Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Rīga... un Rīgas Tehniskā universitāte. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.08.2001., Nr. 117 https://www.vestnesis.lv/ta/id/33474

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Teātra pilsēta un tās Eiropas atbalsis

Vēl šajā numurā

10.08.2001., Nr. 117

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Rīga … un Rīgas Tehniskā universitāte

1862. gada 14. oktobrī darbu uzsāka Rīgas Politehnikums ( Riga Polytechnikum ). 1896. gadā to pārveidoja par Krievijas impērijas oficiālu augstskolu — Rīgas Politehnisko institūtu. 1919. gada 28. septembrī oficiāli tika atklāta Latvijas augstskola, vēlākā Latvijas Universitāte, kas apvienoja tehniskās, dabas un humanitārās zinātnes.

Uz Latvijas Valsts universitātes bāzes 1958. gadā no jauna tika izveidots Rīgas Politehniskais institūts.

Rīgas Politehniskais institūts savu pašreizējo nosaukumu — Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) — ieguva 1990. gada 19. martā. 2000./2001. mācību gadā RTU mācās 13 190 studentu.

Foto: Gvido Kajons

KNETS.JPG (27619 BYTES) Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts:

"Te ir tapuši labākie Rīgas cēlāji"

— Iepazīstoties ar jūsu dzīves gājumu, nākas secināt, ka no visiem vienpadsmit Latvijas vecākās augstskolas — Rīgas Politehnikuma — Rīgas Politehniskā institūta — Rīgas Tehniskās universitātes — rektoriem jums vienīgajam augstskolas beigšanas diplomu izdevis RPI. Vēl tikai Pauls Valdens ir vecā Politehnikuma absolvents tajā tālajā 1888. gadā. Vai jūs jūtaties kā Paula Valdena mantinieks?

— Tas būtu tā kā mazliet par tālu ņemts. Vispirms jau es esmu Egona Lavendeļa, kas bija rektors 14 gadus, darbības mantinieks. Viņa laikā Rīgas Politehniskais institūts (RPI) 1990. gadā pārtapa par Rīgas Tehnisko universitāti. Savukārt Egons Lavendelis 1985. gadā RPI mantoja no leģendārā Aleksandra Veisa, viņš bija RPI rektors 22 gadus un sekmīgi pilnveidoja mūsu augstskolu, kura 2002.gadā varēs atskatīties uz savu 140. dzimšanas dienu. Pauls Valdens bija RPI rektors divus posmus: no 1902. līdz 1906. gadam un 1917. — 1918. gadā, kad institūts atradās evakuācijā Maskavā, bet laboratoriju iekārtas un bibliotēka — Iekškrievijā, no kurienes Latvijā tā arī neatgriezās. Tā bija tāda nīkšana, kas 1918. gadā beidzās, daļai mācībspēku atgriežoties Rīgā. 1919. gadā uz RPI bāzes tika nodibināta tagadējā Latvijas Universitāte, kas iekļāva savā sastāvā visas Rīgas Politehniskā institūta fakultātes, pievienojot tām arī vairākas jaunas. Pats svarīgākais — pirmo reizi Latvijā augstāko izglītību varēja iegūt, studējot latviešu valodā..

Tēlaini izsakoties — 40 gadus bijām laulībā ar Latvijas Universitāti, pieņemot "sievas" vārdu. Taču Paulu Valdenu atceramies mazāk kā rektoru, kas 1919. gadā, negribēdams palikt jaunās Latvijas Universitātes vadībā, emigrēja uz Vāciju, bet gan kā izcilu ķīmiķi ar pasaules vārdu un slavu. Tādu gan politehniķu studentu, gan profesoru vidū nav mazums, par viņiem rakstītas grāmatas, viņi pieminēti enciklopēdijās un zinātnes vēstures sējumos. Piemēram, Vilhelms Ostvalds, vienīgais Baltijas dēls, kurš kļuvis par Nobela prēmijas laureātu un kuram 2001. gada vasarā ar farmaceitiskās firmas "Grindeks" gādību Vērmaņdārza malā uzstādīts piemineklis. Vilhelms Ostvalds par Rīgas Politehnikuma ķīmijas katedras un ķīmijas laboratorijas vadītāju kļuva 28 gadu (!) vecumā vai jaunumā. Rīdzinieks, studējis Tartu universitātē fiziku un ķīmiju, tobrīd jau vairāku darbu autors fizikālajā ķīmijā. Pateicoties viņa enerģijai, Politehnikuma ēka Raiņa bulvārī tika pie jauna laboratoriju spārna Inženieru ielā, pie viņa te pusgadu stažējās vēlākais Nobela prēmijas laureāts zviedrs Svante Arrēniuss. Žēl, ka Nobela prēmija V. Ostvaldu sasniedza tad, kad viņš jau bija pārcēlies uz Leipcigas universitāti.

— Simt gadus no sava pastāvēšanas laika augstskola ir saukusies Rīgas vārdā, tā Rīgai bija akūti nepieciešama pirms 140 gadiem un ir nepieciešama tagad.

— Nekas jau nerodas bez iemesla. 19. gadsimta nogalē Rīga bija trešā industriāli attīstītākā pilsēta Krievijas impērijā pēc Sanktpēterburgas un Maskavas. Rīgas pilsētas Biržas komiteja, kura kopā ar citām organizācijām nodibināja Rīgas Politehnikumu pēc tālaika modernāko augstāko tehnisko skolu Cīrihē (Šveice) un Karlsruē (Vācija) parauga, pamatoja tās nepieciešamību ar "tādu personu izglītošanu, kas sevi paredz saistīt ar rūpniecību visos tās veidos". Arī pirmie mācībspēki ieradās no Šveices un Vācijas. Tā bija pirmā daudznozaru tehniskā, tātad — politehniskā — augstskola Krievijā un trešā augstskola Baltijā vispār — pēc Viļņas universitātes un Tērbatas (Tartu) universitātes. Politehnikumā uzņēma tikai vīriešus, mācību valoda bija vācu. Tā bija privāta augstskola, kuras statūtus 1861. gadā apstiprināja Krievijas cars Aleksandrs II. Tomēr šīs privātās augstskolas beidzēji formāli nevarēja būt Krievijas valsts ierēdņi. 1896. gadā Rīgas Politehnikumam tika mainīts statuss, un tas kļuva par oficiālu valsts augstskolu — Rīgas Politehnisko institūtu ar krievu mācībvalodu. Nu institūtam bija noteiktas tādas pašas tiesības kā citām Krievijas augstskolām, taču līdz Pirmajam pasaules karam RPI saglabāja savu specifisko autonomiju — tā bija vienīgā augstskola Krievijā, kurā profesorus un direktoru (rektoru) ievēlēja institūta padome, nevis iecēla ministrija un kur mācības notika pēc priekšmetu, nevis kursu sistēmas.

— Kādas specialitātes toreiz apguva? Pēc tām varētu spriest par tā laika saimniecības līmeni.

— Iesākumā bija Inženieru, Ķīmijas, Lauksaimniecības, Mehānikas, Tirdzniecības un Arhitektūras nodaļas. Tādas bija dzīves prasības. Attīstījās rūpniecība, modernizējās lauksaimniecība, tika būvētas jaunas dzelzceļa līnijas. Arī Rīga strauji būvējās. Visur bija vajadzīgi speciālisti. Un tādi tapa Rīgas Politehniskajā institūtā. Otrs Rīgas industrializācijas bums sākās pēc Otrā pasaules kara, Latvijai atkal atrodoties Krievijas impērijā, kas tagad saucās Padomju Savienība. Sākās industrializācijas kurss ar masveidīgu darbaspēka ievešanu. Universitāte nespēja nodrošināt vajadzīgo inženieru skaitu, un 1958. gadā no tās tika atdalītas visas tehniskās fakultātes un atjaunots Rīgas Politehniskais institūts ar savu iepriekšējo nosaukumu.

— Notika laulības šķiršana?

— Varētu teikt arī tā. Institūtā darbu sāka Celtniecības, Elektroenerģijas, Ķīmijas, Mehānikas un Neklātienes fakultāte. Gadu gaitā atbilstoši augošajām prasībām tika izveidotas Automātikas un skaitļošanas tehnikas, Aparātbūves un automatizācijas, Radiotehnikas un sakaru, Inženierekonomikas fakultātes.

— Te jau katrai fakultātei var pierakstīt klāt virkni mūsu bijušo tautsaimniecības "flagmaņu": "VEF", "Alfa", "Radiotehnika", RER, Dīzeļu rūpnīca, slēgtās un pusslēgtās "kastītes"... Katrai rūpnīcai bija savi konstruktoru biroji, par nozaru konstruktoru birojiem un institūtiem nerunājot. Tur inženieri varēja izvērsties. Toreiz Politehniskais institūts ar saviem 17 tūkstošiem studentu bija lielākā augstskola ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Bet arī tagad RTU ir pāri par 13 tūkstošiem studentu, kaut rūpniecības Latvijā tikpat kā nav. Kā to izskaidrot?

— Laikam esam laikus ķērušies pie Politehniskā institūta pārstrukturēšanas, kas zināmā mērā turpinās vēl tagad. Pirmsākumos Rīgas Politehnikums ņēma paraugu no tolaik vismodernākajām tehniskajām augstskolām Eiropā. Jau kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma notiek modernizācija, lai pārietu uz jaunām, universitātes tipa studijām. Tāpēc arī kļuvām par Rīgas Tehnisko universitāti. Pašreiz Aparātbūves un automatizācijas fakultāte ir apvienojusies ar Mehānikas un mašīnbūves fakultāti, izveidojot Transporta un mašīnzinību fakultāti, Radiotehnikas un sakaru fakultāte pārtapusi par Elektronikas un telekomunikāciju fakultāti, Ķīmijas tehnoloģijas fakultāte — par Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāti, Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāte — par Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāti. Ir Arhitektūras fakultāte un Būvniecības fakultāte. Tās visas ir studētgribošajiem ļoti pievilcīgas fakultātes ar labām perspektīvām. Mūsdienās Latvijai tāpat kā daudzām Eiropas valstīm visās tautsaimniecības jomās pietrūkst inženieru. Tādēļ mēs piedāvājam dažādas diferencētas iespējas — vai nu apgūt akadēmisko bakalaura un maģistra izglītību kādā no astoņām fakultātēm ar iespēju tālāk studēt arī doktorantūrā, vai izvēlēties profesionālās studijas. Bakalaura studijas nodrošina dziļāku profesijas teorētisko pamatu apguvi, savukārt profesionālo studiju mērķis ir izkopt inženierdarba iemaņas.

— Vai tie otrie studē īsāku laiku?

— Ne pārāk. Tiešās profesionālās studijas ilgst 4—4,5 gadus, bet, ja students pirmajos trijos gados ir ieguvis bakalaura grādu, tad viņš pēc tam vēl divus gadus var turpināt profesionālās studijas izvēlētajā virzienā. Šiem studentiem viss mācību laiks ir pieci gadi. Atbilstoši jaunajam Augstskolu likumam, mums tagad ir tiesības organizēt arī profesionālās bakalaura un profesionālās maģistra studijas. Tas atbilst Eiropas tendencei tuvināt akadēmiskās un profesionālās studijas. Eiropā tiek ieviests arī augstākās izglītības standarts, kas nosaka, ka vismaz viens no studiju semestriem jāpavada kādā ārvalstu augstskolā. Mēs saviem studentiem varam piedāvāt gan Vācijas Bundestāga praktikantu programmas studijas bakalauriem, kas norit sadarbībā ar Humbolta universitāti, gan Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta stipendijas, gan dažādas citādas iespējas studēt Dānijā, Zviedrijā, citās valstīs. Jaunums ir Dānijas piedāvājums uz Rīgas Tehniskās universitātes bāzes izveidot koledžu, kurā divus līdz trīs gadus studētu informācijas tehnoloģiju. Pagaidām dāņi vēl meklē naudu finansējumam, bet arī Latvijas valstij būs jāiegulda sava daļa. Daudz kopīgu sadarbības projektu ar ārzemēm ir mūsu pētniecības institūtiem. Šajos projektos aktīvi piedalās maģistranti un doktoranti.

— Četri vai pieci studiju gadi, un viss? Neviena humanitārā izglītība nav tādā mērā pakļauta pārmaiņām kā tehniskā, kur tehnoloģijas attīstās un pilnveidojas vai ik dienu.

— Mēs tā arī orientējam savus studentus. Studiju gadi viņiem iedod tikai sākuma zināšanas un zinību apgūšanas metodiku, tā sakot, atslēgu. Taču jāmācās viņiem būs visu mūžu. Te viņiem atkal var palīdzēt Tehniskā universitāte. Mums ir Tālmācības studiju centrs, kas izmanto modernās pasaules tālmācības pieredzi un tehnoloģijas. Centrs ir iesaistījies 14 starptautiskos projektos, kā attīstīt tālmācību.

— Vai jūsu beidzējiem ir motivācija mācīties visu mūžu, ja viņus gluži karstus raušus izrauj no augstskolas? Dažās fakultātēs ziņojumu stendi ir apkarināti ar darba piedāvājumiem, aicinot darbā ne tikai absolventus, bet jau studentus. Kā jaunietim vai jaunietei orientēties?

— Visu pie vietas noliek reālā prakse, konkurence, tas, vai cilvēks vēlas veidot karjeru vai ne. Lai mūsu beidzēji nebūtu kā gluži peldēt neprotoši kucēni, no 2001. gada RTU Humanitārajā institūtā darbojas Jauno speciālistu profesionālās karjeras atbalsta centrs. Tam ir divas funkcijas — sniegt atbalstu RTU beidzējiem veidot sekmīgu karjeru un veikt atlasi pēc darba devēja pieprasījuma. Konsultācijās ar psihologiem un citiem speciālistiem studenti apgūst darba meklēšanas taktiku, sagatavojas lietišķajām intervijām ar darba devēju, iemācās uzrakstīt savu CV , izveidot savu tēlu. Paredzēts, ka centrā būs vakanto darba vietu bāze, centrs palīdzēs Latvijas uzņēmumiem un organizācijām sagatavot personāla atlases konkursus, izmantojot savu jauno speciālistu bāzi. Tas, ka šāds centrs darbojas augstskolā, ir liela priekšrocība atšķirībā no dažādām darbā iekārtošanas firmām un citiem starpniekiem, kuriem nav tiešas saskarsmes ar studentiem un iespējas iegūt tik plašu, objektīvu un operatīvu informāciju.

— Kuras specialitātes studenti īpaši iecienījuši 2001. gadā, un vai jums ir kāds priekšstats par to, kādi speciālisti būs nepieciešami pēc pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem?

— Vienmēr ļoti iecienīta bijusi arhitekta specialitāte, šai nozarē mēs katru gadu uzņemam gan tikai 20 studentus par valsts līdzekļiem un vēl 10 studentus, kas savas mācības apmaksā paši. Ļoti populāri ir datorspeciālisti, kurus gatavo Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāte. Tagad tādi ir nepieciešami katrā firmā. Strauji pieaug pieprasījums pēc celtniecības inženieriem, jo būvēts tiek ļoti daudz. Vairs nav VEF, "Alfas" un citu radiotehnikas un elektronikas speciālistu noņēmēju, bet to vietā nācis "Lattelekom". Daudz speciālistu vajadzīgs elektronikas un telekomunikāciju sistēmu apkalpošanai — te mums ir sarežģījumi ar jaunu mācību spēku iesaisti. Populāra ir arī mūsu tradicionālā nozare — enerģētika. Vienu brīdi visās Latvijas augstskolās bija ļoti liels studentu pieplūdums ekonomikas fakultātēs, arī mūsu Inženierekonomikas fakultātē. Radās virkne jaunu ekonomikas un biznesa augstskolu, un nu jau tās sāk konkurēt savā starpā. Mēs piedāvājam bez tradicionālās ekonomikas mācīties arī biznesa vadību, arī starptautiskā biznesa un mazā uzņēmuma darbības vadību, fakultātes ietvaros darbojas muitas koledža, komerczinību koledža un ekonomikas koledža, kurās divu gadu laikā studenti iegūst ekonomista profesionālo augstāko izglītību. Tas, ka Latvijā ir "nojukušas" lielās ķīmijas rūpnīcas, atsaucas uz mūsu Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāti. Tai jāprot orientēties jaunajos apstākļos, tādēļ fakultātes beidzēji savu turpmāko darba dzīvi var saistīt ne tikai ar "Ventspils naftu", "Brocēniem" vai "Olainfarm", bet arī, piemēram, ar dokumentu, grāmatu un akmeņu, t. i., pieminekļu, restaurāciju, piemēram, Rīgas Doma, Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa restaurāciju. Lielu daudzveidību piedāvā Transporta un mašīnzinību fakultāte, kur tradicionāli ļoti populāra ir autotransporta nozare, bet kur var apgūt arī tādas interesantas profesijas kā amatniecība un dizains, aviācijas transports un dzelzceļa transports.

— Kādi speciālisti būs vajadzīgi pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem?

— Es neriskēšu nosaukt specialitātes. Pirms 20 gadiem, 1980. gadā, Ericsson firma sāka mobilo šūnu sakaru sistēmas izstrādi. Toreiz varēja tikai minēt, kādi speciālisti tuvākā vai tālākā nākotnē būs vajadzīgi. Informātikas uzplaukums, e—komercija, telemātika, multimediji — kas to visu var uzskaitīt! Varbūt būs vajadzīgi speciālisti kosmiskiem sakariem ar citām civilizācijām? Varbūt sakarā ar globālo sasilšanu un cilvēka darbības izraisītajām sekām būs nepieciešami klimata inženieri? Jau tagad mūsu ķīmiķi mācās attīrīt piesārņotu vidi, gan galvenokārt bijušos armijas poligonus un raķešu bāzes, bet ar laiku varbūt visa planēta būs jāglābj no piesārņojuma. Nevajadzētu patlaban minēt, kas viņš būs, bet saprast, kādam viņam jābūt. Vispirms, protams, jāprot un jāgrib nepārtraukti mācīties. Prast skaidri formulēt problēmu, atrast piemērotus kolēģus arī no citām nozarēm, strādāt komandā. Jābūt pietiekami izglītotam, lai spētu novērtēt, kā viņa šaurās, lokālās intereses un darbība atsaucas uz globāliem procesiem, kaut vai uz to pašu globālo sasilšanu. Apzināties savu atbildību. Labi orientēties savas nozares modernākajās metodēs, iekārtās, programmaturā. Viņam jābūt audzinātam savas nozares profesionālās ētikas kodeksa garā.

— Interesanti, ka jūs nosaucat ētiku. Bieži tehnokrātiem pārmet tieši ētikas trūkumu, visa pakļaušanu sausam, racionālam aprēķinam. Patīkami, ka Tehniskā universitāte domā arī par ētikas kategorijām, kopj senās tradīcijas un veido jaunas.

— Piemēram, mēs atjaunojām tradīciju piešķirt goda biedra nosaukumu. Līdz Pirmajam pasaules karam Rīgas Politehniskajā institūtā bija ievēlēti 10 goda biedri, starp tiem fizikālās ķīmijas zinātnē spožas virsotnes sasniegušais Vilhelms Ostvalds un globālā sasiluma autors Svante Arrēniuss. 2000. gada rudenī šim desmitam pirmoreiz pēc gandrīz 90 gadiem piepulcinājām vienpadsmito goda locekli — LZA prezidentu Jāni Stradiņu, izcilu zinātnieku, zinātnes vēsturnieku un zinātnes patriotu. Saņemot RTU goda biedra diplomu nr. 1 (11), akadēmiķis J. Stradiņš teica, ka cilvēki ar amerikānisku domāšanas veidu nenovērtē vēsturiskās tradīcijas, bet Eiropas zinātne balstās uz tradīcijām, tās savienojot ar modernizāciju. Viņš RPI nosauca par vienu no 19. gadsimta Rīgas lielākajām vērtībām, kas redzams arī Rīgas arhitektūrā, jo viss, kas Rīgā uzcelts no Vaļņu līdz Tallinas ielai, arī Rīgas jūgendstils, ir veidojies, pateicoties Rīgas Politehniskajam institūtam.

— Savu Rīgas Politehnikumam īpaši celto ēku Raiņa bulvārī 19 institūts, "šķirot laulību", atstāja Latvijas Universitātei. Institūtam vairs nepieder arī Ķīmijas ēka Kronvalda bulvārī 4. Ir pierasts, ka senas tradīcijas saistās ar vecām ēkām. Jums tās bija "jāreanimē" un jāienes mūsdienīgā vidē.

— Institūtam ir piederējušas izcilas ēkas. 1861. gadā Rīgas pilsēta iedalīja zemes gabalu Politehnikuma jaunās ēkas celtniecībai pēc arhitekta Gustava Hilbiga projekta. Vispirms uzcēla korpusu pie tagadējā Raiņa bulvāra. 1877. gadā šajā kvartālā pabeidza celt otro korpusu gar Merķeļa ielu, 1885. gadā abas ēkas savienoja laboratoriju korpuss Inženieru ielā. Ēkas spārnu Arhitektu ielā uzbūvēja tikai 1910. gadā. Kad Politehnikumu reorganizēja par Politehnisko institūtu, pēc V. Ostvalda ierosinājuma uzbūvētās laboratorijas kļuva pārāk šauras, un Kronvalda bulvārī 4 (toreizējā Puškina bulvārī) pēc V. Ostvalda darba turpinātāja Karla Bišofa un Paula Valdena norādījumiem tika uzbūvēta jauna ķīmijas laboratoriju ēka ar tam laikam vismodernāko iekārtojumu. Kad 1958. gadā tika izveidots Rīgas Politehniskais institūts, tam piedāvāja tikko uzcelto ēku Kaļķu ielā 1. Tā bija veidota pēc profesora Osvalda Tīlmaņa projekta un sākotnēji paredzēta kompartijas izglītības namam. 60. gados līdzās galvenajai ēkai uzcēla jauno laboratoriju korpusu Kaļķu ielā 1a, kuru presē daudz kritizēja par neatbilstību Vecrīgas mērogiem, galvenokārt jau bibliotēkas torņa dēļ. Taču fakultātes joprojām bija izmētātas pa dažādām vietām, un institūts sāka Ķīpsalā celt savu pilsētiņu. Pirmo reizi Latvijā tika radīta īpaša studentu pilsētiņa — ar fakultāšu mācību korpusiem, sporta halli, peldbaseinu, kopmītnēm. Tagad laboratoriju korpuss Kaļķu ielā 1a ir daļēji nojaukts un tiek iekļauts jaunā pilsētas rātsnama kompleksā. Apdraudēta arī institūta galvenā ēka, par kuru mēs tomēr cīnāmies, uzskatot, ka rektorāta ēka Rīgas centrā kalpo kā RTU vienojošs simbols. Un galu galā — vai Rīgas Tehniskā universitāte, teju, teju simt gadu godam nesot savā nosaukumā Rīgas vārdu, nav pelnījusi atrasties līdzās Rīgas domes jaunajam namam?

— Necik koša jau tā galvenā ēka nav. Sienās plaisas aizsmērētas...

— Mājas stūris Daugavas pusē nedaudz nosēdās, jo grunts upes pusē ir diezgan vāja. Taču ar metāla savilcēm izdevās sienu sēšanos novērst. Pārāk intensīva ir transporta kustība pa 11. novembra krastmalu.

— Mēļo, ka astrologi, lasot zvaigznēs Rīgas tālāko nākotni, tajā Rīgas Tehnisko universitāti vairs neesot saskatījuši. Tas varētu nozīmēt, ka arī galvenajai ēkai būs jāpārceļas uz Pārdaugavu, kas taču vairs nav Rīga.

— Visu nevarēja paredzēt pat Nostradams. Dzīvosim — redzēsim. Katram gadījumam mūsu Arhitektūras fakultātes pārstāvji ir strādājuši pie jauna administratīvā korpusa projekta, tā sakot, izteikuši savas vīzijas, fantāzijas. 140 pastāvēšanas gados mūsu augstskola ir pieredzējusi daudz pārmaiņu. Un visas — uz labu.

Zaiga Kipere

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!