Raksts, pēc autores vēlēšanās, tiek publicēts "Jāņa Endzelīna rakstībā".

Daudzinām dižas apaļgades: Latvijai — 80, Endzelīnam — 125, Mīlenbacham — 145, abu izstrādātiem latviskas rakstības pamatprincipiem — 90.

Bet nav arī aizmirstams gudrs un nesavtīgs tautas darbinieks Andrejs Stērste (4.X 1853.—21.II 1921.) jeb, kā viņš pats saucies pa seniskam: Stērstu Andrejs. Viņš pasaulē nācis Piebalgas novadā (Veļķu Telviešos), viņsaulē aizgājis no Jelgavas. Guldīts Zaļenieku kapsētā. Viņam šogad 145. dzimumdiena. Viņš ir Kronvalda jaunāks laikabiedrs, sabiedrotais tautiskos centienos un paspēj pieredzēt ilgoto Latvijas valsti.

Stērstu Andreja nopelnos ir veikumi ar valodu un par valodu. Viņš ir bijis skolotājs, literāts, teātrinieks, advokāts, tulks, atdzejotājs, publicists, juridisku likumu un statūtu tulkotājs, kā arī latviešu valodas likumgrāmatu jeb gramatiku autors un jaunu vārdu ( sanāksme, gūsteknis ) un terminu darinātājs. Visu mūžu viņš raženi darbojies latviešu kultūras dzīvē.

Paraudzīsimies tuvāk viņa veikumos un kā tie izriet no veicēja personības un apstākļu izvirzītas vajadzības. Būdams dzīvas un dedzīgas dabas, lielām gara spējām apveltīts un tautiskās atmodas ietekmēts, viņš patur latvisku pašcieņu un stāju cittautiešu varas ielenkumā. Piemēram, viņš latviešu valodas laukā droši sacenšas ar slaveno Bīlensteinu un tiesību laukā balsta zemniekus. Bet par to vēlāk.

Jaunībā Stērstu Andrejs strādā Vecpiebalgas draudzes skolā (1872—1874), pēdējo gadu kopā ar Kronvaldu, un ir rosīgs dalībnieks labdarības biedrībā: gatavo teāt®a izrādes — pats iestudē lugas un tēlo lomas (bijis lielisks Hļestakovs Gogoļa "Revidentā"). Viņš tulko vai sacerē un ceļ priekšā kuplejas un dziesmas. Daža no tām tagad skan vecmodīgi, piemēram, Šancberga komponētā un savulaik daudz dziedātā "Tev dziļi acīs ieskatīju, Kas spīdēja no mīlības", bet ir aizkustinājusi ar ietvertām dziļām jūtām. Publicēts ir "Kupleju krājums" (1875), kas ar autora pavadvārdiem: "Ne vien patikt, bet ar derēt" veltīts Vecpiebalgas teātrim.

Stērstu Andrejam ir piemitusi smalka valodiska dzirde un gaume. Tas izpaužas, piemēram, zilbes intonāciju precīzā saklausīšanā un domu īsā, skaidrā izteiksmē. Tādu stilu viņš esot mācījis arī savai atvasei dzejniecei Elzai Stērstei, ar stingru roku tēsdams un slīpēdams viņas valodu. Viņa ir izdevusi tēva "Kopotus rakstus" (1935).

Stērstu Andrejs ir pirmais, kas latviski saraksta zinātniska rakstura "Latviešu valodas mācību" (I — III, 1879— 1880), tās priekšvārdos teikdams "Mans gala nolūks ir, lai latviešu valodu skolās mācītu un mācītos kā zinātni". Šai grāmatai, ko citē arī Endzelīns, seko skolēniem piemērots "Vadonis latviešu valodā tautas skolām" (1882) un kopā ar Kaudzītes Matīsu izdota lasāmgrāmata "Sēta un skola" (I — III, 1882—1884). Tās ir savulaik labākās latviešu valodas mācībgrāmatas, priekšteces Endzelīna un Mīlenbacha 1907. gada gramatikām.

Stērstes gramatiskos darbus atzinīgi un diezgan plaši ir izvērtējis jau prof. E.Blese (Kop. r. — 39—51). Bet vienā ziņā viņš nejauši nodara pārestību. Proti, viņš maldās, teikdams, ka autors dažkārt nebūšot labi izdzirdējis zilbes intonāciju, jo uzrādījis krītošās vietā lauzto, piem., adjektīvā " lauks zirgs". (Tāpat vārdos gaita , beigt ). Bet patiesībā lauzums te tieši atbilst Piebalgas novadā modificētai triju intonāciju sistēmai. Arī es pati, diezgan pārsteigta, novēroju vēl 1967. gada vasarā, ka pretstatā citiem triju intonāciju pārstāvjiem (valmieriešiem, cēsniekiem) piebaldzēni nebalsīgi izrunājama līdzskaņa priekšā krītošo intonāciju aizstāj ar lauzto. Piemēram, locījumus drąugi , bčidzu viņi runā ar parastu krītošu intonāciju, bet draugs , beigt (izr. draūks , beīkt ) ar lauzto.

Stērste savā gramatikā intonācijas sauc par "balsskaņu smagumiem". Terminus viņš lieto gan latviskus, gan latīniskus, priekšvārdos to motivēdams. Laba tiesa no viņa latviskajiem terminiem tiek lietoti joprojām ( līdzskanis , vienskaitlinieks , daudzskaitlinieks ). Bet citi no tagadējiem atšķiras pilnīgi vai pa daļai. Piemēram, "balsskaņi" Stērstem ir patskaņu un divskaņu kopnosaukums; m , n ir "nāsuļi", š , ž ir "švīkstuļi". Tagad sakām nāseņi , šņāceņi , jo izskaņai -ulis mēdz būt nievīga nokrāsa ( snaudulis , raudulis ), kāda uz valodas skaņām nav attiecināma.

Terminoloģijas laukā Stērstem bija veicams celmlauža darbs. Kā zināms, latviešu valoda kopš seniem laikiem ir bijusi bagāta ar vārdiem un izteicieniem, kas attiecas uz dabu un zemnieka dzīvi, bet trūka uz zinātni un valsts iekārtu attiecināmu vārdu. Tie bija jārada vai jāsameklē. Ar juridisku terminu trūkumu Stērste sadūrās vēlāk (1889—1894), kad līdz ar Bīlensteinu bija uzaicināts pārtulkot latviešu valodā cara jauno "Tiesu ustavu" (sešas grāmatas ar pielikumiem). Stērste bijis iecerēts par "melnā darba" paveicēju (kā raksta Zeiferts IMM — 1921. IV, 417). Taču drīz kļuvis skaidrs, ka tādējādi sastrādāties abi nespēs. Tulkojuši katrs atsevišķi, un katra veikums publicēts. Juristu komisija atzinusi par pārāku Stērstes tulkojumu, un tas pieņemts lietošanai. Tajā ir daudzi viņa atrasti vai jaundarināti termini, kas jau sen ieviesušies un ir nevainojami arī no valodnieka viedokļa. Piemēram: pavēste, ziņnesis, kratīšana, lietiski pierādījumi, spaidu darbi, apgabaltiesa, aizmuguras spriedums, vardarbība, neslavas celšana, goda aizskārums, valsts noziegumi, tiesas kļūda, atsauksme, ieruna, sacīkstes process, dzimtsarakstu nodaļa, piekritība u.c.

Stērstu Andrejs tiek dēvēts: zemnieku draugs. Būdams spēcīgs jurists — tieslietu studijas Pēterburgā (1876—1881) beidzis ar kandidāta grādu, viņš jau Manaseina revīzijas laikā (1882—1883) bija iecelts senatoram par tulku ar uzdevumu arī apstrādāt pagastu iesniegtās petīcijas. Te nu viņš dziļi iepazīst tautas bēdas un cerības. Kā latvietis, kam rūp tautas labums, viņš vērš Manaseina uzmanību uz zemes patieso stāvokli, uz zemnieku pakļautību un muižnieku privilēģijām. Zemnieku intereses viņš aizstāv arī turpmāk, piem., 1904. gadā domēņu valdes sapulcē, kur spriež par kroņa muižu dalīšanu bezzemniekiem. Viņš piedalās agrārreformu komisijās, publicē rakstus par agrāriem jautājumiem; ir rūpīgs aizstāvis tautiešiem tiesā.

Nenovecojušus mudinājumus latviešiem viņš pauž arī publicistiskos rakstos, piem.: "Vairāk pašcieņas" (Kop. r. — 369—371).

Mūža beigās Stērstu Andrejam nežēlīgi uzgumst nelaime: trieka laupa valodu. Bet kādā saviļņojuma brīdī runas spēja pēkšņi izlaužas kvēlas cerības vārdos: "Latvija būs!" Vienas paaudzes ilgumā šī cerība kļuva par īstenību. Bet atkal pārtapa par cerību vien, kad svešumā aizdzītie (arī Elza Stērste) "sapni par dzimteni pagalvī lika" un, dzimtenē atgriezušies, — sapni par latvisku Latviju.

Dr. philol. Rasma Grīsle