MĒS UN EIROPA

Pieaugušo izglītība — Latvijā un Eiropā

Dr.paed. Tatjana Koķe, LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta docente, — "Latvijas Vēstnesim"

Katrs no mums pēdējos divos trijos gados ir piedalījies kādā konferencē, seminārā, apspriedē, kur nosaukumā figurē XXI gadsimts. Tas liecina par to, ka cilvēki cenšas prognozēt un sagatavoties tām pārmaiņām, ko nesīs jaunais gadu simts. Un lai arī par kādu tēmu būtu šīs sanāksmes — investīcijas, drošība, medicīna vai jebkura cita joma, visbiežāk izskan secinājums — nozīmīgākais priekšnosacījums būs izglītība un izglītota sabiedrība. Pieaugs pieprasījums pēc cilvēkiem, kas būs spējīgi uz izaugsmi, orientēsies uz sava izglītības līmeņa nepārtrauktu paaugstināšanu, būs pietiekami elastīgi un gatavi pielikt pūles, lai atrastu savu vietu mainīgajā pasaulē. Gribu apgalvot, ka pieaugušo izglītība būs tas līdzeklis, kas ļaus šo situāciju nodrošināt.

Kas ir pieaugušo izglītība? Pēc UNESCO definīcijas, pieaugušo izglītība ir organizēts process, kas pagarina vai aizstāj pieaugušu cilvēku pamatizglītības apguvi, veicina viņu spēju attīstību, bagātina zināšanas, uzlabo tehnisko vai profesionālo kvalifikāciju vai arī pārkvalifikāciju, pilnveido attieksmes un uzvedību, kas sekmē līdzsvarotu un patstāvīgu personības līdzdalību sociālā, ekonomiskā un kultūras dzīvē. Pēc savas būtības pieaugušo izglītība paver jaunu brīvību iegūt jebkāda veida un satura izglītību, kad vien pēc tā ir vajadzība vai interese. Bez tam katrs pieaugušo izglītības posms veic divas funkcijas:

• pilnveido indivīda zināšanas, prasmes, attieksmes noteiktā dzīves stadijā;

• sagatavo indivīdu tālākam mācīšanās posmam.

Tās ir teorētiskas nostādnes, bet kā notiek praksē? Ik rītu katrs no mums, iepazīstoties ar ienākušo korespondenci vai pāršķirstot dienas presi, atrod kādu kursu, semināru piedāvājumu. Kā izturēties pret šo informāciju? Vai, paturot prātā, ka šodienas svarīgākais nosacījums ir saimniekot ekonomiski, bet izglītība prasa līdzekļus, atliekam šos piedāvājumus vēlākam laikam, kad materiālā situācija to atļaus, vai analizējam tos no saturiskā viedokļa un mēģinām novērtēt, ko kopumā varētu gūt no piedāvātās apmācības? Vai ir iespējams novērtēt, un kā to darīt? Vai ieguldījumi cilvēka intelektuālajā potenciālā būs ekonomiski izdevīgi? Kad šie izdevumi atmaksāsies? Ja mēs sākuma posmā, lēmuma pieņemšanas posmā, savas nezināšanas vai nepietiekamas izpratnes dēļ pieļaujam kļūdu, tad tā kā sniega pika turpina vairot šīs kļūdas un nes arvien lielākus materiālos vai morālos zaudējumus. Cik reālas ir tādas situācijas? Likumi, normatīvi, noteikumi tiek regulāri papildināti, mainīti, laboti, un, ja mēs neesam izsekojuši tam līdzi, tad bieži vien kādā dienā konstatējam, ka strādājam ar zaudējumiem un mazefektīvi.

Turpinājumā — neliels ieskats pieaugušo izglītības pieredzē Eiropas Savienības valstīs, kas, iespējams, palīdzēs rast kādu atbildi uz izvirzītajiem jautājumiem.

Atskatoties nesenā pagātnē, piemēram, Vācijā un Zviedrijā, pieaugušo izglītības attīstībā nav grūti saredzēt sakarības starp izglītību, politiku, ekonomiku un sociālo dzīvi. Piem®ram, apzinoties valdošās tendences ekonomikā un politikā konkrētos laika posmos, nepārsteidz pieaugušo izglītībā noteiktās prioritātes šajās valstīs:

1) pēckara periods — līdz 60.g. — izglītība pašpiepildījumam;

2) 60.g. — līdz 70.g. vidum — pilntiesīgas sabiedrības loceklis, kvalifikācijas celšana;

3) 70.g. vidus — 80.g. vidus — izglītība kā kultūras vērtību uzturētāja un radītāja;

4) 80.g. vidus — 90.g. sākums — informātikas un tehnoloģiju apguve;

5) 90. gadi — nepieciešamība pēc komunikācijas, domu apmaiņa, personības un saskarsmes prasmju pilnveide, jo pēdējo gadu pētījumi liecina, ka 90% bezdarbnieku zaudē darbu nevis savas nekompetences dēļ, bet gan tādēļ, ka trūkst saskarsmes prasmju. Iespējams arī Latvijā varētu būt līdzīgas tendences.

Taču cilvēka vajadzību pēc izglītības var rosināt dažādi faktori un stimuli. Pētījumos ir pierādīts, ka personības attīstības iespējas pastāv jebkurā dzīves stadijā, ja vien nākas sastapties ar kādu izaicinājumu no ārpuses (piem., jauna karjeras iespēja), vai arī, ieskatoties pašam sevī, tiek konstatēts, ka nepieciešams papildināties.

Tieši tādēļ, apkopojot Eiropas valstu pieredzi pieaugušo izglītībā, var izšķirt nozīmīgākās jomas, kas atbilst cilvēku izglītības vajadzībām un interesēm mūža garumā:

1) vēlīna izglītība ( second chance );

2) profesionālā izglītība;

3) sociālo lomu apguve;

4) sociālās labklājības virzīta;

5) indivīda pašrealizācija.

Īsi raksturošu katru šo grupu.

Vēlīnā izglītība

paredz iespēju tiem, kas tā vai cita iemesla dēļ nav sasnieguši noteiktu izglītības pakāpi atbilstīgā vecumā, kompensēt šo trūkumu tai laika posmā, kad vai nu cilvēks tam ir gatavs, vai arī apstākļi to nodrošina. Turklāt šai iespējai ir liela nozīme sociālās vienlīdzības kontekstā, jo vēlīnā izglītība paver iespēju katram cilvēkam pilnībā attīstīt savas garīgās potences atbilstīgi tai sociālai situācijai, kurā indivīds atrodas. Vēl nesen Latvijā šī nostādne bija pasveša, bet tuvākā nākotnē tā būs realitāte, ar kuru jārēķinās, un jābūt gataviem piedāvāt vēlīnās izglītības iespēju tiem, kas šodien objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ nav iesaistījušies savam vecumam atbilstīgā izglītības pakāpē. Bez tam vēlīnas izglītības iespēja ir aktuāla arī izglītotas sabiedrības kontekstā, jo pasaules pieredze liecina, ka cilvēki ar zemāku izglītības līmeni retāk vai pat nekad savas dzīves laikā neiesaistās tālākā izglītībā.

Profesionālā izglītība

tiek piedāvāta gan tiem, kam ir nepieciešamas pamatprasmes, lai iekļautos darba tirgū, gan arī tiem, kam sava kvalifikācija jāpilnveido visaugstākajā līmenī atbilstīgi moderno tehnoloģiju prasībām un arī vadības prasmju pilveides aspektā. Šī pieaugušo izglītības joma ir visplašākā pēc aptverto cilvēku skaita un piedāvājuma izvēles, un to vislabprātāk atbalsta valdība un darba devēji. Profesionālās izglītības virzienus visbiežāk tiešā veidā ietekmē tautsaimniecības prioritārie virzieni. Kas tad tuvākā nākotnē mūsu valstī tiks vairāk nodrošināti ar darbu — labi profesionāli sagatavoti speciālisti rūpniecības nozarē vai pakalpojumu sfērā vai vispārēju dziļu un pašu izglītību ieguvuši speciālisti eksaktā vai humanitārajā jomā? Vērojot ES valstu pieredzi, skaidri redzams, ka mūsdienās, kad visas Rietumu zemes pārdzīvo smagās rūpniecības krīzi un arvien vairāk attīstās pakalpojumu sfēra, pieaug vajadzība pēc vidējā un augstākā līmeņa menedžeriem, kam nepieciešamas ne tikai labas tehniskās sagatavotības prasmes, bet arī vispārēja rakstura plašas zināšanas. Jau tagad un tuvākā nākotnē nodarbinātības plašākas iespējas pavērsies augstu tehnoloģiju industrijās, kā arī pakalpojumu sfērās, kas prasa intensīvu informācijas un zināšanu apstrādi un pielietošanu, piemēram, banku, apdrošināšanas, nekustamā īpašuma jomās. Domāju, ka Latvijā arī iezīmējas šīs tendences darba tirgū un tās diktē savus noteikumus pieaugušo izglītības organizatoriem. Turklāt eksistē pētījumi, kas liecina, ka katram cilvēkam dzīves laikā vismaz 3 gadus jābūt iespējai pilnveidoties gan profesionālā, gan personiskās izaugsmes jomā.

Sociālo lomu apguvē

pieaugušajiem tiek piedāvāts labāk izprast un apgūt tās lomas, ko viņiem nāksies realizēt ģimenē un sociālajā sfērā. Šai izglītībai jāsekmē cilvēka "aktuālās" lomas izpilde sabiedrībā. Piemēram, katrs var pilnveidot savas zināšanas, prasmes un iemaņas no vecāku un pensionāru pienākumiem līdz politisko arodorganizāciju līderu, brīvprātīgo sociālo darbinieku pienākumiem. Latvijā līdz ar daudzu sociālo procesu maiņu, piemēram, sabiedrības strauju novecošanu, brīvā tirgus ekonomisko attiecību ieviešanu utt., šī pieaugušo izglītības joma pakāpeniski kļūst arvien populārāka un pieprasītāka.

Sociālās labklājības virzīta izglītība

cenšas pasargāt iedzīvotājus no tiem sociālajiem ļaunumiem, ar kuriem viņiem var nākties sastapties vai nu nezināšanas, nelabvēlīgas ietekmes, vai arī citu iemeslu pēc, piemēram, saslimstība ar AIDS, alkohola, tabakas un narkotisko vielu lietošanas kaitīgai ietekmei veltītas nodarbības veselības mācībā. Arī ģimenes plānošanas prasme, ko Latvijā sekmīgi realizē seksuālās veselības asociācija "Papardes zieds". Vides aizsardzības dažādas organizācijas starptautiskā un lokālā mērogā arī ir ierindojamas šajā jomā.

Indivīda pašrealizācijas mērķtiecīga pilnveidošana neatkarīgi no viņa sociālā statusa, nodarbošanās un izglītības līmeņa ir šīs jomas galvenais mērķis. Nereti šī pašrealizācija nav saistīta tikai ar indivīdu vien, bet ar sabiedrību kopumā. Tā tiek saukta arī par "atbrīvošanās" izglītību ( liberating ). Tā ir saistīta ar kritiskās domāšanas attīstību, virzīta uz sociālo pārmaiņu rosināšanu. Šī izglītība palīdz labāk iepazīt sevi un pasauli. Tikpat plaši indivīda pašrealizācija saistīta ar brīvā laika organizēšanu. Te populārākie ir visdažādākie mākslas un amatniecības pulciņi, mākslinieciskā pašdarbība, kultūrvēstures, filozofijas apguves iespējas, kur piedalās gan gados jauni, gan arī pensijas vecuma cilvēki.

Nozīmīgs jautājums — kas mūsdienās ir atbildīgs par pieauguša cilvēka iesaistīšanos izglītībā? Vai tās ir izglītības iestādes, ražošanas uzņēmumi, kādas valsts institūcijas vai pats cilvēks? Ja mēs atkal apelējam pie citu valstu pieredzes, tad var apgalvot, ka pastāv dalītās atbildības princips. Ideālā variantā risinājums ir vienotībā, kad valsts nodrošina vajadzīgos apstākļus izglītības pilnveidei, konkrētais uzņēmums vai iestāde sekmē savu darbinieku iesaistīšanos šajā procesā, un pats darbinieks nepārtraukti vēlas uzzināt ko jaunu, pilnveidot savas prasmes un uzņemas atbildību par savas kvalifikācijas un kompetences līmeni un tā pilnveidi.

Pašreizējā situācijā paši cilvēki labprāt un pat visai aktīvi meklē iespējas papildināt savu izglītību. Lai arī par to jāmaksā. Arī daudzas iestādes un privātfirmas rīko dažādus kursus un seminārus, lai sekmētu savu darbinieku kvalifikācijas pilnveidi. Valsts arī uzskata izglītību par atslēgu XXI gadsimtam. Tātad pretrunu un domstarpību it kā nav un varam maksimāli mērķtiecīgi kopīgiem spēkiem organizēt šo procesu. Bet vai tā ir?

Laikam tomēr tā nav, jo eksistē vēl virkne nepilnību. Cilvēkiem trūkst informētības par iespējām, arī pieaugušo izglītības finansējums neļauj realizēt vēlamo, bieži vien kursu saturu nosaka lektora kompetence, nevis sabiedrības vajadzības utt. Pieaugušo izglītības organizatoriem ir jāapzinās, ka sekmīgai pieaugušo izglītības realizācijai vienlīdz nozīmīgi ir gan nodrošināt apstākļus, gan veicināt tieksmi pēc izglītības. Pieredze rāda, ka to nodrošina, no vienas puses, eksistējošie sabiedrības ideāli, no otras, pati izglītības pieredze (kas var būt kā rosinoša, tā bremzējoša). Par nākotnes sabiedrības ideālu jau runāts ievadā — tas ir vispusīgi izglītots cilvēks ar asu uztveri un neatkarīgu domāšanu, kam ir zināšanas un prasmes lietot analītiskus paņēmienus problēmu risināšanā, kā arī morāla drosme veikt pārmaiņas atbilstīgi izvirzītajiem mērķiem. Kas attiecas uz apstākļu nodrošināšanu, tad šajā ziņā ir veicamas konceptuālas pārmaiņas visos izglītības līmeņos:

1) pilnveidot pamata un vidējās izglītības kvalitāti, akcentējot nevis zināšanu apjomu, bet rosinot zinātkāri un prasmi patstāvīgi un nepārtraukti tās apgūt, no vienas puses, un no otras, sekmēt plašāku iedzīvotāju iekļaušanu dažādās izglītības pakāpēs kopumā. Jo ES valstu pieredze liecina, ka eksistē tieša pozitīva sakarība starp iedzīvotāju izglītības līmeni un līdzdalību pieaugušo izglītībā. Piemēram, Zviedrijā, Nīderlandē pieaugušo izglītībā iesaistās daudz vairāk iedzīvotāju (60%) ar vidējo izglītību nekā tie, kam ir zemāks izglītības līmenis. Vēl augstāks šis rādītājs ir tādās valstīs kā Šveice un ASV, kas ir ārpus ES;

2) paaugstināt augstākās izglītības efektivitāti, paplašinot studiju programmu orientāciju gan uz akadēmiskiem, gan profesionāliem mērķiem, kas panākams, stimulējot un nostiprinot sadarbību starp augstskolām un dažādiem uzņēmumiem, resoriem, sniedzot palīdzību tehnoloģisko novitāšu izpētē un ieviešanā. Šāda saturiska sadarbība būtu abpusēji izdevīga gan cilvēkresursu efektīvas izmantošanas ziņā, gan finansiālā ziņā. Vēlreiz piemērs no Eiropas valstu pieredzes: 90.gadu pirmajā pusē industriāli attīstītās zemēs tika veikti pētījumi, kas liecināja: ja iegūta izglītība humanitāro un sociālo zinātņu jomā, ir grūtāk dabūt darbu, tādēļ gan darba devēji, gan studenti pieprasīja studiju satura maiņu atbilstoši sabiedrības vajadzībām. Studiju satura tuvināšana tautsaimniecības nozaru profesiju prasībām, sekmēja ciešu sadarbību starp universitātēm un konkrētām nozarēm. Tās sāka finansēt lietišķos pētījumus, dažās augstskolu padomēs tika ievēlēti rūpniecības nozaru pārstāvji. Tomēr vecie konflikti saglabājās. Pirmkārt, universitātēs veiktie pētījumi vairāk ir vērsti uz jaunu zināšanu radīšanu, kam bieži vien nav tiešas un ātras atdeves noteiktas tautsaimniecības nozares optimizācijā. Otrkārt, šādi pētījumi pārsvarā ir īslaicīgi, un, beidzoties finansējumam, katedru un fakultāšu vadītājiem jāmeklē iespējas, kā saglabāt iepriekš uz līguma algotos mācību spēkus. Atļaušos secināt, ka augstākās izglītības mācību iestādēm arvien vairāk jāpiedāvā pēcdiploma tālākizglītības iespējas, meklējot un nostiprinot savu vietu "trijotnes aliansē" — darba tirgus, valdība, izglītības iestādes — kas savukārt izglītības iestādēm paver neierobežotas attīstības iespējas;

3) paplašināt un nostiprināt tālākizglītības iespējas gan augstskolās, gan pašos uzņēmumos, iestādēs un privātfirmās. Šajā sakarā priekšplānā izvirzās cits jautājums: kāda izglītības pieredze ir piedāvājama pieaugušiem cilvēkiem, lai rosinātu līdzdalību tajā? Minēšu dažas būtiskas pieaugušo izglītības iezīmes, kas gūtas praktisku novērojumu un teorētisku pētījumu rezultātā tādās valstīs kā Nīderlande, Vācija, Beļģija, Zviedrija un varētu tikt aktualizētas Latvijā.

Pirmkārt, studiju procesā tiek nodrošināta studentu pašrealizācija, sākot ar mācīšanās mērķu izvirzīšanu, mācīšanās materiālu un metožu izvēli, rezultātu novērtēšanu. Bieži vien ar šādu patstāvības pieredzi cilvēks sastopas pirmo reizi, jo darbā ir bezierunu pakļautība priekšniekam, mājās sievai/vīram/mātei/tēvam. Tādējādi cilvēkam nav pieredzes patstāvīgi pieņemt lēmumus un viņš baidās to darīt. Bet, ja pieaugušo izglītības studijās tiek dota iespēja lemt, izdarīt izvēli un atbildēt par šo izvēli, tad šādi organizētu studiju rezultātā cilvēki kļūst patstāvīgāki, arī pildot dienesta pienākumus.

Otrkārt, pieaugušo izglītības procesā tiek akcentēta kritiskā refleksija. Gribu atgādināt, ka kritiskā refleksija balstās uz trim savstarpēji saistītiem procesiem:

a) izmainīti iepriekš nekritiski pieņemtie pieņēmumi, kas tika uztverti kā pašsaprotami (visbiežāk to panāk ar uzvedinošu jautājumu palīdzību),

b) atklātas alternatīvas iepriekš pieņemtajām idejām, darbībām un spriedumiem,

c) jēgas neatbilstības atklāsme.

Kritiskās refleksijas attīstības rezultātā paplašinās indivīda apziņas sfēra, viņš atsakās no vienveidīgiem spriedumiem, kļūst radošāks, grūtāk manipulējams.

Treškārt, pieaugušo mācīšanās procesā maksimāli izmantojama studentu pašu pieredze. Kā to precīzi formulējis Lindenmass: "Pieredze ir pieauguša studenta dzīvā grāmata," bez tam studiju process orientē šo pieredzi nepārtraukti novērtēt. Rezultātā parādās nepieciešamība novērtēt savu darbību arī ražošanas procesā. Cilvēks mācās būt atbildīgs par galaproduktu — savas darbības rezultātu. Mazinās ārējās kontroles funkcija. Šī pieeja visplašāk izmantota Lielbritānijā, Francijā un citās valstīs.

Ceturtkārt, pieaugušo izglītībā tiek nodrošināta iespēja mācīšanos mācīties. Mācīšanās mācīties balstās uz studenta paša apzinātu izpratni, tas nozīmē, ka parādās izpratne par to, kā tas notiek, ka es zinu to, ko zinu,— parādību cēloņi, pieņēmumi, pierādījumi gūst personisku jēgu, kas pastiprina īstenības izpratni un apzināšanos. Rezultātā paplašinās kompetence un patstāvīgas izziņas iespējas.

Šādas pieaugušo izglītības pieredzes rezultātā sabiedrībā palielināsies to cilvēku skaits, kuri spēj analizēt sarežgītas parādības, noteikt problēmas būtību un līdzekļus tās risināšanai, sintezēt un integrēt dažādus elementus, izkristalizēt vērtības, efektīvi likt lietā informāciju, konstruktīvi sadarboties ar citiem.

Pieaugušo izglītības pētnieku interesi arvien ir saistījis jautājums par cilvēka intelektuālo spēju noturību dzīves laikā. Līdz pat 70. gadiem tika uzskatīts, ka cilvēka mācīšanās ir visproduktīvākā jaunības posmā, t.i., 20 gadu vecumposmā, tālākā dzīves gaitā šīs spējas pamazām mazinās. Tam ir dažādi izskaidrojumi gan no fizioloģijas viedokļa, gan arī saistībā ar to, ka kopumā mazinās izziņas darbības intensitāte, pieaugot cilvēka vecumam. Protams, pastāv arī viedokļi, ka vecums nav šķērslis intelektuālai darbībai un ka noteicošais ir skolotājam iedrošināt cilvēku ticēt savām spējām. Likumsakarīgs ir jautājums — cik ilgi dzīvē mēs spējam produktīvi mācīties?

1989.gadā Lohmans, apkopojot trīs tradicionālākās pieejas cilvēka intelekta izpratnei — iezīmju teoriju, informācijas apstrādes teoriju un vispārējās domāšanas teorijas, īpaši uzsvēra fluīdo un kristalizējošo spēju teoriju. Intelekts, kas balstās uz "kristalizējošām spējām, lielā mērā ir atkarīgs no sociālās un kultūrvides. Tajā ietilpst spējas apzināt attiecības, izprast cēloņsakarības un izmantot intelektuālo un kultūras mantojumu. Tādējādi kristalizējošais intelekts turpina pakāpeniski pieaugt atbilstīgi tam, kā pieaug cilvēka zināšanas, informētība un sapratne par dažādiem faktiem un parādībām. Savukārt fluīdais intelekts nav ciešā saistībā ar kultūrvidi. Tas tiek uzskatīts par ģenētiski noteiktu spēju, ko mācīšanās un vide ietekmē ļoti maz. Tas sastāv no spējām apzināt sarežģītas attiecības, izmantot īslaicīgo atmiņu, veidot jēdzienus un apzināt abstraktās cēloņsakarības. Tādējādi fluīdais intelekts ietver sevī tās īpašības, kurām ir neirofizioloģisks raksturs, un tādēļ ir pieņemts uzskatīt, ka tās mazinās pēc tam, kad cilvēks ir sasniedzis brieduma gadus. No šīs teorijas ir izdarīti secinājumi, kas ir nozīmīgi pieaugušo izglītībā:

1) intelekts un spēja mācīties visos vecumos ir jāuzskata par nozīmīgu izglītības pieredzes rezultātu;

2) nedrīkst ignorēt nevienu no viedokļiem — gan to, kurš kognitīvās spējas uzskata par organisma bioloģiskās integritātes atspoguļojumu un līdz ar to vispārējo fluīdo spēju samazināšanās iemeslu dzīves laikā meklē bioloģiskos procesos, kā arī to, kurš uzsver, ka cilvēka intelektu ietekmē gan nemitīgās izmaiņas pašās zināšanās, kā arī samazinoties iespējai lietot zināšanas;

3) tradicionāli izglītība ir vairāk rosinājusi attīstīt kristalizējošās spējas, uzskatot, ka fluīdās spējas nav maināmas. Un tomēr ir norādes, ka fluidizāciju var ietekmēt, ja pieaugušajiem liek vispārināt savas zināšanas, risinot nepazīstamas problēmas ar pieaugošu grūtības pakāpi vai arī organizējot jēdzienus jaunos variantos;

4) fluīdo spēju attīstība tādējādi kļūst par vienu no nozīmīgākajiem izglītības rezultātiem, kā arī viens no svarīgākajiem nosacījumiem mācīšanās procesam;

5) spēju mazināšanos ietekmē to nepielietošana.

Līdz ar to izriet secinājums, ka mācīšanās spējas nosaka iepriekšējā izglītības un profesionālās darbības pieredze lielākā mērā nekā vecums. To pierāda arī pētījumi, ka mācīšanās spēju atšķirības bieži vien ir lielākas vienā vecuma grupā nekā starp vecuma grupām. Nereti vecāki cilvēki mācās nedaudz lēnāk, bet rūpīgāk un ar lielāku aizrautību nekā gados jaunāki studenti. Šajā ziņā atdarināšanas vērta ir Zviedrija, kur uz visu pasaules valstu fona visplašāk pieaugušo izglītība veiksmīgi iesaista vecāka gadugājuma cilvēkus.

Īss pieaugušo izglītības pieredzes apkopojums Eiropas valstīs ļauj izdarīt secinājumus, kas ir aktuāli arī mūsdienu Latvijā, pilnveidojot pieaugušo izglītības sistēmu:

1) lai gan ekonomisku apsvērumu dēļ samazinās pieaugušo izglītības finansēšana, arvien vairāk pieaugušo no dažādiem sociāliem slāņiem iesaistās tajā, tāpēc jābūt gataviem apmierināt pieprasījumu;

2) darba devēji turpina lielāku uzmanību veltīt profesionālās izaugsmes iespēju atbalstīšanai;

3) pieaugušo izglītības mācību iestāžu izveidei jābūt ciešā saistībā ar reģiona vietējās sabiedrības vajadzībām, tas sekmēs gan izglītības pieejamību, gan tās attīstību reģionālās attīstības perspektīvā;

4) jauno tehnoloģiju lietošana mācību procesā intensificē un paplašina pieejamības iespējas pieaugušajiem;

5) pieaugušo izglītība sekmē saskarsmes pieredzi starp cilvēkiem ar dažādu kultūras un sociālo mantojumu, kas savukārt veicina saprašanos un līdzāspastāvēšanu.

Nobeigumā gribu akcentēt angļu filozofa Pītersa atziņu, ka "būt izglītotam nenozīmē nonākt galapunktā, bet gan ceļot pa dzīvi ar dažādiem viedokļiem". Viedokļu dažādība, tolerance pret tiem, bet vienlaikus arī to dziļums ļaus mums atklāt un izmantot XXI gadsimta pavērtās iespējas.

"Eiropa skolā" — skola Eiropai

Ir beidzies Eiropas Padomes Izglītības komitejas projekta "Eiropa skolā" 1997./98. mācību gada konkurss, kura devīze bija "Miers Eiropā". Projekta "Eiropa skolā" mērķis ir veicināt izpratni un cieņu pret kultūru dažādību Eiropā, tajā pašā laikā veicinot skolēnu un skolotāju diskusijas par Eiropas vienotību, integrācijas procesiem un visai Eiropai svarīgiem jautājumiem. Projekta pirmais konkurss notika 1953. gadā Francijā, un kopš tā laika projekts ir iemantojis pamatoti labu reputāciju. Tas ir viens no sekmīgākajiem Eiropas Padomes projektiem, jo iesaista ne tikai skolotājus un izglītības speciālistus, bet arī skolēnus. Tam atbalstu sniedz Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un Eiropas Kultūras fonds.

1997./98. gada projekta devīze, kā arī radošo un vizuālās mākslas darbu temati tika izsludināti jau pagājušā gada nogalē, un projekta Latvijas Nacionālā komiteja aicināja skolu skolotājus pārdomāt un ar skolēniem klasēs pārrunāt tematu " Miers Eiropā", vienlaikus rosinot skolēnus izteikt arī savas domas un sajūtas vārdos vai krāsās.

Domrakstus varēja rakstīt par šādiem tematiem: "Mana māja, mans miers", "Pagātnes mantojums — manai pasaulei" un "Es ticu: Eiropā valdīs Miers".

Savukārt vizuālajā mākslā, kur žanri un izpildes tehnika netika ierobežoti, temati bija šādi: "Es zīmēju saticību", "Miers manā pasaulē", "Pagātne, tagadne, nākotne Mieram".

Šogad patīkami pārsteidza dalībnieku lielā aktivitāte. Konkursam tika iesniegts vairāk nekā 500 darbu. Piedalījās skolēni no 107 Latvijas skolām. Pārstāvēti bija 23 Latvijas rajoni, Jūrmala un Rīga. Latvijā šāds konkurss tiek rīkots trešo reizi. Pagājušajā gadā vērtēšanai tika iesniegti apmēram 200 darbi. Projektu " Eiropa skolā" Latvijā atbalsta Izglītības un zinātnes ministrija, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centrs, klubs "Māja — jaunatne vienotai Eiropai" un Eiropas kustība Latvijā.

9. maijā notika konkursa uzvarētāju apbalvošana. Divdesmit bērni no dažādām Latvijas skolām tika uzaicināti uz Rīgu, kur risinājās svinīgais pasākums. No rīta bērni devās ekskursijā uz Saeimas Eiropas lietu komisiju, kur tikās ar komisijas priekšsēdētāju Edvīnu Inkēnu, viņa vietnieku Kārli Čerānu un Eiropas lietu komisijas informācijas centra vadītāju Inesi Kriškāni. Balvu pasniegšana notika Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centrā. Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktors Uldis Krastiņš pastāstīja skolēniem par Eiropas Padomes uzdevumiem un darbību. Konkursa uzvarētājus uzrunāja Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks un sarunu grupas ar Eiropas Savienību vadītājs Juris Kanelis. Konkursa uzvarētāji saņēma interesantas grāmatas, Eiropas Padomes diplomus un medaļas. Seši konkursa uzvarētāji piedalīsies kluba "Māja" rīkotajā vasaras nometnē, bet Tatjana Raičiņeca no Valmieras 2. vidusskolas un Sindija Agare no Alūksnes rajona Gaujienas ģimnāzijas brauks uz starptautisku vasaras nometni Bonnā. Savukārt Evita Plaude no Cēsu pilsētas ģimnāzijas un Liene Folmane no Talsu 2. vidusskolas piedalīsies galvenās balvas pasniegšanā Strasbūrā. Vēl apmēram 50 bērni saņems pateicības un piemiņas balvas pa pastu.

Zane Zvaigzne,

Eiropas Padomes Informācijas

un dokumentācijas centra

direktora vietniece

Konkursa "Eiropa skolā" laureātes E.Vingres, Daugavpils mākslas koledža, zīmējums

Dzīve saskaņā ar dabu. Dzīvojot saskaņā ar dabu, tā apveltī cilvēku ar dvēselisku mieru...

...ceļš uz mieru ved caur mīlestību, ticību un cerību (zilā krāsa). Tur, kur ir mīlestība un ticība, ir arī miers, mierā uzzied laimes zieds, un ne tikai cilvēku dvēselēs, bet arī sejās atplaukst smaids. Tas ir prieks (dzeltenā krāsa). Prieks par dzīvību, kas katram dota tikai reizi...

Aplis — saules, mūžīgās dzīvības, gaismas simbols.

Tas nes cilvēci cauri laiku laikiem jau iz senas pagātnes. Tā ir mūsu pasaule, kurai jādzīvo mierā ar sevi.

12 zvaigznes... 12 mēneši... 12 stundas...

Laiks.

Katra sekunde, katra minūte, katra stunda plūst kā ūdens, nesot sev līdzi cilvēci tās attīstībā.

Taču bez pagātnes nav ne tagadnes, ne nākotnes.

Pagātni nevar aizmirst.

"Cik zvaigžņu pie debesīm, tik ļaužu pasaulē, katram sava zvaigzne."(Ticējums)

Katrā no šīm zvaigznēm ir miljoniem citu sīku zvaigznīšu, un, tikai kopā esot, tās veido vienu veselu.

Tik ļoti gribas ticēt, ka šīs 12 zvaigznes nesīs pasaulei mieru!

Eva Vingre (18 gadi)

Eiropas Komisijas uzticēšanās, un jauna projektu finansēšanas kārtība

Armands Eberhards, Centrālās finansu un kontraktu vienības direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Līdz 1997. gadam Eiropas Komisijas finansiālā palīdzība Latvijai tika sadalīta ar programmu centralizētās ieviešanas sistēmas palīdzību — tātad pašiem Eiropas Komisijas ierēdņiem uzņemoties Latvijā īstenojamo programmu administratīvo un finansu vadību. Ar palīdzības saņēmējiem — Latvijas pusi — apspriesti tikai tehniska rakstura jautājumi.

1997. gada 21. oktobrī Eiropas Komisijas un Latvijas valdības pārstāvji parakstīja saprašanās memorandu, kas paredz Eiropas Komisijas piešķirto palīdzības programmu decentralizētas ieviešanas sistēmas darbības uzsākšanu Latvijā. Lai to īstenotu, Latvijā tika nodibināta Centrālā finansu un kontraktu vienība.

— Kāds bija iemesls Eiropas Komisijas finansēto palīdzības programmu centralizētās ieviešanas sistēmas nomaiņai uz decentralizēto? Vai to tiešām var dēvēt par uzticēšanos, būtisku pavērsienu Latvijas un Eiropas Komisijas attiecībās?

— Eiropas Komisijas palīdzības decentralizētās ieviešanas sistēmas darbības uzsākšanu Latvijā sekmēja vairāki iemesli. Pirmkārt — šāda decentralizēta kārtība Eiropas Komisijas palīdzības ieviešanā jau ilgstoši ir vairākās valstīs, piemēram, Ungārijā un Polijā. Jau no 1995. gada sāktas sarunas par šādas palīdzības sniegšanu arī Baltijas valstīm. Ar Latvijas pusi par palīdzības decentralizētās ieviešanas sistēmu Eiropas Komisija vienojās pagājušā gada nogalē.

Līdz šim palīdzības programmu centralizētās ieviešanas sistēmas ietvaros visus finansu vadības un administratīvos jautājumus — līgumu slēgšanu, konkursu organizēšanu, maksājumus — Briselē risināja Eiropas Komisijas ierēdņi. Savukārt decentralizētajā sistēmā visi šie jautājumi tiek risināti valstīs, kas saņem palīdzību. Tātad no Briseles viedokļa notiek funkciju novirzīšana, decentralizācija. Mūsu vienība Finansu ministrijā nodarbojas ar finansu un vadības jautājumiem. Un mūsu kontaktpersonas vairs nav 2000 kilometrus tālajā Briselē, bet gan tepat — Eiropas Savienības delegācijā.

— Tātad jūsu vienība ir nodibināta ar mērķi pārņemt Eiropas Komisijas iepriekš veiktās funkcijas?

— Visu decentralizētās ieviešanas sistēmu, subjektu attiecības un atbildību tās ietvaros, tātad arī mūsu darbību regulē Ministru kabineta noteikumi nr. 107 "Par Eiropas Komisijas finansēto programmu decentralizētās ieviešanas sistēmu", kas pamatojas uz Eiropas Komisijas izstrādātajiem standarta noteikumiem un vispārējiem šo palīdzības programmu decentralizētās ieviešanas sistēmas principiem. Jāuzsver, ka Centrālā finansu un kontraktu vienība neizvēlas, kuras programmas realizēt Latvijā, kuras ne un nepārrauga arī to praktisko realizāciju — to dara nozares ministra iecelta atbildīgā amatpersona, parasti — valsts sekretārs vai valsts sekretāra vietnieks. Šīs personas ar savu parakstu apstiprina, ka attiecīgā projekta ietvaros ir saņemti projekta uzdevumam atbilstoši pakalpojumi — noteiktajā apjomā, nepieciešamajā kvalitātē un noteiktajā laikā. Savukārt no Finansu ministrijas puses šajā decentralizētās ieviešanas sistēmā ir iesaistīta Centrālā finansu un kontraktu vienība un Valsts kase — institūcijas, kas veic ar projektiem saistītās finansu operācijas. Centrālā finansu un kontraktu vienība saņem nozaru ministrijās jau apstiprinātus maksājumu pieprasījumus, izskata un apstrādā tos, un Valsts kase, vadoties no mūsu atzinuma, veic faktisko naudas izmaksu. Tādēļ, lai reglamentētu šo projekta izpildes kārtību un to, kurš par ko atbildīgs, tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentē procesu, sākot ar projekta dokumentācijas sagatavošanu, tendera procesu un līgumu slēgšanu un projekta realizāciju.

Skaidrs, ka, uzticot Latvijas pusei visu projekta realizācijas ciklu no sākuma līdz galam, Eiropas Komisija mums uzticas, un šī papildu uzticība nozīmē gan papildu darbu, gan papildu atbildību. Mēs nevaram vairs pārmest Eiropas Komisijas izpildinstitūcijām, ka kāds projekts nevirzās pietiekami ātri vai caurskatāmi. Tagad mēs paši esam par to atbildīgi. Es ceru, ka vismaz šajā — projektu realizācijas ātruma — ziņā mēs noteikti būsim ieguvēji.

— Kā atšķirsies jūsu vienības un Finansu ministrijas Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas departamenta kompetence?

— Mēs atbildam tikai par administratīvajiem finansu jautājumiem. Ar jautājumiem, kas saistīti ar projekta satura izvērtējumu, ar palīdzības virzienu programmēšanu un Eiropas Komisijas palīdzības plānošanu, nodarbojas Finansu ministrijas Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas departaments. Mēs programmas pārņemam tad, kad tās jau ir sagatavotas, un nodrošinām to ieviešanu.

— Kas reglamentē jūsu darbību?

— Eiropas Komisija ir izdevusi norādījumus par kārtību, kādā veicamas ar projektiem saistītās finansiālās darbības. Tie ir apkopoti Decentralizētās ieviešanas sistēmas rokasgrāmatā. Tas ir pamats mūsu un citu Viduseiropas un Austrumeiropas valstu darbībai Eiropas Komisijas palīdzības ieviešanā.

Mums ir saistoši arī jau minētie Ministru kabineta noteikumi un vēl virkne Eiropas Komisijas normatīvo aktu, kas reglamentē mūsu vienības un Eiropas Komisijas institūciju attiecības.

Šīs normatīvās bāzes — mūsu darba vides — sakārtošana bija viens no līdz šim svarīgākajiem mūsu uzdevumiem. Ar to jau, manuprāt, esam tikuši veiksmīgi galā.

— Kas finansē jūsu vienības darbu?

— Eiropas Komisija.

— Ir nodibināta jūsu vienība, sakārtota normatīvā bāze. Vai kāds no Eiropas Komisijas palīdzības projektiem jau tiek administrēts decentralizētās ieviešanas sistēmas ietvaros?

— Saskaņā ar pagājušajā gadā parakstīto Latvijas valdības un Eiropas Komisijas saprašanās memorandu decentralizēti tiek ieviesta jau daļa no 1997. gada "Phare" Nacionālās programmas, kā arī daļa no 1996. un 1997. gada Pārrobežu sadarbības programmmas.

— Vai visas palīdzības programmas, kas līdz šim tika veiktas centralizēti, turpmāk tiks realizētas decentralizētās sistēmas ietvaros?

— Nē, tas būtu tehniski pārāk sarežģīti. Tās programmas, par kuru centralizētu ieviešanu ar Eiropas Komisiju jau ir parakstīti līgumi, šādā veidā arī tiks pabeigtas.

Sākot ar nākamo gadu, jaunās programmas acīmredzot pilnībā tiks īstenotas decentralizētās sistēmas ietvaros.

— Vai jūsu vienībai līdzīgas darbojas arī Igaunijā un Lietuvā?

— Šādas vienības tur arī tiek veidotas, kaut arī, sarunas ar Eiropas Komisiju uzsākot, Igaunijas pārstāvji apgalvoja, ka viņi pirmie iedzīvinās decentralizētās ieviešanas sistēmu savā valstī. Tomēr mūsu vienībai darbu uzsākt izdevās ātrāk.

Jāatzīmē arī, ka Eiropas Komisijas palīdzības decentralizētā ieviešanas sistēma ar šādu — īpašu vienību — palīdzību pirmo reizi tiek realizēta tieši Baltijā. Valstīs, kur decentralizētā ieviešanas sistēma darbojas jau ilgstoši, — Ungārijā, Polijā un citur — tas tiek organizēts citā formā. Šāda modeļa decentralizētā ieviešanas sistēma tiks ieviesta arī citās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kas saņem Eiropas Komisijas palīdzību. Tādēļ faktiski pašlaik varam uzskatīt Baltijas reģionu par tādu kā izmēģinājuma poligonu.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore

 

Eiropas un Amerikas atzinība Latvijai

Pirms balvu pasniegšanas: ASV vēstnieks Lerijs Nepers, ES vēstnieks Latvijā Ginters Veiss un Lielbritānijas vēstnieks Nikolass Džerolds

Pēc balvu saņemšanas: ASV vēstnieks Lerijs Nepers, Jānis Vaivads (Eiropas Kustība Latvijā), Ēriks Leitis (Nevalstisko organizāciju centrs), ES vēstnieks Latvijā Ginters Veiss, Anhelita Kamenska, Ieva Leimane (Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs), Lielbritānijas vēstnieks Nikolass Džerolds un Olafs Brūvers (Valsts cilvēktiesību birojs)

Pirmdien, 18. maijā, Londonā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centram tika piešķirta Eiropas Savienības (ES) un ASV Demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības balva, kas tiek piešķirta apvienībām, nevalstiskām organizācijām, atsevišķiem cilvēkiem, kuru aktivitātes ir veicinājušas veiksmīgu valsts pārvaldi, likumu, cilvēktiesību ievērošanu, stiprinājušas demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības veidošanos. Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs bija viens no četriem kandidātiem no Latvijas, kas pretendēja uz prestižo, 20 000 ASV dolāru vērto balvu, un centra direktors Nils Muižnieks bija to nedaudzo uzvarētāju skaitā, kuriem balvu Londonā ES un ASV galotņu tikšanās laikā pasniedza ASV prezidents Bils Klintons, Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs un ES Komisijas prezidents Žaks Santērs.

Latvijā, Eiropas Komisijas delegācijā tajā pašā laikā notika ES un ASV Demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības balvas piešķiršanai veltīta preses konference, kurā goda sertifikāti tika pasniegti pārējiem Latvijas pretendentiem — Valsts cilvēktiesību birojam, Latvijas nevalstisko organizāciju centram un Eiropas kustībai Latvijā. Tā kā Latvijas pretendentus balvai izvirzīja ASV vēstniecība sadarbībā ar Eiropas Savienības valstu vēstniecībām un Eiropas Komisijas delegāciju, pasākumā piedalījās un sertifikātus pasniedza Eiropas Savienības ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Ginters Veiss, ASV vēstnieks Lerijs Nepers un Lielbritānijas vēstnieks Nikolass Džerolds.

Savā uzrunā klātesošajiem G. Veiss atzīmēja, ka Rietumeiropas valstu tautas ir trīskārt laimīgas, ja salīdzina to situāciju un iespējas pēckara periodā ar valstīm, kuras palika aiz "dzelzs priekškara". Rietumeiropā vienmēr ir valdījis likums, demokrātija, nemitīgi augusi ekonomiskā labklājība. Rekonstruēt kara sagrauto Rietumeiropu palīdzēja ASV, tam apliecinājums ir Māršala plāns, kuru var uzskatīt par vienu no stūrakmeņiem straujajai Rietumeiropas ekonomiskajai izaugsmei. Lai paaugstinātu dzīves līmeni, novērstu jaunu karu, nostiprinātu mieru un demokrātiju, stiprinātu Eiropas vienotību, 1957. gadā tika parakstīts t.s. Romas līgums. Māršala plāna 50. gadskārtai un Romas līguma 40. gadskārtai par godu izveidota ES un ASV Demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības balva, kas tiek piešķirta Viduseiropas un Austrumeiropas, kā arī NVS valstu organizācijām, institūcijām un atsevišķiem cilvēkiem. Kā teica G.Veiss, šī palīdzība līdzinās sava veida jaunam Māršala plānam, tas ir veids, kā Eiropas Savienība un ASV cenšas atbalstīt gan demokrātiskos, gan ekonomiskos procesus neatkarību atguvušajās valstīs. ASV vēstnieks L.Nepers, precizējot šo domu, piebilda, ka Māršala plāna ietvaros bija iespējama veiksmīga sadarbība starp ASV un Rietumeiropas valstīm, bet mūsdienās galvenais ir sadarboties ar Austrumeiropas valstīm, vienlaikus veicinot gan Eiropas Savienības un NATO paplašināšanās procesus, gan labklājības līmeņa celšanos valstu iekšienē.

ES un ASV Demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības balva ir tikai viens no veidiem, kā Eiropas Savienība un ASV, kopīgi strādājot, cenšas veicināt brīvu, demokrātisku sabiedrību veidošanos. Šī balva piešķirta apmēram piecdesmit organizācijam un atsevišķām personām vairāk nekā divdesmit Viduseiropas un Austrumeiropas, NVS valstīs. Apbalvotie aktīvi darbojušies tādās jomās kā cilvēktiesības, valsts pārvalde un likumdošana, sieviešu, minoritāšu tiesību aizsardzība, dabas aizsardzība, cilvēktiesību izglītība u.c. Balvas ieguvējs no Latvijas — Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs — ir neatkarīga nevalstiska organizācija, kas vāc, analizē un izplata informāciju par cilvēktiesībām un etniskajām attiecībām, nodarbojas ar cilvēktiesību izglītību un ar savu darbību cenšas veicināt dialogu sabiedrībā. Jāpiebilst, ka balva — 20 000 ASV dolāru — jāizmanto konkrētām vajadzībām, kas tieši saistītas ar saņēmēja aktivitātēm.

Liena Pilsētniece,

"LV" korespondente

Tulkošanas un terminoloģijas centrs iesaka:

Treaty establishing the European Coal

and Steel Community

(ECSC Treaty; Treaty of Paris)

—

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas

dibināšanas līgums

(EOTK līgums; Parīzes līgums)

EOTK līgumu 1951. gada 18. aprīlī parakstīja Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija, izveidojot kopēju tirgu tolaik svarīgākajām izejvielām — oglēm un tēraudam. Līgums stājās spēkā 1952. gada 23. jūlijā.

 

Treaty establishing the European

Atomic Energy Community

(Euratom Treaty)

—

Eiropas Atomenerģijas kopienas

dibināšanas līgums

(EURATOM līgums)

1957. gada 25. martā EOTK līguma parakstītājvalstis Romā noslēdza EURATOM līgumu, tādējādi turpinot Eiropas integrācijas idejas attīstību vēl vienā būtiski svarīgā jomā. Līgums stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.

 

Single European Act (SEA)

—

Vienotais Eiropas akts (VEA)

Līgumu parakstīja 1986. gada februārī, tas stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā, un tā mērķis bija pastiprināti veicināt integrāciju. Līgums ietvēra vairākus svarīgus lēmumus — palielināt Eiropas Parlamenta ietekmi, veicināt sadarbību ārpolitikā, kā arī noteica termiņu vienotā tirgus izveidei u.c.

 

Pillars of the European Union

—

Eiropas Savienības pīlāri

Līgums par Eiropas Savienību atspoguļo trīs Eiropas Savienības organizācijas un darbības principus: 1) EOTK, EURATOM un EEK; 2) kopēja ārpolitika un drošības politika; 3) sadarbība tieslietās un iekšlietās.

 

Treaty establishing a Single Council

and a Single Commission

of the European Communities

(Merger Treaty)

—

Vienotas Eiropas Kopienu Padomes un Komisijas

dibināšanas līgums (Apvienošanas līgums)

Šis līgums apvienoja triju Kopienu izpildiestādes, izveidojot vienotu Eiropas Kopienu Padomi un Komisiju. Līgumu parakstīja 1965. gadā, taču tas stājās spēkā divus gadus vēlāk — 1967. gadā.

 

Treaty establishing the European Economic Community

(EEC Treaty; Treaty of Rome)

—

Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums

(EEK līgums; Romas līgums)

Trešais Eiropas Kopienas pamatlīgums, kuru dibinātājvalstis parakstīja vienā dienā ar EURATOM līgumu — 1957. gada 25. martā. EEK līgumā izklāstīti kopējā tirgus pamatprincipi un svarīgākie pasākumi, kas veicami, lai to izveidotu. Ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums pārdēvēts par Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

 

Treaty on European Union

(TEU; Maastricht Treaty)

—

Līgums

par Eiropas Savienību

(LES; Māstrihtas līgums)

Dalībvalstis parakstīja Līgumu 1992. gada 7. februārī ar mērķi pilnīgot Eiropas integrāciju un vēl ciešāk saliedēt Eiropas tautu savienību. Līgumā iekļauti EEK, EOTK, EURATOM līguma grozījumi, kā arī noteikumi par kopēju ārpolitiku, kopēju drošības politiku un sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā. Līgums stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī.

 

acquis communautaire

—

tiesību un pienākumu kopums,

kas uzliek saistības

visām Eiropas Savienības

dalībvalstīm

Ņemot vērā citu valstu pieredzi šā termina atveidē un to, ka profesionālās aprindās plaši lieto saīsinājumu "acquis", lai izvairītos no pārpratumiem un neskaidrībām, TTC iesaka latviešu tekstos rakstīt franču terminu kursīvā.