MES — SAVĀ LAIKĀ

Gulbenieši, ko gan cits par citu zinām?

Aizvadītās nedēļas nogale mūsu valsts neatkarības proklamēšanas dienas priekšvakarā piedāvāja līdz šim nebijušu iespēju: būt klāt Gulbenes novada dienā. Tikšanās. Atkalredze. Atceru un iespaidu gūzma.

Pirms lūkojam atreferēt kaut daļu redzētā un dzirdētā, ieskatīsimies sarunas fragmentā ar Gulbenes rajona padomes priekšsēdētāju Nikolaju Stepanovu. Viņš patlaban ir vienīgais šāda amata priekšstāvis Latvijā, kas nostrādājis desmit gadus pēc kārtas kopš 1986. gada. Neretā piedzimušais, Daugavpils Pedagoģisko institūtu absolvējušais fizikas un matemātikas skolotājs kļūst par pedagogu Gulbenes rajona Rēveļu skolā (tagadējā Rankas pagastā). Drīz vien tiek ievērota viņa enerģija, arī sportošanā un muzicēšanā, un viņš top par rajona tautas izglītības nodaļas vadītāju. Tā ir septiņdesmito gadu otra puse, un tālaika pārvērtības skar arī Nikolaju Stepanovu: gados jaunākajam TIN vadītājam Latvijā pēc deviņiem gadiem nāk klāt rajona padomes priekšsēdētāja vietnieka amats. Tātad kopš 1973. gada — viscaur gulbenietis.

Tālāk daži Maldas Ilgažas jautājumi un Nikolaja Stepanova atbildes.

— Daudzi uzskata, ka Latvija beidzas tur, kur beidzas Rīgas rajons. Gulbenē domā iegriezties pa ceļam no Liepājas uz Rīgu un tamlīdzīgi. Kā jūs, rajona vadītājs, šo uzskatu atspēkotu?

— Es šos uzskatus iekšēji ļoti pārdzīvoju, tie mani sanikno. Kad dzirdu dažus lielus priekšniekus sakām, ka Latvija beidzas ap Siguldu, prasu viņiem: tad kāpēc jūs par Abreni karojat? Bieži vien, gatavojot lielus lēmumus un projektus, viņi nemaz nesajūt to situāciju, kāda valda laukos. Uzskatu, ka mēs, gulbenieši, tomēr cīnāmies un cīnīsimies. Var jau sēdēt un kritizēt, ka viss ir slikti. Tā ir vieglākā pozīcija. Bet, ja ir slikti, tad izsaki savu priekšlikumu, kā visu uzlabot, iepriekš padomājot, cik tas ir reāli izdarāms. Diemžēl aizvien mazāk un mazāk nāk tādu cilvēku, kas reāli zina to, kas darāms. Piekrītu, ka kritika ir vajadzīga, jo arī tajā izskan daudz patiesības.

— Lauku cilvēkos aizvien vairāk jaušams izmisums, bezspēcība, pat bezcerība. Un tomēr, jūsuprāt, vai nākotne piederēs laukiem?

— Pašreiz notiek tā saucamais attīrīšanās process. Tas saistās ar akcentiem likumdošanā un cilvēku domāšanā. Nav ko liekuļot. Pirms gadiem trīs, četriem, runājot par zemnieku saimniecībām, bija doma, ka mēs, divus, piecus, desmit hektārus zemes dabūjuši, nu dzīvosim. Pirmajā posmā tā tas arī bija. Tagad pārliecināmies, ka tas neder, jūtamies izsisti no sliedēm. Jā. Mums ir ļoti daudz brīvu zemju, brīvu nevis no īpašniekiem vai mantiniekiem, bet tāpēc, ka šī zeme nav apsaimniekota. Arī mūsu rajonā jaušamas tendences, ka vienam otram domājošam, riskējošam, stratēģiski plānojošam zemniekam zemes jau pietrūkst. Tajā pašā laikā ir zemnieki, kuri uzskata, pat ārzemēs paraugus meklē un atrod, kā arī ar piecpadsmit hektāriem zemes var dzīvot. Dzīvot var, nevis pabarot ģimeni, kārtīgi izskolot bērnus un izvadīt viņus dzīvē.

Ir pavisam cits laiks, jābūt citam vērienam. Tā nopietnāku zemnieku kooperēšanās tomēr būs vajadzīga. Dzīvot un cerēt, ka valsts visu vienmēr dotēs, ir muļķīgi — nu nebūs tā. Protams, valstij jābūt daudz gudrākai, bet es jau sākumā teicu, ka tur, “augšā”, arī vēl daudzas lietas jāsakārto. Daudzus satrauc brīvais tirgus starp Baltijas valstīm. Zināmas bažas ir, bet agrāk vai vēlāk arī šis jautājums nostabilizēsies. Es ļoti ceru, ka kādreiz valsts pateiksies zemniekam par to, ka viņš ir izcirtis krūmus, sakopis savus laukus. Tā taču ir mūsu Latvija.

Otrs piemērs. Pirms desmit gadiem es vienam otram priekšniekam teicu, ka pienāks tāds laiks, ka nevis celtnieks izvēlēsies objektu, ko celt, bet pasūtītājs izvēlēsies celtniecības organizāciju. Šodien tā jau ir realitāte. Domāju, ka ļoti drīz tā notiks arī lauksaimniecībā. Gulbenes rajons ir un tam jābūt lauksaimniecības rajonam. Protams, rūpnieciskās nozares te var daļēji attīstīties, bet tas nenozīmē, ka tās pārņems visu. Plānojot rajonu, reģionu, mēs visu to jau paredzam. Droši vien man radīsies oponenti, kas teiks: Stepanov, aizej pats un pastrādā laukos. Jā, ir ļoti grūti, bet būs labāk, jo ir nianses, kas par to liecina.

— Jūs strādājat rajona nākotnes labā. Kādu jūs skatāt mūsu rajonu vēl pēc desmit gadiem?

— Ar apstrādātu zemi. Ar modernākiem lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumiem. Var palikt arī visi tie mazie uzņēmumi, kas mums ir, bet ar vienu noteikumu, ka tie izturēs nežēlīgu konkurenci. Ar kooperāciju graudaugu audzēšanā, kam jau ir iedīgļi, kartupeļu audzēšanā un tamlīdzīgi. Bet ir jābūt kvalitātei! Jābūt disciplīnai un līgumu precīzai izpildei!

— Ko jums nozīmē daudzkārt minētais vārds “reforma”?

— Rajona posmam it sevišķi ir jāstrādā, domājot par nākotni. Runājot par administratīvo reformu rajona posmā, ir pilnīgi skaidrs, ka šis posms nebūs vēlēts, kā tas bija līdz šim. Uzskatu, ka tādā situācijā, kādā pašreiz strādā rajons, mēs nevaram strādāt turpmāk. Labi, ka vēl tiekam galā. Ja runājam par rajonu kā veselumu, ja apzināmies, ko savā rajonā gribam panākt, tad nevar krasi atdalīt valsts un pašvaldību institūcijas, jo tām daudzas lietas risināmas roku rokā. Valsts ierēdnis nekad nedrīkst aizmirst, ka viņš dzīvo attiecīgās pašvaldības teritorijā. Ar šo niansi vēl daudz jāstrādā valdībai. Pilnīgi pievienojos premjeram, ka nevar būt tā, ka rajona valsts institūcija, nevienam nepakļaujoties, tikai rīkojas, neuzklausot pašvaldības.

Teritoriālā reforma rajona līmenī. Man skaidrs ir tas, ka mūsu rajonā ar tādu ekonomisko situāciju, ar tādu materiālo bāzi, kāda ir vienā otrā pagastā, pašvaldība eksistēt nevarēs. Ir divi ceļi. Vai nu šai pašvaldībai, pieņemot kardinālus lēmumus, strauji jāattīstās, kas prasa pagasta padomes ļoti lielu darbu, vai arī kopīgi jāmeklē šīs attīstības iespējas. Var iebilst, ko dos divu nabagu kopā salikšana, bet ekonomiski droši vien valsts piespiedīs to izdarīt.

Reģionālā reforma. Es darīšu visu, lai Gulbenes reģions paliktu uz Latvijas kartes un varētu godīgi risināt savas un kaimiņrajonu problēmas. Tam psiholoģiski nav gatavi mūsu kaimiņi. Es viņus saprotu, jo dzīvē ar šiem reģioniem un centriem esam tik daudz “sāls apēduši”. Tomēr esmu pārliecināts, ka Gulbenes rajona problēmas Valmiera nekad nerisinās. Rajoniem tomēr jābūt patstāvībai.

Tiktāl Nikolaja Stepanova intervija sava rajona laikrakstā “Dzirkstele”, ko saņēma visi novada dienas dalībnieki. Divas atvērumlappuses ir gan cerību, gan rūgtu pārdomu noskaņā. Jo jābūt un jāstrādā tur, kur dzīve tevi nostatījusi, kur vēl tik daudz darāmā.

Klāt arī svinīgais brīdis, kad rajona padomes vēsajā zālē (apkures nodrošinājumam pilsētā arī 15.novembrī ir savas problēmas!) ierodas Saeimas priekšsēdētājs, todien vēl arī Valsts prezidenta vietas izpildītājs Alfreds Čepānis, Saeimas deputāti Raitis Apalups, Juris Kaksītis, Aleksandrs Pētersons, ekspremjers Edvīns Vilnis Bresis, joprojām staltais skatuves mākslinieks Kārlis Sebris.

Par Gulbeni stāsta pilsētas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Kokars (diemžēl abi slavenie viņa uzvārda brāļi profesori Imants un Gido atsūtījuši tikai sveicienus un arī šādā reizē nav klāt). Viņš šajā amatā ir tikai trešo gadu, no siltumtīkla vadības sācis iejusties jaunajā sfērā, šogad izbaudījis, ko pašreizējos ekonomiskajos apstākļos nozīmē uzklāt kaut kilometru asfalta. Tomēr pilsētā pabeigtas divas mājas, izkārtots, ka skolēni var mācīties vienā maiņā, pilsētas lietas arī desmit tūkstošiem iedzīvotāju nepaliek novārtā.

Sīmanis Homčenko, kādreizējais rajona kultūras nodaļas vadītājs, nu jau labu laiku ir Stradu pagasta padomes priekšsēdētājs. Viņš runā savu kolēģu vārdā (Gulbenes rajonā patlaban ir trīspadsmit pagastu), īpaši uzsverot katra pagasta iedzīvotāju “lokālpatriotismu”, kas pēc tam pāraug rajona, novada un visas Latvijas līmenī. Mums nav un nekad nebūs pārāk daudz izglītotu, gudru cilvēku, kas redz un grib redzēt tālāk par savas mājas slieksni.

Emocionāls, personiskām atcerēm caurvīts bija Kārļa Sebra tikšanās brīdis ar saviem novadniekiem. Ar sevišķu siltumu viņš runāja par to Gaujas ūdenslāsi, ko pirms 82 gadiem kristāmtraukā pie Sinoles ielējis mazā Kārļa tēvs. Atmiņas apvija latviešu dzejnieku vārsmas par dzimteni, par tēvuzemes mīlestību.

Cits pēc cita novadniekus uzrunā Raimonds Timma (Zemkopības ministrija), Ojārs Zanders (Akadēmiskā bibliotēka), Raitis Apalups (Saeima), visbeidzot arī Alfreds Čepānis. Tie ir atmiņu, pārdomu un laba vēlējuma vārdi, kam ne tikai vienas dienas svars.

Par novada dienas “nacionālo varoni” gluži pamatoti kļūst čukčukbānītis, kura turpmāko pastāvēšanu vēlas aizstāvēt gandrīz visi runātāji. Uzreiz rodas simboliska cepure, kurā savus latus liek tikšanās dalībnieki, bet pēc tam izrādās, ka visvairāk gribētāju ir transporta apakšgrupas darbībai. Tā piedāvā braucienu ar bānīti līdz Stāmerienai, Gulbenes dzelzceļa mezgla apskati un daudz ko citu.

Šo rindu autors devās pretējā virzienā — uz Šķieneriem. Te grupai lauksaimniecībā īpaši ieinteresētu personu rajona padomes priekšsēdētāja vietnieka Gunta Blūma vadībā bija iespējams aplūkot, kas notiek Stradu pagasta daļā, ko savulaik simbolizēja “Lauktehnika”, pārvietojamā mehanizētā kolonna un citi ar nesenajām kopsaimniecībām saistīti objekti. Uzņēmumu ziedu laikos te bijuši nodarbināti 600 strādnieki, taču arī tagad ir ko darīt 250 darbiniekiem. Tas lielā mērā ukraiņu tautības speciālista un ilggadējā direktora Vasilija Zagoruiko nopelns. Viņš arī šajā reizē cenšas runāt latviski, stāsta, cik lieli pūliņi bijuši vajadzīgi, lai saglabātu un neizvazātu lielas vērtības, kas glabājušās “Lauktehnikas” angāros. Jā, tagad te ir vairāki citi uzņēmumi, vislielākie — “Kombainserviss”, kas galvenokārt orientējas un Krasnojarskas lielrūpnīcu, tāpat “MTZ–Serviss”, kas uzmanības lokā joprojām tur Minskas traktoru rūpnīcu. Bet gulbeniešiem ir arī savas autonomas ražotnes. Kaut vai tāda, kas par nepilniem 200 latiem piedāvā oriģinālas konstrukcijas pirtskrāsnis lauku sētām. Un ne jau tikai to vien.

Līdzīgā kārtā Gulbenes novada dienas dalībnieki tika aicināti plašāk iepazīties ar kultūru, izglītību, veselību, finansēm, uzņēmējdarbību, sevišķi arī ar pašvaldību problēmām.

Noslēgumā rajona kultūras namā vietējie pašdarbnieki reizē apcēla un sumināja dažādos pagastos — no Beļavas līdz Daukstiem, no Druvienas, Rankas līdz Tirzai — dzimušos un šādā reizē šurpatbraukušos novadniekus. Lai šī nebūtu tikai viena atsevišķa izņēmuma reize. Lai nākamā tikšanās iespēja rastos vismaz pēc pāris gadiem. Lai gulbenieši vienmēr būtu gulbenieši.

Mintauts Ģeibaks,

“LV” īpašu uzdevumu redaktors, dzimis Lizuma pagastā

Novadnieku pulcēšanās reizē — arī Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis (pa kreisi)

Ļoti gaidīts un arī sagaidīts šajā dienā bija Kārlis Sebris, šejienes novadnieks, sinolietis un visa Gulbenes apriņķa lepnums

Vairāku paaudžu tikšanās reizē sevi apliecināja arī Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra vadītājs Tālavs Jundzis

Tikšanās brīdī — Pašvaldības un projektu vadības mācību centra pārstāve Aina Prikule, rajona līderis Nikolajs Stepanovs un finansists Jānis Blekte

Vilnis Edvīns Bresis, apvienības “Gulbenes degviela” prezidents Ziedonis Jansons, Kārlis Sebris un rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Blūms

Saeimas deputāts, ilggadējais Kalnienas kopsaimniecības vadītājs, rancēnietis Raitis Apalups, arī ar šejienieti Kārli Sebri

Foto: Andris Galviņš, Gulbene