Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Latvija - Baltijas reģiona valsts mainīgā Eiropā". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.01.1997., Nr. 28 https://www.vestnesis.lv/ta/id/42056

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvija - Baltijas reģiona valsts mainīgā Eiropā" (turpinājums)

Vēl šajā numurā

28.01.1997., Nr. 28

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dr. Valdis Birkavs, Latvijas Republikas ārlietu ministrs:

“Latvija — Baltijas reģiona valsts mainīgā Eiropā”

Augsti godātais prorektora kungs,

Kolēģi,

Dāmas un kungi!

Es sirsnīgi pateicos Latvijas Universitātei par šo lielisko iespēju jūs uzrunāt Lielajā aulā, lai pieminētu mūsu valsts d e iure atzīšanas dienas gadskārtu. Sirsnīgs paldies arī visiem, kas šeit atnākuši, lai kopā pārliecinātos, kā mūsu zeme no jaundibinātas valsts ar nedrošu nākotni kļuvusi par starptautiski atzītu, pilntiesīgu demokrātisku nāciju kopības locekli. Manuprāt, šodien mums vajadzētu runāt gan par 26. janvāra nozīmi vēsturē, gan par modernās Latvijas ārpolitiku — vajadzētu runāt par tādām problēmām, kurām ikdienišķās situācijās nepievēršam lielu uzmanību: kādā starptautiskā vidē mūsu valsts sastaps nākamo gadsimtu, kādas starptautiskās politikas tendences ietekmēs Latviju, kā — citiem vārdiem sakot — dzīvosim mēs un mūsu bērni.

Akadēmiskajai saimei jau sen ir laiks sanākt kopā ar diplomātiem un politiķiem, lai dalītos domās par valsts ārpolitisko virzību turpmākos gados. Plašā diskusija par ārpolitikas jautājumiem, kas izvērsta masu informācijas līdzekļos, arī liecina par sabiedrības interesi. Tālab centos apkopot dažādus uzskatus, lai meklētu kopsaucēju turpmākai attīstībai; ārlietas nav un nedrīkst būt kādas noslēgtas grupas monopols, turklāt ārpolitiskie risinājumi noteiks gan visas mūsu valsts, gan katra indivīda nākotni.

Dāmas un kungi!

Šodien runāšu par mūsu ārpolitikas pagātni, tagadni un nākotni.

Vispirms pievērsīšos Latvijas diplomātijas vēsturei un jo sevišķi 26. janvāra nozīmei mūsu valsts nostiprināšanā, pieminot politiķus un diplomātus, kas tuvinājuši šo sasniegumu. Viņu vārdi nav nošķirami no šīs dienas piemiņas.

Runājot par Latvijas diplomātijas tagadni, iztirzāšu ārkārtīgi svarīgu ārpolitikas aspektu, kam pēdējā laikā pievēršam īpašu uzmanību. Šis aspekts ir: ārpolitikas saikne ar iekšpolitiku un valsts iekšējiem resursiem, kam jāveido ārpolitikas pamats. Tas saistīts arī ar starptautiskās politikas attīstību tuvākā nākotnē. Runājot par pārmaiņām, kas 1997. gadā skars Eiropu, definēšu arī Latvijas šīgada ārpolitikas uzdevumus.

Runas trešajā daļā iztirzāšu dažus priekšstatus par to, kādas starptautiskas norises dominēs Eiropā un pasaulē XXI gadsimta sākumā un kā tās iespaidos Latviju.

Godātie kolēģi!

Sākot runas vēsturiskā atskata daļu, es uzsveru, ka šobrīd par Latvijas diplomātijas pirmajiem soļiem nevaru runāt kā zinātnieks. Mans priekšstats par Latvijas de iure atzīšanas nozīmi valsts un nācijas vēsturē pamatojas ne tikai uz vēstures grāmatās lasīto, bet arī uz tām mazliet emocionālajām atmiņām par pirmskara neatkarīgo Latviju, ko mana paaudze padomju režīma apstākļos pārmantoja no brīvības cīņu laikabiedriem. To teikdams, es patiesībā uzsveru, ka mūsu vēstures apcerējumu sarakstā joprojām trūkst jaunu pētījumu par šo — Latvijas valsts veidošanās — posmu.

Lai gan es ar lielu pietāti lapoju tādas grāmatas kā diplomāta Jāņa Seska atmiņas par Latvijas valsts tapšanu vai fundamentālo trimdas vēsturnieka Edgara Andersona darbu par Latvijas ārpolitiku divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, es skaidri apzinos, ka ikkatrai jaunai paaudzei attiecības ar vēsturi jākārto patstāvīgi. Nevienam nebūtu jābrīnās, ja mūsdienu studenti, kas veidos Latvijas jauno eiropiešu paaudzi, pēc kāda laika meklēs paši savu skatījumu uz divdesmito gadu sākuma norisēm, tāpēc šodien mazāk runāšu par vērtējumiem vai interpretācijām, vairāk — par personālijām un darbu, ko jaunās Latvijas valsts diplomāti ieguldījuši, lai uzplauktu mūsu zeme.

Mums jāatceras to laiku cilvēki. Morālā ziņā esam parādā Latvijas diplomātijas ziedam, kas darbojās Latvijas valsts neatkarības pirmajā posmā. Pērn sākām vērtīgu iniciatīvu, kas prasa turpinājumu, — sastādījām okupācijas režīma represēto diplomātu sarakstu, centāmies uzskaitīt visus, kas gājuši bojā ieslodzījumā, kas bez vainas notiesāti, nošauti.

Nosaukšu viņus: Valsts un ministru prezidents, ārlietu ministrs Kārlis Ulmanis, Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš, ārlietu ministrs Antons Balodis, Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Hermanis Albats, departamentu direktori Teodors Anševics un Andrejs Kampe, pastāvīgais delegāts Tautu Savienībā Kārlis Ducmanis, sūtņi Ēriks Feldmanis, Fricis Kociņš, Jānis Vesmanis un Mārtiņš Ņukša, ģenerālkonsuli Jānis Seskis un Georgs Bisenieks, konsuli Hermanis Punga un Otto Hasmanis, sūtniecības sekretāri Arnolds Tomsons, Paulis Alberts un Bruno Krieviņš.

Šajā sarakstā nav ietverti tie Latvijas diplomāti, kas nepiedzīvoja pašu celtās neatkarīgās valsts krišanu. Tāpēc vēl neminēju izcilā Latvijas diplomāta Zigfrīda Meierovica vārdu. Sarakstā nav arī to cilvēku, kas 1940. gadā palika ārzemēs un turpināja darboties trimdas apstākļos. Viņi turpināja nest tālāk Latvijas Republikas valstiskuma ideju starptautiskā arēnā, izmantojot savu kolēģu 1921. gadā izcīnīto de iure atzīšanu kā ieroci cīņā par valsts atjaunošanu, vai arī darbojās kā privātpersonas, kopīgu mērķu labad apvienojot latviešu trimdu. Minēšu tikai dažus cilvēkus: sūtņus Miķeli Valteru, Kārli Zariņu, Alfrēdu Bīlmani, Voldemāru Salno, Ludvigu Ēķi, Oļģerdu Grosvaldu, Edgaru Krieviņu, Vili Šūmani, Jūliju Feldmani, Arnoldu Spekki, Anatolu Dinbergu.

Protams, visus vārdus nemaz nevaru nosaukt, taču svarīgi ir uzsvērt, ka Latvijas pirmās paaudzes diplomātu darbība pelnījusi vislielāko atzinību un noder par paraugu ne vien pašreizējiem, bet arī topošajiem ārlietu resora darbiniekiem — tāpat kā plašākai Latvijas sabiedrībai.

Turpinājums — 7.lpp.

Runa sakarā ar Latvijas Republikas de iure atzīšanas dienu. Latvijas Universitātes Lielajā aulā , 1997. gada 24. janvārī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!