• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Baltijas asamblejai - 5. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.11.1996., Nr. 189 https://www.vestnesis.lv/ta/id/41199

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai sīki darbi nokrīt nost

Vēl šajā numurā

08.11.1996., Nr. 189

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATGĀDNES

Baltijas asamblejai — 5

Ivars Ķezbers, Baltijas asamblejas

Prezidija priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas delegācijas vadītājs,

Māris Budovskis, viens no asamblejas izveides iniciatoriem,

— “Latvijas Vēstnesim”

Pēc Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu ierosmes tieši pirms pieciem gadiem — 1991.gada 8.novembrī — Tallinā tika pieņemts lēmums par Baltijas asamblejas (BA) nodibināšanu. Nekad agrāk — ne divdesmitajos, ne trīsdesmitajos gados — šāda Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamentu sadarbības organizācija nav bijusi. Baltijas asambleja ir konsultatīva un koordinējoša institūcija, kuras mērķis ir apspriest savstarpēji interesējošus jautājumus un projektus. BA savus viedokļus un priekšlikumus var izteikt gan Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamentiem un valdībām, gan 1994.gadā izveidotajai Baltijas Ministru padomei, gan dažādām starptautiskajām un reģionālajām organizācijām. Baltijas asamblejas darba institūcijas ir BA sesija, Prezidijs, pastāvīgās komitejas un sekretariāts.

Kopš paša sākuma Baltijas asamblejā ir 60 deputāti — pa 20 deputātiem no katras valsts. Turklāt katrs BA deputāts darbojas vienā no sešām pastāvīgajām komisijām. Baltijas asamblejas sesijas tiek sasauktas divas reizes gadā, un tās notiek rotācijas secībā Igaunijā, Latvijā vai Lietuvā. Ja to pieprasa viena no delegācijām, var sasaukt arī ārkārtas sesiju. Parasti uz BA sesijām uzaicina valdību locekļus, kuru kompetencē ir Baltijas valstu sadarbības jautājumi, bet, ja nepieciešams, arī citus ministrus.

Baltijas asamblejas Prezidijs ar sekretariāta palīdzību koordinē BA darbu sesiju starplaikā, sagatavo kārtējās BA sesijas un seko līdzi BA lēmumu izpildei. Prezidijā ir divi deputāti no katras valsts delegācijas — parasti delegācijas priekšsēdētājs un viņa vietnieks. Pašlaik Latvijas delegācijas vadītājs un arī BA Prezidija priekšsēdētāja vietnieks ir Ivars Ķezbers, bet viņa vietnieks un vienlaikus BA Prezidija loceklis — Māris Rudzītis. Par BA Prezidija priekšsēdētāju aizvien apstiprina tās valsts delegācijas pārstāvi, kurā nolemts sarīkot nākamo BA sesiju. Līdz ar to pašlaik BA Prezidija priekšsēdētājs ir Arnolds Rītels no Igaunijas. Tātad BA Prezidija priekšsēdētāju ievēl uz 6 mēnešiem (no vienas BA sesijas līdz nākamajai) rotācijas kārtībā. Šobrīd, kamēr Lietuvas jaunais Seims nav izraudzījis jaunu delegāciju, BA Prezidija priekšsēdētāja vietnieks no Lietuvas puses ir Egidijs Bičkausks.

Līdz šim ir bijušas deviņas Baltijas asamblejas sesijas:

1.sesija Rīgā — 1992.gada 26.janvārī;

2.sesija Palangā — 1992.gada 31.maijā;

3.sesija Tallinā — 1993.gada 31.oktobrī;

4.sesija Jūrmalā — 1994.gada 13.—15.maijā;

5.sesija Viļņā — 1994.gada 11.—13.novembrī;

6.sesija Rīgā — 1995.gada 21.—22.aprīlī;

7.sesija Tallinā — 1995.gada 1.—2.decembrī;

8.sesija Viļņā — 1996.gada 13.aprīlī;

9.sesija Rīgā — 1996.gada 5.—6.aprīlī.

Nākamā BA sesija paredzēta 1997.gada aprīlī Pērnavā (Igaunijā). Baltijas asamblejā ir šādas pastāvīgi darbojošās komitejas:

1) Komiteja tiesību jautājumos;

2) Sociālekonomisko lietu komiteja;

3) Ekoloģijas un enerģētikas komiteja;

4) Komunikāciju komiteja;

5) Izglītības, zinātnes, kultūras komiteja;

6) Drošības un ārējo sakaru komiteja.

Būdama starptautiska organizācija, BA ir nodibinājusi sakarus ar vairākām līdzīgām organizācijām Eiropā. 1992. gadā tika parakstīts līgums par sadarbību ar Ziemeļu padomi. Kopš tā laika BA Prezidijs tiek aicināts regulāti piedalīties ZP sesijās. 1995.gada pavasarī Reikjavīkā notikušajā Ziemeļu padomes 46.sesijā Karls Bilts (Zviedrija) ieteica 1996.gadā sarīkot kopīgu Ziemeļu padomes un Baltijas asamblejas sesiju. Tā notika 1996.gada 15.—16.aprīlī Viļņā. Turklāt 1994.gada 18.novembrī tika parakstīts līgums par sadarbību ar Beniluksa valstu Starpparlamentāro konsultatīvo padomi, kas tuvākajos gados varētu pārvērsties par jaunu sadarbības formulu — “3+3”.

Baltijas asamblejas līdzšinējās iespējas un ierosmes, tās vakardiena, šodiena un rītdiena — par to visu “Latvijas Vēstnesis” lūdza izteikties pašeizējo Baltijas asamblejas Prezidija priekšsēdētāja vietnieku, Latvijas delegācijas vadītāju Ivaru Ķezberu un arī agrāko mūsu valsts pārstāvi šajā Baltijas valstu kopīgajā institūcijā Māri Budovski.

Par pašreizējo situāciju runāja Ivars Ķezbers:

— Latvijas delegācija Baltijas asamblejā nupat, 5.novembrī, kārtējo reizi apsprieda savu rīcības programmu līdz nākamajai BA sesijai, kas notiks 1997.gada aprīlī. Joprojām galvenais mērķis ir visu trīs valstu likumdošanas harmonizācija, to, protams, saskaņojot ar Eiropas Savienības standartiem. Taču kā parasti ir uzdevumi, kas saistīti ar pašreizējo situāciju. Viens no šādiem konkrētiem jautājumiem, ko izvirzījusi Latvija un kura iniciators bija arī Šķēles kungs, ir muitas ūnijas izveidošana. Baltijas asambleja daudzkārt ir bijusi institūcija, kas ģenerējusi idejas, un arī šoreiz Latvijas delegācija vēlas, lai tiktu izstrādāta plašāka programma attiecībā uz muitas ūnijas izveidošanu. Runa ir ne tikai par savstarpējas kopīgas muitas telpas veidošanu, bet arī par visas Baltijas telpas ārējām robežām. Arī par dažādu sociālo jautājumu risinājumu sinhronizēšanu. Piemēram, Latvijas ārsts varētu praktizēties Tallinā, bet lietuviešu mākslinieks varētu gleznot Rīgā, gūstot sociāli nodrošinātus ienākumus. Un, ja cilvēks vēlas iegūt pensiju, viņš var to saņemt ikvienā Baltijas valstī, pateicoties mūsu vienotajai sociālajai telpai. Jāpanāk arī, lai mums būtu vienādas vērtības augstskolu absolvēšanas diplomi.

Par Baltijas valstu drošības garantijām. Šā gada martā mēs izvirzījām priekšlikumu sinhronizēt mūsu — trīs Baltijas valstu — nostāju attiecībā uz NATO. Tagad lietuvieši ļoti aktīvi nāk klajā ar iniciatīvu — proti, lai mēs līdz Pērnavas sesijai, piedaloties mūsu aizsardzības un ārlietu ministriem, kā parlamentu deputāti tomēr ieņemtu kopīgu pozīciju acīmredzami iespējamajā situācijā. Proti, nākamā gada aprīlī vai vasaras vidū, kad notiks NATO augstākā līmeņa tikšanās, tiks nosauktas pirmās trīs vai četras valstis, kas tiks uzņemtas NATO. Bet, ja mēs iestājamies šajā rindā, mūs interesē, ko tad īsti nozīmē “Partnerattiecības mieram +”. Īpaši līgumveida attiecības ar NATO. Mēs gribam izstrādāt kopīgu pozīciju, jo līdz šim ārlietu ministrijas un atsevišķas parlamentu grupas ir darbojušās pavisam dažādi.

Mēs ļoti vēlamies iekļauties darbā, kas saistīts ar bērnu tiesībām Baltijas valstīs, bet tas nav veicams kampaņveidīgi. Ņemot vērā, ka gan ANO, gan Starpparlamentārā asambleja, kas nesen notika Pekinā, ir vērsušas uzmanību uz šo jautājumu. Turklāt pedofīlija un citi noziegumi pret bērniem ir aktuāli arī pie mums Latvijā, ne tikai Belģijā un citās civilizētajās Rietumvalstīs.

Tiek domāts arī par to, kā uzlabot Baltijas asamblejas pastāvīgo komiteju darbu. Tālab BA komitejām vajadzētu būt cieši saistītām ar tām pastāvīgajām komisijām, kas izveidotas visu trīs Baltijas valstu parlamentos. Lai neiznāk tā, ka deputāti Ādamsons un Rudzītis Baltijas asamblejā nodarbojas ar komunikāciju jautājumiem, bet Saeimā ar šīm lietām nav tieši saistīti. Līdz ar to vajadzētu optimizēt BA komiteju sastāvu — atbilstoši katra deputāta darbībai savas valsts parlamentā.

Mums tagad ir apspriežami un varbūt arī īstenojami vairāki interesanti priekšlikumi. Piemēram, deputāts Leopolds Ozoliņš kopā ar aktieru asociācijas prezidentu Rolandu Zagorski ierosina kopīgiem spēkiem sagatavot baltiešu likteņstāstu filmu. Protams, ne jau Baltijas asambleja veidos šo filmu. Taču mēs varam mēģināt realizēt šo ideju, sarīkojot scenāriju konkursu. Tas būtu labs papildinājums Baltijas asamblejas ikgadējo balvu piešķiršanai.

Mums acīmredzot jāaktivizē sadarbība ar Rietumeiropas savienību. Ir nodibināti ļoti labi kontakti ar Ziemeļu padomi, taču jāatzīst, ka tā vairs neatbalsta mūs tik dedzīgi kā agrāk. Tikšanās un darbības saskaņošana kļūst vairāk par rituālu, par tradīciju. Bet mēs vēlamies padziļināt un konkretizēt attiecības. Tas attiecas arī uz parlamentāro sadarbību ar Beniluksa valstīm. Domāju, ka jāaktivizē līdzdalība Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Mūsu delegācija izvirzīs priekšlikumu uzaicināt uz BA sesiju, kas aprīlī notiks Pērnavā, arī Rietumeiropas savienības Politisko komiteju. Jo mūsu valstu drošības jautājums ir ļoti aktuāls.

Tādas ir mūsu iecerēto darbu vadlīnijas.

Atskatoties uz līdzšinējos piecos gados paveikto, jāatzīst, ka nekas labāks par šādu starpparlamentu asambleju nav izdomāts. Uzskatu, ka tā ir attaisnojusi uz to liktās cerības. Sākumā tā bija īpaši emocionāli uzlādēta, bet tam bija saprotami iemesli — vajadzēja dabūt ārā Krievijas armiju, nostiprināt savu neatkarību un tā tālāk. Tagad ir radusies situācija, kur Baltijas valstis zināmā mērā ir konkurentes. Bet mums ir jāpārliecina savi politiķi, ka katrs atsevišķi mēs nekur uz priekšu neizrausimies. Diemžēl pašlaik gluži vai anekdotiskā veidā Lietuva orientējas uz Poliju, uz Centrāleiropas valstīm, Igaunija uzskata sevi par piederīgu Ziemeļeiropai un veido īpaši tuvas attiecības ar Somiju, turpretī Latvija it kā tiek dēvēta par Austrumeiropas valsti. Tāda ir realitāte. Taču, mūsuprāt, mēs esam nozīmīgi kā vienota Baltijas telpa gan Eiropas Savienībai, gan NATO, gan pat apspriežot ieņemamos posteņus ANO. Bieži vien ANO saka: kas tajā vai citā komisijā pārstāvēs Baltijas valstis? Mūsu politiķi to nesaprot, un katrs laužas uz priekšu, kā māk un kā spēj. Taču bijusī Izraēlas vēstniece nesen vaicāja: kāpēc jūs, Baltijas valstis, nevarētu atvērt Japānā vienu kopīgu vēstniecību? Tādējādi taču tiktu ekonomēti līdzekļi. Protams, teorētiski tas būtu iespējams, un, ja tas būtu Baltijas asamblejas ziņā, mēs izveidotu savu kopīgu pārstāvniecību.

Pašlaik Baltijas asamblejas darbs ir kļuvis ne tik spožs kā kādreiz. Turklāt lielākoties varam rēķināties tikai ar nelielu aktīvistu grupu savā parlamentā. Tomēr es Baltijas asamblejai paredzu ilgu mūžu, taču aizvien vajadzēs meklēt jaunas sadarbības formas. Lietuvā pēc Seima vēlēšanām tiks izveidota jauna delegācija, un atkal nāksies kaut ko mainīt.

Jāstrādā ar maksimālu atdevi ne tikai Baltijas asamblejas Prezidijam un atsevišķiem entuziastiem — varu nosaukt Emša kungu, Bišera kungu, Sinkas kungu —, bet arī citiem deputātiem un politiķiem.

Bet ko atcerēties ir Mārim Budovskim:

Māris Budovskis patlaban ir Labklājības ministrijas Nacionālā vides veselības centra direktors, bet no 1992. gada sākuma līdz 1995. gada vidum viņš organizēja un pārstāvēja Latvijas delegāciju Baltijas padomē. Bija viens no BA izveides iniciatoriem un tās darbības rosīgākajiem veicinātājiem.

— Manuprāt, Baltijas asamblejas līdzšinējā darbība ir bijusi ļoti ražena un nozīmīga Baltijas valstu rīcības saskaņošanā. Arī ārpolitikas jomā. Man bija iespēja no pašas pirmās dienas tur atrasties un vērot, kā sadarbība attīstās.

Pirmajā darba apspriedē, kas notika 1991. gada rudenī, tikai ar lielu diplomātisku piepūli mēs dabūjām Igaunijas delegācijas parakstu zem dokumenta par Baltijas asamblejas sasaukšanu. Rezultātā Igaunijas darba grupas vadītāja Marju Lauristina tika “izbalsota” no Igaunijas delegācijas. Tātad bija pietiekami daudz dramatiskuma. Un tā tas turpinājās soli pa solim. Mums bija nepieciešama katrā delegācijā viedokļu izkristalizēšanās attiecībā uz Baltijas valstu kopību. Nepavisam ne visiem likās, ka tas ir nepieciešami.

Viens no Baltijas asamblejas idejas ģeneratoriem bija Aleksandrs Kiršteins. Bet, kad vajadzēja Augstākajā padomē izraudzīt delegāciju Baltijas asamblejai, lielā vienprātībā Kiršteina kungu neievēlāja. Jo viņš bija atļāvies pateikt šo to toreizējā izpratnē nediplomātisku.

Parasti visi gaida ārējo spožumu un efektivitāti. Bet tie soļi bieži vien bija plašākai sabiedrībai neredzami. Nebija izjājienu baltā zirgā, kā mēdz teikt.

Savulaik bija ļoti dramatiski brīži Baltijas valstu viedokļu saskaņošanā. Taču kopsaucējs aizvien bija mūsu valstu neatkarība. Kaut arī situācijas, kādās mēs virzījāmies uz šo neatkarību, bija dažādas. Bija daudzi ārējie spēki, kas ļoti elastīgi un kvalificēti izmantoja mūsu valstu dažādo ekonomisko situāciju, nacionālo sastāvu un citas atšķirības. Pretestība šiem centieniem prasīja milzum lielu piepūli. Tolaik daudz rūpju sagādāja Lietuvas nostāja, jo lietuvieši uzskatīja, ka viņi var pretendēt uz gluži vai lielvalsts statusu.

Arvien jūtamāk izkristalizējās tie viedokļi, kur mums ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Tas mūs spēcināja. Jāpiemin arī mūsu pirmie starptautiskie panākumi. Pirmkārt, mūsu pareizā izvēle jo cieši saistīties ar Ziemeļeiropas valstīm, ar Ziemeļu padomi. Ļoti liela nozīme bija Ziemeļu padomes paraugam, kā efektīvi sadarboties kaimiņvalstīm. 1994. gada 18. novembrī man bija tas gods parakstīt Baltijas asamblejas sadarbības līgumu ar Beniluksa valstu savienību. Mēs gājām vienota reģiona izpratnes ceļu.

Arī šodien ir šī virzība, neraugoties uz dažādām separātām tendencēm, uz atsevišķiem strīdīgiem robežjautājumiem. Ceļš ir pietiekami skaidri iezīmēts, un vajadzētu diezgan lielu piepūli, lai tagad iebrauktu grāvī. Tagad galvenais ir pilnveidot šo sadarbību. Vajadzētu panākt, lai Baltijas asamblejas lēmumi pārtaptu par valstu nolīgumu vai vienošanās aktiem. Tādējādi labas gribas noteiktiem konsultatīviem lēmumiem būtu jākļūst par Baltijas valstu likumdošanas aktiem.

Jāatzīst gan, ka visur pasaulē šādām starpparlamentārām apvienībām piemīt konsultatīvs raksturs. To lēmumi parasti nav obligāti dalībvalstīm. Un ja rezolūcija iesākas ar vārdu “aicinām”, tā ir norāde “dzirdīgajām ausīm”. Bet kur ir šīs “dzirdīgās ausis”, kur ir šis vērīgums? Diemžēl bieži vien mūsu valstu parlamenti un valdības ir “kurli”. Taja pašā laikā mūsu rezolūcijas ļoti rūpīgi ir izskatījusi Ziemeļu padome, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, arī Krievijas parlaments, kaut arī ļoti asi reaģējot uz tām.

Baltijas asamblejā regulāri sanāk kopā pa 20 deputātiem no katras valsts. Un tie ir katra parlamenta akceptēti pārstāvji. Bet, ja mūsu Saeimā ir 100 cilvēku, tā ir viena piektdaļa — tas varētu būt ļoti ietekmīgs spēks. Turklāt BA delegācijā ir ievēlēti deputāti no dažādām frakcijām. Bet viņu viedoklis, kam rasts kopsaucējs, bieži vien tiek pausts klusumā. Tas ir jautājums, uz ko vajadzētu saasināt uzmanību. Nedrīkst pieļaut, ka Baltijas asamblejas darbība būtu virspusēja.

Manuprāt, 70 procenti no līdzšinējiem Baltijas asamblejas panākumiem uzskatāmi par Latvijas delegācijas iniciatīvu rezultātu. Tas ir izpaudies gan pašā Baltijas asamblejas dzimšanā, kur Latvija bija iniciatore, gan darbības regularitātē, gan sadarbības modeļa izveidē (ar pastāvīgajām komitejām), gan sakaros ar citām starpvalstu organizācijām. Baltijas Ministru padomes nodibināšana bija mēģinājums radīt Baltijas asamblejas izpildinstitūciju — arī tā bija Latvijas ierosme. Varbūt tieši Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir bijis tas vienojošais faktors. Galu galā Rīgu daudzās pasaules valstīs dēvē par visas Baltijas, ne tikai Latvijas, galvaspilsētu. Neapšaubāmi lielāko ieguldījumu Baltijas asamblejas darba organizēšanā un sakaru uzturēšanā ir devusi Latvija.

Visbeidzot, gribu novēlēt tagadējai Baltijas asamblejai turpināt šo konsolidācijas un savstarpējās izpratnes ceļu. Acīmredzot Baltijas valstīm būtu drīzāk jāpārvar šīs aizkavējušās suverenitātes sindroms, kas liek teikt: esmu liels un neatkārtojams. Bet vajadzētu teikt: mēs esam lieli un neatkārtojami.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!