• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidenta Andra Šķēles runa. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.03.1996., Nr. 49 https://www.vestnesis.lv/ta/id/39364

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nacionālās drošības padomē

Vēl šajā numurā

19.03.1996., Nr. 49

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidenta Andra Šķēles runa

Labdien!

Man jāatzīstas, ka teju pirmo reizi savā premjerministra pilnvaru laikā es šodien pirms runas nedaudz uztraucos. Tam ir vairāki iemesli.

No vienas puses, es sapratu, ka nebraucu pie politiķiem, bet gan pie cilvēkiem, kuru priekšā ar tukšu salmu kulšanu cauri netiksi. Te ir jārunā par lietu (man gan laikam bija jāsaka, nevis — par lietu, bet — par pienu).

No otras puses, tēma, par kuru es šodien gribētu runāt, ir — Latvijas lauku problēmas un kooperācija. Taču ne jau jūs esat tie, kurus vajag pārliecināt par kooperācijas nepieciešamību vai kuriem man būtu jāstāsta par to, kas notiek Latvijas laukos.

Tāpēc es varbūt runāšu par to, kas notiek valdībā un kā valdība redz Latvijas lauku problēmas: lauku un arī kooperācijas tuvāko un tālāko nākotni.

Kā valdības vadītājs es varu apliecināt, ka visu manu pūliņu pamatā būtībā ir tikai viens pamatprincips, proti, — nodrošināt tādu ekonomisko politiku, kas ir ilgtspējīga.

Latvijas politiķu galvenā problēma ir nespēja redzēt tālāk par savu degungalu, nespēja domāt tālāk kā par šodienu, nespēja saprast, ka valsts attīstības vienīgais mērķis nav nākamās vēlēšanas un tā vai cita deputāta ievēlēšana.

Arī vakar Saeimā politiķi nodemonstrēja, ka nespēj pacelties virs vienas šauras epizodes izpratnes, nespēj domāt attīstības kategorijās. Viņi saka: tas šobrīd nav patīkami — labāk nedarīsim to.

Tas ir tāpat kā alkoholiķim, kuram vakarā šķiet patīkami iedzert vēl vienu un vēl vienu mēriņu, un tāpēc, ka tas tajā brīdī ir patīkami, viņš aizmirst, ka rīt ir darba diena, ka mājās par viņu uztraucas sieva, ka bērni atkal būs aizgājuši gulēt, viņu nesagaidot, bet rīt taču viņš viņus nesamīlēs, jo viņam būs — paģiras!

Šāda pieeja un šāda politika nav ilgtspējīga, tā noved valsti līdz kraham un iedzīvotājus nabadzībā, tā izdara ar valsti to pašu, ko alkoholiķis ar savu ģimeni.

Valstij ir jārūpējas par kaut vai lēnu, bet stabilu augšupeju nodrošinošu politiku, lai cik nepopulāri un grūti tas arī būtu.

Tas attiecas arī uz valdības politiku attiecībā pret Latvijas laukiem.

Valdības deklarācija kā vienu no svarīgākajiem valdības darba mērķiem min nepieciešamību nodrošināt Latvijas lauksaimniecības līdzdalību starptautiskajā darba dalīšanā un maksimāli izmantot tās Latvijas lauksaimniecības iespējas, kuras nosaka Latvijas klimatiskie apstākļi.

Latvijas iekšējā tirgus vajadzību apmierināšana, lauksaimniecības kvalitātes un konkurētspējas līmeņa celšana un nacionālo standartu harmonizēšana ar lielāko ārējo noieta tirgu standartiem ir tie mērķi, bez kuru sasniegšanas ekonomiska augšupeja Latvijas laukos nez vai ir iedomājama.

Kooperācija ir būtisks priekšnoteikums minēto mērķu sasniegšanai. Un man ir liels prieks par to, ka Latvijas piensaimnieki ir labs kooperatīvās saimniekošanas un attīstības paraugs.

Čpaši man gribas atzīmēt to, ka atsevišķas kooperācijas formas, kuras šobrīd cenšas iedibināt attīstītās pasaules valstis, piemēram, otrreizējā kooperācija, pie mums jau veiksmīgi attīstās. (Es te domāju sausā piena ražotni Valmierā.)

Piensaimnieku kooperācijas darbu es vērtēju ļoti augstu arī tāpēc, ka kooperāciju nav iespējams izveidot no augšas un mākslīgi — tā var balstīties vienīgi uz brīvprātības un savstarpēja ekonomiska izdevīguma principiem.

Tas, ka piensaimnieki ir spējuši saskaņot gan ražotāju, gan pārstrādātāju intereses, atrast kopīgu saimniekošanas formu un šajā pārveides neizbēgamo satricinājumu laikā nostabilizēties un attīstīties, ir milzīgs panākums.

Panākums ir gan tas, ka ganāmpulks pamatā ir samazinājies tikai uz slimo lopu rēķina (kas bija neizbēgami), gan tas, ka piensaimnieku kooperācija šodien ir nozīmīgs spēks Latvijas laukos un valsts tautsaimniecībā vispār.

Piensaimnieku kooperācijai Latvijā ir senas tradīcijas, un mēs bieži ar zināmu nostalģiju lūkojamies atpakaļ uz divdesmitajiem trīsdesmitajiem gadiem, kad Latvijā strauji attīstījās mazās piensaimniecības, kas Latvijai nodrošināja stipras pozīcijas pasaules sviesta tirgū.

Tajā pašā laikā šodien mēs vairs nedrīkstam ļauties nedz nacionālā romantisma saldajam snaudam, nedz mānīt sevi ar ilūzijām par sociālistisko plānveida saimniekošanu.

Mums ir jāpārvar sava milzīgā vēlēšanās skatīties atpakaļ. To, ka vienā upē divreiz iekāpt nevar, senie grieķi pirmo reiz pamanīja pirms 2500 gadiem. Tas šodien ir jāsaprot arī mums un savas domas jāvērš uz priekšu.

Ja mēs gribam kādreiz iekļauties vienotā Eiropas Savienības plūdumā, mums šodien ir jāsāk tam gatavoties.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijā galvenokārt attīstījās mazās un vidējās pienotavas, kas pārsvarā darbojās tikai kā krejotavas un piena savākšanas punkti.

Tas, ka produkcijas ražošana pamazām sāka koncentrēties lielos pārstrādes uzņēmumos, bija normāla procesa sākums, kura evolūciju apturēja kolektivizācija.

Šodien mēs nevaram atļauties sākt lauku ražošanas evolūciju no sākuma, mums uzreiz ir jāsāk strādāt, izmantojot modernākās tehnoloģijas un darba organizācijas formas.

Aprēķini rāda, ka mūsdienu apstākļos pienu atmaksājas vākt pat 150—200 km rādiusā, koncentrējot pārstrādi lielos sertificētos kombinātos, kuri spēj ražot gan kvalitātes, gan cenas ziņā konkurētspējīgu produkciju iekšējam un ārējam tirgum. Šādas darba organizācijas formas liek īpaši domāt par modernas dzesēšanas un piena transportēšanas tehnikas iegādi.

Protams, ir jārūpējas arī par to, lai lielajos kombinātos neveidotos situācijas, kad jaudas netiek izmantotas pilnīgi un gandrīz 50% no gatavās produkcijas izmaksām veido pārstrāde. Normālā izmaksu attiecība būtu 70% izejvielas un 30% pārstrāde.

Panākot šādu rentabilitātes līmeni, mēs varētu reāli risināt arī piena iepirkuma cenu jautājumu.

Tas būs tas smagais punkts, kurā kooperācija vai nu pierādīs, ka tā ir izdevīga, un uzplauks, vai arī sāks pamazām atmirt.

Kooperācija dzīvo tikai tik ilgi, kamēr tā ir izdevīga tās biedriem.

Protams, arī runājot par iepirkuma cenām, mums ir jābūt gataviem iekļauties pasaules tirgus diktētajos rāmjos, kas svārstās no apmēram 8 santīmiem par litru Jaunzēlandē līdz apmēram 16 santīmiem Amerikas Savienotajās Valstīs.

Augstākas, un nez vai pat tik augstas, cenas par pienu Latvijā neviens nespēs maksāt arī tad, ja pārstrādes kvalitāte un efektivitāte pie mums sasniegs attīstīto valstu līmeni. Tas ir jāapzinās un ar to ir jārēķinās.

Viens no svarīgākajiem stratēģiskajiem uzdevumiem, kas ir jārisina valdībai, lai palīdzētu nostiprināties lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai Latvijā, ir rūpes par politisko šķēršļu noņemšanu uz iespējamajiem Latvijas lauksaimniecības produkcijas tirgiem.

Pirmais solis šeit ir panākt vienotas Baltijas ekonomiskās telpas izveidi, kas būtu ievērojams tirgus mūsu ražotājiem un būtisks solis Eiropas Savienības virzienā.

Otrs virziens ir tradicionālie Latvijas lauksaimniecības produktu tirgi, proti, Krievija un NVS valstis. Es ar lielām cerībām vēroju to, ka lauksaimniecības produkcijas eksporta apjoms uz šo reģionu pagājušā gadā atkal sāk jūtami pieaugt. Šo prieku stipri mazina vienīgi tas, ka Latvija pagājušā gadā nav spējusi izpildīt Eiropas Savienības noteiktās kvotas. Tas liecina, ka mums vēl ir daudz jādomā par savas produkcijas konkurētspējas celšanu.

Mums ir jāsaprot, ka tieši mums nav izdevīgi ieslēgties šaurajā, nelielajā vietējā tirgū.

Tajā pašā laikā pagaidām vēl arī vietējā tirgū tālu ne visas iespējas ir izsmeltas, un es ceru, ka ražotāji strādā pie tā, lai, piemēram, viņu saldējums spētu konkurēt ar stipri dārgāko, bet labāk iepakoto ārzemju saldējumu.

Visbeidzot, es gribētu atkārtoti uzsvērt to, ka lauki ir ne tikai ekonomiska, bet arī sociāla kategorija.

Šo aspektu mēs nedrīkstam aizmirst, un tas mums liek īpaši domāt par tautsaimniecības attīstību. Jo tikai tautsaimniecība spēj producēt līdzekļus, arī tos, kas nepieciešami sociālajām programmām.

Viens no būtiskiem šo problēmu kompleksa risinājuma veidiem ir topošais likums par depresīvajiem rajoniem un valsts investīcijas infrastruktūrā.

Tāpat tiek strādāts pie atsevišķu sociālo programmu izstrādes, rēķinoties ar sekmīgas privatizācijas procesa rezultātā iegūtajiem Privatizācijas fonda līdzekļiem.

Ir jāstrādā arī pie esošā subsīdiju mehānisma pilnveidošanas, lai tas kalpotu ganāmpulka produktivitātes celšanai un produkcijas konkurētspējas līmeņa paaugstināšanai.

Turpinot zemes reformu un sakārtojot īpašuma attiecības, būs iespējams iedibināt hipotekāro aizdevumu sistēmu un arī citādi piesaistīt papildu kredītresursus lauku rajoniem.

Minētie pasākumi ir aicināti radīt apstākļus jaunu darba vietu izveidei un saimnieciskās dzīves iedzīvināšanai Latvijas laukos. Ja mums tas izdosies, tad arī pārējo problēmu risinājums vairs nebūs aiz kalniem.

Ko lai nobeigumā es jums novēlu?

Mums ir jābūt gataviem parādīt, ka Latvijas laukos dzīvo cilvēki, kas māk un var pabarot ne tikai sevi, bet veiksmīgi tirgoties arī Baltijā, Krievijā un Eiropā.

Es negribu tam ticēt, ka mēs to nevaram un ka runas par latviešiem kā zemes arāju tautu ir tikai skaista teiksma.

Tātad es novēlu gatavoties konkurencei! Lētāk, ātrāk, kvalitatīvāk, skaistāk — tas būs tas, ko no mums prasīs konkurences cīņa.

Tas nebūs viegli, bet tāds ir mūsu ceļš.

Paldies par darbu. Paldies par uzmanību. Uz redzēšanos!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!