Par aptiekām pēc privatizācijas

Tālis Talents, Labklājības ministrijas Farmācijas departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Tālis Talents

Farmācijas nozarē jau privatizēti deviņdesmit procenti objektu. Privatizācijas procesā atrodas vēl divas trīs aptiekas un uzņēmums "Kalceks", kurā ražo ampulas.

Tātad var teikt, ka farmācijas sektors Latvijā jau ir privāts. Ir pabeigta arī strukturālā reforma un izveidotas institūcijas, kas nodarbojas ar kvalitātes kontroli un zāļu reģistru.

— Kam tika dotas tiesības privatizēt aptieku?

— Lielāko daļu aptieku, izveidojot savu SIA, privatizējuši paši darbinieku kolektīvi. Viņi visai veiksmīgi izmantoja likumā noteiktās pirmpirkuma tiesības. Dažas aptiekas to darbinieki privatizēja kopā ar kādu citu uzņēmumu, piemēram, zāļu lieltirgotavu.

— Latvijā farmācijas nozarē, šķiet, sāk veidoties monopolsituācija...

— Pašlaik patiešām iezīmējusies tendence pēc iespējas lielāku skaitu aptieku iegūt viena īpašnieka rokās. Farmācijas departaments ir visai negatīvi noskaņots pret šādām aptieku ķēdēm. Tāda situācija nav labvēlīga patērētājiem. Arī vairums aptiekāru uzskata, ka nevajadzētu atļaut veidot aptieku ķēdes un būtu nepieciešams saprātīgāk izvērtēt mazumtirdzniecības lietas. Aptieku ķēde īpašniekam dod iespēju manipulēt ar cenām. Esam par šo jautājumu diskutējuši, un lieltirgotavas, kurām pieder vairākas aptiekas, nepretendējot uz monopolu, ir gatavas tās pārdot. Kādēļ mēs esam pret aptieku ķēdēm? Ja, piemēram, visas pilsētas aptiekas pieder vienam īpašniekam, rodas visai liels risks, ka var tikt veidotas zāļu un pakalpojumu monopolcenas.

Zūd konkurence, un vienam aptieku īpašniekam tiek dota iespēja uzlikt maksimālu piecenojumu. Pašlaik gan tas netiek darīts. Un vēl. Nepastāv nekāds aizliegums aptieku ķēdi jebkurā brīdī pārdot kādam ārzemniekam. Starp citu, nekur Eiropā, izņemot Lielbritāniju, nav atļautas aptieku ķēdes, kad vienam īpašniekam pieder desmit, divdesmit un vairāk aptieku. Lielbritānijā, ja nemaldos, ir astoņas šādas ķēdes, un lielākajā no tām ir pāri par tūkstoti aptieku. Taču šajā valstī arī iedzīvotāju skaits ir krietni lielāks nekā Latvijā. Tomēr paši Lielbritānijas farmaceiti ar šīm ķēdēm nav visai apmierināti. Jāsaka gan, ka ķēdē iekļautās aptiekas Lielbritānijā izskatās pavisam citādi nekā mūsu valstī esošās. Teiksim, lielā universālveikalā, zālē, kur pārdod sanitārās higiēnas preces, mazā stūrītī iekārtota aptieka. Negribu vērtēt, cik labs vai slikts ir Lielbritānijas piemērs. Tas ir mums neierasts. Taču skaidrs, ka tādā lielā valstī kā Lielbritānija vai, teiksim, Amerikas Savienotās Valstis, nav iespējams iegūt teritoriālo monopolu tik viegli un vienkārši, kā tas varētu notikt pie mums, Latvijā.

— Iepriekšējā tikšanās reizē jūs sacījāt, ka ir izveidotas zināmas iestrādes un top Ministru kabineta noteikumu projekts, kas reglamentēs aptieku darbību. Kā ir veicies?

— Par to mēs diskutējām arī oktobrī notikušajā Latvijas farmaceitu kongresā, kur šis projekts tika apspriests. Saņēmām no farmaceitiem diezgan daudz vērtīgu priekšlikumu. Nesen notika kārtējā darba grupas apspriede, kurā pirms nodošanas saskaņošanai tika apspriests šā dokumenta galīgais variants. Dokuments ir gandrīz pabeigts, atlikusi vienīgi pieslīpēšana. Varbūt tas zināmā mērā pasargās aptiekas no dažāda veida izkropļotas konkurences. Nebūs iespējams atvērt aptieku vai tās filiāli līdzās jau esošajai, mākslīgi pazeminot cenas un traucējot strādāt otrai aptiekai. Mums ir viens mērķis — no aptiekām tiek prasīts augsts standarts, un izdevumi tām ir salīdzinoši lieli. Lai šo augsto standartu — attiecīgu aprīkojumu, aptiekāru apmācību, telpu iekārtojumu un visu, kas ar to saistīts, — varētu nodrošināt, valstij aptieka ir jāpasargā no negodīgas konkurences cīņas un jānodrošina tai iespēja nopelnīt tik daudz, lai noturētos nepieciešamā standarta līmenī.

— Savulaik daudz tika runāts par nepieciešamiem grozījumiem farmācijas likumā...

— Pašlaik mums nav nekādu juridisku iespēju izdarīt tajā izmaiņas. Taču mēs gatavojamies jauna likuma veidošanai — gan saistībā ar Eiropas integrācijas procesiem, gan tālab, ka esam kļuvuši zinošāki. Likumā ir jāiestrādā stingrākas prasības attiecībā uz farmaceitu profesionālo darbību. Šis uzdevums ir mūsu nākamā gada plānā.

— Valdība nupat ir akceptējusi noteikumus par zāļu, medicīnisko ierīču un preču iegādes izdevumu kompensāciju dažām iedzīvotāju grupām.

— Jā, šie jaunie Ministru kabineta noteikumi stāsies spēkā no 1999.gada 1.janvāra. Noteikumos iekļauto slimību ārstēšanai nepieciešamās zāles kompensējamo sarakstā tiks reģistrētas pakāpeniski. Orientācija turpmāk nebūs vienīgi uz atbalstu invalīdiem. Esam domājuši par to, lai nepieciešamās zāles ar atvieglojumiem varētu iegādāties arī pensionāri. Prioritārais nebūs sociālais stāvoklis, bet gan konkrēta saslimšana. Ja reiz valsts uzskata, ka ir jācīnās pret kādu konkrētu slimību, tad, vienalga, vai tas ir invalīds, bērns, vai gados vecāks cilvēks, kompensācija par zālēm viņam ir jāsaņem.

— Kādas problēmas vēl nodarbina Farmācijas departamenta direktoru?

— Pašlaik lielākā problēma ir kvalificētu speciālistu deficīts mūsu nozarē. Mums ir ļoti nepieciešami labi izglītoti speciālisti, kuriem ir svešvalodu zināšanas, prasme un pieredze strādāt ar datoru. Diemžēl šādu cilvēku trūkst gan Farmācijas departamentā, gan Valsts zāļu aģentūrā, gan Valsts farmācijas inspekcijā. Arī biznesā nepietiek labu speciālistu. Negribu sacīt, ka Medicīnas akadēmiju beigušajiem nebūtu zināšanu, taču nenoliedzami, ka tūlīt pēc augstskolas visi vēl ir jauni un zaļi. Taču mums ir nepieciešami cilvēki ar zināmu pieredzi un kaut vai nelielu starptautiskās likumdošanas izpratni, dzīvošanu līdzi zinātnes un prakses attīstībai. Jaunās paaudzes speciālistiem, kas ienāk farmācijā, diemžēl tā visa pietrūkst.

Kopīgi ar Farmaceitu biedrību strādājam pie farmaceitu sertifikācijas noteikumiem. Esam paredzējuši reglamentēt, kas un kad būs tiesīgs saņemt sertifikātu. To nevarēs iegūt speciālists, kurš savu zināšanu līmeni nepaaugstinās. Beidzot augstskolu, bez pastāvīgas tālākas mācīšanās farmaceits nevar nodrošināt patērētājam pietiekami augstvērtīgus pakalpojumus. Sertifikācija uzliks par pienākumu sevi nemitīgi izglītot. Protams, lai visi nodomi un noteikumi tiktu ieviesti, nepieciešams laiks, ar dokumentu sagatavošanu vien ir par maz. Turklāt nākas arī sastapties ar dažādiem pretendentiem no interešu grupām. Nenoliedzami, lieltirgotājiem ir vienas intereses, aptieku īpašniekiem un farmaceitiem — citas. Arī ražotājiem ir savas intereses. Mēs tiekam kritizēti no visām pusēm.

— Aptieku Latvijā ir visai daudz...

– Gandrīz 630. Turklāt aptieku sadalījums ir nevienmērīgs, un tas mūs ne visai apmierina. Laukos aptieku ir par maz; ne visur, kur vajadzētu, tās ir atvērtas. Savukārt pilsētās, īpaši Rīgā, to ir ļoti daudz. Domāju, ka, paaugstinot standartu un saprātīgi veidojot likumdošanu, mēs varētu panākt lielu konkurenci. Un aptiekas, kuras konkurenci Rīgā nespētu izturēt, varētu pārcelties uz laukiem, kur to vēl nav. Taču visam ir vajadzīgs laiks.

Tagad esam kļuvuši privāti. Atbilstoši starptautiskajām prasībām no centralizētas zāļu sadales esam pārgājuši uz decentralizētu. Zāļu iepirkšana un zāļu bizness ir absolūti decentralizēti. Tas ir brīvs tirgus. Tomēr tā arī ir reglamentēta sfēra, kur valsts diezgan lielā mērā ietekmē nozari. Diemžēl nespējam tik ātri, kā no mums gaida, izstrādāt jaunu likumdošanu. Pirmkārt, mums tam nepietiek kvalificētu speciālistu un finansējuma. Otrkārt, mums jāiepazīstas arī ar starptautisko likumdošanas praksi, jārīkojas atbilstoši Eiropas Savienībā pieņemtajām normām un jāievēro tās direktīvas. Lasot šos likumus, tos salīdzinot un saskaņojot, paies ļoti daudz laika. Taču, domāju, ka pamatvilcienos farmācijas likumdošanu esam izstrādājuši. Likumdošanu veidojam, zināmā mērā nosakot prioritāti pašai nozarei. Sākām ar ražošanu, kur katra kļūda maksā ļoti dārgi. Pēc tam orientējāmies uz lieltirgotavām. Pašlaik mūsu uzmanības lokā ir aptieku darbības noteikumi, profesionālā sertifikācija.

Armīda Priedīte

Foto: Atis Ieviņš