PĒC CEĻA

Turpinājums, sākums “LV”

nr.179., 180., 181., 182., 187., 188., 206.

Pa saujai Indijas saules un domu

Jānis Ūdris, “Latvija Vēstneša” ārpolitikas redaktors,— pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē

Nabadzības diskrētais šarms

Sākums “LV” nr.206

Pārdomājot pieredzi ar Indijas ubagiem, jākonstatē kāds paradokss. Visvairāk mani skumdināja šo mazo diedelnieku jautrās sejas. Viņu uztverē ubagošana nav ne kauns, ne izmisuma solis. Tā gluži vienkārši ir viņu profesija un arī dzīvesveids.

Kāda te skola, kāda lasīt un rakstītprasme? Draiskais mirdzums šo puišeļu acīs, šķiet, viennozīmīgi sacīja: “Man tā ir labi, man tā patīk!” Iespējams, ka jau viņu vecāki un viņu vecvecāki bijuši ubagi. Bet vēl ticamāk, ka viņi paši, pieaugot un pēcnācējus nomales būdiņās pasaulē laižot, saviem “mantiniekiem” mācīs, kā labāk ubagot. Mazo ubagu miljoni, kas apsēduši visas Indijas pilsētas, ir vienas no šīs valsts lielākajām briesmām. Šo mazo diedelnieku skaits Indijā noteikti nebūs mazāks par, teiksim visu Francijas vai pat Anglijas iedzīvotāju skaitu. Karstajā un ļoti dāsnajā Indijas klimatā šie puišeļi var iztikt ar pārsteidzoši maz līdzekļiem — pilnīgi pietiek, ja dienā izdodas apvārdot pāris “dumjos baltos” un (ļoti ļoti reti) kādu indieti. Apģērbs nav vajadzīgs, “māja” šiem puišeļiem ir no finiera, skārda un papes gabaliem saslieta, ar palmu lapām pārklāta būdele pilsētas nomalē vai... ietve.

Karstais Indijas klimats uz šīm lietām ļauj skatīties pavisam savādāk nekā eiropiešu priekšstatos. Skola, cīņa par savu vietu dzīvē šiem miljoniem puišeļu ir tāli un sveši jēdzieni. Būtībā jau ar mātes pienu viņi ir iezīduši ubaga psiholoģiju.

Pašreizējā realitātē ārkārtīgi grūti ir atbildams jautājums: kā Indijas valdībai apturēt demogrāfisko sprādzienu un samazināt analfabētismu (pašlaik apmēram 45 procenti Indijas iedzīvotāju nemāk lasīt un rakstīt), ja šie tumsonīgie puišeļi burtiski kūsā no dzīvesprieka savā ubaga ikdienā.

Pat ja šī valsts spētu atvērt bezmaksas bērnunamus un internātus, cik nepieciešams, vajadzētu milzumdaudz policistu, kas šos puišeļus saķertu, nosēdinātu skolas solā un sekotu, lai viņi stundu laikā neaizšmauc pa logu. (Kā brīvībā radušu putnu noturēt krātiņā?) Protams, starp šiem ubagiem ir arī potenciāli ņūtoni, einšteini un saharovi. Tikai — kā cilvēku piespiest apzināties savu lielumu?

Indijā man vairākkārt nāca prātā sens austrumnieku nostāsts: Sultāns, uz ielas ieraudzījis vienaci ubagu un dīvainas iegribas mudināts, licis to atvest uz savu pili. Tur licis ubagu nomazgāt, ietērpt sultāna tērpā un nosēdināt valdnieka tronī. Tad nu pats sultāns tuvojies pārtērptajam un sasmaržotajam vienacim un pazemīgā balsī teicis: “Tagad tu esi valdnieks. Mēs visi — tavi pavalstnieki. Pavēli, un tiks izpildīts”. Vienacis grozījis galvu, brīnījies par visu, kas apkārt redzams. Tad pastiepis roku un žēlā balsī teicis: “Iedodiet nabaga ubagam rūpiju.”

“Nocirst galvu!” tāda bijusi nokaitinātā sultāna pavēle. Paldies Dievam ubagi nav lielākā un nav pat dominējošā trūcīgo indiešu daļa. Daudz plašāka un daudzveidīgāka Indijā ir mājamatnieku un tirgotāju pasaule.

Indijas mājamatnieki un tirgotāji

Indijā jums ik solī piedāvās suvenīrus un citas piemiņas lietas — sākot no nevērtīgiem ķiņķēziņiem un beidzot ar unikāliem roku auduma tepiķiem. Piedāvājums acīmredzot pārsniedz pieprasījumu, un retie ārzemnieki tiek burtiski rauti aiz rokām iekšā neskaitāmajās “piparbodītēs” un tirgotavās. Bet īstie valdnieki fortu, piļu, tempļu un mauzoleju apkaimē ir sīkie suvenīru tirgoņi kuri, apstājot nācēju (jo vairāk — balto) blīvā lokā, apdullinošā neatlaidībā piedāvā savu preci.

Pats es pārliecinājos, ka iepatikušos mantu var nopirkt vismaz uz pusi, bet bieži arī par divām trešdaļām lētāk, nekā sākumā prasīts. Būtībā cilvēks, kurš samaksā pirmo indieša nosaukto cenu, tiek (klusībā) nodēvēts par muļķi. Īstā saruna ar indiešu tirgotājiem sākas, kad tu, nevērīgi paprasījis “cik” un atbildi izdzirdējis, novērsies vai enerģiski pasaki “No!” Tad indieša balsī parādās cieņa, un viņš prasa: “Kāda ir jūsu cena”?

Smagā konkurence šos ielas tirgoņus spiež lietot arī visai nekorektus paņēmienus savas preces “iesmērēšanai”. Viens no tiem ir — iemānīt mantu potenciālajam pircējam rokās. Teiksim, ļoti laipni tiek aicināts pašķirstīt pastkaršu komplektu — cik interesanti attēli, cik košas krāsas. Bet, kad izraudzītais upuris ir paskatījies un dod šo mantu atpakaļ, tirgonis enerģiski atgaiņājas: “Ko jūs, sēr! Man nevajag. Paturiet vien.” Gadījās pat redzēt, ka tāds veikls vīrelis pagriežas un it kā taisās iet projām — skaidri zinādams, ka “muļķa baltais” bļaus pakaļ, lai taču paņem naudu. Kāds īpaši uzstājīgs ielas tirgonis brīdī, kad mūsu mašīna spiedās cauri pūlim, gluži vienkārši iesvieda savu preci pa atvērto logu.

Savdabīgs tirgošanās paņēmiens Indijā ir arī gidu iesaistīšanās šajā procesā. Oficiālu pavadoņu aprūpētie viesi bez iepriekš prasīšanas tiek ievesti arī kādā ekskluzīvā paklāju, dārglietu vai citu daiļamatnieku ražojumu veikalā un atstāti veiklo tirgoņu (teicamu psihologu) ziņā. Godājamajam viesim tūdaļ tiek piedāvāta tēja vai kafija, tiek rādīts filigrānais aušanas, slīpēšanas vai izšūšanas process (tikai roku darbs), tādējādi argumentējot “smieklīgi zemās” cenas. Kad es, šādā situācijā nokļuvis, kādam tirgotājam teicu, ka par viņa nosaukto “smieklīgi zemo” tepiķa cenu (USD 5 000) manā zemē var nopirkt automašīnu, neatlaidīgais vīrs nesatricināmā mierā deklarēja, ka tik cienījamam viesim viņš pārdošot lētāk — par trīs tūkstošiem dolāru. Lieki piebilst, ka viesa pavadoņi pēcāk atgriežas šajā tirgotavā un iekasē savus procentus no ietirgotā.

Taču indieši jau izsenis bijuši slaveni tirgotāji, un kolosālās roku darba potences savienojumā ar šīs tautas unikālo amata prasmi un tūkstošgadīgajām daiļamatniecības tradīcijām ir būtisks Indijas ekonomikas elements.

Milzīgais iedzīvotāju skaits cilvēkus mudina uz savdabīgu pielāgošanos šai situācijai. Brīžiem radās iespaids, ka indieši apzināti izvairās no darbu mehanizēšanas un tehnoloģijas modernizācijas. Pāris reizes es apstājos parkos un vēroju dīvaino zāles pļaušanas metodi — indietis ar tādu kā sirpi, kā beisbola nūju metodiski kūļāja mauriņu, un likās, ka viņš katrā šādā vēzienā nocērt... vienu vai pāris zāles stiebriņus. Prātā nāca Latvijā vērotās ainas: pļāvējs ar labi asinātu izkapti platā atvēzienā nogāž varenu vālu. Kad skaidroju savam indiešu pavadonim, kā zāli pļauj mūsu zemē, viņš manī paraudzījās ar neizpratni, un šajā skatienā es lasīju neizteiktu retorisku jautājumu: “Viens pļaus, bet ko darīs pārējie?”

Indijā var lēti un garšīgi paēst. Maltīte šādā ceļmalas restorānā maksā apmēram 10–15 rūpijas (15–20 santīmus)

Indijā tās pagātne un nākotne iet roku rokā. Autors ar ģimnāzisti Anītu Mumbajā (agrākā Bombeja) pie vēsturiskajiem “Pasaules vārtiem”. Centrā — slavenās “Taj Malabar” viesnīcas jaunais, supermodernais korpuss. Autora foto

Ceļojumu iespaidu

turpinājums sekos