Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.03.1998., Nr. 82/83 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31720

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai paaudžu paaudzes neaizmirstu. Pasaulē, Latvijā, Kurzemē, Skrundā

Vēl šajā numurā

27.03.1998., Nr. 82/83

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā"

Turpinājums. Sākums — "LV" nr. 69/71., 17.03.98., nr. 73/74., 19.03.98.,

nr. 75/76., 20.03.98., nr. 79/80., 25.03.98.

Gustava Zemgala

(1871–1939) laiks (11.12.1931 –20.02.1932):

Ministrs — Valsts prezidents — atkal ministrs

V1.JPG (5169 BYTES) ... 1918. gada 18. novembris. Puspiecos pēcpusdienā Nacionālajā teātrī priekšparlamenta — Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs zvērināts advokāts Gustavs Zemgals pasludina neatkarīgas demokrātiskas Latvijas nodibināšanos. Viņš uzsauc: "Mūsu vienīgā vēlēšanās — lai Latvijai saules mūžs! Lai dzīvo demokrātiskā Latvija!" Nākošajā dienā ar viņa un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa parakstu "Jaunākās Ziņas" publicē uzsaukumu "Latvijas pilsoņiem", kurā deklarēts, ka Tautas padome atzīst sevi par "vienīgo augstākās varas nesēju" Latvijā un ka izpildu vara valstī tiek nodota Pagaidu valdībai.

Tā sākās 1871. gada 12. augustā dzimušā Džūkstes pagasta amatnieka dēla valstsvīra darbs. Par sabiedrisku darbinieku un politiķi Zemgals bija kļuvis jau daudz agrāk. Tāpēc pēc Maskavas universitātes Juridiskās fakultātes absolvēšanas 1899. gadā, atgriezies Rīgā, viņš iesaistījās latviešu strādnieku un amatnieku biedrības darbā, 1901. gadā kļūstot par tās priekšnieku. 32 (!) gadus Zemgals bija Latvijas amatnieku krājaizdevu sabiedrības vadītājs.

Lai gan jaunajam tiesībniekam darbs atradās advokatūrā, viņam tuva bija arī teātra māksla. Tālab nav nekāds brīnums, ka Zemgals rūpējās par Rīgas Jaunā teātra celšanu Romanovu (tag. Lāčplēša) ielā 25, par nozīmīgu darbu uzskatīdams pirmām kārtām Raiņa un Aspazijas darbu iestudēšanu. Zemgals sākumā bija teātra valdes loceklis, pēc tam priekšsēdis. Rūpju, protams, netrūka. Par to liecina arī sarakste ar Raini. Lūk, ko dzejnieks 1909. gada 23. augustā rakstīja no Lugano uz Rīgu: "Dārgo Gustav! Esi tik labs un atraksti man drīzumā pāris rindiņu, kādā stāvoklī manas lugas "Uguns un nakts" izrādīšana? (..) Kādi teātrim spēki galvenām lomām: Lāčplēša, Spīdolas, Laimdotas un Kangara? Man to arī gribētos zināt. Tad cik naudas teātris var izdot priekš lugas? (..) Luga var teātrim kļūt par ļoti labu kases gabalu, bet tad viņai jābūt spoži inscenētai un iestudētai."

Otrs vaļasprieks, kā mūsdienās mēdz sacīt, Zemgalam bija žurnālistika. Viņš pats nebija liels rakstītājs, bet prasmīgs redaktors un izdevējs gan. Ar Zemgala vārdu ir saistīti vispirms tādi demokrātiski izdevumi kā laikraksts "Jaunā Dienas Lapa" (1905–1918) un žurnāls "Domas" (1912–1915). Cariskās beztiesības apstākļos progresīvajiem avīžniekiem neklājās viegli. Redaktora gaitas laikrakstā "Mūsu Laiki" (1906–1907) beidzās ar prāvu Rīgas apgabaltiesā, beidzās ar trīs mēnešu arestu vai 300 rubļu lielu soda naudu.

Rīdzinieki, īpaši vidējie slāņi, labi pazina enerģisko un izdarīgo advokātu Zemgalu. Tālab pēc Februāra revolūcijas viņam droši uzticēja atbildīgos Rīgas pilsētas galvas pienākumus. Tas tika darīts arī 1918. gada rudenī, bet tad jau bija klāt Stučka ar savu komandu.

1919. gads bija vissmagākais pārbaudījumu laiks jaunajai Latvijas Republikai. Pietiekami sacīt, ka pusgadu latvju valsts pastāvēja vienīgi Liepājā un tās tuvākajā apkaimē. Zemgals bija jaunās valsts aizstāvju un veidotāju priekšpulkā. Uz viņa pleciem gūlās visa Tautas padomes darba organizēšana, jo priekšparlamenta priekšsēdētājs Jānis Čakste ilgstoši atradās Miera konferencē Parīzē. Zemgals līdz ar vairākiem citiem Latvijas valstsvīriem viesiem pat nokļuva vācu apcietinājumā, bet tas nemazināja viņa ticību Republikai.

Atbildība par valsts likteņiem ar katru gadu pieauga. Pieauga arī tautas uzticība. Ne velti no 1921. līdz 1923. gadam nākamajam Valsts prezidentam vajadzēja ieņemt aizsardzības ministra amatu Zigfrīda Meierovica valdībā. Civilists militārista krēslā? Jā, parlamentārā valstī tā bija pati par sevi saprotama lieta. Klāt vēl nāca 1. Saeimas (1922–1925) deputāta pienākumi. Bet pa vidu, necilais, taču tāpat visiem vajadzīgais notāra darbs, kamēr pienāca izšķirošais 1927. gads.

Tā gada 14. martā aizsaulē aizgāja pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Viņa sekotāja izraudzīšanā pirmais iniciatīvu izrādīja viens no sociāldemokrātu līderiem ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns. Viņš neoficiāli piedāvāja kļūt par valsts galvu autoritatīvajam politiķim Zemgalam. Kā tas notika, var izlasīt 1963. gadā Zviedrijā izdotajās F.Cielēna atmiņās "Laikmetu maiņā" (II sēj., 290. lpp.):

"Par manu priekšlikumu kandidēt uz valsts prezidenta amatu Zemgals bija pārsteigs, tas viņam nāca pavisam negaidīti. Viņš runāja tūlīt un kategoriski atteicās. Kad nu es gribēju uzzināt motīvus, tad mans kandidāts vaļsirdīgi atzinās: viņš pavisam neesot piemērots šim amatam, jo nezinot diplomātisko etiķeti un nevarēšot reprezentēt valsti ārvalstu pārstāvju priekšā, jo neprotot ne franciski, ne angliski.

Tad nu lietoju visu savu runas mākslu, lai pierunātu Zemgalu kandidēt. Pie diplomātiskās etiķetes pieradīs, sākumā augstākie ierēdņi palīdzēs ar padomiem. Grūtāk būs ar valodām. Protams, ka ar vācu un krievu valodu nepietiek, lai sarunātos ar ārvalstu diplomātiem. Franču valoda katrā ziņā būs jāiemācās.

Pēc dažām dienām tika saskaņota pozitīva atbilde. Tā kā bija vēl daži citi kandidāti — Pēteris Juraševskis, Voldemārs Zamuels, Alberts Kviesis un Fridrihs Vesmanis,— Saeimā nācās balsot vairākkārt, iekams 1927. gada 8. aprīlī ar 73 balsīm pret 23 par otro Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja Gustavu Zemgalu.

Viņam, kas bija vadījis Latvijas brīvvalsts proklamēšanu 18. novembrī, bija tas gods atrasties arī Republikas pirmās desmitgades savienību degpunktā 1928. gadā. 18. novembrī Zemgals atkal runāja Nacionālajā teātrī, cita starpā sacīdams: "Šis lielais notikums ievadīja jaunu laikmetu Latvijas vēsturē. Šai faktā izpaudās mūsu tautas dziļākie, gadsimteņus lolotie centieni. Valsts izsludināšana radīja uzdevumus, kas pacēlās pāri visiem citiem uzdevumiem."

Zemgals bija valstsvīrs, kas politiskajās attiecībās nepieļāva nekādus nevajadzīgus asumus, bija tolerants pret citādiem uzskatiem un noteikts galējību pretinieks. Grūtos apstākļos audzis, viņš bija ļoti vienkāršs un neatzina nekādas ārišķības. Panākt sabiedrības visu slāņu iesaistīšanu valsts demokrātiskajos institūtos politiķis uzskatīja par vienu no svarīgākajiem prezidenta amata uzdevumiem. Valsts prezidents allaž iestājās par Latvijas starptautiskā prestiža vairošanu.

Kad 1929. gadā radās iespēja doties valsts vizītē uz Zviedriju, Zemgals tūdaļ atsaucās. Ārēji šis brauciens šķita kā vienkārša reprezentācija, bet, padomājot dziļāk, tas netieši nozīmēja Latvijas pilnīgu atzīšanu kaimiņzemē, kārtējo soli uz priekšu jaunās valsts iekļaušanās Ziemeļeiropas demokrātisko nāciju saimē.

Prezidentam šī vizīte nebija viegls uzdevums, jo mulsināja gan protokols, gan valoda. Viņš vaicāja Latvijas sūtnim Zviedrijā Kārlim Zariņam:" Kā tad man ir karaļnamā jāuzvedas?" Sekoja atbilde: "Tik vienkārši, cik vien varat."

1929. gada 29. jūnijā Stokholmas ostā noenkurojās jaunais lielais Latvijas ledlauzis "Krišjānis Valdemārs" Latvijas kara flotes flagkuģa lielgaballaivas "Virsaitis" pavadībā. No kuģa nokāpa Gustavs Zemgals, Latvijas ārlietu ministrs Antons Balodis un citi delegācijas locekļi.

LU prof. Aleksandrs Dauge, kas bija sagaidītāju vidū, par šīm minūtēm vēlāk rakstīja: "Milzīgs ļaužu bars gaida. Pašā priekšā spīdošās uniformās augstākie valsts un galma ierēdņi. Apsveikumi. Mūzika. (..) Un nu pa platām un augstām sarkanu segu klātām kāpnēm spožās rindās karalis ar prezidentu un pavadoņiem kāpj uz augšu, nonākot karaļa pils laukumā. Trīs galma spīdošajās ekipāžās tie dodas uz pili. Zilos mundieros, pušķainās cepurēs uz staltiem zirgiem tos pavada droši gvardi."

Pilī pie galda karalis apsveic mūsu Valsts prezidentu franču valodā, prezidents atbild. Mani kaimiņi pa kreisi un pa labi un visi, kurus redzu, uzmanīgi klausās. Dzirdu šur tur sirsnīgu vārdu. Visiem uzruna un atbilde acīmredzot ļoti patikusi."

Zviedrijas karaļa Gustava atbildes vizīte notika tā paša gada jūnijā — tieši Līgo svētku priekšvakarā. Kā atceras Cielēns, "oficiālo apsveikšanas runu franču valodā mūsu prezidents no papīra nolasīja tik veikli, ka biju pat pārsteigts. Sevišķi priecājos, ka Gustavs Zemgals arī sarunā varēja izteikties franču valodā."

Bez kurioziem neiztika arī smalkās aprindas. Cielēns stāsta, ka, ievērojot augstā ciemiņa atraitnību, dineju pie Zemgala bija nolemts rīkot bez dāmām. Rainis, neievērojot ielūgumā rakstīto, bija atnācis kopā ar Aspaziju. Valsts prezidenta adjutants iečukstēja dzejniekam jau garderobē ausī, ka uz pusdienām ielūgti tikai kungi. Rainis bēdu vēsti pačukstējis dzīvesbiedrei, bet viņa neatlaidusies — ja nu reiz atnākusi, lai pieliekot kādu papildkrēslu. Protams, tas nebija adjutanta varā, un viņš lūdzis Aspaziju saprast stāvokli. Dzejniece par to tā saniknojusies, ka paņēmusi Raini zem rokas, devusies mājup.

Zemgala Valsts prezidenta pilnvaru laiks beidzās 1930.gada 9.aprīlī. Otrreiz kandidēt uz augsto amatu viņš kategoriski atteicās. Personīgā vara un gods eksprezidentu absolūti neinteresēja. Viņš bija kalpojis savai valstij un tautai pienākuma pēc un tagad vēlējās aiziet privātajā dzīvē. It īpaši smagi Zemgalu nospieda viņa dzīvesbiedres Emīlijas pāragrā nāve.

Tomēr politiķis galu galā ņēma virsroku pār parastu pilsoni. IV Saeimas vēlēšanās, kuras notika 1931.gada 3. un 4.oktobrī, viņš bija pirmais kandidāts Demokrātiskā centra partijas sarakstā visos piecos Latvijas vēlēšanu apgabalos. Bijušais prezidents savā listē visur ieguva arī vislielāko balsu skaitu. Parlamentārieši Zemgalu ievēlēja par ārlietu, kā arī par finansu, tirdzniecības un rūpniecības komisijas locekli.

Saeimas I sesijas 11. sēdē 1931.gada 11.decembrī Augstā nama sekretārs Ādolfs Bļodnieks nolasīja rakstu, kuru bija iesniedzis Ministru prezidents Marģers Skujenieks. Tas skanēja:

"Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos paziņot Jums, augsti godātais priekšsēdētāja kungs, ka par finansu ministri es esmu uzaicinājis Gustavu Zemgalu.

M.Skujenieks, ministru prezidents."

Jaunais finansu resora vadītājs jau 29.decembrī Saeimas kopsēdē iepazīstināja deputātus ar likumprojektu par krīzes apkarošanas nodokli un likumprojektu par cukura monopolu. Referents otrajā jautājumā cita starpā teica: "Valdība, iesniegdama likumprojektu par cukura monopolu, ir gribējusi nākt pretim mūsu zemes cukurbiešu ražotājiem, lai attīstītu mūsu zemē cukurbiešu ražošanu, un, otrām kārtām, ir gribējusi ņemt savās rokās cukura pārdošanu, tā regulējot cukura cenu. Šis likumprojekts paredz cukura ievešanai un cukura ražošanai valsts monopolu, atstājot cukura pārdošanu brīvai tirdzniecībai, pie kam cukura cenas nosacīs valdība."

Saeima steidzamības kārtībā apstiprināja abus likumprojektus tajā pašā dienā. Nav šaubu, ka tas bija arī ministra nopelns.

Domstarpību dēļ budžeta un citos finansu jautājumos ar pārējiem Ministru kabineta locekļiem un Saeimas attiecīgo komisiju Zemgals drīz vien demisionēja, turpinot darbu parlamentā kā ierindas deputāts. Turklāt turpinot enerģiski un atbildīgi. Pietiekami sacīt, ka nedaudz vairāk nekā divu gadu laikā viņš savu komisiju vārdā referēja 17 reizes, galvenokārt par ārpolitikas problēmām. Jau tas vien liecināja par eksministra lielo autoritāti savu kolēģu vidū.

Atzīmēsim tikai dažas interesantākās politiķa uzstāšanās. 1933.gada 14.novembrī Zemgals ziņoja par konvencijas ratifikāciju, kura bija noslēgta Londonā starp PSRS, Latviju, Igauniju, Poliju, Rumāniju u.c. valstīm un kurā bija definēts, kas ir agresors. Šajā dokumentā, viņš atzīmēja, teikts, ka uzbrucējs ir

— tas, kas pieteicis otrai valstij karu vai kas iebrūk ar saviem bruņotiem spēkiem citas valsts teritorijā, arī nepieteicot karu;

— tas, kas ar saviem sauszemes, jūras vai gaisa spēkiem uzbrūk citas valsts teritorijai, kuģiem vai gaisa kuģiem, nepieteicot karu;

— tas, kas pielaiž citas valsts krastu vai ostu blokādi no jūras;

— tas, kas atbalsta bruņotas bandas, kuras pēc saformēšanas viņu teritorijā, iebrūk citas valsts teritorijā;

— tas, kas atsakās neievērot tās valsts pieprasījumu, kurai uzbrukts, spert savā teritorijā visus viņai iespējamos soļus, lai atsauktu minētajām bandām jebkuru atbalstu vai aizsardzību.

Piebildīsim, ka tas, kas notika Latvijā 1940.gada jūnijā, pilnīgi atbilda šai agresijas definīcijai.

Tā, protams, ir sagadīšanās, bet fakts paliek fakts, ka Zemgals bija arī viens no referentiem Saeimas pēdējā sēdē 1934.gada 15.maijā. Viņš aicināja parlamentu ratificēt likumu par protokolu, ar kuru Latvijas un PSRS 1932.gadā noslēgtais neuzbrukšanas līgums tika pagarināts līdz... 1945.gada 31.decembrim. Zemgals nebija naivs cilvēks, bet pat viņš vēl tajā laikā bija pārliecināts, ka "vēlēšanās uzturēt mieru vispār un, pats par sevi saprotams, arī starp Latviju un Krieviju ir tapusi vēl lielāka, un nav nekādu iemeslu domāt, ka tuvākā nākotnē varētu rasties apstākļi, kas varētu pamudināt vienu vai otru pusi šo līgumu uzteikt". Bet Baigais gads vairs nebija aiz kalniem...

KARTE.JPG (50604 BYTES) Šķiet, ka Zemgals vis nelasīja avīzes un nesnauduļoja Jēkabielas impozantā nama mīkstajos krēslos. Par to liecina viņa runas no vietas un uzstājoties citiem deputātiem, daudzie starpsaucieni, kuri fiksēti Saeimas sēžu stenogrammās. Tikai viens piemērs. Kad lielinieku deputāts Fricis Bergs 1933. gada 17. marta sēdē apgalvoja, it kā Zemgals esot Ventspilī sludinājis, ka komunisti jāiznīcina "ar uguni un zobenu", apvainotais izsaucās: "Ej nu ej!". Beigu vārdiem, ka 1918. gadā Zemgali esot uzskatījuši par iespējamu sadarboties ar komunistiem, sekoja oponenta replika: "Tā nu ir pasaka!"

Ar Ulmani un viņa sarīkoto 1934. gada 15. maija pretdemokrātisko puču Zemgalam nekā kopēja nebija. Gluži otrādi. Kā savos memuāros "Laikmetu maiņā" (III sēj., Stokholmā, 1964) norāda (36.lpp.) viens no Latvijas sociāldemokrātu vadoņiem Fēlikss Cielēns, "bijušais valsts prezidents Gustavs Zemgals un bij. ministru prezidents Pēteris Juraševskis noteikti palika opozīcijā pret diktatūras režīmu un kara tiesā droši uzstājās pret valdības samelojumiem, kas bija vērsti pret Saeimas priekšsēdi Paulu Kalniņu un citiem deputātiem."

Pēc aiziešanas no Valsts prezidenta posteņa Zemgals pievērsās arī publicistikai, vispirms saviem uzskatiem tuvajās "Jaunākajās Ziņās". Trīs gadus pēc kārtas — 1931., 1932. un 1933. gadā — un vienā un tajā pašā dienā — 17. novembrī — avīze ievietoja viņa sacerētos jubilejas rakstus: "Neatkarībā — spēks, "Godīgu darbu un uzticību" un "Pirms 15 gadiem un tagad". Pēdējā publikācijā tās autors, pakavējies atmiņās par Tautas padomi un 18. novembri, aicināja lasītājus neņemt pārāk nopietni "mūžīgās sūdzības par grūtiem laikiem" (Gluži kā mūsdienās!). Zemgals atgādināja savai auditorijai, ka liels latviešu tautas ieguvums ir agrārā reforma. Bankas ir palīdzējušas ar kreditiem kā rūpniecībai, tā tirdzniecībai. Ir pieliktas visas pūles, lai mazinātu bada postu un nokārtotu sociālo apgādi. Nostiprinājusies nacionālo minoritāšu lojalitāte Latvijas valstij. Attiecības ar kaimiņzemēm ir labas. Ar tām noslēgtie gan tirdzniecības, gan neuzbrukšanas līgumi ir padarījuši Latviju par "nepieciešamu locekli Eiropas valstu savstarpējo attiecību ķēdē" (atkal gluži kā šodien!). Politiķis aicināja arī turpmāk veidot Latviju uz "demokrātijas principiem". Būdams īstens savas dzimtenes patriots, viņš rakstā "Ja ikviens tik vienu latu...", kuru 1933. gadā publicēja "Brīvības pieminekļa gadagrāmata", lūdza visus Latvijas iedzīvotājus materiāli atbalstīt šā monumenta celtniecību. Vēršoties pret pesimistiem, kuri uzskatīja, ka saimnieciskās krīzes apstākļos nevajadzētu vākt ziedojumus, Zemgals aizrādīja, ka grūti ir klājies arī brīvības cīņu laikā, taču ar tautas vienprātību visas grūtības tika pārvarētas. Viņš atzīmēja, ka gandrīz puse vajadzīgo līdzekļu jau ir savākta un, ja katrs pilsonis ziedos tikai vienu latu gadā, tad divu gadu laikā, "nevienam nejūtot ģimenes budžetā robu, vajadzīgie Ls 500 000 ienāks viegli." Te var piemetināt, ka tā arī notika.

Politiskās žurnālistikas paraugs bija Zemgala raksts "Kādā virzienā pārveidojama Satversme", kuru "Jaunākās Ziņas" ievietoja 1933. gada 11. novembra numurā un kas skan gluži šodienīgi. Lai gan Zemgalu pašu par valsts galvu bija ievēlējusi Saeima, viņš savā publikācijā diezgan negaidīti deklarēja, ka Valsts prezidents jāvēl "no tautas tieši un viņam jādod tiesība no andelēm un demagoģijām aizrāvušos Saeimu atlaist kaut kurā katrā brīdī," kā arī pašai tautai jādod iespēja atlaist parlamentu nobalsošanas ceļā, samazinot vai dažos gadījumos pat pilnīgi atceļot šim nolūkam noteikto kvorumu. Pēc raksta autora ieskata, Latvijas Satversmē vajadzēja skaidrāk formulēt, ko Saeima nedrīkst darīt un panākt, lai "veselīgā tautas vairākuma griba būtu it visos jautājumos un arvien noteicošā".

No otras puses, Zemgals uzskatīja, ka noteikti jānoraida viss, kas arī Latvijā "var izaudzēt lielākus vai mazākus, vieglākus vai smagākus "hitlerīšus"", ka nav pieņemami tādi Satversmes grozījumi, kuri dotu prezidentam tiesības ierobežot bez ārkārtējas vajadzības parlamenta tiesības, vadoties vienīgi no savas gribas, preses un citas pilsoniskās brīvības. Pēc publikācijas autora domām, nav pareizi, ja valdībai piešķir "pārāk plašas likumdošanas (resp. likumu ierosināšanas — R.T.) tiesības, kā to paredz Saeimai iesniegtais Zemnieku savienības projekts par Satversmes grozījumiem."

Apceres nobeigumā Zemgals, būdams īsts demokrāts, rakstīja rezolūti: diktatūra ir "ceļš uz valsts dzīves jauniem satricinājumiem (..). Vēsture māca, ka diktatūras tautām nesušas vienīgi postu, un tamdēļ kopā ar politiski attīstītajām kultūrtautām paliksim pie dzīves bangās vispusīgi pārbaudītās demokrātijas. To ievērosim, arī savas Satversmes trūkumus apskatot." Taču jau pēc pusgada tādi raksti vairs nebija vajadzīgi...

Sabiedriskajam darbam, kas Zemgalu bija pavadījis visu mūžu, viņš atlicināja stundas un pat dienas arī dzīves pēdējā posmā. Kad 1933. gada aprīlī Rīgā nodibinājās īpaša apvienība — ūnija Baltijas sadarbībai, labi pazīstamo latviešu politiķi ievēlēja par tās prezidentu. Organizācijas atklāšanas svinībās, kurās piedalījās Zemgala pēctecis Valsts prezidenta amatā Alberts Kviesis, kā arī Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Polijas, Dānijas u.c. valstu diplomātiskie pārstāvji, apvienības vadītājs uzstājās ar programmas runu "Baltijas ūnijas mērķi un pamatprincipi." Zemgala formulētajās tēzēs bija teikts, ka

— uz taisnības, godīguma un brīva gara pamatiem veidotas cilvēku un tautu attiecības rada viņu starpā vajadzīgo uzticību un harmoniju, kas dod mieru, labklājību un veicina patiesu dzīves progresu;

— starptautiskās attiecībās ekspluatācija kā kapitāla princips aizvietojams ar ekonomiskas sadarbības un vienlīdzības principiem;

— katrai valstij jāattīsta tās ražošanas nozares, kurām ir dabiski pamati;

— starptautiskie ekonomiskie līgumi slēdzami uz vienlīdzības principa pamatiem;

— kultūras sakari starp Baltijas tautām un ap Baltijas jūru ir uzturami un veidojami tālāk;

— Latvijas, Igaunijas un Lietuvas savienības radīšana uzskatāma par dabisku pirmsākumu plašākai savienība ap Baltijas jūru.

Zemgals rosīgi darbojās studentu vienībā "Austrums", kuras vecbiedrs viņš bija visu mūžu. Viņš atzina par vajadzīgu meklēt latviešu lietai draugus arī Rotari klubā un iestājās tajā. Nepatiku Zemgalam kā konsekventam tautdemokrātam radīja tikai iekšpolitiskās dzīves pārmaiņas Latvijā, kas sākās ar 15. maija apvērsumu.

Drīz pēc tam viņš sāka sirgt un 1939. gadā 68 gadu vecumā aizgāja no dzīves vēl brīvajā Latvijā. Latviešu tautas vārdā Meža kapos skanēja profesora Valdemāra Maldoņa sacītais: "Laimīgs tas, kas savu uzdevumu dzīvē piepildījis".

Runājot ievērojamā latviešu trimdas vēsturnieka profesora Edgara Andersona vārdiem, "visu savu mūžu Zemgals, tāpat kā Čakste, palika pārliecināts demokrāts". Šim vērtējumam var tikai pievienoties.

Marģera Skujenieka

(1886—1941) laiks (21.02.1932–23.03.1933):

Premjerministrs un ministrs vienā personā

V2.JPG (4834 BYTES) Skujenieks dzimis īstā latviešu inteliģentu ģimenē — viņa tēvs bija dzejnieks un žurnālists (pseidonīms Vensku Edvarts), māte — teātra kritiķe un žurnāliste, māsa — aktrise un dzejniece. Lai gan viņa tēvs bija konservatīvu uzskatu cilvēks, dēls, vēl mācīdamies reālskolā Rīgā un Jelgavā, jau šā gadsimta sākumā nostājās uz revolūcijas ceļa. Būdams dedzīgs sociālisma ideju piekritējs, Skujenieks juniors tomēr nebija dogmatiķis, nekad neaizmirsa savas tautas nacionālās intereses. Būdams piektā gada revolūcijas dalībnieks, 1906.gadā viņš bija spiests emigrēt uz Londonu, kur sociāldemokrātiskā darbība tika turpināta.

Atgriezies dzimtenē, Skujenieks studēja Maskavas komercinstitūta ekonomikas nodaļā. Viņš jau 1909.gadā nolasīja referātu Maskavas latviešu studentu biedrībā par Latvijas autonomijas nepieciešamību, apskatot dažādus tautas patstāvības variantus. Diemžēl šā priekšlasījuma teksts nav saglabājies. Sekoja ne viens vien raksts kreisajā presē, kuru sava veida rezumējums bija 1914.gadā iznākusī grāmata ar precīzu tēmas nosaukumu — "Nacionālais jautājums Latvijā". Autors tajā vērsās pret nacionālo nihilismu ("strādniekam nav tēvzemes"), kuru pauda latviešu sociāldemokrātijas lielinieciskā daļa. Viņš rakstīja: "Naivais kosmopolitisms noliedz nacionālās intereses un grib tās pilnīgi izkausēt šķirā. "Tas, pēc Skujenieka domām, noteica "tīri reglamentētā veidā latviešu strādnieku un demokrātiskās inteliģences nostāju pret dzimtenes mīlestības ideju".

Par savām ķecerīgajām domām, kuras bieži tika paustas legālajās strādnieku avīzēs un žurnālos, kā arī sapulcēs un vienkārši sarunās, Skujenieku vairākkārt arestēja. Viņš pavisam sabija ieslodzījumā divarpus gadu. Soda ekspedīciju laikā latviešu nemiernieku notvēra Lietuvā. Mēģinot izbēgt no Vilkovišķu cietuma, uzraugs ievainoja viņu ar zobenu galvā.

Kara laikā Skujenieks organizēja latviešu bēgļu centrālkomitejas statistikas nodaļu. 1917.gadā viņu ievēlēja Vidzemes bezzemnieku padomē. Tāpat kā agrāk politiķis ieņēma mazinieciskas pozīcijas.

Turpinājums — seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!