Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valdība pēc 100 dienām. Pēc 100 darba dienām. Ministru prezidents Andris Šķēle - preses konferencē piektdien, 29.martā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.04.1996., Nr. 57 https://www.vestnesis.lv/ta/id/39526

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Republika sveic Francijas Republikas Senāta priekšsēdētāju

Vēl šajā numurā

02.04.1996., Nr. 57

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Sākusies dzīve pēc vasaras, pēc jauna darba laika
Aizvadīta Pūpolsvētdiena. Ieejam Klusajā nedēļā. Gaidām Lieldienas. Gatavojamies jaunam ciklam

Valdība pēc 100 dienām. Pēc 100 darba dienām

Ministru prezidents Andris Šķēle — preses konferencē piektdien, 29.martā

Jautājums: — Šķēles kungs, jūsu valdība sāka darbu, novērtējot stāvokli valstī. Viens no vērtējumiem bija tāds, ka pērn iekšzemes kopprodukts samazinājies par 0,35 procentiem. Ar ko izskaidrojams tas, ka šajā rādītājā esat apmēram seškārtīgi kļūdījušies, jo, pēc jaunākajiem aprēķiniem, pērn kopprodukts samazinājies par 2 procentiem?

A.Šķēle: — Šos skaitļus mēs publicējām jau ļoti drīz. Turklāt Statistikas komiteja vēl nebija pabeigusi savus aprēķinus. Pieļauju, ka pēc kāda laika arī tagad publicētais skaitlis varētu tikt koriģēts. Eksistē vismaz trīs dažādas aprēķinu metodikas. Uzskatu, ka pašlaik pareizāk būtu runāt par Valsts statistikas komitejas sniegtajiem oficiālajiem datiem.

 

Jautājums: — Šķēles kungs, pasakiet, lūdzu, kas šajās valdības darba 100 dienās paveikts Latvijas lauku labā?

A.Šķēle: — Pievēršoties šīm 100 dienām, varbūt man jāsāk ar to, ka šis termiņš ir pašu žurnālistu ieviests. Atklāti sakot, man tas beidzās jau kaut kad 20.janvārī. Pēc šīs klasifikācijas. Jo, domāju, neviena valdība 100 dienās tik daudz nav bijusi pakļauta masu mediju uzmanībai un dažādiem traktējumiem. Tātad man it kā būtu jāatskaitās par laika posmu no 21.decembra līdz 20.janvārim.

Bet, ja tā nopietni runājam, esmu lūdzis Saeimas Prezidiju atļaut man 18. aprīlī, pirmajā Saeimas pavasara sesijas plenārsēdē, sniegt atskaiti par valdības darbu šajā laika posmā.

 

Jautājums: Sakiet, lūdzu, kādas izmaiņas valdībā varētu būt sakarā ar nesaskaņām ar Demokrātiskās partijas “Saimnieks” pārstāvjiem ERAB kredītu jautājumā?

A.Šķēle: — Pirmkārt, šobrīd netiek izvirzīts jautājums par varbūtējām izmaiņām valdībā. Es arvien vēl esmu pārliecināts un nešaubos par to, ka šī valdība ir pietiekami stabila. Tā kā valdību veido tik plaša koalīcija, ir loģiski, ka pastāv pretrunas tajos vai citos jautājumos.

Attiecībā uz kredītu, kas paredzēts “Latvenergo”, es jūtu, ka tas kritiskais posms ir garām, un tagad daudzi, kas, nezinot lietas būtību, ir runājuši par neiespējamību ņemt kredītu vai tā nelietderību, par kaut kādām pārsniegtām normām vai valdības atkāpšanos no deklarētajiem principiem, ir sapratuši, ka tas tā nav. Man patīk, ka tas pagaidām ir noticis bez manas aktīvas iejaukšanās šajā lietā. Un es priecājos, ka šie jautājumi, ja tā var izteikties, “izvārās” savā vidē. Nu, protams, visu laiku kaut kādā veidā tieši vai netieši piesaucot mani. Pat anonīmos veidos un apkārtrakstos, par kuriem, protams, būtu interesanti tuvāk uzzināt. Kuri tad ir tie gaišie Latvijas tautas glābēji, kas tos anonīmos papīrus producē? Tāds stils man nekad nav bijis pieņemams. Uzskatu, ka šobrīd nav pamata runāt par to, ka mums ar “Saimnieku” ir kaut kādas kritiskas domstarpības. Tie ir tādi iekšēji taktikas jautājumi, kādā veidā domstarpības atrisināt. Manuprāt, šādas sarunas un diskusijas valdības iekšienē ļauj tai precīzāk definēt pieņemamos lēmumus un precīzāk nospraust savu rīcību.

 

Jautājums (“Latvijas Vēstneša” pārstāvis): — Nupat Saeimā izskanēja bažas, ka Saeimas brīvdienu laikā valdība Satversmes 81.panta kārtībā pieņemšot aptuveni 60 Ministru kabineta noteikumus ar likuma spēku. Vai šāds skaits patiešām varētu būt, un kā jūs vispār vērtējat pašreiz valdībai dotās iespējas izmantot 81.pantu, iesaistoties likumdošanā?

A.Šķēle: — Vispirms teikšu, ka neesmu uz šejieni nācis pavadīt mierīgas dienas. Esmu pakļāvis visu savu un arī valdības darba režīmu tam, lai mēs strādātu produktīvi, piedāvātu nepieciešamos grozījumus dažādos normatīvajos aktos un sakārtotu mūsu valsti arī likumdošanas ziņā. Jā, mēs patlaban esam sagatavojuši valdības pieteikumu Saeimai, proti, aptuveni 60—70 dažādus — lielākus vai sīkākus — grozījumus likumos.

Es nekādā ziņā netaisos uzurpēt varu valstī, kā vakar no Saeimas augstās tribīnes izteicās daži deputāti. 2.aprīlī pēc manas iniciatīvas notiks valdību atbalstošo frakciju kopsēde. Ceru, ka deputāti pārāk nedusmosies par to, ka lūdzu viņus sanākt kopā parlamentā brīvdienu laikā. Gribam, lai attiecīgie ministri šajā kopsēdē pamatotu, kāpēc tas vai cits jautājums viņiem šobrīd šķiet tik svarīgs. Un ja būs gūts vispārējs atbalsts, daļa no daudzajiem jautājumiem tiks virzīta tālāk valdībā noteikumu veidā ar likuma spēku.

Ir daudzas lietas, ko mēs valdībā nevaram pieņemt, bet arī tās ir iekļautas šajā 64 vai 70 dažādo normatīvo aktu sarakstā. Piemēram, ir fundamentāli jauns likumprojekts par maksātnespēju. Esošā redakcija, kas iepriekš bija izstrādāta, balstoties uz sazin kādu konsultantu priekšlikumiem, man ir galīgi nepieņemama. Mēs ļoti īsā laikā, pieaicinot autoritatīvu darba grupu, esam izstrādājuši jaunu projektu. Bet tajā tiek, piemēram, regulētas tiesas procedūras lietas, ko valdība nekādā ziņā nav tiesīga darīt. Šis likumprojekts ar 120 pantiem minētajā sarakstā ir iekļauts un deputātiem ir piedāvāts. Bet tas ies normālu ceļu. Mēs vienkārši tādējādi rādām, ka valdība šajā laikā ir strādājusi pie tādiem un tādiem jautājumiem. Tāpēc tā grāmata ir tik bieza.

Runājot par Satversmes 81.pantu, jāsaka, ka pašreizējā Eiropas valstu pieredze liecina, ka valdībām arvien vairāk tiek dotas tiesības iniciēt likumus. Un tagad ļoti daudzās valstīs pāriet uz mūsu Saeimas režīmu — attiecīgie parlamenti vai nu pieņem, vai noraida, vai arī palabo valdības iesniegtos projektus. Esmu runājis ar Saeimas Juridiskās komisijas un DPS frakcijas vadītāju Kaksīša kungu pēc viņa atgriešanās no Lielbritānijas, un viņš sacīja, ka tur 95 procenti likumu, kas iziet caur parlamentu, ir valdības vārdā iesniegti. Es domāju, ka tas ir normāls ceļš, jo valdībai ir vislielākā atbildība tautas priekšā par to situāciju, ko ikdienā mēs redzam dzīvē, ar ko sastopamies uz ielām. Man būtu žēl, ja šo pantu pieņemtu valdību paralizējošā redakcijā. Bet tas, protams, ir mūsu deputātu ziņā. Es savu personīgo nostāju frakciju vadītājiem esmu jau pateicis. Nu, paliek acīmredzot vēl citi darbības veidi, kas noteikti Satversmē, — man ir tiesības prasīt sasaukt ārkārtas sēdes par konkrētiem jautājumiem. Un deputātiem nav tiesību mainīt sēdes darba kārtību, ja reiz tā ir sasaukta pēc manas iniciatīvas. Ir pietiekami daudz metožu. Es domāju, ka vienkārši jāatrod tie racionālākie veidi. Bet es nekādā veidā netaisos, pasargi, Dievs, uzurpēt varu vai uzspiest deputātiem viņiem nepieņemamas lietas. Domāju, ka Saeimai ir vislielākās iespējas jebkurā brīdī vai nu noraidīt likumprojektu, vai izteikt neuzticību valdībai, vai arī pieņemt deputātu izpratnei atbilstošu likumu.

 

Jautājums: — Sakiet, lūdzu, kāda ir jūsu attieksme pret Pilsonības un imigrācijas departamenta darbinieku atlaišanu, kas izraisījusi konfliktu starp divām valdībā pārstāvētām partijām?

A.Šķēle: — Esmu iepazinies ar iekšlietu ministra Turlā kunga parakstīto pavēli. Pavēle ir detalizēta, manā uztverē, precīza, un es domāju, ka ir bijuši pietiekami daudzi un pamatoti atzīmēti pārkāpumi no attiecīgo ierēdņu puses. Mēs, protams, pēc frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” lūguma šo jautājumu atsevišķi pārrunāsim Sadarbības padomē. Bet man šķiet, ka ministrs darījis visu pareizi un atbilstoši pašreizējām realitātēm. Man kā cilvēkam, kas nav piederīgs nevienai partijai, šķiet jocīgi, ka, tiklīdz mēs pievēršamies tam vai citam jautājumam, tā uzreiz kāda no partijām “lec kājās”. Mēs pieskaramies “Latvenergo” — tieši vai netieši reaģē “Saimnieks”, Pilsonības un imigrācijas departamentam — tūdaļ “Tēvzemei un Brīvībai”. Es nezinu, kas būs nākamais. Varbūt pievērsīsimies tramvaja sliedēm — un kādam citam tas atkal nepatiks.

 

Tas liecina, ka ierēdniecības institūts valstī tomēr nav sasniedzis gaidīto mērķi. Ierēdņi ir vairāk vai mazāk politizēti, un vienmēr risināmie jautājumi kaut kādā veidā “atspēlējas” attiecīgajām partijām vai Saeimā esošajām frakcijām. Man šķiet, ka tas nav īsti pareizi. Katrā gadījumā, risinot ierēdniecības jautājumus un ierēdņu kvalifikācijas lietas, vajadzētu vadīties tikai no civildienesta likuma.

 

Jautājums: — Kas tiks veikts, lai mazinātu to kaitējumu Latvijas reputācijai starptautiskajās kravu pārvadātāju aprindās, kas radies pēc nekārtībām pie robežas pēdējās nedēļas laikā? Galu galā jūsu politika tomēr ir veicināt tranzītu, bet šoreiz nodarīts zināms kaitējums Latvijas reputācijai.

A. Šķēle: — Man žēl, ka tā iznācis. Jūs droši vien zināt, ka pēc manas iniciatīvas tika sasaukta speciāla ārkārtas valdības sēde, kurā izskatīja šo jautājumu un kurā runājām par šīm problēmām. Notiek arī attiecīga dienesta izmeklēšana, ko uzdots veikt Finansu ministrijai. Jo ir tādas gluži elementāras lietas, kas ierēdņiem ir jāzina, proti, cik dienas iepriekš un kādā veidā jābrīdina cilvēki, uzņēmēji par jauno situāciju, ja izdotas kādas regulācijas. Man nav nekādu šaubu, un arī valdība to konstatēja, ka šeit acīmredzot ir bijuši neprecīzi lēmumi, tieši reglamentējot šo laika periodu. Morālais kaitējums neapšaubāmi ir radies, un es izsaku nožēlu par to.

No otras puses, varu tikai teikt, ka diemžēl neviens nav runājis par to lielo, drausmīgo materiālo kaitējumu, kas radies un joprojām eksistē, daudziem uzņēmējiem iesaistoties krāpnieciskos darījumos — ar tām pašām “Carnet TIR” grāmatiņām. Analīze par pagājušo gadu ir devusi fantastiski lielus skaitļus. Trīs mēnešu laikā var šķērsot Latvijas robežu un tātad noplēst “Carnet TIR” balto lapu 450 lielkravas mašīnas, bet otra “Carnet TIR” lapa, tā saucamā zaļā lapa, kura ir jānoplēš un jānodod iekšzemes muitā, atmuitojot kravu, vispār Latvijā neparādās. Nav saprotams, kā var pazust tik liels skaits automašīnu, kāpēc neparādās neviens iesniegums, nemana nekādu satraukumu par to, ka varbūt kāds cilvēks ceļā uz Rīgu mežā piesiets pie koka, ka automašīnas varētu būt sadedzinātas vai nezin kur palikušas. Bet visi ir mierā, neviens neuztraucas. Man šķiet, ka tas ir radījis milzīgus morālus un materiālus kaitējumus mūsu valstij.

Tāpēc tikai tās firmas, kuras pēc attiecīgas Finansu ministrijas klasifikācijas būs labvēlības statusā, varēs turpināt maksāt muitas nodokli iekšzemes muitā vai tām norādītos punktos. Pārējām tagad būs jāmuitojas vispārējā kārtībā uz robežas. Protams, tas ir piespiedu pasākums. Un tas saistīts ar to, ka mūsu valstī muitas lietas vēl aizvien nav sakārtotas.

Šis nupat ieviestais piespiedu pasākums jau šobrīd rāda pieaugošu ar robežas šķērsošanu saistīto muitas ieņēmumu dinamiku.

 

Jautājums: — Kā jūs vērtējat pašlaik izveidojušās attiecības ar Igauniju un kā tās varētu ietekmēt Latvijas valdības lēmumus par robežas noteikšanu?

A. Šķēle: — Jūs zināt, ka viens no maniem pirmajiem paziņojumiem bija par to, ka es un valdība iestājamies par — cik vien iespējams — vienotu Baltijas tirgu. To esmu teicis arī Igaunijas premjeram. Un turpinām uzturēt spēkā mūsu iniciatīvu. Cik man zināms, arī Valsts prezidents Briselē par to ir runājis. To pašu darīšu aprīļa pirmajās dienās, tiekoties ar Lietuvas premjeru. Aicināšu arī otrus kaimiņus uz tādu pašu stāvokļa izpratni un reālu rīcību. Latvijai vajadzīga plašāka ekonomiskā telpa, Latvijai vajadzīga lielāka, nežēlīgāka konkurence. Mēs neesam sliktāki, mēs neesam labāki. Mēs varēsim to izturēt. Mums tas nāks tikai par labu.

Mūsu ekonomiskais konflikts ar Igauniju, kas saistīts ar nozvejas laukiem, noteikti ir pārejošs gadījums. Jāatzīst, ka Igaunijas nostāja visu laiku ir, maigi izsakoties, nemainīgi nekaunīga. Vienpusēji nospraustā Igaunijas valsts robeža tieši skar mūsu ekonomiskās intereses. Mēs visu laiku uzturam spēkā savu viedokli atbilstoši mūsu likumam par iekšējiem teritoriālajiem ūdeņiem, proti, viss Rīgas jūras līcis ir gan Latvijas, gan Igaunijas iekšējie teritoriālie ūdeņi. Un šajos ūdeņos ir tiesības zvejot gan Igaunijas, gan Latvijas zvejniekiem. Ja igauņi nav gatavi pieņemt mūsu reālistisko viedokli par kopīgu ekonomisko telpu jūrā, man vienkārši ir jāizsaka nožēla. Acīmredzot pēc sava rakstura esmu pietiekami noteikts cilvēks un uzskatu, ka darīšu visu, lai Latvijas zvejnieki tajos iekšējos teritoriālajos ūdeņos, kas noteikti ar mūsu likumiem, varētu netraucēti zvejot. Cita nostāja šajā jautājumā man vienkārši nevar būt.

 

Jautājums: — Kā jūs uzskatāt, vai Latvijai ir vajadzīga nacionālā aviosabiedrība vai pietiks ar to, ka mūs apkalpos, piemēram, zviedri vai dāņi?

A. Šķēle: — Jautājums ir ļoti sarežģīts. Man jāsaka, ka pasaulē tikai pietiekami spēcīgas valstis spēj uzturēt savas nacionālās aviosabiedrības. Pat skandināvi — Dānija, Zviedrija un Norvēģija — kopīgi uztur SAS. Somija šobrīd ir spējīga diezgan labi uzturēt savu aviosabiedrību. Taču, kad es tikko biju Somijā, viņi paši gan atzina, ka viņiem ir dažas monopolregulācijas par labu viņu nacionālajai kompānijai “Finnair”. Mums pagaidām acīmredzot tomēr ir tiesības runāt par savu nacionālo aviosabiedrību “Air Baltic”, kur Latvijas valstij pieder 51 procents un 49 procenti — ārzemju partneriem. Domāju, ka vissvarīgākais šajā nežēlīgajā aviobiznesa konkurences tirgū ir atrast pareizo nišu. Izskatās, ka pašlaik “Air Baltic” pareizi dara, orientējoties uz tuvajiem pārvadājumiem Eiropas vidienē un pietiekami izstrādājot ilgtermiņa investīciju programmu, kas prasa milzīgus naudas resursus. Ja nemaldos, šogad vien ir paredzēti vairāk nekā 10 miljonu dolāru papildu ilgtermiņa ieguldījumi, kam tuvākajā laikā nebūs tiešas atdeves. Manuprāt, viņi ir spējīgi šādu projektu attīstīt, un tas man vieš cerības, ka šī aviosabiedrība, kur valstij ir 51 procents un kas, pēc mana uzskata, ir kvalificējama kā nacionālā aviosabiedrība, spēs izdzīvot. Domāju, ka šobrīd lielākas aviosabiedrības Latvija viena pati nav spējīga uzturēt. Svarīgākais ir gan apgrozījums, gan attiecīgā tirgus niša, gan serviss, ko spēj radīt ap pašu lidošanu. Galvenais jau nav pati lidmašīna, bieži vien vislielākā nozīme ir tam, ko aviosabiedrība spēj nodrošināt ar savu servisa tīklu visapkārt, runa ir par viesnīcām, tūrisma ceļazīmēm, pakalpojumiem, komunikāciju saiknēm, līdztekus transporta veidiem — kuģiem vai citu lidmašīnu reisiem.

Ir zināms, ka aviopakalpojumu tirgus jau ļoti stingri sadalīts. Bet man šķiet, ka pagaidām viss rit normāli.

 

Jautājums: — Kādai institūcijai paredzēts nodot Valsts īpašuma fonda pārziņā esošos objektus?

A. Šķēle: — Valdībā iesniegti tikai viena veida priekšlikumi, kuru būtība ir tāda, ka ar valsts nekustamo īpašumu arī turpmāk nodarbosies valsts. Pašlaik tiek piedāvāts nosaukums “Valsts nekustamā īpašuma aģentūra”. Valsts nekustamo īpašumu tā pārvaldīs, iznomās un citādi ar to rīkosies atbilstoši tās statūtiem un valdības lēmumiem. Bet pārējās pašreizējā Valsts īpašuma fonda funkcijas — uzņēmumu kapitāla daļu pārvalde, akciju sabiedrību pārvalde — acīmredzot tiks nodotas Privatizācijas aģentūrai. Ir bijuši pietiekami daudzi neprecīzi esošā Valsts īpašuma fonda lēmumi, un tā uzbūve, precīzi nedefinējot, kas tas īsti ir, vairāk līdzinās valsts iestādei nekā uzņēmējsabiedrībai. Tā ir bijusi neprecīza un, manā uztverē, nav ļāvusi valstij efektīvi pārvaldīt VČF uzticēto valsts īpašumu. Domāju, ka šis jautājums tuvākajā laikā tiks racionāli un maksimāli precīzi atrisināts.

 

Jautājums: — Jau vairākus mēnešus nav tiešo transporta sakaru ar Zviedriju, izmantojot jūras prāmi. Vai ir kaut kāda iniciatīva no valdības puses, lai atrastu ārzemju partnerus vai kādā citā veidā atjaunotu šo satiksmi ar prāmi, kas ne tikai veda kravas uz Latviju, bet arī tūristus uz Rīgu? Tā bija ļoti vajadzīga saikne starp Zviedriju un Latviju. Runa ir par “Baltic Line” — kuģis ir nobankrotējis un nodots remontā Stokholmā.

A. Šķēle: — Es nedomāju, ka pati valdība izrādīs kaut kādu iniciatīvu. Mēs netaisāmies valdības vārdā un ar valdības naudu attīstīt šo neapšaubāmi ļoti svarīgo tūrisma iespēju, izmantojot prāmja satiksmi starp Zviedriju un Latviju. Domāju, ka mums ir svarīga prāmja satiksme ne tikai ar Zviedriju. Tāpat mūs interesētu prāmja satiksme ar Somiju. Sevišķi pašlaik, jo, ja var ticēt somu kolēģu izteicieniem, ko dzirdēju, atrodoties Somijā, tur grasās ieviest dažas regulācijas attiecībā uz ceļošanu, kravu apjomu un naudas summām, ko drīkst ievest somu tūristi, kas ir izbraukuši tikai uz 24 stundām. Mums būtu iespēja piedāvāt viņiem trīs dienu braucienu. Tad viņi Latvijā varētu pietiekami apmierināt savas materiālās vēlmes, iepērkoties un vedot pirkumus uz Somiju. Tas viss būtu ļoti svarīgi.

Esmu vairākas reizes iepazinies ar šo neveiksmīgo pirmo projektu ar Zviedriju un esmu ticies ar Zviedrijas vēstnieku. Es personīgi izskatīju šo jautājumu un tikos arī ar šā kopuzņēmuma līdzīpašniekiem. Un man jāsaka, ka savulaik visas puses ir pieļāvušas neprecizitātes. Ir arī dažas tādas lietas, ko mēs nevaram pieņemt, neatkarīgi no tā, vai uz to pastāv ārzemnieks vai vietējais cilvēks. Tagad visiem kopuzņēmumiem, arī tiem, kas reģistrēti pirms mūsu brīvības atgūšanas vai pirmajos neatkarības mēnešos, jāsakārto uzņēmuma statūti un visi juridiskie jautājumi atbilstoši pašreizējiem likumiem. Šie agrākie saskaņā ar toreizējo likumdošanu krievu valodā rakstītie kooperatīvu tipa statūti pašlaik Latvijai nepavisam nav raksturīgi un neatbilst pašreizējai situācijai.

Mēs esam vienojušies, ka Zviedrijai tiks piedāvāta iespēja izpirkt Latvijas daļas, piemēram, “Baltic Terminal”. Esmu sapratis, ka pēc manas pēdējās tikšanās, kas bija apmēram pirms mēneša, patlaban viss norisinās daudzmaz sekmīgi. Domāju, ka no manas puses ir pietiekami daudz darīts, risinot šos strīdīgos jautājumus.

 

Jautājums: — Šķēles kungs, vai jūsu valdība ir spējīga uzņemties saimniecisko atbildību par valsti?

A.Šķēle: — Saimniecisku atbildību ne tikai par valsti, bet arī par jebkuru uzņēmumu vai ģimeni var uzņemties tikai tas cilvēks, kam reāli ir nauda. Arī ģimenē tas, kuram ir nauda, uzņemas atbildību par to, lai būtu ko ēst vakariņās, un par to, kā varēs tērēt naudu nākamajā dienā. Protams, budžets ir apstiprināts ar Saeimas pieņemto likumu. Un mēs varam tērēt naudu tikai šī budžeta ietvaros — šo naudu iespējami racionālāk izmantojot un pareizāk administrējot. Te, protams, izpaužas mūsu saimnieciskā atbildība. Uzskatu, ka šādu atbildību esmu uzņēmies, bet man ir grūtāk runāt par savu politisko atbildību, jo neesmu piederīgs nevienai politiskajai partijai. Tāpēc patlaban visvairāk laika veltu tieši saimnieciskajiem, finansu un ekonomikas jautājumiem. Kā zināt, vadu arī Ministru kabineta Ekonomikas un finansu komitejas sēdes, tas prasa milzum daudz enerģijas un cīnīšanos ar mūsu iepriekšējo domāšanu, kas vēl arvien ir saglabājusies ierēdņu vidū. Jācīnās ar neizpratni par daudzām lietām. Tas ir tas reālais darbs, kas prasa trešo daļu no visas darba nedēļas.

 

Jautājums: — Vai ir noskaidrots, kādā veidā no valdības aprindām noklīduši slepenie ERAB kredīta garantijas līgumi?

A.Šķēle: — Atbildi vēl neesmu saņēmis. Esmu uzdevis Valsts kancelejas vadītājam Žoržam Tikmeram noskaidrot šo lietu. Nav tik svarīgi, kas tieši ir līgumā, — tur jau mums nav nekas slēpjams, varbūt gluži otrādi, jo vairāk par to visu tiek runāts, jo labāk var dažas nianses noprecizēt.

Līgums joprojām ir tikai parakstīšanas stadijā. Visvairāk mani satrauc kas cits — tas, ka valdībai kādreiz patiešām būs jāizskata tāds lēmums, kas prasa konfidencialitāti augstākajā mērā, un ka tad šāda informācija varētu nonākt presē.

 

Jautājums: — Kur Latvija atrodas savā ceļā uz tirgus ekonomiku?

A.Šķēle: — Ceļa sākumā.

 

Jautājums: — Kādu tirgus ekonomiku Latvijas tauta vēlētos redzēt savā valstī nākotnē?

A.Šķēle: — Ir tāds pazīstams formulējums, kas, izrādās, ir ļoti grūti izturams, un tikai kādas 20 valstis pasaulē spējušas to ieviest. Būtībā tas ir sociāli atbildīgs tirgus.

Mēs nevaram ciniski attiekties pret brīvā tirgus ieviešanu mūsu valstī. Ja mūsu rīcība varbūt ir bijusi ciniska šajās lietās, neprecīza, vulgāra, tas cilvēkus nereti noskaņojis uz pretēju orientāciju. Tās valstis, kas līdztekus saimnieciskajām reformām nespēj mīkstināt sociālās problēmas sabiedrībā, vairāk ir pakļautas iespējai iekrāsoties kartē sarkanā krāsā. Es negribētu piedzīvot tādu brīdi.

Tāpēc valdība regulāri spriež par kaut vismazāko iespēju atļauties novirzīt līdzekļus risinājumiem sociālajā sfērā. Te runa ir par minimālās algas palielināšanu, iespējamām mūsu smagajām kalkulācijām attiecībā uz pensijām. Man žēl, ka mūsu ministrijas ierēdņi atkal bez jebkādas sankcijas sniedza paziņojumu, ka valdība gatavojas paaugstināt pensijas ar konkrētu datumu. Mēs par to arvien vēl diskutējam, bet man nav šaubu, ka tas tiks izdarīts. Taču varam paaugstināt tikai tad, ja mēs šo naudiņu spējam izmaksāt. Nav jēgas pieņemt lēmumus un pateikt, ka tiks paaugstinātas pensijas, bet reāli to segt nespējam. Vai arī šādā gadījumā vajadzēs aizņemties naudu, izmaksājot algas vai pensijas. Tāda rīcība nav pieņemama.

Es esmu par sociāli atbildīgu tirgu.

 

Jautājums: — Kādas ir iespējas paātrināt reģionālās attīstības koncepcijas izstrādi, ņemot vērā lielo bezdarbu Latvijas nomalēs, īpaši Latgalē?

A.Šķēle: — Man ir ļoti enerģisks vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs — Gaiļa kungs. Ceru, ka tuvākajā laikā tiks piedāvāti noteikti risinājumi. Esmu vairākas reizes apspriedies par šiem jautājumiem ar Ekonomikas ministrijas vadību. Man ir savi uzskati, kādā veidā vajadzētu šo lietu sakārtot, runājot par ļoti daudzām labvēlīgām ekonomiskām kategorijām attiecībā uz depresīvajiem rajoniem. Neteikšu, ka tie materiāli, ko esmu saņēmis atpakaļ, mani būtu apmierinājuši.

 

Jautājums: — Jūs minējāt, ka daļa ierēdņu ir pārlieku politizēti. Vai valdība gatavojas kaut ko darīt, lai tā nebūtu?

A.Šķēle: — Jā, gatavojas. Mēs vēlētos Satversmes 81.panta kārtībā nedaudz grozīt likumu par civildienestu, paredzot valdībai tiesības apstiprināt to amatu sarakstus, kurus valdība būtu tiesīga kontraktēt uz līguma pamata un uz kuriem nebūtu attieicināmas regulācijas, kas saistītas at civildienesta ierēdņiem. Tas, manuprāt ir ļoti svarīgi, ja gribam panākt maksimāli efektīvu darbu tādās vietās kā Valsts ieņēmumu dienests, muita, varbūt arī migrācijas dienestā vai kādās citās nozīmīgās valsts iestādēs.

Es neticu, ka ierēdnis, kurš reāli saņem 80 vai 100 latu un kuram ir uzlikta milzīga morāla atbildība par miljoniem latu vai simtiem tūkstošu cilvēku lietām, spēs šo slodzi izturēt. Uzskatu, ka vienmēr slodzei un atbildībai, kas gulstas uz cilvēku, jābūt līdzsvarotai ar viņa atalgojumu. Tam jābūt stimulējošam, jābūt neierobežotiem griestiem, ja cilvēks ir gatavs strādāt valsts labā ar neierobežotu atdevi. Turklāt valstij jābūt iespējai pietiekami ātri, bez garām ceremonijām, neizdarot rupjus pārkāpumus, lauzt šos kontraktus. Tās ir izmaiņas, kuras es aicinu valdību jau tuvākajā laikā apspriest un pieņemt. Faktiski priekšlikumi ir saņemti.

 

Jautājums: — Vai jūsu minētie grozījumi likumā par civildienestu, ko valdība droši vien pieņems 81.panta kārtībā, nebūs pretrunā ar vispārējo civildienesta reformu? Vai neuzskatāt, ka šī reforma tomēr bijusi neveiksmīga, ja jau sperat šo soli atpakaļ?

A.Šķēle: — Gribētu teikt, ka reforma nav bijusi neveiksmīga, bet tā ir bijusi ne visai veiksmīga. Par to liecina kaut vai situācija, ko aizvien vēl redzam ļoti daudzās valsts iestādēs. Ja jūs man, kaut viens žurnālists, pateiksit, kurā valsts iestādē jūs jūtat, ka civildienesta reforma devusi patīkamus augļus un ka jūs ar lielāko prieku šo iestādi apmeklējat, es arī labprāt to apmeklētu. Tas nenozīmē, ka mēs pārvelkam reformai svītru pāri vai ka es kategoriski uzstājos pret šo lietu. Tā tas nav. Es runāju par pašreizējā civildienesta ierēdņu ierobežotu skaitu, un mēs gribam, lai likums dotu tiesības Ministru kabinetam to noteikt. Tā varētu būt īslaicīga norma — viena, divu, varbūt piecu gadu jautājums. Varbūt amatu saraksti varētu tikt mainīti. Šobrīd svarīgs ir viens amats, bet nākamgad, iespējams, būs svarīga pavisam cita problēma.

Līdz šim, manuprāt, ir bijusi viena neprecizitāte. Jebkurai reformai svarīgākais kritērijs, izrādās, ir temps. Laiks, kurā spējam veikt reformu. Mans viedoklis ir tāds, ka daudzviet šis cilvēku kopums, kas tagad samērā automātiski ir pārdēvēts par ierēdņiem vai ierēdņa kandidātiem, bieži vien nav gatavs šo tempu uzturēt. Nez vai es aiz laba prāta eju uz zemesgrāmatu nodaļām un raugos, kā ierēdņiem savstarpēji “ sajūgt” kompjūterus, lai viņi varētu pietiekami raiti apmainīties ar informāciju, samazināt rindas. Vai tad man ar to jānodarbojas? Bet nav bijis pasaulē tādas valsts, kur ierēdņi būtu pieņēmuši kaut vienu tādu regulāciju, kas samazinātu to skaitu. Pagaidām neviena tāda piemēra nav bijis. Gluži otrādi, ierēdņi vienmēr izdomā tādas lietas, tādus amatus, tādas jaunas problēmas, kas nevis liktu intensificēt darbu un samazināt ierēdņu skaitu, bet ļautu tiem producēties, vairoties, un bieži vien līdz ar to tiek grauta uzticība valsts varai. Es ceru, ka mums tālākā ierēdniecības reforma attīstīsies labi un šie pagaidu soļi, kas, manuprāt, ir veicami, būs papildu grūdiens efektīvam darbam. Mudinot arī pārējos civildienesta ierēdņus rūpīgāk attiekties pret saviem pienākumiem.

Nākamā Ministru prezidenta preses konference paredzēta aprīļa pēdējā piektdienā.

Mintauts Ducmanis,
“LV” Saeimas un valdības
lietu redaktors

Pēc ieraksta diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!