Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Viņa zeme - Latvija, Latvijas vēsture, viņš - Latvijas zemei, Latvijas vēsturei. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.11.1998., Nr. 347/348 (1408/1409) https://www.vestnesis.lv/ta/id/33085

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Katram ir savs rudens, katram savi apcirkņi: zemniekam, kultūras darbiniekam, zinātniekam, "Latvijas Vēstnesim"

Vēl šajā numurā

20.11.1998., Nr. 347/348 (1408/1409)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATGĀDNES. ATCERES

Viņa zeme — Latvija, Latvijas vēsture, viņš — Latvijas zemei, Latvijas vēsturei

Vēsturniekam Marģeram Stepermanim — 100

STEPER~1.JPG (17207 BYTES) "Šis Marģera Stepermaņa portrets, kura autors ir fotomākslinieks Žanis Legzdiņš, jau vairāk nekā četrdesmit gadus atrodas manā darba istabā" — neslēpj akadēmiķis Saulvedis Cimermanis

Latvijas vēsturnieku saime šogad atceras latviešu zinātnes simtgadnieku — Marģeru Stepermani, kas neatlaidīgā, sistemātiskā darbā bija kļuvis par vienu no izcilākajiem mūsu tautas vēsturniekiem XX gadsimtā. Viņš piedzima 1898. gada 15. augustā Bauskā tolaik labi pazīstamā rakstnieka, grāmatizdevēja un sabiedriskā darbinieka Kristapa Krustiņa Stepermaņa (Stepermaņu Krustiņa) ģimenē. Pamatizglītību ieguva Jelgavā, vidējo — Rīgā. 1919.—1920. gadā piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās. Pēc demobilizēšanās gatavojās studijām un 1923. gada 1. septembrī tika ieskaitīts Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kuru absolvēja 1927. gadā.

Spējīgo un centīgo studentu ievēroja no Maskavas pārnākušais autoritatīvais jauno laiku vēsturnieks profesors Roberts Vipers (1859—1954). Audzēknis rūpīgi apguva sava skolotāja zinātnisko devumu un darba metodes. Viena no tām bija dziļas un vispusīgas vēstures pirmavotu studijas, kam Stepermanis palika uzticīgs visu mūžu. Pēc mācību kursa absolvēšanas profesors Vipers ieteica paturēt Stepermani pie jauno laiku vēstures katedras, lai viņš gatavotos zinātniskajam darbam. 1931. gadā topošais zinātnieks saņēma Latvijas Universitātes stipendiju divu gadu studijām Parīzes universitātē, kur specializējās XVI—XVIII gadsimta vēsturē, iepazinās ar Rietumeiropas, it īpaši ar franču, vēsturnieku darba virzieniem, tematiku, metodiku un avotiem. Pēc atgriešanās Rīgā 1933. gadā viņš nokārtoja zinātņu doktora eksāmenus vēsturē, aizstāvēja disertāciju "Aizkraukles K.F.Šulcs un viņa sabiedriskā darbība" (publicēta 1936. gadā LU Rakstu Filoloģijas fakultātes sērijā) un 1936. gadā tika ievēlēts par jauno laiku katedras privātdocentu, vēlāk arī par docentu.

Pēc Latvijas Vēstures institūta nodibināšanas M.Stepermanis 1936. gada 1. aprīlī kļuva par tā direktora vietnieku zinātniskajā darbā (ģenerālsekretāru) un palika šajā amatā līdz 1941. gada 1. jūlijam. Viņš sekmīgi apvienoja pedagoģisko un pētniecisko darbu, īpašu uzmanību veltot latviešu zemnieku sociālajam stāvoklim un cīņai pret feodāli dzimtbūtniecisko iekārtu. Šī tematika raksturoja visu viņa radošo mūžu. Stingri balstīdamies uz vēstures pirmavotu dotumiem, M.Stepermanis nekad neiekļuva vieglu politikānisku strāvojumu plūsmās.

1946.—1949. gadā Marģers Stepermanis strādāja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūtā par direktora vietnieku zinātniskajā darbā, vēlākajos gados par sektora vadītāju, paralēli pildot docenta pienākumus LU Vēstures fakultātē. 1960. gadā viņš aizstāvēja vēstures zinātņu doktora disertāciju "Zemnieku nemieri Vidzemē 1750—1784", 1961. gadā tika ievēlēts par P.Stučkas Latvijas valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes vispārējās vēstures katedras vadītāju un profesoru un pilnīgi pārgāja pedagoģiskajā darbā.

Marģers Stepermanis nomira 1968. gada 21. decembrī. Viņš atdusas Raiņa kapos līdzās draugam un domubiedram akadēmiķim Jānim Zutim (1893—1962), līdzās bijušajam institūta direktoram Kārlim Strazdiņam (1890—1964) un vairākiem citiem ievērojamiem Latvijas zinātniekiem.

Šīs nedaudzās rindas neatspoguļo visu Marģera Stepermaņa mūža gājumu, radošās darbības apjomu un saturu. Tam būtu vajadzīgs īpašs plašs apcerējums. Man laimējās strādāt kopā ar viņu piecarpus gadus, vērot vadītāja rīcību dažādās darba un sadzīves norisēs, uzklausīt pieredzējuša zinātnieka un pedagoga padomus jaunietim, kurš zinātnē spēra pirmos soļus, mācīties no viņa tik, cik tolaik pieļāva manas darba spējas un zināšanas. Par visu gūto esmu Stepermanim dziļi pateicīgs, jo viņa padomi un paraugs man ir bieži noderējuši visus šos gadus kopš mūsu pirmās nopietnās saskares 1956.gadā. Toreiz, tieši gadu mijā, Latvijas Zinātņu akadēmija pārveidoja 1951. gada martā nodibināto Etnogrāfijas un folkloras institūtu. Folkloras sektoru pārņēma Latviešu valodas un literatūras institūts, bet etnogrāfijas sektoru — Vēstures un materiālās kultūras institūts. Nelielajam etnogrāfu kolektīvam nepilnu piecu gadu laikā bija mainījušies trīs vadītāji. Nopietni nācās risināt 10 zinātnisko darbinieku un aspirantu kvalifikācijas jautājumus: dažiem nebija vēsturnieka izglītības, vairākiem trūka tādu latviešu valodas zināšanu, kas ļautu veikt dziļus etnogrāfiskus pētījumus. Kolēģiem, kuriem bija problēmas ar valodu, latviešu kultūras un dzīves veida vēstures jautājumi nebija sirdslieta. Tas atstāja dziļas pēdas visā viņu turpmākajā pētniecības darbībā.

Vēstures un materiālās kultūras institūta vadība par etnogrāfijas sektora vadītāju izvēlējās Latvijā un Francijā labu izglītību ieguvušo vēstures zinātņu kandidātu Marģeru Stepermani. Viņa stiprā puse bija arī labā franču, krievu un vācu valodas prasme. Izveidojās kontakti ar seno laiku vēstures sektora vadītāju akadēmiķi Jāni Zuti, ar materiālās kultūras sektora vadītāju vēstures zinātņu kandidātu Teodoru Zeidu un ar institūta direktoru akadēmiķi Kārli Strazdiņu.

M.Stepermanis bija uzrakstījis vairākus etnogrāfiskas ievirzes darbus, piemēram, "Pirmās cīņas par dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē 1750—1764", kas publicēts žurnāla "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" 1931. gada 10. un 11. numurā, "Latviešu stāvoklis XVII un XVIII gs. un apgaismotāju kustība Latvijā", ko varam izlasīt 1935. gada "Literatūrā", "Uzbrukums latviešu tautībai zemnieku brīvlaišanas laikmetā", ko atrodam žurnāla "Senatne un Māksla" 1936. gada 4. numurā, "Latviešu apgaismotāji XVIII gadsimtenī", kas ievietots 1937. gada krājumā "Vēstures atziņas un tēlojumi".

Vēl tuvāk etnogrāfijai stāvēja 1953. gadā izdotās plašās "Piezīmes" Garlība Merķeļa grāmatas "Latvieši..." jaunajam izdevumam un 1953. gadā sarakstītā monogrāfija "Zemnieku nemieri Vidzemē 1750—1784", kura iznāca 1956. gadā. Toreiz gan Zinātņu akadēmijas izdevniecības redaktore Riva Rozenberga, kurai bija uzdots rediģēt M.Stepermaņa grāmatas rokrakstu, izteikusi akadēmiķim K.Strazdiņam kā institūta direktoram viedokli, ka šī grāmata vispār nebūtu izdodama. Uz to viņš atbildējis: "Ejiet un izdodiet!" Lasītāji grāmatu uzņēma visai atzinīgi. Igaunijā, Krievijā un Latvijā tika publicētas pozitīvas recenzijas. M.Stepermanis kā pirmais vēsturnieks saņēma Latvijas PSR valsts prēmiju.

Tomēr visciešāk ar etnogrāfiju saistījās akadēmiķa Jāņa Zuša rediģētās 1953. gadā iznākušās "Latvijas PSR vēstures" pirmā sējuma vispārinošā bagāti ilustrētā XV nodaļa, kas saucās "Latviešu tautas dzīves veids un kultūra vēlā feodālisma periodā (XVII—XVIII gs.)". M.Stepermanis to bija uzrakstījis, pamatojoties uz viņam labi zināmajiem XVII—XVIII gadsimta dokumentiem, kas glabājās Igaunijas un Latvijas arhīvos. Tekstā un ilustrācijās atspoguļojas autora dziļās zināšanas par Johana Kristofa Broces, Johana Branda, Paula Einhorna, Solomona Guberta, Augusta Vilhelma Hupela, Kristiāna Kelha, Rozina Lentīlija, Ādama Oleārija, Gotfrīda Fridriha Stendera un citu XVII—XIX gadsimta laikabiedru atstātajām liecībām.

Marģeram Stepermanim bija tuvs etnogrāfiem tik svarīgais darbs ar dažādos vēstures posmos radītajiem zīmējumiem un citiem vizuāliem dotumiem, kā arī ar dažādu parādību nosaukumiem. Viņa vadībā institūtā tapa vēstures terminu kartotēka, un viņš vadīja Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Vēstures terminoloģijas apakškomisiju. Viņš aktīvi iesaistījās etnogrāfisko parādību literāro nosaukumu veidošanā, sekmēja vārdu un aizguvumu aizstāšanu ar latviešu valodas vārdiem.

Marģers Stepermanis piedalījās J.K.Broces XVIII gadsimta otrās puses un XIX gadsimta sākuma aprakstu un zīmējumu viensējuma izlases gatavošanā. Interesēdamies par Rīgas un tās priekšpilsētas vēsturi, M.Stepermanis iecerēja izveidot personisko Broces zīmējumu kartotēku. Viņš arī mani iesaistīja šo zīmējumu fotografēšanā un negatīvu kopēšanā. Šajā darbā es daudz mācījos ikonografisko materiālu apstrādē, bet galvenais — to satura izzināšanā un izvērtēšanā. Šīs zināšanas man ir noderējušas visu turpmāko gadu desmitu darbā.

Un vēl viena iezīme: Marģers Stepermanis labi orientējās XVII—XVIII gadsimta iedzīvotāju statistikas dotumos un izprata to lielo zinātnisko nozīmi. Kopā ar Adolfīni Ēdolfu viņš sagatavoja publikāciju "Vidzemes 1758. gada arklu revīzija", kas būtu devusi 120 gadus jaunākus datus par Vidzemes zemniekiem nekā 1638. gada revīzijas materiālu publicējums un ļautu izsekot dažādiem attīstības procesiem. Diemžēl šī grāmata nav ieraudzījusi dienas gaismu.

Marģers Stepermanis bija izcils Latvijas XVIII—XIX gadsimta vēstures pirmavotu pazinējs un jau minētās profesora Roberta Vipera avotmācības atziņu tālāknesējs. Īpaši labi viņš pazina Rīgas un Vidzemes, kā arī Dienvidigaunijas avotus. Man atmiņā spilgti saglabājušies tie mēneši, kad vairāku komandējumu laikā 1956.—1959. gadā strādājām Igaunijas Valsts vēstures arhīvā Tartu, kur tolaik glabājās daudz materiālu par Vidzemi. Man īpaši nozīmīgs bija Vidzemes vispārnoderīgās un ekonomiskās biedrības fonds, kura lietās bija izlasāmi bagāti un vērtīgi materiāli par Vidzemes zemnieku nodarbošanos, dzīvesveidu, materiālo kultūru, saiknēm ar igauņiem un par daudz ko citu. Toreiz man lieti noderēja pieredzējušā vadītāja padomi vēlamo lietu atrašanā, ziņu izvērtēšanā, izrakstīšanā, sistematizēšanā, nereti pat visai sarežģīto vācu valodas gotiskajā rakstībā esošo rokrakstu izlasīšanā.

M.Stepermanis kārtoja savāktās ziņas rūpīgi pārdomātā kartotēkā, kas atviegloja to atrašanu un izmantošanu. Ar šo principiālo zinātnisko materiālu kārtošanas un glabāšanas sistēmu pirmo reizi iepazinos 1950. gadā, kad sāku vākt materiālus iespējamajam universitātes diplomdarbam arheoloģijā un saņēmu vairākkārtējas konsultācijas no vēlākā igauņu akadēmiķa Harija Mooras. Turpmākajos studiju gados nācās mainīt tēmu uz etnogrāfiju un bija iespēja saņemt metodisku palīdzību no latviešu akadēmiķa Jāņa Zuša. Kopdarba gados ar M.Stepermani kartotēkas veidošanas darbs paplašinājās un padziļinājās atbilstoši etnogrāfam un kultūras vēsturniekam nepieciešamo avotu savdabībām. Esmu palicis uzticīgs šai metodei visu mūžu, un tā mani līdz šim nekad nav pievīlusi.

Marģers Stepermanis bija rūpīgs zinātnieks. Viņš necieta neprecīzus formulējumus, paviršu attieksmi pret avotiem un literatūru, neskaidrības atsauču noformēšanā. Viņš nelaboja šīs atsauces un formulējumus, bet vienkārši minēja vairākus pamācošus paviršību piemērus un nepareizības, atzīmēja tās ar "putniem" un atdeva rakstījumu autoram sakārtošanai. Viņš vēlējās, lai cilvēki iemācītos precīzi domāt un darīt. Diemžēl piecdesmitajos gados daļa kolēģu šo skolu nespēja apgūt līdz savas zinātniskās darbības beigām.

M.Stepermanim bija labi izkopta valoda. Arī no saviem padotajiem viņš prasīja, lai publikācijās izteiktās domas būtu viegli uztveramas. Vadītājs nerediģēja darbinieku rakstījumus. Pēc izlasīšanas viņa redakcionālās piezīmes manuskriptā bija atrodamas tikai vietumis. Toties šīs piezīmes bija visai lietišķas un pamācošas. Vajadzēja tikai iedziļināties to būtībā. Cilvēkiem, kas vēlējās mācīties labi rakstīt, viņš labprāt palīdzēja un deva padomu. Stepermanis pats neuzmācās ar savu gudrību, bet bija gatavs palīdzēt jebkurā brīdī, ja kāds lūdza viņa padomu vai palīdzību.

M.Stepermanis centās panākt, lai viņa darbinieki iemācītos vispārināt aplūkoto faktu materiālu, lai viņu ievadvārdi un secinājumi būtu īsi, skaidri un lasītājam viegli uztverami. Viņš nereti vairākkārt atdeva autoram atpakaļ publikācijas ievadu un noslēgumu, īsos vārdos pateikdams, ko tajos vajadzētu atspoguļot. Dažkārt viņš ieteica darbus, kuru ievadus un noslēgumus vajadzētu pastudēt mācību nolūkos. Šī skola bija sūra un auglīga, bet ne katram patīkama. Tāda pati attieksme viņam bija pret avotu un literatūras apskatiem, kuros īsi un skaidri vajadzēja pateikt, ko aplūkojamais avots devis konkrētajam rakstījumam. Profesors necieta vispārīgus, būtību neatspoguļojošus avotu un literatūras apskatus.

Marģeram Stepermanim bija dziļa interese un plašas zināšanas Rīgas vēstures jautājumos. Viņš nolēma tās saistīt ar etnogrāfiju un iecerēja pētījumu "Rīgas iedzīvotāji XVIII gadsimtā". Tajā vajadzēja parādīt rīdzinieku etniskā sastāva un sociālās struktūras veidošanos, viņu dzīvesveidu un sadzīvi. Īpaši nozīmīgi būtu bijuši jautājumi par latviešu zemnieku — dzimtļaužu ieplūšanu un iesakņošanos Rīgā, par viņu nodarbošanās un dzīvesveida maiņu, par latviešu, vāciešu un citu etnosu saskari un kultūru mijiedarbību pilsētas attīstības pirmsindustriālajā posmā. Šajā darbā viņš iesaistīja valodnieku Aleksandru Jansonu, kurš Rīgas pilsētas vēstures arhīvā izrakstīja tūkstošiem kartīšu. Tās joprojām neapstrādātas glabājas Latvijas Vēstures institūta etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā. Darbs pārtrūka 1961. gada sākumā līdz ar Stepermaņa aiziešanu no Vēstures institūta.

Marģers Stepermanis bija iecerējis izveidot tādu vietvārdu kartotēku, kurā līdzās vārdam būtu arī ziņas par tā cilmi un par attiecīgā vārda nesēja (sētas, sētu grupas, pagasta nostūra, pļavas, tīruma, ceļa u.c.) izmantošanu dažādos laikposmos. Kartotēku veidoja, iesaistot ikgadējās etnogrāfu ekspedīcijās pieredzējušos valodniekus Aleksandru Jansonu un Kārli Kurcaltu. Vākumu vajadzēja izmantot perspektīvajām latviešu etniskās vēstures studijām. Nezinu, kādā mērā šos Stepermaņa valodnieciski etnogrāfiskos centienus rosināja tolaik nežēlastībā kritusī latviešu dialektoloģe un etnogrāfe Daina Zemzare. Zinu tikai to, ka viņi sadarbojās un D.Zemzare piecdesmito gadu otrajā pusē vāca materiālus Gulbenes un Limbažu rajonā, kur strādāja arī mūsu ekspedīcijas. Vietvārdu vākšana mūsu ekspedīcijās turpinājās līdz septiņdesmitajiem gadiem, kad institūta partijas sapulcēs un zinātniskās padomes sēdēs vairākkārt izvirzīja jautājumu par to, ka abi četrdesmitajos — piecdesmitajos gados koncentrācijas nometnēs bijušie valodnieki ir neuzticami un nav iesaistāmi materiālu vākšanā. Viņu savāktās ziņas ir maz izmantotas un glabājas jau minētās etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā. Šie pieraksti ir izmantoti tikai trijās publikācijās: 1) Jansons A. Gulbenes rajona toponīmikas jautājumi (Arheoloģijas un etnogrāfijas 4. laidienā 1962. gadā); 2) Kurcalts K. Par dažiem Latvijas PSR austrumdaļas kapeņu un apmetņu toponīmiem (Arheoloģijas un etnogrāfijas 8. laidienā 1968. gadā); 3) Ancītis K., Jansons A. Vidzemes etniskās vēstures jautājumi (Arheoloģijas un etnogrāfijas 5. laidienā 1963. gadā).

Īpaši uzsvēršu dažus M.Stepermaņa centienus saiknē ar abiem A.Jansona rakstiem. Visos mūsu kopdarba gados viņš auklēja domu, kā etniskās vēstures jautājumu izzināšanā apvienot tos fragmentāros datus, ko par iedzīvotāju etnisko sastāvu sniedz XVII—XVIII gadsimta masveida statistikas — arklu revīzijas, baznīcu grāmatas, dažādi dokumenti, no vienas puses, un ar īpašu ievirzi pierakstīti vietvārdi, no otras puses. K.Ancītis un A.Jansons izmēģinājumam izskaitļoja 1638. gada Vidzemes arklu revīzijas dotumus un sasaistīja aprēķinus ar vietvārdu un vēstures dokumentu sniegtajām ziņām. Rakstā par Gulbenes rajona toponīmiku viss uzsvars gūlās uz somugriskā elementa klātbūtni dažādās rajona vietās un uz ilgstošu latviešu un igauņu kopdzīvi Gulbenes novadā. Rakstā par Vidzemes etniskās vēstures jautājumiem skatījums ir plašāks. Tajā aplūkotas baltu, Baltijas somu, ģermāņu un slāvu tautu saskares problēmas, lielu uzmanību veltot iedzīvotāju pārceļošanai. Īpaši gribu izcelt tās raksta daļas, kurās stāstīts par sēļiem un vendiem Vidzemē, kā arī aprēķinu par desmit etnosiem piederējušo vīriešu atšķirīgo īpatsvaru dažādos Vidzemes pilsnovados 1638. gadā. Šie Ancīša un Jansona pētījumi ir savdabīgs etalons darbam par to, kā etniskās vēstures jautājumu skaidrošanā apvienot valodnieku un vēsturnieku dotumus un spēkus. Kopš šo rakstu publicēšanas ir pagājuši 35 gadi, un zinātnieki joprojām atsaucas uz tiem kā uz paliekošu vērtību.

1956. gada vasarā stājās spēkā bijušās PSRS Augstākās atestācijas komisijas jaunie noteikumi par disertāciju aizstāvēšanu. Tie paredzēja, ka turpmāk disertācijas varēs aizstāvēt tikai pēc galvenā satura publicēšanas. Latvijas arheologiem un etnogrāfiem tajā laikā uz starta līnijas stāvēja trīs vēstures zinātņu kandidāta disertācijas un tuvu nobeigumam bija vēl trīs citas. Nācās domāt par disertāciju materiālu iespējami drīzu publicēšanu, jo tolaik vienīgais periodiskais zinātniskais izdevums Latvijā bija žurnāls "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis". Tas iznāca 12 reizes gadā un publicēja visu zinātnes nozaru pārstāvju rakstus. Stepermanis informēja etnogrāfu kolektīvu par jaunajiem noteikumiem un uzdeva sagatavot iespējamo publikāciju plānu, lai varētu izdot kādu rakstu krājumu par jau gatavo un topošo disertāciju tematiku. Radās doma veidot krājumu "Arheoloģija un etnogrāfija". Jau līdz gada beigām krājumu nokomplektējām ar septiņiem rakstiem, 1958.gada februāra – marta sadurā "Arheoloģijas um etnogrāfijas" 1.laidienu saņēma lasītāji.

Izdevums ātri kļuva populārs Latvijā un ārzemēs. Līdz šim ir iznākuši jau 19 sējumi, kuru saturs visai daudzveidīgs un prasa īpašu analīzi. Šodien mums svarīgi atzīmēt tikai to, ka izdevuma veidošanas sācējs bija Marģers Stepermanis.

Etnogrāfu kolektīvā viņš ienāca kā pieredzējis zinātnieks ar plašu redzesloku, perspektīvu domāšanu, stabilām avotu zināšanām un pamatīgu publikāciju klāstu. Viņš apzinājās savu vietu Latvijas vēsturnieku saimē un jutās tajā pietiekami droši. Jau pirmajā kopsanākšanas reizē 1956.gada 2.janvārī jaunais sektora vadītājs pateica: "Es neesmu etnogrāfs un nekad par tādu nekļūšu. Es vienmēr savu iespēju robežās palīdzēšu ikvienam darbiniekam." Šo savu solījumu viņš pildīja visus piecarpus kopdarba gadus.

M.Stepermanis vērīgi lasīja darbinieku uzrakstītos pētījumus, organizēja to recenzēšanu un nopietnu apspriešanu, izteica savus vērtējumus un priekšlikumus, norādīja kļūdas un neizstrādātos jautājumus. Viņš meklēja zinātkārus un strādātgribošus cilvēkus arī ārpus institūta, sekmēja viņu meklējumus un to rezultātu publicēšanu zinātniskajos rakstu krājumos. Savos vērtējumos un padomos Stepermanis bija lietišķs, tiešs, nereti pat skarbs. Skarbums īpaši izpaudās gadījumos, kad bija darīšana ar pārāk iedomīgiem autoriem, kuru zināšanas un veikums bija mazāki par viņu pašpārliecinātību.

M.Stepermanis centās ievadīt etnogrāfu darbību stingri zinātniskā gultnē, kas nodrošinātu paliekošu devumu nākotnei. Tādu viņš saskatīja virzībā uz nopietniem salīdzinošiem tradicionālās materiālās kultūras vēstures un etniskās vēstures pētījumiem, kas pamatotos uz trim avotu pamatgrupām: tradicionāliem etnogrāfu ekspedīciju vākumiem, vēstures arhīvu dokumentiem un dažādu vēstures periodu laikabiedru atstātajām liecībām, un uz valodas dotumiem. Etnogrāfu pētījumos viņš mudināja vispusīgi izmantot robeždisciplīnu, it īpaši antropoloģijas, arheoloģijas, folkloristikas, valodniecības un vēstures materiālus un atziņas.

Par pētījuma objektu izvēlējāmies Vidzemi, jo Stepermanis vislabāk pārzināja tās vēstures avotus un apstākļus. Vidzemē bija samērā raibs iedzīvotāju etniskais sastāvs, rosīga un daudzpusīga saimnieciskā dzīve, dažādas ciešas kopības ar viņam labi pazīstamo Dienvidigauniju. Varam droši apgalvot: pateicoties Marģera Stepermaņa rīcībai, Latvijas etnogrāfi 1956.gadā uzsāka nopietnus latviešu un lībiešu etniskās vēstures pētījumus, kuri padziļinājās vēlākajos gados un turpinās līdz mūsdienām.

Ieceru īstenošanai saplānojām četru gadu ekspedīcijas, kurām vajadzēja dot bagātu vispusīgu informāciju par etnokulturālajiem procesiem. 1956.gadā strādājām Gulbenes rajonā, kur latvieši saskārās ar igauņu grupām. 1957.gadā — Limbažu rajonā, kuru apdzīvoja Vidzemes lībiešu pēcteči un ziemeļdaļā mita ne mazums igauņu. 1958.gadā — Valkas rajonā, kas robežoja ar Igauniju. Tur dzīvoja vairāki tūkstoši igauņu un bija cerības rietumdaļā atrast arī kādas lībiešu iezīmes. 1959.gadā — Krustpils un Madonas rajonos, kur cerējām iegūt ziņas par senajiem sēļiem.

Ekspedīcijās ieguvām bagātus materiālus. Radās doma izdot katram apsekotajam rajonam veltītu rakstu un materiālu krājumu, bet sērijas noslēgumā — krājumu, kas atspoguļotu Vidzemes etnogrāfiskās problēmas kopumā. Tomēr iecere izrādījās nereāla. Ar mūsu kolektīva spēkiem nespējām ik gada laikā sagatavot nopietnu darbu par katru ekspedīcijā apsekoto rajonu. Bija vajadzīgas arī citu avotu studijas, papildu braucieni un cits. Mums izdevās uzrakstīt krājumu par Gulbenes rajonu, kurš iznāca tikai 1962.gadā jau pēc Stepermaņa pāriešanas darbā uz Universitāti. Tas bija jau minētās "Arheoloģijas un etnogrāfijas" 4.laidiens. Viņa vadībā sākām gatavot rakstu krājumu par Vidzemi — "Arheoloģijas un etnogrāfijas" 5.laidienu, kurš, nevajadzīgi steidzināts un balstīts uz nepilnīgi apstrādātiem avotiem, iznāca 1963.gadā.

Marģera Stepermaņa personīgais zinātniskais devums etnogrāfijā ir īpašas apceres vērts. Neliels ieskicējums sniegts Alekseja Pētersona un Saulveža Cimermaņa rakstā "M.Stepermanis un etnogrāfiskie pētījumi Latvijā un Igaunijā", kas publicēts 1988.gadā rakstu krājumā "Feodālisma problēmas Baltijā."

Esmu pārliecināts, ka Marģera Stepermaņa aiziešana no sektora vadītāja amata bija liels zaudējums etnogrāfijas zinātnei. Viņa darbam ir paliekoša vērtība. No tā var mācīties un gūt ierosmes nākamās Latvijas zinātnieku paaudzes.

Akad. Saulvedis Cimermanis

— "Latvijas Vēstnesim"a

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!