• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Zinātņu vēstures asociācija ieiet piektajā gadu desmitā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.10.1998., Nr. 313/314 https://www.vestnesis.lv/ta/id/33007

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par finansu ministra tikšanos ar Eiropas Savienības amatpersonām

Vēl šajā numurā

24.10.1998., Nr. 313/314

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

INFORMĀCIJA

Latvijas Zinātņu vēstures asociācija ieiet piektajā gadu desmitā

Latvijas zinātnes pieticīgā pārstāvēšana neļāva sarīkot plašāku pārskatu par asociāciju, kurai gan latviešu, gan pasaules zinātnieku devuma apzināšanā un popularizēšanā ir īpaša nozīme. Tā ir Latvijas Zinātņu vēstures asociācija (LZVA). Tās prezidents ir Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš. Tādēļ LZVA pārskats tika iekļauts Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rīkotās vēstures konferences plenārsēdē 1998. gada 13. oktobrī.

Pārskats sagatavots, izmantojot tās prezidenta Jāņa Stradiņa publicētās tēzes un viņa runas pierakstu. Profesors J.Stradiņš ievadvārdos teica, ka Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas (LZVA) dibināšana saistīta ar t.s. Hruščova atkusni, kas Latvijā atbalsojās "Berklava atkušņa" veidā: pēc Staļina nāves bija mēģinājumi liberalizēt totalitāro režīmu un pieļaut darbību dažās jomās, kas līdz tam skaitījās aizliegtas vai nevēlamas.

Padomju Latvijā šajā destaļinizācijas laikā atjaunoja Brāļu kapus, iedibināja Latvijas PSR Valsts prēmijas, atjaunoja Rīgas Politehnisko institūtu, nodibināja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, sāka veidot plašus zinātniskos centrus (1958. gadā Latvijas PSR Zinātņu akadēmija pārcēlās uz "augstceltni"), liberālāk izturējās pret literatūras, mūzikas un zinātnes nacionālo mantojumu, sāka izdot jaunas avīzes un žurnālus (piem., "Rīgas Balsi"), ļāva sludināt jaunas idejas ekonomikā (P.Dzērve u.tml.). Šajā laikmeta kontekstā jāvērtē arī LZVA dibināšana.

Sakarā ar to, ka PSRS zinātņu vēsturnieki sāka līdzdarboties Starptautiskajā zinātņu vēstures un filozofijas apvienībā (UIHPS), atsakoties no līdzšinējā izolacionisma un krievu zinātnieku "prioritātes" sludināšanas visās jomās, 1956. gadā nodibināja Padomju nacionālo dabaszinātņu un tehnikas vēsturnieku apvienību, kas savukārt sāka veidot nodaļas savienotajās republikās.

1958. gada 30. janvārī Latvijas PSR ZA Prezidijs nolēma dibināt attiecīgu nodaļu arī Latvijā, kas konstruējās 1958. gada 30. maijā, kā Latvijas dabaszinātņu un tehnikas vēsturnieku nacionālā grupa (dažus gadus vēlāk to pārdēvēja par Latvijas dabaszinātņu un tehnikas vēsturnieku apvienību). Tajā iesaistījās ap 60 interesentu, dibināšanas sapulcē piedalījās 25. Par priekšsēdētāju ievēlēja toreizējo akadēmiķi — sekretāru Pēteri Valeskalnu, kas šo amatu ieņēma līdz 1987. gadam, par sekretāru — Organiskās sintēzes institūta zinātnisko līdzstrādnieku Jāni Stradiņu (kopš 1968. gada — priekšsēdētāja vietnieks, kopš 1987. gada — priekšsēdētājs), kurš faktiski šo laika posmu ir vadījis apvienības darbu. No 1968. līdz 1993. gadam apvienības sekretārs bija vēstures zinātņu kandidāts Tālivaldis Vilciņš, kurš daudz darījis apvienības darba veicināšanai.

Referents ziņojumā plašāk izvērtēja Fēliksa Dzeržinska un Andreja Višinska tuva darbabiedra Pētera Valeskalna personību, pārstāstot arī viņa stāstīto atmiņu pierakstus. J.Stradiņš minēja P.Valeskalna samērā liberālo pieeju, diplomāta talantu un labās manieres. Kā spilgts piemērs izskanēja epizode, kā akadēmiķis sekretārs aizstāvējis zinātnieku leģionāru Tālivaldi Vilciņu, piebilstot, ka T.Vilciņš "bija tikai taurētājs" (spēlēja kara pūtēja orķestrī).

Latvijas dabaszinātņu un tehnikas vēsturnieku apvienības uzdevums bija saskaņot visus pētījumus zinātņu vēstures nozarē Latvijā, sastādīt plānus un atskaites, uzturēt sakarus ar Maskavas, Ļeņingradas un citu republiku (vispirms — Lietuvas un Igaunijas), arī ārvalstu kolēģiem, ieteikt un akceptēt referātu tēmas Baltijas zinātņu vēstures konferencēm un starptautiskiem kongresiem, veidot tiešus sakarus ar ārvalstīm. Par galveno darbības jomu izvirzījās Baltijas zinātņu konferenču rīkošana un rakstu krājumu "Iz istoriji jestestvoznaņija i techniki Pribaltiki" izdošana.

Pirmā Baltijas zinātņu vēstures konference (starprepublikāniskā apspriede par Baltijas medicīnas un dabaszinātņu vētures pētniecību) tika sarīkota Rīgā, tagadējā Vāgnera zālē, 1958. gada 6. un 7. jūnijā pēc akadēmiķa Paula Stradiņa ierosmes (60 dalībnieku, 9 referāti). Pragmatisks bija P.Stradiņa un J.Stradiņa referāts par Baltijas zinātņu vēstures pamatproblēmām, kurā akcentēja divus aspektus: Baltijas valstu zinātņu tradīcijas un mantojums pasaules kontekstā un Baltija kā vienotājposms zinātnes un kultūras vērtību apmaiņā starp Rietumiem un Austrumiem (resp., Vāciju un Krieviju). Sakarā ar to Baltijas vācu un Baltijā strādājošo poļu zinātnieku devums tika akceptēts kā Baltijas tautu kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa. Šīs tēzes kļuva par pamatu visai tālākai darbībai šajā jomā. Baltijas tematikai izdevās piesaistīt ne tikai vietējos pētniekus entuziastus, bet arī ievērojamus pētniekus no Maskavas, Ļeņingradas, Harkovas, Kijevas, Odesas, Minskas, Tbilisi, vēlāk arī no ārzemēm.

Baltijas zinātņu vēstures konferenču rīkošana kļuva tradicionāla, pamīšus Rīgā, Tartu (vai Tallinā), Viļņā. No 1958. līdz 1996. gadam sarīkotas 18 šādas konferences, 1999.gada janvārī iecerēta 19. konference Viļņā (Kauņā).

Izdoti vērtīgi visu konferenču materiālu krājumi. Katrā konferencē bijuši 100–500 dalībnieki, vairākas no tām orientētas tematiski, piemēram, IV konference Rīgā 1962. gada novembrī — "Baltijas zinātņu centri Krievijas impērijas zinātnes sistēmā XIX gs — XX gs. sākumā", VII konference Rīgā 1968. gada decembrī — "Baltijas loma zinātnisko sakaru veidošanā starp Krievijas un Ziemeļrietumeiropas valstīm XVII — XX gs.", X konference Rīgā (Jelgavā) 1975. gada aprīlī — Pēterburgas Zinātņu akadēmijas ietekme Baltijā, Jelgavas Pētera akadēmijas divsimtgadei un zinātniecības vispārējām problēmām, XIV konference Jūrmalā 1985. gada maijā — zinātnisko kolektīvu veidošanās problēmas un paleastronomijas un paleomedicīnas jautājumi, XV konference Rīgā 1987. gada oktobrī — Rīgas Politehniskā institūta 125 gadu darbība, XVIII konference Rīgā 1998. gada janvārī — zinātnes attīstības problēmas lielvalstī un mazā valstī un Latvijas Zinātņu akadēmijas 50 gadu jubileja.

Atzīmējami rakstu krājumi "Par Latvijas PSR tehnikas vēsturi" (1959. — 1964g., 6 sēj.) un "Iz istoriji jestestvoznaņija i techniki Pribaltiki" (1968.—1992.g., 9 sēj.), kur publicēti pirmreizējie uz arhīviem un atmiņām balstīti materiāli, kam ir liela nozīme sistemātiskas Baltijas zinātņu centru vēstures uzrakstīšanai. Konferenču rīkošanas un rakstu krājumu izdošanas gaitā veidojās vienots triju Baltijas republiku zinātņu vēstures pētītāju kolektīvs, un šo darbību var uzskatīt par nevardarbīgas pretestības formu uztieptai padomju unifikācijai, triju tautu nacionālās identitātes saglabāšanai. LZVA, tāpat kā attiecīgās Igaunijas un Lietuvas asociācijas, oficiāli akreditētas pie Zinātņu akadēmijām. Jau 1988.gada sākumā oficiāli izveidojās triju Baltijas republiku zinātņu vēsturnieku koordinācijas padome, bet 1990.gada oktobrī Rīgā tika nodibināta Baltijas Zinātņu vēstures un filozofijas asociācija (prezidenti rotācijas kārtībā — J.Stradiņš, K.Sīlivasks un J.A.Krištopaitis), ko 1993.gadā kā kolektīvu biedru uzņēma UIHPS. Jau pirms tam, Baltijas valstu pārstāvji bija aktīvi piedalījušies starptautisko UIHPS zinātņu vēstures kongresu darbā ar referātiem (XI kongresā Krakovā 1965.gadā A.Anteins, XIV kongresā Tokijā 1974.gadā, XV kongresā 1977.gadā Edinburgā, XVI kongresā Bukarestē 1981.gadā — J.Stradiņš, XIII kongresā Maskavā 1971.gadā — A.Anteins, H.Hanzena, L.Reiziņš, J.Stradiņš, P.Valeskalns u.c.).

J.Stradiņš pārstāvējis PSRS Starptautiskās zinātņu vēstures asamblejas darbā Tokijā un Bukarestē, vadījis starptautiskos simpozijus par sadarbību ķīmijas vēsturē un par tehnisko, humanitāro un dabaszinātņu pieeju sintēžu vēsturē, viņš apbalvots ar PSRS Dabas zinātņu un tehnikas vēstures apvienības goda rakstu.

Liela loma apvienības darbā bijusi Medicīnas vēstures muzejam un Starpaugstskolu ķīmijas vēstures muzejam (K.Ē.Arons, A.Vīksna, I.Meirovics, I.Grosvalds). Latvijas Medicīnas vēstures asociācija (dib. 1953.g.) no laika galā skaitījusies LZVA autonoma sastāvdaļa.

1992.gadā ar LZA Prezidija lēmumu Latvijas Dabas zinātņu un tehnikas vēsturnieku apvienība pārdēvēta par Latvijas Zinātņu vēstures asociāciju, paplašinot tās profilu ar agrārzinātnēm un humanitārajām zinātnēm. Kā prezidents turpināja darboties akadēmiķis J.Stradiņš, par zinātnisko sekretāru 1994.gadā kļuvis Dr.I.Grosvalds, par viceprezidentiem — J.Klētnieks, J.Štrauhmanis, A.Vīksna un S.Timšāns. Reģistrēto biedru skaits pārsniedz 70.

Liels ir bijis LZVA biedru devums Latvijas zinātņu vēstures izpētē — monogrāfijas par atsevišķu nozaru attīstību Latvijā (A.Anteins, G.Nikolajeva–Seredinska, V.Derums, A.Vīksna, J.Ločmelis, K.Vasiļjevs, I.Rabinovičs, I.Grosvalds u.c.), Latvijas zinātnes klasiķu F.Candera, P.Bola, P.Stradiņa, L.Liepiņas u.c. rakstu izdevumi, rakstu krājumi par izcilākajiem Latvijas zinātniekiem, Maskavā izdotās Latvijas zinātnieku zinātniskās biogrāfijas (autori — D.Zilmanovičs, J.Stradiņš), ieskaitot T.Grothusa, P.Valdena un V.Ostvalda biogrāfijas, bibliogrāfiski apcerējumi (K.Karulis), apcerējumi par kartogrāfiju (J.Štrauhmanis), materiāli par medicīnas vēsturi, humanitārajām un agrārzinātnēm (A.Vīksna, K.Ē.Arons, S.Timšāns), neskaitāmas publikācijas periodikā un zinātniskos izdevumos ārzemēs, daudzu muzeju un ekspozīciju izveidošana. Iespiešanā atrodas plaša grāmata par Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmsākumiem, attīstību un pārvērtībām.

Par nopelniem zinātņu vai medicīnas vēsturē vairāki asociācijas biedri saņēmuši P.Valdena medaļas vai P.Stradiņa balvas, arī T.Grothusa medaļu (Lietuvā), E.Rezerforda, V.Ostvalda, M.Lomonosova u.c. medaļas. J.Stradiņš ievēlēts par vācu dabas pētnieku akadēmijas "Leopoldina" locekli un par Vilhelma Ostvalda biedrības (VFR) godabiedru. I.Grosvalds un T.Vilciņš nosaukti par LZVA godabiedriem.

Kaut arī rakstu krājumu izdošana par zinātņu vēsturi pārtrūkusi, to lomu daļēji aizpilda "Acta Medico — historica Rigensia".

Akadēmiķis Jānis Stradiņš pastāstīja daudz interesanta un līdz šim nezināma par daudzu krievu tautības zinātnieku draudzīgo atbalstu Latvijas zinātņu vēstures veidotājiem. "Academia Petrina" Jelgavā veltīto konferenci centās denuncēt vietējās avīzes redaktors, bet kompromisu palīdzēja atrast Maskavas zinātnieki, un sēde notika. Taču par šo draudzīgo sadarbību rakstīsim plašāk citā reizē.

Tad sākās trešā atmoda. Profesors J.Stradiņš atgādina, ka nu varējuši pārrunāt aizliegtās tēmas, nu — izdot visur iecerētos un aprakstītos darbus, ja vien ir nauda. Ir gandarījums, ka joprojām iznāk "Zvaigžņotā debess", ka iznāk Viktora Grāvīša un pašreizējā Latvijas Zinātņu akadēmijas godabiedra Oskara Gerta "atkušņa laikos" veidotais "Dabas un vēstures kalendārs".

Ar lielu smeldzi LZA prezidents runāja par zinātnes prestiža kritumu, par nihilistisko attieksmi pret zinātnes vēsturi, par Latvijas zinātnieku un kultūras darbinieku kapu apgānīšanu, pieminekļu laupīšanu Latvijā un īpaši Rīgā. Latvijā satraukumu rada bijušo zinātnieku un iestāžu arhīvu saglabāšana. Cerams, ka to sekmīgi izdosies atrisināt, jo Latvijas Valsts arhīvs ir piekritis šādas privātkolekcijas vai arhīvus pieņemt glabāšanā. Latvijas Zinātņu akadēmija cenšas sekmēt zinātnes attīstību, palielinot vārda (zinātnieku) balvu piešķiršanu, tajā skaitā arī jaunajiem ceļa gājējiem zinātnē un zinātnes vēsturē.

Savu runu profesors beidza optimistiski, pastāstot, ka 1999. gada janvārī Viļņā notiks kārtējā Baltijas valstu zinātnes konference. Savukārt Latvijā jau nākamgad sāksies agrāk iecerēto konferenču sērija zinātnes (varbūt arī kultūras) vēsturē "Gadsimtam aizejot", bet 2000. gadā — šo konferenču virkne Latvijā.

Izvērtējot Latvijā veiktās zinātniskās darbības vēsturiskos aspektus un atzīstot to būtisko nozīmi Latvijas izglītības, zinātnes, kultūras un tautsaimniecības attīstībā, konferences dalībnieki uzskata par nepieciešamību:

"1) lūgt Latvijas Republikas Kultūras ministriju:

a) ietvert savā interešu lokā zinātnes un tehnikas piemiņas vietu saglabāšanu (attiecinot uz tiem valsts aizsargājamo pieminekļu statusu),

b) veicināt zinātnisko organizāciju un zinātnieku personīgo arhīvu materiālu saglabāšanu (paredzot tos novietot vienkopus no valsts līdzekļiem uzturētā glabātavā),

c) morāli un iespēju robežās arī materiāli atbalstīt vēl funkcionējošo Latvijas zinātnes un tehnikas vēstures muzeju darbību;

2) lūgt grāmatu izdevniecības un periodisko izdevumu redakcijas veicināt populārzinātniskās literatūras izdošanu, kā arī izdot dažādu veidu grāmatas par zinātnes vēsturi (arī Latvijas zinātņu vēsturi);

3) aicināt Emeritēto zinātnieku kluba vadību pievērst dalībnieku uzmanību savu atmiņu dokumentēšanai un publicēšanai, kā arī zinātnieku personisko arhīvu saglabāšanai;

4) ierosināt augstskolām un ražošanas uzņēmumiem iedibināt ievērojamo Latvijas zinātnieku un pedagogu vārdā nosauktās balvas un meklēt šo balvu sponsorus, atzīmēt Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunās ierosmes šajā jomā;

5) iestājas par zinātnes un tās atsevišķu nozaru (piemēram, ķīmijas, inženierzinātņu u.c.) enciklopēdiju izdošanu;

6) lūgt Rīgas Tehniskās universitātes administrāciju izveidot komisiju RPI vēstures materiālu saglabāšanai, lai, atbrīvojot telpas Kaļķu ielā 1 un 1a, kā arī Ausekļa ielā, šādi materiāli neietu zudumā;

7) lūgt Rīgas Tehniskās universitātes un pārējo Latvijas universitāšu struktūrvienības iesaistīt studentus augstskolas vēstures problēmu izzināšanā (piemēram bakalaura, maģistra darbos);

8) lūgt Rīgas Tehniskās universitātes Senātu atjaunot RTU (bij. RPI) goda locekļa nosaukuma atkalieviešanu."

Materiālu kopu sagatavojis

Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors,

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents

ZIN3.JPG (22414 BYTES)

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents profesors Jānis Stradiņš

ZIN1.JPG (17466 BYTES)

Akadēmiķis Jānis Stradiņš uzteica Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas sekretāra, "asociācijas dvēseles" — inženierzinātņu doktora Ilgara Grosvalda, darbību asociācijā (skat. "LV" 1994.gada 10.decembra un 1998.gada 14.oktobra numurus). Attēlā: doktors Ilgars Grosvalds (pirmais no labās).

ZIN2.JPG (16862 BYTES)

Rīgas Tehniskās universitātes Sabiedrisko lietu vadītājs bioloģijas doktors Juris Briedis izvērtēja Rīgas Politehniskā institūta goda locekļu devumu. Tādi bijuši deviņi, kurus ievēlēja laikā no 1903. līdz 1914.gadam. Savukārt gleznā, kas atrodas blakus referentam, redzams Rīgas rūpnieka Kārļa Ādolfa Tilo portrets (1998.gada dāvinājums RTU). K.Ā.Tilo bija vadmalas un drāšu fabriku īpašnieks Rīgā, kurš iestājās par RPI (Politehnikuma) dibināšanu, bija līdzdalībnieks organizatoriskajā darbā un mecenāts. Šo gleznu no Austrijas atvedis un dāvinājis viņa mazdēls Vilhelms Tilo. Foto: Sigizmunds Timšāns "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!