Žurnāla "Amatnieks" 1939.gada 10.numura vāka attēls — top piemineklis brīvības cīnītājiem Alojā pēc tēlnieka Kārļa Zāles veidojuma

Piemineklis Medzes brāļu kapos

Apgānot un spridzinot pieminekļus, kāds vai kādi mēģina karot ar mirušajiem. Lai gan — kritušajiem jau vienalga. Pieminekļi ir vajadzīgi dzīvajiem. Lai neaizmirstu un turētu cieņā. Jo aizgājušie ir starp savējiem, kamēr tos piemin un atceras.

Bet svešai varai allaž ir gribējies, lai pieminētu, godātu un izjustu bijību tikai pret to, ko tā atzinusi par labu esam. Ja ne? Tad lietā tiek likts svešs un bargs naids. Pret dzīvajiem — ar lodi un vergu nometnēm, pret pieminekļiem — ar akmeņkaļa kaltu, uguni vai dinamītu. Šajā ziņā apbrīnojami vienādi izdarījušies visi apspiedēji. Tā Jelgava zaudēja Kārļa Jansona kalto Lāčplēsi, tika uzspridzinātas, apraktas, sakropļotas, nozagtas gandrīz visas atgādnes par Latvijas valsti starp diviem pasaules kariem. Bet svešajai slotai gribējās slaucīt pavisam tīri. Ka ne akmens uz akmens nepaliktu. Atcerēsimies vien — savulaik padomju pakalpiņi pat rosījās novākt no zemes virsas Brīvības pieminekli Rīgā, bet vandaļus atvēsināja vienīgi krievu tēlnieces Veras Muhinas iestāšanās par mākslas darbu savā dzimtajā pilsētā.

Ja piemiņu neizdevās iznīcināt, to centās piejaucēt, citiem vārdiem, apgānīt, pavērst gluži pretējā virzienā. Rīgas Brāļu kapos līdzās Latvijas brīvības cīnītājiem apbedīja dažus citā pusē karojušos, nokala Latvijas Republikas ģerboni, iecirta gadaskaitli 1945 — un komunisti jau uzskatīja, ka šī svētvieta ir viņu... Vēl astoņdesmito gadu otrajā pusē varasvīru prātos bija doma savai ticībai līdzīgi pievērst arī Brīvības pieminekli, un gadījās dzirdēt sūkstīšanos, ka nesanākot — Kārlis Zāle esot vienkop pulcējis pārlieku nepārprotamus tēlus un simbolus...

Daudz mazāk Kārlim Zālem veicās ar pieminekli, kas bija darināts brīvības cīnītājiem Alojā. Latvijas amatniecības kameras izdotā žurnāla "Amatnieks" 10. numuru 1939. gada 20. maijā ievada vāka attēls, bet nākamajā lappusē ir lasāms: "Ārējais vāks — akmeņkalis kaļ Alojas brīvības cīnītāju pieminekli pēc tēlnieka prof. K. Zāles veidojuma." Tomēr šis tēls sev paredzētajā vietā nekad nav nonācis, bet pēc kara parādījies pavisam citā Latvijas pusē — Priekulē. Uz padomju karavīru brāļu kapiem. Kā tas noticis, par to nebija ziņu pat Kārļa Zāles mūža un daiļrades pētniekam arhitektam LZA goda loceklim Vaidelotim Apsītim. Vēlāk, septiņdesmitajos gados, Priekulē tiek būvēts jauns memoriālais ansamblis. Un iepriekšējais piemineklis nozūd. Gan ne bez pēdām.

Sigurds Rusmanis un Ivars Vīks enciklopēdijā "Kurzeme" raksta: "Medzes brāļu kapi. 156 padomju armijas karavīru apbedījumi. Domājams, ka piemineklis (1972) darināts pēc K. Zāles 30. gados veidotās granīta skulptūras meta, kura sākotnēji bijusi paredzēta brāļu kapiem Alojā, bet kalšanu akmenī veikuši ne visai kvalificēti akmeņkaļi." Arī Vaidelotis Apsītis redzējis šo pieminekli Medzē un neapšauba, ka tas ir Kārļa Zāles darbs, tiesa, viens no vājākajiem meistara daiļradē.

Kāda cita piemiņas zīme ar vajātā un pazemotā likteni atrodama Viesītē. Tur Vales kalniņā Brīvības ielā 1935. gadā uzstādīts tēlnieka Vilhelma Treija no Somijas granīta darinātais piemineklis Latvijas nacionālajiem partizāniem. Līdzās cīnītāja veidolam uzraksts: "Brīvība — tautas dzīvība", bet pieminekļa aizmugurē — "Šeit 1919. gada 14. oktobrī latvju partizāni guva uzvaru pār vāciešiem".

Vispirms nacistu okupācijas gados no aizmugurējā uzraksta tika izkalti divi pēdējie vārdi. Tomēr attiecīgā sānu apgaismojumā apslēptais uzraksts ir izlasāms... Savukārt tieši priekšā latvju partizānu piemineklim tika uzsliets akmens veidojums padomju varoņiem ar obligāto uzrakstu arī krievu valodā.

Mūžīga slava varoņiem. Un mūžīga cīņa. Pat pēc aiziešanas viņsaulē. Ja svešai varai tā labpatīk.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Māris Locs

Dažādas piemiņas zīmes cita aiz citas Vales kalniņā Viesītē

Sakropļotais uzraksts Latvijas nacionālo partizānu piemineklī Viesītē