Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Aizvien šī problēma: "netīrā nauda" un tās "atmazgāšana" (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.03.1998., Nr. 55/56 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31562

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Aizvien šī problēma: "netīrā nauda" un tās "atmazgāšana" Viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras

Vēl šajā numurā

03.03.1998., Nr. 55/56

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

LR ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš:

Aizvien šī problēma: “netīrā nauda” un tās “atmazgāšana”

Turpinājums no 1.lpp.

Tradicionālie bagātību uzkrāšanas veidi — zelts, dārgakmeņi, kā arī citu valstu valūta — nedrīkstēja atrasties privātpersonu rīcībā, akciju tirgus nepastāvēja.

Noziedzīgu naudu nosacīti var tērēt trīs līmeņos:

1) sadzīves vajadzības — pārtika, dzīves vieta, transports, izpriecas;

2) īpašumu iegāde un uzkrāšana — nekustamie īpašumi, vērtīgi kolekciju priekšmeti, dārglietas;

3) noziedzīgo līdzekļu iepludināšana uzņēmējdarbībā, tajā skaitā kredītiestādēs un finansu iestādēs.

Sociālisma apstākļos noziedzīgie līdzekļi pārsvarā tika izmantoti pirmajā līmenī, daļēji arī otrajā. Daudzi speciālisti uzskata, ka īstā bīstamība sākās tikai trešajā līmenī, un “netīrās naudas atmazgāšanas” pretpasākumi vērsti tieši pret šo līmeni.

Sākoties Gorbačova laika kooperatīvu kustībai, situācija mainījās. Lai veicinātu privāto iniciatīvu, valsts apzināti nekontrolēja kooperatīvu ienākumus. Vesela virkne organizētās noziedzības pārstāvju šajā posmā pārtapa par biznesa darboņiem. Pārmaiņa bija vairāk ārēja nekā iekšēja, un tālākajā gaitā pierādījās, ka sakari ar noziedzīgo pasauli nav tikuši sarauti.

Pārejas periodā uz brīvo tirgu radās ideāli izdevīgi apstākļi šādas naudas legalizēšanai. To veicināja vairāki tikai šim vēstures posmam raksturīgi aspekti:

1) likumdošanas atpalikšana no faktiskajām ekonomiskajām attiecībām;

2) netradicionālas īpašuma iegūšanas formas: denacionalizācija; zemes reforma; dekolektivizācija; privatizācija ar sertifikātiem, kuru tirgus vērtība 10–15 reizes atšķīrās no nominālvērtības;

3) nepietiekama valsts kontrole pār ienākumiem un īpašumiem, iztrūkstot sākotnējam atskaites punktam.

To, kas citās valstīs veidojās pakāpeniski un gadiem ilgi kā noturīga sistēma ar pēctecību, mums jāmēģina panākt ar īpašuma sākotnējo deklarāciju, lai varētu uzsākt ienākumu kontroli un nodokļu piedzīšanu.

Tādējādi Latvijā pašlaik pastāv ideāla situācija “naudas atmazgāšanai”, jo

— vienmēr var atrast izskaidrojumu, kur manta radusies;

— noziedzīgi iegūtus līdzekļus viegli var ievirzīt uzņēmējdarbībā.

Domāju — neviens nešaubās, ka straujās pārmaiņas, nesakārtotību, milzīgu īpašumu transformāciju izmanto ne tikai Latvijas iedzīvotāji vien. Tāpat visiem skaidrs, ka līdzīgi procesi notiek visā bijušajā sociālisma nometnē. Dažos gados dzimst ne tikai miljonāri, bet arī miljardieri. Tas nosaka milzīgu “duļķainas” naudas plūsmu visas pasaules mērogā.

Gan šie procesi, gan augošās organizētās noziedzības briesmas objektīvi radīja nepieciešamību vērsties pret noziedzniekiem ar dažādiem līdzekļiem. Viens no tiem ir finansu līdzekļu atņemšana, to izslēgšana no noziedzības atražošanas.

1990. gadā Eiropā sākusi darboties “Naudas atmazgāšanas” konvencija, kas savā preambulā nosaka: nopietnie noziegumi kļuvuši par progresējošu starptautisku problēmu, kas prasa efektīvu metožu lietošanu starptautiskā mērogā, svarīga nozīme starp šīm metodēm ir noziedzīgā ceļā iegūtu līdzekļu atņemšanai.

Katra konvencijas dalībvalsts apņemas pieņemt likumus, kas atzīst par noziegumu tīšas darbības ar mantu, par kuru zināms, ka tā iegūta noziedzīgā ceļā, ja:

— notiks šāda īpašuma konversija (pārveidošana, pārvēršana);

— tiks slēpta vai maskēta īpašuma izcelsme, patiesā daba, piederība, atrašanās vieta, kustība;

— šāds īpašums tiks iegādāts jebkurā formā;

— būs līdzdalība šajos nodarījumos.

Bez tam dalībvalstis pieņem likumus un veic citas darbības, kas ļauj izpildīt lūgumus izsekot, identificēt noziedzīgoslīdzekļus, kā arī veikt minēto līdzekļu konfiskāciju. Valstis arī apņemas neatsaukties uz bankas noslēpumiem kā iemeslu palīdzības nesniegšanai.

Paredzēts, ka katra valsts, pievienojoties konvencijai, var iesniegt deklarāciju, norādot, vai sadarbība tiks sniegta visos gadījumos vai tikai tad, ja naudas legalizēšana būs saistīta ar speciāli noteiktiem nozieguma veidiem.

Kā jau minēju, Latvija vēl nav parakstījusi konvenciju, līdz ar to oficiāli nav izšķīrusi šo jautājumu. Tam jāpievērš uzmanība pievienošanās procesā, lai nerastos kolīzija starp nacionālo likumu un starptautiskajām normām.

Pievienošanās konvencijai uzliks valstij noteiktus pienākumus, kuru veikšanai jābūt gataviem.

Vērtējot sabiedrības gatavību cīņai ar “netīro” naudu, izšķirami divi aspekti:

a) tiesiskais, t.i., vai pašreizējā likumdošana dod iespēju sadarbībai cīņā pret noziedzīgo līdzekļu legalizāciju;

b) praktiskais, t.i., vai valstī darbojas mehānisms, kas nodrošina iespēju izsekot finansu līdzekļu kustībai, tos identificēt, atrast, konfiscēt.

Lai cik tas būtu paradoksāli, mūsu tiesiskā sistēma ir daudz vairāk piemērota šī uzdevuma risināšanai nekā praktiskie instrumenti. Acīmredzot tas izriet no sociālistisko tiesību pārmantošanas, kurās netika aizsargāts privātais īpašums. Latvijas tiesību sistēmā darbojas vairāki institūti, kas vērsti pret noziedzīgo līdzekļu legalizāciju.

1. LKK kā papildsoda veids paredzēta konfiskācija, ko var piemērot likumā (KK sevišķajā daļā) paredzētajos gadījumos, turklāt ir noziegumu sastāvi, par kuriem konfiskācija paredzēta obligāti.

2. LKPK paredzēts, ka nozieguma rīki konfiscējami, vērtības un lietas, kas iegūtas noziedzīgā kārtā vai bijušas paredzētas nozieguma izdarīšanai, konfiscējamas vai atdodamas īpašniekiem (KPK 66.panta 1.d., 1., 2.pkt).

3. Lai nodrošinātu rīku, līdzekļu un nozieguma priekšmetu konfiskāciju vai atdošanu, KPK paredzēta to izņemšana.

4. Lai nodrošinātu konfiskāciju un civilprasības, KPK (175. p.) nosaka iespēju uzlikt arestu aizdomās turētā vai apsūdzētā mantai, kā arī citu personu mantai, kas iegūta noziedzīgā ceļā.

Pašreizējā krimināltiesību un kriminālprocesa normu bāze dotu tiesības veikt visus šos pasākumus arī pēc ārvalsts lūguma.

Mūsu Kriminālkodekss satur arī normas, kas paredz atbildību par rīcību noziedzīgo līdzekļu legalizācijā. Vispirms tas ir Latvijas KK 145.p. — “Mantas iegādāšanās vai realizēšana, zinot, ka tā iegūta noziedzīgā kārtā.”

Bez tam iepriekš apsolīta vai regulāra noziedzīgu mantu iegādāšanās un iepriekš apsolīta slēpšana atzīstama par līdzdalību nozieguma izdarīšanā.

Atbildība paredzēta arī par iepriekš neapsolītu slēpšanu un neziņošanu, kas atsevišķos gadījumos var izpausties kā rīcība ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem.

Daudz sliktāka situācija ir ar praktiskiem mehānismiem, kam jānodrošina mantas izsekošana, atrašana, identificēšana. Ļoti daudzos gadījumos īpašumi tiek reģistrēti uz svešiem vārdiem, slēpti anonīmos rēķinos. Īpaši plaši tiek izmantotas beznodokļu zonās reģistrētas firmas un bankas. Daudzi darījumi joprojām notiek, izmantojot skaidrās naudas norēķinus.

Likums par noziedzīgo līdzekļu legalizācijas novēršanu vērsts uz tāda mehānisma izveidošanu, kas spētu nodrošināt

— noziedznieku īpašumu izsekošanu;

— noziedznieku atklāšanu pēc līdzekļu kustības.

Likuma galvenais mērķis formulēts 3. pantā: “Sadarbībā ar citām valstīm nepieļaut, lai Latvijas finansu sistēma tiktu izmantota noziedzīgo līdzekļu legalizācijai.”

Fokusējot uzmanību uz nacionālām problēmām, var izdalīt trīs apakšmērķus:

— ar naudas, citu līdzekļu atņemšanu vērsties pret organizēto noziedzību;

— apgrūtināt korupciju;

— neielaist “netīro” naudu biznesā.

Likuma kontrolējošā darbība aptvers visus finansu darījumus, kas tiks veikti kredītiestādēs vai finansu iestādēs. Kredītiestāžu loks ir precīzāk norobežojams un nosaucams — tās ir bankas un krājaizdevu sabiedrības.

Finansu iestāžu dažādība ir daudz lielāka, tie ir visu veidu Uzņēmumu reģistrā reģistrēti uzņēmumi, kas dibināti, lai veiktu finansu darījumus. Nosaukšu nozīmīgākos veidus — apdrošināšanas sabiedrības, azartspēļu un loteriju organizētāji, vērtspapīru operāciju veicēji, valūtas maiņas punkti u.c.

Pēc ilgām un grūtām debatēm un labojumiem likums tika pieņemts tāds, kas par noziedzīgiem atzīst tikai tos līdzekļus, kas iegūti likumā precīzi pārskaitīto noziegumu rezultātā. Tos sauc par predikatīvajiem noziegumiem. Likuma tapšanas gaitā iespējamo predikatīvo noziegumu skaits projektos svārstījās no 5 līdz 100. Galarezultātā tika pieņemts darba grupas ieteiktais variants ar 14 predikatīvo noziegumu pozīcijām, kas aptver pietiekami plašu mantisko noziegumu loku, lai būtu iespējama efektīva darbība.

Likums veidots piesardzīgs, ar dubultu ierobežojumu starptautiskajā sadarbībā, proti, tā iespējama tikai tajos gadījumos, ja lūgums saistīts:

1) ar nosauktajiem predikatīvajiem noziegumiem;

2) ar nodarījumu, kas būtu kriminālsodāms arī pēc Latvijas likumiem.

Šāda pieeja būtu nostiprināma arī pievienošanās deklarācijā. Ar laiku Latvija savu pozīciju varētu padarīt elastīgāku un ierobežojumus atcelt.

Apkarojamie legalizācijas varianti likumā noteikti analogi konvencijai, tie ir:

— noziedzīgo līdzekļu konversija ar nolūku izvairīties no atbildības;

— līdzekļu izcelsmes, piederības, dabas, kustības un atrašanās vietas slēpšana un maskēšana;

— noziedzīgi iegūtu līdzekļu iegāde jebkādā formā;

— līdzdalība šajās darbībās.

Šobrīd pastāv vairāki Kriminālkodeksa grozījuma projekti ar atšķirīgu konceptuālu pieeju:

1) atbildība par rīcību ar noziedzīgiem līdzekļiem tiek noteikta diferencēti, atkarībā no izcelsmes veida, tas ir, atsevišķā Krimināllikuma pantā paredzēta atbildība par predikatīvajā noziegumā iegūtas mantas legalizēšanu visās formās, bet pašreizējais KK 145. pants attieksies uz mantu, kas iegūta pārējo noziegumu izdarīšanas rezultātā;

2) atbildība tiktu nodalīta nevis atkarībā no nozieguma, kura rezultātā līdzekļi iegūti, bet gan atkarībā no konkrētajām darbībām ar to. Jaunais pants paredzētu atbildību par līdz šim nesodāmām darbībām.

Pāris vienkāršu piemēru:

— reketieru grupa, lai slēptu līdzekļu nelikumīgo izcelsmi, nodibina kafejnīcu, kuras ienākumus mākslīgi simtkāršo, ietverot reketa naudu, nomaksā nodokļus un iegūst absolūti “tīrus” līdzekļus, tādā veidā maskējot to izcelsmi;

— korumpēts ierēdnis, lai neparādītu savus neizskaidrojamos ienākumus, pierunā pazīstamu pensionāru reģistrēt īpašumu uz sava vārda (slēpj piederību);

— tiek izdarītas daudzas bezmērķīgas banku operācijas, kuru rezultātā kļūst neiespējami identificēt kādus noteiktus līdzekļus, tādējādi tiek maskēta kustība un slēpta atrašanās.

Lai tiktu sasniegti likumā spraustie mērķi, jābūt instrumentiem un metodēm to realizēšanai. Likumā paredzēts trīspakāpju mehānisms, kur katram līmenim noteiktas savas funkcijas. Pirmais un plašākais mehānisma posms aptver kredītiestāžu un finansu iestāžu darbiniekus, kuri apmācīti šā likuma izpratnei, kuriem izskaidrotas neparasto darījumu pazīmes un kuriem ir pienākums par šādiem darījumiem ziņot Kontroles dienestam. Pie pirmā līmeņa pieskaitāmas arī kredītiestāžu iekšējās kontroles personas vai institūcijas, kuras pārrauga likuma izpildi un uztur tiešos kontaktus ar KD. Šim pašam līmenim var pieskaitīt arī ārējās kontroles un uzraudzības iestādes, kāda attiecībā uz kredītiestādēm ir Latvijas Banka.

Otrais līmenis ir speciāli izveidota institūcija kā saikne starp kredīta un finansu iestādēm un tiesībsargājošajām institūcijām. Likumā noteikts, ka tas ir Kontroles dienests, kas darbojas prokuratūras pārraudzībā.

Pārraudzības jautājums ilgstoši bija konceptuāla strīda priekšmets. Prokuratūra tika izraudzīta vienīgi tāpēc, lai izslēgtu KD rīcībā esošo datu izmantošanu politiskajā partiju cīņā. Nav šaubu, ka šī nav tipiskākā prokuratūras funkcija.

Kontroles dienesta uzdevums ir informācijas akumulēšana, apstrāde, analīze un sniegšana tiesībsargājošām iestādēm likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Rīcība ar KD rīcībā esošo informāciju prasa īpašu disciplinētību, konfidencialitātes ievērošanu, es pat gribētu teikt — īpašu taktu, jo tikai 10–20% informācijas attieksies uz noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, pārējos gadījumos tā būs godīgu cilvēku komerciāla informācija.

Ņemot vērā darba raksturu, likums izvirzījis prasību, ka visiem KD darbiniekiem būs jāatbilst prasībām, kādas tiek izvirzītas atļaujas saņemšanai darbam ar sevišķi slepenu informāciju.

Trešajā līmenī ietilpst izmeklēšanas iestādes, kas veic informācijas krimināltiesisko realizāciju. Šeit notiek operatīvās un KD informācijas sintēze un tiesiskā novērtēšana. Sadarbības formas starp otrā un trešā līmeņa iestādēm noteiktas likumā, ņemot vērā KD informācijas īpašo raksturu. Paredzēti trīs informācijas sniegšanas gadījumi:

— pēc izmeklēšanas iestādes pieprasījuma, ko akceptējis ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots prokurors, ja ierosināta krimināllieta par predikatīvo noziegumu;

— pēc operatīvā dienesta pieprasījuma, ko akceptējis ģenerālprokurors, ja ierosināta lieta par predikatīvo noziegumu;

— pēc KD iniciatīvas, kad analīzes rezultātā radušās aizdomas par predikatīvo noziegumu.

Uz starptautisko līgumu pamata var pieļaut arī citus informācijas nodošanas gadījumus.

Informācijas saņemšana no KD nemaina vai nesašaurina iepriekšējo izmeklēšanas iestāžu un banku sazināšanās kārtību konkrētajās lietās, kad rīcībā ir dati par konkrētām bankām un rēķiniem.

Tik daudz īsos vārdos par mehānismu, bet tagad par metodēm.

Likums paredz darbību kompleksu, kam jānodrošina informācijas savākšana, apstrāde un izmantošana.

I metode

Identifikācija.

Likums uzliek par pienākumu obligāti identificēt visus klientus, kas

1) atver kontu;

2) veic vienreizēju darījumu par summu virs Ls 10 000.

Kredītiestāžu un finansu iestāžu darbiniekiem jācenšas identificēt īsto rīkotāju, ja ir aizdomas, ka persona rīkojas trešo personu interesēs.

Lai nodrošinātu līdzekļu izsekošanu pietiekami ilgstoši, identifikācijas dokumenti jāglabā 5 gadus no darījumu attiecību pārtraukšanas.

II metode

Ziņu sniegšana.

Kredītiestāžu un finansu iestāžu darbiniekiem jāziņo KD par katru darījumu, kuram ir kaut viena neparasto darījumu sarakstā minētā pazīme.

Lai to īstenotu, jābūt apmācītiem darbiniekiem un atbildībai par neziņošanu.

Likums nosaka, ka drīkst ziņot arī tad, ka darījuma nav sarakstā, bet ir aizdomas, ka notiek “naudas atmazgāšana”. Varētu pasmaidīt, kāpēc tas jāparedz likumā, — vai tad kādam liegts būt centīgākam? Tomēr šajā gadījumā smaids nav vietā, jo kredītiestādes darbiniekam ir jātur svētas klienta intereses un komercnoslēpumi, tāpēc likumā īpaši norādīts, ka tas neattiecas uz ziņu sniegšanu KD. Neatkarīgi no ziņu izmantošanas galarezultātā ziņotāju nav iespējams saukt pie atbildības. Arī tas īpaši noteikts likumā.

III metode

Atturēšanās no aizdomīgu finansu darījumu veikšanas. Likums nosaka: ar jebkādiem motīviem jāatturas, ja ir aizdomas, ka notiek “atmazgāšanas” operācija. Tas nozīmē, ka aiz sadomātiem ieganstiem jācenšas darījumu neveikt, atlikt.

Ja atturēšanās nav iespējama (rada aizdomas, var novest pie atteikšanās no darījuma utt.), tad operācija jāizdara, bet tūlīt jāziņo KD, informējot arī par neatturēšanās iemesliem.

IV metode

Informācijas reģistrēšana, glabāšana, sistematizēšana, analīze, lietošana un iznīcināšana. To visu dara vienīgi KD, izmantojot speciālas datoru programmas, pamatojoties uz īpašu nolikumu, ko apstiprina ķenerālprokurora padome.

V metode

Informācijas sniegšana izmeklēšanas un operatīvajiem dienestiem, kas notiek vai nu pēc KD iniciatīvas, vai uz prokuroru akceptēta pieprasījuma pamata.

VI metode

Krimināltiesiskā informācijas realizācija, kas var izpausties apsūdzībā, notiesāšanā, mantas arestā, izņemšanā, konfiskācijā.

Kā pastāvīgs darbības veids jāapskata starptautiskā kooperācija. Likums nosaka, ka KD tieši sadarbojas ar analogiem citu valstu dienestiem, ja

1) tiek garantēta konfidencialitāte informācijas izmantošanā;

2) ja attiecas uz predikatīvajiem noziegumiem.

Šādā ceļā iegūtā informācija tiesvedībā izmantojama vienīgi tad, ja tas iepriekš bijis saskaņots ar otru pusi. Procesuāliem mērķiem informācija pieprasāma līgumos un konvencijās paredzētā kārtībā.

Ziņojumā dažādu līmeņu iesaistītās iestādes un metodes mākslīgi apskatītas atrauti cita no citas. Dzīvē visas metodes tiks izmantotas vienlaikus, cita citu papildinās, informācija atradīsies kustībā. Tikai prakse pierādīs, vai veidojamais modelis atbildīs mūsu valsts vajadzībām un noteiktajiem mērķiem.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!