Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Latvija - Baltijas reģiona valsts mainīgā Eiropā" (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.01.1997., Nr. 28 https://www.vestnesis.lv/ta/id/42057

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Laukkredīts". Pēc valsts kontroles atzinuma.

Vēl šajā numurā

28.01.1997., Nr. 28

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RAKSTI. RUNAS. REFERĀTI

Dr. Valdis Birkavs, Latvijas Republikas ārlietu ministrs:

“Latvija — Baltijas reģiona valsts mainīgā Eiropā”

urpinājums no 1.lpp.

Dāmas un kungi!

Atgriežoties pie 26. janvāra vēsturiskās nozīmes mūsu valsts dzīvē, gribu uzsvērt dažas fundamentālas paralēles, kas 1921. gada 26. janvāri saista ar tagadni.

Pirmkārt, Latvijas starptautiskā situācija pašlaik mazliet atgādina stāvokli 1920. gadu pirmajā pusē. Mūsu valsts ir starptautiski atzīta, tomēr joprojām esam ceļā uz pilnvērtīgu un stabilu vietu Eiropas starptautiskajā sistēmā. Arī Latvijas drošības jautājumi vēl nav atrisināti tā, lai mūs apmierinātu. Mums kaimiņos ir milzīgā Krievija, kuras valstiskā un ekonomiskā iekārta joprojām veidojas. Arī Austrumeiropas un Viduseiropas reģionā turpina attīstīties pārmaiņas. Tajā pašā laikā jāatceras, ka vēsture nepazīst identu situāciju. Eiropa vairs nav tāda kā divdesmito gadu sākumā. Gribu domāt, ka integrācija nepavērsīsies atpakaļ, lai degradētos par jaunu Versaļas sistēmu un ģenerētu nestabilitāti.

Latvijas attiecības ar Rietumiem tiklab divdesmitajos gados, kā tagad nav izolējamas no Krievijas dimensijas mūsu ārpolitikā. Ir vērts atcerēties, ka Latvijas ārpolitikā divdesmito gadu sākumā bija divi nozīmīgi datumi — 1920. gada 11. augusts un 1921. gada 26. janvāris. Pirmajā gadījumā mūsu valsti de iure atzina Krievija, otrajā — Antante. Ārkārtīgi svarīgi, ka tad Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no tiesībām vai pretenzijām uz mūsu zemi.

Otrkārt, 1921. gads un 1991. gads cieši kopā saista Baltijas valstu likteņus. Divdesmitajā gadsimtā šīs valstis ieguva kopīgu identitāti un divas reizes kopā uznāca uz starptautiskās politikas skatuves. Gribas cerēt, ka šī kopīgā identitāte ir gana stipra, lai būtu par pamatu interešu kopībai un ciešām attiecībām arī nākotnē. Vērts atcerēties, ka Baltijas republiku valstiskums ir veidojies līdzīgi Austrumeiropas un Viduseiropas zemju valstiskumam, un tas noticis gluži citādi nekā Rietumeiropas valstīs. Baltijas tautas XIX gadsimtā strauji pārvērtās par nācijām. Mazliet vēlāk tās izveidoja savas valstis, radīja priekšnoteikumus politisku nāciju attīstībai, bet 1940. gadā nokļuva vienu un to pašu okupācijas režīmu varā. Šīs tautas tāpēc var lieliski saprasties; nebūt ne visi cilvēki ārpus Baltijas mūs saprot tik labi, kā mēs saprotamies savā starpā.

Tomēr ir vērts atcerēties arī to, ka 1918. gadā neatkarību ieguva nevis trīs, bet četras Baltijas valstis — Latvija, Lietuva, Igaunija un Somija. Dažādu faktoru dēļ Somija vēl pirms Ziemas kara kļuva par Ziemeļvalsti, un, lai tas notiktu, svarīga nozīme bija Somijas kalkulētai un apzinātai virzībai uz ģeopolitiskās identitātes maiņu. Arī mūsdienās jautājums par Baltijas valstu identitāti ir aktuāls. Mums jāmeklē pārliecinošas atbildes uz jautājumiem, ko sev uzdodam paši un ko uzdod sev mūsu kaimiņi, lai Latvijai tik svarīgo Baltijas identitāti ar reālu saturu piepildītu arī nākamajā gadsimtā.

Baltijas valstu vienotības veidošanā un uzturēšanā Latvijai ir bijusi nozīmīga vēsturiska vieta, ko noteicis ne tikai mūsu ģeopolitiskais stāvoklis, bet arī vēstures gaita un kultūru radniecība. Ar Lietuvu mūs saista kopējas etniskās izcelsmes saknes, ar Igauniju — kopēja vēsture. Nav pareizi uzskatīt, ka Latvija centusies saliedēt Baltijas valstis tikai tādēļ, lai šajā kopībā īstenotu savas nacionālās intereses. Patiesībā Latvijas centieni liecina par diezgan lielu ideālismu, kas motivējis darboties tādu valstsvīru kā Zigfrīdu Meierovicu. Mēs saistām savu identitāti ar Baltijas un Baltijas jūras reģiona jēdzienu; mēs gribam tam piešķirt arvien vairāk satura praktiskas sadarbības nozīmē, lai nostiprinātu Hanzas savienības tradīcijas ekonomikā un kultūrā. Esmu pārliecināts, ka šie Latvijas centieni kalpo visu Baltijas un Baltijas jūras reģiona valstu interesēm. Tie kalpo arī Latvijas nacionālajām interesēm, jo nostiprina mūsu identitāti un dod tai plašāku pamatu.

Treškārt, gan neatkarīgās Latvijas izveidošana 1918. gadā, gan tās atjaunošana 1991. gadā, gan arī starptautiskā atzīšana toreiz un tagad varēja materializēties tikai unikālas vēstures apstākļu sakritības dēļ. Visos gadījumos šī iespēja tika veiksmīgi izmantota. Vai tas mums patīk vai ne, jāatzīst, ka mazas valsts liktenis ir stipri atkarīgs no tā, cik šī valsts spēj mobilizēt savus resursus, lai izmantotu liktenīgu izdevību. Šī doma pilnībā attiecas arī uz mūsdienām, un tā ir saistīta ar manas runas nākamo elementu, kas met tiltu no pagātnes uz tagadni un ievada arī nākamo tematu. Es aplūkošu ārpolitikas un iekšpolitikas saikni.

Dāmas un kungi!

Atzīšana de iure bija gan ārpolitisks, gan arī iekšpolitisks notikums. Protams, vajadzēja perfektu Z. Meierovica vadītās delegācijas diplomātisko darbību Parīzes miera konferencē, lai maksimizētu valsts celtniecības sasniegumus. Gribu citēt notikumu dalībnieka, jau minētā diplomāta Jāņa Seska atmiņas, kas fiksētas 1937. gadā.

Viņš rakstīja, ka “Latvijas tiesiskā atzīšana no lielvalstīm bija loģisks un nepieciešams notikumu noslēgums gluži kā augļa briedums un nogatavošanās. Ja mums toreiz tik karsti gaidītā de iure atzīšana izlikās tik steidzama un ja mēs atzīšanas vilcināšanas dēļ nebijām visai apmierināti ar Antantes valstu pārstāvjiem, tad pa daļai tāpēc, ka paši nebijām pietiekoši iedziļinājušies lielo vēsturisko notikumu cēloniskā sakarībā un juridiskās attiecībās. Ne vienreiz vien mums draudzīgie diplomāti vaļsirdīgi izteicās, ka mēs Latvijas de iure atzīšanu dabūšot, ja tikai varēšot radīt un noorganizēt paši savu valsti un aizsargāt to no ārējiem ienaidniekiem”.

Viņš runā par ārpolitikas un iekšpolitikas saikni, kas ir vienādi svarīga jebkurā valstī un jebkuros apstākļos, jo bez iekšpolitiska pamata nevar gūt ilgstošus ārpolitiskus panākumus. Arī Latvijā pašlaik pienācis brīdis, kad ārpolitikas turpmāka virzība uz ES un NATO prasa iekšēji mobilizēt mūsu valsti.

Ļoti labs piemērs šādā ziņā ir Latvijas integrācija Eiropas Savienībā. Mūsu valsts šajā jomā ir uzrādījusi lielus panākumus un sastapusies ar nopietniem izaicinājumiem un problēmām. ES lietu ministra amata izveidošana 1995. gada nogalē bija centrēta uz valsts iekšējo intelektuālo resursu mobilizāciju un būtisku Eiropas integrācijas biroja darba aktivizāciju. Latvija ir sagatavojusi un iesniegusi kvalitatīvas atbildes uz Eiropas Komisijas jautājumiem par mūsu valsts gatavību iestāties Eiropas Savienībā. Tomēr darbs nevar palikt pusceļā, un visām attiecīgām valsts iestādēm jāgatavojas vēl intensīvākam darbam — šogad Latvijā ieradīsies jaunas ES ekspertu grupas, kas pārbaudīs, kā mums veicies. Tādas vizītes turpināsies, līdz Latvija būs uzņemta Eiropas Savienībā.

ES sūtītie impulsi var katalizēt mūsu iekšējo attīstību. Šķiet, pašlaik ES paraugs un prasības pret mūsu ekonomiku nodrošina ļoti strauju sociālekonomiskās attīstības tempu, ko citādi nevarētu panākt. Laiks steidzina iekšēji sakārtot mūsu valsti un izvirza arvien jaunus uzdevumus. Par piemēru šajā ziņā var derēt Latvijas nacionālās programmas izstrāde integrācijai Eiropas Savienībā, ko apstiprinājusi valdība. Tas ir nozīmīgs, plānveidīgs pasākumu komplekss, kas tuvinās Latviju Eiropas standartiem, taču pēdējo mēnešu politiskā attīstība mudina kāpināt integrācijas tempu un pārskatīt atsevišķu uzdevumu izpildes termiņus.

ES imperatīvs ietekmē mūsu valsts attīstību arī citādi. Protams, ir jāturpina un jāuzlabo Latvijas tēla veidošana, lai pasaulē adekvāti atspoguļotu mūsu darba sasniegumus. Šķiet, citas valstis šajā jomā apsteidz Latviju. Tāpat jāturpina izglītot sabiedrība par ES jautājumiem. Daudziem latviešiem Eiropa vēl ir izplūdis veidols, kas jākonkretizē, pirms mūsu valsts ciešāk tuvinās Eiropas Savienībai. Vienmēr esmu uzsvēris, ka tautai ir tiesības paust viedokli par tādiem kardināliem valsts attīstības jautājumiem kā integrācija Eiropas Savienībā. Latvijai vajag ārlietās izglītotus un gudrus pilsoņus. Informēti cilvēki spēs labāk formulēt attieksmi pret integrācijas procesiem gan masu informācijas līdzekļos, gan vēlēšanās (ar politisko partiju palīdzību), un efektīvāks kļūs mūsu valsts reformu process.

Protams, integrācija Eiropas Savienībā ir tikai viena nozare, viens piemērs ārpolitikas un iekšpolitikas saiknei. Iekšējos resursus vajadzētu mobilizēt arī citās prioritārās ārpolitikas jomās, piemēram, valsts drošības un aizsardzības sfērā, kur galvenais izaicinājums ir savietojamība ar NATO. Šajā un citās jomās jāaktivizē sadarbība starp ministrijām, kas atbild par praktiskiem jautājumiem.

Vēl viens iekšpolitikas un ārpolitikas saiknes aspekts ir veidot konsensu principiālos valsts ārpolitikas jautājumos. Šis darbs sākās pirms trim gadiem un 1995. gadā iemiesojās Saeimas akceptētos dokumentos “Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni” un “Latvijas ārpolitikas koncepcija”. Konsenss ne tikai jāveido, bet arī jāuztur. Nav pieņemama situācija, kurā kāds politisks spēks pēkšņi revidē savu nostāju un atkāpjas no solījumiem, tādēļ ir jāpanāk galveno politisko spēku vienprātība jautājumos par nacionālajām interesēm. Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni gan ir definēti līdz 2005. gadam, tomēr nekas netraucē atkārtoti pārrunāt, kā labāk īstenot šos pamatvirzienus. Šī iemesla dēļ Ārlietu ministrija ir ierosinājusi Saeimā rīkot debates par ārpolitiku, turpinot pirmskara Latvijas parlamenta tradīcijas. Priekšlikums nav saistīts ar gribu vai vajadzību mainīt mūsu ārpolitikas mērķus. Ieceres pamatā ir ārlietu resora vēlēšanās informēt Saeimu un sabiedrību par starptautisko stāvokli un aktuāliem ārpolitikas jautājumiem.

Protams, bez debatēm Saeimā ir vajadzīgas debates arī sabiedrībā. Ar gandarījumu varu konstatēt, ka ārpolitiskās diskusijas Latvijas presē kopš pagājušās vasaras ir vērsušās plašumā un gājušas dziļumā. Tiesa, akadēmiskās vides pārstāvju dalība diskusijās varētu būt aktīvāka. Ļoti labi, ka par ārpolitikas jautājumiem daudz raksta jauni cilvēki un studenti, taču es gribētu, lai masu informācijas līdzekļos parādās arī augstskolu mācībspēku un pētnieku viedoklis.

Godātie kolēģi!

Runājot par Latvijas ārpolitikas tagadni, ir jāpievēršas 1997. gada norisēm Eiropas politikā, kas atstās iespaidu uz starptautiskajām attiecībām mūsu kontinentā un ietekmēs Latvijas stāvokli.

Starptautisko attiecību speciālisti nešaubās par to, ka pašreizējā Eiropas ģeopolitiskā konfigurācija nav un nevar būt mūžīga. Kāpēc? Tāpēc, ka Austrumeiropas un Viduseiropas reģionā, kur ietilpst arī Baltijas valstis, drošības un sociālekonomiskās reformas vēl joprojām attīstās. Šo valstu progresam demokrātiskas iekārtas un tirgus saimniecības virzienā noteikti jārada institucionālas konsekvences attiecībās ar Rietumiem. Tas vēl nav noticis: līdz šim NATO un ES nav spējušas piedāvāt Austrumeiropas un Viduseiropas zemēm skaidru dalības perspektīvu.

1997. gadā Austrumeiropas un Viduseiropas valstu mazliet nenoteiktais stāvoklis sāks mainīties. Tām piedāvās konkrētākas izredzes pievienoties eiroatlantiskajām struktūrām. Es ceru, ka NATO un ES arī mums piedāvās adekvātu risinājumu, kas atbildīs Latvijas interesēm. Tā domāt ļauj Latvijas ekonomikas rādītāji, reformu procesa attīstība un konkrētais Latvijas līmenis attiecībās ar ES un NATO.

Šogad Eiropā sāks mainīties tā ģeopolitiskā konfigurācija, kas izveidojās 1991. gadā, Baltijas valstīm atjaunojot neatkarību un sabrūkot Padomju Savienībai. Tomēr runāt var tikai par procesa sākumu, jo tā beigas nav definētas un Rietumvalstīs vēl nav vienotības jautājumā par Eiropas aprisēm nākotnē. Galvenā problēma šādā sakarā ir tāda, ka pašreizējie procesi ietver ne tikai ES un NATO paplašināšanu, bet arī šo organizāciju reformu, to struktūru un funkciju maiņu.

Eiropas nākotnes pamatjautājums ir izteikts kā dilemma: integrēta Eiropa ar supranacionālām struktūrām, kurām nāciju valstis deleģējušas daļu savas suverenitātes, vai fragmentēta, daudzpolāra suverēnu nacionālo valstu Eiropa. Latvija grib, lai Eiropa būtu integrēts kontinents, lai tajā pastāvētu starptautiska sistēma, kas garantē mieru un stabilitāti, nacionālām valstīm atstājot to identitāti. Vēl vairāk, Latvija vēlas aktīvi iesaistīties šādas nākotnes veidošanā. Taču, lai tas notiktu, mūsu valstij pilnvērtīgi jāiekļaujas Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē. Ja Latvijai liedz iespēju līdzvērtīgi iesaistīties eiroatlantiskajās struktūrās, tad ir sperts solis mūsu kontinenta un tā drošības fragmentācijas virzienā.

Es ceru, ka nekādi ārēji vai iekšēji spēki nespēs apturēt Latvijas virzību uz dalību Eiropas Savienībā un uz tuvināšanos NATO. Tomēr jāsaprot, ka Eiropas pārveide būs ilga, un nevar cerēt, ka Latvijas problēmas tūlīt radīs risinājumu šajā kontekstā. 1997. gadā Eiropas pārveide tikai sākas, beigu punkts nav noteikts. Mūsu galvenais mērķis šādos apstākļos ir iekļauties procesā un nepieļaut izolāciju vai nošķiršanos no galvenā attīstības virziena, tāpēc no 1997. gada Latvijas ārpolitikā es gaidu vispirms skaidrību mūsu attiecībās ar ES un NATO, garantijas iespējas nākotnē iekļauties eiroatlantiskajās struktūrās, kā arī dziļāku praktisko integrāciju.

ES un NATO pārveide kļūs par 1997. gada svarīgāko jautājumu starptautiskajā politikā. Mūsu uztverē abas eiroatlantiskās integrācijas dimensijas ir saistītas, vismaz konceptuāli, taču šobrīd starp tām vēl nav tiešu saikņu. NATO pārveides sakarā Latviju vistiešāk ietekmēs divi aspekti. Pirmkārt, lēmumi paplašināt NATO, ko izziņos jūlijā. Otrkārt, dialogs starp Krieviju un NATO un šo attiecību formalizēšana. NATO iekšējās struktūras pārveide pagaidām Latvijai nav tik nozīmīga, jo mūsu integrācija Ziemeļatlantijas aliansē vēl nav sasniegusi tik lielu komplicētības pakāpi militārā un tehniskā nozīmē.

Attiecībā uz integrāciju Eiropas Savienībā Latvijas politiku šogad noteiks trīs galvenās starptautiskās politikas norises. Pirmkārt, ES starpvaldību konferences lēmumi liks pamatu ES institucionālai pārveidei un veidos to ES, kurā Latvija iestāsies pārredzamā nākotnē. Otrkārt, ES pieņems saistošus lēmumus sākt sarunas ar Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm. Šie lēmumi noteiks to procesu un kārtību, kā sāksies sarunas ar kandidātvalstīm, un tādējādi tie ietekmēs paplašināšanās procesa dinamiku un iespaidos mūsu iestāšanās termiņus. Treškārt, ES pieņems saistošus lēmumus par to, kā ieviest kopīgu Eiropas naudas vienību, kam jānotiek 1999. gada 1. janvārī. Jaunajai valūtai — eiro — būs milzīga nozīme tiklab ES nākotnes veidošanā un tās dalībvalstu konsolidācijā, kā arī Eiropas un pasaules ekonomikā.

Visās šajās jomās gaidāmi būtiski lēmumi. Aina, ko centos iztēlot, rāda, ka Latvijas nākotne mainīgajā Eiropā vairāk atkarīga no starptautiskās situācijas un globāliem risinājumiem nekā no mūsu gribas vai subjektīvas darbības. Tas gan nenozīmē, ka Latvija ārpolitikā varētu atļauties ieņemt pasīvu nostāju. Tieši otrādi, pozitīvās tendences pasaules politikā var materializēties mums pieņemamā veidā tikai tad, ja piekopsim aktīvu ārpolitiku un izmantosim katru izdevību, ko piedāvā notikumu gaita.

Ārlietu ministrija ir izstrādājusi konkrētu darbības plānu 1997. gada ārpolitikas aktivitātēm, kas paredz mērķtiecīgi īstenot Ārpolitikas koncepcijā nospraustos mērķus. Uzdevumu spektrs ir ļoti plašs, tomēr var droši teikt, ka mūsu ārpolitiskās darbības pašlaik rezultējas divos vektoros, kas rāda ES un NATO virzienā. Īsumā ieskicēšu galvenos 1997. gada ārpolitikas uzdevumus.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir turpināt integrāciju Eiropas Savienībā un gatavoties paplašināšanas sarunām. Ejot šādā virzienā, mums svarīgi domāt par Latvijas delegācijas sastāvu un tās mandātu. Vēl pirms tam jāatver atsevišķa vēstniecība ES paspārnē un tās darbiniekos jāiekļauj nozaru ministriju pārstāvji. Jāizvērš arī plašs darbs, lai izpētītu tādus jautājumus kā ES monetārā savienība un institucionālā reforma.

Arī drošības politika 1997. gadā prasīs koncentrētu uzmanību. Galvenais Latvijas uzdevums šajā aspektā ir padziļināt piesaisti NATO un cīnīties par atzītas NATO kandidātvalsts statusu. Svarīgi arī attīstīt sadarbību saskaņā ar programmu “Partnerattiecības mieram” un turpināt dalību Bosnijā dislocētajā stabilizācijas spēku kontingentā.

Jau pērnais gads Latvijas ārpolitikā iezīmēja ekonomiskās dimensijas relatīvās nozīmes pieaugumu. Šogad jāturpina strādāt tajā pašā virzienā, un risinājumi šajā jomā ir saistīti ar ekonomiskās globalizācijas tendenci: jāpanāk, ka mēs iestājamies Pasaules tirdzniecības organizācijā; jānoslēdz investīciju aizsardzības līgumi ar vairākām ekonomiski stiprām valstīm Āzijā, ar vairākām Eiropas valstīm jānoslēdz arī līgumi par izvairīšanos no dubultas aplikšanas ar nodokļiem, par bezvīzu režīmu. Protams, turpināsim izvērst Latvijas tirdzniecības atašeju tīkla darbību.

Aktīva darbība reģionālā griezumā jāsaista ar konkrētiem priekšnoteikumiem, kas vēl jārada. Piemēram, jāpanāk robežjautājumu risinājums attiecībās ar Krieviju un Lietuvu. Pastiprināta uzmanība jāpievērš Baltijas jūras reģionam, turklāt sadarbībā jāuzsver ekonomiskais aspekts, jāturpina dinamiska virzība uz Baltijas muitas savienību (ūniju). Šovasar Rīgā jānotur Baltijas jūras valstu valdību vadītāju apspriede, sekmīgi beidzot Latvijas prezidentūru Baltijas jūras valstu padomē.

Dāmas un kungi!

Skarot nākamā gadsimta vīzijas, es gribu atgādināt vecu patiesību. Tā māca: jo vairāk uzmanības kāda valsts vai tauta veltī nākotnei, jo lielāku uzmanību tā pievērš ārpasaulei un savām ārlietām.

Nepretendējot uz nemaldību, šodien iezīmēšu dažas starptautiskās politikas tendences, kuru materializēšanās noteiks pasaules veidolu nākamajā gadsimtā. Šīs tendences var skatīt trejādi — globālā līmenī, Eiropas mērogā un reģionālā plaknē.

Pievēršot uzmanību pasaules mēroga norisēm, gribu pievērst jūsu uzmanību ekonomikas attīstībai, kas noārda robežas nacionālajām valstīm un iesaista tās globālā ekonomikas procesā. Globalizācija ir XXI gadsimta imperatīvs, un tās nozīme sniedzas tālu pāri ekonomikas sfēras robežām. Šis process iespaido arī kultūru un izglītību, veido vienotu pasaules informācijas vidi, pārveido sociālās attiecības un emancipē gan indivīdus, gan grupas. Protams, ka globalizācijai ir politiskas konsekvences. Pārbīdās smaguma centri un mainās pasaules ģeopolitiskā konfigurācija.

Domājot par globalizācijas iespaidu uz Latviju XXI gadsimtā, jāsecina, ka savas valsts nākotni nevaram skatīt eirocentriskā perspektīvā. Visvairāk globalizācija skar ekonomiku, un šajā ziņā Āzijas un Latīņamerikas valstis attīstības tempu ziņā apsteidz Austrumeiropu un Viduseiropu. Investīcijas un jaunas tehnoloģijas plūst uz šīm valstīm, tajās aug ekonomikas potenciāls un ceļas dzīves līmenis. Mums jārod politiska atbilde, risinājums vai stratēģija, lai spētu atbildēt uz globalizācijas izaicinājumu un neatpalikt. Starptautiskā politikā Eiropas mērogs nav galējā robeža; Eiropa nākamā gadsimtā būs saikne ar ekonomiski integrēto pasauli un piesaistes punkts šajā pasaulē. Ekonomiskie spēki strādās — tie jau strādā — pasaules mērogā.

Arī runājot par Eiropas mēroga tendencēm, ir jāapzinās, ka nākamajā gadsimtā citāda Latvija atradīsies citādā Eiropā. Akadēmiskās domāšanas attīstības virzieni šajā dimensijā iezīmē vairākas problēmu grupas:

1. Kāda būs nacionālo valstu vieta Eiropas integrācijā, cik liela daļa valstiskās suverenitātes būs deleģēta reģionālām pašvaldībām vai Eiropas pārnacionālām struktūrām?

2. Kā Eiropas valstis spēs konkurēt pasaules tirgū, ja iedzīvotāju vecuma struktūras maiņa un ekonomikas globalizācijas tendences izraisīs labklājības valsts krīzi, hroniskas bezdarba un sociālā nodrošinājuma sistēmu problēmas? Vai Eiropas sociālais modelis kļuvis par dārgu? Vai kādas atsevišķas valstis var no tā atteikties?

3. Kādas būs Eiropas integrācijas ideoloģiskās konsekvences, ja aukstā kara beigas panākušas to, ka kreiso/labējo spēku tradicionālās pretrunas tagad ir izplūdušas? Vai tās neizraisīs populisma un antieiropeiska nacionālisma uzplūdus atsevišķās kontinenta daļās? Vai tas neapdraudēs stabilitāti, kas balstīta integrācijā?

Uz šiem jautājumiem nevar atbildēt vienkārši, ja ievēro, ka Eiropas spēks izpaužas gan integrācijā, gan atšķirīgo valstu un reģionu mijiedarbībā. Ļoti vispārīga atbilde varētu būt tāda: globalizācija dos impulsu, kas palīdzēs pārvarēt Eiropas briestošās problēmas. Pastāv četri iespējami risinājumi, kas tiešāk vai netiešāk saistīti ar globalizācijas tendenci:

Pirmkārt, uz eksportu balstīta ekonomikas attīstība, kas ļautu finansēt sociālās problēmas un Eiropas integrācijas izmaksas. ES jau tagad ir pasaules lielākā eksportētāja. Turpmākais starptautiskās tirdzniecības pieaugums paaugstinās ekonomiskās attīstības tempus, taču, lai to panāktu, Latvijai ciešāk jāiekļaujas pasaules tirdzniecības sistēmā, jāpanāk vienošanās ar ASV, Japānu, citām Āzijas zemēm, kā arī ar attīstības valstīm.

Otrkārt, tehnoloģijas attīstība var nostiprināt Eiropas ekonomikas pozīcijas pasaulē un atraisīt papildu resursus. Lai to panāktu, krasi jākāpina izdevumi zinātnei un pētniecībai. Nav skaidrs, vai Eiropa pašlaik to var atļauties. Vēl jo mazāk skaidrs, vai to var atļauties tādas valstis kā Latvija, kurām tehnoloģijas attīstība ir sevišķi svarīga. Varbūt risinājums jāmeklē pilnīgi integrētā Eiropas zinātniskās pētniecības sistēmā?

Treškārt, jau pati ES paplašināšana atraisīs ievērojamus resursus, kas veicinās visa kontinenta attīstību. Šis motīvs ekonomiski pamato visu Eiropas Savienības paplašināšanas procesu. ES izplešanās uz Austrumeiropu un Viduseiropu, ciešākas ekonomiskās attiecības ar Krieviju un Ukrainu, protams, atraisīs milzīgu saimniecisko potenciālu. Tiesa, ES paplašināšanas izmaksas sākotnēji pārsniegs paplašināšanas pozitīvo ekonomisko efektu. Paplašināšana prasa pārvarēt arī vairākus politiskus šķēršļus, tāpēc procesa izvēršanos varēs gaidīt tikai nākamajā gadsimtā.

Ceturtkārt, ekonomiskos resursus atraisīs arī Eiropas monetārās savienības (ūnijas) izveidošana un kopējas valūtas ieviešana. Tad Eiropas ekonomika no nacionāla (vai valstiska) līmeņa tiks neatgriezeniski pārorganizēta uz pārnacionālu, integrētu pakāpi. Gluži skaidrs, ka vairākās valstīs pret šādu pārvērtību ir rezervēta attieksme, tāpēc monetārās savienības (ūnijas) izveidošanu vēl nevar droši paredzēt.

Šie risinājumi vieš optimismu gan visi kopā, gan katrs atsevišķi, taču neviens no tiem nevarēs īstenoties, ja Eiropas valstīm trūks vienotas politiskas gribas. Pašreizējā ES modelī pat vienas atsevišķas valsts pretestība var apturēt Savienības progresu kādā no minētajiem virzieniem. Latvija ir maza valsts, kuras nākotne ir visnotaļ atkarīga no Eiropas un pasaules mēroga risinājumiem. Tieši tāpēc mēs esam vitāli ieinteresēti tādā ES institucionālā reformā, kas ļautu kāpināt integrācijas tempus un likvidētu atsevišķas valsts tiesības bloķēt kontinenta attīstību.

Dāmas un kungi!

Šķiet, ka nākamā gadsimta Eiropai joprojām būs jāsastopas ar neatrisinātiem drošības jautājumiem. Arī šajā jomā pamatjautājums ir ietverts dilemmā: turpmāka integrācija vai fragmentācija? Zinātnieki šādā sakarā izvirzījuši trīs drošības modeļus, kas iezīmē starptautiskās sistēmas attīstības virzienus vairākām desmitgadēm.

Pirmajā modelī ir visvairāk optimisma, jo tas nākotni saista ar eiroatlantisko struktūru attīstību, kas balstītos uz aktīvu ASV iesaisti Eiropā. Šajā gadījumā Eiropas drošību veido stipra un paplašināta NATO, paplašināta un stipra ES, kā arī stabila, sadarbībai gatava Krievija. Ir nopietns iemesls domāt, ka šajā modelī Krievija būs arī demokrātiska un rietumnieciski orientēta. Nebūs vajadzības pēc autonomas Eiropas aizsardzības kapacitātes, tādēļ Rietumeiropas Savienības loma paliks tāda kā pašlaik.

Otrs modelis tēlo tādu pasauli, kurā ASV nav tik dziļi iesaistījusies Eiropas drošības sistēmā, tāpēc NATO, kas balstās uz ASV un Eiropas partnerību, ir novājināta, Eiropas drošība ir atkarīga no ES un RES spēka. Novērotāji uzskata, ka Krievijas politiku šādā gadījumā nevar prognozēt.

Trešais modelis rāda fragmentētu pasauli, kurā ASV piekopj izolacionisma politiku, NATO faktiski ir sabrukusi, ES cīnās ar dažādām grūtībām, un RES praktiskā nozīme līdzinās nullei. Krievija šādā gadījumā var kļūt svārstīga un disponēta uz konfrontāciju ar Eiropu.

Manuprāt, Latvijas nākotni var skatīt šo modeļu kontekstā. Trešā modeļa materializēšanās apdraudētu gan starptautisko stabilitāti, gan arī Latvijas neatkarību. Lai gan šobrīd Eiropas fragmentācija nešķiet iespējama, jāpieļauj šāda tendence nākotnē. Vērts atcerēties, ka Eiropai un eiroatlantiskajai telpai vairs nav tāda konsolidētāja faktora, kāds aukstā kara gados bija komunisma drauds, tāpēc tagad Rietumvalstu politikā pieaug diversifikācijas tendences.

Mūsu eksistenciālām interesēm vislabāk kalpo transatlantiskā pasaule. Šis modelis, kas paredz ASV iesaisti Eiropā, nodrošina ne tikai tās stabilitāti, bet arī ciešāku ASV un Eiropas sadarbību pasaules mēroga jautājumu risināšanā, netieši veicinot globalizāciju. Gribu uzsvērt, ka eirocentriskā modeļa īstenošanās vairāk vai mazāk veicinātu Eiropas izolāciju no globālām norisēm un noteikti nevarētu atrisināt sociālās un ekonomiskās problēmas, par ko runāju iepriekš.

Gan transatlantiskajā, gan eirocentriskajā pasaulē Krievijas dimensija būs vitāli svarīga. Attiecībā uz Latviju varu teikt, ka pārredzamā nākotnē mūsu attiecībās ar Krieviju svarīgākais būs divpusējo attiecību līmenis. Šīs attiecības jāattīsta saskaņā ar mūsdienu Eiropas garu, taču jāapzinās, ka no abām pusēm tas prasīs laiku un pacietību. Abu valstu resursi ir ļoti atšķirīgi, Krievijas attiecības ar Latviju būtībā ir lielas valsts attiecības ar mazu valsti. Arī vēsturiskās pieredzes traktējums un ārpolitiskā domāšana šobrīd atšķiras.

Ir skaidrs, ka Latvijas un Krievijas dialogs veiksmīgi attīstīsies tad, ja abas puses abstrahēsies no vēstures pieredzes nastas un būvēs savas attiecības kā divi līdzvērtīgi starptautisko tiesību subjekti. Tas nozīmē, ka arī Latvijas drošības jautājumus nedrīkst pakārtot speciālajām attiecībām, kas veidojas starp Krieviju un eiroatlantiskām struktūrām. Domāju, ka Latvijai ir iemesls gribēt, lai tās viedokli ņem vērā, veidojot šādas attiecības.

Protams, Latvijas nākotni un XXI gadsimta Eiropas aprises vērts skatīt arī reģionālā līmenī, kura nozīme pēdējos gados arvien pieaug. Padomju bloka sabrukums noārdīja arī to dzelzs priekškaru, kas piecdesmit gadus dalīja Baltijas jūras valstis. Strauji atjaunojas šī reģiona valstu sadarbība, kuras pamatā ir gadsimtiem senas tradīcijas un kontakti. Var gaidīt, ka tuvākos desmit gadus turpināsies Baltijas jūras reģiona konsolidācija. Mēs gribam Baltijas jūras telpu redzēt politiski un ekonomiski homogēnu, lai radītu pamatu tās kopīgai identitātei Eiropas kontekstā. Liela nozīme šādā aspektā ir Baltijas jūras valstu padomes darbībai, kurā iesaistīta arī Eiropas Komisija. Ar Komisijas atbalstu tiek izvērsti pētījumi par reģiona ekonomisko attīstību tādā virzienā, kas veidotu kopēju Baltijas jūras valstu makroekonomisko identitāti. Runa ir tiklab par Baltijas valstu uzņēmumu sadarbību ar citām reģiona valstīm, kā arī par liela mēroga projektiem, kas Baltijas reģionam piešķirtu savu vietu Eiropas un pasaules ekonomikā. Protams, to nevar panākt neviena no mazajām reģiona valstīm atsevišķi.

Jau tagad skaidrs, ka Latvija ir pārāk maza, lai pasaules mērogā to ievērotu kā īpašu kultūras vienību. Objektīvi iemesli afrikāņiem, amerikāņiem vai aziātiem liek uzskatīt latviešus par Baltijas un Ziemeļeiropas pārstāvjiem. Globalizācijas tendenci pavada un papildina valstu un tautu grupēšanās reģionālos veidojumos. Šis process ilustrē ekonomikas saikni ar informācijas telpu, kuras aprises nosaka kultūras un valodas elementi. Skaidrs, ka turpmākā perspektīvā Baltijas jūras reģiona nozīme pieaugs tieši šādā ziņā.

Godātie kolēģi!

Tikko iztirzātās nākotnes vīzijas ļauj izdarīt stratēģisku izvēli par labu integrācijas virzienā vērstai aktīvai ārpolitikai. Tās valstis, kas tagad izvēlas izolācijas politiku, nākotnes Eiropā nonāks zaudētāju lomā — ja ne drošības izteiksmē, tad ekonomiskā ziņā noteikti. Divdesmit pirmā gadsimta pārbaudījumi ir pārāk plaši, lai atbildes uz tiem rastu nācijas valsts.

Es gribu uzsvērt, ka integrācija starptautiskajā vidē nevis mazina, bet vairo mazu valstu iespējas. Šajā sakarā atsaukšos uz Somijas prezidentu Marti Ahtisāri, kas nesen savā runā pauda vērtējumu Somijas integrācijai Eiropas Savienībā. Viņaprāt, Somijas iestāšanās Eiropas Savienībā kardināli mainījusi valsts ārpolitisko stāvokli un drošības situāciju. Tagad Somijas ģeogrāfiskais stāvoklis kaimiņos Krievijai vairs neietekmē valsts ārpolitisko izvēli tik lielā mērā kā vēl pirms dažiem gadiem.

Savukārt Latvijas ārpolitisko stāvokli pašlaik nosaka četri stūrakmeņi: pirmkārt, integrācija Eiropas Savienībā; otrkārt, virzība uz dalību Ziemeļatlantijas aliansē; treškārt, divpusējās attiecības ar Krieviju; ceturtkārt, iekšējā reforma Latvijā un tās dinamika. Jau drīz šiem faktoriem pievienosies globalizācijas tendence, kas pašlaik veidojas par patstāvīgu ārpolitikas virzienu un izpaužas Latvijas virzībā uz iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā. Nākamajā gadsimtā šī faktora nozīme pieaugs un iegūs jaunas, grūti prognozējamas formas.

Es gribu, lai šis gadsimts Latvijas vēsturē ieietu kā eiropeizācijas gadsimts, kurā mūsu zeme parādījusies Eiropas kartē kā neatkarīga valsts un no Krievijas impērijas provinces kļuvusi par patstāvīgu integrētas Eiropas elementu. Latvija noteikti atbalsta ne tikai ES paplašināšanu, bet arī padziļināšanu un skata savu nākotni tās kontekstā. Mūsu ārpolitikas pamatintereses ir stipra ES, ASV iesaiste Eiropā un stabila Krievija.

Gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka ne Latvijas politiskās partijas, ne sabiedrība plašā nozīmē vēl nav diskutējusi par kardināliem Eiropas integrācijas jautājumiem: proti, par to, vai nākamā gadsimtā mēs gribam redzēt federālu Eiropu vai tikai konfederatīvu nacionālo valstu kopu. Domāju, šādai diskusijai ir jānotiek ļoti drīz, taču plašai diskusijai sabiedrībā vajadzīgs sagatavošanās posms — akadēmiskas debates, kas izkristalizētu galvenās problēmas un nostādnes.

Dāmas un kungi!

Runas beigas gribu veltīt laikam, kas mūs šķir no gadsimtu mijas. Šķiet, šiem gadiem būs svarīga nozīme Latvijas nākotnes veidošanā. Šajā laikā mums jāpabeidz vairāki iesākti darbi, ko nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Visupirms jāstabilizē Latvija kā Eiropas politikas subjekts. Eiropa vēl cīnās ar mantojumu, ko atstājis aukstais karš un citi vēsturiski sarežģījumi. Tas izpaužas konfliktos, kas vērojami Balkānu reģionā un citur. Latvija neatrodas konflikta joslā, tomēr mūsu uzdevums ir pierādīt, ka mēs neesam daļa no problēmas, mēs esam daļa no risinājuma. Mums, Latvijai, no drošības patērētājas jākļūst par tās ģeneratori. Vairāku Eiropas valstu pieredze rāda, ka dalība starptautiskajā drošības procesā ievērojami kāpina nacionālo drošību un uzlabo drošības klimatu arī ap tām valstīm, kas ir aktīvas kolektīvās miera misijās. Šķiet, arī Latvijai vajadzētu aktīvāk iesaistīties starptautiskajās misijās un veltīt vairāk uzmanības humāno jautājumu risināšanai pasaules politikā.

Otrkārt, mums ir jānostiprina sava eiropeiskā identitāte, kas rada priekšnoteikumus integrācijai. Jāatceras, ka Latvijas identitāti nopietni iedragāja padomju režīms. Bez spēcīgiem eiropeiskas identitātes elementiem ģeopolitika Baltijas telpā var gūt pārsvaru pār kultūras saikni ar Rietumiem. Svarīgi ir saprast, ka no Eirāzijas valstīm mūs šķir ne tikai de iure atzītas valsts statuss, ko esam glabājuši visus padomju okupācijas gadus, bet arī (un vēl vairāk) — vēsturiska kultūras saikne ar Eiropu.

Latvijas ārpolitiskā izvēle par labu ES un NATO ir cieši saistīta ar kultūrorientācijas jautājumu. Vēsturiski mēs esam daļa no Rietumu pasaules. Ja tagad runājam par to, ka eiroatlantisko struktūru paplašināšanai nevajadzētu radīt jaunas dalījuma līnijas, tad vērts ir piebilst, ka Latvijas un Krievijas robeža nav jauna dalījuma līnija, tā atspoguļo vecu kultūras areālu robežas. Šādā nozīmē vēsture it kā met loku — pēc nacionālo valstu laikmeta, pēc divdesmitā gadsimta satricinājumiem un totalitārisma kundzības sākas veco kultūras reģionu reintegrācija. Šajā procesā ir svarīgi saprast, kas mūsos ir eiropeisks, kas īpatni latvisks.

Treškārt, vērts atcerēties bieži atkārtotos Raiņa vārdus “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Nevar domāt par nākamo gadsimtu šī gadsimta kategorijās un priekšstatos. Tā var gan uzzīmēt 2005. gada aprises, bet nevar iedomāties Latvijas vietu 2020. gada integrētajā pasaulē. Iemesls ir vienkāršs — 2020. gadā Latvija būs stipri mainījusies. Tas nozīmē, ka turpmākajai attīstībai jāizvēlas tāds modelis, kas ļautu kļūt par eiropiešiem šī vārda pilnā nozīmē, nezaudējot mūsu kultūru un nacionālās vērtības.

Godātie kolēģi!

Jā, Universitātes Lielo aulu gluži apzināti izvēlējāmies par vietu, kur teikt šo svētku runu. Ir dabiski sarunu par ārlietām risināt akadēmiskās telpās, kur pulcējas Latvijas inteliģence: Universitātē pētī starptautiskās attiecības, tajā veidojas nākamie ārpolitikas eksperti un ārlietu resora darbinieki. Plašā nozīmē inteliģence ir tas sabiedrības slānis, kas savas izglītības vai darba dēļ ir sevišķi ieinteresēts ārpolitikas jautājumos.

Jau ierosināju ārpolitikas veidotājiem ciešāk sadarboties ar akadēmisko vidi. Šķiet, vajadzīgi arī jauni ārpolitisku diskusiju forumi, tādēļ Ārlietu ministrija nolēmusi sākt neoficiālas, bet regulāras apspriedes ar ārpolitikas pētniekiem. Šī ideja kļūs par konkrētu priekšlikumu jau vistuvākajā laikā.

Mēs esam un paliekam atvērti akadēmiskās sabiedrības ierosinājumiem. Nav pareizi, ka liela daļa inteliģences enerģijas virzās kritikas un sarūgtinājuma gultnē, pievēršoties pašmāju problēmām vai nebūšanām. Nav pareizi arī tas, ka vienā inteliģences daļā attīstās izolacionisks noskaņojums, kas vērtības liek meklēt brīžam iluzorā, brīžam mītiskā priekšstatā par “zelta laikmetu” tālā pagātnē. Mums laikam kopā vēl jāmācās izmantot vienu no lielākajiem trešās atmodas sasniegumiem — durvis, kas atvērtas uz pasauli.

Gribu beigt šo runu ar ierosinājumu pārvērst Latvijas de iure atzīšanas dienu par tradīciju, kas Latvijas Universitātes telpās pulcētu akadēmisko sabiedrību uz nopietnu diskusiju par Latvijas valsts ārlietām. Aicinu visus klātesošos darīt to pašu un nākamgad atkal tikties šajā vietā, lai turpinātu sarunu.

Paldies par uzmanību!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!