Par savas valsts dzīvi, politiku, tautsaimniecību

Jautājums: — Par valsts atbalstu, kā tas izpaudīsies?

Andris Šķēle: — Ar valsts atbalstu jāsaprot ir nevis tikai tas, kā mēs bieži vien to uztveram, ka valsts kaut ko speciāli piemaksā, bet pat tādas lietas, kā, piemēram, kādai uzņēmējsabiedrībai dots nodokļu pagarinājums 3 mēnešus, 6 mēnešus, arī tas jau uzskatāms par valsts atbalstu. Katrā gadījumā svarīgākais ir — lai valsts atbalsts vienam uzņēmējam neradītu labvēlīgāku situāciju pret tādiem pašiem uzņēmējiem, kas darbojas tajā pašā sfērā. Un tādēļ ir paredzēts, ka par šāda valsts atbalsta politiku nelems kāda viena amatpersona tikai, bet komiteja no dažādu nozaru cilvēkiem, kuru spriedums jau būs daudz rūpīgāk izsvērts. Tā ir galvenā būtība.

Jautājums: — Šķēles kungs, jūs politikā esat pragmatiķis, tas, neapšaubāmi, veicina pacēlumu valsts tautsaimniecībā. Kas, jūsuprāt, ir tie spēki, kas arī turpmāk virzīs valsti šajā pašā pozitīvajā virzienā, un kas risinās solīdākos sociālos jautājumus un ekonomiskos jautājumus? Es šeit domāju — ne partijas vien. Kas varētu būt šie spēki, kur jūs viņus saredzat?

Andris Šķēle: — Katrā gadījumā es domāju, ka viens no galvenajiem virzītājiem būs labēji un centriski orientētas partijas. Tieši no tām būs atkarīgs tas galvenais spiediens tālāk valstī pārkārtot, piespiest strādāt, maksimāli atdzīvināt ekonomiku. Ja runājam par grupām, tad atbalsts ir gaidāms, un tie būs nākamie mūsu vēlētāji, tā ir jaunatne, kas šobrīd mācās, beidz pamatskolu, tik tikko bija izlaidumi vidusskolās, augstskolās. Tie ir vēlētāji, kas vai nu vēlēs tūlīt 7. Saeimu, vai arī nākošo 8. Saeimu, uz tiem liekams vislielākais akcents, viņi dzīvo ar nedaudz citu izpratni, pasaule viņiem kļūst atvērta, tas arī ir viens no momentiem, ko mana valdība mēģina stimulēt, lai mūsu sabiedrība kļūtu brīva, atvērta, lai šie viedokļi, izpratne par pasaules notikumiem ātrāk ienāktu Latvijā, ļautu pārkārtot mūsu domāšanu. Es domāju, ka kavēšanās, ja tāda turpmāk būs, tā būs saistīta ar zināmiem domāšanas recidīviem no aizgājušiem laikiem, kas sēž manī, kas sēž jūsos, kas sēž visos, tikai dažādās proporcijās.

Jautājums: — Septembrī Einaram Repšem beigsies pilnvaru laiks. Ja jums tiks dota iespēja (es saprotu, uz to iet, ka Ministru prezidents ieteiks nākamo kandidatūru), vai tas būs Repše vai kāds cits?

Andris Šķēle: — Saeima ir mainījusi savu attieksmi un ir mainījusi pirmā lasījuma redakciju, ka 10 deputātiem ir tiesības izvirzīt un piedāvāt valsts bankas prezidenta kandidātu. Es uzskatu, ka tā ir slikta izmaiņa, slikta norma par tik svarīgu amatu, kāds ir valsts bankas prezidents. Teorētiski pašreiz ir iespējami 10 kandidāti. Nopietnā valstī tas var atstāt iespaidu uz finansu tirgu, ja būtu jāpauž sava attieksme un jāizvirza kandidatūra, es atbalstītu Einara Repšes kandidatūru. Es teiktu, ka sadarbība starp Latvijas banku un valdību nu jau kādu pusotru gadu ir laba un mērķi, kurus mēs esam stādījuši... mēs esam panākuši izpratni Latvijas bankā, un, kā redzat, gan inflācijas apkarošanas lietas, gan jautājumi, kas saistās ar naudas emisiju un visu pārējo, ir savstarpēji saskaņoti. Es esmu šobrīd par Einaru Repši.

Jautājums: — Es gribu atgriezties pie jūsu runas. Tā ir satraukusi daudzus prātus un joprojām tiek apspriesta. Jūs pieminējāt, ka ir speciālas mašīnas ar speciāliem numuriem, cilvēki brauc, kā pagadās, kaut gan likumos nekur nav teikts. Kas jums liedz pārtraukt šādu kārtību? Tādēļ, ka te ir likuma pārkāpums, lūdzu, ministra kungs, nokārtojiet, lai neviens ar specnumuriem neatļaujas pārkāpt noteikumus. Jūs taču nepārkāpjat tos.

Andris Šķēle: — Es domāju, ka šobrīd šī lieta jau ir sākusies, un daudzos, kas ir lietojuši 66., 56., vēl kaut kādus astoņdesmitos numurus, nezinu, kādas tās sēriju pazīmes ir izveidojušās, ir neapmierinātība un visādas problēmas. Tas ir patiesi labi. Nedrīkst eksistēt milzīgs skaits privileģētu numuru īpašnieku, protams, tas parastajos iedzīvotājos rada klaju nepatiku, tas ir tas visvienkāršākais, ko cilvēks redz. Kas attiecas uz ministriem, ministri šobrīd ir kā uz delnas, ir tikai deviņpadsmit numuri, un četriem ministriem šoferi jau bijuši sodīti, vienam pat divreiz un atkārtoti. Tas viss liecina, ka mēs ejam uz to, ka šādas privilēģijas netiks baudītas.

Jautājums: — Tajā pašā laikā esmu pamanījis, ka jūs nebraucat katru dienu ar MK–1 numuru.

Andris Šķēle: — Jā, taisnība, limuzīna mašīnu es lietoju tikai tādos brīžos, kas man saistās ar kādu reprezentāciju, kādu jābrauc sagaidīt vai jāpiedalās kādā pasākumā, kur mašīnai jābūt glaunākai no skata. Es braukāju džipā ar pilnīgi parastu numuru, kurš man pat prātā nav palicis, es nevaru nosaukt. Tur ir četri cipari, zēni ir izvēlējušies tos tik sarežģīti, lai, droši vien, es pats tos aizmirstu.

Jautājums: — Vai šo numuru ir ievērojuši policisti?

Andris Šķēle: — Nav. Ir bijušas problēmas, kad arī jāapstājas.

Jautājums: — Vēlreiz paralēles ar jūsu runu. Es saprotu, jums ir apnicis, ka mēs to pieminam, bet, ticiet man, paies nedēļa, un neviens to vairs neatcerēsies, tomēr šajā sakarā likums ir visiem viens. Kādas izjūtas pārņem jūs kā pilsoni, uzzinot, ka no tiesas zāles tiek atbrīvots Ivans Haritonovs, ko jūs kā amatpersona varētu atbildēt par pārējo līdzpilsoņu neizpratnes pilno jautājumu par šādu iznākumu?

Andris Šķēle: — Šeit ir divas iespējas: viena — vai nu mūsu tiesu sistēma ir tik kvalificēta un tik neatkarīga, ka pie sabiedrībā valdoša viedokļa, ka Haritonova kungs ir reketieru karalis, tomēr spēj pieņemt neatkarīgu lēmumu, un tas ir tieši tāds, ka viņu atbrīvo; arī pilnīgi pretējs viedoklis varētu būt, ka tomēr ir iedarbojušās kādas citas sviras, kas ir motivējušas tiesu pieņemt šādu attaisnojošu lēmumu. Katrā gadījumā jāsaka, ka lielākajai sabiedrības daļai šis viedoklis tiecas uz otro versiju — ka ir bijušas kādas citas motivācijas, ka tiesas lēmums ir tieši tāds un ne savādāks. Viss notiek šobrīd likumā paredzētajā kārtībā. Ģenerālprokuratūra ir paudusi savu neapmierinātību un neizpratni ar tiesvedību un tiesas lēmumu un ir šo lēmumu noprotestējusi, tā ka mums būs iespēja redzēt, vai šis protests būs patiess vai ne. Katrā gadījumā šis bija ļoti nozīmīgs process, jo tas bija pirmais mēģinājums kvalificēt šādā veidā izdarītu noziegumu, priekšā vēl stāv daudzi citi lielāki varbūt mēroga ziņā, ja runājam no naudiskā viedokļa, tiesas procesi. Ir svarīgi tomēr valstij pirmie pareizi, precīzi precedenti, slikti, ja jābūvē prakse uz neveiksmīgiem precedentiem.

Jautājums: — Es tomēr gribētu aiziet prom no jūsu runas un pavaicāt — kas bija konkrēti tās domstarpības, kas neļāva 12. jūnijā Tallinā pieņemt Baltijas valstu memorandu par Eiropas Savienību? Un kā papildjautājumu — kā jūs pats vērtējat pašreiz notiekošo strīdu starp Igauniju un Lietuvu, un kur Latvija atrodas šajā situācijā?

Andris Šķēle: — Latvija tieši tā arī ģeogrāfiski atrodas pa vidu, un faktiski es biju gatavs un aicināju kolēģus atbalstīt gan vienu, gan otru rezolūcijas projektu, ko piedāvāja lietuvieši vai igauņi. Un būtība ir tāda: lietuviešu kolēģis uzskatīja, ka par katru cenu ir jāpieņem, kā viņš saka, tīra deklarācija, t. i., divi trīs teikumi Eiropas Savienības sakarā un nekas vairāk. Savukārt Igaunijas kolēģis uzskatīja, ka tā ir jāiekļauj kopā ar tekstu par Baltijas vienotības jautājumiem. Un viņi nespēja nekādi vienoties, man neizdevās viņus vest pie prāta, ja tā drīkst teikt, un mēs veselu stundu diskutējām mazā istabiņā, kā to izdarīt. Viņu konsultanti acīmredzot neļāva premjeriem mainīt domas, un mana pārliecināšana bija velta. Mēs šobrīd redzam, ka ir zināmas iezīmes, ka politika tiek veidota savādāk. Igauņi runā par iespēju iekļauties, tikt vieniem pašiem Eiropas Savienībā, arī par Skandināvijas aliansi, savukārt lietuvieši ļoti aktīvi strādā Polijas virzienā, un mēs esam pa vidu, jo esam konsekventi iestājušies, ka vajadzētu kopīgi darboties visām trim Baltijas valstīm.

No videoieraksta publicēšanai

sagatavojis Guntis Šūpulnieks