Svētki un godadienas

Šveices Konfederācijā

Šodien, 1.augustā — Konfederācijas dibināšanas diena

Šveices teritorija ir par trešdaļu mazāka nekā Latvija, bet tajā dzīvo trīs reizes vairāk cilvēku nekā mūsu valstī. Šveice ir kalnu zeme — apmēram trīs piektdaļas tās teritorijas aizņem Alpi.

Jau XIII gadsimtā pēc Kristus Šveices mežu kantoni Švīce, Ūrī un Untervaldene cīņā pret Hābsburgu kundzību ieguva neatkarību un 1291. gadā noslēdza “mūžīgo savienību”, liekot pamatus Šveices Konfederācijai Svētās Romas impērijas ietvaros. Nākamajā gadsimtā šai savienībai pievienojās vēl pieci kantoni. Pēc šveiciešu uzvarām 1386. gadā pie Zempahas un 1388. gadā pie Nēfelses Hābsburgi bija spiesti 1389. gadā atzīt konfederāciju. Jau 1499. gadā pēc Švābijas kara Šveice faktiski atbrīvojās no Svētās Romas impērijas. XVI gadsimtā konferederācijā iestājās vēl 3 kantoni, taču līdz pat 1798. gadam konfederācijai nebija centralizētas valsts varas institūcijas, kopīgas armijas un kopīgas finansu sistēmas. Visus kopīgi lemjamos jautājumus izskatīja Konfederācijas saeima, ko sasauca divas reizes gadā. No 1798. līdz 1803. gadam pastāvēja Helvēcijas republika. 1814. gadā Konfederācijas saeima izstrādāja slaveno Šveices pastāvīgās neitralitātes statusu ārpolitikā, ko 18l5. gadā apstiprināja Vīnes kongress. 1857. gadā konfederācijai pievienojās vēl trīs jaunizveidoti kantoni, Šveice kļuva par patstāvīgu 22 kantonu apvienību. 1848. gada konstitūcija līdz tam nestabilo kantonu apvienību pārveidoja federatīvā valstī, par valsts galvaspilsētu kļuva Berne. Centrālās varas institūciju pilnvaras vēl vairāk paplašināja 1874. gada 29. maija konstitūcija, kas ar daļējiem grozījumiem ir spēkā arī šodien.

Mūsu gadsimta sākumā Šveicē īpaši strauji attīstījās rūpniecība. Tā kļuva arī par vienu no pasaules finansu centriem, kurā intensīvi koncentrējās kapitāls. Pirmā un Otrā pasaules kara laikā Šveice konsekventi saglabāja neitralitāti, kas valstij pat šajos grūtajos gados ļāva attīstīt ekonomiku.

Tagad Šveicē ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Ir augsti attīstīta elektroniskā un mašīnbūves rūpniecība, pasaules slavu ieguvuši Šveices pulksteņi un juvelierizstrādājumi. Intensīvi attīstītās lauksaimniecības galvenā nozare ir lopkopība, kas dod 3/4 no lauksaimniecības produktu kopapjoma. Liela nozīme šīs zemes ekonomikā ir arī finansu operācijām un tūrismam. Savdabīgi ir veidoti Šveices aizsardzības spēki. Obligātā karadienesta ilgums valstī ir tikai četri mēneši, taču mobilizācijai pakļautie armijas rezervisti regulāri tiek iesaukti uz apmācībām. Relatīvi mazajai Šveices armijai ir moderns bruņojums — kaujas lidmašīnas un helikopteri, tanki un pašgājēji lielgabali. Armijas augstākais virspavēlnieks ir prezidents.

Šveice ir federatīva republika. Prezidentu, kas ir gan valsts, gan valdības galva, ievēlē Federālā sapulce no savas padomes locekļu vidus. Likumdošanas vara Šveicē pieder divpalātu parlamentam — Federālajai sapulcei. Tā sastāv no Nacionālās padomes jeb apakšpalātas un Kantonu padomes jeb augšpalātas. Nacionālajā padomē ir 200 deputātu, kas pēc proporcionalitātes principa tiek ievēlēti uz četriem gadiem. Kantonu padomē ir 46 deputāti — pa diviem deputātiem no katra kantona. Šīs padomes pilnvaru laiks nav strikti noteikts.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Šveici tika nodibinātas 1991. gada 5. septembrī. Šveices intereses mūsu valsī pārstāv ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Pjērs Lusiri (Pierre Luciri) , kurš savu akreditācijas rakstu Latvijas Republikas Valsts prezidentam iesniedza 1995. gada 5. septembrī. Šveices vēstnieka rezidence atrodas Rīgā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors