• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latvijas valsti un inteliģenci. Latvijas inteliģences sanāksmē sestdien, 23.septembrī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.09.1995., Nr. 146 https://www.vestnesis.lv/ta/id/36897

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par zemi un īpašumu Latvijā un Eiropas jaunajās valstīs

Vēl šajā numurā

26.09.1995., Nr. 146

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Latvijas valsti un inteliģenci

Latvijas inteli ģ ences san ā ksm ē sestdien, 23.septembrī

Sanāksmes prezidijā (no kreisās):Andrejs Požarnovs, Pēteris Pētersons, Jānis Škapars, Juris Kalniņš, Māris Baltiņš.

Foto: Uldis P ā že

Rīgas Latviešu biedrības namā notika šī Latvijas inteliģences sanāksme, kuras dalībnieku radošās domas ievirzi noteica sasāpējušie valsts varas un inteliģences attiecību jautājumi, kas koncentrētā formā tika izteikti pasākuma tematā — “Vara un inteliģence. Manipulācija ar cilvēku mūsdienu Latvijā” . Latvijas inteliģences pārstāvju sanāksmē piedalījās arī atsevišķi valdības locekļi un Saeimas deputāti. Runu (kuras teksta nav “LV” redakcijas rīcībā) teica Ministru prezidents Māris Gailis.

Sanāksmi atklāja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

 

akadēmiķis

Tālis Millers:

“Latviešiem ir tāds paradums — ja ir darāms liels un nopietns darbs, tad visi sanāk kopā un strādā, kamēr darbs ir padarīts. Tāds vēsturisks brīdis bija pirms septiņiem gadiem, kad visa Latvijas inteliģence risināja jautājumu, kā Latvijai atgūt zudušo brīvību. Tad sākās Atmoda. Tagad, vairākus gadus pēc Atmodas pamatjautājuma atrisināšanas, izvirzās jauna, visai sabiedrībai ļoti aktuāla problēma: kurp eji, Latvija?”

 

Savas uzrunas turpinājumā akadēmiķis ar faktiem pamatoja nepieciešamību radīt jaunu modeli, kas veicinātu tautsaimniecības attīstību, un šajā modelī būtu paredzēta vieta arī inteliģencei.

Sanāksmē ziņojumus nolasīja Raita Karnīte, ZA Ekonomikas institūta direktore, — “Inteliģence un ekonomika”; Jānis Škapars, Latvijas Jaunrades fonda valdes priekšsēdētājs, — “Vara un kultūra”; Pēteris Pētersons, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, — “Latviešu inteliģence, kurp ej?” ( Skat. atsevišķi — 4.lpp. ); Juris Kalniņš, Latvijas Zinātnieku savienības priekšsēdētājs, — “Manipulācija ar cilvēku mūsdienu Latvijā” un citi ziņotāji. Visi runātāji pauda uztraukumu par stāvokli Latvijā kopumā un inteliģencē, tās noskaņojumā atsevišķi.

 

Ekonomiste

Raita Karnīte:

“ Ir iestājusies stagnācija, kas visam reformu procesam Latvijā ir ļoti bīstama. Pētījumi liecina, ka Latvijas ekonomisko attīstību kavē valsts institucionālās bāzes vājums.”

Ārsts

Jānis Strazdiņš:

“Inteliģence gaida un gaida, kad kāds viņai dos signālu sākt aktīvi darboties. Nav jāgaida, — pašiem jārunā un jācīnās par savu vietu sabiedrības norisēs. Nedrīkst pieļaut, ka valdība neuzklausa ekspertus un nerēķinās ar inteliģences viedokli. Mēs nedrīkstam pieļaut valdības nekompetentu rīcību.”

 

Fiziķis

Juris Kalniņš:

“Kā mums attīstīties? Mēs varam veidot savas sabiedriskās organizācijas, bet kā šo organizāciju izvirzītās rezolūcijas dabūt varas gaiteņos? Inteliģencei ir jāvirza savi pārstāvji Saeimā un valdībā. Ar to vien, ka nodarbosimies ar masu izglītošanu, mēs savas un arī valsts problēmas neatrisināsim.”

 

Tautsaimnieks

Ervids Grinovskis:

“Mēs dzīvojam politiskā hameleonisma laikā. Šīs nelaimes cēloņi meklējami morāles jomā. Mums jāpārvērtē ekonomiskās politikas metodoloģija, kuras pamats šobrīd ir absolūtais liberālisms.”

 

Jurists

Juris Bojārs:

“Es jums varu godīgi pateikt, ka tie, kas piedalījās Tautas frontes organizēšanā, tiešām bija augstas klases intelektuāļi. Kur viņi ir tagad? Vai kāds vispār ir pielaists varas tuvumā? Man grib iestāstīt, ka viņi neesot profesionāli politiķi. Un tad es jautāju: kuri tad ir tie profesionālie politiķi? Jūs? Man atbild — mēs toties esam veiksmīgi menedžeri. Viņu “veiksmīgo” darbību mēs redzam visi — Latvija ir pārvērsta par prēriju!”

 

Ārsts

Valdis Zatlers:

“Jāsāk ar nākotnes skolotāju sagatavošanu, lai izaugtu zinošu skolēnu un pēc tam arī studentu paaudze. Lai veidotos inteliģentu profesionāļu paaudze. Inteliģences misija ir radīt sabiedrībā inteliģentu cilvēku slāni, kas ir nācijas pamats. Šodien katram inteliģentam ir jāaktivizējas un jāsāk ar jautājumu sev: “Ko es pats varu darīt Latvijas labā?””

 

Rakstnieks

Miervaldis Birze:

“Latvijas kultūru apdraud valdošās oligarhijas pragmatisms — ārzemju kultūra Latvijai iznākot lētāk. Acīmredzot mums neklājas vēl tik slikti, ka drīz varētu iet labāk.”

 

Bioķīmiķis

Elmārs Grēns:

“Trešās Atmodas uzdevums bija pamodināt tautu, tagad — neļaut tai aizmigt. Lai tauta nenovērstos no Atmodas uzdevumiem un iecerēm, lai iesāktais process nenoslīktu apātijā, bet attīstītos, šodien ir svarīgi apvienot radošās inteliģences, tehniskās un komerciālās inteliģences spēkus.”

 

Saeimas deputāts

Māris Grīnblats:

“Kādēļ šodien ir aktuāla pretruna starp inteliģenci un varu? Pirmkārt, tā īpašā loma, ko spēlēja inteliģence 1988.gadā, radošo savienību plēnuma laikā, un tās nozīmes kritums pašreiz. Kāpēc tas tā ir noticis? Otrkārt, padomju laikā — vai nu tas bija labi vai slikti — inteliģencei bija ierādīta vieta un sfēra, kurā tā daudzmaz drīkstēja un varēja rīkoties, protams, ievērojot spēles noteikumus. Turpretim šobrīd Latvijā nav politiska spēka, kas inteliģencei šo vietu ierādītu. Un tāpēc aktuāls ir jautājums, vai mūsu labākajiem māksliniekiem, zinātniekiem un citiem dažādu inteliģences slāņu pārstāvjiem vajadzētu kļūt par politiķiem. Tāpat aktuāls ir jautājums: vai inteliģencei nostāties opozīcijā esošai varai, vai kļūt par tās mūžīgo kalpu?”

 

Filozofs

Vilnis Zariņš:

“Latvijas atbrīvošanas cīņā priekšgalā gāja trīs spēki: vecie cilvēki, zemniecība un inteliģence. Un tieši pret šiem slāņiem šodien tiek vērsti valdošo aprindu visniknākie žņaugi: vecie cilvēki tiek mērdēti badā ar izsmiekla vērtām pensijām, kas patiesībā nav pensijas, bet kaut kādi nožēlojami pabalsti; zemniecība, kas aizstāvēja valsts neatkarību barikādēs un bija gatava — ja tas kļūtu nepieciešams — cīnīties ar ieročiem rokās, tiek izputināta; un inteliģence... — te nu mēs esam.

Iedomāties, ka mēs ar skaistiem vārdiem varētu pārliecināt kādu, ir ļoti jauki, bet tas ir tas pats, kas pierunāt kanibālu pāriet uz veģetārismu. Neaizmirsīsim, ka uzņēmēju kapitāla lielākā daļa — apmēram 80 procenti — atrodas Latvijas valstij, latviešu tautai un kultūrai nelojāla un dažkārt atklāti neidīga spēka rokās. Un, kaut gan varas iestādes, tā viena piramīda, bija it kā atklāti vēlētas, tā otrā, tā ekonomiskā piramīda, spēj ar korupcijas palīdzību ietekmēt pirmo piramīdu. Vai tas tagad jau izdodas vai neizdodas? — es lāga neprotu spriest. Bet par to ir daudz jādomā. Un rezultāti nu ir tādi, ka tomēr daudzos, tajos labākajos gadījumos, sabiedrības virsotnēs izvirzās sulaiņa tipa cilvēki, bet sliktākajos gadījumos — sabiedrības padibenes. Ar sulaiņa tipa cilvēkiem vēl var runāt, jo viņiem piemīt bailes zaudēt sulaiņa amatu, bet ar sabiedrības padibenēm ir daudz grūtāk. To mēs redzam šajā vēlēšanu kampaņā.”

 

Sanāksmes gaitā runāja arī rakstniece Māra Svīre, kas izvirzīja ideju par inteliģentu partijas dibināšanu kā vienīgo reālo iespēju inteliģencei teikt savu vārdu sabiedrības nākotnes veidošanā; Andrejs Mūrnieks — Latvijas Pedagogu domes priekšsēdētājs, kas rosināja valdībai vairāk rēķināties ar ekspertu slēdzieniem lēmumu pieņemšanā un kā galveno izglītības sistēmas normālai funkcionēšanai izvirzīja prasību pēc stabilitātes — kārtējās pārmaiņas var tikai postīt to, kas palicis pāri; Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis, kas brīdināja, ka “mēs nedrīkstam paši sevi padarīt līdzīgus tiem, pret kuriem vēl nesen cīnījāmies”; Tālavs Jundzis, kas aicināja inteliģencei aktīvāk iekļauties varas struktūrās, jo “mēs esam izpildījuši tikai vienu pirms septiņiem gadiem izvirzīto uzdevumu; vēl neatrisināti palikuši jautājumi par garīguma atgriešanu tautai un pārticības radīšanu valstī”. Savas domas pauda Ābrams Kļockins, Māris Baltiņš, Māris Miķelsons, Jānis Eisaks, Valda Bērziņa, Rihards Pīks, Arvīds Krievs, Andris Briņķis, Guntis Kalme, Vilnis Zaķis un citi.

Noklausoties Latvijas inteliģences sanāksmes dalībnieku vairāk nekā astoņas stundas ilgos meklējumus, lai rastu atbildi jautājumam “Kurp eji, Latvija?”, varēja secināt, ka sanāksmes lielākā daļa ir par aktīvu līdzdalību Latvijas valsts attīstības procesos: proti, inteliģencei jāuzsāk aktīva cīņa par savu vietu valsts varas un pārvaldes struktūrās. Un ne tikai — katram ir jādod sev atbilde: ko pats personiski esi izdarījis Latvijas uzplauksmei?

Sanāksme pieņēma “Aicinājumu Saeimai, valdībai, politiskajām partijām” un virkni rezolūciju valdībai.

Tā Latvijas inteliģence atkal ir aktivizējusies. Par to liecināja ne vien šī sanāksme, bet arī 15.septembrī nodibinātā Latvijas Inteliģences apvienība, kuras apņēmību pauž jaunās organizācijas Statūti ( skat. 8.lpp. ).

“Latvijas Vēstnesis” iespēju robežās arī turpmāk paredzējis nepastarpinātā veidā atgriezties pie citām šajā sanāksmē izteiktajām domām.

Vairis Ozols,
“LV” nozares redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!