Augstāks pār visu — cilvēks

1998. gada vasara

Valsts Cilvēktiesību biroja vērtējumā

Saturā

Problēmas:

Latvijai kā ikvienai neatkarīgai valstij ir tiesības

pašai noteikt savu pilsoņu loku

Mazajai tautai nepieciešama palīdzība un atbalsts

no valsts institūcijām un latviešu nācijas

VCB atbalsta cietumu administrācijas priekšlikumus

tuberkulozes epidēmijas apkarošanai Latvijas cietumos

Vai Latvijā ir nepieciešams nāvessods?

Vārda brīvības ierobežojumi Latvijā

Bērnu tiesību aizsardzības jautājumi

Garīgi slimo cilvēku tiesības

Informācija:

ANO Vispārējā Cilvēka tiesību deklarācija

VCB 1997.gada ziņojums

Pārskats par pastu:

Statistika

Turpinājums. Sākums "LV" nr.211., 16.07.1998.

Problēmas

VCB atbalsta cietumu administrācijas priekšlikumus

tuberkolozes epidēmijas apkarošanai Latvijas cietumos

Vērtējot cilvēktiesību situāciju Latvijā, starptautiskās organizācijas kā vienu no galvenajām problēmām periodiski min sliktos apstākļus cietumos, pievēršot uzmanību arī tuberkulozes apkarošanas programmu nepieciešamībai.

Latvijā strauji pieaug saslimstība ar tuberkulozi. Sevišķi strauji šī saslimstība pieaug cietumos, jo līdzšinējā ar tuberkulozi slimo ieslodzīto aprūpe vairs neatbilst pretepidēmiskajām prasībām. Salīdzinot 1997. gada un 1993. gada datus redzam, ka saslimstība ar tuberkulozi Latvijā ir pieaugusi 2,5 reizes, bet cietumos vēl straujāk — 12,3 reizes. No valstī kopējā saslimušo skaita (1689) cietumā saslimušie sastāda 23,6%.4 Galvenais iemesls šādam straujam pieaugumam ir visiem zināms fakts — Latvijas cietumi ir pārpildīti un tajos lielākoties atrodas personas, kuras nāk no sociāli nelabvēlīgas vides.

VCB ir saņēmis satriecošus datus par slimnieku skaitu no ieslodzījuma vietām, kuras uzskatāmas par nopietnāko tuberkulozes infekcijas perēkli Latvijā. Kā liecina Valsts tuberkulozes un plaušu slimību centra informācija, 1998. gada 30. martā Latvijas cietumos atradās 514 aktīvās tuberkulozes slimnieku, bet šobrīd esošo situāciju Grīvas cietumā jau var vērtēt kā tuberkulozes epidēmiju. Ņemot vērā to apstākli, ka ieslodzītie dažādu apsvērumu dēļ tiek pārvietoti no vienas kameras uz otru, bet pieņemot, ka katrā no tām ir atradies kāds infekciozs tuberkulozes slimnieks, saslimstība turpinās augt. Tādejādi, pēc atbrīvošanās šie cilvēki palielinās tuberkulozes slimnieku skaitu valstī kopumā.

Diemžēl, kā jau iepriekš norādīts, cietumi ir kritiskā tehniskā un sanitārā stāvoklī, tie ir pārblīvēti, ieslodzītie mitinās nelielās kamerās, kurās bieži vien nestrādā ventilācijas sistēma un trūkst gaisa. Visi šie apstākļi veicina tuberkulozes izplatīšanos cietumos.

VCB atzīst izveidojušos situāciju par kritisku attiecībā uz minimālo cilvēktiesību standartu ievērošanu cietumos un bīstamu pārējas sabiedrības veselības stāvoklim. Kā vienu no iespējām šīs problēmas risināšanai, VCB uzskata speciālā tuberkulozes cietuma izveidošanu. Izolētam tuberkulozes cietumam būtu ļoti svarīga loma pretepidēmisko pasākumu kompleksā, kas ierobežotu šīs slimības izplatīšanos visā Latvijā.

Cilvēktiesību situācijas uzlabošanai cietumos un tuberkulozes epidēmijas apkarošanai, Cietumu administrācija ir izstrādājusi virkni pasākumu, taču to ieviešana prasa lielus finansiālus līdzekļus. Tādēļ Latvijas sabiedrības vārdā Birojs lūdza Ministru prezidentu Guntaru Krastu rast iespēju sniegt gan morālu, gan finansiālu atbalstu Cietuma administrācijas iecerētajiem pasākumiem, lai nepieļautu tuberkulozes epidēmijas tālāku izplatīšanos ieslodzījumu vietās un tālākā perspektīvā — arī pārējā sabiedrībā.

\Vai Latvijā ir nepieciešams nāvessods?

1950.gada 4.novembra Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (Eiropas cilvēktiesību konvencijas) sestā protokola 1. pantā ir noteikts: "Nāvessods tiks atcelts. Nevienam cilvēkam nedrīkst piespriest šo sodu vai to izpildīt". Latvijas Republika šim protokolam ir pievienojusies, bet vēl nav to ratificējusi, kā arī ir atstājusi Latvijas Krimināllikumā nāvessodu kā ārkārtas soda veidu. Tādējādi Latvijas Saeima šobrīd nav gatava izšķirties par nāvessoda atcelšanu. Vai Saeimas lēmums būtu jāuzskata par Latvijas sabiedrības vēlmi?

Nāvessoda pamatotība ir bijusi diskusiju objekts jau no seniem laikiem. Vairāki izcili domātāji ir izteikuši savu viedokli par šo jautājumu. Hobss ir teicis, ka nāvessods ir iebaidīšanas līdzeklis sabiedrības interesēs, bet to nevar uzskatīt par sodu. Savukārt Voltērs izteicies par šā soda veida ierobežošanu. Vienīgais gadījums, kad nāvessods būtu attaisnojams, viņaprāt, ir šāds — "ja nav citas iespējas izglābt dzīvību daudziem cilvēkiem, tad noziedznieks jāiznīcina kā traks suns".

VCB uzskata, ka nāvessods Latvijā ir jāatceļ, jo tā pastāvēšana ir pretrunā ar būtiskākajām cilvēka pamattiesībām — tiesībām uz dzīvību. VCB uzskata, ka Saeimai jāratificē Eiropas cilvēktiesību konvencijas sestais protokols, kurš aizliedz nāvessoda izpildīšanu miera laikā. Šo protokolu ir ratificējusi lielākā daļa Eiropas Padomes dalībvalstu, tajā skaitā visas Ziemeļvalstis.

Lai kādus argumentus valsts neminētu nāvessoda attaisnošanai, lai kādas metodes valsts neizmantotu nāvessoda izpildīšanai, nāvessoda problēma nav nodalāma no cilvēktiesību problēmas. Eiropas cilvēktiesību konvencija atzīst katra cilvēka tiesības uz dzīvību un nosaka: "neviens nedrīkst tikt pakļauts spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai cieņu pazemojošai rīcībai vai sodam". Nāvessods ir oficiāla notiesātās personas nogalināšana, līdz ar to tā pastāvēšana noliedz tādu vērtību kā cilvēka dzīvība.

Nāvessods ir cilvēktiesību pārkāpums arī no cita viedokļa. Proti, no Dieva atzīšanas viedokļa. Kad valsts tiesā cilvēku, kuram atņemta brīvība, un nenodrošina taisnīgu tiesu, tā atņem cilvēkam tiesības uz atbilstošu procesu un vienlīdzību likuma priekšā. Nāvessods ne tikai neatgriezeniski atņem upurim tiesības uz likumīgu kompensāciju kļūdaina sprieduma rezultātā, tas neļauj arī tiesību sistēmai labot savu kļūdu.

Tomēr domājot par tiem, kurus zvērīgi nogalinājuši, sakropļojuši, piesmējuši, nevar atstāt novārtā arī bojā gājušo un cietušo tuvinieku pašcieņu un cilvēktiesības. Tādēļ saprotami un loģiski ir nāvessoda piekritēju argumenti, ka nāvessoda izpilde novērš iespēju atkārtoti izdarīt noziegumu, bet mūža ieslodzījums vieninieka kamerā ir nežēlīgāks sods nekā dzīvības atņemšana. No otras puses raugoties — vai nāvessoda veida piekritēji neslēpj savu nespēju sakārtot cietumus, nodrošināt bijušo ieslodzīto sociālo rehabilitāciju, panākt sabiedrības atveseļošanos kopumā? Iedzīvotāju vidū veiktie socioloģisko pētījumi liecina, ka iedzīvotāji pārsvarā ir neapmierināti ar kriminogēno situāciju valstī un tiesību aizsardzības iestāžu bezspēcību, izjūt bailes un neaizsargātību, un kā vienīgo iespēju redz bargākus sodus, kurus reāli arī pielietotu un izpildītu, tādējādi uzskatot, ka tas samazinās noziedzības līmeni valstī.

To, ka nāvessoda esamība nesamazina noziegumu skaitu un arī citādi neietekmē kriminogēno situāciju, ir atzinušas gan daudzas Latvijas amatpersonas, gan ārvalstu eksperti. Turklāt Latvijā jau kopš 1996. gada 24. septembra ir spēkā Valsts Prezidenta izsludinātais moratorijs nāvessodam. Tādējādi nāvessoda izslēgšana no Krimināllikuma un sekojoša Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sestā protokola ratifikācija būtu ne tikai vēlams Latvijas solis virzībā uz Eiropas Savienību, bet arī saprātīgs pastāvošās situācijas tiesisks noregulējums.

Vārda brīvības ierobežojumi Latvijā

Marta sākumā Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ierosināja krimināllietu pret laikraksta "Nacionālā Neatkarība" publicistu Juri Rudevski. Atsaucoties Jura Rudevska aizstāvja lūgumam, VCB sagatavoja atzinumu par krimināllietas priekšmetu — rakstu "Krievijas kultūrvēsturiskais fenomens", kas vairākos turpinājumos tika publicēts laikrakstā "Nacionālā Neatkarība".

Latvijas Republikas Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Demokrātijas jēdziens šeit nav domāts kā populārs un moderns vārds, kuru lieto populistiskiem mērķiem pēc vēlēšanās vai izdevīguma. Demokrātijas jēdziens Satversmes 1.pantā ir funkcionāls juridisks jēdziens, kura saturs atklājas tikai saprotot un normatīvi nosakot funkciju, kuru tas apzīmē.

Viens no galvenajiem principu atzariem, kas ir attīstīts no juridiska jēdziena "demokrātija" ir cilvēka pamattiesības un brīvības, kuras Latvijas valsts ir atzinusi par prioritārām pār vienkāršu likumu un citām tiesību normām. Latvijas kā demokrātiskas valsts stūrakmens ir ikviena cilvēka tiesības brīvi paust savus uzskatus. Savukārt totalitārās valstīs (kāda Latvija bija nesen) valda uzskatu brīvības ierobežojumi ar mērķi nepieļaut uzskatu dažādību. Neapšaubāmi, ka Latvija šobrīd vēl atrodas pārejas periodā no totalitārisma uz demokrātiju, tādēļ lieki dažu gadu laikā sagaidīt no valsts un sabiedrības citu domāšanu, vērtības un intereses. Kā liecina Baltijas datu nama 1998.gada Latvijas iedzīvotāju aptaujas dati: 10.1% no visiem respondentiem uzskata, ka Latvijā tiek ierobežotas cilvēka tiesības brīvi paust savus uzskatus, viedokli un pārliecību. Lai arī procentuāli šis rādītājs nav no lielākajiem, taču, ņemot vērā, ka tiesības brīvi paust savus uzskatus ir arī priekšnoteikums daudzu citu tiesību un brīvību īstenošanai, bažas par demokrātijas jēdziena formālu sapratni pastāv. Jāpiebilst, ka VCB regulāri saņem vēstules, kurās pausti visdažākie uzskati par valstī notiekošajiem politiskajiem un sociālajiem procesiem. Tomēr, ja viedokis ir pretējs vairākuma viedoklim, iesniedzējs ir anonīms.

Eiropas cilvēktiesību konvencijas 10.pants pasludina: "ikvienam ir tiesības brīvi (izcēlums — mūsu) paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām." Šīs tiesības ir ietvertas arī Latvijas Konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 30.pantā un ir pamats ikviena cilvēka brīvībai paust savus uzskatus, nebaidoties no ierobežošanas, sodīšanas vai vajāšanas. Vienlaikus gan Konvencijā, gan Konstitucionālā likumā garantētās cilvēktiesības tomēr nav absolūtas un valsts tās noteiktā kārtībā un apjomā var ierobežot, jo vairāk tādēļ, ka to īstenošana ir saistīta ar noteiktiem pienākumiem un atbildību. Tomēr, lai valsts noteiktie indivīda tiesību brīvi paust savus uzskatus ierobežojumi būtu attaisnoti, tiem jāatbilst šādiem priekšnoteikumiem: 1) tiem jābūt noteiktiem ar likumu; 2) tiem jācenšas saniegt vienu no šiem mērķiem — valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības interešu nodrošināšana, nekārtību vai noziegumu nepieļaušana, veselības, morāles, citu cilvēku tiesību un brīvību nodrošināšanu; 3) tiem jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā. Tādēļ katrā atsevišķā gadījumā ir jācenšas caurskatīt visi šie priekšnoteikumi.

Aplūkojot konkrēto gadījumu jākonstatē, ka Juris Rudevskis ir izmantojis tiesības, ko viņam garantē Konvencijas 10.pants un Konstitucionālā likuma 30.pants. Proti, tiesības iegūt un izplatīt informāciju un brīvi izteikt savus uzskatus sev vēlamā formā. Neapšaubāmi, ka raksts ir kritisks, taču kritika ir pamatota ar autora izvēlētiem vēsturiskiem faktiem5, kuri pēc viņa domām ir spējīgi liecināt par raksta priekšmetu. Lasot Jura Rudevska rakstu, nevar nepamanīt asi sarkastisko stilu, kurš veidots, izmantojot dažādus literārus paņēmienus, piemēram, salīdzinājumu ar rakstnieka M.Bulgakova radīto literāro tēlu.

Iepazīstoties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu (ECK 10.pants) lietā Oberšliks pret Austriju (#2), kuras pantu piemērošanas interpretācija dalībvalstij ir juridiski saistoša6, varam saskatīt tuvus aspektus Jura Rudevska gadījumam. Lietas būtība ir žurnālista nepamatota notiesāšana par politiķa apvainošanu. Žurnālists savā rakstā par politiķa runu aprakstīja viņu kā Trottel (idiotu), par ko nacionālajā tiesā visās tās instancēs tika notiesāts. Tomēr, Eiropas Cilvēktiesību komisija izdarīja pilnīgi citus secinājumus, atzīstot, ka ir ierobežotas tiesības, kas noteiktas ECK 10.pantā. Proti, savā publikācijā žurnālists vārdu Trottel nelietoja nejauši; tas bija vienīgais vārds, kas pievērstu gan sabiedrības uzmanību necilvēcīgajiem politiķa runas argumentiem, gan arī apkopotu raksta kritiku. Tātad vārds Trottel netika lietots ar pašmērķi aizskart vai apvainot politiķi un tā cieņu, bet tieši pretēji —tas lietots kā asas kritikas sastāvdaļa, kam žurnālists sniedz objektīvu paskaidrojumu, pamatojot to ar politiķa runu.

Šajā lietā tiesa atkārtoti uzsvēra, ka ECK 10.panta otrajā daļā minētā vārda brīvība attiecināma ne tikai uz "informāciju" vai "idejām", kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli un nav apvainojošas, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc. Tiesa atzīmēja, ka lieta jāskata kopējā kontekstā, īpaši ievērojot žurnālista runu.

Piemērojot Tiesas sniegto interpretāciju iepriekš aprakstītajā lietā ir iespējams novilkt striktu robežu starp kritiku un apzinātu noteiktas tautas nacionālo jūtu aizskaršanu par ko raksta autoram ierosināta krimināllieta. Raksta autors ar vēsturiskās metodes palīdzību ir centies rosināt lasītāju uz pārdomām. Par to liecina šāds citāts: "Krievijas un tās iedzīvotāju īpatnējo raksturu nosaka šīs zemes vēsture" un atsevišķu, pēc autora domām, vēsturisku faktu analīze no Krievzemes pirmssākumiem līdz mūsu dienām. Tādēļ ir iespējams konstatēt mērķi jeb nolūku, kādēļ raksts uzrakstīts — rosināt lasītāju uz pamatotām pārdomām par Krieviju un tās politiku (objektīvs izskaidrojums šajā gadījumā ir Krievijas vēsture), lai izdarītu secinājumus.

Protams, Jura Rudevska raksts neatspoguļo Krievijas vēstures "pozitīvākās lappuses", tādēļ jāpiekrīt, ka atsevišķiem tās pārstāvjiem raksts varētu izraisīt sašutumu, taču jāatceras, ka tiesības brīvi paust savus uzskatus attiecas ne tikai uz idejām vai informāciju, kas tiek uztverta labvēlīgi, tiek uzskatīta par neaizskarošu vai pret kuru attieksme ir vienaldzīga, bet arī uz tādu, kura apvaino, šokē un satrauc pat lielu sabiedrības daļu. Demokrātiskā valstī un sabiedrībā par pamatotas un argumentētas kritikas izteikšanu un kādas sabiedrības daļas nespēju to pieņemt, nevienu pie kriminālatbildības nesauc. Gadījumā, ja kāds indivīds uzskata, ka paustās kritikas rezultātā ir aizskarta viņa cieņa vai gods, viņam ir iespēja griezties tiesā un tādā veidā aizstāvēt savas tiesības un intereses.

Kādēļ iepriekšējā rindkopā tiek minēts indivīds, nevis tauta kā kopums? Tādēļ, ka viena no Kriminālkodeksa 69.panta sastāva daļām — objekts — ir tieši nacionālās jūtas, gods un cieņa. Jēdziens "nacionāls" nepārprotami tiek attiecināts tikai uz kādu noteiktu tautu vai tautību. Juris Rudevskis savā rakstā nerunā par kādu konkrētu tautu, bet lieto tādus jēdzienus kā "Krievija un tās iedzīvotāji", "tipiskākie Krievijas pārstāvji", "Krievija un tās tauta", "migranti", bet Krievijā, līdzīgi kā Latvijā, dzīvo ne tikai krievu tauta vien — tā ir daudznacionāla valsts.

Arī šā panta subjektīvā puse ir apzināti gribēts nolūks jeb mērķis musināt uz nacionālo naidu, aizskart nacionālo cieņu u.t.t. Taču rakstā, kurā, izmantojot vēsturisko argumentāciju un autora secinājumus, ir kritizēta Krievijas politika vairāku gadsimtu garumā, nav saskatāms kādas atsevišķas tautas noniecinājums vai pazemojums, tajā nav tiešas vai netiešas kūdīšanas uz nacionālo naidu, vardarbību vai diskrimināciju.

Šeit aplūkotas tikai divas no 69.panta sastāva obligātajām sastāvdaļām, kurām jāpastāv, lai indivīdu sauktu pie kriminālatbildības.

Līdz ar to VCB secina, ka rakstā "Krievijas kultūrvēsturiskais fenomens" ir kritizēta Krievijas politika vairāku gadsimtu garumā, taču nav konstatējams kādas noteiktas tautas nacionālais noniecinājums vai pazemojums, tajā nav tiešas vai netiešas kūdīšanas uz etnisko naidu, vardarbību vai diskrimināciju. Tādēļ oponentiem saprātīgāk būtu atbildēt ar konkrētiem argumentiem, mēģinot pierādīt, ka Jura Rudevska raksts ir nepatiess, nevis ierosināt krimināllietu par Kriminālkodeksa 69.pantā paredzēto nodarījumu, kura sastāvs neatbilst raksta saturam un būtībai.

Jāpiebilst, ka apraksts par šo gadījumu atrodas pasaulē pazīstamā preses un uzskatu brīvības aizstāvēšanas žurnāla "Index on Censorship" interneta lappusēs starp jaunākajām pasaules ziņām par uzbrukumiem preses brīvībai. Interesanti, ka "Index on Censorship" novietoja Latviju blakus "trešās pasaules" autoritāriem režīmiem un demokrātijas virzienā mazattīstītajām NVS valstīm.

Bērnu tiesību aizsardzības jautājumi

Jau kopš savas darbības sākuma VCB ir atzinis, ka Latvijā bērnu tiesību jomā pastāv vairākas problēmas — gan normatīva, gan institucionāla rakstura. Šādam viedoklim joprojām piekrīt arī vairāki desmiti sabiedrisko organizāciju,

kas 1998.gada maijā piedalījās biroja organizētajā seminārā "Vai Latvijā ir vajadzīga viena atbildīgā bērnu tiesību institūcija un kādai tai jābūt?".

Lai arī Latvija jau 1991.gadā pievienojās ANO Bērnu tiesību konvencijai, tomēr tikai 1998.gada jūnijā pieņemts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas valsts likumdošanas līmenī noteiks bērna tiesības, brīvības un pienākumus, kā arī valsts un vecāku atbildību šo tiesību īstenošanā. Īpaša problēma, kas attiecināma gan uz ANO Bērnu tiesību konvencijas piemērošanu, gan jauno Bērnu tiesību aizsardzības likumu ir atbildību sadalījums starp valsts un pašvaldības institūcijām, kuras nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību. Pastāvošās institūcijas darbojas nekordinēti vai pat nekompetenti, bet atbildīgā institūcija bērnu tiesību jomā valsts līmenī nav noteikta. Tas rada ne vien problēmas valsts iekšienē nodrošinot bērnu tiesību īstenošanu, bet arī negatīvi ietekmē tādu Latvijas starptautisko saistību izpildi kā, piemēram, ziņojuma iesniegšanu ANO par ANO Bērnu tiesību konvencijas ievērošanu un izpildi Latvijā. Valstī ir jāizveido centrālā izpildvaras institūcija, kurai būtu pietiekami plašas pilnvaras un atbildība, tādējādi nepieļaujot situāciju, kāda pašlaik ir valsts pārvaldē bērnu tiesību jomā. Šāda iestāde nodarbotos ar valsts programmu bērnu tiesību nodrošināšanai Latvijā izstrādi, koordinētu šo programmu izpilde; veiktu situācijas analīzi bērnu tiesību jomā ar mērķi izstrādāt priekšlikumus likumdošanas un situācijas uzlabošanai; veiktu valsts un pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības iestāžu metodisko vadību un uzraudzību; informētu sabiedrību par bērnu tiesību stāvokli valstī, kā arī sadarbotos ar sabiedriskajām organizācijām.

 

VCB uzskata, ka nepēja veikt precīzu uzskaiti par skolu neapmeklējošo bērnu skaitu vai izglītības ieguves nodrošināšana lauku apvidos uzskatāmi parāda līdzšinējās pārvaldes nekompetenci. Līdz šim izstrādātās valsts programmas bērnu tiesību jomā diemžēl nav iedzīvinātas, jo atbildīgās institūcijas nav spējušas pierādīt un panākt līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta. Sadarbības trūkums starp dažādiem profesionāļiem ir skaidri redzams ikdienas darbā, kad sociālie dienesti, policija un izglītības iestādes nevar atrast kopēju bāzi bērnu tiesību nodrošināšanai, aizstāvot tikai sava resora intereses. Situācija, kad bērns netiek pasargāts no tādas ģimenes, kura apdraud viņa veselību vai pat dzīvību, tikai tā vienīgā iemesla dēļ, ka pašvaldība nav ieinteresēta maksāt par šī bērna uzturēšanos patversmē vai bērnu namā, ir neapmierinoša, taču diemžēl reāla. Tajā pašā laikā Latvijas Republika, parakstot ANO Bērnu tiesību konvenciju, ir apņēmusies "lemjot jebkurus jautājumus, kas skar bērnus, vienalga, vai to darītu valstiskās vai privātās sociālās nodrošināšanas iestādes, tiesa, administratīvie vai likumdošanas orgāni, pirmām kārtām maksimāli tiks ievērotas bērna intereses" (3.pants). Ir nepieņemami, ja ierēdnis nespēj vai negrib pieņemt lēmumu, kurš būtu labvēlīgs bērna interesēm.

Viena no svarīgākajām jomām, kura valstij nekavējoties būtu jāfinansē, ir bērnu tiesību aizsardzības darbinieku izglītība. Nezinot starptautiski atzītos bērnu tiesību standartus, nevar pieņemt kompetentus lēmumus. Tādēļ gan augsta ranga ierēdņiem, gan jebkuram citam darbiniekam, kura atbildībā ir bērnu tiesības, būtu jāapliecina savas zināšanas šajā jomā. VCB ir izstrādājis un piedāvājis Valsts Administrācijas skolai cilvēktiesību kursu ierēdņiem, un nākotnē plānots arī speciālizēts bērnu tiesību kurss.

VCB jau vairākkārt ir izteicies par neapmierinošo situāciju Latvijas bērnu namos un patversmēs. Kā alternatīva iespēja ir jāizmanto audžuģimenes, kuru statusu Ministru kabinets ir noteicis jau 1998.gada sākumā, piešķirot arī valsts finansējumu. Diemžēl prakse rāda, ka audžuģimeņu institūts Latvijā joprojām nav attīstīts un šī aprūpes forma prakstiski netiek izmantota.

Tā kā ērču encefalīts šogad ir izplatīts visos Latvijas rajonos un tam ir tendence pieaugt, valstij ir jāmeklē iespējas atbrīvot no maksas vai samazināt maksu bērniem par profilaktisko vakcināciju pret ērču encefalītu. Vakcīnas augstās cenas dēļ ievērojama daļu bērnu netiek vakcinēta, kas nopietni apdraud to veselību un pat dzīvību. Šis ierosinājums ir balstīts uz ANO Bērnu tiesību konvencijas 24.pantu, kurš paredz: "bērnam ir tiesības izmantot visaugstāko pieejamo medicīnisko apkalpošanu, slimību ārstēšanas un veselības atjaunošanas iespējas, (..) un valsts īpaši rūpēsies, lai visiem bērniem tiktu sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība un nodrošinātā veselības aizsardzība, sevišķu uzmanību veltot primārai sanitārajai aprūpei". Valstij ir maksimāli jāgādā, lai bērns izdzīvotu un normāli attīstītos.

Arī vardarbība pret bērnu Latvijā joprojām ir aktuāla problēma, tās novēršanai ANO Bērnu tiesību konvencijā ir veltīti vairāki panti — 19, 28, 32, 34, 33, 39, 36. Vardarbība var izpausties fiziski, psiholoģiski un seksuāli. Fiziskā vardarbība ir bērna ievainošana sitot, purinot, dedzinot, kniebjot, griežot, metot priekšmetus vai citādi viņu ievainojot. Morālā un psiholoģiskā vardarbība sevišķi postoši iedarbojas uz bērna psihi, tai tiek nodarīts posts, kura sekas nav pat pilnībā prognozējamas, jo tiek traumēta personības attīstība. Noziedzīgā bērna pamešana novārtā nav mazāk postoša un vardarbīga, jo nepieskatītie bērni nonāk uz ielas, ubago, zog, nokļūst vidē, kurā valda alkohols, narkotikas, apreibinošas vielas. Nereti bērni kļūst par asociālu personu vardarbības upuriem. Diemžēl sadzīviskā izpratnē šis vardarbības veids nereti tiek uzskatīts par pieņemamu, neuzskatot to par vardarbību. Bērnu seksuālā izmantošana ir viņa izmantošana tiešos seksuālos kontaktos vai iesaistīšana tādās nodarbēs, kas pieaugušajam sniedz seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu.

Vardarbības pret bērnu problēmas risināšanā VCB iesaistījās jau pērn, izdodot brošūru "Vardarbība pret bērnu". Taču šādiem "aizsargpasākumiem, cik nepieciešams, ir jāietver procedūras ar kurām efektīvi iedzivināt sociālās programmas, kas paredzētas bērna un viņa apgādnieku nodrošināšanai ar nepieciešamo atbalstu, kā arī citādās formās novērst minēto slikto apiešanos un attiecībā uz šādas apiešanās gadījumiem veikt vajadzīgo identificēšanu, paziņošanu, nodošanu izskatīšanai un izmeklēšanai, nosūtīšanai ārstēšanai un apsekošanai un, ja nepieciešams, krimināllietas ierosināšanu" (ANO bērnu tiesību konvencija, 19.2 pants). Tas nozīmē efektīvu komandas darbu starp visiem bērnu tiesību speciālistiem. VCB uzskata, ka sadarbība vardarbības gadījumu risināšanā starp dažādiem dienestiem diemžēl ir nepietiekama. Minētā iemesla dēļ birojs piedalījās "Centrs pret vardarbību bērna un ģimenes atbalstam" programmā, kas paredz bērnu tiesību aizsardzības speciālistu izglītošanu vardarbības jautājumos, kā arī efektīvas profesionāļu komandas veidošanā. Īpašu interesi par efektīvu komandas darbu izradījuši Cēsu pilsēta, Cēsu rajona Straupes un Jaunpiebalgas pagasti, kā arī Jelgavas pilsēta un Jelgavas rajona Valgundes pagasts. Programmas ietvaros iepriekšminētās komandas izstrādā efektīvu bērnu tiesību aizsardzības darbības shēmu, kas palīdz novērst vardarbību pret bērnu vai sniegt vislabāko un operatīvo palīdzību vardarbības upuriem. Šīs shēmas pamatā ir aktīva sadarbība starp policiju, sociālo dienestu, bāriņtiesu, mediķiem, skolu un psihologiem. Latvijas Republikas tiesību akti paredz komandas darbu, taču līdz šim neviena valsts vai pašvaldības institūcija nav veicinājusi apmācības tāda rezultāta sasniegšanai. Kā galvenie iemesli neefektīvai vardarbības profilaksei vai vardarbības gadījumu risināšanai tiek minēti profesionālu darbinieku trūkums, zemais atalgojums, transporta trūkums un rehabilitācijas nepieejamība lauku rajonos.

Bērnu tiesību nodrošināšanai ir svarīgi, lai bērnu tiesību aizsardzības darbinieki spētu atpazīt vardarbības pret bērnu pazīmes un profesionāli rīkotos.

 

 

Garīgi slimo cilvēku tiesības

 

Garīgi slimo cilvēku tiesību problemātika atkārtoti nonāca VCB uzmanības lokā 1998.gada aprīlī, kad VCB pārstāvji gatavojās Cilvēktiesību un etnisko studiju centra organizētajam semināram psihoneiroloģisko slimnīcu sociālajiem darbiniekiem par garīgi slimo cilvēku tiesībām. Gatavojoties šim semināram, un arī pēc tam VCB darbinieki ir tikušies ar psihoneiroloģisko slimnīcu pārstāvjiem Rīgā un Aknīstē, lai apkopotu informāciju par garīgi slimo cilvēku tiesību stāvokli Latvijā, kā arī sagatavotu VCB novērtējumu. 1998. gada 17. jūnijā VCB izbraukuma ietvaros tika apmeklēta Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca. Apmeklējuma gaitā notika tikšanās ar slimnīcas vadošo personālu, slimnieku padomi, kā arī tika apmeklēta Reabilitācijas nodaļa. Tikšanās gaitā ar administrāciju un slimnieku padomi tika apzinātas galvenās problēmas, kas ierobežo garīgo invalīdu tiesības un traucē bijušo slimnieku integrāciju un rehabilitāciju sabiedrībā. Kā viena no galvenajām problēmām, protams, ir nepietiekošais finansējums, kā rezultātā ir diezgan vienveidīga ēdināšana, nepietiekošs apkalpojošā personāla un sociālo darbinieku skaits, inventāra trūkums, pārpildītas palātas un citas līdzīgas problēmas.

No lielākajiem sasniegumiem slimnīcā garīgi invalīdu tiesību aizsardzības jomā ir slimnieku padomes izveidošana, kura kopā ar administrāciju lemj par slimnīcas apstākļu uzlabošanu, labiekārtošanas darbiem, svētku svinēšanu u.c. Slimnieki minēja ārstu lielo atsaucību padomes izveidošanā, kā arī to, ka pacienti slimnīcā atrodas ilgu laiku. Šeit arī tika uzreiz pievērsta uzmanība garīgo invalīdu sociālajai rehabilitācijai, jo pēc izrakstīšanās no slimnīcas lielākai daļai nav kur dzīvot, nav iespējas atrast darbu, apkārtējā sabiedrība uz šāda veida cilvēkiem skatās ar lielu piesardzību. Slimnieku padome arī sūdzējās par sociālo dienestu darbību, piemēram, pārsūtot slimnieku no Rīgas uz Aknīsti, tad bieži gadās, ka viņš pensiju nesaņem pat līdz 4 mēnešiem. Aptuveni 30 slimnieku slimnīcā atrodas bez personu apliecinošiem dokumentiem. Viņu personību nav iespējams noskaidrot, bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pēc pastāvošās likumdošanas nav tiesīga izdot viņiem dokumentus. Šie slimnieki nesaņem nekādus sociālos pabalstus, un var teikt, ka slimnīca ir viņu vienīgās mājas, jo citur viņiem nav nekādas iespējas saņemt sociālo aizsardzību.

Ir slimnieki, kurus varētu izrakstīt no slimnīcas, bet tas nozīmētu viņu "izmešanu uz ielas", jo viņiem nav kur doties, nav apdzīvojamās platības, nav darba, nav iztikas avotu. Valsts nenodrošina garīgo invalīdu sociālo rehabilitāciju, tādēļ Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca tiek pārvērsta par pansionātu garīgajiem invalīdiem.

Iepriecinoši, ka, neskatoties uz grūtajiem apstākļiem, visiem slimnīcas darbiniekiem un slimniekiem pietiek optimisma un entuziasma skatīties nākotnē cerīgi.

Garīgi slimo cilvēku tiesībām un vispārējām sabiedrības tiesībām uz fizisko integritāti un drošību ir jābūt vienlīdz respektētām. Atbilstoši Latvijas masu mediju sniegtajai informācijai pēdējo divu gadu laikā ir bijuši precedenti, kad psihoneiroloģiskajās slimnīcās piespiedu kārtā, pamatojoties uz radinieku sūdzībām, tiek turēti garīgi veseli cilvēki, turklāt bez iespējām ierosināt ārsta lēmuma pārskatīšanu. Ir bijuši precedenti, kad garīgi slimie cilvēki tiek izmantoti iedzīvošanās nolūkos, piemēram, lai iegūtu slimnieku nekustamos īpašumus.

Kā problemātisku attiecibā uz vispārējām sabiedrības tiesībām uz fizisko integritāti un drošību ir jāatzīmē LR Labklājības ministrijas 1993. gada 11. novembra rīkojuma Par Valsts civildienesta darbinieku medicīnisko aprūpi un medicīnisko apskati nepildīšana. Šis rīkojums nosaka iekļaut valsts ierēdņus to profesiju sarakstā, kuru pārstāvjiem ir jāveic obligātās medicīniskās pārbaudes iestājoties darbā. Kā viena no kontrindikācijām valsts ierēdņa darbam ir norādītas psihiskās slimības (Rīkojuma 2.4.3). Šī rīkojuma ievērošana nodrošinātu to, ka valsts ierēdņi, tai skaitā tie, kuru darbs ir saistīts ar apmeklētājiem, būtu psihiski veselas personas, kas sekmētu valsts iestāžu iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti. Diemžēl Birojs turpina saņemt sūdzības par valsts ierēdņu rīcību, kad, iespējams, vienkārša rupjība vai nepieklājība robežojas ar kādas psihiskās slimības izpausmēm.

Līdzīga rakstura medicīnas pārbaudes varētu tikt paredzētas arī nākamajiem Saeimas deputātu kandidātiem, kas varētu būt atveseļojošs faktors daudzām Latvijas politiskās dzīves izpausmēm.

 

 

Otrajā ceturksnī saņemto sūdzību pārskats

 

rakstiskās

sūdzības

 

mutiskās

Tēmas

 

saņemtas

 

atrisinātas

 

atteiktas

izbeigtas ar ieteik.

konsultāc.

1. Personas tiesībsubjektības atzīšana:

A. Nepilsoņu legalizācija;

B. Ārvalstnieku tiesības.

C. Bēgļu vai patvērumu meklētāju statusa noteikšana;

 

 

13

21

—

 

 

2

9

—

 

 

—

—

—

 

 

8

21

—

 

 

110

116

1

2.Bērnu tiesības.

2

—

—

—

9

3. Personas tiesības uz humānu apiešanos un pašcieņas respektēšanu:

A. Brīvības atņemšanas vietās;

B. Psihoneiroloģiskās slimnīcas;

C. Pansionātos un patversmēs.

 

 

 

14

1

1

 

 

 

6

—

—

 

 

 

3

—

—

 

 

 

—

—

—

 

 

 

3

3

8

4. Personas tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai.

 

1

 

—

 

—

 

—

 

3

5. Personas tiesības netikt pakļautam diskriminācijai.

 

5

 

—

 

1

 

1

 

7

6. Personas tiesības uz drošību, brīvību un personas neaizskaramību.

 

16

 

1

 

3

 

5

 

25

 

7. Personas tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu.

 

6

 

—

 

9

 

—

 

32

8. Personas tiesības uz iesniegumu izskatīšanu un atbildes saņemšanu valsts iestādēs.

 

4

 

—

 

 

1

 

1

 

28

9. Tiesības uz informācijas saņemšanu un izplatīšanu.

—

 

—

—

—

—

10. Personas tiesības uz sociālo drošību:

A. Pensiju un pabalstu piešķirš.;

B. Sociālo garantiju nodrošināšana.;

C. No ieslodzījuma vietām atbrīvoto tiesības.

 

 

7

 

8

7

 

 

4

 

4

1

 

 

3

 

—

1

 

 

3

 

2

1

 

 

25

 

33

21

11. Personas tiesības uz darbu un taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem.

 

—

 

 

1

 

2

 

2

 

27

12. Personas tiesības uz īpašumu.

12

1

5

2

15

13.Personas tiesības uz mājokli:

A. Atzīme par dzīves vietu;

B. Izlikšana no dzīvokļiem;

C. Strīdi ar namīpašniekiem.

D. Citi jautājumi

 

6

9

2

6

 

—

—

1

2

 

—

—

—

3

 

2

1

1

4

 

19

53

50

25

14. Tiesības uz veselībai drošu vidi.

1

—

—

—

8

15. Dažādi.

22

5

6

11

42

kopā

164

37

37

65

663

 

 

1 Sakarā ar lībiešu kritisko demogrāfisko stāvokli lībieši kā etniska kopība nespēj pilnībā realizēt savas kultūrautonomijas tiesības, tādēļ, rūpējoties par lībiešu valodu, kultūru un izglītību, tika izveidota valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija "Lībiešu krasts" — lībiešu senapdzīvotais jūras krasts.

2 1935.gadā Latvijā dzīvoja 844 oficiāli reģistrējušies lībieši, 1959.gadā viņu skaits samazinājās līdz 185, bet 1970.gadā — pat līdz 48. Tikai, uzlabojoties vispārējai situācijai, sāka pieaugt to cilvēku skaits, kas reģistrējās kā lībieši — 1979.gadā — 107, 1989.gadā — jau 135, t.i. 6,25 reizes mazāk nekā 1935.gadā. Pēdējais skaitlis raksturo 80.gadu beigas, kad izvērsās sabiedriskā aktivitāte par Latvijas neatkarības atjaunošanu — tika atjaunota 1940.gadā slēgtā "Līvu savienība", 1991.gadā izveidoja valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju "Lībiešu krasts". 1995.gada janvārī Latvijā jau 204 cilvēki sevi oficiāli atzina par lībiešiem.

3 Kopš 1992/93 mācību gada ir nodrošināta lībiešu valodas mācīšana Ventspilī, Kolkā, Mazirbē.

4 Pohodņeva, Maija. nabadzība, nolemtība, nevērība ... tuberkoloze? Jaunā avīze, 31.01.98.

5 Valsts cilvēktiesību biroja rīcībā nav rakstā izmantoto vēsturisko faktu autoru un darbu no kuriem tie citēti, tādēļ neesam izdarījuši nekādus secinājumus par to patiesumu, taču šajā gadījumā tas arī nav biroja mērķis.

6 Likuma "Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7., un 11.protokolu" 4.pants nosaka, ka "saskaņā ar Konvencijas 46.pantu Latvijas Republikas trīs gadus pēc ratificēšanas raksta deponēšanas un uz augsto līgumslēdzēju pušu savstarpējās vienošanās pamata atzīst par obligātu ipso facto bez īpašas vienošanās par to Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikciju visos jautājumos, kas attiecas uz šīs Konvencijas un tās protokolu interpretāciju un pielietojumu".

 

Turpinājums — seko