Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Teātra pilsēta un tās Eiropas atbalsis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.08.2001., Nr. 117 https://www.vestnesis.lv/ta/id/33472

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - ir iznākusi 23. burtnīca

Vēl šajā numurā

10.08.2001., Nr. 117

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Teātra pilsēta un tās Eiropas atbalsis

Teātra zinātnieks Viktors Hausmanis

Mūsu Rīga gatava kā nav, tā nav. Un labi, ka tā. Citādi nogrimtu. Taču vecāka tā kļūst. Kā mēs visi. Taču — mēs aiziesim, tā paliks, kaut arī 2001. gadā jau astoņi simti! Un šādā svinīgā dzimšanas dienā gribas apjaust, kā te, Rīgā, veicies ar teātra spēlēšanu.

Patlaban Rīgā ir pieci lielāki teātri un vēl pusducis mazo teātrīšu, un lielie pavisam labi apmeklēti. Latvieši ir lieli teātra gājēji, un šo paradumu, šo mīlestību viņos ieaudzinājis enerģisks, nemiera pilns cilvēks, kam tika tērpties frakā un nēsāt "tauriņu", tautā viņu dēvēja par veco Ādolfu, kaut gadu skaits toreiz tik dižs viņam nebija. Un varētu jautāt — kas vecajam Ādolfam tad, kad viņš vēl bija jauneklis, mācīja to teātra spēlēšanu un iededza teātra mīlestības dzirksti? Tie bija vācu režisori un aktieri — vispirms Vīlandē un Rēvelē, pēc tam — tepat mūsu Rīgā. Kad 1870. gadā Ādolfs Alunāns uzņēmās Rīgas latviešu teātra vadību, turpat kanāla otrā malā jau bija izslējies Rīgas pilsētas Vācu teātris — tas ir tagadējais Nacionālās operas nams, gluži simboliski — vajadzēja pāriet tikai pāri tiltiņam, un varēja nokļūt teātra mākslas augstskolā — Rīgas Vācu teātrī. Citas teātra skolas mūsu latviešu aktieriem tad vēl nebija, un tā bija laimīga sagadīšanās, ka vajadzēja paspert tikai pāris soļus un varēja baudīt īstu, nopietnu mākslu. Nevajadzēja braukt kaut kur tālēs uz Eiropu, lai izprastu, kas tā teātra māksla ir. Mūsu topošajiem aktieriem paraugi bija tepat acu priekšā, un aktieri šo iespēju tiešām izmantoja un mācījās pie ievērojamiem Vācu teātra māksliniekiem — tā par Jūlijas Skaidrītes skolotāju kļuva Luize Eibena, bet Lilija Ērika skolojās pie Leo Konāra un Elfrīdas Lināras. Tā bija liela mūsu latviešu teātra priekšrocība, ka pirms tā dzimšanas Rīgā jau pastāvēja ilgas, dziļas un daudzveidīgas teātra spēlēšanas tradīcijas un Rīga kopš 13. gadsimta bijusi Eiropas teatrālo procesu avangardā.

Pirmā izrāde Rīgā notika 1205. gadā — rikai pāris gadu pēc pilsētas nodibināšanas, kaut arī šīs izrādes norises laiks vēl precizējams, jo dažos avotos minēts 1204. gads. Tā 1747. gadā Vācijā, Magdeburgā, iespiestajā "Livonijas hronikā" ( Der Liefländischen Chronik — Erster Teil von Liefland unter seinen ersten Bischofen ) minēts, ka pirmā izrāde Rīgā notikusi jau 1204. gadā, taču teātra vēsturnieks Kārlis Kundziņš grāmatā "Latviešu teātra vēsture" pirmajā sējumā kā šīs izrādes norises laiku min 1205. gadu. Tas ir laiks, kad Rietumeiropā baznīcās notika liturģiskas spēles, bet 1210. gadā pāvests ieteica šādas procesijas nerīkot vis baznīcā, bet kaut kur ārā, kādā laukumā. Un Rīgā vēl pirms šī rīkojuma stāšanās spēkā izrādes tiešām notika zem klajas debess, jo citas vietas izrādīšanai atrast nevar. Šīs pirmās izrādes sižets bija patapināts no Bībeles un rādīja Gideona karus ar filistiešiem, bet Bībeles tekstu priekšā cēla garīdznieks. "Indriķa hronikā" minēts, ka par tulku šajā izrādē darbojies kāds Filips, bet par pašu izrādi lasāma šāda ziņa: "Tanī ziemā Rīgā sarīkotas labi sagatavotas praviešu izrādes, ko latīņi par komēdiju sauc, lai pagāni Kristus ticības pamatus redzētu savu acu priekšā un varētu no tiem mācīties. Šo izrāžu saturu jaunkristītiem un pagāniem, kas tanīs noskatījās, sīki paskaidroja tulks. Bet, kad apbruņotie Ģideona ļaudis sāka kauties ar filistiešiem, tad pagāni metās bēgt, jo tiem bija bailes, ka arī viņus neapkauj, un tos tad sauca atpakaļ un nomierināja. — Šinīs izrādēs tēloja Dāvida, Ģideona un Erodus karus; tur netrūka arī Jaunās un Vecās derības mācību. Tā ar daudziem kariem, kas nāca vēl pēc tam, un Vecās un Jaunās derības mācībām pagāni bija atgriežami un mācāmi, kā viņiem kļūt pie īsta miera devēja un iemantot mūžīgu dzīvošanu."

Tas bijis pirmsākums, un, cik veca ir Rīga, tikpat vecas teātra spēlēšanas tradīcijas šai pilsētā. Protams, par regulāru teātra izrāžu rīkošanu nākamajos gadsimtos nevarēja būt runa, taču pagāja laiks, un Rīga atkal atradās Eiropas teatrālo procesu avangardā; tas notika 1527. gadā, kad Rīgā Domskolas audzēkņi izrādīja vācu reformācijas laika dzejnieka un dramatiķa Burkharda Valdisa lugu "Pazudušais dēls". Svarīgs ir fakts, ka šī izrāde vairs nebija reliģiska rituāla spēle, bet to sarīkoja paši Domskolas skolnieki. Vācu literatūrzinātnieki to uzlūkoja par izcilu apgaismes laika sacerējumu, bet tā dzimšanas dienas svētki notika Rīgā.

Burkarda Valdisa vārds atrodams visās plašākajās vācu literatūras vēsturēs. Viņš bija cilvēks ar aktīvu dzīves veidu, Rīgā ieradās kā franciskāņu mūks, tad aizrāvās ar reformācijas idejām, nometa mūka tērpu, piepelnījās kā alvas lējējs, taču brīvdomīgo runu dēļ vācu ordeņa vīri Burkardu Valdisu iesloga Bauskas cietoksnī. Četrus gadus nosēdējis cietumā un ticis atkal brīvībā, viņš devās atpakaļ uz Vāciju, uz Vitenbergu, bet viņa garabērns — līdzība par pazudušo dēlu — dzīvi sāka Rīgā. Mūsu Rīgu Burkards Valdiss piemin arī plašākā dzejojumā "Par jūrnieku un zagli".

Burkardu Valdisu rīdzinieki drīz aizmirsa, taču uz šejieni cita pēc citas brauca ceļojošu komediantu trupas — no Holandes, no Anglijas, no Itālijas. Iebraukuši Rīgā, viņi no rātes noīrēja izrādīšanai telpas, nereti tās bija tukšas noliktavas, un varēja sākties izrāde. Tas bija vēl improvizāciju teātris, jo izvērsta lugas literārā teksta nebija un darbībā bieži tika ievīti visādi cirkus triki — žonglēšana, ekvilibristika, burvju māksla.

Klejojošo komediantu dzīves apstākļi bija visai pieticīgi, un viņi centās piepelnīties, kā nu prazdami: slavēja un pārdeva visādas zāļu tējiņas vai arī uzdevās par prasmīgiem zobu rāvējiem. Komediantiem Rīgā bija slikta slava, un pēc nāves kapsētā viņiem vieta bija liegta — lai guļ tur aiz kapsētas žoga!

Svarīga diena Rīgas teātru dzīvē ir 1742. gada 17. septembris, kad Krievijas ķeizariene Elizabete I izsniedza vācu trupas komediantam Zīgmindam privilēģijas rakstu, saskaņā ar kuru šis komediants varēja rīkot Rīgā, Rēvelē, Narvā un Vīburgā teātra izrādes. Šai rakstā, starp citu, bija sacīts: "Lai Zīgmunds ar savu sievu šo mūsu privilēģiju varētu izmantot, pavēlam ar šo visiem mūsu pavalstniekiem, kā augstas, tā zemas kārtas, nekādus šķēršļus tiem viņu darbā nelikt. Lielākas drošības dēļ pavēlam to senātam parakstīt un ar mūsu lielo zīmogu apzīmogot."

Neizstaigājot pa visiem teātra mākslas procesa attīstības pakāpieniem Rīgā, visādā ziņā atzīmējamas 18. gs. beigas, kad te barons fon Fītinghofs nodibināja teātri, kas atradās Lielajā Ķēniņu ielā, namā, kur tagad mājo Vāgnera koncertzāle. Kādreiz tur bija pirmais profesionālais vācu teātris, diemžēl ne teātra zāle, ne skatuve līdz mūsu dienām nav saglabājusies, toties dzīvo nostāsti, leģendas, vecas programmas, afišas un rakstiskas atsauksmes. Pirmoreiz priekškars šim teātrim pacēlās 1782. gada 15. septembrī, kad izrādīja G. E. Lesinga traģēdiju "Emīlija Galoti". Interesanti piebilst, ka tā tolaik bija visai iecienīta un uz daudzām Eiropas skatuvēm izrādīta luga, un arī šai ziņā Rīgas Vācu teātris turējās avangardā. Teātrī gadu gaitā mainījās vadītāji un aktieri, bet allaž tas noturējās labā mākslas līmenī, atsevišķos posmos sasniedzot īstas mākslas kalngalus. To var attiecināt uz sezonām no 1837. līdz 1839. gadam, kad Rīgas Vācu teātri vadīja dzejnieks un dramaturgs Kārlis Holtejs, bet operas diriģēja komponists Rihards Vāgners.

19. gs. sešdesmitajos gados Rīgas Vācu teātris iemantoja plašu, skaistu namu, ko bija projektējis Pēterpils arhitekts, akadēmiķis Ludvigs Bonštets. Tai laikā noraka pilsētas nocietinājuma vaļņus, un bijušā Pankūku bastiona vietā varēja izslieties stalts teātra nams, kurā notika gan drāmas, gan operu izrādes. Tā portālā ilgus gadus bija uzraksts " Die Stadt der darstellenden Kūnsten " (tēlojošo mākslu pilsēta). Rīgas Vācu teātrī darbojās ievērojami, lielākoties no Vācijas ataicināti, aktieri un mūziķi, un joprojām Rīga piederēja pie Eiropas teātru pilsētām.

Nedaudz vēlāk Rīgā iesākās krievu teātra rosība, bet 1883. gadā Uļejas telpās — tai pašā ēkā, kur tagad — darbu uzsāka Rīgas Krievu teātris. Sākumā tās bija nelielas trupas no Krievijas provinces, taču to darbību ietekmēja apstāklis, ka Rīgā nebija pastāvīga krievu teātra nama. Stāvoklis mainījās, kad 1882. gadā akciju sabiedrība "Uļeja" krievu organizācijām un biedrībām uzcēla namu, kas drīz kļuva par Rīgas Krievu drāmas teātra mitekli: 1883. gada 2. oktobrī darbu sāka pastāvīga krievu teātra trupa, un par tās izrādēm sludinājumus un ziņas sniedza arī latviešu prese.

Tādā kārtā Rīgā 1883. gadā nu jau pastāvēja trīs profesionāli teātri: Rīgas Latviešu teātris, kas izrādes sniedza Rīgas Latviešu biedrības namā, Rīgas Vācu jeb pilsētas teātris ar drāmas, operas un baleta trupām (tā izrādes notika tagadējā Latvijas Nacionālajā operā) un Rīgas Krievu teātris Uļejas telpās. Līdz ar to latviešu teātra attīstībai bija radušies visizdevīgākie apstākļi, jo varēja mācīties gan no vācu, gan krievu teātra meistariem. Rīgas Krievu teātrī sākumā šo meistaru bija maz, Vācu teātrī gan netrūka: Rīgā par skatītāju mīluli kļuva Ludvigs Barnajs, toreiz vēl jauneklis, kas pēcāk bija teātra vadītājs Berlīnē. Vairāki Rīgas Vācu teātra aktieri nāca no Austrijas vai Vācijas un, pāris gadus te nostrādājuši, parasti atgriezās atkal savā dzimtenē, taču viņu viesošanās sekmēja to, ka Rīgas Vācu teātrī repertuārs daudzos gadījumos bija tāds pats kā Vācijas vai Austrijas lielajos teātra centros. Ilgu laiku Rīgas Vācu teātrī nostrādāja Konrāds Buterveks, Augusts Markvorts un Līvija Eihbergere.

Gāja gadi, mainījās Rīgas teātru stāvoklis: Rīgas Krievu teātris 1902. gadā iemantoja plašu namu tagadējā Kronvalda bulvārī, tā ir Nacionālā teātra mājvieta, bet toreiz bija nedaudz paradoksāla situācija: Rīgā bija lepns nams Vācu teātrim, jaunuzcelts nams Krievu teātrim, abi tie skaitījās pilsētas teātri, bet Rīgas Latviešu teātris joprojām mitinājās Rīgas Latviešu biedrības tobrīd vēl vecajā mājā kā biedrības, ne pilsētas teātris.

Tā kā Rīgas Krievu teātrim bija tik ideālas telpas, šurp labprāt brauca ievērojami aktieri un režisori: vienu sezonu nostrādāja Marija Andrejeva, Maksima Gorkija draudzene, divus gadus Rīga piesaistīja Konstantīnu Mardžanovu, kurš vēlāk saucās par Mardžanišvili un kļuva par vienu no gruzīnu teātra veidotājiem. Rīgā viesojusies gadsimta sākuma slavenība Vera Komisarževska, pazīstamie traģiķi Rafaels un Roberts Adelheimi, vairākkārt Rīgā uzstājies Pāvels Orļeņevs.

Nedaudz atšķirīga teātru situācija veidojās neatkarīgās Latvijas laikā: no cittautu ansambļiem joprojām darbu turpināja Vācu teātris, tas saucās Deutsches Schauspiel un savas izrādes sniedza kādreizējā Uļejas namā. Senākā spožuma Vācu teātrim vairs nebija, taču te viesojās ievērojami ārzemju aktieri, to skaitā slavenais Aleksandrs Moisi, Eižens Klepfers un Henrihs George, un Vācu teātris mēdza izrādīt arī latviešu autoru lugas. Tā 1937. gadā tur notika M. Zīverta lugas "Āksts" pirmizrāde, kas reizē bija šīs lugas pirmuzvedums vispār. Savukārt Rīgas Krievu drāmas teātra izrādes notika Rīgas Latviešu biedrības namā Merķeļa ielā 13. Plašāk neapcerot Rīgas Krievu teātra darbību, gribu tikai atzīmēt, ka tajā darbojās izcili krievu teātra meistari, jo vairāki no viņiem bija atstājuši nu jau boļševistisko Krieviju, patvērumu atraduši "tuvējās ārzemēs" — Latvijā, pirmajos gados viņi vēl cerēja no Rīgas atgriezties Krievijā, tālab samierinājās ar dzīvi Latvijā, taču Rīgas Krievu teātrim tas katrā ziņā bija ieguvums un ļāva noturēt augstu māksliniecisko līmeni.

Tajos vakaros, kad Rīgas Krievu drāmas teātrim izrāžu nebija, savas, tiesa, īrētās, telpas tas atvēlēja Poļu teātrim. Tā senās programmās var lasīt, ka 1929. gada 10. oktobrī Krievu drāmas telpās notiks Poļu teātra sezona atklāšana ar Jūlija Slovacka lugas "Mazepa" izrādi, režisors V. Čengeri. Rīgā tajā laikā darbojās Poļu biedrība, un tā bija saorganizējusi teātri, kas pastāvēja vairākas sezonas. Šo teātri vadīja sludinājumā minētais Krievu drāmas aktieris V. Čengeri. Trīsdesmito gadu vidū teātra darbība apsīka.

Ilgāku laiku Rīgā pastāvēja Ebreju teātris, tā darbībai apstākļi bija izdevīgāki, jo izrādes varēja sniegt jaunuzceltajā, plašajā Ebreju biedrības namā Skolas ielā 6. Šis teātris izrādīja ebreju autoru nereti arī vieglāka rakstura darbus, piemēram, 1929. gadā tā repertuārā bija A. Vildhazena luga "Mīla un erotika" un Goldfādena komēdija "Kune — Leml" , taču līdzās tai pašā sezonā teātris uzveda vācu ekspresionista Ernsta Tollera lugu "Hinkemans", vai pēc I. Bābela stāsta veidotu iestudējumu "Beni Kenigs". Dekorācijas šiem no vairākiem citiem Ebreju teātra uzvedumiem veidoja Strādnieku teātra scenogrāfs Mihails Jo, režijas vadīja bijušais Maskavas Ebreju teātra režisors Marks Rubīns, un dažkārt te viesojās arī Jurijs Jurovskis no Rīgas Krievu drāmas.

Rīga teātra dzīvi 20.–30. gados atsvaidzināja un darīja krāsainu ievērojami ārzemju viesi — parasti tie bija cittautu režisori, kas visbiežāk viesojās Nacionālajā teātrī. Daile bija izteikts Eduarda Smiļģa teātris, un ārzemju viesi tur lāgā neiederējās. Nacionālajā teātrī kā viesrežisori lugas iestudēja dažādu tautību pārstāvji. 1927. gadā panākumus gūst Ivana Šmita iestudētā G. Hauptmaņa drāma "Doroteja Angelmane". Ivans Šmits līdz revolūcijai bija darbojies Krievijā, bet kopš 1920. gada bija vācu režisora Makša Reinharta asistents un uz Rīgu atbrauca no Vācijas. Bija vēl kāds īpašs iemesls, kāpēc I. Šmits labprāt strādāja Rīgā, — te, Krievu drāmas teātrī, kādu laiku darbojās viņa dzīvesbiedre, izcilā krievu aktrise J. Poļevicka, kas vēlāk emigrēja uz Austriju.

No Parīzes iestudēt P. Kalderona lugu "Dzīve — sapnis" ierodās barons fon Drizens, no Polijas atbrauca ievērojamais poļu režisors Aleksandrs Zeļverovičs un iestudēja J. Šaņavska lugu "Advokāts un roze". Dažādos Eiropas teātros bija strādājis aktrises Veras Komisarževskas brālis Fjodors Komisarževskis, Rīgā viņa režijā tapa H. Ibsena "Meža pīles" iestudējums. No Rīgas F. Komisarževskis atgriežas Londonā.

Īpaša loma Rīgas trīsdesmito gadu teātru dzīvē ir Mihaila Čehova darbībai. Pēc aizbraukšanas no toreizējās Padomju Savienības un dažiem Parīzē pavadītiem gadiem izcilais krievu režisors uz vairākiem gadiem apmetās uz dzīvi Rīgā, strādāja Krievu drāmas teātrī, taču trīs iestudējumus vadīja Nacionālajā teātrī, pats tajos tēlodams galvenās lomas — Hamletu, Ēriku XIV (A. Strindberga lugā) un Ivanu Bargo (A. Tolstoja lugā), skatītājus un kritiķus fascinēdams ar tēlojuma patiesumu, emocionalitāti un psiholoģisko spēku. Savukārt latvju aktieru arodbiedrības teātra skolā M. Čehovs vadīja aktieru apmācības kursu, tā atstādams dziļas pēdas latviešu skatuves mākslā. Mihails Čehovs bija pasaules mēroga personība, un Rīgai bija tā laime, ka vairākus sava mūža gadus viņš atdeva latviešu teātra mākslai.

Regulāri 20.–30. gados notika Nacionālā teātra viesizrāžu apmaiņa ar Lietuvas valsts Drāmas teātri un Igaunijas teātriem: Nacionālais teātris devās viesizrādēs uz Kauņu vai Tallinu, savukārt Rīgā notika pretvizītes. Rīgu apciemoja arī tālāki viesi: 1925. gadā poļu teātris "Reduta", izrādīja J. Vispjanska lugu "Kāzas", bet 1930. gadā zviedru teātra trupa A. Falka vadībā latviešu skatītājus iepazīstināja ar A. Strindberga lugām.

Daudzu gadsimtu garumā Rīga bijusi viens no Eiropas kultūras dzīves centriem, un, veidojoties latviešu nacionālajai teātra mākslai, tā attīstījās, kontaktējoties ar cittautu teātriem. Latviešu teātris no tiem neietekmējās, nezaudēja savu nacionālo savdabību, bet mācījās gan un pieņēma visu to labo, ko dod citu tautu māksla.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!