Par mūsu izdzīvošanas garantu

Dr. Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas institūta direktore, — uzrunā Latvijas Republikas astoņdesmitgadē Monreālā un informācijai "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Šodien mēs atzīmējam Latvijas Republikas pasludināšanas 80. gada dienu, un man personīgi šodien apiet 30 gadi, kopš es šo dienu pirmo reizi atzīmēju kā 18.novembra runas teicēja Latvijas neatkarības 50. atceres dienā Monreālā.

Daudz kas mainījies pa šiem trīsdemit gadiem. Laika gaita ir atnesusi daudz pārmaiņas atsevišķu indivīdu un ģimeņu dzīvēs, bet vēl lielākas pārmaiņas pašas Latvijas liktenī.

30 gadus atpakaļ bija ārkārtīgi grūti atrast — ko uzmundrinošu pateikt Latvijas valsts svētku dienā. Valsts neatkarība jau sen bija iznīcināta, un nekas pasaules situācijā neliecināja par sagaidāmām drīzām pārmaiņām starptautisko spēku līdzsvarā. Padomju savienība figurēja uz pasaules kartes kā milzīga un draudīga lielvalsts, no kuras bijās pat pasaules lielākās un spēcīgākās valstis. Toreiz es jūs aicināju lieki necerēt uz trešo pasaules karu kā atrisinājumu, nedz arī uz Rietumu lielvalstu iejaukšanos, lai atbrīvotu Padomju savienības okupētās Baltijas valstis. Kā toreiz to teicu:

"Mūsu vienīgā cerība tātad paliek uz masveidīgu pretestību no iekšpuses, kas vienlaicīgi notiktu dažādās Padomju savienības malās, plašāko tautas masu atbalstīta. Kādu dienu tai neizbēgami ir jānāk, un tad tā arī salauzīs padomju impērijas drausmīgo varas monolītu".

Ka milzīgā melu impērija sabruks vēl manā mūža laikā, un tikpat kā bez jebkādām asins izliešanām, to gan es toreiz pat neuzdrošinājos cerēt!

Nu Latvija atkal ir ieņēmusi savu vietu valstu saimē, un valsts neatkarības 80 gadu jubileju būs iespējams pienācīgi atzīmēt. Valsts svētki katram latvietim ir savas latviskās piederības apliecināšanas svētki, bet visiem kopā tie ir Latvijas kā neatkarīgas valsts suverenitātes apliecināšanas svētki. Tā ir diena, kad sarkanbaltsarkanais karogs mums atgādina, no kurienes mēs nākam, tas atgādina, ka valsts kā suverēna nācija spēja rasties tikai pateicoties pašu latviešu cīņām un upuriem. Latvijas karogs mums atgādina arī par to, kas mēs esam — neatkarīga demokrātiska valsts, ar latviešu un līvu kā pamata tautām un ar vienu vienīgu — latviešu valodu kā oficiālo valsts valodu. Tā tas ir, un tā tam arī nākotnē jāpaliek. Par to mums jārūpējas. Mūsu karogs mums atgādina, ka arī nākotnē mums vēl arvien būs pašiem par savām tiesībām jācīnās, kaut cerams — ne vairs ar asinīm un ne vairs kara laukā.

Rīga patlaban ir aizkustinoša un skaista savā lielo svētku rotā, kas tika uzlikta jau Varoņu piemiņas dienai par godu. Taču laba daļa no tiem Latvijas karogiem, kas vēl 6.novembrī plīvoja uz Vanšu tilta, svētdien, 8.novembrī, tur vairs neatradās. Vai varbūt vētra bija tos ierāvusi jūrā? Vai varbūt ļaunas rokas bija tos noplēsušas? Varbūt tās pašas, kas iepriekšējā dienā, 7.novembrī, tieši uz šī tilta bija pulcējušās ar sarkaniem karogiem rokās, lai vēl patētiski mēģinātu svinēt "Lielās Oktobra revolūcijas gadadienu"? Ar pašu Latviju arī ir mazliet kā ar šiem svētku karogiem. Tos apdraud gan deklarēti naidnieki un nelabvēļi, gan modernās pasaules skarbie vēji.

Pēc neatkarības atjaunošanas un nostabilizēšanas Latvijai tagad stāv priekšā iekļaušana Eiropas Savienībā kā pats svarīgākais mērķis. Tas ir vienīgais ceļš, kā nodrošināt Latvijas nākotni gan drošības, gan saimnieciskās attīstības ziņā. Tik maza zeme kā Latvija nevar cerēt eksistēt kā vientuļa sala Rietumu un Austrumu blokiem pa vidu.

Nesenais Eiropas komisijas negatīvais lēmums par Latvijas iesaistīšanu sarunās par Eiropas Savienību te atgādina, ka šķēršļu vēl ir daudz, bet citas izvēles nav, kā censties tos visus pārvarēt. Jo Eiropas parlaments bija pieņēmis Latvijai ļoti labvēlīgu lēmumu un uzskatīja, ka Latvija būtu jau tagad tik tālu progresējusi, ka būtu gatava sarunu uzsākšanai. Latvija ir panākusi ievērojamu progresu vairākās ļoti svarīgās jomās:

— makroekonomiskie indikatori ir bijuši pozitīvi,

— inflācija ir samazinājusies un pie tam ir ļoti zema — 3,5%,

— iekšzemes produkta pieaugums ir ļoti respektabls 6,4%,

— Latvijā ir noticis ievērojams progress vietējo likumu pielāgošanā ES likumiem vairākās nozīmīgās sfērās, ieskaitot konkurenci, bankas un transportu.

Tuvākā nākotnē diemžēl Latvijas saimnieciskie rādītāji varētu drīzāk pasliktināties nekā progresēt, jo Krievijas finansiālās krīzes izraisītais domino efekts patlaban sāk sasniegt Latviju. Vairāki ciemi un mazpilsētas, kas pārtika no vienas vien industrijas — zvejniecības un zvejas produktu pārstrādāšanas, tagad Krievijas patērētāju maksātnespējas dēļ ir nonākuši izmisuma situācijā ar vispārinātu bezdarbu un tukšām pašvaldību kasēm. Šim domino efektam turpinoties, Valsts ieņēmumu dienestam iztrūks arvien lielākas summas no valsts budžetā paredzētajiem ieņēmumiem, nebūs, kas iemaksā sociālās nodrošināšanas nodokļu fondā, ātri izsmelti varētu kļūt bezdarba pabalsta fondi. Laimīgā kārtā pēdējo gadu laikā bija tikusi ievērojami samazināta saimnieciskā atkarība no Krievijas tirgiem, kas tagad palīdz mazināt Krievijas krīzes negatīvo iespaidu.

Viens no visspēcīgākiem Latvijas progresa indikatoriem bija referenduma rezultāti, ko ES nevarēja iztulkot citādi kā tikai pozitīvi, it sevišķi tādās valstīs kā Vācija vēl šodien tik liberāli pavalstniecības likumi nav spēkā! Pat Igaunijas pavalstniecības likums nav tik tuvu Eiropas prasībām, kaut Igaunija jau ir Latvijai priekšā sarunu uzsākšanas rindā. Kā jau to varēja sagaidīt — jaunu pavalstniecības pieprasījumu temps Latvijā jau starplaikā arī paguvis būt daudz augstāks, nekā tas bija agrāk.

Taču neskatoties uz šiem pozitīviem indikatoriem un tādu valstu kā Zviedrijas un Dānijas ļoti pozitīvo atbalstu, Eiropas Komisija ieteica jautājumu atlikt uz 1999.gadu. ES Ārlietu komisārs Hanss van den Bruks savā runā pie tam vēl uzsvēra — This is not a blank check , tātad — tas īstenībā nav tik daudz solījums nākamgad ierindot Latviju sarunām gatavo valstu skaitā, kā tai datumā vēlreiz caurskatīt Latvijā starplaikā paveikto progresu.

Eiropas Komisijas negatīvais lēmums lieku reizi pierāda, cik ļoti svarīga loma ir valsts ārzemēs veidotam tēlam, kas rada vispārēju iespaidu par kādu valsti kā vairāk vai mazāk attīstītu, vairāk vai mazāk gatavu. Igauņi pēdējos gados ir piekopuši ļoti agresīvu ārpolitiku, kas vietā un nevietā uzsver un atgādina, cik ļoti strauji Igaunija progresējusi un cik tālu tā esot priekšā tādām mazāk attīstītām valstīm kā Latvijai. Ir dzirdēts, ka igauņi savai kampaņai esot izdevuši 5 miljonus ASV dolārus. Katrā ziņā viņu kampaņa ir nesusi redzamus rezultātus.

Ja Latvija vēlas garantēt sev labvēlīgu lēmumu no ES Komisijas 1999.gadā, tad blakus labāku kvantitatīvo indikatoru sasniegšanai tai noteikti vajadzēs arī nopietnāk rūpēties par savu sasniegumu labāku parādīšanu un izcelšanu. Patlaban situācija ir tāda, ka Latvijas tēls citās zemēs var pieņemt vienu no trīs iespējamiem veidoliem:

1) Pirmkārt, vispārējās tautas līmenī ļoti daudzi Eiropas iedzīvotāji vēl šodien nekā nezin ne par Latviju ne par latviešiem. Raugoties šai spogulī, tātad Latvijai pretī raugās vienkārši tukšums. Latvija kā zeme šo ļaužu apziņā vispār neeksistē, tai sava tēla vispār nav. Latvija, Lietuva, Lībija, Libāna — tas viss viņiem viena alga.

2) Otrkārt, diezgan regulāri masu medijos pēdējos gados parādās raksti, kas Latvijas tēlu saista ar izcili negatīvi iekrāsotiem priekšstatiem, gan vairāk Ziemeļamerikas kontinentā nekā Eiropā. Tie atsaucas vai nu uz notikumiem 50 gadus atpakaļ sakarā ar indivīdiem, kas apsūdzēti par noziegumiem pret cilvēci naciķu okupācijas laikā, vai atkal skaļi vaimanā par it kā cilvēktiesību pārkāpumiem pret Latvijas nepilsoņiem. Tie visi izskatās kā ļoti rūpīga propagandas aparāta sagatavoti un Latvijai naidīgu spēku pasūtīti, jo tur visi latvieši kā tauta ir attēloti kā pēdējie briesmoņi.

3) Tai pašā laikā Latvija bauda arī relatīvi pozitīvu vai vismaz neitrālu tēlu gan Eiropas politiķu, gan augstāk izglītotās publikas un dažādu lauku speciālistu acīs. Tas galvenokārt panākts caur saskarsmi un kontaktiem, kur latviešiem ir bijusi izdevība sevi parādīt pozitīvā gaismā. Vispozitīvāko Latvijas tēlu līdz šim ir veidojuši Latvijas mākslinieki, kultūras darbinieki, zinātnieki, sportisti un citi speciālisti ar savu uzstāšanos ārzemēs, kas ļoti bieži tur guvuši izcilas sekmes.

Lai iekļūtu Eiropas Savienībā, Latvijai būs jāpārvar pretestība no tām Rietumu un Dienvideiropas valstīm, kas nopietni vēlas palēnināt ES paplašināšanās tempu, jo pašas baidās par savu saimniecisko nākotni. Latvijas patlabanējo situāciju un izredzes tātad optimisti varētu dēvēt kā tādu, kur glāze ir puspilna, bet pesimisti — ka tā ir pustukša. Pesimistisko viedokli pauda kāda dzeltena Rīgas avīze ar kliedzošu virsrakstu šī gada 5.novembrī "Rietumi spļauj uz mūsu referenduma rezultātiem". Optimistisko viedokli pauda Zviedrijas vēstnieks tai pašā vakarā pie sevis uzlūgtiem vakariņu viesiem — Latvija var tikai priecāties par progresu, kas starptautiskā forumā līdz šim jau ir sasniegts.

Sava daļa patiesības ir abām pusēm. Ir tiesa, ka ES Latvijai brīžiem uzliek tādas prasības, kas ne vienmēr atbilst Latvijas pašas iekšējām vajadzībām un vēsturiski izveidotajai situācijai. Ir arī redzams, ka paklausīga sekošana direktīvām neko vēl negarantē. Ir tomēr arī svarīgi, ka Latvijai tika izteikta atzinība. Tas nozīmē, ka jāturpina vien ir virzīties tālāk pa jau iesākto ārpolitikas ceļu, tomēr ļoti piesardzīgi lavierējot starp Rietumeiropas vai ASV uzstādītām prasībām un pašu zemes iekšējām vajadzībām un izdzīvošanas prioritātēm.

Visnopietnākā cīņa būs par latviešu valodas tiesību saglabāšanu, nepadodoties tiem ārzemju spiedieniem, kas visiem spēkiem cenšas iztēlot valodas likuma piepildīšanu kā pārkāpumu pret cilvēktiesībām un zvērīga nacionālisma izpausmi. Te trūkst precedentu no citām civilizētām zemēm, sākot jau ar Kvebekas provinci Kanādā, kur franču valodas aizstāvības likums neparedz nekādus kompromisus pret savām prasībām.

Tik pat nopietna būs cīņa par latviešu kultūras saglabāšanu starptautiskās komerciālās masu kultūras priekšā, kas lielā mērā ir amerikāniska un kas jau tagad ir bīstami samazinājusi Latvijā ražotās kultūrpreces patēriņu tādos laukos kā grāmattirdzniecība, kompaktdisku un lenšu izplatīšana, filmas vai bērnu rotaļlietas. Par šādiem procesiem raizējas arī citas Eiropas valstis, it sevišķi Francija. Eiropieši pārzina amerikāņu popkultūru, bet viņu zināšanas par citu Eiropas valstu kultūru ir apbrīnojami vājas. Var jau būt, ka tā vispār ir popkultūras uzvara pār smalko vai elitāro kultūru kā tādu. Katrā ziņā te stāv priekšā ļoti liels darbs, lai latviešu labākos kultūras sasniegumus efektīgāk popularizētu un darītu vieglāk pieejamus cittautiešiem. Bez tam, kultūra nebūt nav luksuss, ko var sev aļauties tikai bagātas un labi paēdušas tautas. Kultūra ir katras tautas garīgā maize, tā ir tās identitātes apliecinātāja, saglabātāja un veidotāja. Nacionālā kultūra ir drošākais tautas izdzīvošanas garants. Kultūra nav lieks izdevums, tā ir ieguldījums. Tas ir ieguldījums tautas nākotnē, kas bez tam var nest arī tīri monetāru peļņu. Ne velti ASV eksportā pats lielākais īpatsvars ir tieši kultūras produktiem. Ieskaitot programmācijas produktus, tie 1996.gadā ienesa ASV bilancē 60,2 miljardus amerikāņu dolāru!

Latvijas patlabanējā situācijā, kad ES valstis prasa turpināt progresu, nenoliedzami ir sava ļoti pozitīvā puse — tas ir skaidrs mājiens Latvijai sakārtot visas tās nozares, kurās vēl nav ievesta īsta kārtība. Galamērķis te būtu Latvija kā pierādāmi tiesiska valsts, ar savu uzticamu un labi trenētu armiju, ar uzticamiem un kompetentiem policijas spēkiem, ar labu iekšējo drošību, ar priekšzīmīgi sakārtotiem robežas pārejas punktiem un muitas sistēmu, ar lielāku atvērtību un atbildību ministriju un iestāžu darījumos, ar efektīvu korupcijas apkarošanu gan valsts mērogā, gan pašvaldībās! Patlaban vēl arvien valda pārāk liela administratīva patvaļa, pārāk klaji ciniska manipulēšana ar likuma burtu un pārāk liela bezatbildība potenciālo ārzemju investoru priekšā. Tāda valsts, kas nespēs uzrādīt pietiekamu progresu visos šais jautājumos, varbūt tik tiešām nebūs vēl gatava iekļūt Eiropas Savienībā.

Potenciāli bīstama valsts nākotnei ir arī plaši izplatītā aljenācijas sajūta Latvijā pret valdošo varu un iekārtu, ko caurmēra cilvēks nebūt neizjūt kā kalpojam viņa interesēm un labklājībai. Plašas tautas masas Latvijā sevi izjūt tai pašā lomā kā Antiņš Raiņa "Zelta zirga" pirmajā cēlienā. Mantojums ir sadalīts, bet abi vecākie, stiprākie un it kā gudrākie brāļi ir visu sagrābuši savās rokās, tā ka trešajam brālim nekas vairs neatliek un tas vienkārši tiek no mājām padzīts. Atliek tikai cerēt, ka jaunievēlētā 7.Saeima spēs kaut ko nozīmīgu paveikt, lai mazinātu šo tautā manāmo noskaņojumu, kur tā jūtas atsvešināta un pamesta no pašu ievēlētiem pārstāvjiem.

Patlabanējā situācijā daudz kas būtu darāms, gan lai uzlabotu priekšstatus par Latviju, kādi tie valda citās zemēs, gan lai stiprinātu visu Latvijas iedzīvotāju lojalitāti pret valsti, kurā tie dzīvo, gan lai stiprinātu latviešu tautas pašapziņu par savām spējām, potenciālu un līdzšinējiem sasniegumiem. Tādēļ ļoti pozitīvi novērtēju ziņu, ka Latvijas valsts ir nolēmusi ieguldīt līdzekļus, lai nopietni, sistemātiski un organizēti piestrādātu pie Latvijas tēla un pie Latvijas profila veidošanas. Tādēļ tad arī pieņēmu Ministru prezidenta aicinājumu uzņemties Latvijas institūta vadību. Tas radīts ar Latvijas Republikas Ministru kabineta šī gada 28.septembra lēmumu "Par bezpeļņas organizācijas valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas institūts" dibināšanu".

Speciālā darba grupa, kas ieteica Ministru kabinetam dibināt Latvijas institūtu, konstatēja, ka šāda institūta dibināšana jau stipri novēlota, jo to būtu vajadzējis izveidot tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, kā tas tika darīts Igaunijā. Latvijas interesēm ir svarīgi, lai tā tiktu uztverta kā demokrātiska un attīstīta valsts, un ir nepieciešams pielikt pūles, lai veicinātu ārvalstu investīcijas un paaugstinātu tūristu apmeklējumu skaitu. Jaunā institūta darbības pamata mērķis ir radīt pasaulē patiesu priekšstatu par Latviju un tās sabiedrību un veicināt interesi par Latviju kā zemi. Šai uzdevumā ietilpst Latvijas tēls ārzemēs, kās tas subjektīvi tiek citu uztverts, kā arī Latvijas t.s. profils, kas ietver visas objektīvās ziņas un faktus par Latviju un latviešiem. Kā paralēls uzdevums institūtam ir uzticēts arī plašākas sabiedrības izglītošanas darbs, panākot, lai katrs cilvēks apzinātos, ka arī viņš ar savu vērtību izpratni, valstisko un sabiedrisko pašapziņu un stāju piedalās Latvijas tēla kopējā veidošanā.

Šī gada 9.novembrī tika nobeigti visi juridiskie priekšdarbi, kas atļāva Latvijas institūtu reģistrēt kā SIA (sabiedrība ar ierobežotu atbildību) Latvijas Uzņēmumu reģistrā. Nupat, 12.novembrī, pilnvarnieku sapulce apstiprināja Latvijas institūta stratēģisko padomi 21 personas sastāvā, kas pārstāv ļoti plašu darbības un interešu loku visā sabiedrībā — tirdzniecību, kuģniecību, tūrismu, olimpisko kustību, zinātni, radošās un lietiskās mākslas. Institūta programmās bez tam vēl darbosies kompetentas ekspertu komisijas un pēc vajadzības tiks piesaistīti eksperti no ārzemēm.

Latvijas institūtam jābūt valstiski neatkarīgam un politiski neitrālam, bet, lai tas kā tāds tiešām arī spētu darboties, tam jāsaņem garantēts valsts pamatfinansējums. Tai pašā laikā institūtam būtu vēlams piesaistīt arī privātsektora līdzekļus — gan no biznesa firmām, gan no atsevišķiem indivīdiem. Institūts ir tiesīgs saņemt ieņēmumus, dāvinājumus, ziedojumus vai testamentārus novēlējumus un izmantot tos vai nu savām vispārējām programmām, vai kopā ar donoriem izstrādātām speciālām programmām. Institūts nav padots nevienai ministrijai kā tās interna struktūra, bet spēj darboties pilnīgi neatkarīgi.

Tautiešiem Rietumos te paveras jauna iespēja ar saviem līdzekļiem tiešā veidā ietekmēt procesus Latvijā, ar institūta starpniecību atbalstot tādus patriotiskus, izglītības vai kultūras pasākumus, kas būtu pelnījuši lielāku uzmanību un līdzekļus. Es tādēļ izmantoju šo izdevību, lai aicinātu katru latvieti, kas to spēj un kam būtu par to interese, nākt ar saviem līdzekļiem un savām zināšanām mums talkā. Kā īpaši degošu prioritāti, kur pat ar ierobežotiem līdzekļiem būtu iespējams panākt daudz laba, es šeit vēlētos izvirzīt mācību līdzekļu iegādi lauku skolām un stipendijas apdāvinātiem, bet mazturīgiem skolēniem.

Latvijas institūta paredzētie galvenie darbības virzieni patlaban ir šādi:

1. Noskaidrot, kas pašlaik Latvijā tiek darīts Latvijas tēla veidošanas jomā — kuras institūcijas ar to nodarbojas, kāda ir to pieredze, kādas metodes tiek izmantotas. Te paredzēts apkopot un izanalizēt jau esošo visdažādāko iniciatīvu veidotos materiālus par Latviju. Vēlamies uzsākt plašu programmu, lai pārbaudītu, cik saturiski iespaidīgi un reklāmspējīgi ir jau pastāvošie materiāli, cik piemēroti cittautiešu mentalitātei, cik laba ir svešvalodu tulkojumu kvalitāte. Paredzam sniegt konsultācijas par nākotnē gatavojamiem materiāliem, gan attiecībā uz saturu, gan tulkojumiem dažādās svešvalodās. Viens piemērs tam bija tūliņ pēc institūta statūtu apstiprināšanas, kad radās izdevība rediģēt un papildināt franču valodas tekstus Okupācijas muzejā sagatavotajai izstādei, kas bija ceļā uz Briseli. Ceram, ka nākotnē šāda veida sadarbība varētu notikt ar dažādām iestādēm rutīnas veidā, lai tā varētu noritēt bez steigas un pēc iespējas augstā profesionālā kvalitātē.

2. Pie Latvijas institūta uzdevumiem pieder arī precizēt un tuvāk definēt Latvijas valsts ģeopolitisko piederību. Mūsu kaimiņi igauņi ir sevi pieteikuši kā piederošus pie Skandināvijas valstīm (kaut īstenībā tā vēl joprojām ir vairāk vēlme nekā īstenība), kamēr Lietuva sevi uzskata piederam pie Centrāleiropas valstu grupas. Mūsu sen lolotā doma par trim vienotām Baltijas valstīm šādā veidā jau tikusi spēcīgi iedragāta. Kur un kādā grupējumā tad lai iederas Latvija, kas palikusi it kā vidū karājamies, izolēta starp šiem nogrupējumiem un bīstami pakļauta Krievijas ģeopolitiskajam iespaidam? Kā paguvu to noskaidrot burtiski dažas stundas pirms izbraukšanas no Latvijas, Zviedrijas Ārlietu ministrijai te ir jau izstrādāta nostādne, pēc kuras Baltijas areāls aptver visas tautas, kas dzīvo Baltijas jūras krastā. Arī Latvijas Ārlietu ministrijai ir gluži tas pats mērķis un viedoklis. Tas ir Latvijai ļoti izdevīgs formulējums, kas tagad būtu plašāk propagandējams — gan ārzemēs, gan pašu valstī.

3. Latvijas institūtam ir uzticēts organizēt un pasūtīt pētījumus, lai noteiktu Latvijas savpatnās, resp. unikālās vētības, salīdzinājumā ar citām valstīm un lai tās formulētu ārvalstniekiem saprotamā un saistošā veidā. Šai ziņā institūts pārņems un turpinās programmu, ko Imanta Ziedoņa vadībā aizsācis Latvijas Zinātnes un dialoga centrs. Pie institūta uzdevumiem pieder arī atbalsts Latvijas kultūras mantojuma apguvei, pētniecībai un popularizēšanai.

4. Latvijas institūta uzdevumos ietilpst organizēt informācijas materiālu sagatavošanu un izdošanu par visu, kas Latvijā ir ievērības cienīgs, skaists vai vērtīgs un par sasniegumiem, kas gūti visdažādākajos laukos. Tas paredzējis jau drīzumā sākt izdot faktu lapas, bukletus un prospektus vairākās Eiropas un pasaules valodās. Tie pievilcīgā un kodolīgā veidā sniegs pamata informāciju par Latviju, tās simboliku, vēsturi, dabu un arhitektūru, kā arī par latviešu koru, solistu, komponistu, fotogrāfu, filmētāju, sportistu un citu profesionāļu sekmēm un sasniegumiem starptautiskā arēnā. Šie materiāli tiks piegādāti vēstniecībām, kā arī tādām grupām, kas dodas uz izstādēm vai citiem pasākumiem ārzemēs.

5. Pie Latvijas institūta uzdevumiem pieder sadarbība ar masu medijiem. Līdz šim interese Latvijā no tiem ir bijusi ārkārtīgi liela, un mēs ceram saglabāt šīs labās attiecības arī turpmāk.

6. Latvijas institūtam būs arī jācenšas panākt nevalstisko starptautisko organizāciju iesaistīšana un atbalsts no citām zemēm savu mērķu realizēšanā. Īpaša loma te būs sakariem ar līdzīgiem institūtiem kaimiņu zemēs. Ar Zviedrijas institūtu jau sekmīgi aizsākta ļoti tuva sadarbība un kopā ar šī institūta, Zviedrijas vēstnieka un Zviedrijas ārlietu ministrijas pārstāvjiem kopējā tikšanās dažas dienas atpakaļ tika apsolīta palīdzība no zviedru puses.

Te varbūt vietā būtu atgādināt, ka varam kā nācija būt pateicīgi visiem tiem, kas Latvijai tik daudzos un dažādos veidos snieguši palīdzīgu roku, ieskaitot Kanādas valdību un tās dažādās programmas. Nekad neaizmirsīsim pateikt šo paldies. Bet palīdzība mums noderēs tikai par tik, cik paši būsim spējuši tai sagatavoties un sakārtoties. Vairāk par visu latviešiem jābūt skaidrībā par to, kas ir tas, ko mēs paši kā tauta savā valstī vēlamies sasniegt. Kāda tad ir tā Latvija, kādu mēs to vēlētos redzēt? Kādas vērtības mēs tur vēlamies turēt cieņā? Kāda veida sabiedrība tur valdīs, kāda rakstura ļaudis tur izaudzinās? Kāds būs tas kopīgais mantojums, ko varēsim nodot saviem bērniem un bērnu bērniem? Pie tā visai sabiedrībai ir jāstrādā kopīgi, un es aicinu jūs nākt man palīgā, par cik Latvijas institūts ar savu darbību varēs iesaistīties šai procesā.

Latvijas institūtā mēs diemžēl nekādas brīnuma atslēgas nevienam nespējam piedāvāt. Bet mēs cieši ticam, ka stikla kalnā tautai noteikti ir jāuzkāpj. Ja ne vienā rāvienā, ne tūliņ ar zelta zirgu, tad soli pa solītim.

Ir ļoti daudzi latvieši, visās pasaules malās, kas šo kāpienu ir jau uzsākuši. Mēs gribam visus tos apzināt, pulcināt, uzmundrināt. Mums kā tautai ir ļoti daudz kā, par ko varam būt pamatoti lepni. Mēs varam stāvēt kā statuja Brīvības pieminekļa galā, ar taisnu muguru, un sniegties ar rokām pretim debesīm. Veidosim savu nākotni, sekojot tieši šim tēlam — ar taisnu muguru, un ar rokām, kas tiecas uz šo garīgo vertikāli.