Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu demogrāfiskie procesi. Motivācijas (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.08.1998., Nr. 238/239 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32532

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Aleksandrs Ņikonovs

Vēl šajā numurā

19.08.1998., Nr. 238/239

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Problēmas

Mūsu demogrāfiskie procesi. Motivācijas

Dr. oec. Bruno Mežgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Ar atrašanos vai neatrašanos laulībā saistīti citi demogrāfiskie procesi. Tikai oficiālā laulībā sastāvošs cilvēks var (oficiāli) šķirties ar tiesas palīdzību. Saprotams, ka, dzīvojot faktiskajā laulībā bez oficiālas noformēšanas, arī šķiršanās nav jānoformē oficiāli.

Tā kā tagad laulības oficiāli slēdz uz pusi mazāk nekā 80. gados (cik dzīvo faktiskajās laulībās, tas statistikai nav zināms), arī bērnu dzimst divtik mazāk.

Par to, ka pēdējos gados cilvēki arvien biežāk laulības oficiāli nereģistrē, bet faktiskajās laulībās stājas arvien biežāk, liecina fakts, ka bērni dzimst arvien lielākā īpatsvarā (un tiek reģistrēti) laulībā nesastāvošām sievietēm. 1990.gadā no visiem piedzimušajiem bērniem Latvijā laulībā nesastāvošajām sievietēm piedzima 16,9 procenti (1/6) bērnu, bet 1996.gadā tādu bija divreiz vairāk — 33,1 procents (1/3).

Tātad pēdējos gados oficiāli precas divreiz retāk (uz 1000 iedzīvotājiem) nekā pirms desmit gadiem, bērnu (kopumā) dzimst divreiz mazāk, ārlaulībā savukārt piedzimst divreiz lielākā īpatsvarā.* Visus trīs šos demogrāfiskos procesus var kvalificēt kā tādus, kas attīstījušies negatīvā virzienā. Vai tad neko pozitīvu konstatēt nevar? Izrādās, ka var.

Pozitīvāka virzība vērojama tādā demogrāfiskā procesā kā šķiršanās. Protams, ja oficiāli neprecas, nevajag arī oficiāli šķirties. Bet pēdējos gados retāk šķiras arī tie, kas oficiāli apprecējušies. Ja 80. gados uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā izšķīrās vairāk nekā četri pāri gadā (70. gadu vidū — vairāk nekā pieci), tad no 90. gadu vidus šķiras aptuveni trīs pāri gadā (uz 1000 iedzīvotājiem).** Liekas, ka labi vien ir: apdomīgāk stājas laulībā, retāk tās jāizjauc. Pārāk lielu sajūsmu par retāk izšķirtām laulībām izrādīt nedrīkst, kaut vai tāpēc, ka uz 100 gadā noslēgtām laulībām 50 — 70 laulību tiek šķirtas. Tas ir pārāk augsts šķirto pāru skaits attiecībā pret gadā noslēgtām laulībām.

90. gadu otrajā pusē nedaudz pazeminās mirstības intensitāte. Ja, piemēram, 1994.gadā uz tūkstoš iedzīvotājiem nomira 16,4 cilvēki, tad 1997.gadā samazinājās uz 13,3 cilvēkiem. Kaut arī mirstības līmenis vēl augsts, tendence samazināšanās virzienā ir visumā pozitīva. Līdzīgu tendenci rāda arī dabiskā kustība. Vēl 1994. — 1995.gadā dabiskā samazinājuma koeficients bija 6,9, bet 1997.gadā — vairs tikai 5,5.***

Kaut samazinājums vēl saglabājas, tas tomēr kļuvis nedaudz mazāks nekā 90. gadu vidū.

Kaut arī līdz pozitīviem rādītājiem demogrāfiskajos procesos vēl patālu, liekas, ka no dziļākā krituma, kāds bija 90. gadu vidū, esam jau ārā. Taču tas ir vājš mierinājums. Kamēr nebūs panākts tāds stāvoklis, kas nodrošinātu vismaz normālu paaudžu nomaiņu, demogrāfiskā situācija jāuzskata par neapmierinošu.

* Latvijas demogrāfijas gadagrāmata. — 1997, 55., 56., 78.lpp.

** Turpat, 55. — 56.lpp.

*** Latvijas demogrāfijas gadagrāmata. — 1997, 55., 56.lpp.

 

2. Dzimstības motivācija

Ja var sagaidīt, ka tādi demogrāfiskie procesi kā stāšanās laulībā, šķiršanās, mirstība, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, sakārtosies, tad ar dzimstību tas ir citādi.

Dzimstības līmenis ir nokrities pārāk zemu, lai tas varētu paaugstināties "pats no sevis". Dzimstības paaugstināšanai, bērnu skaita palielināšanai ģimenēs tagadējā situācijā nav attiecīgās motivācijas.

Nav jau tā, ka ģimenes varētu iztikt pilnīgi bez bērniem. Bez bērniem, tikai divi laulātie vien — tā vēl nav ģimene, tie ir tikai laulāts pāris. Ģimene sākas ar bērniem. Taču mūsdienās cilvēki šajā ziņā ir pārāk pieticīgi. Pietiek, ja ģimenē ir viens vai divi bērni. Ģimenei ar to tad arī pietiek, bet tautas saglabāšanai nākotnē tas ir par maz. Kamēr nebūs radīti nosacījumi, lai katrai normālai ģimenei būtu (vidēji) 2 — 3 bērni, tautas ataudze nākotnē būs apdraudēta.

Dzimstības paaugstināšanos ar pietiekamu bērnu skaitu ģimenē nevar panākt, kamēr ģimenēm un sabiedrībai kopumā nebūs tam vajadzīgās motivācijas.

Kas būtu jāsaprot ar dzimstības motivāciju? Mūsdienās attīstītajās valstīs bērni vairs nenāk pasaulē, "cik Dievs devis", kā tas bija mūsu senčiem un ir joprojām jaunattīstības zemēs. Tagadējie cilvēki prot bērnu skaitu un to nākšanu pasaulē regulēt ar medicīnas un citādiem līdzekļiem (paņēmieniem). Bērnu dzimst tik, cik tos vēlas, var atļauties vecāki, sievietes vispār. Ja tā, tad katra bērna piedzimšanai un tā izaudzināšanai jārada noteikti nosacījumi, apstākļi.

Apstākļi (nauda) bērnu dzimstības nodrošināšanai ir vajadzīgi. Tas ir obligāts nosacījums. Bez tam tie ir vajadzīgi pietiekamā apjomā. Taču tā vēl ir par maz. Nauda, māja (mājvieta) ģimenei var būt, bet ar bērniem ir tā, kā ir. To jau pierāda pietiekami pārtikušās rietumvalstis. Tajās pirmajās pasaulē (Francijā, Vācijā) dzimstības līmenis kritās, kaut arī dzīves apstākļi nebija no sliktākajiem. Arī mūsdienās tieši labāk situētās Rietumeiropas valstīs ir zemākais dzimstības līmenis pasaulē. Latvijā gan dzīves apstākļi nevar tikt pielīdzināti šīm valstīm, taču ar dzimstības zemo līmeni mēs tās pat pārspējam. Kur vaina zemajam dzimstības līmenim rietumvalstīs, arī Latvijā (Igaunijā, citur Eiropā)?

Dzimstības līmeņa paaugstināšanai bez pietiekamiem materiāliem un sociāliem apstākļiem nepieciešama arī morālā, garīgā motivācija, kāpēc vajadzīgi bērni pietiekamā skaitā.

Līdzšinējā vēsture rāda, ka lielākoties katrai tautai un valstij pienāk brīdis, kad tā saprot, ka tā tālāk iet vairs nevar. Tāds brīdis ir pienācis latviešiem kā tautai, Latvijai kā valstij. Materiālo labklājību Eiropas līmenī mums sola tikai nākamā gadsimta sākumā. Gaidot to, var izrādīties par vēlu kaut ko labot tautas dzīvā spēka saglabāšanai.

Apstiprinājumu tam, ka ne vienmēr materiālie apstākļi ir galvenais dzimstības motivācijas pamatā, sniedz dati par dzimušo skaitu Latvijas pilsētās un laukos. Statistika liecina (un dzīve rāda), ka cilvēki labāk dzīvo pilsētās, sevišķi Rīgā. Taču tieši pilsētās, īpaši Rīgā, ir zemākais dzimstības līmenis. Rīgā 1996.gadā uz 1000 iedzīvotājiem piedzima 6,4 bērni, pilsētās vidēji — 7,0 bērni, bet laukos — 10 bērni. Tātad laukos piedzima (uz 1000 iedzīvotājiem) par 36 procentiem vairāk nekā Rīgā un par 30 procentiem vairāk bērnu nekā pilsētās vidēji. Bez materiālā nodrošinājuma lauku apstākļos ir vēl cita motivācija, kāpēc bērnu nepieciešams vairāk, nekā to var atļauties pilsētās. Arī summārais dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits sievietes mūžā) rāda, ka 1996.gadā Latvijas laukos tas bija 1,6, pilsētās vidēji — 1, Rīgā — 0,9 bērni.* Arī laukos katra sieviete pēc sevis atstās mazāk bērnu, nekā tas būtu nepieciešams (2,1 bērns), nerunājot nemaz par pilsētām, konkrēti Rīgu, kur katra sieviete (vidēji) aiz sevis neatstās pat pusi no nepieciešamā.

Ir mazāk turīgas valstis un teritorijas (lauki), kur materiālās nodrošinātības līmenis ir zemāks, bet bērnu dzimst vairāk. Ar ko tas izskaidrojams? Viselementārāk būtu teikt, ka trūcīgākie neatbild par savas rīcības sekām, daudz par to nedomā. Īstenībā ir tieši otrādi — jo mazāk cilvēks apgādāts materiāli, jo vairāk tam jādomā par rītdienu.

* Latvijas demogrāfijas gadagrāmata. — 1997, 56., 77.lpp.

 

3. Materiālais un garīgais

Kā katrs cilvēks, tā visa viņa dzīve sastāv no materiālās un garīgās substances. Materiālā daļa tā vai citādi ir ierobežota, kamēr garīgai pasaulei (arī katrā cilvēkā) ierobežojumu nav (zemeslode ir ierobežota, izplatījums, debesis — bezgalīgas).

Bērni cilvēkam nav tikai tā fiziskais ķermenis, bērni galvenokārt ir aura ap viņiem, garīgums, ko viņi rada. Ja cilvēks domā tikai par materiālo (fizisko), bet aizmirst un nedomā par garīgo, tad viņš ir ierobežots kā laikā, tā telpā. Tas pats notiek ar tautu, sabiedrību kopumā. Ja tā redzēs tikai to, ko tagad, tad tai nav nākotnes, attīstības perspektīvas.

Ja uz dzimstību kā demogrāfisko procesu raugās tikai kā uz instrumentu, kas palīdz piepildīt noteiktu teritoriju ar cilvēkiem (fiziskiem ķermeņiem), tad tādai darbībai ir ierobežota jēga. Telpu (teritoriju) var piepildīt arī citādi, ne tikai ar "saviem" cilvēkiem. Tos var "importēt".

Rūpēm par dzimstības palielināšanu būs tikai tad pilnvērtīgs saturs, ja tām būs kaut kāda garīga motivācija. Šīs garīgās motivācijas pamatdoma var būt dažāda.

Latvijas tagadējā situācija prasa demogrāfijas jomā izvirzīt sev tādus mērķus, kas ļautu tautai saglabāties ne tikai vairs pāris paaudzes, kā tas varētu būt, ja viss paliktu kā tagad. Tas nozīmē, ka motivācijas garīgais pamats ir rūpes par tautas nākotni (bailes no tautas iznīkšanas).

XX gadsimtā latviešu tauta pārdzīvoja divus pasaules karus, pusi gadsimta atradās zem svešām varām. Tas prasīja ap 100 tūkstoš cilvēku samazināšanos. Sakarā ar masveida citu etnosu ieplūšanu no austrumteritorijām krasi samazinājās Latvijā pamatetnosa īpatsvars, pārsniedzot nedaudz vairāk nekā pusi.

Atjaunojot neatkarību 1990.gadā, valstī izveidojās situācija, kas radīja strauju dzimstības samazināšanos, depopulācijas draudus. To var novērtēt kā reakciju uz visu te notikušo 40. — 80. gados.

Tagad, 90. gadu nogalē, kad dziļākais demogrāfiskais kritums jau pārvarēts, tautā jāatrod spēks, kas radītu priekšnoteikumus dzimstības paaugstināšanai.

Zinot, ka dzimstības motivācijai nepieciešams gan materiālais, gan arī garīgais atbalsts, tie ir jāatrod.

Tautu no izzušanas nākamajās paaudzēs varēs pasargāt tikai tad, ja šī darba veikšanai tiks iekļauta visa sabiedrība, sākot ar valsts lēmēju un izpildu instancēm, beidzot ar katru ģimeni, cilvēku.

Visus šos 90. gadus demogrāfisko procesu norisi fiksēja statistikas organizācijas. Tās iegūtos datus apstrādāja un rezultātus publicēja. Taču ar to arī pietika. Organizācijas, tai skaitā lemjošās un izpildorganizācijas, signālus par nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju gan saņēma, tomēr nekāda nopietna reakcija nav bijusi. Negatīva informācija bija, bet reakcijas trūka. Tas tad arī noveda situācijā, kuru vairs ignorēt nedrīkst, ja negrib nonākt līdz nelabojamam.

Sabiedrība Latvijas inteliģences konferencē "Demogrāfiskā krīze un tautas attīstības vīzijas" 1998.gada janvārī stāvokli izvērtēja samērā vispusīgi. Tagad kārta organizācijām, kas šajos procesos var iejaukties ar likuma spēku.

Demogrāfiskos procesus veic atsevišķi cilvēki, ģimenes. Viņi to veic tā, kā to uzskata par vajadzīgu situācijā, kāda tā ir izveidojusies. Taču konkrēto situāciju nosaka (ar likuma palīdzību) un veido "augšas". Cilvēku demogrāfiskā uzvedība ir reakcija uz sabiedrībā izveidojušos situāciju. Ja šī situācija būs labvēlīgāka, ģimenēm pretimnākošāka, cilvēki labprātāk uz to atsauksies. Kā atmosfēra, klimats nosaka cilvēka apģērbu un uzvedību, tā sabiedrībā radītā gaisotne liek (ļauj) cilvēkiem izturēties demogrāfiskā atmosfērā.

Gaisotni nosaka "augšas". To var mainīt visai sabiedrībai kopumā. Tās pamats ir ekonomikā sasniegtais līmenis un uz tā balstītā sociālā nodrošināšana (palīdzība).

Demogrāfiskā motivācija nepamatojas tikai ekonomikas radītā materiālā nodrošinājumā, kaut arī tam ir liela loma, bet balstās arī uz to garīgo atmosfēru, kas sabiedrībā noformējusies.

Materiālā un garīgā faktora loma demogrāfiskā motivācijā visuzskatāmāk pamanāma sabiedrības lūzuma momentos (periodos). Pietiek, ja norādīsim tikai uz pāris piemēriem no Latvijas demogrāfijas vēstures XX gadsimta 30. — 90. gadiem.

30. gadu beigās Eiropā brieda Otrais pasaules karš. Tas sākās ar Vācijas iebrukumu Polijā 1939.gada septembrī. Pats kara sākums Latviju vēl neskāra. Taču jau 1940.gada 17.jūnijā PSRS okupēja Latviju. 1941.gada jūnija beigās Latvijā iebruka vācu karaspēks, sākās jauna okupācija. Materiālie apstākļi 1939. — 1942.gadā (okupācijas, karš) cilvēkiem bija trūcīgi. Kas šajā kara sākuma periodā notika ar demogrāfiskajiem procesiem?

1939.gadā Latvijā noslēdza 15,8 tūkstošus laulību. 1940.gadā — 17,1 tūkstoti, 1941.gadā — 19,5 tūkstošus, 1942.gadā — 23,9 tūkstošus. Dzimušo skaits šajos gados bija (attiecīgi): 35,6 tūkstoši bērnu, 36,3 tūkstoši, 37,1 tūkstotis un 1942.gadā — 37,1 tūkstotis bērnu*. Materiālie apstākļi bija grūti, bet cilvēki kaut kam ticēja (okupācijas, karš!) cilvēki pastiprināti stājās laulībā, pieauga jaundzimušo skaits.

1982. — 1987. gadā padomju apstākļos valdība atvēlēja zināmu piemaksu par dzimušajiem bērniem. Laulībā stāšanās situāciju tas būtiski nemainīja, ja 1982.gadā salaulāja 24,5 tūkstošus, tad 1987.gadā — 25,5 tūkstošus pāru. Dzimušo skaits pakāpeniski pieauga no 37,5 tūkstošiem 1982.gadā uz 42,1 tūkstoti 1987.gadā.** Materiālā motivācija šajā ziņā "nostrādāja" apstākļos, kad garīgā ziņā izmaiņu nebija.

Trešais piemērs: no 1988.gada līdz 1997.gadam. Šajā periodā samērā būtiski pazeminājās materiālā motivācija, nebija arī garīgās aktivitātes. Laulībā stāšanās no 25,3 tūkstošiem pāru 1988.gadā nokritās līdz 10 tūkstošiem pāru 1997.gadā. Dzimušie šajā periodā samazinājās no 41,3 tūkstošiem bērnu līdz 19,2 tūkstošiem 1997.gadā.***

 

* Statistikas biļetens Latvijas ģenerālapgabalam. — Rīga, 1943, 167., 170.lpp.

** Latvijas demogrāfijas gadagrāmata. — 1997, 55., 56.lpp.

*** Turpat, 55., 56.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!