MĒS VISI BALTIJĀ

Latvijas tēls “AgroBalt '97” izstādē Viļņā

Turpinājums no 1.lpp.

Apaļā galda sarunu pamattemats bija — kādēļ Baltijas valstu produkcijai tik grūti iekļauties Eiropas Savienības tirgū, un vai ir pareizi Austrumeiropas un Viduseiropas valstu iestāšanos šajā noslēgtajā apritē dalīt it kā kārtās. Vītauts Knašis jokojot bilda: vai patiesi Eiropa baidās, ka Baltija pārpludinās Rietumu tirgu ar savām precēm? Jo — kā gan tas iznāk: tiek izpildīti vieni nosacījumi, tad otri, un tad atkal tiek likti jauni šķēršļi — sertifikācijas, licencēšanas u. tml. Eiropa latiņu ceļ augstāk un augstāk, bet Baltija un citas Austrumeiropas valstis tik cenšas sniegties pēc šī “aizliegtā augļa”. Igaunijas oficiālās delegācijas pārstāvis ar diagrammu palīdzību parādīja, kādu negatīvu iespaidu uz Igaunijas lauksaimniecību atstāj vienpusējā tirdzniecība ar un caur Somiju.

Jā, it kā jau tirdzniecība ir abpusēja — ir noslēgti tirdzniecības līgumi. Taču šī Eiropas Savienības latiņas celšana reālajā dzīvē ir novedusi līdz negatīvai tirdzniecības bilancei. Latvijas Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše izstāstīja, kādu ceļu izvēlējusies Latvijas lauksaimniecība, lai tuvinātu iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas, ka lauksaimniecība ir krietni paputināta, nav noslēpums — tāda situācija ir visās trīs Baltijas valstīs. Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā, tika dotēti litri, hektāri un centneri. Acīmredzot šāda lauksaimniecības dotēšana nav bijusi pietiekami efektīva. Tādēļ pie lauksaimniecības stutēšanas ķērušies Latvijas politiķi, un acīmredzot nākotnē pilnībā tiks mainīti subsīdiju piešķiršanas pamatprincipi. Subsīdijas varēs saņemt tie zemkopji, kuriem būs speciālā lauksaimnieciskā izglītība un kuri būs ieguvuši sertifikātu. Palīdzību sniegs arī jaunas tehnoloģijas iegādei. Vēl risinās diskusijas, vai šī jaunā dotēšanas sistēma tiks ieviesta, bet jau tagad var lēst, ka politiķu vairākums nosvērsies tieši par šo variantu, jo tas ir ceļš, ko iet Eiropas Savienība.

Uz Dītriha Tingertāla jautājumu, ko domā Eiropas Savienība un vai tā vispār domā kaut kad uzņemt Austrumeiropas un Viduseiropas valstis, atbildēja Apvienotās Karalistes pārstāvis. Viņš teica, ka neba Lielbritānijai pieder galavārds par šo valstu uzņemšanu Eiropas Savienībā. Un, ja vēl ņem vērā, ka nule viņu valstī ir bijušas vēlēšanas un praktiski pirmā jaunā lauksaimniecības ministra darba diena ir otrdiena, kad risinās šis lauksaimniecības forums Lietuvā, tad diezin vai šādi pārmetumi būtu vietā. Taču Apvienotā Karaliste vienmēr ir atbalstījusi Baltijas valstu centienus iekļauties Eiropas apritē un šis atbalsts noteikti būs arī turpmāk. Kas attiecas uz Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējām sarunām par Baltijas valstu uzņemšanu, šeit viedokļi dalās. Daļa valstu uzskata, ka jāuzņem visas “jaunās” valstis vienlaikus, daļa — ka pakāpeniski. Eiropas tirgus ir pārpildīts. Veidojas neatbilstība starp globālo lauksaimniecību un nacionālajām interesēm. Neapšaubāmi tiks pārskatītas iespējas finansēt jaunos biedrus, un — līdzīgi kā attīstās un mainās ikviena valsts vai to savienība — attīstās arī Eiropas Savienība. Taču šīs izmaiņas Eiropas Savienībā ir tādēļ, lai labāk varētu pielāgoties jaunu biedru uzņemšanai. Pašlaik Baltijai centieni iekļūt Eiropas Savienībā atgādina šaušanu pa skrejošu mērķi, taču ar to ir jārēķinās.

Uz “LV” jautājumu, kā Baltijas valstis iekļausies Eiropas Savienībā, ZM valsts sekretārs Jānis Lapše teica:

— Pamazām, palēnām. Kad būs pārņemta Eiropas sistēma politikā un ekonomikā, kad būsim Eiropas līmenī, tad arī mēs tur atradīsimies. Mums vēl jāsakārto īpašuma attiecības, jāizveido zemes tirgus, jānostiprina kredītsistēma un neapšaubāmi arī subsīdiju sistēma. Eiropa cenšas kļūt viengabalaina, un tas mums jārespektē. Runājot par iekļaušanos ES, nav noslēpums, ka Baltijas valstis ir vienas no stabilākajām kandidātēm, jo citu valstu uzņemšana prasītu lielākus ES līdzekļus. Par to, kas un kad tiks uzņemts, skaidrība solās būt šāgada laikā. Protams, kolīzijas, kas risinās Latvijā, grēkāža meklēšana Zemkopības ministrijas personā neveicina šīs nozares vienmērīgu un ilglaicīgu attīstīšanos. Mēs protam ļoti labi cits citu nomelnot un uz tā rēķina celt savu politisko autoritāti, bet ļoti negribīgi domājam, ko derīgu varētu paveikt mūsu lauku iedzīvotāju labā.

Izstādes laikā arī notika pirmā visu trīs Baltijas valstu lauksaimniecības produktu ražotāju savienību jeb aģentūru tikšanās. No Latvijas puses sarunā piedalījās Latvijas Lauksaimniecības kopdarbības nacionālās savienības (LLKNS) valdes priekšsēdētājs Viesturs Lazda. Lietuvā Starptautiskās lauksaimniecības tirdzniecības aģentūras LAITA ( Lithuanian Agricultural International Trade Agency ) vadītājs ir Roberts Naudžus ( Robertas Naudžiu s). Igaunijā šo organizāciju — Lauksaimniecības un tirdzniecības kameru ( Chamber of Agriculture and Commerce ) vada Marts Vīlebergs ( Märt Viileberg ). Kādēļ notika šāda tikšanās? Protams, vispirms, lai iepazītos paši un iepazīstinātu ar savām organizācijām, to iespējām.

Ierosinātājs sarunām bija Marts Vīlebergs, un viņa doma ir: Baltijas valstīm ir jākooperējas ar lauksaimniecības precēm, izejvielām. Tad kopīgi, izmantojot jau tuvākajos ārvalstu tirgos pazīstamo vārdu “Baltija”, jāatgūst senais un tagad daļēji zaudētais Austrumu tirgus un jāmēģina atrast savu vietu Rietumu patērētāja galdā. Doma pilnībā apsveicama, un jāvēl, lai tā iemiesotos reālā kopīgā Baltijas lauksaimniecības tirdzniecības biržā un kopīgā Baltijas valstu tirdzniecības zīmē vai marķējumā. No tā ieguvēji būtu gan pārstrādes uzņēmumi, gan valsts, gan, pats galvenais, mūsu izejvielu ražotāji: viņiem būtu brīva izvēle, uz kuru uzņēmumu savu pienu, gaļu, graudus vest pārstrādāt. Un arī Krievijas un NVS valstu tirgū, kopīgi izanalizējot gan vislabvēlīgākos muitas noteikumus, gan visoptimālāko preču sortimentu, mēs varētu iedibināt savas tradīcijas. Kā smejas Marts Vīlebergs, pašreiz Maskavā “Baltijas” vārdu pilnā mērā izmanto ASV zivju pārstrādātāji no Baltimoras. Nekādu citu “Baltijas” izcelsmes preču Maskavā atrast nebijis iespējams.

Tomēr lietuvietis Roberts Naudžus ir atradis ceļus, kā sadarboties ne tikai ar Pēterburgas, bet arī ar Maskavas tirgotājiem, un cer rudens pusē atklāt Lietuvas pārstāvniecību Krievijas sirdī. Igauņiem savukārt partneri ir ASV, un ar to, konkrēti — ar Amerikas ekonomikas profesora, palīdzību šobrīd igauņu jaunieši apgūst zināšanas, kā jāveido šāda tirdzniecības birža. Protams, šādā biržā ir nepieciešama vismodernākā informācijas apmaiņas sistēma, zinīgi darbinieki. Bez valstu valdību atbalsta birža diezin vai spēs darbu uzsākt, taču pāris gadu laikā tā pilnībā sāks pati sevi finansēt. Igaunijas Kamerai ir liels Lauksaimniecības ministrijas atbalsts finansiālā ziņā divu gadu garumā, arī Lietuvas Aģentūra sevi daļēji uztur no lauksaimniecībai atvēlētās naudas un no PHARE programmas līdzekļiem. Pagaidām vienīgi Latvijas Savienība finansu ziņā ir atstāta pašplūsmā. Kā teica pašreizējais LLKNS valdes priekšsēdētājs Viesturs Lazda, labās ieceres, kas tika sāktas būvēt, tā arī nomira nedzimušas. Arī doma par biržu, kas, līdzīgi kā igauņiem šobrīd, latviešiem radās pirms apmēram gada. Ideja veidot Baltijas līmeņa biržu ir ļoti apsveicama. Pašlaik igauņu un lietuviešu kolēģi darbojas aktīvāk, un tas arī saprotams, jo ir atrasts finansējums. Taču jebkurā gadījumā ir kopīgi jāstrādā, jo valdībām ir kopīga koncepcija, ir parakstīts arī līgums par brīvu tirdzniecību starp Baltijas valstīm, ir doma arī par muitas ūnijas izveidošanu. Ja var kopīgi strādāt valdības, tad tas jāspēj arī organizācijām, kuras pārstāv lauksaimniecības produktu ražotājus un pārstrādātājus. Vienotai Baltijai būs vienkāršāk atrast noietu savām precēm gan Austrumos, gan Rietumos.

Jānis Lapše atbalstīja domu, ka varētu izveidoties lauksaimniecības tirdzniecības aģentūra vai birža Baltijā, un, ja ir uzņēmīgi cilvēki, kuri grib ar to nodarboties, tad viņi ir jāatbalsta. Lauksaimniecība ir cieši saistīta ar eksportu, un jābeidz par to tukši diskutēt. Jau tagad Zemkopības ministrijai ir pārstāvis Briselē, Krievijā, Igaunijā un Lietuvā, un šie cilvēki varētu veidot pirmos kontaktus biržai ar ārvalstu tirgotājiem.

Tāpat kā ik gadus, arī šogad savā starpā sacentās visu trīs Baltijas valstu lauksaimniecības produktu ražotāji. Tomēr — ja pērn uz Latviju tika atvizinātas trīs “AgroBalt '96” zelta medaļas, šogad ar apbalvojumu “AgroBalt '97" lepoties varēs tikai akciju sabiedrības “Uzvara” karameles “Rīgas maisījums”.

Kādēļ tāda pasivitāte? Varbūt nevis pasivitāte, bet neprasme sevi parādīt, piedalīties konkursos? Bet varbūt vienīgi — nevēlēšanās... Tāpat arī pārsteigums ir tukšā vietiņa katalogā, kur būtu bijis jābūt mūsu zemkopības ministra Roberta Dilbas foto. Atkal jautājums — kādēļ? Varbūt jārunā nevis par sekām, bet par cēloņiem? Un par tiem tika runāts arī pirms gada, diviem, proti — kas veido Latvijas lauksaimniecības seju starptautiskajās izstādēs? Ne kāda spēcīga uzņēmuma seju, bet tieši kopējo Latvijas lauku nozares seju? Vai mums ir kāda cilvēku grupa, kas būtu ieinteresēta ar to nodarboties? It kā jau cilvēki kopā sanāk, lai par to runātu, it kā jau kāds arī to gribētu darīt, taču — lai uzsāktu ar šo pietiekami piņķerīgo lietu nodarboties, vajadzīgs kaut neliels kapitāls un, galvenais, vadošo institūciju vadošo darbinieku ieinteresētība un atbalsts.

Runājot konkrēti par šogadu,— nevar pārmest neatbalstīšanu. Tika izsludināts konkurss par tiesībām veidot Zemkopības ministrijas stendu “AgroBalt '97”, un tiesības ieguva Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība. Tika atrasti arī pietiekami finansu līdzekļi, lai piensaimniekiem palīdzētu stendu ierīkot. Jārēķinās arī ar to, ka cilvēki, kuri dosies uz izstādi — arī mūsu valsts oficiālā delegācija, gribēs kaut uz brīdi apsēsties, atvilkt elpu, pabūt “savā pleķītī zemes” šajā nogurdinošajā burzmā. Parasti šāds “pleķītis miera” ir bijis Zemkopības ministrijas stends, un tā bija arī šogad. Taču — par ministrijas līdzdalību stendā liecināja tikai viens uzraksts un svaigās brošūriņas ar pavisam svaigu, 1997. gada Latvijas lauksaimniecības informāciju. Otrs uzraksts un stenda iekārtojums nepārprotami liecināja, ka še saimnieki ir Latvijas piena pārstrādātāji. Nav ko mest akmeni, stends iekārtots bagātīgi, gaumīgi, arī informācijas par piena rūpniecību pietiekami ir drukātā un mutiskā veidā. Un arī interese ir pārpārēm, jo ne pārāk bieži ārvalstīs tik pilnīgi pārstāvēti Latvijas piensaimnieki.

Varbūt patiešām šāda tradīcija jāturpina un nākamgad lai Latvijas Zemkopības ministriju pārstāv, piemēram, mūsu gaļas pārstrādātāji, aiznākamgad — dārzeņu audzētāji un pārstrādātāji, vēl pēc gada — saldumu ražotāji. Kādēļ gan ne? Var būt arī šāda versija, un tā sevi varētu pilnībā attaisnot. Taču tam ir jānotiek plānveidīgi, un nevar katru gadu sākt izstāžu lietas atkal no nulles. Cilvēki, kas līdz pagājušā gada sākumam nodarbojās ar Latvijas lauksaimniecības parādīšanu starptautiskajās izstādēs, Alberta Kaula ministrēšanas reformu laikā ir aizgājuši strādāt uz privātstruktūrām un uzņēmumiem. Piemēram, uz “Uzvaru”, un varbūt arī tieši tas — zināšanas izstāžu rīkošanā — palīdzēja zelta medaļu iegūt tieši “Rīgas maisījumam”. Pagājušajā gadā Lietuvas izstādē Zemkopības stendu veidoja Latvijas Lauksaimniecības kopdarbības nacionālā savienība, un stendā bija daudz informācijas par dažādām lauksaimniecības jomām.

Liels baudījums bija būt Igaunijas un Lietuvas lauksaimniecības ministriju stendos. Prieks, ka ne tikai lietuvieši, kā jau mājinieki, bija sīki izplānojuši, kā sevi parādīt. Taču igauņi, kuriem ceļš līdz Lietuvai ir dubultgarāks nekā mums, savu informatīvā stenda variantu pasniedza pārliecinoši un skaisti. Te mums vēl būtu daudz ko mācīties. Protams, ja būtu interese to darīt. Vai tāda Latvijai ir? Šādu jautājumu, šķiet, uzdevām arī pagājušajā gadā...

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore. Autores foto

Latvijas Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše un valsts sekretāra vietniece Irina Pilvere atelpas brīdī;

Latvijas Zemkopības ministrijas stendā;

Latvijas Lauksaimniecības kopdarbības nacionālās savienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Lazda, Lietuvā Starptautiskās lauksaimniecības tirdzniecības aģentūras vadītājs Roberts Naudžus un Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kameras valdes priekšsēdētājs Marts Vīlebergs