Tā nodota sabiedrībai apspriešanai un izvērtēšanai.

Par tālākām augstākās izglītības attīstības prioritātēm kļūs izglītības iespēju nodrošinājums; augstākās izglītības diferenciācija; izglītības internacionalizācija; dabas zinātņu “ know–how ” un līdzsvarota attīstība; ekselences centru veidošana — pārskatāms un efektīvs studiju kvalitātes celšanas veids; studiju kvalitātes novērtēšana un akreditācijas turpināšana; institucionālās demokrātijas nostiprināšana; augstākās izglītības finansēšanas pilnīgošana.

Internacionalizācijas procesam ļoti svarīgs ir nolīgums starp Vāciju un Latviju par savstarpējās akadēmiskās izglītības atzīšanu. Vācijas un Latvijas eksperti ir saskaņojuši nolīguma tekstu, un tagad dokuments atrodas ministrijās akceptam. Tas būs pirmais šāda veida līgums.

Visā pasaulē izglītība ir valsts nākotnes pamats. Vai mūsu valstī būtu citādi? Ja saknes nīkuļos, nīkuļos arī stāds. Bet mūsu tautai jābūt stiprai un gudrai.

Latvijas Republikas Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālās koncepcijas pamatā ir izvirzītās prioritātes un 8 konceptuālas tēzes augstākās izglītības attīstībai Latvijā līdz 2010.gadam.

Konceptuālās tēzes augstākās izglītības attīstībai

Latvijā līdz 2010.gadam

1. Augstākās izglītības attīstības plānošanā izdalīt divus posmus — posmu līdz 2003.gadam un koriģēto posmu līdz 2010.gadam. Līdz 2003.gadam plānot no valsts budžeta finansēto studējošo skaita pieaugumu 1,4 reizes salīdzinājumā ar 1996./97. akadēmisko gadu, sasniedzot 2003.gadā 50 000 studējošo jeb 25% no attiecīgā gadagājuma iedzīvotājiem valstī. Pakāpeniski palielināt profesionālās augstākās izglītības īpatsvaru, plānojot, ka 2003.gadā profesionālās augstākās izglītības programmās studējošo skaits sasniegs 40% no kopējā studējošo skaita, akadēmiskajās studiju programmās — attiecīgi 60% no studējošo skaita. Jaunu universitāšu un universitātes tipa augstskolu dibināšana nav ieteicama, jāveic esošo augstskolu diferenciācija, to menedžmenta un iekšējo struktūru pilnveidošana, jāveicina radoša sacensība starp augstskolām.

2. Augstākai izglītībai, orientējoties uz Eiropas attīstīto valstu pašreizējo līmeni, atvēlēt ik gadu valsts budžeta finansējumu, ne mazāku kā 1,8% no IKP, tai skaitā universitāšu un tām pielīdzināto augstskolu zinātnes un pētījumu attīstībai — ne mazāk kā 0,6% no IKP zinātnei, vienlaikus nodrošinot valsts budžeta finansējumu zinātnei, ne mazāku kā 1% no IKP.

3. Augstākajā izglītībā skaidri nodalīt akadēmiskās studiju programmas zinātniskās pēctecības nodrošināšanai no profesionālās augstākās izglītības programmām, kuras balstītas uz lietišķajiem zinātniskajiem pētījumiem. Attīstīt triju kategoriju profesionālās augstākās izglītības programmas: 1) praktiski orientētās īsa laika studijas augstākās izglītības koledžās; 2) vidēji ilga laika studijas profesionālajās augstskolās; 3) profesionālās augstākās izglītības (universitātes tipa) studiju programmas universitātēs un universitāšu koledžās. Profesionālo studiju programmu pilnveidošanu saistīt ar praksi — ar uzņēmumiem un potenciālajām darbavietām.

4. Augstākās izglītības starptautiski salīdzināmai klasifikācijai lietot iedalījumu universitātes un ne–universitātes tipa izglītība. Universitātes tipa izglītība ir: 1) akadēmiskā izglītība, kura noslēdzas ar bakalaura, maģistra vai tiem ekvivalentu grādu iegūšanu; 2) profesionālā augstākā izglītība universitātēs un tām pielīdzinātās augstskolās.

Ne–universitātes tipa augstākā izglītība ir: 1) īsa (1—3 gadi) laika profesionālā augstākā izglītība, kura noslēdzas ar kvalifikācijas diploma iegūšanu šaurākā specialitātē; 2) vidēji ilga (3 un vairāk gadi) laika profesionālā augstākā izglītība, kuru iegūst profesionālajās augstskolās un kura noslēdzas ar plašas profesionālās kvalifikācijas diploma iegūšanu.

5. Universitātes tipa izglītības attīstībai un uzturēšanai zinātniski kvalitatīvā līmenī būs nepieciešami arvien lielāki līdzekļi, tāpēc nepieciešams ekonomiski panesamu un kvalitatīvi atbilstošu prasību sabalansējums, plānojot, ka līdz 2003.gadam ik gadu 17% no pamatstudijās studējošo skaita (studējošo skaits uz 1.oktobri 1.studiju gadā valsts augstskolās) tiek uzņemti maģistratūrā, 4% — doktorantūrā. Par budžeta līdzekļiem studējošo skaitu un sadalījumu plānot atbilstoši starptautiskajai izglītības klasifikācijas struktūrai (ISCED) un Latvijas valsts attīstības stratēģijai augstākajā izglītībā (1.—2. tabula), kura virzīta uz Eiropas attīstītāko, sociāli orientēto valstu (Norvēģija, Somija, Dānija, Zviedrija, Islande, Beļģija, Nīderlande) modeli.

6. Studiju kvalitātes, studiju un pētījumu nedalāmības nodrošināšanai un atbilstoši studējošo skaita pieaugumam 2,3 reizes laika posmā no 1993.gada līdz 1997.gadam, sākot ar 1997./98.a.g. 1,5 reizes palielināt augstskolas pamatdarbā strādājošo profesoru skaitu. Profesoru skaits universitātēs nedrīkst būt mazāks par 17% no akadēmiskā personāla skaita. Akadēmiskā personāla normālas ataudzes nodrošināšanai un nacionālās profesūras veidošanai universitātēs un tām pielīdzinātās augstskolās atvērt habilitācijas doktorantūras, piesaistot tiem atvēlētos valsts budžeta līdzekļus zinātnei un universitātēs integrētos zinātniskās pētniecības institūtos, kā arī ik gadu piešķirot finansējumu mērķprogrammām doktorantūrai un habilitācijas doktorantūrai. Izveidot augstskolās studiju kvalitātes novērtēšanas sistēmu, attīstot pašnovērtēšanās procesu un saistot to ar starptautisko akreditāciju.

7. Valsts budžeta līdzekļu piešķīrumu augstskolām veidot pēc studiju programmu normatīvo izmaksu principa (pielikumā tabula) atbilstoši studējošo skaitam un programmu izmaksām. Ministru kabinetā apstiprināt studiju programmu izmaksu normatīvus.

8. Sakārtot likumdošanu, paredzot vienotus principus studiju maksas noteikšanai valsts augstskolās:

8.1. Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem studijas valsts augstskolās tiek finansētas no valsts budžeta. Maksas studiju reglamentēšanai un studiju kreditēšanai valsts augstskolās izstrādāt Ministru kabineta noteikumus;

8.2. valsts augstskolās visiem studentiem noteikta vienota maksa par ikgadēju reģistrēšanos studijām.

9. Izdarīt papildinājumus augstākās izglītības un zinātnes likumdošanā un normatīvajos aktos attiecībā uz

9.1. studiju ilgumu;

9.2. augstākās izglītības koledžām;

9.3. profesionālo izglītību un skolotāju izglītību;

9.4. maksu un reģistrēšanās maksu studijām;

9.5. par augstskolu īpašumu neaplikšanu ar nodokļiem;

9.6. par universitāšu grantu padomēm, habilitācijas doktorantūru universitātēs un profesoru algām.

Starptautiskās konferences

“Augstākā izglītība, pētniecība, rūpniecība Eiropas valstīs, kurās notiek pārmaiņas”

secinājumi un ieteikumi

1. Zinātnisko un tehnoloģisko inovāciju loma katras valsts ekonomiskajā attīstībā nepārtraukti pieaug. Pētniecības, tehnoloģiju un attīstības (R&D) izmaksu nemitīgais pieaugums un ļoti ierobežotie pieejamie līdzekļi savienojumā ar vadošo tehnoloģisko inovāciju sarežģītību un straujo tempu ir realitāte, ar kuru sastopas gan rūpnieciski attīstītās valstis, gan pārejas ekonomikas. Pēdējās atrodas daudz grūtākā situācijā, jo tām jārisina daudzas sarežģītas problēmas sakarā ar pāreju uz tirgus ekonomiku.

2. Gandrīz pusē Eiropas ekonomiskās komisijas (EEK) reģionā ietilpstošo valstu notiek pārmaiņas, kas sākās pirms dažiem gadiem, pārejot uz tirgus orientētu ekonomiku un ieviešot sociālas reformas. Daļa pārejas procesa jau ir aiz muguras, un valstis ir sasniegušas jaunu attīstības fāzi, kad tām jācenšas integrēties pasaules ekonomikā un tehnoloģiju attīstībā. Turklāt vairumā šo valstu ir ievērojams cilvēku, zinātniskais, tehnoloģiskais, izglītības un rūpnieciskais potenciāls un dažas no tām ir samērā bagātas ar dabas resursiem. Vairākas valstis jau saņēmušas pozitīvu viedokli par to uzņemšanu ES un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), dažas no tām jau ir OECD locekles. Tādēļ jāveic visi nepieciešamie pasākumi šo valstu zinātniskā un tehniskā potenciāla, zināšanu un uzkrātās pieredzes saglabāšanai un attīstībai, tiecoties integrēties pasaules pētniecībā un attīstībā.

3. Kopumā pieejamie līdzekļi pētniecības un tehnoloģiju attīstībai katrā valstī ir atšķirīgi, bet ES valstīs tie vidēji ir 1,8% no iekšzemes kopprodukta (1995). EEK reģiona valstīs ar pārejas ekonomiku šis skaitlis ir ap 1% vai mazāk, un tas nākotnē ir jāpalielina. Visās valstīs rūpniecība un valdība ir galvenie pētniecības, tehnoloģiju un attīstības finansēšanas avoti. Tā kā pārejas ekonomikās rūpniecība vēl ir vāji attīstīta, izšķirošā loma ir valstij, sniedzot finansiālu atbalstu un stimulējot pētniecības, tehnoloģiju un attīstības kompleksa darbību rūpniecībā, augstākajā izglītībā un citās R&D institūcijās. Ir jāuzlabo ierobežoto līdzekļu izmantošanas efektivitāte, pašiem veicot izvērtēšanu (dažādas ekspertīzes sistēmas) un rūpīgu šo līdzekļu pārvaldi.

4. Tirgus apstākļi ir nepieciešami, bet paši par sevi nav pietiekami sekmīgi inovāciju procesa nodrošināšanai. Augstākās izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un attīstības un rūpniecības atbalstīšanai jābūt valsts politikas sastāvdaļai. Efektīvai un ražīgai valsts politikai jābūt virzītai uz inovāciju veicināšanu un tādu institūciju atbalstīšanu, kas varētu nodrošināt fundamentālos pētījumus un izglītošanu rūpniecībai, zināšanu un informācijas apmaiņu, sniegt vispārēju atbalstu inovāciju izplatīšanā un saglabāt esošās tehnoloģijas galvenajās rūpniecības nozarēs visā pārejas periodā.

Īpaša uzmanība jāvelta nodokļu mehānismam un fiskālajai politikai, lai palielinātu R&D investīciju ienesīgumu un samazinātu šo investīciju izraisīto risku.

5. Valsts inovāciju politikas galvenie uzdevumi, lai nodrošinātu zinātnisko un tehnoloģisko progresu, aptver veselu jautājumu spektru un tie ir šādi.

a) Radīt tādu organizatorisko un tiesisko struktūru, ieskaitot tehniskos un kvalitātes standartus, kas ļautu R&D potenciālam visefektīvāk darboties tirgus apstākļos.

Intelektuālo īpašumtiesību loma pasaulē ir ļoti pieaugusi sakarā ar strauju R&D kompleksa attīstību. Sakarā ar to līdz šim uzkrātajiem R&D rezultātiem, “know–how” un jaunajām tehnoloģijām valstīs ar pārejas ekonomiku jābūt juridiski aizsargātām.

b) Lai R&D kompleksa darbības rezultāti piesaistītu pašmāju un ārvalstu investīcijas, ir jānosaka pētniecības, tehnoloģiju un attīstības valstiskās prioritātes, ņemot vērā gan zinātnieku sabiedrības, gan uzņēmēju, kā arī valsts iestāžu viedokļus. Tikai tad valstiski nozīmīgu zinātnisko programmu rezultāti dos atbilstošu ieguldījumu ekonomikas pārstrukturēšanā un darba tirgus izaugsmē.

c) Optimāla finansu līdzekļu piešķiršana panākama konkurences ceļā, par kopīgu pētījumu un attīstības finansēšanu savstarpēji sacenšoties gan pašmāju, gan ārvalstu firmām, kā arī rūpniecībai, augstākai izglītībai un pētniecības un attīstības institūcijām ar atbilstošu R&D potenciālu.

d) Vidēju un mazu uzņēmumu “spin–off” firmas dibināšana tehnoloģiskajos centros, inkubatoros, parkos, pie tiem vai pie universitātēm ir drošs veids, kā uzsākt darbību ar ierobežotu kapitālu. To dibināšana kalpos, lai veicinātu tiešus kontaktus starp mācību un pētniecības un attīstības institūcijām un rūpniecību, lai paātrinātu zināšanu un tehnoloģiju nodošanu tālāk, inovāciju izplatīšanu un informācijas plūsmu sabiedrības iekšienē. Tādēļ FEMIRC centru un citu inovāciju sistēmu vai tīklu dibināšana ir uzskatāma par lietderīgu un jāpaplašina.

e) Gan divpusēja, gan daudzpusēja starptautiskā sadarbība ir ļoti svarīga.

Starptautisku konferenču, semināru, darba sanāksmju u.tml. rīkošana rada lieliskas iespējas pieredzes apmaiņai un kontaktu veidošanai. Kopīgi pētījumi ir vērtējami kā praktisks solis iekšējās un ārējās smadzeņu noplūdes samazināšanai, lai saglabātu valstī pētniecības, tehnoloģiju un attīstības kompleksā iesaistīto cilvēku potenciālu.

6. Valdības tiek aicinātas atbalstīt un veicināt tādas aktivitātes, kas palielinātu sabiedrības izpratni par zinātni un tehniku; rūpnieku izpratni par inovācijas procesiem, kas balstīti uz R&D, un par ienākumiem saistībā ar inovācijām; politiķu izpratni par ekonomisko un sociālo attīstību saistībā ar inovācijām; zinātnieku un inženieru izpratni par ekonomiskajām un sociālajām vajadzībām, ko izteikuši novatoriski partneri; nepārtrauktas zināšanu apguves principa pielietošanu “inovāciju vadības” jomā.

7. Ekonomiski stabilo valstu pieredze rāda, ka tikai cieša mijiedarbība starp augstāko izglītību, pētniecību un attīstību, un rūpniecību var veicināt zinātniskā un tehnoloģiskā, kā arī ekonomiskā un sociālā progresa nodrošināšanu. Šīs konferences temats ir ļoti svarīgs un sarežģīts, un to vajadzētu tālāk iztirzāt un apspriest starptautiskos forumos.

Jāapkopo un jāpopularizē veiksmīgi inovāciju piemēri.

Lappusi sagatavoja LZA preses sekretāre Helēna Grīnberga, referātus no angļu valodas tulkoja Anita Dravniece

Jauno studentu uzņemšanas brīdī Latvijas Lauksaimniecības universitātē profesore Baiba Rivža, ASV viesprofesore Elena Pārvhurste un LLU rektors profesors Voldemārs Strīķis

Preses konferencē ANO Eiropas ekonomiskās komisijas pārstāvis, profesors Anatolijs Boiko, Polijas Valsts zinātnisko pētījumu komitejas pārstāvis Jans Krištofs Frackoviaks un konferences Nacionālās rīcības komitejas priekšsēdētājs, akadēmiķis Uldis Viesturs Foto: Jānis Kristapsons