Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par A.Rubika un O.Potreki krimināllietu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.01.1996., Nr. 15/16 (500/501) https://www.vestnesis.lv/ta/id/38706

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Indijas vēstnieks Latvijas apmeklējumā un savas valsts svētkos

Vēl šajā numurā

30.01.1996., Nr. 15/16 (500/501)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

augstākās tiesas dokumenti

Par A.Rubika un O.Potreki krimināllietu

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 1995. gada 27. jūlijā

Lieta nr. K—5

1995.g.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

priekšsēdētājs F.Jaunbelzējs,

piesēdētāji A.Skudra, I.Čepuks,

ar sekretāriem L.Marcinkēviču, A.Rubeni, A.Jurēvicu, D.Kvalbergu un D.Zommerfeldi, piedaloties prokuroriem, O.Šabanskim, J.Drobiševskim, aizstāvjiem zvērinātiem advokātiem A.Ogurcovam, A.Rukmanim, atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu, kurā apsūdzēti Alfreds Pētera d. Rubiks un Ojārs Dmitrija d. Potreki.

Izskatījusi lietu, Krimināllietu tiesas kolēģija

konstatēja:

Nobeigums. Sākums "LV" 11., 12., 16., 17., 18., 19., 24., 25. un 26.janvāra numurā

— ar liecinieka J.Linkēviča liecību, ka 1991.gada 7.jūlijā 2 OMON kaujinieki, tērpušies civildrēbēs, vienu no kuriem viņš bija redzējis agrāk, norāvuši no sienas muitas dokumentāciju un plakātu ar Latvijas Republikas ģerboni.

Par līdzīgu uzbrukumu Rīgas lidostas muitas kontrolpostenim 8.jūlijā liecināja liecinieks J.Jurēvics. Iebrucēji uzrādījuši savas OMON dienesta apliecības. Atņēmuši muitas darbinieku dienesta apliecības, paņēmuši muitas dokumentāciju, norāvuši telefona vadus, izteikuši draudus;

— ar liecinieka A.Grabovska liecību, kurš tiesā liecināja par uzbrukumu Grebņevas muitas postenim. No liecinieka liecības redzams, ka posteņa telpas iznīcinātas tāpat kā vairākos iepriekšējos gadījumos. No liecinieka automašīnas pazudušas dažādas mantas.

Ar Latvijas Republikas augstākās padomes deputātu frakcijas “Līdztiesība” priekšsēdētāja S.Dīmaņa parakstīto 1991.gada 29.maija aicinājumu, kurš ar A.Rubika starpniecību nosūtīts PSRS prezidentam M.Gorbačovam un PSRS Augstākajai padomei sakarā ar Latvijas Republikas notu PSRS Augstākai padomei. Šajā aicinājumā apgalvots, ka notā izteiktās apsūdzības Rīgas OMON vienībai ir nepamatotas, jo atsevišķu muitas posteņu likvidēšana naktī no 1991.gada 23.uz 24.maiju OMON vienības spēkiem tikusi izdarīta saskaņā ar PSRS 1990.gada 23.oktobra likumu “Par kriminālatbildību par transporta komunikāciju bloķēšanu...”. Tādējādi tikusi attaisnota OMON vienības kaujinieku lietotā vardarbība, saistīta ar muitas posteņu iznīcināšanu (11.sēj.38.—40.1.lpp.).

Ar PSRS iekšlietu ministra B.Pugo 1991.gada 28.maija vēstuli PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājam A.Lukjanovam, kurā atzīts, ka Latvijas un Lietuvas OMON vienības veikušas muitas posteņu debloķēšanu uz Latvijas—Lietuvas robežas. No 78 muitas posteņiem debloķēti 16 posteņi. Vēstulē konstatēts, ka muitu debloķēšana notikusi bez attiecīgas PSRS IeM pavēles, pieļaujot pārkāpumus, kas izpaudušies darbinieku apvainošanā un mantas iznīcināšanā (51.sēj.280.1.lpp.).

Ar LKP CK plēnuma 1991.gada 3.augustā Alfrēda Rubika vadībā pieņemto rezolūciju “Par Latvijas Kompartijas pozīciju krīzes pārvarēšanai”, kas ir tiešā saistībā ar viņa atbalstu muitas iestāžu graušanā.

Rezolūcijā, kuru parakstījis arī A.Rubiks, norādot, ka Kompartija iestājas par PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijas, PSRS likumu un PSRS prezidenta dekrētu izpildes nodrošināšanu, uzsvērts, ka jālikvidē tās valsts struktūras, kas kavē “... brīvu produkcijas un preču pārsūtīšanu PSRS ietvaros” (3.sēj. 191.-195.1.lpp.). OMON materiālā atbalstīšana šajā laikā izpaudās ēdināšanas nodrošināšanā tādā apmērā un apstākļos, kas redzams no iepriekš izklāstītajām liecinieku Barsukova un Muhina liecībām, kā arī naudas līdzekļu un citu vērtību vākšanā vienības vajadzībām.

Tiesājamam A.Rubikam inkriminētā PSRS Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas (VĀSK) darbības un pasākumu atbalstīšana prokurora tiesā uzturētajā apsūdzībā norādītajos apstākļos, lai ar šīs komitejas pasākumu realizēšanas vardarbīgajām akcijām gāztu Latvijas Republikas valsts varu, ir pierādīta ar Baltijas kara apgabala pavēlnieka ģenerālpulkveža F.Kuzmina apmeklēšanas faktu 1991.gada 19.augustā, ar LKP CK un Rīgas pilsētas PK 19.augusta biroja lēmuma un paziņojuma pieņemšanu par VĀSK atbalstīšanu un operatīvās grupas izveidošanu šim nolūkam, LKP CK ēkā un pilsētu un rajonu partiju komiteju telpās izņemtajiem dokumentiem, attiecīgi pārbaudītiem tiesas izmeklēšanā, kā arī ar tiesas sēdē nopratināto liecinieku liecībām un citiem tiesas izmeklēšanas materiāliem to kopumā un savstarpējā secībā un saistībā.

Ar tiesas izmeklēšanā nolasīto liecinieka V.Rimaševska liecību, ka 19.augusta rītā ap plkst. 9.30 A.Rubiks uzaicinājis pie sevis CK sekretārus un paziņojis, ka M.Gorbačovs sakarā ar veselības stāvokli ir atstādināts no prezidenta amata pienākumiem un viņu aizvieto G.Janajevs — PSRS viceprezidents. Pēc tam A.Rubiks paziņojis, ka plkst. 10.00 viņam, kā arī lieciniekam — V.Rimaševskim jāierodas pie Baltijas kara apgabala pavēlnieka F.Kuzmina. Pēc sekretariāta sēdes viņi abi aizbraukuši pie F.Kuzmina uz Kara apgabala štābu. F.Kuzmina kabinetā notikusi apspriede, kurā piedalījies PSRS Aizsardzības ministrijas pārstāvis ģenerālis A.Betehtins un PSRS VDK pārstāvis, kuru nepazinis. Uz šo sanāksmi bijuši arī aicināti Interfrontes, ADKP un veterānu organizāciju pārstāvji. Sanāksmē piedalījies arī F.Kuzmina vietnieks politiskajā darbā ģenerālmajors Vakars un ģenerālmajors A.Vodopjanovs. F.Kuzmins, kurš vadījis sanāksmi, paziņojis, ka plkst. 4.00 ieviests ārkārtējais stāvoklis, nosaucis VĀSK sastāvu, kā arī paziņojis, ka sakarā ar ārkārtējā stāvokļa noteikšanu valstī visa vara Baltijas kara apgabalā nodota viņam un iecelti kara komandanti. F.Kuzmins klātesošajiem pieprasījis organizēt izskaidrošanas darbu iedzīvotāju vidū un veikt pasākumus VĀSK atbalstīšanai. Atbildot uz jautājumu, kas notiks ar Augstāko padomi un Ministru padomi, F.Kuzmins teicis, ka gaidīšot norādījumus no “augšas”. Pēc atgriešanās LKP CK ēkā A.Rubiks ticies ar žurnālistiem rīkotajā preses konferencē, bet pēc tam plkst. 12.00 sasaucis kopīgu CK un Rīgas pilsētas partijas komitejas biroja sēdi. Biroja sēdē A.Rubiks informējis klātesošos par sanāksmi pie F.Kuzmina un izvirzījis priekšlikumu pieņemt LKP CK un Rīgas pilsētas PK kopīgo paziņojumu. Paziņojuma teksts jau bijis sagatavots un izsniegts klātesošajiem. Šajā paziņojumā ārkārtējā stāvokļa noteikšana tikusi atzīta par nepieciešamu un republikas iedzīvotāji aicināti saglabāt mieru un pakļauties VĀSK norādījumiem. Biroja sēdē arī ticis ierosināts sagatavot skrejlapu, kuru pēc tam izplatīt Latvijas teritorijā. Pēc viņa — liecinieka ieskata skrejlapa iespiesta Preses namā un nākošajā dienā izplatīta Rīgā. Pieņemot biroja lēmumu un paziņojumu, praktiski balsošana nenotikusi. Uz A.Rubika jautājumu, vai ir kādi iebildumi, taču nebijis, un A.Rubiks paziņojis, ka dokumenti pieņemti. Izveidota arī operatīvā grupa VĀSK un tās struktūru atbalstīšanai. Grupas vadīšana tikusi uzdota viņam, bet detalizēti grupas darbības virzieni netikuši noteikti. 19.augustā pēcpusdienā A.Rubiks vadījis LKP rajonu un pilsētu sekretāru apspriedi, kurā viņus iepazīstinājis ar biroja lēmumu un paziņojumu (16.sēj. 13.-15.1.lpp.);

— ar liecinieka atvaļinātā ģenerālpulkveža F.Šinkarenko liecību, ka 19.augusta rītā no radio pārraides uzzinājis par VĀSK nodibināšanu. Ieradies Kara un darba veterānu organizācijas mītnē, kur noskaidrojis, ka padomes priekšsēdētājs izsaukts pie BKA pavēlnieka F.Kuzmina. Vēlāk saticis E.Ratnieku, kurš sarunā pateicis, ka F.Kuzmins paziņojis par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu arī Latvijā;

— ar liecinieka K.Ģērķa liecību, ka 19.augustā biroja sēdē, kuru vadījis A.Rubiks, ticis izskatīts jautājums par ārkārtējā stāvokļa režīma noteikšanu Latvijā. Biroja sēdē A.Vodopjanovs — Rīgas pilsētas PK biroja loceklis, informējis, ka Baltijas kara apgabala pavēlnieks F.Kuzmins iecelts par VĀSK pilnvaroto Baltijas republikās un Kaļiņingradas apgabalā, bet ģenerālmajors A.Dudkins — par Rīgas pilsētas kara komandantu. Par A.Dudkina vietnieku viņš pats — A.Vodopjanovs. Biroja sēdē pieņemts lēmums par VĀSK atbalstīšanu, kā arī biroja paziņojums, kuru nolasījis A.Rubiks. Pēc liecinieka liecības 19.augusta rītā sekretāru apspriedē A.Rubiks viņu nozīmējis par sakarnieku starp BKA un LKP CK, taču viņa pienākumus nenosaucis;

— ar lietai pievienotajiem LKP CK un Rīgas PK 1991.gada 19.augusta biroja lēmumu “Par republikas komunistu uzdevumiem sakarā ar padomju vadības 1991.gada 19.augusta paziņojumu” un paziņojumu, kuru eksemplāri izņemti LKP pilsētu un rajonu partijas komitejās. Gan lēmumā, gan paziņojumā izteikts atbalsts VĀSK pasākumiem un aicināts nepakļauties tiem, kas pretosies konstitucionālās kārtības atjaunošanai.

Biroja lēmuma 1.punktā teikts: “Atbalstīt padomju vadības apņēmības pilnos pasākumus stāvokļa normalizēšanai un likumības un tiesiskās kārtības atjaunošanai valstī” (1.sēj. 122.1.lpp.).

Biroja lēmuma 2.punktā uzdots LKP rajonu komitejām, pilsētu komitejām un partijas pirmorganizācijām savā darbībā izskaidrot plašām iedzīvotāju masām padomju vadības pieņemto dokumentu būtību un saturu (turpat).

Ar biroja lēmuma 3.punktu izveidota operatīvā grupa LKP CK II sekretāra V.Rimaševska vadībā, lai atbalstītu VĀSK un tā struktūras.

Ar biroja lēmuma 4.punktu apstiprināts kopējais biroja paziņojums izskatāmajā jautājumā. Operatīvā grupa izveidota šādā sastāvā: A.Šamihins, K.Ņukša, V.Pataņins, S.Zukuls, D.Rodionovs, A.Ņevickis, P.Valters un P.Čerkovskis.

Kopējā paziņojumā uzsvērts, ka veiktie pasākumi PSRS sabrukuma novēršanai un izejai no krīzes ir konstitucionāli un galēji nepieciešami. LKP CK un Rīgas partijas komiteja izsaka atbalstu padomju vadības paziņojumam un VĀSK aicinājumam padomju tautai. Kopējā paziņojumā īpaši pasvītrots, ka Latvijas PSR ir neatņemama PSRS sastāvdaļa un tās teritorijā darbojas PSRS Konstitūcija un citi PSRS likumdošanas akti, kas nav pretrunā ar to.

Paziņojumā aicināts nepakļauties mudinājumiem pretoties VĀSK darbībai (1.sēj. 123.1.lpp.);

— ar lietai pievienoto skrejlapu, kurā aicināts ievērot ārkārtējo stāvokli, kurš saskaņā ar PSRS Konstitūciju un PSRS likumu “Par ārkārtējā stāvokļa tiesisko režīmu” noteikts Latvijas teritorijā (1.sēj. 127.1.lpp.);

— ar liecinieka E.Ratnieka liecību, ka 1990.gada oktobrī viņš ar LKP CK rekomendāciju ievēlēts par Latvijas Kara un darba veterānu padomes priekšsēdētāju. Šīs organizācijas plenārsēdē piedalījies arī A.Rubiks. 1991.gada 19.augusta rītā viņam piezvanījis vietnieks A.Vasiļjevs un pateicis, ka bez kavēšanās jāierodas LKP CK. No CK grupā ar A.Rubiku priekšgalā devies uz Baltijas kara apgabala štābu pie pavēlnieka F.Kuzmina. F.Kuzmins informējis apspriedes dalībniekus par VĀSK izveidošanu, par Rīgas kara komandanta iecelšanu. Pēc atgriešanās no F.Kuzmina A.Rubiks sasaucis CK un Rīgas pilsētas PK biroja sēdi. Tajā ticis runāts par attieksmi pret VĀSK, partijai priekšā stāvošajiem uzdevumiem, izveidota arī darba grupa sakaru uzturēšanai ar VĀSK un tās struktūrām atbalstīšanai. Par kandidātu šai grupai no veterānu vidus A.Rubiks ieteicis P.Čerkovski;

— ar liecinieka V.Serdjukova liecību, ka 1991.gada 19.augustā A.Rubika uzdevumā zvanījis CK un Rīgas pilsētas partijas komitejas biroja locekļiem, aicinot viņus uz biroja sēdi, kā arī informējis CK ideoloģiskās komitejas vadību A.Rubika uzdevumā sagatavot biroja paziņojuma projektu, ņemot vērā VĀSK aicinājumus, kas tikuši pārraidīti no Maskavas. Dažas paziņojumā iekļaujamās pamattēzes viņam nosaucis A.Rubiks;

— ar liecinieces R.Vītoliņas liecību, ka 19.augustā notikusi biroja sēde. A.Rubika uzdevumā viņa kopā ar D.Rodionovu piedalījusies biroja paziņojuma izstrādāšanā. Dokumentā iekļaujamās galvenās nostādnes viņiem nosaucis A.Rubika palīgs V.Serdjukovs. Tajā tikusi atbalstīta VĀSK politika. Biroja lēmumā atbalstīt VĀSK politiskās nostādnes ticis uzdots partijas pirmorganizācijām izskaidrot iedzīvotājiem VĀSK dokumentus. D.Rodionovs A.Rubika uzdevumā strādājis pie skrejlapas teksta sagatavošanas;

— ar liecinieka J.Mitina liecību, ka 19.augustā viņš piedalījies CK un Rīgas pilsētas komitejas biroja kopīgajā sēdē, kuru vadījis A.Rubiks. Sēdē piedalījies arī O.Potreki. Pēc biroja sēdes A.Rubiks lūdzis viņu palīdzēt D.Rodionovam dokumenta teksta izstrādāšanā. Viņš sapratis A.Rubika lūgumu kā vēlēšanos paātrināt tā sagatavošanu. Dokuments pēc satura bijis aicinājums iedzīvotājiem. Viņš tajā izdarījis nelielas izmaiņas, citādi dokuments jau bijis izstrādāts, un viņi tā tekstu parādījuši A.Rubikam, kuram nekādu iebildumu pret to nebijis. Ar A.Rubiku ticis saskaņots arī jautājums, kādu organizāciju vārdā dokuments (skrejlapa) būtu jāparaksta. Par šiem apstākļiem J.Mitins liecinājis arī iepriekšējā izmeklēšanā, būdams konfrontēts ar A.Rubiku (3.sēj. 50.—51.1.lpp.). Šos faktus apstiprinājis savās liecībās arī liecinieks D.Rodionovs;

— ar liecinieka V.Ivanova — bijušā CKP CK sekretāra locekļa un Ventspils pilsētas partijas komitejas 1.sekretāra liecību, ka 1991.gada 19.augustā viņš piedalījies A.Rubika sasauktajā pilsētu un rajonu partijas komitejas pirmo sekretāru sanāksmē, kura notikusi minētā datuma pēcpusdienā ap plkst.17.00. A.Rubiks informējis klātesošos par VĀSK izveidošanu Maskavā un ārkārtējā stāvokļa ieviešanu vairākos PSRS reģionos, arī Latvijā. Paziņojis, ka VĀSK pilnvarotais Baltijas republikās ir BKA pavēlnieks F.Kuzmins.

Pēc atgriešanās Ventspilī ticies ar Ventspils garnizona priekšnieku pulkvedi A.Ņesterenko, ar kuru pārrunājis apspriedē dzirdēto un apmainījies ar informāciju. A.Ņesterenko teicis, ka viņa uzdevums nodrošināt pilsētā sabiedrisko kārtību. Liecinieks no Rīgā dzirdētā un A.Ņesterenko teiktā sapratis, ka ārkārtējā stāvokļa apstākļos armijas vadībai reģionos ir piešķirtas valsts pārvaldes funkcijas.

Pēc būtības analoģiskas liecības par 1991.gada 19.augusta CK darbinieku apspriedi pie A.Rubika par biroja sēdes norisi, tā pieņemto lēmumu un paziņojumu tiesā sniedza arī liecinieki K.Ņukša, V.Pataņins, E.Eglītis, M.Kvite, S.Loskutovs. Tādējādi ar izklāstītajiem tiesas izmeklēšanas materiāliem ir pierādīts, ka 19.augustā biroja sēdē pieņemtais paziņojuma teksts A.Rubika uzdevumā ticis sagatavots jau pirms sēdes sākuma;

— ar liecinieka A.Gorbunova liecību, ka 19.augusta rīta pusē pirmais no militārpersonām viņam piezvanījis Baltijas robežapsardzes apgabala priekšnieks V.Gapoņenko. Informējis, ka saņēmis norādījumu izsludināt pakļautajās karaspēka apakšvienībās paaugstinātu gatavības stāvokli, ko arī izdarījis. Pēc tam piezvanījis Baltijas kara apgabala pavēlnieks generālpulkvedis F.Kuzmins. Runājis ļoti asi, kategoriski, draudoši. F.Kuzmins teicis, ka VĀSK — galvenā noteicēja Latvijā, un piedraudējis viņu — liecinieku arestēt, ja rīkošoties tāpat kā janvārī. F.Kuzmins arī draudējis, ka gadījumā, ja notiks akcijas Rīgas ielās, tās apspiedīs ar tanku palīdzību. Janvāra situācija vairs neatkārtošoties;

— ar liecinieka J.Bolotova liecību, ka 19.augusta dienas pirmajā pusē saņēmis no PSKP CK šifrotelegrammu nr.215/š, kuru atšifrējis un nodevis A.Seļivanovai tālākai nodošanai A.Rubikam. Saņemot šifrotelegrammu atpakaļ, uz tās bijis A.Rubika paraksts par iepazīšanos ar to.

Šo faktu J.Bolotovs apstiprinājis arī konfrontēšanā ar A.Rubiku: “Uz telegrammas nekādu rezolūciju nebija, bija tikai A.Rubika paraksts uz tās, ka viņš ar telegrammu iepazinies. Šī šifrotelegramma pēc liecinieka liecības tikusi iznīcināta saskaņā ar 1991.gada 22.augusta instrukciju” (3.sēj., 47.1.lpp.otrajā pusē);

— ar lietai pievienoto PSKP sekretariāta šifrotelegrammas kopiju, no kuras redzams, ka savienoto republiku partijas centrālajām komitejām dots norādījums iesaistīt komunistus VĀSK atbalstīšanā (17.sēj. 84.1.lpp.);

— ar LKP CK ēkā izņemto lietai pievienoto un tiesā noklausīto magnetafona lentu (nr.30), kā arī ar krimināllietai pievienotajām videolentēm nr.2 un 4, kurās uzņemti A.Rubika preses konferences fragmenti (54.sēj. 220.—221.1.lpp.).

Sākot preses konferenci, A.Rubiks norādījis, ka notikumi, kas saistīti ar VĀSK izskaidrošanu un tās pasākumiem, atbilst Latvijas Kompartijas darbībai stāvokļa stabilizēšanai. Konferences norisē A.Rubiks izteicis draudus Augstākās padomes deputātiem J.Dobelim, O.Kostandam, D.Īvānam pielietot pret viņiem represijas sakarā ar viņu darbību pret PSRS un Latvijas PSR Konstitūciju, kā arī izformēt visus formējumus, kas nav paredzēti LPSR Konstitūcijā, piebilstot, ka jāpiesaka ultimāts visiem formējumiem, ieskaitot valdības apsardzi, un visiem citiem, jo tie neesot konstitucionāli formējumi, kā arī katrā ziņā tiks aizliegti tie preses izdevumi, kas uzstāsies pret PSRS Konstitūciju;

— ar tiesas sēdē nolasīto PSRS VDK ģenerālmajora N.Rižaka liecību, ka ar Latvijas PSR VDK priekšsēdētāju E.Johansonu ticies vienu reizi — redzējis viņu BKA pavēlnieka F.Kuzmina kabinetā, kur ticis apspriests jautājums par situācijas attīstību un savstarpējo sadarbību antikonstitucionālo formējumu atbruņošanā (14.sēj.142.1.lpp.), ko liecinieks E.Johansons noliedza.

Ievērojot iepriekš izklāstītos lietas materiālus, noticēt N.Rižaka liecībai nav pamata;

— ar tiesas izmeklēšanā nolasīto Rīgas pilsētas kara komandanta ģenerālmajora A.Dudkina liecību, ka tikuši noformēti 25 posteņi ar bruņutransportieriem un citu tehniku. Šo posteņu uzdevums bijis nepieļaut, lai Rīgā neiekļūtu smagā autoceļu tehnika, kā tas noticis 1991.gada janvāra mēnesī. Viņa uzdevums bijis instruēt posteņu karavīrus, ko viņš arī darījis, kā arī nomainīt OMON kaujiniekus ar karavīriem OMON vienības ieņemtajos objektos. Šādu uzdevumu viņš saņēmis no Baltijas kara apgabala štāba priekšnieka ģenerālleitnanta V.Bobriševa. Arī šo uzdevumu precīzi izpildījis — tikko attiecīgus objektus ieņēmuši omonieši, par ko ziņojis OMON vienības komandieris, viņš nosūtījis karavīrus objekta pārņemšanai un tālākai apsargāšanai (14.sēj. 47.—63.1.lpp.).

No A.Seļivanovas (LKPCK Vispārējās daļas vadītājas) vēstules ar atzīmi “Slepeni”, adresētas LKP rajonu komiteju pirmajiem sekretāriem, redzams, ka pēc tās saņemšanas nekavējoties jānosūta atpakaļ LKP CK Vispārējai nodaļai LKP CK biroja lēmums nr.55/1, kas pieņemts VĀSK atbalstīšanai 1991.gada 19.augustā (1.sēj. 126.1.lpp.).

No tiesā aplūkotās aploksnes slepenā pasta nosūtīšanai, kurā LKP Kuldīgas rajona komiteja saņēmusi LKP CK un Rīgas pilsētas PK biroja 1991.gada 19.augusta lēmumu “Par republikas komunistu uzdevumiem sakarā ar 1991.gada 19.augusta padomju vadības paziņojumu”, redzams, ka uz šīs aploksnes ir atzīme “steidzami” (49.sēj. 234.1.lpp.);

— ar tiesas izmeklēšanā pārbaudītajām LKP CK ēkā izņemtajām VĀSK telegrammām, kas satur PSRS viceprezidenta G.Janajeva 1991.gada 18.augusta dekrētu par prezidenta M.Gorbačova atstādināšanu no amata pienākumiem, padomju vadības 1991.gada 19.augusta paziņojumu un citiem VĀSK dokumentiem.

A.Rubika uzstāšanās preses konferencē 1991.gada 19.augustā, LKP CK un Rīgas pilsētas PK biroja lēmuma un paziņojuma pieņemšana par VĀSK atbalstīšanu, skrejlapu sagatavošana, izplatīšana un operatīvās grupas izveidošana veicināja Rīgas OMON vienības un Baltijas kara apgabala apakšvienību saskaņotās bruņotās akcijas Latvijas Republikas valsts varas gāšanai.

Šīs akcijas ir pierādītas ar sekojošiem tiesu izmeklēšanas materiāliem.

Uzbrukums 1991.gada 19.augustā Latvijas Valsts radio un televīzijas komitejas Rīgas televīzijas centram un televīzijas studijai Rīgā, Zaķusalas krastmalā 3:

— ar izdarītā notikuma vietas apskatē konstatētajiem faktiem, ka televīzijas centra un televīzijas studijas ēkās Rīgā, Zaķusalas krastmalā 3, uzlauztas kabinetu durvis, bojātas durvju atslēgas, izsisti logi, sabojātas mēbeles, kā arī atsevišķu kabinetu aparatūra (44.sēj. 5.—86.1.lpp.);

— ar liecinieces A.Rugātes liecību, ka 1991.gada 19.augustā apmēram ap plkst.18.45 atradusies TV 4.studijā. No uztvertās informācijas sapratusi, ka TV virzās bruņota tehnika. Pēc neilga laika studijā iebrukuši OMON kaujinieki. Iebrucēji pielietojuši vardarbību — redzējusi, ka darbiniekam Kuzminam, kurš viens no pirmajiem gadījies omoniešiem priekšā, viens no iebrucējiem iesitis. Dzirdējusi arī vairākus šāvienus. Vestibilā atradušies daudz desantnieku un bijis grūti izkļūt laukā. Pie ieejas TV studijā stāvējis bruņutransportieris, tālāk redzējusi stāvam citu militāro tehniku. Pēc televīzijas studijas atbrīvošanas, atgriežoties darbā, redzējusi, ka telpās valda liela nekārtība, bijis arī pazudis studijas īpašums un televīzijas darbinieku personīgās mantas;

— ar liecinieka P.Ulasēviča liecību, ka 1991.gada 19.augustā strādājis televīzijas tornī. Pēc plkst.19.00 torni ieņēmuši OMON kaujinieki, kurus komandējis S.Parfjonovs. Omonieši bijuši pilnā ekipējumā, bruņojušies ar automātiem. Omonieši ieradušies ar helikopteriem, redzējis arī stāvam pie televīzijas torņa armijas automašīnas;

— ar tiesas izmeklēšanā pārbaudīto toreizējo Rīgas pilsētas kara komandanta ģenerālmajora A.Dudkina liecību, ka telecentra apsardzību pēc tam, kad to ieņēmuši omonieši, pārņēmis Baltijas kara apgabala štāba izlūkošanas pārvaldes personālsastāvs (pārvaldes priekšnieks ģenerālmajors V.Legominovs) (14.sēj. 47.—63.1.lpp.).

Uzbrukums 1991.gada 19.augustā Latvijas Republikas IeM Rīgā, Raiņa bulvārī 6, ir pierādīts;

— ar izdarītās notikuma vietas apskatē konstatētajiem faktiem, ka Latvijas Republikas IeM ēkai atlauztas durvis kabinetiem nr.70, 527, 528a bojātas durvju atslēgas, galdiem, skapjiem, sekcijām atvērtas durvis, kabinetā nr.70 telefonam norauta klausule (4.sēj. 108.—115.1.lpp.);

— ar liecinieka V.Purmaļa liecību, ka 1991.gada 19.augustā ap plkst.20.30 Latvijas Republikas IeM ēkā iebrukuši OMON kaujinieki un pavēlējuši ministrijas darbiniekiem atstāt telpas. Iebrucēji nolaupījuši un sabojājuši ministrijas īpašumu, kā arī nolaupījuši ministrijas darbinieku personīgās mantas.

Par šiem pašiem faktiem tiesas izmeklēšanā liecināja liecinieks Jānis Kadiķis — 1991.gada 19.augusta vakarā Latvijas Republikas IeM ēkā iebrukuši OMON kaujinieki, piedraudējuši ar ieročiem, pavēlējuši ministrijas darbiniekiem nostāties pie sienas, pārmeklējuši viņus un pēc tam pavēlējuši atstāt ministrijas telpas. Iebrukuma laikā omonieši nolaupījuši ministrijas īpašumu, arī darbinieku personīgo īpašumu;

— ar liecinieka A.Ašeradena liecību, ka uzbrukumā laikraksta “Diena” fotoreportierim J.Bulam, kurš, atrodoties pie viesnīcas “Rīdzene” un redzot OMON iebrūkam LR IeM, fotografējis šo notikumu, omonieši nolaupījuši minētajam laikrakstam piederošo fotoaparatūru;

— ar tiesā nolasītajām liecinieka V.Rudoja liecībām, ka 1991.gada 19.augustā pie IeM ar 2 bruņutransportieriem ieradušies OMON kaujinieki un iegājuši ministrijas ēkā. Liecinieks drīz viņiem sekojis. Iegājis dežūrdaļā, kur atradies Č.Mļiņņiks un PSRS IeM OMON darbības koordinators Baltijā N.Gončarenko (pirms tam minētajā datumā viņš bija aicināts un piedalījās LKP CK un Rīgas pilsētas PK biroja sēdē). Č.Mļiņņiks pa telefonu izsaucis desantniekus, kuri pārņēmuši ministrijas ēku savā kontrolē. N.Gončarenko zvanījis uz 1. atsevišķo patruļdienesta mītni un brīdinājis, lai nepretojas OMON vienībai, kura drīz ieradīsies (45.sēj. 96.-97.1.lpp.).

Uzbrukums 1991.gada 19.augustā Rīgas pilsētas milicijas pārvaldei Rīgā, Aspazijas bulvārī 7:

— ar liecinieka I.Veidemaņa liecību, ka 1991.gada 19.augusta vakarā milicijas pārvaldē iebrukuši OMON kaujinieki un pavēlējuši nodot ieročus. Pārvaldes telpās redzējis V.Rudoju — vienu no OMON darbības koordinatoriem. Izejot no pārvaldes, redzējis netālu stāvam bruņutransportieri. Pēc tam dzirdējis šāvienus un redzējis sašautu mikroautobusu “Latvija”. Šoferis bijis ievainots galvā, otrs — kājā. Pēdējais rauts ārā no automašīnas un spārdīts ar kājām. Šie fakti apstiprinājās ar liecinieka L.Liepiņa un A.Taimiņa liecībām.

Analoģiskas liecības tiesā sniedza liecinieks V.Bugajs. Omoniešiem iebrūkot pārvaldē, viņa kabinetā ienācis A.Čeckis un pieprasījis atdot seifa atslēgu un ieročus. Pēc tam darbiniekiem pavēlēts atstāt ēku, izņemot dežūrdaļas darbiniekus. Nākošajā dienā pārvaldes darbinieki nav tikuši ielaisti darba telpās.

Līdzīgas liecības par šiem apstākļiem sniedza liecinieks L.Liepiņš, kuru atbruņojis viens no omoniešiem — S.Oksmans;

— ar tiesas izmeklēšanā pārbaudīto Rīgas kara komandanta A.Dudkina liecību, ka viņam — Rīgas pilsētas kara komandantam ap plkst. 20.00-21.00 piezvanījis OMON komandieris Č.Mļiņņiks un ziņojis, ka ieņemta Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija un Rīgas pilsētas milicijas pārvalde. Pēc tam šo objektu apsargāšanai nosūtīti Baltijas kara apgabala apsardzes bataljona karavīri (14.sēj. 53.lpp.).

Uzbrukums 1991.gada 19.augustā Latvijas Republikas IeM 1. atsevišķā policijas patruļdienesta bataljona bāzei Rīgā, Grostonas ielā 2, pierādīts:

— ar notikuma vietas apskatē konstatētajiem faktiem, ka minētās bāzes telpām uzlauztas vairākas durvis, izgrūstītas telpā atrodošās mēbeles, telpas izdemolētas (45.sēj. 140.-171.1.lpp.);

— ar liecinieka Igora Dežina liecību, ka 1991.gada 19.augustā pēc Č.Mļiņņika pavēles viņš kopā ar citiem OMON vienības kaujiniekiem piedalījies automašīnu izvešanā no policijas patruļdienesta bataljona bāzes Grostonas ielā uz OMON bāzi. Izvestas arī rācijas. OMON uzbrukuma faktu policijas bataljona bāzei apstiprina arī tiesas izmeklēšanā pārbaudītas S.Diļevkas liecības, no kurām redzams, ka pirms iebrukuma bāzē viņam zvanījis pulkvedis N.Gončarenko un brīdinājis nepretoties. Drīz pēc tam bāzē iebrukuši OMON kaujinieki, kurus komandējis Č.Mļiņņiks (45.sēj. 175.-181.1.lpp.).

Liecinieki B.Zavadska un Jānis Krūmiņš tiesā liecināja, ka 1991.gada augusta dienās OMON uzbrukuma laikā policijas bataljona bāzei Grostonas ielā ticis nolaupīts un iznīcināts arī Latvijas Universitātes laboratorijas īpašums (laboratorija atradās blakus bataljona telpām).

Uzbrukums 1991.gada 19.augustā Latvijas Tautas frontes telpām Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15:

— ar notikuma vietas — LTF telpu apskati norādītajā adresē konstatēts, ka uzlauztas istabu nr.20 un 23 durvis (46.sēj. 1.-5.1.lpp.);

— ar liecinieku J.Līča un Ā.Ērgļa liecībām, ka 1991.gada 19.augustā apmēram pusstundu pēc apšaudes 13.janvāra ielā pie LTF sekretariāta mītnes Vecpilsētas ielā 13/15 piebraukuši OMON kaujinieki, ienākuši mītnē un pieprasījuši dokumentus. Omonieši bijuši bruņoti. Uzlauzuši kabineta durvis, pārmeklējuši to, bet neko neatraduši. Tad norāvuši Latvijas Republikas karogu, viņus abus piekāvuši un aizbraukuši.

Uzbrukums Latvijas Republikas radio un televīzijas komitejas radiostacijai “A-I” Rīgas rajona Stopiņu pagastā 1991.gada 20.augustā:

— ar notikuma vietas apskatē konstatētajiem faktiem — raidstacijas ēkai izsisti logu stikli, stikli izsisti arī ieejas durvīs, sabojāta centrālā vadības pults, radiostacijas pagalmā esošajai automašīnai “GAZ-5” izsisti stikli (46.sēj. 21.-35.1.lpp.);

— ar liecinieku Edmunda Laurena un Genādija Skorobatska liecībām, ka 1991.gada 20.augustā apmēram plkst. 2.00 radiostacijā iebrukuši OMON kaujinieki un pavēlējuši atslēgt stacijas aparatūru. Pēc omoniešu aiziešanas radiostacijas ēku kontrolē pārņēmuši armijas apakšvienības karavīri. Iebrukuma laikā ticis sabojāts un izlaupīts tā īpašums — uzlauztas vairāku telpu durvis, nolaupīti vairāki telefona aparāti un sienas pulkstenis.

Uzbrukums Latvijas valsts tālsarunu telefona centram Rīgā, Brīvības ielā 33, un Latvijas valsts tālsarunu centram Rīgā, Dzirnavu ielā 105, 1991.gada 20.augustā:

— ar notikuma vietas — valsts tālsakaru centra Dzirnavu ielā 105 apskatē konstatēto, ka uzlauztas ieejas un atsevišķu darba telpu durvis, norauti telefona vadi (46.sēj. 61.-73.1.lpp.), un notikuma vietas — valsts tālsakaru centra Brīvības ielā 33 apskatē konstatēto, ka izsisti stikli ieejas durvīm, bojātas atsevišķu telpu durvis (46.sēj. 74.-76.1.lpp.);

— ar liecinieku Jāņa Priednieka un Kaspara Lukašēviča liecībām, ka 1991.gada 20.augustā apmēram plkst. 4.00 tālsakaru telefonu centrā Dzirnavu ielā 105 iebrukuši OMON kaujinieki, izsitot stiklus ieejas durvīs. Apsardzes darbiniekiem pavēlējuši nogulties, pārmeklējuši viņus un atņēmuši ieročus. Arī citām telpām omonieši uzlauzuši durvis, nolaupījuši radiotelefonu. OMON kaujiniekus nomainījuši armijas apakšvienības karavīri.

Uzbrukums Latvijas Radio namam Rīgā, Doma laukumā 8, 1991.gada 20.augustā:

— ar notikuma vietas — Latvijas Radio nama Doma laukumā 8 telpu apskatē konstatētajiem faktiem — telpas izdemolētas, vairākām telpām uzlauztas durvis, norauti telefonu vadi (46.sēj. 111.-141.1.lpp.);

— ar liecinieku Jura Rozes un Kārļa Grīnberga liecībām, ka 1991.gada 20.augustā ap plkst. 4.00 iebrukuši OMON kaujinieki, nostādījuši darbiniekus ar seju pret sienu un ar rokām aiz galvas, ņirgājušies, lamājušies neķītriem vārdiem, situši un spēruši darbiniekus ar kājām, lauzuši kabineta durvis un mēbeles, nolaupījuši valsts un darbinieku personīgās mantas — portatīvus radiouztvērējus, citu aparatūru. Uzbrukuma rezultātā uz 2 dienām pārtraukta Latvijas radio programmas pārraidīšana.

Uzbrukums Brīvprātīgo kārtības sargu štābam (BKS) Rīgā, Hospitāļu ielā 15, 1991.gada 20.augustā:

— ar minētās notikuma vietas apskati, kurā konstatēts, ka telpas izdemolētas, vairāku kabinetu durvis uzlauztas, telefoniem norauti vadi (47.sēj. 8.-29.1.lpp.);

— ar liecinieku Pētera Zvaigznes un Jāņa Kraukļa liecībām, ka 1991.gada 20.augustā ap plkst. 14.00 BKS štābā, kur viņi dežurējuši, ienākuši divi vīrieši civilās drēbēs, bruņojušies ar automātiem un pistolēm. Teikuši, ka viņi ir OMON kaujinieki, noguldījuši vairākus kārtības sargus uz grīdas, spēruši viņiem ar kājām, draudējuši ar izrēķināšanos, nolaupījuši kārtības sargu formas tērpus un citas mantas, arī mikroautobusu “Latvija”. Par šiem faktiem tiesas izmeklēšanā liecināja arī liecinieks Jānis Reimandovs.

Uzbrukums Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta mācību centram Kauguros, Skolas ielā 44, 1991.gada 20.augustā:

— ar minētā notikuma vietas apskatē konstatētajiem faktiem — uzlauztas ieejas un rezerves durvis, vairākās telpās izsisti logi un bojātas durvis, pašas telpas izdemolētas, dežūrdaļā bojāta pults, vairākās vietās apskatē atrastas šāvienu pēdas (47.sēj. 80.-102.1.lpp.);

— ar liecinieka A.Trenča liecību, ka 1991.gada 20.augustā apmēram plkst. 19.00 redzējis lidojam virs Kauguru policijas skolas helikopteru, dzirdējis šāvienu troksni. Tad pie skolas ēkas piebraukuši vairāki (2-3) bruņutransportieri ar OMON kaujiniekiem un ieņēmuši skolu. Redzējis, ka omonieši no skolas telpām nesuši ārā lielas somas un arī koka kastes, iekrāvuši tās automašīnās.

No tiesas izmeklēšanā pārbaudītās liecinieka A.Dudkina liecības redzams, ka 1991.gada 19.-21.augustā vairāku objektu ieņemšanā izmantoti Baltijas kara apgabala helikopteri (14.sēj. 59.1.lpp.), kas apstiprina liecinieka A.Trenča liecību, ka uzbrukuma laikā IeM Policijas departamenta mācību centram Kauguros virs tā lidojuši helikopteri.

Uzbrukums Latvijas Republikas Ministru padomes apsardzes dienestam Rīgā, Brīvības ielā 36, 1991.gada 20.augustā:

Ar liecinieka Ivara Godmaņa liecību, ka 1991.gada 19.augustā no rīta viņš bijis pie Augstākās padomes priekšsēdētāja A.Gorbunova. Šai laikā A.Gorbunovam piezvanījis Baltijas kara apgabala pavēlnieks F.Kuzmins un teicis, ka viņš pārstāv VĀSK un esot apveltīts ar ļoti plašām pilnvarām. Pēc A.Gorbunova vārdiem, ko viņš teicis lieciniekam, F.Kuzmins piedraudējis, ka gadījumā, ja kāds pretosies VĀSK pasākumiem, tad tiks samīdīts ar tankiem un viņš — A.Gorbunovs arestēts, lai necer uz janvāra situācijas atkārtošanos. Pēc liecinieka vārdiem, viskritiskākais brīdis bijis 1991. gada 20. augustā. Šajā dienā viņam vairākas reizes zvanījis F.Kuzmins, kurš pieprasījis nodot MP esošos ieročus — 600 automātus, teicis, ka sūtīšot pēc viņiem bruņutransportierus. Viņš F.Kuzminam atbildējis, ka Ministru padomes ēkā nekādu ieroču nav, izņemot tos, ar kuriem apbruņota apsardze. F.Kuzmins viņa teiktajam nav noticējis. Ap plkst.23.00 viņa kabinetā ienācis MP apsardzes priekšnieks A.Bunka un informējis, ka kāds virsnieks pa telefonu no Baltijas kara apgabala štāba pieprasījis 5 minūšu laikā nodot ieročus. Lai izvairītos no bruņota konflikta, ticis pieņemts lēmums un dots rīkojums apsardzei nodot ieročus. Ieroču nodošanu liecinieks neesot redzējis, bet dzirdējis šāvienu pie MP ēkas. Pēc tam konstatējis, ka apsardzes darbinieki aizgājuši. Zvanījis F.Kuzminam, lai paskaidro, kur atrodas apsardzes darbinieki. F.Kuzmins neko neatbildējis, bet atsūtījis savu pārstāvi A.Dudkinu, kurš centies izskaidrot notikušo kā pārpratumu.

Ar tiesas izmeklēšanā pārbaudītajām Fjodora Kuzmina liecībām, ka 1991. gada 19. augustā PSRS VDK BKA sevišķās daļas priekšnieks S.Krasočenkovs viņam paziņojis, ka pieņemts lēmums par Ministru padomes ēkā nelikumīgi glabāto ieroču izņemšanu. Lai izvairītos no konflikta, viņš piezvanījis I.Godmanim un brīdinājis, ka uz Ministru padomi izbrauc grupa, lai izņemtu ieročus (14. sēj. 16.–17.1.lpp).

Ar liecinieka PSRS VDK BKA sevišķās daļas priekšnieka S.Krasočenkova tiesā pārbaudītajām liecībām, ka 1991. gada 20. augustā PSRS VDK 3. galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālmajors N.Rižaks piezvanījis Latvijas Ministru padomes apsardzes priekšniekam A.Bunkam un licis priekšā nodot Ministru padomē esošos ieročus – automātus. Pēc šīs sarunas viņi devušies uz F.Kuzmina kabinetu. Ienākot kabinetā, sapratuši, ka starp F.Kuzminu un I.Godmani notiek telefona saruna, kurā I.Godmanis jautā, ko nozīmē prasība par ieroču nodošanu. F.Kuzmins atbildējis, ka viņam zināms par ieroču atrašanos MP un ieroči jānodod. Vēlāk redzējis, ka štāba pagalmā desantnieku tērpos virsnieku pavadībā karavīri sēdušies divos bruņutransportieros, lai dotos uz Ministru padomi pēc ieročiem (14. sēj. 138.1.lpp.).

Ar liecinieka A.Bunkas liecību, ka 1991. gada, strādājot par MP priekšsēdētāja palīgu, vadījis un organizējis valdības apsardzi. 20. augustā Ministru padomes priekšsēdētājam I.Godmanim piezvanījis F.Kuzmins un pieprasījis nodot ieročus, kuri glabājoties ēkā. Zvanīts un draudēts vairākas reizes. Ticis pieņemts lēmums nodot daļu apsardzes ieroču.

Analoģiskas liecības par notikumiem pie Ministru padomes tiesā deva arī liecinieks P.Bormanis.

Uzbrukums institūtam “Pakalpojumu projekts” Rīgā, Brīvības ielā 86:

— ar liecinieces L.Laidiņas liecību, ka 1991. gada 21. augustā viņas dežūras laikā apmēram plkst.11.00 institūta “Pakalpojumu projekts” telpās, izsitot durvju stiklus, iebrukuši ar automātiem bruņoti kaujinieki. Pieprasījuši kabinetu atslēgas, pēc tam devušies uz kabinetiem un likuši tos atvērt. Daļa kabinetu uzlauzti. Viens no iebrucējiem zvanījis pa telefonu un nosaucis sevi par OMON priekšnieku. No liecinieces liecībām izriet, ka līdzīgi iebrucēji rīkojušies firmas “JKF” un kooperatīva “Darjan” telpās, kuras atradušās tajā pašā ēkā.

Uzbrukumu Rīgas 1. medicīnas skolai Rīgā, Tomsona ielā 37/39 1991. gada 21. augustā:

— ar Laimoņa Skrides liecību, ka minētajā datumā Rīgas 1. medicīnas skolā iebrukuši OMON kaujinieki, bruņoti ar automātiem un granātām. Kaujinieki ar cirvi un lauzni atlauzuši vairāku telpu durvis, pārmeklējuši tās un pēc tam aizbraukuši ar “VAZ” un mikroautobusu “Latvija”.

— ar liecinieka Gļeba Belova liecību, ka 1991. gada 21. augustā grupa OMON kaujinieku ieradušies 1. medicīnas skolā. Atceras, ka uz 1. medicīnas skolu braukuši ar automašīnu “VAZ”. Pārmeklējuši skolas telpas, kaujas ieročus nav atraduši un aizbraukuši.

Uzbrukums LNNK un LTF Iekšrīgas apvienības telpām Rīgā, Ģertrūdes ielā 19/21, 1991. gada 21. augustā:

— ar notikuma vietas apskatē konstatētajiem faktiem, ka telpām uzlauztas durvis, sajauktas rakstāmgaldu atvilknes, saplēsta galda lampa (48. sēj. 89.–96.1.lpp.).

— ar liecinieka Viļņa Bisenieka liecību, ka 1991. gada 21. augustā redzējis bruņotus vīrus, tērpušos civildrēbēs un plankumainos aizsargtērpos, iebrūkam Iekšrīgas Tautas frontes mītnē, grūstījuši deputātu B.Graudiņu un uzlikuši viņam roku dzelžus. Viņi arī izņēmuši no mītnes telpām kaut kādus saiņus un pakas, kurus iekrāvuši mikroautobusā un aizbraukuši.

Par šādiem apstākļiem tiesas sēdē liecināja arī liecinieki Mirdza Vītola, Andris Reiters un Bruno Graudiņš. B.Graudiņš liecināja, ka atņēmuši viņam deputāta apliecību un teikuši, ka tā viņam nav vajadzīga.

Uzbrukums 1991. gada 21. augustā Ministru padomes apsardzes telpām Rīgā, Šķūņu ielā 3 un Kaļķu ielā 5:

— ar liecinieka V.Pihoņina liecību, ka 1991. gada 21. augustā ap plkst.13.00 vai nedaudz vēlāk viņu mītnei tuvojies bruņutransportieris un pavērsis ložmetēju pret mītnes otro stāvu. OMON kaujinieki iebrukuši apsardzes dienesta telpās. Viņus komandējis Č.Mļiņņiks. Tikusi aizzīmogota ieroču telpa, un drīz omonieši aizbraukuši. Pēc neilga laika — apmēram stundas, ieradusies cita OMON kaujinieku grupa, kura atbruņojusi dežurējošās apsardzes darbiniekus, nolaupījuši ieročus un tos aizveduši. Pazudušas arī darbinieku personīgās mantas.

Par šiem apstākļiem tiesā liecināja arī liecinieks A.Dudanovskis. Dzirdējis Č.Mļiņņiku runājam pa telefonu ar kādu Baltijas kara apgabala ģenerāli, kuram prasījis, lai atsūta desantniekus pēc ieročiem. Drīz ieradušies citi OMON kaujinieki un ieročus aizveduši.

Liecinieks Andrejs Kļeščovs liecināja, ka 1991. gada 21. augustā viņš bijis OMON vienības kaujinieks. Vienības sastāvā viņš ieradies objektā Vecrīgā, kur paņemti dažādi ieroči — automāti, pistoles un aizvesti uz OMON bāzi.

Arī liecinieks Aldis Rīvelis tiesas izmeklēšanā liecināja, ka 1991. gada 21. augustā valdības apsardzes dienesta telpās iebrukuši OMON kaujinieki. Pārmeklējuši tās, izdemolējuši un, braucot projām, nolaupījuši dažādas mantas, ieskaitot apsardzes darbinieku personīgās mantas.

Darbības Rīgā, Doma laukumā, 1991. gada 20. un 21. augustā pierādītas: ar liecinieces B.Jūrmalnieces liecību, ka naktī uz 1991. gada 20. augustu atradusies savā dzīvoklī, kura logi iziet uz Doma laukumu. Redzējusi, ka ap plkst. 4.50 Doma laukumā ieradušies bruņoti vīri un ar ieročiem devušies Radio nama virzienā, kuru apsargājuši cilvēki. Bijis dzirdams liels troksnis un šāvieni, kāds šāviens trāpījis liecinieces dzīvokļa logā, sabojāts arī spogulis un pašai ievainota roka.

Liecinieks Aivars Alsiņš liecināja, ka 1991. gada 21. augustā Doma laukumā ieradušies omonieši — atbraukuši ar bruņutransportieri un sākuši izklīdināt Doma laukumā sapulcējušos cilvēkus. Svieduši dūmu sveces, situši cilvēkus ar gumijas stekiem. Kāda sieviete tikusi notriekta zemē, un viņai kāds no omoniešiem iesitis. Arī viņam — A.Alsiņam vairākas reizes iesists ar steku pa galvu un nodarīti miesas bojājumi. Cilvēki spārdīti kājām, un, kā izriet no nopratināto liecinieku liecībām, no omoniešu izdarītajiem šāvieniem 1991. gada 20.–21. augusta naktī cietušas Doma laukuma apkārtējās celtnes — izsisti logi un nodarīti citi bojājumi;

— ar liecinieka A.Kļeščova liecību, ka 1991. gada 21. augustā saņēmuši sava komandiera Č.Mļiņņika pavēli doties uz Doma laukumu un izklīdināt tur sapulcējušos cilvēkus. Nācies pielietot fizisku spēku. Laukumu atstājuši pēc Č.Mļiņņika pavēles.

Tādējādi ir pierādīts, ka A.Rubiks, apzinoties 1991. gada 18. augustā sazvērestības ceļā izveidotās PSRS Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas (VĀSK) antikonstitucionālo darbību raksturu, atbalstīja šo darbību, kas bija vērsta uz likumīgās valsts varas vardarbīgu gāšanu arī Latvijas Republikā. Šai nolūkā A.Rubiks, zinot, ka Latvijas Republikas Augstākā padome un tās izveidotā valdība pilnīgi pārvalda stāvokli valstī, veica iepriekš minētā organizatoriskā rakstura pasākumus kopīgas rīcības saskaņošanai un koordinēšanai ar sazvērestības atbalstītājiem Latvijā un līdz ar to veicināja Rīgas OMON vienības un Baltijas kara apgabala apakšvienību bruņotās akcijas, kuru rezultātā tika ieņemti iepriekš minētie valsts varas un pārvaldes objekti, ilgāku laiku traucēts to darbs, pazemoti cilvēki, nodarīts ievērojams kaitējums Latvijas valstij.

Atzīstot, ka tiesas izmeklēšanā neapstiprinājās A.Rubika sadarbība ar vienu no PSRS Bruņoto spēku karavīru sabiedriski politiskajām organizācijām — ar Baltijas karavīru savienību, prokurors atteicās apsūdzēt viņu par sadarbību ar šo organizāciju. Tajā pat laikā, atzīstot, ka tiesas izmeklēšanā apstiprinājusies atsevišķu miltārpersonu aktīvā iesaistīšanās Latvijai naidīgā grupējuma darbībā, prokurors visās apsūdzības epizodēs, kurās ir runa par šī grupējuma izveidošanu un darbību, sašaurinot grupējuma loku, formulēja to kā Latvijas neatkarībai naidīgu sabiedriski politisko organizāciju, Rīgas OMON un atsevišķu PSRS militārpersonu grupējumu.

Tiesa, pārbaudot tiesas izmeklēšanā attiecīgus dokumentus un nopratinot lieciniekus, atzīst šādu formulējumu par precīzāku, ievērojot, ka ar to netiek pārkāptas Latvijas KP 255. panta robežas.

Atzīstot, ka A.Rubiks sava nodoma realizēšanai izmantojis tādus masu informācijas līdzekļus kā laikraksts “Cīņa”, “Sovetskaja Latvija”, “Novostji Rigi”, “Jūrmalas Rīts”, raidstacija “Sadraudzība”, prokurors tiesā atzina, ka tie neatradušies tiešā LKP CK pakļautībā, un, mīkstinot apsūdzību, informēja tiesu, ka uzskata šos masu informācijas līdzekļus par LKP CK ietekmē esošiem.

Attiecībā par raidstaciju “Sadraudzība” tiesā atzīmē, ka formāli tā tiešām atradās ADKP pakļautībā, bet faktiski, kā konstatēts spriedumā, novērtējot tiesas izmeklēšanas materiālus, to visā pilnībā izmantoja LKP CK, nosakot un apmaksājot tās darbinieku štatus, viņu amatalgas un koriģējot tās darbības virzienus.

Prokurors tiesā, uzskatot par pierādītu, ka A.Rubiks gan morāli, gan materiāli atbalstījis Rīgas OMON vienību, tajā skaitā nododot tās rīcībā 5 automašīnas, atzina, ka tiesas izmeklēšanā neesot apstiprinājies, ka tieši šīs automašīnas tikušas izmantotas uzbrukumiem muitas posteņiem. Prokurors arī atzina, ka tiesas izmeklēšanā neesot apstiprinājies fakts, ka A.Rubiks būtu vienojies ar BKA vadību par tiešu sakaru ierīkošanu ar OMON bāzi — to neapstiprinot tiesā iegūtie pierādījumi, tādēļ prokurors lūdza tiesu šajā daļā A.Rubika apsūdzību sašaurināt un atzīt, ka A.Rubiks tikai akceptējis īpašu sakaru ierīkošanu, šim mērķim domātā telefona aparāta uzstādīšanu savā pieņemamā istabā.

Tiesas izmeklēšanā neesot apstiprinājies apsūdzībā izteiktais apgalvojums, ka “Aicinājuma PSRS prezidentam M.Gorbačovam” izstrādāšanu un apspriešanu A.Rubiks organizēja grupā ar O.Potreki, to ievērojot, prokurors lūdza tiesu šajā daļā apsūdzību precizēt.

Tiesas izmeklēšanā neesot izdevies pierādīt kā neapšaubāmu faktu A.Rubika publisko paziņojumu 1991.gada 13.janvārī LKP CK X plēnumā, ka bijis uz tikšanos un saņēmis atbalstu no PSRS uzticīgiem spēkiem, tāpēc no apsūdzības izslēdzams apgalvojums, ka pirms minētā plēnuma A.Rubiks “koordinējis un saskaņojis savu un LKP CK rīcību ar citu reģionu partijas un militāro vienību struktūrām”.

Tiesas izmeklēšanā apsūdzības puse KPK 243.panta kārtībā nestādīja mērķi detalizēti pārbaudīt OMON uzbrukuma rezultātā nodarīto zaudējumu precīzus apjomus un lūdza izslēgt apsūdzības norādi uz nozagto vai sabojāto lietu uzskaitījumu un zaudējumu konstatējumu naudas izteiksmē.

Attiecībā par tikšanos 1991.gada 19.augustā pie Baltijas kara apgabala pavēlnieka F.Kuzmina tiesas izmeklēšanā neesot apstiprinājies apsūdzības apgalvojums par to, ka, pirmkārt, F.Kuzmins uzdevis V.Vakaram un A.Vodopjanovam uzstāties biroja apvienotajā sēdē un, otrkārt, ka šajā tikšanās laikā tikusi panākta vienošanās par helikopteru izmantošanu skrejlapu izplatīšanai, bet K.Ģērķi sadarbības koordinēšanai A.Rubiks ticis norīkojis jau agrāk, tikšanās laikā par to informējot F.Kuzminu.

Pievēršoties O.Potreki apsūdzības vērtējumam pēc tiesas izmeklēšanas materiāliem, prokurors konstatēja, ka tiesas izmeklēšanā pārbaudītie pierādījumi ir nepietiekami, lai vienlaicīgi varētu tikt izdarīts secinājums, ka līdz “Aicinājuma PSRS prezidentam M.Gorbačovam” parakstīšanai 1990.gada sākumā tiesājamam O.Potreki būtu bijis nodoms vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas likumīgo varu.

Par to neliecinot arī O.Potreki darbība šajā periodā, tas ir, neesot apstiprinājuma, ka viņš būtu tieši saistīts ar strādnieku vienību veidošanu, ar Savienības līguma noslēgšanas uzurpēšanu, ar atbalsta organizēšanu OMON vienībai, tātad arī tām darbībām, kas šajā periodā raksturo A.Rubika patieso nodomu.

Tāpēc pēc prokurora ieskata no O.Potreki inkriminētā noziedzīgās darbības perioda izslēdzams laiks no 1990.gada 14.maija līdz 1990.gada decembra sākumam (līdz aicinājuma parakstīšanai par prezidenta pārvaldes ieviešanu). No tā izrietot, ka no O.Potreki apsūdzības izslēdzamas arī visas šajā laika periodā inkriminētās darbības, kā arī atsauce uz to, ka viņš darbojies kā PSRS un Latvijas Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizsargāšanas komitejas priekšsēdētāja vietnieks, jo uz nozieguma izdarīšanas laiku šī organizācija jau bijusi pārdēvēta par VSGK. Pierādījumu analīze pēc prokurora ieskata dodot pamatu sašaurināt O.Potreki apsūdzību daļā par “Aicinājuma PSRS prezidentam M.Gorbačovam” par prezidenta pārvaldes ieviešanu izgatavošanu, atzīstot par pierādītu tikai to, ka viņš ir iepazinies un parakstījis šī aicinājuma abus variantus.

Saskaņā ar A.Rubikam celto apsūdzību pēc prokurora ieskata precizējama O.Potreki apsūdzība par 1991.gada 15.janvāra mītiņa vadīšanu, atzīstot, ka to organizējis A.Rubiks, nevis VSGK, ADKP un RSK. Tāpat esot jāprecizē, ka mītiņa rezultātā RSK izplatīja paziņojumu, ka varas pāriešanu VSGK rokās atzinušas lēmumā minētās organizācijas.

Pēc tiem pašiem motīviem kā daļā par A.Rubikam inkriminēto apsūdzību, arī tiesājamā O.Potreki apsūdzībā grozāma redakcija visās epizodēs par OMON vienības uzbrukumiem, izslēdzot no tām seku detalizētu uzskaitījumu un novērtējumu naudas izteiksmē.

Tiesa, ievērojot KPK 243.panta nosacījumus un to, ka prokurors tiesā atteicās uzturēt apsūdzību minētajās epizodēs un atsevišķu apsūdzības faktu izklāstu detaļās, izslēdz tās no apsūdzības.

Tādējādi A.Rubika un O.Potreki vaina tādu darbību izdarīšanā, kuras bija vērstas uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu spriedumā konstatētajos apstākļos un apjomā, kādā katrs tās izdarījis, ir pierādīta un viņi par to ir sodāmi.

Saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās padomes 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 6.pantu līdz valsts neatkarības de facto atjaunošanai varēja tikt piemērotas Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citi likumdošanas akti, kas minētās deklarācijas pieņemšanas brīdī darbojās Latvijas teritorijā, ciktāl tie nebija pretrunā ar Satversmes pantiem, kas grozāmi tikai tautas nobalsošanas ceļā, tajā skaitā ar Satversmes 1. un 2.pantu.

Deklarācijas pieņemšanas brīdī Latvijas teritorijā darbojās Latvijas PSR KK 59.pants, kura redakcijas noslēguma teksts “kā arī par sazvērestību nolūkā sagrābt valsts varu” aizsargāja un varēja aizsargāt tikai valsts varu Latvijā, t.i., tas nebija pretrunā ar Latvijas Satversmes minētajiem pantiem.

Tiesājamiem inkriminētās darbības bija krimināli sodāmas gan līdz 1991.gada 22.augustam, gan pēc tam, tikai nedaudz atšķirīgi formulētas — vienā gadījumā kā vardarbība nolūkā sagrābt valsts varu, otrā darbība, kas vērsta uz vardarbīgu valsts varas gāšanu. Tā kā Latvijas KK 59.panta (1991.gada 22.augusta redakcijā) sankcijā nav paredzēts nāves sods, t.i., tā ir mīkstāka par KK 59.panta iepriekšējās redakcijas sankciju, tad tam ir atpakaļejošs spēks saskaņā ar KK 6.panta 2.daļas nosacījumiem, kā to arī izskaidro Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija 1992.gada 26.marta lēmums “Par Latvijas Kriminālkodeksa 59.panta piemērošanu”, kurā teikts: “Izskaidrot, ka saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās padomes 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 6.pantu Latvijas Republika nevar uzņemties pildīt tiesību normas, kas nosaka citu valstu likumīgo interešu aizsardzību, ja par tādu sadarbību nav noslēgts starpvalstu līgums.” Līdz ar to laika posmā no 1990.gada 4.maija līdz 1991.gada 22.augustam bija spēkā un tika piemērota tikai tā Latvijas PSR Kriminālkodeksa 59.panta dispozīcijas daļa, kas nosaka atbildību par sazvērestību sagrābt varu, jo nozieguma objekts bija Latvijas Republika.

Kriminālkodeksa 59.panta minētā dispozīcijas daļa, nemainot tās būtību, bet izsakot to citā redakcijā, ar Latvijas Republikas 1991.gada 22.augusta likumu ir iekļauta Latvijas PSR (Latvijas) Kriminālkodeksa 59.pantā, tāpēc darbības, kuras vērstas uz valsts varas gāšanas un kuras notikušas pēc 1990.gada 4.maija, kvalificējamas pēc Latvijas Kriminālkodeksa 59.panta Latvijas Republikas 1991.gada 22.augusta likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Kriminālkodeksā un Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā” redakcijā (4.sēj. 76.1.lpp.).

Tādējādi Alfrēds Rubiks un Ojārs Potreki ir sodāmi pēc Latvijas KK 59.panta (1991.gada 22.augusta redakcijā).

Nosakot sodu tiesājamiem, Krimināllietu tiesas kolēģija, vadīdamās no tiesiskās apziņas, ņem vērā izdarītā nozieguma raksturu un tā bīstamības pakāpi, vainīgo personības un atbildību mīkstinošos un pastiprinošos lietas apstākļus.

Izraugoties sodu Alfrēdam Rubikam, Krimināllietu tiesas kolēģija ņem vērā izdarīto noziedzīgo darbību raksturu un smagumu, vecumu (viņš ir gandrīz 60 gadus vecs) un viņa veselības stāvokli. Ņemot vērā šos apstākļus, tiesa atzina par iespējamu piemērot viņam Latvijas KK 41.panta nosacījumus.

Izraugoties sodu Ojāram Potreki, Krimināllietu tiesas kolēģija ņem vērā izdarītā nozieguma raksturu un tā bīstamību. Ievērojot, ka viņa atbildības pakāpe nodarījumā ir salīdzinoši mazāka, Krimināllietu tiesas kolēģija atzina par iespējamu piemērot viņam Latvijas KK 41. un 42.panta nosacījumus un notiesāt viņu nosacīti.

 Ievērojot teikto, vadoties pēc Latvijas KK 299.-300.panta,

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

nosprieda:

 Atzīt Alfrēdu Pētera d. Rubiku par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kāds paredzēts Latvijas KK 59.pantā un, piemērojot KK 41.panta nosacījumus, sodīt viņu ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem, konfiscējot mantu.

Drošības līdzekli atstāt apcietinājumu un saskaņā ar Latvijas KK 44.panta nosacījumiem soda izciešanu Alfrēdam Pētera d. Rubikam skaitīt no 1991.gada 23.augusta. Soda izciešanu uzsākt slēgta tipa cietuma zemākajā režīma pakāpē.

Atzīt Ojāru Dmitrija d. Potreki par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kāds paredzēts Latvijas KK 59.pantā un, piemērojot KK 41.pantu, sodīt viņu ar brīvības atņemšanu uz 3 (trīs) gadiem. Piemērojot KK 42.pantu, sodu Ojāram Dmitrija d. Potreki noteikt nosacīti ar pārbaudes laiku uz 4 (četriem) gadiem.

Piedzīt no Alfrēda Pētera d. Rubika par labu valstij 14 (četrpadsmit) latu un 81 santīmu tiesas izdevumus un no Ojāra Dmitrija d. Potreki tiesas izdevumus — 14 (četrpadsmit) latus.

Saskaņā ar Latvijas KPK 66.panta nosacījumiem lietiskos pierādījumus — telefona aparātu “TA-57”, magnetafona lentes 46 gab. un 4 kompaktkasetes, kā arī 8 videokasetes saskaņā ar apsūdzības rakstam pievienoto pielikumu nr.2, kā arī 392 gab. dokumentus, kas norādīti apsūdzības rakstam pievienotajā pielikumā nr.1, glabāt pie lietas. Pie lietas glabāt arī 22 aploksnes ar dažādiem lietai pievienotajiem dokumentiem.

Spriedumu var pārsūdzēt un prokurors par to var iesniegt kasācijas protestu 7 (septiņu) dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā.

Priekšsēdētājs F.Jaunbelzējs

Piesēdētāji A.Skudra

I.Čepuks

Šī sprieduma teksts viss kopumā — arī Latvijas Tiesnešu biedrības izdevuma “Juristu Žurnāls” jaunākajā, 4.burtnīcā, kam drīzumā jāiznāk no tipogrāfijas.

“JŽ”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!