INTERVIJAS. SARUNAS

Par elektrības tirgu Baltijā

Juris Ozoliņš, ekonomikas ministra padomnieks,— “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Pēdējā laikā tik plaši lietotais un viegli iegūstamais produkts — elektrība — sāk pievērst sev uzmanību divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, tas vairs nav smieklīgi lēts un, otrkārt, nav vairs neierobežoti pieejams. Palaikam izskan runas, ka ārzemēs jau tagad enerģija ir lētāka, ka var izvēlēties tās piegādātāju un — pats interesantākais — valdības subsidē enerģētisko industriju. Jā, daudzviet pasaulē tā tas ir. Turpretim Latvijas unikālā atkarība no importētajiem resursiem līdzās šodienas aktuālajām problēmām izvirza arī elektroenerģētikas stratēģiskos jautājumus.

Latvijai aktuāli ir elektroenerģijas tarifi, “Latvenergo” pārstrukturēšana, elektrības tirgi un konkurence. Kas mums no visa tā jau ir? Ko no tā varam sasniegt? Kādu labumu iegūs enerģijas ražotāji un patērētāji? Tie ir jautājumi, uz kuriem mums nāksies meklēt atbildi jau drīzākā laikā, jo tas viss ir saistīts ar liberalizācijas procesu elektrības tirgū, bez kura nav iedomājama turpmākā elektroenerģētikas attīstība Latvijā.

— Jēdzieni “elektrības tirgus”, “elektrības tirgus liberalizācija” mūsu lasītājam ir mazdzirdēti, visai specifiski jēdzieni. Vai jūs tos nepaskaidrotu precīzāk?

— Patērētājam ir jābūt iespējai izvēlēties elektrības ražotāju, no kura pirkt enerģiju. Savukārt elektrības transportētājam, kam pieder elektriskie tīkli, par atbilstošu samaksu šis pirkums ir jānogādā pie pircēja, respektīvi, pie patērētāja. Šī ir galvenā liberalizācijas pazīme. Pamatnostādne ir vienkārša: elektrība arī ir prece, kuru, tāpat kā citas preces, var pārdot, bet pircējs to var izvēlēties līdzīgi kurpēm vai maizei. Tā kā šis process ir divpusējs, tad elektrības ražotājs savukārt vēlas savai produkcijai atrast labāko pircēju. Tas rada konkurenci starp ražotājiem. Tieši šī iemesla dēļ enerģijas ražotāji vēlas iegūt pieeju elektrības transporta sistēmām.

Liberalizācijas gaitā tirgū bez ražotājiem un patērētājiem, kā jau brīvā tirgū, darbojas arī starpnieki — brokeri. Pirmie sasniegumi elektroenerģijas tirgus liberalizācijā bija Čīlē, tad Lielbritānijā. Patlaban šis process sevišķi aktīvi risinās Skandināvijas valstīs. Tur nekādu izbrīnu neizraisa elektrības tirdzniecība biržās un finansu tirgus paņēmienu izmantošana tirdzniecībā ar elektrību. Taču šīs inovācijas iespējamas tikai labi attīstītas informācijas un tehnoloģijas apstākļos, kur darbojas juridiski un finansiāli nodrošinātas garantēšanas sistēmas. Arī Latvijā laiku pa laikam var saņemt elektrības piedāvājumus no starpniekiem, taču tie lielākoties ir bez minētajām garantijām. Tādēļ valdība ir izvēlējusies “vienīgā iepircēja” ( single buyer — angļu val.) principu, lai šādā veidā sagatavotu Latvijas elektrības tirgu elektroenerģijas pārdevējiem no ārvalstīm. Tas nepieciešams sistēmu drošībai un mazo patērētāju interešu aizstāvībai.

Lai liberalizētu elektrības tirgu un radītu apstākļus konkurences izveidei elektroenerģijas ražošanā, kurai būtu jādod ieguvums patērētājiem izmaksu samazināšanas un pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanas veidā, Latvijā ir nepieciešama enerģijas industrijas pārstrukturēšana, proti, tāda elektrību ražojošu, transportējošu un patērētājiem piegādājošu uzņēmumu pārkārtošana, lai patērētājs vienmēr zinātu konkrētā pakalpojuma sniedzēja pienākumus, atbildību un pakalpojuma aprēķinu principus. Īsi sakot, runa ir par tā saukto visa procesa “caurspīdīgumu”.

— Manuprāt, elektrība nav tāda prece, kas varētu gaidīt, kamēr konkurence noregulēs elektrības tirgus attiecības. Elektrība ir arī stratēģiska prece, kam jābūt vienmēr pieejamai un pērkamai par saprātīgu cenu.

— Kamēr elektrības tirgu neregulē konkurence, īpaši dabīgā monopola apstākļos (resursu taupības nolūkos radītais monopols), jāpastāv regulēšanas struktūrai, kurai jāattur enerģijas piegādātājs no ļaunprātīga monopolstāvokļa izmantošanas. Šai struktūrai jāiedarbojas uz monopoluzņēmuma peļņu tā, it kā uzņēmums strādātu konkurences apstākļos. Vispār šajā gadījumā veidojas ļoti interesanta, pat paradoksāla situācija — lai izveidotu efektīvu konkurences vadītu elektrības tirgu, ir stipri vien jāpaaugstina regulēšanas līmenis, līdz var paļauties uz drošības standartiem un vispārējās konkurences likumu. Šajā gadījumā nedrīkst sajaukt valdības divas lomas — īpašnieka un regulētāja lomu. Izveidotajai regulēšanas struktūrai ir jānodrošina, lai monopoluzņēmums varētu ilgstoši un stabili sniegt patērētājiem pakalpojumus atbilstoši ekonomiskajai attīstībai valstī. Savukārt pārmērīga patērētāju aizstāvība no izmaksu viedokļa var novest pie infrastruktūras neatbilstības ekonomikas un patērētāju prasībām. Galu galā cietēji izrādīsies paši patērētāji. Regulēšanas struktūrai ir jābūt spējīgai sabalansēt triju pušu — patērētāja, piegādātāja, sabiedrības — it kā pretrunīgās intereses. Vienlaikus ir svarīgi panākt, lai tā savā attīstībā neatpaliktu no industrijas pārveides procesiem un tad, kad tehniskās un ekonomiskās attīstības līmenis būs pietiekams, varētu šajā procesā ieviest konkurenci un deregulēšanu.

— Ko šajā gadījumā nozīmē deregulēšana?

— Deregulēšana ir pakāpeniska pāreja no uzņēmuma darbības rādītāju sīkas uzraudzības un vadītāju komandēšanas uz peļņas kā motivētājas un konkurences veicinātājas izmantošanas sistēmu. Elektrostacijās ražotās enerģijas cenas noteikšana jāregulē pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām. Taču valsts pārvaldei jārūpējas, lai konkurence būtu godīga un efektīva. Elektrisko tīklu uzņēmumu noteiktie enerģijas transportēšanas tarifi joprojām paliek regulēšanas struktūru pārziņā. Uzņēmumu sagatavošana konkurencei un ar to saistītā deregulēšana ir viens no vissarežģītākajiem regulēšanas sistēmas uzdevumiem, jo atšķirībā no brīvā tirgus veidošanās principiem elektrības tirgus tapšanas gaitā neko ne mirkli nedrīkst atstāt pašregulācijai. Elektrība ir stratēģiska prece, kuras trūkums, nesamērīga dārdzība vai zemi kvalitatīvie rādītāji valsts ekonomiku var sagraut vienā mirklī.

— Vai Latvijā vispār ir iespējams elektrības tirgus?

— Uzreiz gribu pateikt, ka Latvijā nav iespējams nokavējoši izvērst elektrības tirgu, jo mūsu valstī ir tikai viens elektroenerģijas ražotājs — uzņēmums “Latvenergo”. Patlaban šāds tirgus nepastāv arī starp Igauniju, Latviju un Lietuvu. Starp mūsu valstīm notiek apmaiņa ar elektroenerģiju, bet tas vēl nav tirgus. Pavērosim, kas šajā jomā notiek Eiropā. Eiropas Savienība mēģina veidot savu iekšējo elektrības tirgu. Anglijā un Velsā tas jau darbojas. Visliberālākais tirgus ir mūsu kaimiņos — Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā, kur elektrības patērētājs patiešām var nopirkt elektroenerģiju no tās piegādātāja. Šajās valstīs jau ir notikuši tie procesi, kurus es pieminēju,— liberalizācija un deregulēšana. Tas nozīmē, ka tur ir notikusi visas energosistēmas pārstrukturizācija. To es uzsveru tādēļ, ka Latvijā patlaban tiek privatizēts “Latvenergo” un notiek lieli strīdi, kas ar “Latvenergo” būs turpmāk. Ir skaidrs, ka nedrīkst privatizēt monopoluzņēmumu tādu, kāds tas ir patlaban. Nav jēgas nodarboties ar uzņēmuma privatizāciju, ja tajā pēc tam nenotiek pārmaiņas, kas paaugstinātu šī uzņēmuma darbības efektivitāti. Privatizācija ir tikai viens no instrumentiem, kas veicina elektrības tirgus liberalizāciju.

Lai attīstītu elektrības tirgu valstī, pirmais noteikums ir vēlme to tiešām izdarīt, otrais — jāpārstrukturē esošie enerģētikas uzņēmumi, konkrēti — elektroenerģētikas uzņēmumi; nākamais — šis process jānostiprina ar attiecīgajiem likumdošanas aktiem. Pašlaik Latvijā mēs varam tam tikai gatavoties. Jūs jautāsit — kas šo procesu var virzīt? Tikai un vienīgi pats elektroenerģijas izmantotājs. Tas, kas šajā jomā notiek ASV un Eiropā, liecina, ka šī procesa galvenais dzinējspēks ir rūpniecība, sevišķi lielrūpniecība. Tieši tā ir visvairāk ieinteresēta piekļūt vislētākajiem enerģijas avotiem.

— Vai Latvijā jūt sabiedrības spiedienu — izveidot šādu elektrības tirgu, kas patiesi ļautu enerģijas patērētājam izvēlēties to elektrības piegādātāju, kurš vislabāk atbilst patērētāja izvirzītajiem nosacījumiem?

— Nesen notikušajā Latvijas rūpniecības konfederācijas rīkotajā preses konferencē šāda noskaņa bija jūtama, kaut viņi runāja par “Latvenergo” tarifu samazināšanu rūpniecībai. Vai šāda tarifu samazināšana šobrīd var notikt? Domāju, ka nē. Jo patērētājam nav izvēles iespējas. Ir vajadzīgs tirgus. Vai Latvijas robežās elektrības tirgus ir iespējams? Uz to es jau atbildēju. Vēl piebildīšu, ka tā noliegums ir saistīts arī ar Latvijas elektrostaciju īpatnībām un arī ar to, ka pie mums elektroenerģija netiek saražota pietiekamā daudzumā.

— Tad jājautā — kur varētu būt šāds elektrības tirgus, kurā Latvija varētu iesaistīties?

— To visātrāk un mums vistuvāk varētu organizēt Baltijas valstīs. Aplūkosim 1. shēmu. Kur ir vislētākie elektroenerģijas ražošanas avoti? Pirmā jāmin Ignalinas atomelektrostacija Lietuvā. Arī mūsu elektrostaciju ražotā enerģija ir lēta, taču šīs hidroelektrostacijas uz Daugavas neražo elektrību pietiekamā daudzumā tieši tajā diennakts laikā, kad tā visvairāk ir vajadzīga rūpniecībai. Tāpēc aiz Ignalinas AES nākamās jāmin Igaunijas elektrostacijas, kas strādā, izmantojot par kurināmo visai lēto degakmeni. Tikai pēc šiem enerģijas ražotājiem varam minēt mūsu hidroelektrostacijas.*

— Kādi būtu tie priekšnosacījumi, lai Baltijas valstīs izveidotos kopīgs elektrības tirgus?

— Vispirms katrā valstī atsevišķi pareizi jāveic elektrības uzņēmumu strukturēšana. Otrs nosacījums — šim procesam Baltijas valstīs jānotiek vienlaikus. Patlaban Igaunijā, Latvijā un Lietuvā tendence veidot elektrības tirgu ir kļuvusi aktuāla. Protams, katrā valstī pastāv savas problēmas. Tā, piemēram, Lietuvā esošā atomelektrostacija savu elektroenerģiju varētu pārdot, taču tai nav noieta. Lietuvieši mēģina to pārdot Baltkrievijai un Krievijai, bet tas notiek barterdarījumu līmenī, kas rada pašiem elektroenerģijas ražotājiem lielus zaudējumus. Tāpat klājas igauņiem. Ja visas trīs valstis saskatītu to ieguvumu, ko tām varētu sniegt kopīgais elektrības tirgus, tad tā darbību varētu organizēt visai ātri, jo visi elektroenerģijas pārvades tīkli ir jau izveidoti. Uzskatu, ka patlaban ir pienācis īstais brīdis Baltijā sākt veidot elektrības tirgu. Tam ir gatavas visas trīs valstis.

— Kas visvairāk iegūs no šāda tirgus izveides? Vai kāds labums būs arī vienkāršajam elektrības patērētājam, kāds, piemēram, esmu es un jūs?

— Lielākā ieguvēja, naudas izteiksmē vērtējot, būs rūpniecība. Mēs, individuālie elektrības patērētāji, savu ieguvuma daļu baudīsim netieši, proti: ja rūpniecība pastāvošās, tirgum raksturīgās konkurences apstākļos varēs izvēlēties sev lētāku vai kvalitatīvāku enerģiju, tad ražotā prece kļūs lētāka un rūpniecības uzņēmumos tiks radītas jaunas darbavietas, kuru cilvēkiem šodien ļoti pietrūkst.

Tālāk es gribu jūs iepazīstināt ar laikrakstā “Finansial Times” publicēto apskatu, kā Eiropas Savienībā risinās elektrības tirgus liberalizācija. Tabulā parādīta, rēķinot pensos (nav lielas atšķirības no santīma), elektrības cena rūpniecībā. Rūpniecība tiek sadalīta lielu jaudu, vidējas un mazas jaudas patērētājos. Pēc cenām redzams, ka pastāv lielas atšķirības starp valstīm. Dārdzības ziņā līdere ir Vācija, tad Itālija. Bet vai tāpēc Vācijas un Itālijas rūpniecības ražojumi būtu nespējīgi konkurēt ar citu valstu ražojumiem, kur elektrība ir lētāka? Piemēram, ar Zviedrijas un Somijas rūpniecības ražojumiem. Tagad salīdzināsim tabulā uzrādītās cenas ar “Latvenergo” piedāvātajiem tarifiem mūsu lielākajiem patērētājiem — 1,9 santīmi par kW, vidējiem patērētājiem — 2,3 santīmi. Kā redzams no tabulas, par 2,3 santīmiem mūsu vidējais elektrības patērētājs elektroenerģiju varētu saņemt arī no Zviedrijas. No tabulas redzams arī, ka viszemākās cenas ir Dānijā, Somijā, Zviedrijā. Kāpēc? Kā viņi paši secina, tāpēc, ka viņiem ir ieviests elektrības tirgus un tātad pastāv konkurence elektrības piegādātāju starpā.

— Kā justos Latvija, ja tā iesaistītos šo valstu veidotajā elektrības tirgū?

— Latvijas elektrības ražotāju situācija būtu sarežģīta, jo apmēram 80 procentus no enerģētiskajiem resursiem mēs esam spiesti iepirkt ārzemēs. Šādus rādītājus, kādi ir Zviedrijai vai Norvēģijai (tabulā nav iekļauta, jo nepieder pie ES valstu kopas), Latvija acīmredzot tuvākā nākotnē nesasniegs, jo mums nav tādu enerģētisko resursu kā šīm valstīm. Iespējams, ka mēs būsim to valstu vidū, kurās elektrība ir vidēji dārga. Patlaban mūsu “Latvenergo” pieprasītā cena par elektroenerģijas kilovatu ir zema salīdzinājumā ar šajā tabulā uzrādītajiem lielumiem.

— Vai Latvijā kaut kas reāls jau ir iesākts elektrības tirgus sagatavošanai?

— Reāla darbība ir saruna ar Privatizācijas aģentūru par “Latvenergo” pārstrukturēšanu. Ir skaidri jānodala trīs funkcijas, ko veic “Latvenergo”,— elektrības ražošana, pārvade un sadale. Ir deklarēta konceptuālā nostādne, ko pieprasījusi ES: Latvijā, lai sagatavotos elektrības tirgum, līdz tam tiks realizēts vienīgā iepircēja princips. Te jāpiebilst, ka elektrības tirgus tā sākumstadijā individuāliem enerģijas patērētājiem nebūs pieejams, jo tādā gadījumā jau jāfunkcionē ļoti pārdomāti sagatavotai patērētās enerģijas mērīšanas sistēmai un nodrošinājumam garantijām un, protams, smalki izstrādātam juridiskajam nodrošinājumam. Arī tas viss Latvijā jāsagatavo.

— Vai kaut kas ir darīts, lai elektrības tirgus sagatavošanas un darbības uzsākšanas laikā starp Baltijas valstīm nerastos juridiskas pretrunas?

— Visu triju Baltijas valstu ekonomikas ministri ir parakstījuši līgumu, ka Igaunija, Latvija un Lietuva veidos Baltijas valstu iekšējo elektrības tirgu (“Baltijas pūls” — “Baltic pool” ). Šis līgums paredz arī Baltijā saražotās elektroenerģijas kvalitātes uzlabošanu. Jau tagad ir skaidrs, ka mums tuvākajā nākotnē nāksies atslēgties no elektrības pārvades tīkliem, kas mūsu valstis savieno ar Krieviju un Baltkrieviju, jo no šīm valstīm saņemtās enerģijas kvalitāte neatbilst Eiropas standartiem. Īpaši tiek grēkots strāvas frekvences nodrošināšanā. Tās nestabilitāte kavē mums ieviest modernu tehnoloģiju. Turklāt ir skaidrs, ka tuvākajos gados Krievija nespēs šo problēmu savā valstī atrisināt.

Nākamais, kam tagad pievēršam uzmanību, ir elektrības tirgus izveides politikas tuvināšana starp mūsu valstīm. Ar Latvijas projektu esam iepazīstinājuši mūsu kaimiņus. Pēc tam tiks sagatavoti un pieņemti likumakti visās trijās valstīs. Pārvades tīkli mums ir gatavi, darbinieki un speciālisti visos līmeņos sagatavoti. Latvijas un Igaunijas sistēmas jau tagad ir savietojamas. Sliktāk ir Lietuvā. Tur par energoapgādes uzņēmumu privatizāciju un pārstrukturēšanu vēl nevar pat runāt — tik kritiskā stāvoklī ir nonākuši šie uzņēmumi. Arī elektroenerģijas tarifu noregulēšana viņiem ir aizkavējusies. Lietuvieši savas elektroenerģijas ražošanu ilgi subsidēja, tāpēc tā ir lēta un nesedz visus ražošanas un pārvades izdevumus. Tagad Lietuvas valdība meklē lielus aizņēmumus ārzemēs. Viņu lētā enerģija izvērtusies par viņu enerģētiķu lielo nelaimi, kas var iekavēt Baltijas valstu iekšējā elektrības tirgus izveidošanu. Iekavēt, nevis aizkavēt.

Beidzot šo sarunu, es gribu izteikt cerību, ka Latvijas politiķiem būs pietiekami daudz drosmes izšķirties par sadarbību Baltijā ne vien parastā, bet arī elektrības tirgus ietvaros.

* Mūsu hidroelektrostacijas varētu pārdot savu saražoto enerģiju maksimālās slodzes stundās vai arī tad, kad tā vajadzīga, lai ātri aizstātu no darbības pēkšņi atslēgušos iekārtu. Tad — ar samērā zemām ražošanas izmaksām — realizācijas cena būtu augstāka nekā citos laika brīžos. Tas nozīmē, ka hidrostaciju ieguvums būtu ievērojams.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors