Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Par kritisko situāciju labības tirgū" (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.08.1998., Nr. 245 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32633

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Par kritisko situāciju labības tirgū" (turpinājums)

Vēl šajā numurā

26.08.1998., Nr. 245

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Par kritisko situāciju labības tirgū"

Ministru prezidents Guntars Krasts:

5. Latvijas lauksaimniecības attīstība nav saistāma tikai ar iekšējā tirgus piepildīšanu.

Pašreiz valdības akceptētajā Lauksaimniecības attīstības koncepcijā tas ir skaidri pateikts. Ja mēs savā saimniekošanā aprobežotos tikai ar iekšējo tirgu, pat ekstensīvi saimniekojot, vismaz trešdaļa lauksaimniecības zemju paliktu neizmantotas. Latvijas zeme var dot vairāk produkcijas, tāpēc nedrīkstam norobežoties no ārējā tirgus, lai radītu lauksaimniecībai īpašus siltumnīcas apstākļus, jo maksāt tādas eksporta subsīdijas, kā to dara Eiropas Savienība, Latvijas tautsaimniecība paredzamajā nākotnē nespēs. Panākumi ārējos tirgos saistāmi ar ražošanas pašizmaksas samazināšanu un stabili augstu kvalitāti lielām produkcijas porcijām.

6.

Šā gada augusta pirmajā darba dienā valdības sēdē tika akceptēti valsts politikas labības tirgū pamatprincipi un tirgus intervences pamatnoteikumi, par kuriem detalizētāk runāšu vēlāk.

Tāpēc izteikumi par valdības neizlēmību un vairīšanos no problēmas risināšanas liecina par vāju informētību, ja vien tie nav priekšvēlēšanu drudža vai vienkārši valsts iekšējā tirgus politikas mehānismu neizpratnes izpausme.

7.

Kādi instrumenti vispār ir pieejami valstij, lai ietekmētu lauksaimniecisko, tajā skaitā labības ražošanu un tirgu. Dažos vārdos par pazīstamākajiem no tiem.

7.1.

Muitas barjeras un eksporta subsīdijas.

Ir visplašāk minētais valsts lauksaimnieku atbalsta pasākums. Paaugstina cenas vietējā tirgū, bet tikai tādā gadījumā, ja tajā ir produkta deficīts, ja paši vietējā tirgus dalībnieki dažādu apstākļu dēļ nesāk konkurēt, par instrumentu izmantojot savstarpēji zemāku cenu solīšanu. Pretējā gadījumā valstij vai ražotāju asociācijai jāizmanto tirgus intervence, izpērkot vai izņemot no tirgus relatīvi lieko produktu. Tā pārdošana faktiski iespējama vienīgi ārējā tirgū un izmantojot eksporta subsīdijas.

7.2.

Valsts tirgus intervence.

Šajā gadījumā valsts tieši iejaucas tirgū, uz laiku vai pavisam no tirgus izņemot lieko produktu, vēlāk to pārdodot vietējā vai ārējā tirgū, ar vai bez eksporta subsīdijām vai citādiem zaudējumiem.

Valsts ilglaicīgam laika posmam nosaka stabilu intervences cenu, kas gan sezonāliem produktiem pa mēnešiem var mainīties, lai kompensētu glabāšanas un kredīta procentu izmaksas. Valsts intervenci veic tikai gadījumā, ja tirgus privātie dalībnieki savā starpā nespēj vienoties, vai gadījumā, ja tirgū ir attiecīgā produkta pārpalikums un tādēļ tirgus cenas noslīd zem šī līmeņa. Tādējādi tiek stabilizēts tirgus, nepieļaujot cenu krišanos zem noteiktā intervences cenu līmeņa. Valsts tādējādi dod ražotājam produkcijas pārdošanas garantiju, bet nepretendē kļūt par galveno tirgus dalībnieku. Un valsts ar savām intervences noliktavām nekad nekļūst par nekvalitatīva produkta savācēju.

Instruments izmantojams tirgus sezonālo svārstību dzēšanai, kā arī tirgus pilnīgas vai daļējas monopsonijas gadījumā, tas ir, kad daudziem produkcijas pārdevējiem — lauksaimniekiem pretī stājas viens pircējs vai ļoti ierobežots pircēju skaits.

Eiropas Savienībā un vairākās citās valstīs to izmanto arī augstāku cenu noturēšanai iekšējā tirgū, piespiežot patērētāju maksāt vairāk, kā tas notiktu gadījumā, ja valsts tirgus intervences nebūtu. Šādā gadījumā tas viennozīmīgi saistās ar salīdzinoši augstām importa tarifu barjerām un eksporta subsīdijām. Tomēr šis ir ceļš, no kura pakāpeniski atsakās visas attīstītās Eiropas valstis.

7.3.

Valsts rezerve.

Līdz šim gadam labības tirgus īstenošanā figurēja jēdziens "iepirkums valsts rezervēs". Lai novērstu nekorektu "valsts intervences iepirkuma" un "iepirkuma valsts rezervēs" jēdzienu lietošanu, ir jāpaskaidro sekojošais.

Kāda produkta iepirkums valsts rezervē tiek īstenots, lai nodrošinātu valsts prognozētās vajadzības pēc šī produkta. Tāpēc iepirkums valsts rezervēs notiek ierobežotā apmērā un par iespējami zemāko cenu, to nosakot atbilstošā likuma par valsts pasūtījuma izvietošanu noteiktajā kārtībā. Tas ir tieši pretējs motīvs valsts vēlmei stabilizēt stāvokli labības tirgū un nodrošināt tās audzētājiem iespējami lielāko iespējamo cenu. Un tas ir pretēji arī sistēmai, kas noteikta likumā par labības tirgu un valsts labības rezervi, kas paredz, ka iepirkums valsts rezervēs tiks īstenots, faktiski izmantojot valsts tirgus intervences metodi.

Savukārt valsts intervencē iepirktie produkti fiziski var kalpot arī par valsts stratēģiskajām rezervēm, tikai jāpatur vērā, ka saglabāšana ilgākā laika posmā izmaksā ievērojamas naudas summas, tādēļ tās ekonomiskais izdevīgums var kļūt problemātisks.

7.4.

Tiešie kompensācijas maksājumi.

Gadījumā, ja kādu no ražotāja neatkarīgu valsts politikas izmaiņu vai katastrofisku apstākļu ietekmē krasi samazinās viņu ienākumi, valsts var izmantot kompensācijas maksājumus. Tos parasti izmaksā uz platības vienību vai lopu, izņēmuma gadījumā pieļaujot izmaksas par produkcijas vienību. Toties, kā likums tas ir saistīts ar produkcijas realizācijas garantēto cenu samazināšanos valsts politikas izmaiņu rezultātā.

7.5.

Kredīti vai to procentu subsīdijas.

Īstermiņa vai ilgtermiņa likviditātes problēmu risināšanas atbalstam valsts var izmantot subsīdijas kredīta pieejamības nodrošināšanai no bankas. Tās var izpausties:

* kā kredīta procenta pilnīga vai daļēja subsidēšana,

* kā daļēja kredīta summas finansēšana;

* kā aizdevums no valsts izveidota kredīta fonda.

Pēdējā gadījumā valstij tas izmaksā mazāk, toties mazāka līdzekļu summa tiek piesaistīta projekta īstenošanai.

8.

Kā tad ir veidojusies pašsreizējā valsts politika labības tirgus jomā, un kāda tā ir?

Pamatojoties uz Lauksaimniecības likuma, lauksaimniecības attīstības valsts ilglaicīgās programmas pamatnostādnēm, tirgus ekonomikas un agrārās reformas principu konsekventu attīstību, valsts budžeta iespējām, kā arī augstāk minētajām prognozēm, Ministru kabineta 3. augusta sēdē tika izskatīti un apstiprināti Latvijas labības tirgus politikas pamatprincipi.

Šos pamatprincipus izstrādāja ar Ministru prezidenta rīkojumu šā gada jūnijā izveidotā darba grupa labības tirgus politikas izstrādāšanai.

Tie paredz, ka "labības un tās pārstrādes produktu tirgū par galveno un noteicošo dalībnieku ir jābūt privātajām uzņēmējstruktūrām. Tikai tādos apstākļos var izveidoties ekonomiski pamatotas tirgus attiecības. ...

Valsts uzdevums ir veicināt labības tirgus attīstību un stabilitāti, nepieļaujot atsevišķu labības tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumu monopoldarbību, un mazinot pasaules tirgus un klimatisko apstākļu radītās tirgus svārstības. Valstij nav jābūt galvenajam labības uzpircējam un tirgotājam, bet galvenokārt tirgus stabilizatoram. ..."

Uz šādu sistēmu, kas balstās uz privātajiem uzņēmējiem ne tikai lauksaimniecībā, bet arī ar to saistītajās nozarēs, mūsu valsts ir konsekventi gājusi kopš agrārās reformas sākuma.

Šo pamatprincipu īstenošanai valsts atbalsts labības tirgus stabilizēšanā tiek īstenots, izmantojot sekojošus instrumentus:

* labības iepirkšanā piesaistīto kredītu procentu daļēja subsidēšana ar nosacījumu, ja kredīta ņēmējs izpilda valsts noteiktās prasības (uzpirkšanas termiņi un norēķinu kārtība). Par juridisko pamatu kredītu subsidēšanai kalpo valsts pilnvarotās institūcijas un uzņēmēja savstarpējs līgums. Ar kredīta procentu subsidēšanu saistītās izmaksas finansē no valsts budžetā lauksaimniecības subsīdijām paredzētajiem līdzekļiem.

1998. gada lauksaimniecības subsīdiju programmā šim nolūkam ir paredzētas kredīta procentu subsīdijas līdz 9 % likmei, un tās par saņemtajiem kredītiem var saņemt visi legāli reģistrētie labības pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi, kas iepirkuši labību līdz 1. oktobrim un norēķinājušies līdz 1. novembrim;

Bez tam spēkā joprojām ir kārtība, kas paredz subsīdijas 1 Ls/t mēnesī tiem labības ražotājiem, kas izaudzēto labību līdz pārdošanai glabā pie sevis.

* valsts intervence labības tirgū, dodot garantijas, ka būs iespējams pārdot visu noteiktas kvalitātes labību par valsts garantēto minimālo intervences cenu. Ar intervences īstenošanu saistītos izdevumus sedz no valsts budžeta izdevumiem lauksaimniecības atbalstam;

Šā gada 11. augustā apstiprinātajos MK noteikumos "Par tirgus intervenci labības tirgū" tika noteikts, ka valsts nopirks visus noteiktās kvalitātes pārtikas kviešus un rudzus attiecīgi par 72 un 67 Ls/tonnā, intervences iepirkumu atverot 1. oktobrī.

Ievērojot vēl neattīstīto graudu tirgus struktūru, sliktos laika apstākļus, kā arī vairākus citus faktorus, intervences uzsākšanas datums tika noteikts par mēnesi agrāks, nekā sākotnēji paredzēts, pretēji citās valstīs noteiktajam 1. novembrim un pat 1. decembrim (kā tas ir Zviedrijā), kad labības tirgus dalībniekiem ir bijis iespējams savstarpējos līgumos nokārtot un mēģināt atrast sev izdevīgākos risinājumus.

Savukārt intervences cenu līmenis, jau ievērojot šo pašu laika apstākļu iespējami izraisītās korekcijas Latvijas pārtikas labības ražošanas un patēriņa bilancē, tika noteikts ievērojami augstāks par sākotnējā koncepcijā paredzēto 90 % līmeni no pasaules cenas, kas būtu nepieciešams, lai nodrošinātu iepirkto graudu eksporta iespējas.

Gribu uzsvērt, ka šie noteikumi tika pieņemti, spēkā esot prognozēm par būtisku pārtikas labības pārpalikumu tirgū, salīdzinot ar patēriņu.

Intervencei ir vairāki iespējamie teorētiskie uzdevumi:

* stabilizēt tirgu;

* iegūt produktu valsts rezervēm;

* valstij pelnīt uz cenu starpībām;

* priekšvēlēšanu gaisotnē tiem pievienojas arī vēlme ar intervences palīdzību radīt ilūziju, ka lauksaimniekiem palīdz atrisināt apgrozāmo līdzekļu nodrošinājuma programmu.

Valdības pozīcija ir skaidra, valsts intervence Latvijas labības tirgū ir domāta vienīgi tirgus stabilizācijai un monopsonistiskā spiediena neitralizēšanai.

* Latvijas noslēgtajos starptautiskajos līgumos paredzētie antidempinga un fitosanitārās kontroles pasākumi, lai nepieļautu iekšējā tirgus destabilizāciju, tajā ieplūstot subsidētas un zemas kvalitātes graudu produkcijas importam. Nav pieļaujama arī subsidētas gaļas kontrabanda vai nekontrolēta ieplūšana, jo tā būtiski samazina pieprasījumu pēc lopbarības graudiem.

Bez tam labības ražotājiem ir reālas iespējas saņemt un izmantot lauksaimniecības ražošanas attīstībai paredzētās subsīdijas, tajā skaitā tehnikas un iekārtu iegādei, ēku būvei, augsnes kaļķošanai, kas dod iespēju atjaunot lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģiju un rezultātā samazināt resursu patēriņu ražošanā arī tām saimniecībām, kam līdz tam kredīti banku tirgū nebija pieejami.

9.

Tādējādi tika izveidota kompleksa lauksaimnieku un īpaši labības ražotāju atbalsta sistēma, kas ievēro akceptētos pamatprincipus, pieejamos finansu reformas un lauksaimniecības politikas attīstības tendences saistībā ar integrāciju pasaules un Eiropas apritē.

Tomēr vairāk momentāla efekta radīšanai nekā ekonomisku argumentu vadīti daudzi ražotāji, politiķi un deputāti kā par vienīgi pieņemamo risinājumu runā tikai par to, ka valsts iepirks rezervē visu izaudzēto labību par krietni augstu cenu un samaksās nekavējoties. Sirsnīgie skaisto vārdu virknētāji zemnieku iepriecināšanai to iztēlo kā visu lauksaimnieku visu problēmu atrisinājumu.

Jebkura cita valdības rīcība tiek vērtēta kā:

* problēmas nerisināšana,

* vairīšanās no atbildības,

* tās uzvelšana nākamajai valdībai,

* nespēja formulēt ilglaicīgu valsts politiku.

Gribētu tomēr atgādināt, ka tieši tāda kārtība, kad "goszakupkā" tūlīt pēc ražas novākšanas bija "jāpiegādā" visa pārstrādājamā labība, bija raksturīga padomju periodam, kad visi uzņēmumi piederēja valstij, kad naudai kā maksāšanas līdzeklim bija visai ierobežotas funkcijas, kad valsts faktiski bija pārtikas tirgus monopoliste, kad valdība neatbildēja par savu pieņemto lēmumu ekonomiskajām sekām.

Skaidri un gaiši sakot, tā vairs nav tirgus intervence demokrātiskā tirgus izpratnē, bet tas ir valsts iepirkums tā skaidrākajā izpildījumā.

Mūsu uzdevums ir veidot ilglaicīgu pamatu visas tautsaimniecības, tajā skaitā arī lauksaimniecības attīstībai uz tirgus saimniecības pamatiem, pasargājot to no smagākajiem tirgus stihijas vai citu nelabvēlīgu apstākļu triecieniem, taču arī hroniski to neauklējot uz citu saimniecības nozaru rēķina.

Tajā pašā laikā nopietnie labības ražotāji un labības tirgus dalībnieki no valdības prasa ilglaicīgu risinājumu. Zemnieku federācijas priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics izteicies, ka no šīsdienas sēdes gaida lēmumu, "...kas zemniekiem viestu skaidrību, kas viņiem jādara arī turpmākos gados, lai neiznāktu kārtējā ugunsgrēka dzēšana".

Ar vienu pašu valsts tirgus intervences iepirkumu, nemaz nerunājot par iepirkumu valsts rezervē, nevar atrisināt visas iepriekšminētās lauksaimniecības problēmas. Šīm problēmām ir ātrāki risinājumi, un arī valdībai tie ir zināmi.

Turklāt šie risinājumi papildus prasa valsts naudu, kuras ne šī gada, ne nākamā gada budžetā nav. Nauda nepieciešama arī izglītības, veselības aizsardzības, lauku ceļu būves un citu programmu paplašināšanai.

10.

Turklāt, diemžēl, var iznākt, ka izcila raža bija gan gaidāma, bet tā laikam netiks sagaidīta.

Jo ne viss ir lauksaimnieku, Zemkopības ministrijas, valdības un pat ne Saeimas ziņā. Diemžēl šī gada lietus slūžas neizdodas aizvērt nevienam. Un ne tikai pie mums Latvijā, bet arī mūsu kaimiņu valstīs — Igaunijā un Lietuvā.

Tāpat arī pasaules tirgus attīstība šogad nav labvēlīga ne mūsu valsts labības audzētājiem, ne arī citas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem.

11.

Aizvadītās nedēļas nogales lietusgāzes un arī šīs nedēļas lieti ir būtiski mainījuši līdzšinējās prognozes. Ir pamats prognozēt, ka būtisks labības pārpalikums faktiski nevar būt.

Tas licis daļēji pārskatīt arī izvēlētos valsts izmantojamos labības tirgus ietekmēšanas instrumentus, kā arī papildināt tos ar dažiem citiem ražošanas atbalsta pasākumiem.

To starpā ir jāmin:

* no lauksaimniecības subsīdiju līdzekļiem papildu rudens darbiem ņemto īstermiņa kredītu procentu subsidēšana līdz četru mēnešu termiņam un izejot no procentu likmes, kas nepārsniedz 12 % gada likmi.

* Ministru kabineta 25. augustā izdarītās izmaiņas 11. augusta noteikumos, paredzot valsts tirgus intervenci labības tirgū uzsākt jau 1. septembrī, tomēr par attiecīgi mazākām cenām— pārtikas kviešiem Ls 68 tonnā, rudziem — Ls 63 tonnā.

Tomēr jāuzsver, ka šie papildu pasākumi — intervences termiņa paātrināšana un arī īstermiņa kredīta procentu subsīdijas rudens sējai — ir jāuztver kā vienreizēji pasākumi, kuru īstenošanas nepieciešamību noteikuši šā gada īpaši sliktie laika apstākļi un neattīstītā produkcijas, resursu un kredītu tirgus infrastruktūra.

Noteiktās cenas ir absolūti augstākās pieņemamās pašreizējos apstākļos. Augstākas cenas gadījumā intervence pilnīgi atklāti pārvēršas par valsts iepirkumu, un tas jau ir sociālisma atdzimšanas sākums Latvijas lauksaimniecībā.

Vēlreiz atkārtoju, ka valstij nav nolūka kļūt par vienīgo un pat lielāko labības tirgus dalībnieku.

Savukārt augkopības produktu tirgus sakārtošanai ir nepieciešams likuma "Par norēķiniem par nepārstrādāto lauksaimniecības produkciju" grozījums, kas neattiecinātu to uz labības tirgu un ļautu pašreizējiem lauksaimniecības produktu tirgus dalībniekiem atrast savstarpēji pieņemamu norēķinu kārtību, kā to paredz Civillikums.

12.

Tādējādi izveidota vienota sistēma, kas ir iespējamais kompromiss starp ražotāju vēlmēm, tirgus attiecību principiem un valsts finansiālajām iespējām un nozares ilglaicīgas attīstības virzību:

* valsts īstenota tirgus intervence pārtikas kviešu un rudzu tirgū no 1. septembra, par intervences cenām attiecīgi 68 un 63 Ls/tonnā, no 1. oktobra to paaugstinot līdz 72 latiem par pārtikas kviešu un 67 latiem par pārtikas rudzu tonnu;

* valsts subsīdijas kredīta procenta līdz 9 % segšanai tiem labības tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumiem par jebkuras labības pirkšanai aizņemtajiem līdzekļiem, ja pirkums noticis līdz 1. oktobrim un norēķini — līdz 1. novembrim;

* valsts subsīdijas labības ražotājiem 1 Ls/t mēnesī, ja pārdodamā labība glabājas pie viņiem vai

* 1 mēneša — oktobra — subsidēta labības glabāšana valsts intervences noliktavā;

* steidzamības kārtā pieņemtās izmaiņas likumā "Par norēķiniem par nepārstrādāto lauksaimniecības produkciju" ļautu pašreizējiem lauksaimniecības produktu tirgus dalībniekiem pašiem atrast savstarpēji pieņemamu norēķinu kārtību;

* no lauksaimniecības subsīdiju līdzekļiem īstermiņa kredītu procentu subsīdija līdz četru mēnešu termiņam un izejot no procentu likmes, kas nepārsniedz 12 % gada likmi, varēs palīdzēt aizņemties līdzekļus bankā rudens darbu finansēšanai.

Protams, ieviešot jaunu sistēmu, vienmēr gadās kādas kļūmes, un arī šī sistēma droši vien no tām nebūs pilnīgi pasargāta. Tomēr valdība uzskata, ka ir ielikts pamats ilglaicīgai valsts politikai labības tirgus jomā.

13.

Valdības pārliecība ir — lai saglabātu savu vietu un nozīmi, arī lauksaimniecībai ir jāiegūst un jāsaglabā konkurētspēja.

14.

Un ne tikai atsevišķām sekmīgām saimniecībām, bet vairumam zemes saimnieku jākļūst par ražotājiem tirgum, turklāt ar efektīvu saimniekošanu. Spēcīgām konkurētspējīgām ģimenes saimniecībām, kur uz lauka strādā saimnieks pats, nevis tikai algādži, ir jākļūst par Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatu, līdzīgi kā tas ir noticis Eiropas attīstītajās valstīs.

Tam ir nepieciešama jauna tehnoloģija, cilvēka uzņēmējdarbības gars un lauku vides attīstība. Tajās lauku saimniecībās, kas šodien strādā sekmīgi, — un šādas saimniecības ir atrodamas visā valstī, ne tikai Pierīgā un Zemgalē, — vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos.

Protams, ir jaunas mašīnas un jaunas tehnoloģijas. Bet, galvenais, ir cita attieksme pret saimniekošanu. Sekmīgie saimnieki izvēlas to produktu ražošanu, kuriem tirgū ir pieprasījums. Un meklē risinājumus, kā šo produktu saražot lētāk. Tas nav iespējams bez lauksaimniecības tehniskās modernizācijas, kas prasa ievērojamus investīciju apjomus.

Pēc orientējošiem aprēķiniem, šī summa nav mērāma ne miljonos, ne pat simtos miljonu latu. Tā ir krietni lielāka. Diemžēl pašreizējā kredīta resursu pieejamība un cena vēl nav apmierinoša, lai lauksaimnieki varētu nepieciešamos finansu resursus iegūt brīvajā kredīta tirgū.

15.

Tāpēc kopš 1998. gada lauksaimniecības atbalsta programmas ietvaros valsts sākusi īstenot investīciju atbalsta programmu lauksaimniecībā.

Programmas mērķis ir radīt priekšnoteikumus nozares modernizācijai un konkurētspējas paaugstināšanai.

Šīs programmas realizācijai no 1998. gada budžetā lauksaimniecības subsīdijām atvēlētajiem līdzekļiem tiek novirzīti vairāk nekā 7 miljoni latu. Kā valdības vadītājam man bija un ir patīkami, ka šī vairs nav tikai ražošanas saglabāšanas programma, ar ko lielā mērā iezīmējās iepriekšējās subsīdiju programmas, bet tā jau ir ražošanas attīstības programma, kurā tomēr nepieciešami tālāki uzlabojumi.

Šādā situācijā jāapzinās, ka jebkura līdzekļu novirzīšana produkcijas cenu atbalsta pasākumiem samazina iespējas atbalstīt jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā. Bet ar esošajiem finansu resursiem nodrošināt lauksaimniecības produkcijas ražotājiem kompensācijas par produkcijas ražošanas izmaksu palielināšanās izraisīto ienākumu samazināšanos ilglaicīgi nodrošināt nebūs iespējams.

Kā jūs jau varējāt iepazīties ar lauksaimniecības gada ziņojumā minētajiem ekonomiskajiem rezultātiem, 1997. gadā patērēto ražošanas resursu vērtība pieauga par 10,5 % vai par 11 milj. latu, kas ir 60 % no visa lauksaimniecības gada subsīdiju apjoma. Nozares attīstība nav iespējama bez efektivitātes paaugstināšanās.

16.

Ir lietas, ko nozares attīstībā var darīt valsts, bet ir lietas, kas jāizdara pašiem ražotājiem.

No valsts vispirms tiek prasīta politika un tās konsekventa īstenošana. Īpaši nozīmīgi tas ir lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kur visi ražošanas procesi notiek daudz lēnāk nekā jebkurā citā nozarē.

Tomēr ir lietas, kas jādara un ko var darīt tikai paši ražotāji. Un starp tām ir rūpes par savas produkcijas pārdošanas iespējām. Graudu gadījumā, sākot ar to kaltēšanu un tīrīšanu un beidzot ar konkrēto pārdošanas līgumu slēgšanu, ko nedara un nedarīs valsts, risinājumi ir jāmeklē un lēmumi jāpieņem pašiem ražotājiem.

17.

Gribu atgādināt, ka patiesībā mums šobrīd ir divas alternatīvas:

1) ar visiem esošajiem līdzekļiem censties saglabāt esošo lauksaimniecības struktūru. Būtībā tā ir lauksaimniecības un arī lauku attīstības stagnācija, līdzekļu dalīšana uz galviņām eksistencei, bet ne dzīvošanai un attīstībai. Patiesībā tas nozīmētu Latvijas lauku lēnu, bet konsekventu iznīkšanu, jo, pašreizējā līmenī saimniekojot, mūsu lauku iedzīvotāji nevarēs paaugstināt savu labklājību, jo vienmēr būs atkarīgi no dotācijām un pārdales maksājumiem, kuru nekad nepietiks;

2) strukturālo pārmaiņu un iniciatīvas attīstības ceļš. Tas balstās uz privātās iniciatīvas attīstības veicināšanu laukos, apstākļu radīšanu reālām strukturālām pārmaiņām. Šis nav viegls risinājums. Tas prasa daudz zināšanu, rada jaunas problēmas. Tomēr tās var risināt. Un īstenotā labības tirgus politika ir viens no risinājuma posmiem.

18.

Mēs negribam pakļauties pirmsvēlēšanu populismam un pieņemt lēmumus, kas nestu atvieglojumu tikai uz mirkli. Mēs nevaram atļauties vienas dienas saimnieka lēmumus. Mēs esam par ilglaicīgas valsts lauksaimniecības politikas veidošanu, attīstīšanu un īstenošanu.

19.

Latvijas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozare nebūs stipra, ja visi tās posmi nebūs vienlīdz attīstīti. Bet tas ir un būs iespējams, vienīgi sadarbojoties lauku uzņēmējiem ar pārējo sabiedrību savas valsts personā uz partnerības un savstarpējas sapratnes pamatiem.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!