Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Aleksandrs Ņikonovs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.08.1998., Nr. 238/239 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32541

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Vēl šajā numurā

19.08.1998., Nr. 238/239

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

LATVIJAS UN PASAULES CILVĒKI

Aleksandrs Ņikonovs

19. augustā pasaules valstu zinātņu akadēmiju akadēmiķim Aleksandram Ņikonovam būtu 80

NIK-16.JPG (18139 BYTES)
Lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs
(attēlā gaišā mētelī) Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā 1960.gadā

Jāņa Tālberga fotouzņēmuma reprodukcija

NIK-21.JPG (15490 BYTES)
Latvieši viesos Stavropoles Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības institūtā pie Aleksandra Ņikonova

(otrais no kreisās)

Foto no Aivara Krūmiņa kolekcijas

No atmiņām par Aleksandru Ņikonovu

Turpinājums.

Sākums "LV" nr.237, 18.08.1998.

Dipl.agr. Gunārs Krievāns:

"Pārtraukuma laikā prezidija krēslos ar nogurušām un skumjām sejām sēžot bija palikuši Aleksandrs Ņikonovs un Jānis Vanags."

— Kopš 1947. gada dzīvoju un strādāju Bauskas apriņķī: rajona lauksaimniecības nodaļā, Bauskas MTS, Lauksaimniecības inspekcijā, Bauskas sovhozā un agrofirmā "Uzvara". Šajā laikā daudzreiz tikos ar Aleksandru Ņikonovu.

Karš pārtrauca manas mācības Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Biju pārsteigts, ka ministrs man vairākas reizes atgādināja, lai pabeidzu mācības LLA, ja gribu strādāt vadošā lauksaimniecības darbā. To arī izpildīju. Gan tikai 1968. gadā.

Biju Bauskas MTS direktors. A.Ņikonovs bija ieradies pie mums, lai pasniegtu izcīnīto sacensību karogu par labiem rezultātiem lauksaimnieciskajā ražošanā. MTS administrācijas telpas atradās vecā lauku mājā. Uz svinīgo sanāksmi darbinieki bija sapulcējušies lielākajā istabā, kurā apsēsties varēja ap 60 cilvēku. Pēc sanāksmes ministrs mani uzaicināja nākošajā dienā ierasties Lauksaimniecības ministrijā. Tur viņš pie sevis bija izsaucis kapitālās celtniecības pārvaldes priekšnieku Jansonu. Viņam uzdeva man palīdzēt administratīvās ēkas celšanā. Jansons atbildēja, ka tādas naudas viņam neesot, nauda esot vienīgi kopmītnes celtniecībai. Ministrs pajautāja, vai no divstāvu kopmītnes var izveidot administrācijas ēku ar zāli. Jansons atbildēja, ka nevarot. Tad ministrs jautāja, kā es domājot. Dažu minūšu laikā bija jāizšķiras par atbildi. Es atbildēju: "Izdarīsim!" Ministrs piebilda, ka viņš man ticot. Tā tapa ēka ar telpām administrācijai un zāli svinīgiem gadījumiem un sporta nodarbībām.

Celtniecību veicām gada laikā. Tad saņēmu uzaicinājumu ierasties uz kolēģijas sēdi Lauksaimniecības ministrijā. Pirms sēdes satiku ministru, kurš interesējās, ko es darīšot ministrijā. Atbildēju, ka laikam par kopmītnes celtniecību. Tūdaļ ministrs izsauca Jansonu un jautāja, kāpēc traucē Krievānu. Jansons paskaidroja, ka izmainīta ēkas fasāde, uzceļot piebūvē trepju telpu. Tad vēl ministrs jautāja, kāda ir darbu kvalitāte un vai nauda nav pārtērēta. Jansons atbildēja, ka kvalitāte laba un nauda ir ietaupīta. Tad ministrs teica, lai braucot mājās.

Nekad neaizmirsīšu republikānisko sanāksmi, kurā A.Pelše savā runā nosauca Ņikonova darbu par bankrotējošu, buržuāziski nacionālu. Pārtraukuma laikā prezidija krēslos ar nogurušām un skumjām sejām sēžot bija palikuši Aleksandrs Ņikonovs un Jānis Vanags (..).

A.Ņikonovam darbu Latvijā vairs nedeva. To viņš ļoti pārdzīvoja. Kādā dienā, ejot gar Lauksaimniecības ministriju, satiku bijušo ministru stāvam pie ministrijas ēkas sienas zaļā lietus mētelī. Mirgoja sīks lietiņš. Bija redzams, ka A.Ņikonovs ir slims. Jautāju, ko viņš šeit dara un vai nevajag palīdzēt. "Vai tad šīs takas var aizmirst?" atbildēja A.Ņikonovs.

Pēdējo reizi tikos jau ar Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidentu. No agrofirmas "Uzvara" biju ieradies Maskavā, lai uzzinātu A.Ņikonova domas dažu mūsu saimniecības ekonomisko jautājumu risināšanā. Vēlu vakarā sazvanīju prezidentu dzīvoklī. Viņš mani atcerējās. Piedāvāja naktsmājas. Tā kā nakšņoju Latvijas pārstāvniecībā, no piedāvātām naktsmājām atteicos. Norunājām tikšanos pulksten 8 no rīta viņa darba vietā. Precīzi laikā ieradās prezidents un noteica sekretārei, lai citi apmeklētāji mūs netraucē. Nodevu savas saimniecības brošūriņas ar ekonomiskajiem rādītājiem un sīkus suvenīrus. A.Ņikonovs sīki iztaujāja par pazīstamākiem Latvijas lauksaimniecības darbiniekiem un novēlēja viņiem sekmes darbā un labu veselību. Biju patīkami pārsteigts par viņa lielisko atmiņu un skaidro latviešu valodu. Sarunas laikā tiku cienāts ar tēju. Atstājot kabinetu, redzēju krietnu apmeklētāju rindu pie prezidenta durvīm.

Pēc dažām nedēļām saņēmu vēstuli no A.Ņikonova, kurā viņš izteica savas domas par "Uzvaras" ekonomiku un mūsu prasīto jautājumu risināšanu (..).

 

Dipl. agr. Ilmārs Bents:

"Strādnieki bija sajūsmināti un lepni un vēlāk visās iespējamās vietās stāstīja, ka kopā ar ministru kūdru rakuši."

— Biju Maskavā. Uzturējos pārstāvniecībā Čapligina ielā 3. Tur mani, sēžot pie galda ar tēju un vienu kūku, ievēroja A.Ņikonovs. Kad pastaigājos vestibilā, viņš pienāca pie manis. Aprunājāmies. Pēc brītiņa Ņikonovs man sacīja: "Es tev aizdošu naudu. Svešā pilsētā bez naudas ir grūti." Es aizbildinājos, ka nauda man ir. A.Ņikonovs: "Nekautrējies, ņem. Es jau tev nedāvinu. Atbrauksi Rīgā un atdosi." Tikai tad, kad izvilku kabatas portfeli un parādīju, ka nauda man tiešām ir, A.Ņikonovs pārgāja uz citu tematu.

Biju Rudbāržu MTS direktors. Ieradās ministrs A.Ņikonovs. Viņš vēlējās redzēt, kā mēs ražojam pakaišu kūdru, un iepazīties ar kādu slaucamo govju fermu. Iebraucām pakaišu kūdras purvā (pie Pampāļiem), kur strādāja vairāku kolhozu algoti kūdras racēji — lietuvieši. Iepazinies ar tehnoloģiju un izrunājies ar vīriem, Ņikonovs novilka žaketi un ķērās pie lāpstas. Kūdras ķieģelīšu rakšana un nokraušana uz grāvja malas prasa īpašas darba iemaņas. Parasti izraktais kūdras ķieģelītis noslīd no lāpstas un iekrīt atpakaļ grāvī. Ņikonovs raka, līdz pilnīgi šīs iemaņas apguva. Redzēju, kādu piepūli tas prasīja. Zināju, ka viņam karā ir cauršauta plauksta. Strādnieki bija sajūsmināti un lepni un vēlāk visās iespējamās vietās stāstīja, ka kopā ar ministru kūdru rakuši (..).

 

Dr. agr. Andris Lejiņš:

"Pārsteidza lielais darbs, ko Ņikonovs ar savu kolektīvu bija veicis salīdzinoši īsā laikā."

— Pirmā saskarsme ar A.Ņikonovu man pāris reizes bija tad, kad A.Ņikonovs bija ministrs. Biju iekļuvis "tolkaču" grupā, kurai vajadzēja braukt uz saimniecībām īstenot dzīvē kādu "ļoti svarīgu" partijas un valdības uzdevumu. Visi mēs apzinājāmies šīs kampaņas bezjēdzīgumu. Tomēr darba uzdevums bija jāpilda. Nododot instruktāžu, A.Ņikonovs kā ministrs veicamajā darbā centās ielikt kādu jēgu, kas būtu noderīga ja ne plānotajam pasākumam, tad vismaz mums pašiem sevis izglītošanai un pilnveidošanai. Viņa doma bija tāda, ka pat kampaņas uzdevumi ir jādod cilvēkiem, kas kaut ko saprot lauksaimniecībā — lai nenodara ļaunumu darba tiešajam darītājam. Šī apbrīnojamā vienkāršība un lietišķums iedvesmoja darbus veikt labi.

Tad sākās vajāšanas periods. Ar satraukumu sekojām rakstiem presē par izrēķināšanos un ar sašutumu uzņēmām ziņu, ka arī tādam vispāratzītam cilvēkam kā Ņikonovs bez žēlastības uzbrūk, nomelno un atstādina no darba. Drīz pēc tam viņš parādījās institūtā (Skrīveros). Tur viņam "visžēlīgi" atļāva strādāt ekonomikā. Mūsu institūta darbinieku lielākā daļa centās pret Ņikonovu izturēties saudzīgi, pat uzmundrinoši. Mūs pārsteidza viņa miers, apstākļu bezkaislīgā analīze un pārliecība, ka būs labāk.

Diezgan ilgu laiku par viņu neko nedzirdējām. Tad ar lielu neticību saņēmām ziņu, ka Ņikonovs apbalvots ar Ļeņina ordeni un drīz pēc tam — arī ar otru. Tuvākie kolēģi viņam uzrakstīja vēstuli. Sākās sarakste. Tā kā viņam par Latviju bija ļoti liela interese un mums gribējās redzēt, kādus darbus viņš veicis tālajā Stavropolē, 1974. gada jūnijā ar zinātniski tehniskās biedrības atbalstu diezgan liela institūta darbinieku grupa devās uz Stavropoli.

Pats Lauksaimniecības institūts atradās netālu no Stavropoles. Mums pretī bija atsūtīts autobuss. Braucot uz galamērķi, bija patīkami vērot plašos, tīros laukus, labo šoseju ar papelēm apstādītām malām. Institūta ēka no ārpuses bija vienkārša. Apkārtne uzkrītoši sakopta. Kā vēlāk pārliecinājāmies, telpu izvietojums bija ļoti pārdomāts un racionāls. Visi stavropolieši īpaši lepojās ar nelielo ziemas dārzu, kas deva tiem atsvaidzinājumu karstajās vasaras dienās un dzīves prieku ziemā. Pirmās tikšanās brīdis ar Ņikonovu bija aizkustinošs. Dažam labam sieviešu kārtas pārstāvim ieriesās pat asara acu kaktiņos.

Iepazināmies ar institūta vadošajiem zinātniekiem, ar institūta darba tematiku un problēmām. Pārsteidza lielais darbs, ko Ņikonovs ar savu kolektīvu bija veicis salīdzinoši īsā laikā. Ar skaudību klausījāmies par uzsākto sadarbību ar Amerikas, Dienvidslāvijas un citu valstu zinātniskajām iestādēm. Tas mums tanī laikā bija nesasniedzams sapnis.

Neticami izklausījās arī Ņikonova stāstījums par to, ka, ierodoties tagadējā institūtā, viņam nācies to darīt divos piegājienos. Pirmo reizi, braucot ar "gaziku", iestrēguši stepes atšķīdušajā zemē. Otrajā dienā bijis jāmeklē kāpurķēžu traktors, un tikai ar to jaunais direktors sasniedzis savu nākamo darba vietu. Grūti bija iedomāties, ka viss sasniegts kādu desmit gadu laikā. Nevienas ēkas un pirmklasīgo ceļu tad vēl nav bijis.

Ar lepnumu mums tika rādīti izmēģinājumu lauki. Sevišķi ar savu darbu lepojās selekcionāri. Interesants darbs tika veikts kvalitatīvas lopbarības ražošanā, veidojot dažādus zālāju maisījumus, kas piemēroti klimatam.

Paliekošu un neaizmirstam iespaidu atstāja izveidotais dendroloģijas parks. Ar lielu mīlestību tika rādīta bērzu birztaliņa, kas Ņikonovam šeit atgādināja Latviju. Parka veidošanai bija pieaicināts dendrologs no Igaunijas.

Vakarā, ciemojoties A.Ņikonova mājā, sarunas par mūsu darbu, par Latviju un tur notiekošajām pārmaiņām un tīri sadzīviskām lietām bija daudz sirsnīgākas. Jautājām, kā viņu uzņēma vietējie speciālisti un strādnieki. Viņš ar smaidu atbildēja, ka visumā pozitīvi, bet pārbaude esot bijusi jāiztur. Vairums vietējo darbinieku esot bijuši pārsteigti, ka visas lietas var nokārtot bez krievu "stiprajiem" vārdiem. Esot izturējis diezgan ilgi, līdz tie esot "no viņa izrauti". Vainīgie atvainojušies un noteikuši: "Vsjotaki naš!"

Tika izrādīts viņa iekārtotais dārzs ar dzīvžogu, kurš bija veidots no dzeloņainu kociņu stādījuma un kuru nogrieztās asās galotnītes, kā arī zari ar nolūku tika atstāti stādījuma vidū, lai jebkuram atņemtu vēlēšanos šķērsot to. Mūsu interesi saistīja pie mājas iestādītie dažādu šķirņu vīnogulāji un šo ogu izmantošanas iespējas.

Saprotams, ka tikām arī cienāti ar dažādiem vietējās virtuves gardumiem. Uz galda rotājās arī degvīns un neredzētu marku vīni. Izrādījās, ka institūtam ir sava vīnkopības stacija Kumas upes auglīgajās palienās (apmēram 6000 ha platībā). Runājot pie galda, tosti sākās, kā parasti, ar degvīnu. Tomēr īsts noskaņojums to dzert ātri pārgāja. Visi "pārslēdzās" uz vīnu degustāciju. Un tā — kamēr visi reprezentācijas krājumi no ledusskapja bija "izsmelti". Nebija vairs arī tā vīna, ko Aleksandrs Aleksandrovičs solīja iedot "ceļa kājai". Kad sākām atvainoties, Ņikonovs nosmējās un teica, ka viņa viesi parasti dzer tikai "vodku", bet vīnu aiz pieklājības tikai paslavē. Ar mums viss iznācis otrādi — mēs patiešām esam novērtējuši īstu mantu.

Vizītes noslēgumā, kad dalījāmies iespaidos par redzēto un izteicām atzinības vārdus, teicām, ka viņš pēc Latvijas nav nokļuvis tanī sliktākajā vietā. Viņš nosmaidīja un teica, ka Stavropoles novada "pērli" mēs vēl neesam redzējuši un tā atrodas vairāk nekā 200 km uz dienvidiem — kalnos. Viņš mums deva iespēju tanī ieskatīties un pastāstīja, ka mums ar viņa institūta autobusu un gidu ir iespējams aizbraukt uz Dombaju un tur pabūt dažas dienas. Pirmajā brīdī nezinājām, ko atbildēt, jo zinājām, ka parastam ierindas cilvēkam šis kalnu kūrorts gandrīz nav pieejams. Pēc pirmā pārsteiguma mēs piekritām braukt, un šīs skaistās dienas atcerēsimies līdz mūža beigām. (..) Ieguvuši bagātīgus iespaidus un labi atpūtušies, atgriezāmies mājās. Par šiem skaistajiem dzīves mirkļiem A.Ņikonovam esam pateicīgi vēl šodien!

Vēlāk ar Ņikonovu satikāmies Maskavā. Viņš jau bija VASHNIL akadēmiķis sekretārs, un viņam bija ierādīta istabiņa Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas Kvalifikācijas celšanas fakultātes studentu kopmītnēs. Pirmā "saskriešanās" notika kopmītņu dušas telpā. Pēc pirmā pārsteiguma viņš sāka uzreiz izprašņāt par Latviju, par institūtu un to, ko katrs no viņa paziņām dara. Atzinīgi tika novērtēts mūsu institūta darbs augšņu kartēšanā. Sistēma "Augsne — raža" ir unikāla, un tā plašāk jāpopularizē. Par nožēlu, šodien jākonstatē, ka neesam pratuši saglabāt savas unikālās izstrādnes.

Tikšanās Dotnuvā. Vienā no VASHNIL Rietumu reģiona zinātnieku sanāksmēm. Starpbrīdī mūsu institūta zinātnieki tika sīki izprašņāti par mūsu dzīvi un darbu. Runājām arī par disertāciju rakstīšanu un aizstāvēšanu. Ņikonovs sacīja, ja vajag pārvarēt birokrātiskās barjeras, lai griežas pie viņa. Teicu, ka mums pašiem ir tikai "rakstīšanas vaina". Taču man ir zināms viens lietuviešu kolēģis, kurš jau vairākus gadus nevar "aizstāvēties", jo disertācijas tēma ir uz divu nozaru robežas un neviena no attiecīgajām specpadomēm negrib uzņemties atbildību. A.Ņikonovs lūdza iepazīstināt ar šo cilvēku. To izdarījām Dotnuvas apskates ekskursijas laikā. Ceļā uz eksperimentālo dravu iepazīstinājām ar A.Balžaku, kurš pētīja bišu izmantošanu lauksaimniecībā. Pēc iepazīšanās Ņikonovs A.Balžaku uzaicināja uz Maskavu. Pēc neilga laika viņš sekmīgi aizstāvēja savu darbu (..).

 

Prof. Dr. habil. oec. Antons Rekšņa:

"Retam cilvēkam piemita tik neatvairāms pievilcības spēks kā viņam."

— Ikviens cilvēks līdzās vispārcilvēciskām iezīmēm ir kompleksa, vesela, savdabīga pasaule ar atšķirīgām rakstura īpatnībām, iedzimtām spējām. Aleksandrs Ņikonovs pirmā kopskatījumā ne ar ko īpašu neatšķīrās no pārējiem, ja neņem vērā viņa vīrieša izskatīgumu, galantumu, lielisko dikciju. Taču ar katru nākamo tuvāko iepazīšanos viņš arvien spēcīgāk piesaistīja pie sevis ar sirsnību un vienkāršību, lai arī cik augstu posteni ieņēma, ar smalkjūtību, prāta asumu, kolosālu atmiņu, optimismu, kā arī humora izjūtu. Retam cilvēkam piemita tik neatvairāms pievilcības spēks kā viņam.

Atceros gadījumu, kad 50. gados strādāju Aizputes rajonā par izpildkomitejas priekšsēdētāja pirmo vietnieku. Vienā no vasaras agrā rīta stundām, ejot uz darbu, izdzirdu no šķērsielas pazīstamu balsi: "Vasals, Rekšņa!" Viņš bija atbraucis komandējumā kā Latvijas lauksaimniecības ministrs. Agri no rīta paspējis iepazīties ar vietējo tirgu — ielūkoties un izvērtēt lauksaimnieku pārdodamo preču klāstu, salīdzināt cenas un papētīt zemnieku noskaņojumu, pirms runāt ar rajona vadītājiem un kā oficiālai personai braukt uz saimniecībām.

Darbā zināja par viņa prasīgumu un objektivitāti, aso reakciju un arī iejūtīgumu. Šīs visai atšķirīgās īpašības samērā reti apvienojas vienā personībā. Viņa vadītajā ministrijā sliņķiem, tukšvāržiem un balamutēm neklājās viegli — pret tāda tipa darbiniekiem viņš varēja būt ass, un parasti tie ilgi amatos neturējās. Ikdienas operatīvajā darbā viņš prata veidot lietišķuma, konkrētuma gaisotni, kaut arī atsevišķos sasprindzinājuma brīžos, lai savaldītos un neaizvainotu cilvēku, spēja ar kādu trāpīgi saturīgu repliku vai pat anekdoti rast apmeklētājā atraisītību.

Atceros kādu kuriozu atgadījumu. Piecdesmito gadu beigās sāka aktīvi ieviest govju mākslīgo apsēklošanu. Šādā sakarā Lauksaimniecības ministrijas kolēģijas sēdēs regulāri noklausījās mākslīgās apsēklošanas punktu vadītāju darba atskaites. Kā parasti, katru kolēģijas locekļi sīki izklaušināja, pārbaudīja jautājumu krustugunīs. Tādās reizēs cilvēks, stāvot galda galā pratinātāju priekšā, uztraucās un nervu sasprindzinājumā ne jau vienmēr spēja kontrolēt savu teikto vārdu kopjēgu. Tā atgadījās arī ar Ludzas rajona mākslīgās apsēklošanas punkta vadītāju — pavisam jaunu un glītu meiteni. Ar daudzajiem jautājumiem par govju mākslīgo apsēklošanu viņu tiktāl iedzina strupceļā, ka samulsināta, uztraukumā izmantojot pēdējo, viņas skatījumā vispārliecinošāko argumentu, izsaucās: "Bet pie mums tak arī pats baznīckungs apsēklo savu govi!" Tajā brīdī A.Ņikonovs sarunu pabeidza ar vārdiem: "Paldies, atbildes bija pārliecinošas, jautājums izskatīts, atskaiti pieņemt. Pārtraukums uz 15 minūtēm."

Piecdesmitajos gados Latvijas lauki vēl smagi cieta no pārlieka mitruma. A.Ņikonovs ierosināja meliorēt ar vaļējiem grāvjiem, kas izmaksātu daudz lētāk. Otrajā posmā varētu izmantot segto drenāžu. Viņš ierosināja atjaunot kūlīšu sējēju ražošanu, kuri Latvijā 30. gadu nogalē zemniekos bija guvuši lielu atzinību. Kombaini bija reta parādība. Dārgi un Latvijas mitrajām augsnēm par smagnējiem, pastāvot toreizējam tehniskajam līmenim. Un tomēr visus šos priekšlikumus ortodoksāli noskaņotie noraidīja un kvalificēja kā atgriešanos pie buržuāziskām ražošanas metodēm.

Strādādams par lauksaimniecības ministru, A.Ņikonovs neklātienē pabeidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti. Līdzās visiem neklātniekiem kārtoja praktiskos darbus, eksāmenus un ieskaites, nemeklējot sev nekādas atlaides. Viņu kā studentu tad lakoniski un precīzi raksturoja profesors Jānis Bērziņš, teikdams: "Tik centīgs, precīzs un spējīgs students manā ilggadīgajā praksē vēl nav bijis." Šī raksturojuma precizitāti A.Ņikonovs apliecināja visos nākamajos gados. Pēc atbrīvošanas no lauksaimniecības ministra pienākumiem, strādādams par ierindas zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtā, nepilna gada laikā nokārtoja kandidāta minimuma eksāmenus, uzrakstīja zinātņu kandidāta disertāciju un aizstāvēja to Maskavā. Tad viņš tika izraidīts no Latvijas.

Atmiņas apkopojis, īsinājis

un sagatavojis publicēšanai

Dr. Sigizmunds Timšāns

Turpmāk — vēl

NIK-28.JPG (90146 BYTES)
Piecdesmito gadu otrajā pusē Aleksandrs Ņikonovs organizatoriski, morāli un materiāli sekmēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Studentu zinātniskās biedrības sakaru veidošanu ar Berlīnes Humbolta universitātes Lauksaimniecības un dārzkopības fakultāti. 1957. gadā uz Berlīnes universitātes doktora Hansa Pāgela

(fotoattēlā, tribinē) referātu ieradās arī Lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs (fotoattēlā, centrā). Strādājot Lauksaimniecības ministrijā, ministrs aicināja ciemos visas studentu grupas no Berlīnes, kuras šajā laikā viesojās LLA.

Savukārt bijušie studenti, kuri viesojās Latvijā, Aleksandru Ņikonovu ikreiz atcerējās ar lielu sirsnību. Tādēļ arī saprotams, ka, viesojoties Rīgā 1988. gadā, viņi lūdza nodot sveicienus savam labvelim 70–tajā dzimšanas dienā

(faksimilā, augšā) .

NIK-17.JPG (13678 BYTES)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim