Referāti, runas

Latvijas Zinātņu akadēmijas "Letonikas" komisijas kārtējā sēdē —

šodienas domas par notikumiem pirms 100 un 200 gadiem

Kāda ir mūsu vēsturiskā pagātne, un kāda varētu būt mūsu cerību spārnotā nākotne

Prof. Jānis Stradiņš, LZA akadēmiķis:

“Pirms 100 gadiem iedegtā

gara gaismas lāpa”

Par Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas

pētnieciskajām iecerēm XIX gs. beigās — XX gs. sākumā

Šodien latviešu zinātnei būtībā ir lieli svētki — nacionālo zinātņu pirmās starptautiskās reprezentēšanās 100. gadadiena. Mēs sakām — pirmā latviešu etnogrāfiskā izstāde, bet lietas ir jāskata un jāvērtē plašākā kontekstā. Etnogrāfiskā izstāde tika sarīkota X Arheoloģijas kongresa ietvaros, un bez šī kongresa sarīkošanas Rīgā arī šāda izstāde nebūtu tikusi organizēta. X Arheoloģijas kongress (1896.g. 1.—15.aug., pēc vecā stila) gan skaitījās Krievijas impērijas mēroga pasākums, bet būtībā tas bija starptautisks kongress. Tajā piedalījās 627 reģistrēti dalībnieki, 400 no Baltijas guberņām, 175 — no Iekškrievijas, tad vēl speciālisti no Vācijas (ieskaitot pasaulslaveno mediķi un antropologu Rūdolfu Virhovu), ASV, Somijas, Lielbritānijas, Austroungārijas, Beļģijas u.c. valstīm. Tas bija pirmais lielākais zinātnieku saiets Rīgā, un tas bija pirmais starptautiskais zinātnieku kongress, kurā uzstājās latviešu (un arī igauņu!) zinātnieki, gan vēl amatieri. No latviešiem referātus lasīja trīs — toreiz vēl gluži jaunais Ludis Bērziņš, Plutu Vilis (Vilis Olavs) un vēsturnieks Jānis Krīgers-Krodzinieks (viņa referātu nolasīja F.Veinbergs). Bet svarīgāka, saprotams, bija latviešu etnogrāfiskā izstāde un arī pirmā latviešu mākslas izstāde, kur bija redzams J.Rozentāls (ar slaveno gleznu “No baznīcas”), A.Baumanis, Ā.Alksnis, J.Valters, V.Purvītis (kura kapa pieminekli tieši šajā brīdī, lietainā oktobra rītā, atklāj Meža kapos). Visus šos pasākumus organizēja RLB Zinību komisija, un ir simboliski, ka arī šodien mēs pulcējamies Rīgas Latviešu biedrības vēsturiskajās telpās — Lielajā zālē (kaut arī Arheologu kongress un tā lielā izstāde notika Lielās un Mazās ģildes telpās, bet latviešu etnogrāfiskā izstāde — kanālmalā, kur tagad ir Nacionālā teātra ēka). Mans uzdevums šodien ir mazliet raksturot — kas tad bija RLB Zinību komisija?

XIX gs. otrajā pusē zinātnieki Latvijā pārstāvēja vietējās zinātniskās biedrības un slavenais Rīgas Politehniskais institūts, kur pārsvarā darbojās vācbaltieši un kur valdīja vācu valoda, vācu gars. Dominēja inženierzinātnes, ķīmija, dabaszinātnes, medicīna, bet Baltijas vēsturi, arī kultūrvēsturi pētīja no vācbaltiešu pozīcijām, kas visspilgtāk izpaudās Kārļa Širrena, Jūlija Ekerta un arī daudzu profesionālo vēsturnieku — arhīvu pārzinātāju koncepcijās un darbībā. Baltvāciešu skaitā bija daudz profesionālu zinātnieku, cieša saistība ar Tērbatas universitāti, bet bija arī zinātniski orientēti vācu mācītāji, kas nodarbojās ar latviešu valodniecību, rakstniecību, folkloristiku, etnogrāfiju, populārākais no tiem bija Dobeles mācītājs un privātzinātnieks Augusts Bīlenšteins, Pēterburgas ZA korespondētājloceklis, Kēnigsbergas universitātes goda doktors. Tie bija apvienojušies Latviešu literārajā biedrībā jeb Latviešu draugu biedrībā, cenšoties uzturēt vācu garīgo aizbildnību pār latviešiem un savā ziņā kavēt inteliģentu, pat zinātnieku, izvirzīšanos no pašu latviešu vidus.

Pirmie latviešu inteliģenti kopš tautiskās atmodas sākuma līdz 19.gs. septiņdesmito gadu sākumam bija spiesti darboties Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā, ko noteica gan augstskolu atrašanās vieta, gan arī liberālāka attieksme pret latviešiem nekā Baltijas provincēs — Deutsche Ostseeprovizoren Russlands. Līdz ar Rīgas Latviešu biedrības dibināšanu 1868.g. iespējas darboties latviešu humanitāro zinātņu un kultūras laukā pavērās arī Rīgā.

Tā kā jaunizveidotās RLB mērķi bija visai daudzveidīgi, 1869.g. 4.martā tika nolemts izveidot īpašu zinātnības komisiju.

Ja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības darbībā, īpaši tās sākuma posmā, ir saskatāmi klasiskajai zinātņu akadēmijai kā zinātnieku biedrībai raksturīgi elementi, un tās sastāvā darbojās ievērojami zinātnieki, tad par RLB Zinību komisiju to īsti apgalvot nedrīkstētu. Šī komisija savā sastāvā apvienoja latviešu tautības skolotājus, ierēdņus, brīvu profesiju darbiniekus, studentus u.tml., kas interesējās par zinībām (šī vārda plašākā nozīmē) un karsti vēlējās izkopt latviešu kultūru. Profesionālu zinātnieku komisijas sastāvā, vismaz tās darbības pirmajos 25 gados, nebija, jo tādu jau latviešu vispār tikpat kā nebija. Taču ar laiku komisijas darbā iekļāvās arī zinātnieki (piem., valodnieki K.Mīlenbahs, J.Endzelīns, P.Šmits), un 1932.g. notika komisijas transformācija par Zinātņu komiteju — privātu zinātņu akadēmiju. Turklāt Zinību komisijas darbībai un tās pasākumiem bija izcila loma latviešu nacionālo zinātņu tapšanā, tādēļ RLB Zinību komisiju ar pilnām tiesībām var uzskatīt gan par pirmo latviešu humanitāro zinātņu centru, gan par nacionālās zinātņu akadēmijas aizmetni — tomēr amatieru, nevis profesionāļu līmenī. Šī komisija veidojās kā pretmets jau minētajai Latviešu literāriskai biedrībai, ko vadīja vācbaltiešu mācītāji un kas centās turēt latviešus vācu intelektuālajā aizbildnībā. Savā ziņā tā bija pirmās tautiskās atmodas produkts un šīs atmodas tālākvirzītāja.

Tiešais iegansts RLB Zinību komisijas izveidošanai bija Maskavas universitātes Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības uzaicinājums vākt latviešu etnogrāfijas materiālus. Šajā biedrībā aktīvi darbojās toreiz Maskavā mītošais Fricis Brīvzemnieks, kurš uzņēmās latviešu etnogrāfijas materiālu vākšanu un apkopošanu, jo Rumjanceva muzejā latvieši tikpat kā neesot pārstāvēti. 1869.gadā Brīvzemnieks publicēja “Baltijas Vēstnesī” (Nr.33) aicinājumu uzsākt etnogrāfisko materiālu vākšanu pēc plašas programmas: “Latviešu fiziska aprakstīšana, par latviešu dzīvokļiem, ēdieniem, mājas būšanu, par latviešu dzīvi darbdienās, svētdienās un svētkos, par viņu familijas un biedrīgām ierašām,... par latviešu tautas teikām, māņiem, sakamiem vārdiem, pasakām, dziesmām un ziņģēm, par latviešu tautas ģeografīgu izplatīšanos un izšķiršanos savā starpā, par latviešu tautas zīmēšanos uz citām tautām no latviešu – leišu grupas, īpaši valodā un tautas rakstniecībā.”

Atsaucoties uz Friča Brīvzemnieka aicinājumu, RLB runas vīru sapulce nolēma to atbalstīt un tajā pašā dienā priekšnieks lika dibināt īpašu zinību komisiju 12 cilvēku sastāvā. Par pirmajiem 7 locekļiem kļuva jurists F.Veinbergs, redaktors B.Dīriķis, pareizticīgo semināra vadītājs M.Drekslers, students (vēlākais grāmatizdevējs) I.Alunāns, agronoms un fabrikants R.Tomsons, mācītājs K.Millers (domājams, vēlāk pazīstamais pedagogs Zariņu Kārlis), skolotājs R.Gailis, kuriem atļāva pievēlēt vēl 5 locekļus. Par tiem kļuva arhitekts J.Baumanis, veterinārārsts B.Rozenbergs, skolotājs J.Grūbe, pareizticīgo skolotājs (vēlāk cenzors) A.Ruperts, literāts un avīzes redaktors A.Leitāns. Par komisijas pirmo priekšnieku iecēla B.Dīriķi, par rakstvedi — F.Veinbergu.

Taču darbības pirmajos gados komisija kaut cik manāmu darbību neuzsāka, gan komisijas locekļu ierobežotā skaita, gan līdzekļu trūkuma dēļ, bet vēl jo vairāk to nesaskaņu dēļ, kas pirmajos gados plosīja pašu RLB. Turklāt komisijas vadītāji bija pārslogoti ar citiem pienākumiem — B.Dīriķis bija RLB priekšnieks un avīzes “Baltijas Vēstnesis” redaktors, F.Veinbergs — RLB priekšnieka vietnieks. Tādēļ radās pat situācija, ka gan B.Dīriķis, gan viņa pēcnācēji komisijas priekšnieka amatā no komisijas pat izstājās (Dīriķis gan tikai uz laiku), komisija darbu faktiski pārtrauca.

Tikai 1875.g. pēc savstarpēju ķildu pārvarēšanas Zinātnības komisija darbu atjaunoja, 11.februārī RLB runas vīriem pieņemot pirmo kārtības rulli. RLB iecēla atjauninātās Zinātnības komisijas pirmos 15 locekļus: redaktorus B.Dīriķi un Laubes Indriķi, advokātus J.Einbergu, J.Zaķīti, F.Veinbergu un K.Kalniņu, arhitektu J.Baumani, tehniķi D.Skrīveru, fabrikas direktoru R.Tomsonu, ierēdni A.Dīriķi, skolotājus A.Spundi un G.Steinberģi, rakstnieku un grāmattirgotāju A.Pumpuru, grāmattirgotāju I.Alunānu un tirgotāju K.Bergu (Krauklīšu Pētera prototips A.Deglava romānā “Rīga”).

Par ZK “īsto biedru” varēja kļūt jebkurš RLB biedrs, un ZK sastāvā bija arī “ziņojošie biedri” (korespondētājlocekļi) — par tādiem varēja kļūt jebkurš latvietis vai cittautietis, ja viņu ieteica kāds no ZK biedriem. Korespondētājbiedriem bija tādas pašas tiesības un pienākumi kā īstajiem biedriem, tikai tiem nebija balsstiesību ZK iekšējās dzīves jautājumu risināšanā. Pirmo “ziņojošo biedru”, skaitā, piemēram, bija skolotājs K.Barons, skolotājs M.Kaudzīte, ģimnāzijas skolotāji F.Treilands (Brīvzemnieks) un J.Vinklers, bibliotekārs J.Sproģis, students M.Klusiņš un citi, kuri dzīvoja vai nu ārpus Latvijas, vai uz laukiem.

No 1876.g. līdz 1884.g. ZK biedru skaits bija gandrīz nemainīgs (57 biedri 1876.g., 54 biedri 1884.g.), bet sakarā ar pirmo vasaras sapulču sasaukšanu un to milzu popularitāti jau 1884.g. beigās biedru skaits sasniedza 128 cilvēkus un turpināja augt, vēlākajos gados svārstoties ap 200. ZK sastāvā allaž bija samērā daudz pašu izcilāko latviešu kultūras un zinātnes darbinieku. Tā, 1884.g. ZK biedru sarakstā atrodam: Baumaņu Kārlis, J.Dravnieks, F.Grosvalds, P.Pļavenieks, Ģ.Pūcītis, M.Remiķis, Stērstu Andrejs. “Ziņojošie biedri” turpmākajos gados vairs netiek minēti, un K.Baronu 1894.gadā no jauna uzņem ZK sastāvā (sakarā ar viņa ievēlēšanu par RLB goda biedru). Dažādā laikā ZK biedri bijuši tik dažādi latviešu darbinieki, kā rakstnieki A.Deglavs, M. un R.Kaudzīši, Apsīšu Jēkabs, L.Bērziņš, T.Zeiferts, E.Dinsbergs, J.Māters, Auseklis (Krogzemju Mikus), Valdis, A.Lerhis-Puškaitis, J.Lautenbahs (Jūsmiņš), valodnieki K.Mīlenbahs, J.Endzelīns, vēsturnieki P.Abuls, J.Krodzinieks–Krīgers, skolotājs J.Cimze, arhitekti A.Vanags, K.Pēkšēns, mediķi J.Alksnis, Kārlis Barons, Ā.Butuls, komponists A.Jurjāns, juristi A.Krastkalns, V.Zāmuels, tirgotājs un mecenāts H.Visendorfs un daudzi citi. RLB ZK sastāvā kādu laiku bija pat kreisi noskaņotie inteliģenti, vēlākie jaunstrāvnieki, piemēram, K.Kasparsons, P.Stučka, kurš 1890.gadā bija RLB runas vīrs un rakstvedis, un, šķiet, arī Rainis. Savā sabiedriskās darbības aspektā Rainis min, ka bijis Rīgas Latviešu biedrības biedrs, viņš ir publicējis ļoti saturīgu aprakstu par RLB Zinību komisijas vasaras sapulcēm 1903.gadā — “Vecās strāvas pēdējs gads”. No šī viedokļa RLB Zinību komisiju var uzskatīt par īstu latviešu humanitāro zinātņu centru. Par ZK lomu latviešu gara dzīvē liecina tas, ka komisija nodevusi K.Baronam 40 000 latviešu tautas dziesmu no tās biedru savāktajiem krājumiem, publicējusi ievērojamu tautas pasaku, teiku, mīklu, ierašu, sakāmvārdu kopojumus. Kaut arī ne uzreiz, tika īstenota F.Brīvzemnieka sākotnējā iecere, gan izveidojot latviešu etnogrāfisko izstādi 1896.gadā, gan dibinot RLB muzeju (tag. Latvijas valsts vēstures muzeja priekšteci).

Lai organizētu savu darbu, ZK veidoja gan apakšnodaļas (Derīgu grāmatu apgādāšanas, Valodniecības, Vēstures u.c.), no kurām dažas vēlāk kļuva par pastāvīgām RLB vienībām (Derīgu grāmatu nodaļa, Literatūras fonds), gan komisijas kāda noteikta uzdevuma veikšanai (F.Brīvzemnieka rakstu izdošanas un pieminekļu komisija, ortogrāfijas komisija).

Jau no paša sākuma ZK centās rūpēties par latviešu rakstniecības izkopšanu — apsprieda iznākušos un jauniesūtītos darbus, veidoja bibliotēkām ieteicamo grāmatu katalogu, labākos darbus atbalstīja prēmijas. 1886.gadā ZK nolēma dibināt “Nodaļu priekš derīgo grāmatu izdošanas”, kas izdeva rakstu krājumu “Pēterburgas avīžu piemiņai” (1887), M.Skruzīša grāmatu “Sēļi — Augškurzemes novada senči” (1889), K.Lepeviča “Īsa zemkopības mācība” (1889), sēriju “Jaunatnes raksti” (kopš 1898.g. un, kas izceļams īpaši, RLB Konversācijas vārdnīcu.)

Cits paliekams RLB ZK piemineklis ir latviešu muzejs, kas sākotnēji veidojās no dāvinājumiem (ieskaitot K.Dombrovskas 1880.gadā dāvināto lielo skapi mantu izvietošanai). No daudzajiem šī muzeja veidotājiem īpaši izceļams tā ilggadīgais veidotājs etnogrāfs Matīss Siliņš. Īpašs pacēlums muzeja veidošanā bija manāms, gatavojoties latviešu etnogrāfiskajai izstādei sakarā ar Rīgā paredzēto X Arheoloģijas kongresu — milzu mēroga zinātnisku pasākumu (1896). Tika rīkotas 10 zinātniskas ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas novadiem (P.Abuls u.c.), iepazīšanās ar Pēterburgas, Maskavas, Prāgas muzeju pieredzi, izdots izstādes katalogs (sastādījis — ZK priekšnieks V.Plute-Olavs), uzceltas ēkas (arh. K.Pēkšēns pēc M.Skruzīša norādījumiem).

ZK daudz nodarbojās ar latviešu valodniecību — publicēja jaunvārdus, kas nebija ietverti K.U.Ulmaņa vārdnīcā, vāca vietvārdus, veidoja dažādu nozaru terminoloģiju un izveidoja latviešu jauno ortogrāfiju uz latīņu raksta bāzes, kam, cita starpā, būtu jāveicina arī Latgales nošķirtības pārvarēšana. 1904.g. Āronu Matīss pamatoja īpašu Valodniecības nodaļas nepieciešamību, kurai būtu jākrāj materiāli par latviešu valodu, jāizskaidro sinonīmi, jāapspriež arodnieciski termini. Par jaundibinātās nodaļas priekšnieku iecēla K.Mīlenbahu, par vietnieku — F.Brīvzemnieku un par rakstvedi — M.Āronu. Nodaļas sēdēs tika spriests par valodas formām, vārdu nozīmi un izrunu K.Mīlenbaha sastādītajai vārdnīcai, mazpazīstamu vārdu pareizu lietošanu. 1908.gadā izveidoja īpašu Ortogrāfijas komisiju (pastāvīgie locekļi — K.Mīlenbahs, J.Endzelīns, P.Šmits, J.Kalniņš, M.Ārons, F.Trasūns, M.Siliņš, J.Bisenieks, S.Paegle un V.Maldonis, ar kooptācijas tiesībām), kas izstrādāja un popularizēja šo jauno latviešu ortogrāfiju.

1905.g. 29.janvārī tika dibināta arī ZK Vēstures nodaļa (priekšnieks — F.Veinberģis, vietnieks — Ā.Butuls, rakstvedis — M.Siliņš), kas paredzēja gādāt par pilnīgas “Latviešu cilts vēstures” izdošanu, veicināt oriģinālu latviešu vēstures pētījumu un monogrāfiju izdošanu, rīkot publiskus priekšlasījumus par vēstures tēmām u.tml. Taču politiskās situācijas un akadēmiski izglītotu vēsturnieku trūkuma dēļ darbs šajā nozarē neizvērsās, aprobežojoties ar atsevišķiem publiskiem priekšlasījumiem.

ZK pārņēma arī jau pirms tās dibināšanas rīkoto jautājumu izskaidrošanas un priekšlasījumu pārziņu. Līdz deviņdesmito gadu vidum šie vakari bija populāri un labi apmeklēti. Veidojoties citām, uz latviešu strādniecību orientētām biedrībām, tās pārņēma līdzīgu tradīciju, kaut arī satura un ievirzes ziņā to rīkotie vakari bija gluži cita rakstura. 1904.g. RLB jautājumu vakari dažādu, galvenokārt politisku, iemeslu dēļ tika pārtraukti.

Kultūrvēsturiski daudz nozīmīgākas bija ZK vasaras sapulces. Pirmajā sapulcē, kas notika 1884.g. 21. un 22.jūnijā, piedalījās 116 dalībnieki. Vēlāk dalībnieku skaits sniedzās līdz tūkstotim. Tajās apsprieda ortogrāfijas jautājumus. Kažoku Dāvis referēja par vietu nosaukumiem Latvijā. Viņš aicināja pētīt vietnosaukumus gan no vēsturiskā, gan no valodas viedokļa.

Gadu gaitā izstrādājās diezgan noteikta sapulču dienas kārtība, kas ietvēra ikgadējus pārskatus par dienas, nedēļas un mēneša laikrakstiem, par latviešu literatūru un dzeju (kas bija iznākusi iepriekšējā gadā), valodas un vēstures, kultūras jautājumiem. Vasaras sapulcēs apsprieda arī citas svarīgas problēmas, piemēram, kopš divdesmitā gadsimta sākuma daudz tika runāts par Latgales nošķirtības likvidāciju no citiem novadiem (F.Kemps, F.Trasūns).

Vasaras sapulcēs nolasīto referātu lielāko daļu parasti jo sīki atstāstīja latviešu laikraksti.

Oponentu, īpaši kreiso aprindu, presē parādījās daudzi raksti, kuros kritizēja gan RLB, gan ZK darbu. Bija arī objektīva kritika, taču lielākoties tā bija saistīta ar politiskiem mērķiem.

Analītisku pārskatu par ZK vasaras sapulču darbu 1903.gadā sniedz Rainis rakstā “Vecās strāvas pēdējais gads”.

Pēc 1905.gada revolūcijas šīs vasaras sapulces zaudēja sākotnējo nozīmi.

Svarīgi bija arī ZK rakstu krājumi. Kopumā laikā no 1876.g. līdz 1940.g. izdeva 23 krājumus (līdz 1914.g. — 17 krājumus). Pēckara krājumiem bija raksturīgs pietiekami plašs tēmu klāsts un autoru augsta profesionalitāte, ko nevar gluži apgalvot par pirmajiem. Sākot ar 21.krājumu, izdeva A un B burtnīcas (pēdējā — raksti par dabu un eksaktajām zinātnēm), un tie jau bija RLB Zinātņu komitejas izdevumi.

Jau pirmais rakstu krājums (1876) vēstīja gan par pašu ZK darbības lauku (priekšlasījumi, jautājumu izskaidrošanas vakari, studentu stipendijas, RLB bibliotēka u.tml.), gan iepazīstināja ar latviešu saules teikām (pēc vācu zinātnieka V.Manharta pētījumiem), gan ar vārdiem, kas nav rodami K.Ulmaņa latviešu – vācu vārdnīcā (1872) u.c.

1877.g. 26.janvāra ZK sēdē tika apspriests jautājums, kādi raksti ir uzņemami krājumā,un nolēma, ka jābūt šādām nodaļām: pārskatam par ZK darbiem, ZK biedru sarakstam, valodai (pārspriedumi par latviešu, lietuvju un prūšu valodām), vārdnīcās vēl neuzņemto vārdu sarakstam (jaunvārdiem), ziņām par grāmatām un pasakām, tautas dziesmām, sakāmvārdiem un mīklām, latviešu tikumiem un ierašām, latvju tautas vēsturei un aprakstiem, bibliogrāfijai (visas latviešu valodā iznākušās grāmatas).

Turpmākajā rakstu krājumu tematikā dominē latviešu valodas un folkloras jautājumi. Jāatzīmē, ka iesākumā rakstu krājumos bija aptverts plašāks jautājumu loks, taču bieži vien nepietiekamā zinātniskā līmenī. Regulāri bija pārskati par pašas ZK un atsevišķu tās struktūru darbu. Lasītāju interese tika virzīta arī uz Latviešu tautas vēsturi. ZK Rakstu otrajā krājumā ir sniegts pārskats par avīzēs ievietotiem rakstiem, kuros ir skarti latviešu vēstures jautājumi, kā arī minētas dažas grāmatas šajā sakarā. ZK Rakstu trešajā sējumā ir publicēts P.Pļavnieka referāts, ko viņš nolasīja ZK vasaras sapulcē par latviešu antropoloģijas jautājumiem.

XIX gs. otrajā pusē kā pirmais latviešu dabaszinātnieks — botāniķis minams skolotājs Jānis Ilsters, kurš zināšanas guva pašmācības ceļā. Paliekama vērtība ir viņa savāktajiem (ap 500) latviskiem augu sugu nosaukumiem, kuri publicēti ZK Rakstu krājumos II, III. A.Dīriķis savukārt publicēja mugurkaulnieku nosaukumus (VIII kr.).

Ap gadsimta miju ZK rakstu krājumu tematika sašaurinās, krājumu saturā vēl vairāk dominē valodas, folkloras jautājumi, toties to izpildījums ir daudz augstākā profesionālā līmenī, jo savus darbus publicē J.Endzelīns, K.Mīlenbahs, P.Šmits.

Ar Pirmā pasaules kara sākšanos RLB Zinību komisija savu darbību pārtrauca, un, kaut arī 1920.gadā tā atsāka darbību un 1932.gadā pat pārveidojās par privātu zinātņu akadēmiju — RLB Zinātņu komiteju (latīniskais nosaukums — Academia Scientiarum Latviensis SLR), savu sākotnējo nozīmi tā vairs neatguva, jo Latvijas neatkarības apstākļos tās funkcijas lielā mērā pārņēma 1919.gadā dibinātā Latvijas Universitāte un nevalstiski pētniecības institūtu ārpus Universitātes (Folkloras krātuve, Valodas krātuve, Valsts vēstures muzejs, Latvijas vēstures institūts). 1992.gadā, pieņemot savu jauno Hartu, Latvijas Zinātņu akadēmija uzņēmās RLB Zinību komisijas idejiskās pēcteces pienākumus, oficiāli to deklarējot savā Hartā. Pirmoreiz tika gatavots oficiāls līgums starp LZA un 1989.gadā atjaunoto Rīgas Latviešu biedrību par ciešu sadarbību un latvisko, humanitāro zinātņu popularizāciju ar RLB līdzdalību; šīs vienošanās skaists apliecinājums ir arī šīsdienas LZA sēde RLB Lielajā zālē, decembrī šajās vēsturiskajās telpās ir paredzēta LZA sēde Friča Brīvzemnieka 150. dzimšanas dienas atcerei.

Zinību komisijas nopelni Latvijas pētniecībā nav pārvērtējami: latviešu folkloras un etnogrāfijas materiālu vākšana, vietvārdu apzināšana, latviskas terminoloģijas un jaunas ortogrāfijas izveidošana, jaunvārdu darināšana, “Derīgu grāmatu nodaļas” aprūpēšana, etnogrāfiskā muzeja izveidošana Matīsa Siliņa vadībā, studentu stipendiju fonda pārziņa, Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcas izdošana. Ar Zinību komisijas starpniecību veidojās arī latviešu teātris, dziedāšanas biedrība, pirmā latviešu meiteņu skola. Izcila loma tautas audzināšanā bija Zinību komisijas rīkotajām vasaras sapulcēm. Plaši un humanitārajām zinātnēm vērtīgi materiāli rodami RLB Zinību komisijas rakstu krājumos. Tiesa, RLB Zinību komisija bija nevis profesionāla zinātnieku, bet amatierzinātnieku, lielā mērā tautskolotāju, organizācija. Tas arī saprotams, jo latviskas augstskolas vai pētniecisku iestāžu līdz 1919.gadam nebija. Šajā ziņā to varētu dēvēt par “Tautas akadēmiju” un lielu intelektuālu skolu pirmajām latviešu inteliģentu paaudzēm. Tās aizdegto lāpu tagad ir pārtvērušas Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Universitātes humanitārās fakultātes, kā arī mūsu muzeji, arhīvi un pētnieciski institūti.

Dr. phil. Ella Buceniece:

“Latvieši” Eiropā reiz jau ir bijuši”

Tagadnīgas impresijas saistībā ar Garlība Merķeļa darba izdošanu Leipcigā 1796.gadā

“Dzīvē uz dzīrēm, dēls, biju jau es,

Un tie tur ēda un dzēra, un smēja...”

— tā ir vārsma no Viļa Plūdoņa poēmas “Atraitnes dēls”, kas ir sarakstīta 1901.gadā.

Manas esejas nosaykumu lielā mērā asociatīvi ierosināja šīs Plūdoņa vārsmas ritmika, bet ne tikai tas. Būtiskākas man šķita dzejas rindās fiksētās pārdomas par dzīvi kā eksistences formu jebkurā laikā, par dzīvu fiziku — tās norišu telpisko un laicisko izpausmi, un arī dzīves metafiziku (vai tā ir dzīres un līksme vai arī sāpes un ciešanas, vai arī abas kopā) saistītā ar katra cilvēka vai tautas individuālo dzīvi. Tas ir arī jautājums par dzīves un dzīvības tiesībām, liekot apzināties, ka dzīvība ir augstākais dzīves un arī esamības likums, tās noteicējpamats. Augšminētajā vārsmā var ieraudzīt arī tēmu par dzīves un dzīvības tiesisko pamatu, jo dzīve ir būtme, esamība, vēl pirms kāds tai ir piešķīris vai arī atņēmis juridiskās tiesības būt.

Bet līdzība starp Merķeli un Plūdoni nav tikai dzejiska, esenciāla vai eksistenciāla, kaut arī abi domātāji ir reflektējuši par eksistenciāliem jautājumiem latviešu tautas pastāvēšanas robežsituācijās. Plūdonim pieder konkrēts Merķeļa vērtējums: “Merķelis atrada latviešus un parādīja tos pasaulei.” Savukārt Plūdonim “atrast” un saprast Merķeļa nozīmi, manuprāt, palīdzēja tas, ka viņš ir spoži pārtulkojis Fridriha Nīcšes darbu “Tā runāja Zaratustra”, kur pirmoreiz notiek domāšanas pārbīde, parādot to, ka dzīves mērauklas koriģē abstraktās patiesības, nevis otrādi.

Merķelis atrada latviešus un parādīja tos pasaulei pirms divsimt gadiem, filozofiskā gadsimta beigās. Arī tagad ir gadsimta beigas, ir latvieši, ir Merķeļa atcere, ir pasaules un apkārtnes konteksts, bet laikmets vēl nav vienojies par savu pašidentifikāciju, par to, kā sevi nosaukt. Un tā nav nedz filozofiska nespēja vai arī refleksīva anarhija. Gluži vienkārši — cilvēce ir sasniegusi saprāta stāvokli, ko sauc par postmodernismu (Vaclāvs Havels), un laikmeta pašnoskaidrošanās notiek, veicot apgaismības jeb filozofiskā gadsimta premisu dekonstrukciju. Šodien tas, kā Merķelis uztvēra latviešu stāvokli, kādā inteliģento ļaužu sabiedrībā iesaucoties: “Bet kādēļ to nedara atklātībai zināmu? Šādas lietas vajadzētu publicēt, lai tas reiz izbeigtos!”, šķiet aizkustinoša un pat svēta, bet vienlaikus arī naiva metafiziskā gadsimta ilūzija. Varbūt zināšanas ir vara, bet piemērus par to, kā vara izvaro un iznīdē atšķirīgo, citādo, zināšanas un pat dzīvību, — divdesmitais gadsimts ir devis pārpārēm. Arī publikācijas un teksti vairojas tik ātri, ka pasaules lielākajā reģionu daļā pārsniedz cilvēku vairošanos: visas lietas tiek izskaidrotas, bet tās neizbeidzas. Dzīve, pavairota ar tekstiem, tikai multiplicējas, lietu nevis izbeidzot, bet piedāvājot izvēles variantu skaitu.

Vai šodien “latviešu lieta” ir izbeigta? Oficiālais “latviešu lietas” stāvoklis ir Latvijas valsts virzība uz Eiropu, uz Eiropas Savienību. (Arī šīs lietas pasludināšana vai publicēšana nav vienlīdzīga tās atrisināšanai, it īpaši laikā, kad Eiropa pati taujā pēc savas jaunās identitātes.) Virzīšanās uz kaut ko, tā parasti ir virzība uz mērķi, uz centru, uz vidu. Bet kur ir Eiropas centrs? Šā gada augusta laikraktos bija publicēts raksts par Saules zīmes uzstādīšanu Kolkasragā, un tika atzīmēts, ka šo vietu pēc Krišjāņa Valdemāra domām varot uzskatīt par Eiropas centru, ģeogrāfisko centru. Bet tad jau iznāk, ka, ejot Eiropā iekšā, faktiski mēs ejam laukā. Imants Ziedonis kādā no savām epifānijām vaicā: “Cik tālu zaķis lec mežā? Līdz vidum, pēc tam viņš lec jau laukā! Tu nemaz nezināji, ka biji centrā... Dīvaini, ka centrs (pasaules centrs vai jebkurš cits centrs) ir neapdzīvots.” Savukārt citā perspektīvā centrs var izskatīties kā mala, marģinālija vai pat neskaidra migla. Tā “īstās Eiropas” vidienē (precizitātes labad — šovasar — Parīzē un Utrehtā), skatoties televīzijas laika ziņas, var pārliecināties, ka “tur” Eiropa izbeidzas kaut kur ar Poliju, tālāk – neskaidra migla. Un tā ir normāla interkulturāla realitātes uztvere un izpratne, jo zaķis var lekt mežā iekšā no daudzām pusēm, un jāpieņem arī tas, ka pats centrs ir kustīgs. Doma par kustīgu centru, tā, manuprāt, ir 20. gadsimta beigu būtiskākā atziņa, jo šī doma pieļauj atšķirīgā, citādā, diferentā eksistenci un nodrošina interkulturālo komunikāciju. Universālisms un diference ir būtiskākie mūsu laikmeta izpratnes nojēgumi, jo, runājot U.Eko vārdiem, “nevar izvairīties no identitātes atklāšanas, ja esi sev devis iespēju atklāt atšķirīgo”.

Modernās eiropeiskās identitātes tapšanas struktūru veido dažādi stāsti, atmiņas par Eiropu, tādējādi radot saprašanas multiplicitāti. Nozīmīgu vietu šajā stāstu sērijā ieņem arī Merķelis. “Latvieši” — tas ir stāsts, ko ir veidojuši vairāki stāsti: 1) pirmām kārtām, tas ir Merķeļa stāsts par latviešiem; 2) otrkārt, tulkotāju (latviešu) stāsti par latviešiem; 3) treškārt, mūsu stāsti — interpretācijas par Merķeli.

Tātad, pirmais, — Merķeļa stāsts par latviešiem. Par to, ka tas ir stāsts, nevis vēsturiski pamatots dokuments, īpaši var pārliecināties, lasot “latviešu” tulkojuma pēdējo, 1978.gada izdevumu, kuru veido it kā divi atšķirīgi sacerējumi — Merķeļa kaismīgais vēstījums un vēsturnieka Marģera Stepermaņa plašās, vēsturiski precīzās, faktoloģiskās piezīmes.

Merķeļa dotais dažādu faktu vērtējums bieži ir krasi atšķirīgs no to vēsturiskā, faktoloģiskā satura. Merķelis kā īpaši nozīmīgu vērtē Aizkraukles barona Karla fon Šulca darbību latviešu zemnieku interesēs, un šis vērtējums nekritiski ir iegājies visās turpmākajās latviešu literatūras vēsturēs, arī Johansona citādi visnotaļ pamatotajā apcerē. Bet Stepermanis pārliecinoši aprāda, ka Šulca 1764.gadā izdotie zemnieku klaušu noteikumi “Aizkraukles un Rīmaņu muižas zemnieku tiesa” bija tikai mēģinājums novērst valdības iejaukšanos Vidzemes agrārattiecībās un bruņniecības lietās, kas bija saistīta ar daudzajām zemnieku sūdzībām par Vidzemes muižnieku tirāniju. Šulca biežās vizītes un izdotās naudas summas Pēterburgā bija saistītas ar muižniecības, nevis zemnieku interesēm. Stepermanis arī aizrāda, ka Merķelis nepamatoti nodēvējis Šulca sacerējumu par “latviešu likumu grāmatu”. Šis pārpratums ir izskaidrojams ar to, ka Šulca darbu vāciski ir pārlicis Jannavs un “Zemnieku tiesu” tulkojis ar “Bauerrecht” — zemnieku tiesības.

Taču šīs neprecizitātes, manuprāt, nav skaidrojamas tikai ar Merķeļa neiedziļināšanos materiālā, bet ar viņa plašāku vēstures un vēsturiskā skatījuma izpratni. Jau savas apceres ievadā “Latviešu” autors piesaka — “vēsturiskus dokumentus vārda īstajā nozīmē še nemeklējiet”. Vēsturiskā fakticitāte kā “patiess vērtējums par reiz notikušo” Merķelim nav pašmērķis. Merķeli saista tagadne, un vēstures izzināšana ir skatāma kā “noderība politikai, morālei, tiesību zinātnei”. “Vēstures pētīšana ir sakne,” atzīst Merķelis, “no kuras vēsturnieka talants izaudzē stādu, bet, ja pragmātiskā filozofija neattīsta un neapaugļo tā ziedu, tad praktiskais prāts nekad negūs no tā labumu, kas vispēdīgi sastāda visas lietas vērtību.” Te nu Merķelis nepārprotami parādās kā moderns domātājs, kura vēstījums par pagātni, par latviešiem ir centrēts tagadnē, sava laika un arī mūsu tagadnē.

Merķeļa tekstā, tāpat kā mūsdienu modernajā prozā, var atpazīt citējumus — gan no Einhorna, Eizena, Jannava, gan Atskaņu hronikas, Herdera darbiem — bez atsaucēm uz tiem, radot stāsta par stāstiem iespaidu. Un vispēdējais un nozīmīgākais ir Merķeļa paša vārdi “Latviešu” 7. nodaļas beigās, kur viņš pat atceļ ierasto autora visvarenību un savā stāstā kā autoru iesaista lasītāju: “Atstāju savu tautas brāļu ziņā vilkt paralēles un pārdomāt, ko no šī mūsu laikmeta stāsta (izcēlums mans — E.B.) var secināt. Šis stāsts pats runā skaidrāk, nekā es to spēju.”

Otrais tātad bija tulkotāju stāsti par latviešiem. Jau tas vien, ka Merķeļa darbam ir bijuši pieci izdevumi latviešu valodā un vairāki tulkotāji, liecina par to, ka šis stāsts ir rosinājis, aizrāvis latviešus. Bet tulkojumu variantos ir vērojamas arī tulkotāju pašizpratnes izmaiņas un nozīmju pārnesumi. Tā tulkotājs A.Būmanis 1905.gadā “Latviešu” izdevumā, kas ir arī pirmizdevums, raksta — “Latvieši, sevišķi vidzemnieki”... — tātad latvieši tiek saprasti kā viena Latvijas etniskā grupa, bet turpmākajos izdevumos tiek uzsvērta latviešu reģionālā piederība — Latvieši, sevišķi Vidzemē...”, tātad notiek virzība uz valstiskuma apziņas noskaidrošanos.

Un tagad — mūsdienu, šodienas, lasītāju stāsti par Merķeli. Par ko domāja Merķelis, aperēdams latviešus, — par indivīdu, par etniskumu, reģionu, valsti vai pilsoniskumu? Arī šajā jautājumā var saskatīt Merķeļa izpratnes multiplicitāti. Merķelis, manuprāt, ir viens no pirmajiem Eiropas antropologiem un etnologiem, kurš ir pievērsis uzmanību Eiropas mazajām tautām! Tas spilgti parādā ne tikvien “Latviešos”, bet jo īpaši darbā “Vidzemes senatne”. Protams, arī Merķelī ir jaušams abstraktais rusoistiskais binārisms par dabisko un kultūrtautu pretstatu. Bet Merķelim dabiskums nav viscaur idents un homogēns rādītājs, tas ir konkrēti strukturēts. Tādējādi latvieši iegūst antropoloģisku raksturojumu, tiek parādīta viņu dzīve, raksturs, politiskā satversme. Merķelim kā kultūrantropologam dabiskums ir kultūras zīme. Ir mazliet dīvaini, ka šī vissvarīgākā Merķeļa pieeja laika gaitā guvusi vismazāko rezonansi, jo visi turpmākie prominentie antropologi ir meklējuši savdabīgo galvenokārt starp āfrikāņu, austrāliešu, Amerikas ciltīm, paejot garām līdzāsesošajām. Šīs sapratnes vienpusības sakarā ne bez pamata lietuviešu rakstnieks Ričards Gavēlis grāmatā “Viļņas pokers” ir spiests atzīt: “Paradoksāli, taču cilvēce krietni vairāk zina par kādām arhaiskām ģintīm, nekā par Eiropas mazo tautu vēsturi — šo pāridarījumu, absurdu un kļūdu kvintesenci. Etnologs, pamatīgi izpētījis kaut kādus albāņus, nestu krietni vairāk labuma, nekā aprakstīdams simtiem nedzirdētu Āfrikas ģinšu.” Zīmīgi, ka Merķelis latviešus, kaut arī beztiesiskus un nospiestus, neskata tikai kā specifisku grupu, izolēti no pārējām sabiedrības kārtām, bet runā par viņiem kā sabiedrības līdzpilsoņiem ne tik Vidzemē, bet salīdzina ar pilsoņiem Šveicē, Holandē, Vācijā. Arī valsti Merķelis definē kā “brīvu ļaužu savienību visu un ikkatra atsevišķa cilvēka kopīgai laimei.” Tātad indivīda, nevis nācijas intereses tiek liktas valsts izpratnes pamatā. Ko Merķelis domā par tautas kā nācijas tiesībām, mēs darbā par latviešiem neuzzinām, jo tas ir laikmets, kad nacionālisms vēl netiek izmantots kā politisks arguments.

Nācijas jēdziens Merķeļa tekstos parādās vēlāk — darbā “Par Vāciju, kādu to atkal ieraudzīju pēc desmitgadu prombūtnes” (1818). Var secināt, ka nācijas jēdzienu Merķelis izprot kā tautas attīstības kvalitātes līmeni un saista to ar valstiskumu, bet jo īpaši ar zinātni, ar gara izglītību: “Nācija bez zinātniekiem ir rupja un izglītības virzienā spēj panākt tikai lēnu progresu.” Latviešos tieksmi pēc izglītības un zinātnes Merķelis nav saskatījis, un varbūt tāpēc viņš vairās no nācijas jēdziena latviešu sakarā. Atzīmējot latviešu tautas dzejisko garu, Merķelis tajā pašā laikā piebilst, ka “viņu valoda ir nabaga ar zinību un mākslas apzīmējumiem”.

Tomēr nācijas jēdzienu Merķelis vispār neliek cilvēka un tautas pašidentifikācijas centrā, jo vai gan citādi dažādās situācijās viņš būtu apgalvojis: “Es esmu vācietis” — pēc atgriešanās no Vācijas, un “es esmu krievs, mēs šobrīd visi esam krievi” — pēc tam, kad Napoleons bija okupējis Krieviju. Te skaidri iezīmējas atziņa, ka identitātes centrs ir mainīgs un par centra pamatu tiek izvirzīts princips, kas attiecīgajā situācijā visoptimālāk spēj nodrošināt tautas, nācijas, valsts un indivīda brīvību un attīstību.

Arī tagadnes situācijā, veidojot Eiropas Savienību, vēl aizvien tiek skaidrots, vai tā ir nacionālo valstu vai pilsoņu savienība, un noskaidrošanas gaitā tiek izvirzīti vēl citi kopību veidojošie pamati, kā, piemēram, modernajā feminismā atzītais body princips, kas it kā pārvarot nacionālos, reģionālos, rasu, dzimumu un citus aizspriedumus. Tā ir atkal sava veida atgriešanās pie dabiskuma principa, kaut arī šī dabiskuma politiskais un kultūrpamatojums ir cits. Merķelis dabiskumu, cilvēka dabu identificēja ar brīvību, kas cilvēkam esot tikpat dabiska kā elpošana un jušana, bet gara attīstību — ar zinātnēm. Tas ir dabiski, ka dabiskuma kritēriji mainās un diferencējas, bet indivīds, brīvība un zinātnes ir un paliek visu pārmaiņu pamatos. Atskārta, ko guvu, šodien pārlasot Merķeļa darbus, bija negaidīta: viņš nav tikai sociālā un nacionālā protesta paudējs, kā bijām radināti domāt. Merķelis ne tikai laviešus pirmoreiz ieveda Eiropā, bet ir arī rosinošs domubiedrs mūsu novēlotajā atpakaļceļā uz Eiropu.